"Mana ģimene un citi zvēri" 2023

Gerald Durrell

"My Family and Other Animals" 1956

AAA_1630SK

Ja vēlies pārdot ceļojumu uz kādu valsti- uzraksti par to grāmatu!

Pārdots. Es savās domās jau krāmēju mugursomu, lai dotos uz Grieķijas salu Korfu.

"Mana ģimene un citi zvēri" ir ne tikai britu dabas pētnieka, dzīvnieku mīlētāja un aizstāvja, rakstnieka un televīzijas programmu vadītāja Džeralda Darela vispopulārākā grāmata, pats grāmatas nosaukums iegājis tautā kā asprātīgs izteiciens, ko zina pat tie, kas nekad neko nav lasījuši dabai un dzīvajām radībām veltītos stāstus. Darela veikumu grozā ir 38 grāmatas un 30 filmas, kas ļāvušas uz apkārtējo vidi paraudzīties pavisam citām acīm. Ziņkārīgais dabas pētnieks, kurš no mazotnes uz māju nesa visas iespējamās radības, lai tās novērotu, izpētītu vai glābtu no iznīcības, savu dabas mīlestību spēja arī meistarīgi un aizraujoši aprakstīt, pievēršot uzmanību problēmām un sugu iznīcībai. 

Vislielāko uzmanību un popularitāti ieguvušas Darela biogrāfiskās grāmatas, kurā tikpat koša, pilnasinīga un dažāda kā dzīvā radība, izceļas viņa ģimenes locekļi. Piedzimis Indijā, kā jaunākais no četriem bērniem, Darels ar ģimeni bieži ceļoja, arī pēc tēva nāves, kad rūpes par bērniem uzņēmās māte, ģimene pārcēlās uz Londonu, un, piecus gadus mitinājās Korfu. Pēc 20gadiem Darels par notikumiem šajā Grieķu salā uzrakstīja grāmatas "Mana ģimene un citi zvēri",  "Putni, zvēri un radinieki" un "Dievu dārzs".
  Grāmatu popularitātei līdzi nāca arī rūgta pēcgarša- tāpat kā mūsdienās krāšņo ceļvežu bildes, tūrisma industrija neskartiem dabas stūriem nes vairāk posta kā labuma. Ieraudzīdams, cik daudz posta bērnības paradīzei Korfu ir nodarījis tūrisms, Darels sievai atzinies, ka vēlas padarīt sev galu.

Darelam piemīt spēja pamanīt jebkuru niecīgāko dzīvo radību, lai cik atbaidoša vai neglīta tā varētu šķist apkārtējiem. Jāņem vērā, ka, lai arī zoologam ir bijusi fotogrāfiska atmiņa un viņš spēj detalizēti aprakstīt redzēto radību niecīgākās īpašības, daudzi grāmatā rakstītie elementi varētu būt autora fantāzija, ņemot vērā, ka ne viss no faktaloģiskā ir pieminēts vai atzīmēts. Kā jau jeburš autors, Darels patur pie sevis reālā un fantāzijas nodalījumu, lasītājam atliek vien minēt, cik daudz no literārā teksta ir patiess.

Lai vai kā- Darelam ir apbrīnojama spēja likt lasītājam sajust dabu kā galveno elementu mūsu eksistencē, pasakainie vizuālie apraksti liek iemīlēt dabu un paraudzīties uz niecīgākajām radībām ar pilnīgi citām acīm.

Ikdienas ainiņām, kas kādam varētu šķist necilas, Darels piešķeļ krietnu deva humora, padarot tās amizantas un asprātīgas. Viscaur grāmatai veļas sirsnība, krāšņi personāži un liberālas audzināšanas metodes. Klasika, kas burtiski vilina doties uz skorpionu pilno Korfu.

Tulkotāja: Helma Lapiņa, 1973

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Kaimiņi" 2023

Rocío Bonilla
"Gràcies. Història d'un veïnat" 2021

AAA_1681SK

Viss nav tā, kā tas izskatās.

Tik vienkārši un reizē precīzi varētu skanēt šīs bērnu grāmatas sauklis, ja vien mums būtu jāpiedalās kādā radošo saukļu konkursā.

Katalāņu māksliniece Rosio Bonilja savā grāmatā zvēriem piešķīrusi cilvēciskās īpašības, jaucot robežas starp steriotipiskiem profesiju apzīmogojumiem, lai gaismā izceltu katra personības individuālās škautnes.

Lieliskus kaimiņus dažkārt nevar nopirkt pat par dārgāko naudu, jo, kā jebkuras attiecības, arī kaimiņu draudzības ir jāveido un jākopj, tās nenotiek pašas par sevi.

Kādā apkaimē māju iemītnieki viens otru nepazīst, jo vienam par otru izveidojies priekštats, ko nav tik viegli mainīt. Bet varbūt viss nemaz nav tā, kā no malas izskatās. Varbūt trokšņainajā mājā nedzīvo kurls kaimiņš, bet gan neskaitāmi bērni, kas rada troksni. Iespējams, ka augstprātīgais advokāts dziļākajā būtībā vēlas radīt citiem izklaidi, bet baismīgais gaļēdājs patiesībā ir vegāns? Dienā, kad kādai nama iemītniecei pazūd internets, kaimiņi rod iespēju beidzot iepazīties viens ar otru...

Kautrīgi piemīlīgās ilustrācijas lasītāju momentāli pieņem pie sevis bariņā, kā jaunpienācēju kaimiņu rindu mājā, lai pēc mirkļā lasītājs justos kā savējais starp tik krasi atsķirīgajiem tēliem.

Humoristiski, asprātīgi un sirsnīgi. Patiks gan bērniem, gan pieaugušajiem, turklāt grāmatā ir iekļauta spēle, kurā turpināt izspēlēt šo kaimiņu draudzēšanās tēmu.

Grāmata, kas ne tikai aicina visai ģimenei kopā pavadīt laiku, bet arī iepazīt savus kaimiņus. Un pavisam iespējams, ka kāda kūkas pagatavošana veidos jaunas draudzības. 

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

 "Klimpas kungs un burinieks" 2023

Anna Onichimowka, Natalia Jablonska 

"Pan kluska i žaglowiec" 2021

AAA_1593SK

Tikpat lielu baudu, kā palutinot sevi pēc neizdevušās vai skumīgas dienas iepērkoties, var iegūt arī no lietām atbrīvojoties. Pat, ja liekas, ka sākumā tas tāds nieks vien ir- kārtošanas terapijā, atvadīšanās no lietām, kas nekalpo savam uzdevumam, ir sava veida atkarība, pēc kuras gluži kā balva nāk atvieglojums un gandarījums.

Esmu vairākas reizes savā dzīvē visas iekrājušās mantas revidējusi pa plauktiņiem tā, ka gala rezultātā paliek vien koferis ar pašu nepieciešamāko. Izmest, atdot, pārdot, aizdot, atdāvināt, izsolīt.. 9mēnešus, ceļojot pa Āziju, mana mantība bija vien 35litru mugursoma, kura iekļaujas lidmašīnas rokas bagāžā.

Pārvākšanās uz citu valsti ātri un nežēlīgi iemāca nepieķerties lietām, vietām un cilvēkiem, kā arī liek saprast, cik maz mums patiesībā ir nepieciešams. Es tik ļoti labi saprotu Klimpas kungu, kurā ir latviešu krāšanas gēns- sākot no maisiņa, kas pilns ar maisiņiem, atvilknes, kurā vienā mudžeklī dzīvo viss iespējamais, beidzot ar skapi, kurā paslēpts viss no sērijas "gan jau noderēs" un neskaitāmi plaukti ar grāmatām, kuru lasīšanas kārta nepienāk gadu desmitgades.

Ar šo burvīgo poļu autores bērnu grāmatu lasītājs ceļo kopā ar Klimpas kungu, viņa burinieku un ceļā sastaptajiem draugiem uz piesārņotu pludmali, kur tikai šķirojot, sakopjot un satīrot, var iegūt gandarījumu, lai galu galā ne tikai baudītu tīru vidi, bet arī ļautos draudzības priekam. Iespējams, ka lietas, kas krāj putekļus, kādam būs visnepieciešamākā pērle, par ko sapņots gadiem ilgi. 

Arvien biežāk bērnu grāmatās aktualizē dabas aizsardzības tēmu, ekoloģiska dzīvesveida patērēšanu, apkārtējās vides sakopšanu, aicinot patērētājkultūrā uzņemties atbildību.

"Klimpas kungs un burinieks" vienkāršā un tiešā veidā uzrunā bērnu auditoriju, aicinot uz aktīvu darbīgu- gan mājokļa, gan apkārtējās vides sakopšanu, gan palīdzības sniegšanu, gan jaunu draudzību veidošanu un altruismu.

Natalijas Jabloņskas mīlīgās, krāsaini ņirbošās un kolorīti mozaīkās ilustrācijas liek katrā grāmatas atvērumā iepauzēt, lai mirkli ilgāk pazustu detaļu iepazīšanā.

No pasaules izolētā Klimpas kunga mājvieta, kas kalna pakājē ieskauta greznu mežu ielokā, simboliski pretstata ikviena egoistisko domāšanu, ka tas, kas notiek kaut kur citur, nav mūsu darīšana, tāpēc izkāpšana laukā no sava aizsargājošā lauka (šajā gadījumā ceļojums ar burinieku), paplašina mūsu šauro skatupunktu un ļauj saredzēt mijiedarbības sekas. Tāpat arī liek apzināties patieso dzīves nozīmi, kas meklējama cilvēciskajās attiecībās, nevis mantiskajās lietās.

3.8 zvaigznes

Tulkotājs:   Māris Salējs
 

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Pazudušais miedziņš" 2022

DSC_1431SK

“Man nenāk miegs”, nopūtās dēls, pēc tam, kad jaunā grāmata tika izlasīta vairākas reizes. “Pazudušais miedziņš” izraisa atkarību, jo grāmatu gribas lasīt atkal no jauna. Un savā ziņā sanāk izspēlēt grāmatas varoņu nebeidzamo apli-neskaitāmu grāmatu izlasīšanu un pazudušā miedziņa izmisīgu meklēšanu.

Anete Melece radījusi asprātīgu un trāpīgu vecākošanās nedienu attainojumu, kurā daudzi saskatīs sevi, kad ikvakara midzināšana pārvēršas drāmas cienīgā izrādē. Iedvesmojoties no savas pieredzes ar meitas Stellas likšanu gulēt, Melece ir uzbūrusi jautru stāstu ar raibi krāsainām ilustrāciju mozaīkām, pievēršot uzmanību sīkākajiem elementiem un detaļām. Kodolīgo tekstu bieži nākas iepauzēt, lai kopā ar mazajiem lasītājiem izpētītu mazās Stellas lielo rotaļlietu armiju un grāmatu kolekciju. (Un atzīmētu grāmatu, kura vēl nav lasīta).

Sajūsma par stāstu palielinās, kad tiek saskatītas līdzības arī ar mūsu dzīvesvietu, tādos elementos kā tumši zilais stūra dīvāns, sarkanais putekļusūcējs, zaļo flīžu vannasistaba utt. Nepamet sajūta, ka stāsts ir par mūsu ģimeni, kur visi mēģina nosargāt mazās Stellas miedziņu. Eh, kaut man būtu grāmata, kurā es būtu galvenajā lomā.

Kamēr mamma dodas pabeigt savus darbus, tētis mazajai Stellai lasa vienu grāmatu pēc otras, bet miedziņš kā nenāk tā nenāk. Vai tiešām miedziņš, kuru neviens īsti nav redzējis, bet zina teikt, ka tas esot salds, ir nozagts? Te stāsts ieņem detektīva līniju un pie izmeklēšanas ķeras Nīlzirgs, Flamingo un Bobītis, lai ieviestu skaidrību, kurš no mājiniekiem ir piesavinājies miegu sev.

Anete Melece ir vairāku grāmatu autore un ilustratore, kā arī animācijas filmu veidotāja. Atpazīstamākais un atzinību ieguvušais darbs "Kiosks" sākumā tapa kā animācijas īsfilma un tikai gadus vēlāk pārtapa kā ilustrētais darbs bērnu grāmatā. 
Arī "Pazudušais miedziņš" jau atpazīstamais Meleces rokraksts ar radoši haotiskām ilustrācijām un krāsu eksploziju, kā pati Anete minējusi kādā intervijā, viņa vēlētos ilustrēt nepareizāk, lai zināšanas par pareizo zīmēšanu neierobežotu.

Izdevniecība: Liels un Mazs
 

"Mežakaija" 2022

DSC_1388SK

Latviešu prozaiķa, dzejnieka un mākslinieka Gunara Anatolija Janovska vārds atkal uzmirdzēja publikas starmešos, kad 2020.gadā iznāca Viestura Kairiša filma "Pilsēta pie upes", kas uzņemta pēc Janovska romāna motīviem. Biju nolēmusi pirms filmas noskatīšanās izlasīt pašu romānu, bet laika un termiņu gūzmā, plāni pajuka.

Savā ziņā Osvalds Zebris ir sasniedzis savu mērķi, vismaz no viena lasītāja- aktualizēt Janovska nozīmību latviešu literatūrā, kurš attiecinot uz savu laikabiedru un vēstuļu biedru, arī trimdinieku- Anšlavu Eglīti, mazāk ieguvis mūsdienu lasītāju uzmanību. Pēc "Mežakaijas" Janovska "Pilsēta pie upes" un "Sola" tiek ielikta izlasāmo grāmatu kalna augšgalā.

"Mežakaiju" vērtēt nav viegli vai viennozīmīgi, atrast niansēto robežu starp rakstnieka izpildījumu un paša Janovska personību, ir praktiski neiespējami, it sevišķi, ja neesi iepazinies ar pēdējā daiļradi. Kā atzīst pats Zebris, viņš ir spītīgi pieturējies pie sava stila- sajaukt faktus ar fantāziju, kas, manuprāt, ir pretstats Janovska daiļradei, savukārt lasītājs savā ziņā tiek maldināts, izdomātos faktus pieņemot par realitāti. Līdz ar to man radās ļoti niecīgs priekštats, kas īsti bija Janovskis. Lai arī atmiņu mezgli par bērnību, trimdu un mācībām tiek ieskicēti, līdz galam nenolasās rakstnieka personība. Piemēram, ņemot vērā, ka Janosvkis vairākkārt precējies, nesapratu, kāpēc tik liela nozīme tir uzsvaram uz samezglotajām attiecībām ar Helēnu.

Vai es esmu sapratusi, kas bija Janovskis?! Visdrīzāk nē. Tāpēc vēljovairāk man ir vēlme un interese iepazīties ar Janovska daiļradi.

Ps. Tā laiku lamu vārdi ir lieliski.

"Ka tevi veļu māte." (58.lpp.)

3 zvaigznes

Romāns par Gunaru Janovski. Latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projekts ES ESMU... 13 romāni un 13 monogrāmijas

Izdevniecība: Dienas Grāmata
 

"Kirke" 2023

Madeline Miller
"Circe" 2018

DSC_1306SK

"Dieviem no briesmoņiem ir liels labums. Iedomājies- cik daudz lūgšanu!" (100.lpp.)

Visiem sengrieķu mītu cienītājiem šī grāmata ir kā sāļais karameļu popkorns, kuru iesākot, nav iespējams vien beigt našķoties. Taču tev nav jābūt padziļinātām zināšanām vai īpašai interesei par dieviem, titāniem un visai pārējai- nezvēru, nimfu un pusdievu pilnajai pasaulei, jo Medlina Millere pārliecinoši aizraujošā veidā spējusi sengrieķu mītus savīt žilbinošā eposā, kurā, neskatoties uz varenajiem un iespaidīgajiem dieviem, visu uzmanību nozog Kirke-Saules dieva Hēlija meita, zvēru pavēlniece un Aiajas burve.

Sengrieķu mitoloģija un to varoņi nav nekāda pastaiga parkā, tāpēc lai daudzie grāmatas varoņi nesajauktos vienā tēlu okeānā, Millere grāmatas beigās ir izveidojusi darbojošos personu skaidrojumu, kas visā stāsta laikā krietni atrisināja manu galvas mežģi ciltskoka šķetināšanā. Kā nekā pārpasaulīgajām dievībām viena no baudām bija atvašu radīšana, neskatoties uz dievību vai mirstīgo izcelsmi. Nav iespējams visus radu rakstus paturēt prātā, jo šajās dievību hameljonu rotaļu cienīgajās spēlēs gadsimtu gadsimtos iespējams izdzīvot neskaitāmas dzīves. 

Saules dieva Hēlija un okeanīdas Perses meita Kirke, kurai ir dieviem netīkama, mirstīgajiem līdzīga balss, starp savējiem tiek nicināta un ķircināta. Necila starp žilbinošajiem dieviem, Kirke izsauc uz sevis dusmas, kad pārvērš Skillu par briesmoni, tādejādi tiekot izraidīta mūžīgai dzīvei uz vientuļas salas. Šeit viņa iepazīst un attīsta savas maģiskās burvju spējas, pieradina savvaļas dzīvniekus, vāc zālītes un ik pa laikam uzņem pie sevis garāmbraucošo kuģu apkalpes. Bet šī pasaule, kurā visi sacenšās savā parākumā, ir bīstama vieta. Būt nemirstīgai un noskatīties, kā mirstīgie paslīd tev garām, var atnest lielākas mocības, kā varenās burvju spējas, ar kurām iespējams sevi aizsargāt no briesmām. 

Šis stāsts ir ne tik daudz uz notikumiem vērsts, kā uz galvenās varones Kirkes dzīvi un iekšējo pārmaiņu pasauli, kas mainās līdz ar personāžiem, kurus viņa sastop savā dzīvē. Kirke nav spožākais tēls dievu zālēs, viņa nav nedz skaistākā, nedz gudrākā vai spēcīgākā, bet viņā ir tas viedums, kas nobriest ar gadsimtiem, ļaujot kļūdīties un pieņemt realitāti, lai saprastu, kā ar iekšējo spēku var mainīt nolemto. Tieši mātišķā loma ienes viņā cilvēciskās kvalitātes, kurā lielāka nozīme par bezgalīgo nošķirtību ir spējai dzīvot pilnasinīgi. 

"...it kā bērni būtu graudu maisi un vienu varētu aizstāt ar citu." (154.lpp.)

"Kirke" pieburs visus tos, kuri nebaidās no fantāzijas, mitoloģijas un mistikas grāmatās, bet tiem, kurus valdzina sengrieķu senie eposi, šī būs kā burves izrunāti spēka vārdi, kas apburs.

"Reiz man šķita, ka dievi ir nāves pretstats, bet nu es redzu, ka tie ir beigtāki par visu citu, jo tie nemainīgi un neko nespēj noturēt savās rokās." (389.lpp.)

4 zvaigznes

Tulkotāja: Anete Kona

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"What Lies Between Us" 2020

DSC_1295SK

Piņķeru piņkeriem, kā kāds būtu saņurcījis izkožļātu košļeni tavos matos, bet nekādi nesanāk to bez plēšanas vai matu šķipsnas nogriešanas no tās atbrīvoties.

Toksiskas mātes un meitas attiecības, kurā viss ir  tik ļoti saindēts, ka nav iespējams no tā redzēt izeju, ja vien netiek pāri nodarījumam un bezgalīgajam aizvainojumam. Mazlietiņ "The Push" vaibs, bet nekādi nemeklē šeit šo Audrainas grāmatu, tā ir tikai noskaņa un indīgās ģimenes saišu attiecības.

Teikšu godīgi, tik sen medīju Džona Marsa grāmatu "The One", ka biju pilnīgi ignorējusi viņa cita grāmatas. "What Lies Between Us" bija viena no retajām, kas pieejama audio, ar vairāk kā lielisku goodreads vērtējumu un pietiekami intriģējoša, lai saprastu, vai vispār vērts turpināt medīt Marsa visaugstāk novērtēto darbu. Es vienkārši ļāvos, nelasot grāmatas aprakstu, lai vairāk sevi pārsteigtu un ieintriģētu. Mana atteikšanās no iepriekšēja stāsta spoileriem atmaksājās- lai saprastu stāsta sakarību, bija jāvelta visa uzmanība stāstam, drīz vien kļuva skaidrs- ka te nekas nav skaidrs. Bet šis nav parastais trilleris, kurā meklējam vainīgo- skaidrs, ka vainīgi ir visi, tikai jautājums, kuram īsti ir taisnība un, vai ir iespējams varoņus nodalīt labajos un sliktajos.

Aizraujoši, tumši, toksiski- viss, kas izceļ psihotrillera labākās īpašības.

4+
 

"Alma un septiņi briesmoņi" 2023

Iria G. Parente,  Selene M. Pascual
"Alma y los siete monstruos" 2020

DSC_1271SK

Šī ir obligātā literatūra skolās, terapeita kabinetā un visiem, visiem vecākiem.

Es gribēju iepazīties ar mazās meitenes Almas pagultes briesmoņiem, bet izrādās- ar tiem visiem jau sen esmu pazīstama.

Spāņu autores ir radījušas tik lielisku, baudāmu un detaļās precīzu darbu par tik nozīmīgu tēmu kā mentālā veselība un depresija, alegorijās tās pavadošos simtomus pārvēršot par briesmoņiem. Tik svarīgi ir normalizēt runāšanu par depresiju un mentālās veselības aktualizēšanu, laužot to pavadošās stigmas un steriotipus, kas personu izolē no sabiedrības vēl vairāk. 

"Cilvēki, kas redz briesmoņus, neizturas dīvaini, tie ir dīvaini." (68.lpp.)
 

Gaišā, labsirdīgā un pozitīvā meitene Alma, kuru apkārtējie vienmēr uztvēruši kā dzirkstošu un runātīgu, pavisam negaidot atklāj, ka viņu ir pārņēmusi tumsa. Bet šajā viscaur piķa melnajā tumsā viņa nav viena- izrādās, ka zem gultas ir paslēpušies septiņi briesmoņi, kas parādoties pa vienam vai vārākiem, izliekas par viņas draugiem, soli pa solim izolējot viņu no tuvākajiem cilvēkiem. Bailēs tikt nesaprastai un uztvertai par dīvainu, Alma baidās kādam izstāstīt savas sajūtas un emocijas, ieslīgstot arvien dziļāk depresīvā stāvoklī, zaudējot spēju valdīt pār savām sajūtām un attiecībām ar apkārtējiem.

Šī nospiedoši drūmā tēma sevī nes vieglumu- jo veids, kā ilustrācijas un stāsta dizains spēlējas ar tekstu, rada sajūtu, ka ikvienam ir iespējams atrast palīdzību, iemācīties atpazīt un cīnīties pret saviem briesmoņiem, kas pamazām mītot tikai zem gultas, arvien biežāk ir klātesošas un arvien vairāk dominējošas pret paša gribu un vēlmēm. "Alma un septiņi briesmoņi" normalizē terapeita nozīmi un nevieš idealizētus scenārijus, akcentējot, ka cīņai ar briesmoņiem ir nepieciešams laiks, tāpat arī tie, iespējams, nepazudīs pavisam, bet tas nenozīmē, ka nav iespējams viņus atvairīt.

Tā kā šī ir alegorija, un vārdos briesmoņi nav nosaukti, visu stāstu es pieķēru sevi pie domas, ka mēģinu tos nodefinēt. Es septiņus briesmoņus raksturoju kā trauksmi (uztraukums, stress), nespēks, bezmiegs, izklaidība, apātija (nespēja piecelties no gultas), skumjas (emocionalitāte) un dusmas. Šīs visas ir depresijas pazīmes, kas pašas par sevi nepazudīs, tikai arvien vairāk ievilks tumsā. 

Stāsts ir viegli uztverams, iespējams, kādam tas liks atpazīt savas pašreizējās emocijas, vai tuviniekam laikus pamanīt depresijas pazīmes, tajā pat laikā fiziskais un emocionālais stāvoklis ir precīzi aprakstīts, ļaujot apkārtējiem saprast iekšējās cīņas, kam iet cauri depresijas slimnieks.

Grāmata bērniem, ko svarīgi izlasīt arī pieaugušajiem.

4+ zvaigznes

"Briesmoņiem patīk, ka par tiem runā kā par kaut ko bīstamu. Kaut ko tādu, kas iedveš šausmas. Tādu, no kā ir ļoti bail un no kā visi izvairās. Taču tiem nepatīk, ja par tiem runā daudz.... un vēl jo vairāk, ja par tiem runā kā par kaut ko tādu, ko var uzvarēt." (150.lpp.)

Tulkotāja: Ieva Zālīte

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Atkritumi" 2023

Melanie Laibl/ Lili Richter

"So ein mist von mull, abfall und co" 2018

DSC_1219SK

Doma par atkritumiem, fekālijām un trūdiem liek mums saraukt degunu- kurš gan grib domāt un iedziļināties par it kā tik pašsaprotamiem procesiem- no acīm (ķermeņa) prom, no prāta tālāk. Bet. Stop, stop. Ikviens mūsu pašu radītais atkritums jau nekur tālu prom netiek. To var pārliecināties, aizbraucot uz jebkuru salu Āzijā- peldoties starp plastmasas maisiņiem, pamperiem un cigarešu izmešiem, apziņa, ka atkritumi nav tikai kāda cita darīšana, bet ikviena atbildība, liek skaidri apzināties, ka mums ir jārīkojas.

Viena žilbinoši spēcīga grāmata, kurā saistošā, asprātīgā valodā tiek izskaidrots viens no svarīgākajiem procesiem uz mūsu planētas- atkritumu sarežģītais dzīves cikls. 

Lielākais atkritumu radītājs un zemeslodes piemēslotājs, ir cilvēks, jo pašā dabā atkritumi nepastāv- viss ir nepieciešams, gaidīts un izmantots. Tāpēc svarīgi noskaidrot un apzināties, kur šajā dabīgajā procesā tehnoloģiskā attīstība ir izveidojusi nepārstrādājamus atkritumus- ikkatrai nākamajai paaudzei uzliekot arvien lielāku slogu, lai atrastu risinājumu, kā cīnīties ar nebeidzamajiem atkritumu kalniem, kas piesārņo vidi. 

Šī grāmata ar humoru pieiet svarīgām vides ekoloģijas lietām, asprātīgi spēlējoties ar vārdiem, atskaņām, sarunvalodā iegājušajām frāzēm, bet reizē izglītojot. Tik daudzi fakti kodolīgajā tekstā izraisa neviltotu interesi- apskatot atkritumu dažādos veidus, ieskatoties vēsturē, dzīvnieku pasaulē un ieskicējot risinājumus. 

Arī krāsaini rotaļīgās ilustrācijas ironizē par šo tēmu un lieliski iederās starp izziņu paragrāfiem. Visas grāmatas garumā, uzrodas kāds tēls, kas ir aktīvi darbojošs personāžs-Calliphora jeb līķmuša. Tāpat arī ik nodaļā atrodamas saistošas dzejas rindas.

Lieliska, izzinoša un vērtīga grāmata gan jaunākajai paaudzei, gan viņu vecākiem! Ne velti 2019.gadā šī grāmata tka atzīta par Austrijas labāko zinātnisko grāmatu! Grāmata, ko lasīt kopā ģimenei, pasmieties, izpētīt un uzzināt daudz interesantu faktu par ikviena atstātajiem atkritumiem.

Iesaku!

Tulkotājs: Ilmārs Zvirgzds

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Attīrīšanās" 2008

Sofi Oksanen

"Puhdistus" 2008

DSC_1194SK

Tieši pirms desmit gadiem, es valkājos par Rīgas centra ielām apstulbušā un trulā sejas grimmasē savilktu seju, blenžot tieši priekšā, nemanot spilgtās gaismas, kas nāca no vēlā vakarā braucošajām automāšīnām, ausīs džinkstēja fona troksnis, viss likās tik neciešami bezjēdzīgs. Es biju satriekta. Izraudājusies izrādes laikā, mājās ejot, es turpināju domāt par šo stāstu, neskaitāmas reizes par to nebeidzot stāstīt vēlāk satiktajiem draugiem un ģimenes locekļiem. "Muša" ir vien no, ja ne pati labākā izrāde, ko nācies redzēt, jo tā manī atstāja tik lielu caurumu cilvēku ticībai, ka likās, to nebūs iespējams to salāpīt. 

Tikai vēlāk es uzzināju, ka Jaunā Rīgas teātra izrāde "Muša" patiesībā ir somu rakstnieces Sofi Oksaanenas romāns "Attīrīšanās". Taču es gadiem nespēju pieķerties romānam, zinot, cik stipras emocijas un jautājumus man tā atkal liks uzdot. Jautājumus, uz kuriem nav atbildes. Jautājumi, kurus izkliedz, nevis mierīgi apdomājot uzdod, jautājumus, kuri šokē, tirda, ārda un reizē saspārda. Kā mēslos aplipis padomju stulmzābaks, kas buhņī pakritušo. 
 

Kad beidzot saņēmos grāmatai, vārdi gāzās aumaļām. Oksanena raksta kā ar gaļas cirtni- asi, brutāli un ārprātā atkailinoši, nebaidoties runāt aplinkus, nepasargājot vārākās ilūzijas, nenošķirot senču saknes no mūsdienu asniņiem- jaucot to visu kopā kā maizes ieraugu klaipam, kas domāts aizbraukšanai. Šis nav viengabalains darbs, šeit desmitgažu nogriežņi- karš, padomija un pirmie neatkarības pumpuri mijas kā šķipsnas bizes pīnē, bet reizē tik mākslinieciski skaisti un noslēpumaini, tāpēc uzmanīgi jāseko līdzi vijumam. 

Vecā Alīda pavada savas dienas maza ciemata viensētā Igaunijā, kad negaidīti savā pagalmā atrod iebiedētu meiteni. Zāra, kas klāta vienos zilumos, ir izmisusi un atzīstas, ka bēg no saviem pāridarītājiem. Viss, kas viņai pieder- aiz krūštura aizbāzta sena fotogrāfija. Lai arī Alīda uzskata, ka svešā meitene ir neviens cits kā zagļu ēsma, viņā rodas līdzjūtība pret krievu meiteni, kura runā lauztā igauņu valodā.

Pat, ja pirmajā brīdī gribas iedalīt tēlus labajos un sliktajos, skrienot cauri notikumiem, tas nav iespējams. Cilvēciskās vājības šeit no oglēm dedzina visu pasauli, paķerot līdz ne tikai savu, bet arī līdzgaitnieku dzīvi. Un katrā preteklībā, izrādās ir vieta labestības drupačiņai, kas kā smilšu graudiņš kņudina un berž. Šī tikpat labi varētu būt mācībgrāmata par greizsirdību. Tik visaptverošu, tik žņaudzošu, tik smacējošu, ka nav iespējams pat izstāstīt. Un tikpat daudz šī grāmata ir par cilvēktirdzniecību- kaut ko parastam garāmgājējam tik svešu un tālu, izliekoties, ka nekas tāds viņa pagalmā nenotiek. Un tajā pat laikā šī ir grāmata par deformēto varu, kas lauž, piesārņo un kropļo cilvēcisko.

Kaut visiem rakstniekiem pietiktu drosmes uznest uz skatuves samazgu spaini un preperēt to tā, lai skatītājem nekas cits neatliek, kā redzēt tumsu visās nokrāsās, kāda tā ir. 

PS. Kas ir tā noslēpumainā muša uz vāka? Kāpēc izrādei bija jāsaucās tā un ne savādāk, kā "Muša". Gaļas jeb sūdu mušai grāmatā ir simboliska nozīmē, Oksanena ar to spēlējas gan ievadā, gan nobeigumā, savelkot cieši kopā stāstu kā jūrnieka mezglu- ik vienai lietai šeit ir nozīme. 

4+

Tulkotāja: Maima Grīnberga

Izdevniecība: Jumava
 

"Monstra rotaļu laukums" 2023

DSC_1060SK

Ja kriminālromānus var iedalīt pie omulīgas lasāmvielas (cosy reads), tad Guntis Tālers ar "Monstra rotaļu laukums" noteikti tajā iekļautos. Lai nebiedē spocīgi baismīgais vāks- nesakatoties uz autora drūmajām lokāciju fotogrāfijām, kas ierušinājušās starp nodaļām, šis Tukuma komunālās mājas detektīvs ir pavisam omulīgs stāsts, kurā tik labi nolasās vietējās mazpilsētas kolorītākie tēli, savā starpā veidojot krāšņu buķeti, no kuras nevar atrauties. Runājot par atraušanos- iesāku lasīt ar domu- tikai mazlietiņ, bet beidzu vēlu vakarā, kad visi jau apkārt bija iegrimuši dziļā miegā. Lai arī beigas nebija pārsteidzošas, tik ļoti gribējās zināt, kā tas viss saliksies pa plauktiņiem.

Guntis Tālers sevi ir pārliecinoši pieteicis mazo pilsētu omulīgajos detektīvos, kur varoņi, pašiem negribot, tiek ievilkti kādā līdzcilvēku noziegumā, līdz ar to policijas darbs šeit ir tikai pastarpināts. Gluži kā manā bērnības seriālā par mistēriju rakstnieci Flečeri, kura vienmēr uzradās pareizajā vietā, lai atkostu neliešu pastrādātās slepkavības, sekojot noziegumam pa pēdām. Šādā omulīgā detektīvā, neskatoties uz baiso kriminālnoziegumu, atmosfēra ir tāda relaksēta, ikdienišķu lietu piepildīta, tēli ir tik pazīstami un saprotami, ir iespēja pārdzīvot līdzi galvenajam varonim, kurā ir pietiekami daudz drosmes un asa prāta, lai pamanītu niecīgākās detaļas. 

Henija Pelīte, darba meklējumos, ierodas Tukumā, kur lēto izmaksu dēļ apmetas daudzdzīvokļu namā, kurā aiz plānajām sienām saklausāma ikviena kaimiņa kustība. Milzīgais centra nams, kurā iedzīvotāji koridorā dalās pat tualetē un iztiek bez vannas izstabas, apmetusies kolorīta un neparasta mazpilsētas publika. Kad tiek nogalināta lielā nama īpašniece, Henija, pašai negribot, tiek ierauta nozieguma izmeklēšanā. 

Guntis Tālers raksta raitā un saistošā valodā ar humora piešprici- par spīti visām dīvainībām un mazliet trakajiem varoņiem, no stāsta nav iespējams atrauties.

Tikai lasot romānu, saprotu nozīmi iekšlapās atrodamajiem dzīvokļu plāna rasējumiem, jo šis nav nekāds parastais nams. Tā vien gribas doties uz Tukumu, lai pārliecinātos, vai tiešām šāds nams pastāv.

PS. Kļūdas labojums
54. un 55. lappuses teksts grāmatā "Monstra rotaļu laukums" samainīts vietām. Lūdzam lasīt lappuses šādā secībā: 53., 55., 54. lappuse.

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Skūpstu koeficients" 2019

Helen Hoang 
"The Kiss Quotient" 2018

DSC_0977SK

Februāra mēnesī sevi izaicināju, lasot romantisko literatūru, lai arī vēl jāiepazīstas, kā tieši visa šī literatūra iedalās sīkākos apakšžanros, gribas teikt, ka "Skūpstu koeficients" bija grāmata, ko es izbaudīju. Neskatoties uz triviālām un vairāk vai mazāk zināmām ainām, paredzamību un klišejām. Vēljoprojām skaidri zinu, ka šī chik lit, romcom nav manas ikdienas grāmatu kāres piepildītājas, bet priekš izacinājuma es šo te atzīstu izcili piemērotu.

Tieši galvenās varones diagnoze- Aspergera sindroms jeb augsti funkcionējošs autims ir atslēgas vārds, kas piesaista šajā romānā, līdz ar to pliekanumu papildinot ar izzinošu un vērtīgu informāciju sabiedrībai. Un reizē- viss "šis nav reāli", "šis izklausās outsaiderīgi" utt., ir vienkārši norakstāms uz "bet viņai taču ir autiskais spektrs". Tas ir reizē labi un slikti, no vienas puses trivilizējot šo diagnozi, bet tā kā autorei pašai ir diagnosticēts autiskais spektrs, tad grāmata iegūst pavisam citu dimensiju. Galu galā Helēna Huenga neizsmej, nenoniecina cilvēkus ar autismu, tieši pretēji- viņa zin, ar kādām grūtībām jāsaskarās ikdienā.

Galvenā varone Stella ir veiksmīga savā karjerā, pelna vairāk kā pietiekami, lai sevi nodrošinātu, bet vilšanās seksuālajā jomā, viņai neliek mieru. Tāpēc viņa nolemj nopirkt vīrieša ekskorta pakalpojumus, lai iemācītos, kā pareizi nodarboties ar seksu. Maikls, kurš sajā profesijā darbojas ģimenes apstākļu spiests, šajā dīvainajā un neparastajā meitenē iemīlas, bet, vai ārpus darījuma attiecībām, ir iespējamas arī īstas jūtas?! Šī ir kā apvērstā versija filami "Pretty Woman", tikai Džūlijas Roberstas vietā ir seksīgs zviedrs/vjetnamietis, savukārt Ričarda Gīra vietu izpilda gudrā un bagātā Stella, kura ir gatava savam ekskortam nopirkt ne vienu vien automašīnu. 

Interesants fakts- Maikls ir pa pusei vjetnamietis (tieši tāpat kā pati autore), līdz ar to šeit labi attēlota tradicionālā vjetnamiešu emigrantu ģimene, īpašu uzsvaru liekot uz mammu. Autore grāmatā ir ielikusi daudz no sevis, savas pieredzes un sajūtām, līdz ar to šī ir kā apsēstība, kura nav likusi mieru, līdz par to neuzraksta. Kas ir svarīgi- šeit var redzēt, cik autiskais spektrs ir dažāds, cik atšķirīgi Aspergera sindroms izpaužas sievietēm, un, kā izrādās, cik viegli ir nodzīvot pusi mūžā, nemaz nezinot, ka arī tev ir šis sindroms. Tāpēc- romantiskais romāns ar pievienoto bonusu.

Es neesmu eksperte romantiskās literatūras jomā, bet seksa ainu man šķirta krietni par maz. Būtu vēlējusies vairāk seksa, mazāk ikdienas ainu, bet lasot citu atsauksmes, esmu sapratusi, ka nepazīstu šo žanru nemaz- jo sekss šeit esot bijis pietiekami. 

Tulkotāja: Ilona Ozoliņa-Čiu

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Ledus robeža" 2022

Douglas Preston,  Lincoln Child
"The Ice Limit" 2020

DSC_1046SK

"Ledus robeža. Tā ir vieta, kur dienvidu okeānu ūdeņi satiekas ar antarktiskajiem ūdeņiem, kuru temperatūra ir zem nulles." (94.lpp.)

Ja esi piedzīvojuma trilleru cienītājs- tevi aizrauj nezināmais Saules sitēmā un ārpusē, šī grāmata ir paredzēta tev.

Duglass Prestons un Linkolns Čailds ir radījuši ne vienu vien piedzīvojumu trilleru sēriju, kas iemantojušas lasītāju uzmanību visā pasaulē un ieguvušas bestsellera titulu. 

"Ledus robeža" liek sastingt burtiski- aizvedot lasītāju prom no civilizācijas ledainajos ūdeņos netālu no Čīles, kur ir pamanīts kāds meteorītam līdzīgs objekts. Miljardieris Pālmers nolemj izveidot ekspedīciju, lai pārvestu šo meteorītu uz savu privāto muzeju. Zinātnieku un profesionāļu komanda dodas bīstamajos un neviesmīlīgajos Čīles ūdeņos speciāli aprīkotā kuģī, lai slepus veiktu šo sarežģīto operāciju, pārvietojot 4000 tonnas smago objektu. Taču saskare ar meteorītu paņem cilvēku dzīvības un arvien uzmācīgāks rodas jautājums, no kurienes ir ieradies šis milzu objekts.

Sākotnējais piedzīvojums lēnām pārtop par biedējošu mistēriju un visa romāna laikā nepamet jautājums- kas te īsti notiek? Kas īsti ir šis objekts? Meteorīts, citplanētiešu kuģis, cilvēku veidots objekts vai vēl kas noslēpumaināks? Tāpat arī nepamet sajūta, ka es skatītos kādu no ekspedīciju trilleriem TV, kur viss notiek slēgtā vidē-nepazīstami svešinieki ar dažādiem uzskatiem un raksturiem cīnās ne tikai viens ar otru, bet kopīgi arī pārvar pretinieku uzbrukumus.

Tā kā es ar zinātni esmu uz "Jūs", daudzi fakti par Saules sistēmu un specifiski termini man bija jaunatklājums. Šādās tipa grāmatās neizpaliek arī bez ārpasaulīgās teorijas un neizskaidrojamā- tas atkarīgs no katra paša ticēšanas robežas, bet visā visumā šis piedzīvojuma trilleris aizraus arī skeptiķus un vietām liks varbūt pasmaidīt par samezglotajām situācijām. 

"...panteonero, kapsētas vēju. Tas var pūst vairākas dienas ar ātrumu simts mezglu stundā bez apstājas. Nosaukums ir cēlies no tā, ka tas iepūš jūrniekus taisnā ceļā kapā." (95.lpp.)

"Ledus robeža" ir kā sniega bumba, veļoties lejup no nogāzes- sākumā rimta un lēna, bet tad samilzt arvien lielāka un palielina ātrumu un spraigumu. Grāmatas beigas atstāj mani uz pauzes un tikai vēlāk es noskaidroju, ka ir arī turpinājums "Beyond the Ice Limit", lai arī otro daļu varot lasīt neatkarīgi, tomēr tajā ir pārāk daudz atklāts no pirmās daļas. 

"-Hipernovas?

-Jā. Tā ir daudz lielāka par supernovu. Tā notiek, kad milzu zvaigzne iebrūk melnajā caurumā vai kad divas neitronu zvaigznes saduras, izveidojot melno caurumu." (228.lpp.)

Tulkotāja: Gunita Mežule

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Nāves meitene" 2023

Lucie Faulerová
"Smrtholka" 2020

DSC_1018SK

"..es esmu nocirsts koks, tik tikko sacirsts stumbrs, un viņš skaita manas gadskārtas, uz visām pusēm birst ēveļskaidas, uz visām pusēm lido skaidiņas." (187.lpp.)

Šādām grāmatām jābūt ar kādu īpašu trigerēšanas brīdinājuma zīmi, gluži kā mūsdienās tādas titros parādās sižetos TV un internetā. Tāpēc šī noteikti nebūs grāmata visiem, katram pašam jāizsver, vai tādas tēmas kā pašnāvība un tuva cilvēka nāve iekļaujas viņu emocionālās noturības barometrā.

"Tu tik ilgi ej iekšā mežā, līdz mežs ienāk tevī." (185.lpp.)

"Nāves meitene" ir kā maitu liju plosīts pusbeigts dzīvnieks- ko rijīgiem gabaliem no miesas atrauj negausīgie putni. Brīžiem gribas novērsties no dramatiskajiem aprakstiem, no kuriem nav iespējams atgriezties. Un tomēr- pašnāvība ir reāli blakusesoša, kā pakausī elsojoša plēsējsuņa smakojošā elpa, pirms tas nolēmis uzbrukt. 

Neparastais rakstības stils un epizodiski sadrumstalotais sižets- kā savienojušies vilciena posmi aizved lasītāju līdz gala stacijai, ik pa brīdim liekot sarauties no spalgās zvana pogas, kas trauksmaini izziņo nākamo pieturu. Iespējams, gala stacijā vairs nebūsi tā pati persona, kas iekāpa, bet iespējams, izkāpsi pirmajā apstāšanās vietā, jo nesapratīsi, kur ved šīs dzelzceļa sliedes, un, kāpēc vispār esi šeit iekāpis. 

Vilcienam stāstā ir simboliska nozīme. Tā ir vieta, kur riteņiem sitoties pret sliedēm, galvenā varone mazās epizodēs atceras dzīves notikumus, bērnību, ģimeni, mammas neesamību, attiecības ar brāli, māsu un tēvu. Sievietes nāve uz sliedēm ir arī tas, kas izprovocē šīs spilgtās bērnības atmiņas, mēģinot saprast, kāpēc nāve ir tik klātesoša.

Traģēdija ģimenē nedod iespēju dzīvot pašai un vēlme izbeigt šo dzīvi ielien zem ādas un neatstājas ne mirkli. Stāsts kā pelējums izplešas drūmumā un bloķē plaušu artērijas, neļaujot brīvi elpot. Jautājums- vai var izbēgt no šīs smacējošās sajūtas?! Ik pa brīdim autore gan mēģina tekstu piesūcināt ar melno humoru, bet tas noslīkst ilūzijās, ka šīm dvēseles sāpēm nav iespējama atveseļošanās.

Čehu autore Lūcija Faulerova ar noveli  "Nāves meitene" ieguva Eiropas Savienības Literatūras balvu. (Tajā pat gadā, kad to ieguva arī Laura Vinogradova ar darbu "Upe").

Es nevaru noliegt, ka jaunā autore ir ļoti talantīga- depresija un pašnāvība ir tik reāli sataustāma, ka gribas kaukt. Reizē ir dabīga aizsargreakcija neielaist šīs svešās sāpes sevī, it kā nepietiktu, ka tādas sāpēs reāli parazitē kāda dzīvē. 

Pēc izlasīšanas- ir jālasa vēlreiz. Pa epizodēm. No sākuma. No vidus, beigām- izšķirstīt- izlasīt tās druskas, kas kož un vietām tik skaisti sāpīgi skan, ļaujot vārdiem būt asiem un durstīgiem kā kailiem ceļiem iebrienot nātru pļavā. Es tikai gribēju pasniegties pēc meža avenēm, tikai paskatīties, kas tai ziedu jūrā tā ņirb, bet viss sastindzis, sadzelts un pulsējoši sāpošs.

Tulkotāja: Sandra Nikuļceva

Izdevniecība: Jumava

"Džentelmenis Maskavā" 2022

Amor Towles
"A Gentleman in Moscow" 2016

DSC_0956SK

"..mūsu dzīvi virza šaubas, no kurām daudzas ir graujošas vai pat biedējošas, taču, ja mēs neatkāpjamies un paliekam sirdī dāsni, mums varbūt tiks dāvāta augstākā apskaidrība- mirklis, kurā viss, kas ar mums noticis, pēkšņi nostājas fokusā kā nepieciešamā notikumu gaita, pat tad, kad mēs atrodamies uz jaunas drosmīgas dzīves sliekšņa, kādai esam bijuši lemti visu laiku." (550.lpp.)

Esi sveicināts greznajā viesnīcā "Metrapole", kur dzirkstī šampanietis, tiek pasniegti tropiskie augļi un valda aristokrātiska atmosfēra sarunās par kultūru, filosofiju un politiku. Šeit- tikai pāris soļu attālumā no Kremļa, mājas arestu uz mūžu izcieš Grāfs Aleksandrs Rostovs. No greznajiem apartamentiem nu viņa patvērums trīsdesmit gadu garumā kļūst pieticīgie bēniņi. Pēc iepazīšanās ar deviņgadīgo Ņinu, "Metrapoles" gaiteņu labirinti kļūst par aizraujošām vietām atklājumiem un piedzīvojumiem, laika gaitā izveidojas arī cieša saikne ar viesnīcas apkalpojošo personālu...

"Tikai tas vien, ka es ievēroju etiķeti, nenozīmē, ka esmu garlaicīgs." (504.lpp.)

Neparasts sižets, kas cauri anekdotiskam humoram uzplaiksnī kā labsirdības un viegluma iemiesojums. Neskatoties uz dramatisko laika nogriezni un notikumiem, kas  grauj ārpasauli, "Metrapoles" iekšienē viss norisinās kā izolētā siltumnīcā, kur nekas nav neiespējams, dzīve rit pēc greznuma piegrieznes un kontrastējošās pārticības. Ņemot vērā laikmeta attainojumu, šis ir vēsturiskais romāns, kura darbība noris no 1922.gada līdz 1952.gadam Maskavā, parādot sistēmas jaunievedumus un absurdos lēmumus.

"Rindā veidojās draudzības un iekvēlojās romantiskās attiecības, tika audzināta pacietība, praktizēta pieklājība, pat iegūta gudrība." (334.lpp.)

Grāfs it visam pieiet ar vecā kaluma džentelmeniskumu- ar vieglumu un eleganci pieejot jebkuram likteņa nosviestajam pārbaudījumam. Tieši personāži šajā romānā piešķir stāstam pilnasinību un noslīpe to ar ekselentu grāciju un šiku. Šeit nevar noslēpt arī amerikānisko aizgrābtību ar aristokrātisko Krieviju un augstāko sabiedrības slāni, piedēvējot tiem idealizētu elegances auru (kas padomijā augušam bērnam rada pretestību).

Šī mūsdienu klasiska ievelk ar savu nomierinošo galantuma efektu, gluži kā izolēta sala, kad apkārt tai pret klinšainajiem krastiem sitas satrakojies okeāns.

Brīžos, kad nav iespējams mainīt sistēmu, var atrast pareizo veidu, kā esošajā situācijā atrast labāko veidu, kā padarīt savu dzīvi baudāmu.

Rimtiem vakariem, kuros lasīt, lēni malkojot kādu burbuļojošu dzērienu, lai atrautos no ikdienas realitātes un iegrimtu grāmatas elegantajā vēstījumā. 

Tulkotāja: Māra Rūmniece

Izdevniecība: Aminori

"Zilonis" 2023

Kadri Hinrikus ,  Kadi Kurema  
"Elevant" 2021

DSC_0997SK

Pat, ja sākumā "Zilonis" šķiet drūmais mazo pusaudžu stāsts, kurā būs jāmeklē pēc kabataslakatiņa, tas ir maldinoši, jo kaimiņzemes Igaunijas bērnu autores un žurnālistes Kadri Hinrikusas stāsts ir pilns ar saulainām cerībām, rotaļīga prieka un sirsnīgas draudzības.

Kerta vēlas kļūt par rakstnieci, neskatoties uz to, ka visa viņas dzīve ir viena vienīga vilšanās- skolasbiedri viņu apsmej, savukārt mājās viņa sastopas ar nosodījumu un pārmetumiem. Parkā nejaušā tikšanās ar brīvdomīgo igauņu- horvātu meiteni Luciju ievieš viņas dzīvē virpuļcienīgas pārmaiņas. Cik aizraujoša kļūst dzīve, kad tajā ir tādi draugi, ar kuriem var kopā īstenot vispārdrošākos sapņus. 

"Zilonis" rotaļīgā un jautrā veidā pievērš uzmanību uz pusaudžiem tik raksturīgajām problēmām, aktualizējot gan fizisko, gan emocionālo vardarbību kā skolas gaiteņos, tā mājas patvērumā. Ir grūti pastāvēt par sevi, kad tavas vēlmes un uzskati atšķiras no apkārtējiem, vēl grūtāk, kad tevi nesaprot un neatzīst pat savā ģimenē. Taču tas nebūt nenozīmē, ka mazā pusaudža sociālais burbulis, ir viss, ko dzīve piedāvā- ārpusē taču ir ne tikai iespējas, bet arī līdzīgi domājoši indivīdi ikvienam no mums.

Zilonis šajā grāmatā ir atslēgas vārds, kura sakarība jāsaprot, tikai izlasot stāstu. Savukārt Kadi Kuremas grafikas attaino stāsta rotaļīgumu, pusaudzības trakulīgo haosu un abstraktos elementus.

Tulkotāja: Maima Grīnberga

Izdevniecība: Janis Roze

"Džikī" 2023

DSC_0967SK

Dace Rukšāne raksta kā gaisā virmuļojošs dūmu ugunskurs- vērpetēm vien, laika nogrieznis neapstājoties dzenas no 70. gadu padomju Latvijas līdz pirmajiem neatkarības pulkstenīšiem. Brīžiem aizsit elpu, brīžiem nevar saskatīt, kas caur tiem dūmiem otrpus krastam mīt, brīžiem jāpaliek klepojot vaļā muti, bet caur un cauri patīkami silda un pat acīm neredzot, var nojaust, ka kaut kur aiz tiem dūmiem gruzd mīlestības alku olges. Gruzd un gruzd, par spīti tiem trakojošajiem dūmiem, par spīti, ka acīs cērtas, par spīti visam- gruzd.

"Krieva āda" izaicināja, brīžiem šokēja un caur un cauri urķējās latvietības mentalitātē, kas kroplojās disharmonizējošā padomju varā. "Džikī" caur meitas Meldras dzīvi turpina šo pašu laikmeta iezīmju un notikumu konstruēšanu, reizē ļaujoties privātās dzīves un likteņa pagriezieniem.

Bet tad ir vēl tā nenotveramā līnija, kas tiek izspēlēta caur smaržu sajūtu- tas ir kas fanscinējošs- kā vienas smaržas eksistenci var pārvēst tādā stāstā, kas krustu šķērsu savelk kopā tik daudzus notikumus. Un es nerunāju tikai par smaržām kā tām, kas gozējas veikalu plauktos. Arī par tām dzīvības sulām, komunālo dzīvokļu smārdu, seksualitātes aromātu un laikmeta iezīmju smaķeli.

Ja Rukšāne būtu Džikī smaržu mārketinga speciāliste, es varētu skaļi iesaukties "pārdots". 

Es nevēlos neko daudz atklāt par sižetu (un ceru, ka neviens nenozags šīs pirmatklājēja tiesības citam lasītājam), es tikai varu teikt- ja neesi lasījusi "Krieva āda" sāc ar to un pēc "Džikī" tad roka pastiepsies pati. Bet, protams, var lasīt arī neatkarīgi, vietām autore atgādina par seniem notikumiem, kas bijuši īpaši spilgti "Krieva āda".

Stāstam piemīt kas savaņģojoši hipnotizējošs, jo nav iespējams atrauties no "Džikī". Kaut kas aizliegts, baudkārs un izaicinošs.

4+ zvaigznes

Izdevniecība: Dienas grāmata
 

Anne Katrīne Bomane
"Agate" 2023

Anne Cathrine Bomann
"Agathe" 2017

DSC_0846SK

"Nedzīvošana ir saistīta ar zināmu vientulību. Tas ir kā noskatīties, ka citi rotaļājas, kad tev ir lauzta kāja." (50.lpp.)

"Agate" ir kā ar arheoloģisko izrakumu otu uzmanīgi nopūsti senie cilvēkziņas smilšu putekļi, lai kārtu pēc kārtas atklātu dzīvesgudrību slāni, kas neskarts gulšņā aiz sadrupušas nolieguma virskārtas. Tik trausli juteklisks, aicinošs un uzrunājošs.

Setiņdesmit vienu gadu vecais psihiatrs savu laiku līdz pensijai skaita atlikušajās pacientu vizītēs. Visa viņa ikdienas rutīnas perfekcionisms ir tik ierasti koncentrēta, ka tajā nav iespējams ielauzties no ārpasaule. Taču uzmācīgā divdesmit piecus gadus vecā paciente Agate, uzsākot terapiju pie viņa, sāk pamazām sagraut viņa priekštatus par savu nocietināto dzīvi, kurā viss paša būvētais kā žņaugs nospiež jelkādu prieku dzīvot. Drīz vien robeža starp terapeitu un pacienti sāk izbalēt, draudot izmainīt visus priekštatus par viņa dzīvi.

"Agate" aicina skatīties plašāk, saredzēt to, kas bieži vien mūsu prātos ir akli aizslēgts- iepazīt apkārtējos un ieraudzīt viņus pa īstam, ne tikai ļauties mūsu iedomām par kādu esam. Romāns par dzīvi un nāvi, par dzīvošanas pilnasinību un šaurajiem nīgruma sprostiem, kuros mēs paši iestiguši slīkstam. Stāsts par iespējām, kurām nekad nav par vēlu. 

3.8 zvaigznes

"Manuprāt, dzīve sastāv no neskaitāmām izvēlēm, kas mums jāizdara. Un tikai tad, kad atsakāmies uzņemties šo atbildību, viss kļūst vienaldzīgs." (51.lpp.)

Tulkotāja: Inga Mežaraupe

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Gita Treice (ilustrācijas)

"Dusošā Pērlīte" 2023

Tyler Oliver,  Gita Treice
"The Slumbering Pearl"

DSC_0891SK

"Pērlītes sapņos viss atdzīvojas."

Jau kuro stundu mazās dūrītes nepagurdamas brauca mazās actiņas, nemiers iezadzies kājelēs aicina doties no viena istabas stūra līdz otram, celties kājās un šūpoties gar krēsla malu, tad čīkstot atrāpot pie mammas un iegremdēt savus mazos, nesen izdīgušos zobeļus kakla bedrītē. Un tā neskaitāmas reizes dienā- miegoties, snauduļot, bet nespēt aizmigt, līdz vecāku klēpī ritmiski ieaijāta, mazā kripatiņa aizver actiņas pasaulē vissaldākajam miedziņam. 

Dažu brīdi šķiet, ka es esmu līdzīgā stāvoklī- starp miega badu un pusnomodu, starp jūdzēm ātri viļņojošiem sapņiem un dienas notikumu kaleidoskopam, kas snaudā skrien gar aizvērtiem acu plakstiem. Un līdzīgi man, iespējams, ir neskaitāmi citi tādi mazulīšu vecāki.

Tailers Olivers, raugoties uz savas mazās meitiņas trauslo miedziņu, iedvesmojās šai grāmatai, tādejādi veltot to arī visiem jaunajiem vecākiem, kuriem šis viss liksies tik pazīstams. Savukārt Tailera latviešu sieva, ieraugot Gitas Treices maģiski ilustrētās grāmatas, nolēma, ka tieši viņa spēs iedzīvināt grāmatā mazo Pērlīti. Un viņai ir taisnība- "Dusošā pērlīte", neskatoties uz zemūdens pasauli, rada kosmosīgu fantāzijas sajūtu, kurā iespējams ir viss. 

Mazā Pērlīte tik ļoti, ļoti vēlas iemigt, bet viņas prātu nodarbina citas lietas un, lai kā apkārtējie censtos mazo iemidzināt, tas nekādi neizdodas. Bet tieši miedziņā mazā Pērlīte izsapņo Visumu, jo viņas sapņos visa pasaule atdzīvojas. 

Māksliniece Gita Treija ne tikai ilustrējusi bērnu grāmatas un saņēmusi arī vairākas balvas, bet arī veidojusi daudzu grāmatu vākus. 

Savukārt kinooperatoram, scenāristam un režisoram Taileram Oliveram "Dusošā Pērlīte" ir pirmā bērnu grāmata. 

"Dusošā Pērlīte" ar dzīvīgi plūstošām un maģiskām ilustrācijām ieved ārpasaulīgā vidē, kur okeāna bezdibenīgās dzīles saplūst ar bezgalīgo kosmosu. Šeit sastopamas visas iespējamās dzīvās radības un uzplaukst fantāzijas Visums.

Grāmata mazajiem miedziņa meklētājiem un viņu mīlošajiem un nogurušajiem vecākiem. 

Tulkotāja: Renāte Punka

Izdevniecība: Jānis Roze

Aleksandra Runde (ilustrācijas)

"Burmemme" 2023

Aino Pervik
"Kunksmoor. Kunksmoor ja Kapten Trumm"

(Kunksmoor #1-2)

DSC_0882SK

"Es daudz labprātāk esmu veca, gudra ragana nekā jauna nejēga." (72.lpp.)

Burmemmīga, varen burmemmīga grāmata- vētraina, draiskulīga, humoristiski haotiska. Tāda, kas apbur lasītāju. Un, kā nu neapburs, ja galvenā varone ir gara, kaulaina veča, kura prot ne tikai burties, vārīt rūgtas zālītes, bet arī atvērt plaši savu sirdi, lai palīdzētu nelaimē nonākušajiem.

Neticami, ka kaimiņu bērni Igaunijā ar Burmemmi (Kuksmoor- igauniski) iepazinušies jau tālajā 1973.gadā. (un tuprinājumu 1975.gadā). Spilgtās raganas tēls ir tik iespaidīgs, trakuļojošs un reizē sirsnīgi piemīlīgs, savukārt notikumi norisinās tik neparedzami kā rodeļu trasē- ik pa brīdim parādās kas negaidīts, absurdi piemīlīgs un virpuļojošs. Šajā latviski tulkotajā izdevumā ar Aleksandras Rundes ilustrācijām ir apvienotas abas "Kunksmoor" daļas, līdz ar to lasītājs tiek aiznests arī uz īpašas mīlestības stāstu starp Burmemmi un veco kapteini Bungu. Viņu attiecības ir tik reālistiskas, tik raupji atklātas, kā omes zemes sastrādātās rokas.

Milzīgs ir Maimas Grīnbergas tulkojums, tik ļoti precīzi adaptēts latviešu valodai un skanējumam, tik daudz vārdu, ko gribas apviļāt mutē un izrunāt, lai dzirdētu to skanējumu. Tik daudz metaforu un aksiomu rada vārdu spēli, kas izkustu tiešā tulkojumā. 

Tāpat stāstam komplimitējošās Aleksandras Rundes ilustrācijas, kas savā mākslinieciskajā haotismā, tiešajā nepilnībā pieslīpētas spilgtās raganas Burmemmes tēlam. Man ļoti patīk, ja mākslinieks pieturās pie konkrētas krāsu gammas un tādejādi integrē to savos gleznojumos, šajā gadījumā melnajos zīmējumos iepludināta rozā un dzeltena (kontrastējošās krāsas), vietām ienāk baltā krāsa. Savā ziņā tas simbolizē pretmetus, saulaini pozitīvo stāstu.

Burmemme ir tikpat košs tēls kā Pepija, Karlsons vai Ronja.

Viss, ko es varu teikt- kur bija Burmmemme manā bērnībā?!

PS. Lasu slimojot un saku kā ir- Burmemmes slimošanas epizode ir vienkārši bombīga!

"Kad Burmemmei bija paaugstināta temperatūra, viņai nekad nevīžojās kratīt stabiņu uz leju, tāpēc visu laiku vajadzēja ņemt jaunu termometru. Slimošanas laikā viņa temperatūru mērīja nepārtraukti. Tieši tas jau bija slimošanas jaukums. Termometrus ar vislabākajām temperatūrām viņa pēc tam salika atsevišķā lādītē un reizēm vakaros, tēju dzerdama, aplūkoja." (25.lpp.)

4 zvaigznes

Tulkotāja: Maima Grīnberga

Izdevniecība: Liels un mazs

"Ronēns Mākonītis" 2023

DSC_0791SK

Nezināšana neatbrīvo no atbildības, it sevišķi brīžos, kad cilvēciskā ziņkārība, vēlme pašapliecināties un palielīties citiem, ņem virsroku pār sapratni, ka savvaļas dzīvnieki nav tas pats, kas pieradinātie mājas mīluļi. Šo grāmatu, ko vienkārši gribas turēt rokās un apmīļot- kā ilustrācijas, tā tekstu un arī apetītlīgo nosaukumu, pirmkārt ir jāizlasa visiem pieaugušajiem. Galu galā viņi ir tie, kas rāda piemēru saviem bērniem. Lai sociālajos tīklos vairs nebūtu pašbilžu ar mazajiem, smiltīs guļošajiem ronēniem (un nu jau arī ar lāčiem).

Lilija Berzinska ir aizpildījusi sabiedrības tukšo zināšanu caurumu, lai dabisko roņu attīstības ciklu mēs nepārprastu- mēģinot mazo balto ronēnu stumt atpakaļ jūras viļņos, tādejādi laupot viņam izdzīvošanas iespējas. 

Vizuāli baudāma kā zefīra gabaliņi, poētiska un sirsnīga.

Mazais ronēns mani savaldzina tikpat stipri kā ziņkārīgo pundurpeli. Burtiski sajūtu laika posmu pie jūras starp aizejošo ziemu ar ledus gabaliem un vēl tikai nojaušamo pavasara elpu. Ledainu jūras krastu, kurā pret vēju ķērc milzu kaijas, zem kājām rušinās pa kādai retai minipelītei un kā balti gubu mākoņi tumšajās smiltīs ierakušies mazie ronēni, kuri gaida, kad ieradīsies mamma ar zivju lomu. Pašās grāmatas beigās arī kodolīga informācija kā rīkoties, pludmalē ieraugot roņus, kā arī Dabas aizsardzības pārvaldes tālrunis.

Lai nākamāja pastaigā pa vēja plosīto pludmali, satikšanās ar ronēniem vairs neizraisa izbrīnu- tur mazais ronēns pieņemas spēkā, lai kļūtu par īstu jūras iemītnieku. 

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Pasaules pētnieki" 2023

Tero Mielonen ,  Mari Ahokoivu
"Maailmantutkijat" 2021

DSC_0834SK

"Pasaulē ir ļoti daudz, ko pētīt. Par laimi, par pētnieku var kļūt jebkurš."

Grāmata, kas aizrāva ne tikai mūsmājas lielākos un mazākos pētniekus, bet arī mani. Ja no sākuma man likās, ka ši grāmata pašus mazākos lasītājus iepazīstina ar neparastākām profesijām zinātnes lauciņā, tad iedziļinoties atklājas, ka arī es varu uzzināt daudz ko jaunu un aizraujošu, ne velti pašā grāmatas beigās paslēpusies gara pateicības rinda ar pētniekiem, intendentiem un profesoriem, kas sīki pārbaudījuši grāmatā minētās informācijas patiesumu.  

Mēs katrs bērnībā sapņojam, par ko vēlētos būt, pat, ja dažkārt tās ir profesijas, ko mēs pamanām apkārt. Bet dažiem ir laimējies bērnības aizraušanos kādā mazākā vai lielākā mērā integrēt savā nākotnes profesijā. Vai tas nebūtu lieliski, ja ikviens no mums darītu tikai to, kas patiesi aizrauj. 

Somu autors ir aprakstījis dažādus pētniekus no visas pasaules, caur viņu bērnību parādot, ka pat vissvarīgākie atklājēji un zinātnieki, arī ir bijuši bērni, kuri spēlējas, sapņo un iepazīst pasauli.

Ļoti patīk, ka grāmatas burvīgajās ilustrācijās ir aptverta pasaules tautu dažādība, parādot, cik mēs visi esam daudzveidīgi un reizē līdzīgi. Tāpat ir ietverts stāsts par Tūvi, kurai ir kustību traucējumi.

Grāmatas beigās arī pāris lapas ar uzdevumiem, kuros līdzdarboties.

"..nav vērts pieņemt svarīgus lēmumus ar tukšu vēderu." 
 

Tulkotāja: Gunta Pāvola

Izdeviecība: Latvijas mediji
 

"Mums vajadzētu šķirties" 2023

DSC_0764SK

Kas ir šī Zane Nuts?! Es lasu un pilnīgi nepazīstu. Nezinu, vai tas ir Zanes nākamais pakāpiens rakstniecības trepēs, nokļūšana izdevniecības paspārnē, dzīves briedums vai vienkārši kāds pavisam pilnīgi cits izskaidrojums, bet "Mums vajadzētu šķirties" ir sajūtama pavisam cita rakstnieces šķautne. Un man tas patīk! 

Man gribētos teikt, ka es galvenajos varoņos vairs neredzu pašu Zani- šie ir pilnīgi nesaistīti personāži, kuriem ir pilnīgi savādāka dzīve, vēlmes un izdarības. Un tas savā ziņā ļauj vairāk noticēt stāstam, iejusties varoņu ādā un līdzpārdzīvot notiekošo. 

"Mums vajadzētu šķirties" var maldināt ar saldi ledenīgo vāku, jo šeit ir maz pārcukurotu lappušu ar romantizētām attiecībām, vairāk skaudri reālistiska precēta pāra attiecību preparēšana. Tieši stāsta uzbūve, kurā lasītājs var iepazīties ar sabrukušas laulības ainu gan no Lauras, gan Edgara skatu punkta, piešķir romānam kololīgu un spraigu sižeta līniju.

Tikai emocionālais sižets norisinās nevis ārpus pāra, bet iekšienē- sajūtas, emocijas, pārdomas, skumjas, nožēla, izpratne, noklusētais- tas viss tiek spēlēts kā pinpogs, lai galu galā atrisinātu neatrisināmo- kas mēs pa īstam esam? Kur attiecībās beidzas mūsu personība, bet kur pašsaprotami pielāgojamies otra vēlmēm. Vai iespējams divdesmit gadus nodzīvot blakus svešam cilvēkam, tā arī līdz galam neizprotot otru, pieņemot visu notiekošo par pašsaprotamu, pierasti ikdienišķu un sev piederošu?

Stāsta varoņi netiek iedalīti labajos un sliktajos, galu galā attiecības veido divas puses, bet gribas vien nopūsties un teikt- kāpēc, kāpēc mēs visu tā sarežģījam, sāpinām un neļaujamies mīlēt sevi pašiem, arvien alkstot, lai otrs mūsos piepilda mīlestības groziņu a ruzmanības un laimes augļiem.

Šis romāns apliecina, ka Zane ir uz pareizā ceļa, es gadīšu jaunus pārsteigumus!

Izdevniecība- Latvijas mediji
 

"Manifestē" 2023

Roxie Nafousi

"Manifest" 2022
DSC_0719SK

"Manifestēšanā sastopas zinātne un viedums; tā ir dzīves filozofija un pašizaugsmes prakse, kas palīdz dzīvot labāku dzīvi." (12.lpp.)

Vārds "manifestācija" pēdējā laikā nāk komplektā ar negatīvu noskaņu, jo mūsdienu pasaulē, kur uzplaukst viltus guru un tik aktuāla laimīgas dzīves pielūgšana, ir ļoti smalka līnija starp iedvesmu dzīvot piepildītāku un pilnvērtīgāku dzīvi un šarlatānismu. Tāpēc, lai kur arī tu darbotos un kādā virzienā dotos, svarīgi ir būt ne tikai atvērtam pret visu jauno, bet arī ieslēgt kritisko domāšanu.

Nospraust mērķi un doties uz to- tas skan daudz labāk vai ne?! Patiesībā nav svarīgi, zem kādas definīcijas jūs sev to iebarojiet, svarīgi jau ir savas dzīves uzlabošana.

"Sevis mīlēšana ir līdzsvara atrašana starp to, kas tev nepieciešams šodien, un to, ko vajag tavam nākotnes "es"". (57.lpp.)

Roksija Nafusi pavisam kodolīgi izstāsta galvenos un svarīgākos septiņus soļus, lai virzītos uz saviem sapņiem, neaizmirstot pašu galveno- saprast, ka manifestācija nav mistiska labuma iztēlošanās un gaidīšana, tieši pretēji- manifestācija pieprasa aktīvu darbošanos. Es to salīdzinu ar akadēmiskā darba tēmas izvēli. Jo precīzāk, sīkāk, detalizētāk un šaurāk to izvēlēsies- šajā gadījumā mērķi, jo ātrāk, skaidrāk un mērķtiecīgāk varēsi veikt darbības, kas ļaus šo mērķi sasniegt. Un šeit, manuprāt, ir lielākā sabiedrības locekļu problēma. Cilvēki nezin, ko viņi grib. Vēlas būt laimīgi, bagāti, veseli? Ko ietver šīs vispārinātās frāzes? Cik detalizēti ikviens var pamatot, kas tieši ir tas, kas padarīs konkrēti viņa dzīvi pilnvērtīgāku?! Tiklīdz ir skaidri un detalizēti vizualizēts sapnis, ir daudz vieglāk uz to virzīties.

"Bailes un šaubas bieži izliekas par draudzenēm: tās apgalvo, ka sargā tevi no neizbēgamas vilšanās, patiesībā traucējot atklāt visuma pārpilnību." (32.lpp.)

Kas attiecas uz pašu grāmatu- šeit, protams, nav nekādu skandalozu atklājumu vai jauninājumu, manifestācijai ir sena vēsture, tāpēc, ja neesi ar dažādām praksēm uz "Jūs", šeit neatradīsi daudz jauna. Bet atkārtošana ir zināšanu māte, tāpēc tieši kodolīgumā un konkrētos punktos var pieķerties, lai varētu aktīvi sākt rīkoties. Jāņem vērā, ka šī grāmata ir viens no Roksijas pārdošanas rīkiem, tāpēc ne velti vairākās vietās ir atsauksmes uz viņas mājaslapu- cik daudz pakļauties autores šarmam, vai paņemt vispārīgo informāciju, ir katra paša lasītāja ziņā, bet man noteikti ir pāris atzīmēšanas vērti punkti, ko gribētu ieviest dzīvē. Īpaši gribas uzsvērt 6.nodaļu, kas aicina skaudību pārvērst iedvesmā. Un, protams, aicināšana būt klātesošam- to ir tik nepieciešami praktizēt ikvienā lietā, laikā un vietā- it sevišķi, kad dzīvē nākas apvienot neskaitāmas lomas, bet pa vidu telefons aicina piedalīties virtuālajā realitātē. Un, protams, sevis mīlēšana. Kā arī terapeitiskais dienasgrāmatas rakstīšanas punkts. 

"Cik bieži tu, aizverot sociālos tīklus, jūties sliktāk par sevi un savu dzīvi nekā pirms to apmeklējuma?" (118.lpp.)

"Mantra ir vārds, frāze vai skaņa, kuru jebkruā brīdī vari atkārtot prātā vai skaļi, lai veicinātu apzinātību, mazinātu stresu un paaugstinātu vibrāciju." (47.lpp.)

Grāmata tiem, kuri grib saprast, kas ir manifestācija un pa soļiem ieviest to dzīvē.

Tulkotāja: Gundega Graudiņa

Izdevniecība: Helios

"Mīlestības hipotēze" 2023
 

Ali Hazelwood
"The Love Hypothesis" 2021

DSC_0664SK

Vairāk par pašu grāmatu man interesēja, kas stāv aiz "Mīlestības hipotēze". Un ar to es domāju, tās radītāju. Uzzinot vairāk par pašu autori, sāk palikt skaidrākas neparastās grāmatas detaļas. 

Alija Heizelvuda, aiz kuras stāv un krīt TIK TOK fanu armija, dzīvo atklāti slepenu dzīvi kā autore. No vienas puses, viņa nebūt neslēpjas- internetā atrodamas neskaitāmas intervijas ar viņas fotogrāfijām, tāpat arī daudz tiek stāstīts par viņas darbošanos neirozinātnē, doktora grādu un pasniedzējas statusu. Bet tajā pat laikā, viņa nekur neatklāj savu īsto vārdu. Visspārsteidzošākais visā šajā ir tas, kā viņa savu neticamo rakstnieces slavu spēj paturēt noslēpumā no saviem darba kolēģiem (vai tiešām?!).

Zinātne un akadēmiskums ir klātesošs arī viņas neticamu popularitāti ieguvušajai grāmatai "Mīlestības hipotēze", acīmredzami pierādot, ka arī smadzenes un doktora grāds var būt seksīgs. Dzimusi un uzaugusi Itālijā, Alija Heizelvuda šķiet daļēji ielikusi sevi galvenās varones Olīvas tēlā, attainojot, ar cik daudziem šķēršļiem jāsaskarās sievietei no citas valsts, lai pierādītu sevi zinātnes jomā. Šo aspektu man gribas uzsvērt visvairāk- doktorgrāda studijas, zinātniskā vide ir ļoti sīki un precīzi attainota, ņemot vērā, ka tā ir joma, kuru pārzin pati autore.

Alija aizrāvās ar erotisko "fan fiction" (fanliteratūru?) rakstīšanu, internetā viņas darbus pamanīja literārais aģents un tālākais jau ir vēsture. Bet, šķiet, ka TIK TOK ir īpaša loma grāmatu slavināšanā, padarot konkrētas grāmatas par mega trendīgām. 

Tomēr man pietrūka romantiskās ticamības puse starp varoņiem un daudzās neveiklās, īpatni savādās ainas, piezīmes un rīcības vairāk mulsināja kā lika smieties. (Īpaši mulsinoša man likās seksa aina.)
Ņemot vērā, ka Alija Heizelvuda raksta "romcom" (romantiskās komēdijas), smieties vajadzētu pārpārēm, bet acīmredzot es līdz galam nenolasīju šo STEM (Science, Technology, Engineering, Math) humoru.

Man gribas teikt- tā nav grāmatas vaina, bet gan mana. Iespējams, ja tu nemeklē ikvienā ainā racionālu izskaidrojumu un spēj relaksēti baudīt visu, ko rakstniece pasniedz, šī būs grāmata tev. 

Tulkotāja: Renāte Kārkliņa

Izdevniecība: Latvijas Mediji

"Dāvana" 2023

 

Edith Eger

"The Gift: 12 Lessons to Save Your Life" 2020

DSC_0669SK

"Mēs nevaram izvēlēties, kas ar mums notiks, bet esam brīvi savā izvēlē, kā reaģēt uz piedzīvoto." (19.lpp.)

Slovākijā dzimusī amerikāņu psiholoģe Edīte Eva Egere, kura izdzīvojusi Aušvicā un tur arī zaudējusi savus ungāru ebreju vecākus, 2017.gadā, izdodot savus emuārus "Izvēle", ieguva starptautisku atzinību un slavu. Edīte ir ne tikai fascinējoša un apbrīnas vērta personība, viņas ieguldījums, strādājot terapijā ar pacientiem, ir nenovērtējams. Balstoties uz savu pieredzi, soli pa solim mēģinot tik pāri šokējošiem notikumiem viņas pagātnē, viņa parāda, ka jebkurā gadījumā pēc pārdzīvojuma ir cerība uz pilnvērtīgu dzīvi.

"Dāvana" ir 13 mācību stundas, kurās ikviens var paņemt gabaliņu sev. Ir sajūta, ka autore ir ielūgusi mūs uz bagātīgām svinībām, kuru centrā ir pieredzes iegūta zināšanu torte. Un gabaliņu pa gabaliņam viņa mums sniedz šīs zināšanas. Katra no mācību stundu nodaļām ir papildināta ar reāliem pacientu stāstiem, neaizmirstot ielikt tajā visā savu personīgo redzējumu un  stāstu. Tāpat arī katras nodaļas beigās ir kodolīgs atslēgvārdu skaidrojums, kas koncentrēti izceļ svarīgāko. 

"Vakardienas upuri var viegli kļūt par šodienas ļaundariem." (50.lpp.)

Pirmkārt jau šīs grāmatas centrā ir Edīte pati- kā personība, kā piemērs, kura arī ļoti daudz atklāj par sevi, savām sajūtām, cilvēciskajām jūtām un soļiem, kas ļāvušas izbrist traucējošās pieredzes. Šī nav vienkārši pašpalīdzības grāmata, kurā apvietota teorija ar praksi, norādot, ka viss ir iespējams, skaidri noteikts un vienvirziena. Edīte ar saviem piemēriem skaidro, ka trauma nav kas tāds, ko var izdzēst no savas apziņas pavisam, jo ik pa laikam konkrētās dzīves situācijās tā par sevi var atgādināt. Tāpēc svarīgi ir to apzināties un saprast rīcības plānu, lai nekļūtu par upuri, bet par izdzīvotāju.

"Izvēle" bija iespaidīgs darbs, pēc kura izlasīšanas es burtiski sajutos, it kā iznāktu no terapeita kabineta, tāpēc satikšanās ar jauno grāmatu "Dāvana" bija aizkustinoši priecīga un pilna ar cerīgām gaidām. Arī šoreiz Edītes Egeres personība, spēja vienkārši, bet tajā pat laikā dziļdomīgi izteikties mani pārliecināja, ka viss dzīvē ir iespējams.

Kā autore min, viņa negrib, lai kāds salīdzina savas bēdas ar viņas holokausta pieredzi un noniecina savējās. Autore vēlas, lai lasītājs uztver to kā iedrošinājumu- ja Edīte Egere spēja izdzīvot, varu arī es.

Lasot reizē atzīmēju citātus, kurus gribētos sev turēt acu priekšā- un to ir tiešām daudz.

Iesvesmojoši, pacilājoši, skaudri, bet cerību pilni!

Iesaku!

4+ zvaigznes

"Piedošana nav kaut kas tāds, ko mēs sniedzam cilvēkam, kurš nodarījis mums pāri. Mēs piedodam sevis dēļ, lai vairs nebūtu pagātnes upuri vai ieslodzītie." (167.lpp.)

"Vissliktākais cietums ir tas, kuru es pati uzcēlu sevī." (11.lpp.)

"Mūsu ķermeņi tika izmantoti kā cilvēkveida vairogi, lai aizsargātu kravu no britu bumbām. (Briti gan vienalga vilcienus bombardēja.)" (11.lpp.)

"Lai mainītu kaitīgu, disfunkcionālu vai pašiznīcinošu uzvedību, ir jāmaina savas domas, aizstājot negatīvās pārliecības ar tādām, kas kalpo mūsu izaugsmei un to atbalsta." (13.lpp.)

"Ja cenšamies aizmirst notikušo vai mazināt tā nozīmi, mēs nevirzāmies uz brīvību." (14.lpp.)

"Pati svarīgākā atslēga ceļā uz brīvību ir tiekties uz to, kas jūs patiesībā esat." (18.lpp.)

Tulkotāja: Daina Grūbe

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Ņaudiena.rrr" 2022

DSC_0625SK

Šajā draiski dzīvnieciskajā dzejas krājumā, kur draiskojas ne tikai ilustrācijas, bet arī vārdi, Gundega Muzikante ir radījusi fantastisku darbu. Rullējot, plēšot, griežot, līmējot, ilustrējot, fotografējot, saspraužot, krāsojot, izgriežot, labojot, rakstot, integrējot, sasienot un pat izšujot! Es aiz sajūsmas noelšos, cik skaisti māksliniece ir sapludinājusi reāli taustāmo ar zīmēto, galu galā radot vairākdimensiju ilustrācijas, kurām tā vien gribas pieskarties, aptaustīt un nobraucīt.

Gundega Muzikante nevis veido atsevišķu vizuālo valodu, bet sapludina tekstu savos mākslas darbos, izmantojot dažādas tehnikas, ļaujoties absolūtam ideju okeānam, niansēti piepildot ikvienu lappuses stūrīti, ļaujot lasītājam iztēloties, ka grāmata nav statiski pabeigta, tajā joprojām norisinās aktīva darbība. Un kā pārsteigums- centrālais tēls dzejoļu autors Aivars Neibarts ar savu izteiksmīgo un raksturojošo sirmo bārdu ir aktīvs personāžs cauri grāmatas vēstījumam. 

Aivaram Neibartam patīk rotaļāties ar vārdiem, izmantojot gan apvidvārdus, gan veidojot savas variācijas.  Iraid, jemju, sune, visapkārtup, bezsunība- tie ir tikai daži no piemēriem, kur autors spēlējas un draiskulībā iesaista arī lasītāju. Dzējoļu varoņi ir dažnedažādākās radībiņas mums apkārt. Izņemot nojaušamo tituldzejoļa Ņaudiena īpašnieku, šajos dzejoļus sastopamies arī ar šuneļiem, sfinksu, vārnām, bitēm un citiem.

"Ņaudiena.rrr" savu ceļu pie lasītājiem mērojusi 20 gadus, kad, to pamanot aizsaulē aizgājušā Ņurbuļa atvilknē atradusi viņa dzīvesbiedre Sarmīte.

Gundegas Muzikantes mākslinieciskais risinājums ir pelnījis kādu nomināciju bērnu literatūrā.

Sastādījusi: Sarmīte Neibarte

Izdevniecība: Latvijas Mediji
 

"Skumjais laikmets

Esejas par mākslu, cilvēkiem un dzīvi"

2022

DSC_0620SK

"Katram pašam ir tiesības savu privāto tumsu sist krustā. Un nevienam citam. Elpojiet dziļi." (57.lpp.)

Vidusskolas sākumā , sasēdušies nobružātajos viensolos, mēs pavisam nobijušies, bet reizē neveikli jokodamies, ķērāmies rakstīt vēstuli savam nākotnes es. Bailes izlikties nopietnākiem kā klasesbiedriem, reizē izmaļot cauri domas, ja nu šo visu kādu dien izlasīs ne tikai adresāts, tas ir es, bet pilnīgi svešs cilvēks. Un vispār, ko gan lai es rakstu savam nākotnes es?! Izsūdzēt grēkus ar cerību, ka nākotnē mistiski brīnumainā kārtā visas pusaudžu raizes būs nogludinātas kā keramiķa rūpīgās rokas spēj pārvērst smagnējos māla pikučus? Lai vai kā, es neatceros detaļās, ko tieši es lasīju no savas pagātnes es pēc trim gadiem, kad, pirms izšļācot mūs lielajā dzīvē, varējām atvērt sev rakstītās vēstules, bet es atceros pamatīgas skumjas. Skumjas visdrīzāk par to, ka nekas jau nav mainījies. 

Agneses Rutkēvičas esejas ir kā vēstules sev, personīgas, transformējošas, urķējošas un reizē dokumentālas, savā ziņā laikmeta un paaudzes iekapsulējošas. Eseja pēc esejas rotē ap kodolu- "kultūra" un "māksla", ikvienā no tām fokusējoties uz konkrētu notikumu. Nepieradināti vaļsirdīgi, mežonīgi savdabīgi un plūstoši dziļdomīgi. Pēc katras esejas gribas nospiest "Pause" pogu, patīt atpakaļ un izrakstīt citātus. Galu galā attopos grāmatas beigās ar pilnu oranžu piezīmju izraibinātu lappušu- kas tik trāpīgi ieķeras manās lasītājas domās kā asi nezāļu stiebriņi.

Ir sajūta, ka reizē ar Agnesi, lasītājs no ārējo  apstākļu ietekmīgās kultūrdomas virzās uz autores iekšējo brīvības centru, kurā nav vietas aizspriedumiem, laika nogrieznim un ekspektācijām. Ir tikai Agnese pati, bez liekām ceremonijām un vēlmei izpatikt. 

"Krievija jau sen atgādina vietu, kur plosās iekšējais ugunsgrēks, kaut daudzi cenšas apdzēst to no ārpuses." (65.lpp.)

"Skumjais laikmets" nenospiež ar samezglotību, gluži pretēji- tas ir talantīgi plūstošs un dompilnīgs vēstījums par paaudzi, kura meklē savi kultūrsaknēs, nevis, lai izzustu paaudžu mantojumā, bet, lai prastu stāvēt droši un plaucēt savus radošos atzarus. Agnese Rutkēviča tik ikdienišķās lietās spēj izurbt dziļu domu aku, lai gremdētos no mūsdienu patērētājkultūras svelmes. 

"Jaunais gads var būt katru dienu. Salūts sirdī ir vissvarīgākā sagaidīšana." (31.lpp.)

Atbrīvojoši un trāpīgi skaisti. 

"Atkusnis rīkojas līdzīgi atmiņām- tās mums nepieder, bet ieeja tajās nav liegta." (13.lpp.)

Izdevniecība: Aminori
 

"Dvēsele sviestmaižu kārbiņā" 2023

Kotryna Zylė
"Siela sumuštinių dėžutėje" 2021

DSC_0568SK

Es nezinu kā tev, bet man, esot latvietei Lietuvā, ar katru brīdi līdzīgās brāļu tautu atšķirības paliek arvien izteiktākas. Gluži kā skatoties uz identiskiem dvīņiem- viss liekas tik līdzīgs, vienāds un kopīgs, bet diedienā dzīvojot kopā pamani niansētas atšķirības.

Latviešu kapu kultūra šķiet laužas laukā no katras poras, tādu pašu apmātību un ņemšanos ap kapu kopiņām novēroju arī Lietuvā. Tas, ka Lietuva iet soli tālāk, sapratu, kad man aizrādīja, ka esmu nopirkusi kapu puķes un tādas dāvināt nekādā gadījumā nedrīkstot. Laikam ejot es ātri uzķēru, kāpēc tos neatvairāmi skaistos milzu mārtiņrožu stādus, pirmajiem saliem stindzinot, audzē siltumnīcās pēc tomātu ražas novākšanas. Ne velti 1.novembris un nu jau 2.novembris kaimiņzemē ir oficiālā brīvdiena. Neskatoties uz to, ka dienu iepriekš skatlogus izraibina grebti ķirbji un saldumu spaiņi (kaut kā taču ir jāpelna), vairāk par šokolādēm un želejkončām šeit steidz iepirkt kapu sveces. Visu svēto diena un veļu diena ir laiks, kad gluži kā grēkojošais svētdienās steidz atmazgāt grēkus baznīcā, ikviens cenšas pārspēt kaimiņus savu radinieku kapu kopas izdaiļošanā. Novembra ātri satumstošajos vakaros gluži kā ekskursijā var doties no viena kapu lauka uz citu, jo tūkstošiem tumsā mirgojošu sveču liesmiņu ir kaut kas spogaini maģisks. 

Lietuviešu valoda, neskatoties uz citvalodu piesārņojumu, skan senatnīgāk un vecišķāk, tikpat daudz arī senās tradīcijas ir pārmantotas no paaudzes paaudzē. Un tas viss senatnīgi pagāniskais itin labi sadzīvo ar kristīgo (gluži kā mums). Un tomēr. Lai arī mums skolās un folkloras kopu vadītajos pasākumos ir iespēja iedzīvināt senās tradīcijas, tik dzīvu Meteņu (Užgavėnės) svinēšanu kā Lietuvā, es piedzīvojusi neesmu. Neskaitot skolu un bērnudārzu atsevišķos pasākumus un ikvienas pilsētas centra svētkus, visvarenāko svinēšanu var piedzīvot vienā no lielākajiem etnogrāfiskajiem brīvdabas muzejiem Rumšišķē. Maskas, baranku virtenes, taukos ceptas pankūkas uz ugunskura, tradicionālas dejas, dziesmas, spēles un, protams, salmu lelles Mores dedzināšana, kad vairāki tūkstoši skaļi kliedz, lai ziema dodas prom un ierodas pavasaris. Vairāku gadus esmu braukusi tieši un Rumšišķi, lai varētu arvien no jauna piedzīvot to senatnīgo sajūtu, kad tiešām liekas, ka ziema atkāpjas un dod vietu pavsara elpai. 

Es varētu tā turpināt, par to, kā vīrs pirms Ziemassvētkiem nes mājās salmus un atvainojas kādā kundzei, ka aizmirsis nopirkt pateicības maizīti svētkos.. Šo visu, visu un vēl jauniešu un bērnu rakstniece Kotrīna Zīle ir spējusi aizrautīgi izstāstīt grāmatā. Ienesot senču mutvārdu teikas, baismīgos pastāstus,  māņticību un tradīcijas mūsdienās, īsos pastāstos uzburot baismīgas epizodes, kas reizē šausmina, bet tajā pat laikā nepārbiedē. Šie desmit stāsti ir ģimenes kopdarbs, kas paredzēts ne tikai skolas vecuma bērniem, bet arī viņu vecākiem.  Aiz katra mūsdienīgā Kotrīnas stāsta ir papildinošs viņas tēva vēstījums par tādiem radījumiem kā laumām, Ģilteni un veļiem, kā arī tradicionālajiem svētkiem- Meteņiem un Ziemassvētkiem. koplasīšana raisīs sarunas. Man gribētos teikt, ka šajos senatnīgajos nostāstos dominē bailes- gan no nezināmā, gan no nāves.

Kotrīnai Zīlei izdevies tradicionālo, senatnīgo, baismīgo, mūsdienīgo, pārpasaulīgo un aizsaulīgo savīt vienā bizes pīnē, nojaucot robežas starp paaudzēm un iekapsulējot mutvārdu vēstījumu. Lai arī par kaimiņzemes Lietuvas folkloru, tomēr labi saprotami Latvijas kontekstā.

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Jānis Roze

"Ledus debesis"

Dzeja (2002-2022)
 

DSC_0497SK

"tu esi tik dziļa un necaurredzama kā

lēni aizsalstoša upe.." (37.lpp.)

Es nespēju nedomāt par to trauslumu, kādā ietvarā ietērpies dzejiskais kamols, kas vienā mirklī var gāzties no augstumiem un tūkstošs drumslās sašķīst, pa vārdam vien, pa burtam.

Un tikai tad pār mani kā tumīga migla, pārveļas neizmērojami skumjš vientulības plīvurs, kas raudina un reizē truli atkārtoti baksta sarētotas sirds viducī.

Dzeja ir kas atkailināti personisks. Kaut kas tāds, kas prasa nedzirdīgām ausīm iziet uz brīdi laukā, kas vēstot ļaunas ziņas, apsēdina nodolišu atzveltņu dīvānā un izmisīgi aicina uz “mums jāparunā”. Rakstīt par dzeju ir kā aprakstīt līķautu, kurā kas saglabājies no aizgājušā, ir vēstījums, bet galu galā neko neizsakams tukšums.

Dzeja ir kā lūrēt pa atslēgcaurumu prieka mājā, nemācēt atzīties savā iekārē un reizē slepus gribēt ielīst otrā. Aiz aizmālētas ārienes dzīva malka alkstošs skakaltušu dubļu pikucis elso, bet nezia kā izlausties.

Dzejas krājums “Ledus debesis” ir piemircis mīlestības alkām, izmisušām skumjām un pilns sapratnes brieduma, kurā viss skaistais ir netverami gaistošs.

Kā aizsvīdušā logā noķerts garāmskrienošs atspulgs.

"..kaut arī cilvēki arvien biežāk pazūd bez vēsts

viens otram un paši sev.." (83.lpp.)

Rakstniece, dzejniece un dziesminiece Jana Egle lasītāju atzinību un atpazīstamību iemantoja ar saviem stāstu krājumiem "Gaismā", "Svešie jeb Miļeņkij ti moj" un "Dzimšanas diena". Taču jau 2002. gadā iznāca viņas pirmais dzejas krājums "Dzirdēt noklusēto". Janas Egles vēstījumā jaušamas skumjas, dzīves skarbums un līdz pēdējai vīlītei urdošs emociju mikslis. 

"Ledus debesis" pat satura rādītāju lasot, šķiet, ka tas ieskanas dzejā. Fonā uzlieku Janas Egles albumu "Ainava ar vientuļu koku", viss apkārt vibrē.

"katru reizi kad tu atver muti

no tās izlido maijvaboļu spiets

vairākus gadus kāpuri

negausīgi grauzdami tavas saknes un

maigo dzinumu aizmetņus

ir mitinājušies tavā tumšajā mitrajā augsnē

nenovēršami briestot

garumā un treknumā

ik reizi kad tu atver muti

maijvaboles gūzmām vien gāžas ārā

un iekaro visu telpu

ap mums

dažas iepinas man matos

un dūc tik briesmīgi

ka neko citu vairs nevar dzirdēt" (43.lpp)

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Stāstiņi visiem pieaugušajiem" 2022

DSC_0475SK

"Tā es aizdomājos par konkurenci. Par to, ka cīņa par vīrieti Latvijā kļuvusi pavisam sīva. Ka te vairs nav jūtu, nav vēlmes gūt un sniegt baudu, bet palikusi tikai nepieciešamība būt labākai, labākai un vēl labākai." (92.lpp.)

Varam jau izlikties un maigi mālēt sev acīs cukurmākoņu iedomas, bet realitāte ir diezgan brūtāla- brīvu un lielisku vīriešu, kas varētu ierindoties sarakstā "dzīvesbiedrs", pēc gadiem 45 Latvijā ir kā vērtīgi dabīgie izrakteņi. Pareizāk sakot- tādu praktiski nav, iespējams arī teorētiski nav.

Ar laiku vīrieši labākajos gados kaut kur mistiski pazūd, iespējams, ka tieši Latvijā ir kāds melnais caurums, kas iesūc viņus neredzamā vakumā. Dzirdu- lasītāji skaļi vaid un saķer galvas. Sakiet pārspīlējums?! Man nav jāgaida 40 plus gadi, lai par to pārliecinātos. Diemžēl, arī manu draudzeņu lokā ir neskaitāmi daudz  izglītotu, veiksmīgu, labi pelnošu brīvu sieviešu, kuras, alksot satikt savu romantisko otro pusi, Šķirotavā ( Tā Zelda nosauc iepazīšanās lietotni Tinder) ierauga neskaitāmo kādas citas "gādīgo vīru", vai tikai ātro seksiņu alkstošo garāmgājēju. Vai tās brīvās meitenes ir izlepušas- ar pārāk augstu standartu latiņu savam princim baltajā zirgā? Nebūt nē, diemžēl statistika Latvijā ir nežēlīga un grozi kā gribi- vīrišķā lepnuma turētāji ir mazākumā.

"Bet varbūt ir tā, ka gan vīriešu, gan sieviešu prasības un vēlmes nav samērojamas ar to, ko paši varam un gribam dot pretim?" (18.lpp.)

Zelda, kuru daudzi lasītāji pirmo reizi iepazina ar 2020.gadā iznākušo grāmatu "Stāstiņi pieaugušiem puišiem", atgriežas jau nobriedošākā un pārliecinātākā ampluā. Un ar briedumu es šeit nedomāju vecumu vai gudrību, drīzāk pārliecību par savām spējām un ar drošāku soli pie lasītājiem. Tie, kuri ikdienā lasa žurnālu "Klubs", noteikti būs pamanījuši, ka Zelda jau vairākus gadus ik mēnesi raksta seksa sleju- aprakstot gan savus, gan draudzeņu mīlas piedzīvojumus un amora meklējumus, kas reizē humoristiski, reizē dzīves saldsskābi ieēno mazu daļiņu no iepazīšanās ainas Latvijā. Zelda ir par sevi pārliecināta sieviete, kura drosmīgi pauž savu viedokli un reizē apzinās savas vēlmes. Un, pats svarīgākais, Zelda ir jutekliska sieviete, kura izbauda savu sievišķību un alkst baudas tās labākājā izpausmē. Es domāju, ka daudzas sievietes sevī gribētu ieraudzīt to drosmi, ar kuru Zelda dodas plašajā vīriešu meklēšanas jūrā, neapmierinoties ar mazumiņu vai darot lietas tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts vai citi tā dara. 

"Stāstiņi visiem pieaugušajiem" paralēli mīlestības meklēšanas stāstiņiem un pikantām piedzīvojumu ainiņām, runā par kopdzīvi, attiecībām un prasmi baudīt dzīvi.

Un pats svarīgākais- zināt, ko tieši tu vēlies, un iegūt to, reizē apzinoties, ka dzīve ne vienmēr ir vienvirziena iela, dažkārt tā ir kā serpentīna kalni Itālijas dienvidos, strauji pagriezieni, šokējoši pretīmbraucēji, sadursmes un aizrautīgi līdzbraucēji. Un tieši tas padara dzīvi kolorītu un brīnumainu. 

Zeldas stāstiņi ir kā pilna manikīra zāle čalojošu sieviešu, kurā humoristiski tiek atstāstīti dažādi dzīves notikumi, vienlaikus pasmieties, nopūsties, pabrīnieties, gardi aprijot pikantas detaļas. Zeldas stāstiņi ir atvērtiem prātiem, kas ar aizrautību gatavi doties Zeldas piedzīvojumos.

Jāuzteic MISHA ilustrācijas, kas izceļ Zeldas sievišķīgumu.

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

"Soliņš un miskaste" 2022

DSC_0437SK

Ieva Samauska, kura sarakstījusi vairāk kā 25 grāmatas bērniem, savā jaunākajā darbā "Soliņš un Miskaste" sīkākajās un vienkāršajās lietās mēģina izcelt unikālo un īpašo, pat, ja sākumā tā nemaz neliekas.

Anetes Bajāres- Babčukas ilustrācijās galvenie varoņi atdzīvojas un izceļas krāsainajā ikdienas vienkāršumā, tādejādi aicinot lasītājam ne tikai pamanīt parasto, bet arī pierastajam piešķirt maģiskumu, reizē apzinoties, ka katram no mums ir īpaši talanti un spējas, kas ne vienmēr ikdienā uz apkārtējo fona ir ieraugāmas, bet kādā brīdī tās var kļūt par superspējām.

Necilais Soliņš jūtas mazs un parasts, līdz uzzina, ka viņš var būt kādam Jumtiņš, citam Galdiņš, vēl kādam Namiņš un Pakāpiens. Savukārt blakus esošā Miskaste spēj sevi redzēt gan kā Dārgumu lādi, Afišas stabu, Megafonu, Krājkasīti, Puķu dobi un ko tik vēl ne. Iedvesmojoši aizrautīgais stāsts liek ieraudzīt pasauli savādāk, ļauties fantāzēšanai un iztēloties ikdienas lietas dzīvojam vēl neskaitāmas paralēlas dzīves.

Un aiz katra parastākā soliņa un skumjākās miskastes aicina saredzēt arī apkārtējo talantus un lietderīgumu. Dzīvīgās un draiskās ilustrācijas burtiski ievelk Miskastes un Soliņa ikdienas rosīgajā dzīvē, kur ik diena ir jaunu notikumu sološa, pilna nezināmā un reizē pārsteigumu sniedzoša.

Seno parunu par kalnu un Muhamedu mēs varam pārnest uz piedzīvojumiem. Ja nav iespējams doties pašam piedzīvojumos, ļauj piedzīvojumiem atnākt pie tevis. 

Šī nav pirmā sadarbība, veidojot bērnu grāmatu- Ievai Samauskai un Anetei Bajārei- Babčukai jau 2018.gadā "Liels un mazs" paspārnē iznākusi grāmata "Pikucīšu piedzīvojumi". Aneti, kura rada ilustrācijas akvareļa un zīmuļu tehnikā, iedvesmo "nekārtīgas bērnistabas, nejauši kluso dabu salikumi svešās mājās un dažādas slepus novērotas situācijas". 

Grāmata visiem bērniem- gan mazajiem bērniem, gan mazi lielajiem bērniem, gan lielo iekšējam bērnam. 

Ieva Samauska uzsver, ka bērnu grāmatās ilustratoram ir tikpat liela nozīme kā rakstniekam, jo galu galā, kas būtu stāsts bez ilustrācijām, tāpēc arī abu autoru vārdi ir vienlīdzīgi nopelnījuši tik uz grāmatas vāka. Tik pašsaprotami, bet kāpēc vēljoprojām tik daudzās bērnu grāmatās jārakņājas pa iekšlapām, lai sameklētu ilustratora vārdu?! Es ceru, ka ikviens autors spēj novērtēt, cik milzīga loma grāmatas radīšanai ir tieši otas burvim.

Izdevniecība: Pētergailis

"The Last House on Needless Street" 2021

DSC_0379SK

Neparasts, samezglots un tumšs šaumu trilleris. Lai arī Katrionas romānu mēģina ievietot šausmu žanrā, jo vairāk lasi, jo vairāk gribas to nosaukt par anti-šausmeni, jo tajā ir vairāk sakarību, saistību un šausminošas patiesības nekā gribētos atzīt.

Man ļoti, ļoti interesē, kā šo romānu vērtē praktizējošs terapeits. Vairāk gan neko nevēlos filozofēt, jo tik daudz, daudz ko varu nejauši atklāt un noslēpums atšķetināsies kā omes salupušās bombongas stikla traukā. 

Tā kā "The Last House on Needless Street" nav standarta trilleris, kurš lasās raiti, iespējams, ka būs nepieciešama lielāka piepūle izsekot haotiskajai varoņu rīcībai un vēstījumam, pieiet tekstam skluporozi, lai nepalaistu garām pat niecīgāko detaļu. Stāstā pilnīgi katram elementam ir svarīga nozīmē, it īpaši autores pēcvārdam, ko viņa stingri piesaka lasīt tikai pēc romāna izlasīšanas. Un tikai tad viss saliekas kopā tik skaidri un reizē šausminoši reālistiski, ka atliek vien nopūsties un gandrīz vai sākt lasīt visu no sākuma, lai tekstam būtu pilnīgai cita nozīme. Lieliska tēma, spožs piegājiens literārajai struktūrai, sarežģītībai un oriģinalitātei. Iespējams, kādam būs problēmas ielasīties vai noturēt uzmanību, bet, jo vairāk es lasīju, jo vairāk pārliecinājos, cik sarežģīti ģeniāls ir autores vēstījums. 

Pirms vienpadsmit gadiem ģimenes atpūtas braucienā pie ezera pazudusi 6gadīgā meitenīte. Māsa, nespējot tikt galā ar zaudējumu, turpina meklēt vainīgo un ir pārliecināta, ka milzīgais Teodors, kurš dzīvo vientuļu dzīvi mājā ielas galā blakus mežam, ir iesaistīts traģiskajā pazušanā. Tikmēr Teds, laikā, kad nepiedzeras bārā, pavada laiku ar savu kaķi un atsevišķus brīžus ar savu nepaklausīgo meitu. Bet, vai tiešām meitene, kurai atļauts pavadīt laiku tikai mājas sienās, ir biedējošā milža Teda meita?

Iesaku visiem, kas alkst pēc kā oriģināla, šausminoša un reizē psiholoģiski izzinoša. Bet galīgi nevajag baidīties no vārda šausmas- vai tad ikvienā no mums nav apslēpts tumšums, kas raugās, kad pienāks īstais laiks līst laukā?

Grāmata, kas ir jāizlasa līdz pašai pēdējai lappusei, lai varētu izteikt savu viedokli. Pamešana pusratā šoreiz nestrādās.

4 zvaigznes no manis. Paldies!

Ps. Pirmo reizi lasīju trilleri, kurā viens no varoņiem ir kaķis! Pastāstiet man ko vēl par neparastumu!
 

"The Child Finder" 2017

DSC_0348SK

"..no matter how far you have run, no matter how long you have been lost, it is never too late to be found." (272.lpp.)

Detektīvstāsts ar pievienoto vērtību.

"The Child Finder", par spīti tam, ka apraksta tādu nežēlīgu tēmu kā bērnu sagūstīšana un vardarbība, pārliecina ar savu literāro vērtību, ļaujot ielūkoties dziļāk par parastām standartfrāzēm un detektīvstāsta vadlīnijām.

Teksts, kas pārliecina, pārņem un eksplodē emociju savaņģots. Šis nav trilleris, kas liks iegrauzties lappusēs bailēs trīcot un šokējoši grauzt blakus dīvanam nolikto popkornu. Šis nav detektīvstāsts, kurš nepārtraukti liks lauzīt galvu, kurš ko ir izdarījis, jo vairāk vai mazāk stāsta divās līnijās tiek aprakstīts notiekušais, gan no bērnu meklētājas, gan no upura skatu punkta. Šis nav stāsts, kas jūs pārsteigs nesagatavotus, bet tomēr- šis ir ellīgi burvīgs trilleris, kuru ne vien negribas nolikt malā, bet negribas, lai tas jelkad beigtos...

Mani samulsināja fakts, ka es neilgā laikā esmu izlasījusi 4, jā veselas 4 grāmatas, kas sižetos, emocionālajā vai atmosfēras ziņā pārklājas. Tā kā šis bija pēdējais no četriem, tad man visu laiku nepameta atdarināšanas un "es jau šo esmu lasījusi un zinu, kur tas viss velk" sajūta.

BET! BET! BET!-Rene Denfīlda šo ir sarakstījusi 2017.gadā, tāpēc nekādi nav iespējams, ka viņa būtu ietekmējusies no tādiem darbiem kā- Sam Lloys "The Memory Woods" (2020) vai Romy Haussman "Dear Child" (2020), ja nu vienīgi no Eowyn Ivey "The Snow Child" (2012), kur var vilkt paralēles ar seno krievu pasaku un mežonīgo, neviesmīlīgo sniega zemi, bet pasakas sapludināšana ar stāstu jau nav nekāds jaunums.

Man gribētos teikt- visas četras šeit pieminētās grāmtas ir pelnījušas tikt izlasītas, tikai brīdinu, ka, lasot visas pēc kārtas, var zust pārsteiguma moments. Tomēr savā dziļumā, emocionālajā plānā un poētiskumā, "The Child Finder" pārliecinoši pārspēj divas iepriekš pieminētās grāmatas par bērnu turēšanu gūstā. 

Naomi, kura pati kādreiz ir izbēgusi no sagūstītāja, bet savās atmiņās pilnībā izdzēsusi šausminošos pagātnes notikumus, ir uzaugusi ar audžumammu un pieņemto brāli. Alkās saprast savu izcelsmi, viņas dzīvi spēj piepildīt tikai viens uzdevums- uzmeklēt pazudušos bērnus, kad visi citi meklēšanas ceļi ģimenēm ir izsīkuši. Tā kā vien retu reizi Naomi ir atradusi pazudušos bērnus dzīvus, arī jaunajā uzdevumā- sameklēt mežos pazudušo piecgadīgo Madisonu, viņa necer atgriezt meitenīti vecākiem dzīvu. Meklējot pavedienus, kur skarbajā un vientuļajā reģionā varētu atrasties Madisona, Naomi sāk atcerēties detaļas no pašas bērnības un savas izbēgšanas brīvībā. Bērnu meklētāja, kura atradusi tik daudzus pazudušos bērnus, nespēj atrast pati sevi..

Grāmata nav tikai vienvirziena izmeklēšana, fokusējoties uz Naomi- bērnu meklētāju, jo, kā jau dzīvē notiek, izmeklētāji paralēli izskata arī citas lietas.

Šeit niansēti aprakstīta sagūstīta bērna reakcija uz traumu, izslēdzot realitāti no prāta, kā arī abstrahējoties un iegrožojot prātu fantāzijas un pasaku pasaulē. Tāpat arī grāmata uzsver to, ka ne vienmēr laimīgais atrašanas stāsts nozīmē laimīgas beigas- bieži vien atgriešanās atpakaļ realitātē nav iespējama, tāpat arī vecāku starpā lielais šķiršanās procents, nespējot tikt pāri bērna zaudējumu. 

Autore, kas pati ir adoptējusi un bijusi aizbildne vairākiem bērniem, šo faktu izceļ arī šajā romānā, aktualizējot milzīgo nozīmi pareizajiem cilvēkiem darot šo sirdsdarbu, sniedzot atbalstu, kad pārējā pasaule ir bērniem uzgriezusi muguru.

Nozīmīgs  ir arī fakts, ka autore pati ir izmeklētāja, kas romānu padara ļoti ticamu un reālistisku. 

PS. Grāmatai ir turpinājums "The Butterfly Girl"

Iesaku!

4 zvaigznes

"..some things never die. They just get passed on." (169.lpp.)

Izdevniecība: "Weidenfeld & Nicolson"

Aivars Neibarts

"Rūķības" 2022
 

"Savāca rūķītis

pilnus maisus

pieneņpūku,

labi sasaldēja kā saldējumu

un tos augstu gaisos nesa.." (27.lpp.)

DSC_0314SK

Raksturojot Aivara Neibarta dzejoļu un pasaku grāmatu "Rūķības", prātā nāk divi atslēgas vārdi- labsirdība un dabas mīlestība. Neibarta rūķīši ir mazi labdari, kas rada, veido, sagatavo, māca un vienu vārdu sakot dara labus un sirsnīgus darbus, tajā pat laikā mijiedarbojoties ar dabu, novērtējot katru niecīgāko radībiņu, cienot un sargājot. Un reizē šī rūķīgā grāmata, kas pie mums mājās ienāca kā Ziemassvētku dāvana, ir krāsaini rudenīga. Tas gan nemaina lietas būtību, jo bērnu grāmatas dzīvo pašas savu dzīvi ārpus visiem gadalaikiem. 

Rūķi Signes Ērmanes ilustrācijās iegūst dzīvību, no ikvienas izstarojot prieku, aizrautību un maģiskumu, saglabājot pasakas elementu cauri visai grāmatai. Rūķi palīdz gan iedegties zvaigznei, gan rīkot dziesmu svētkus, gan izglābt Rīgu, gan pagatavot sniegu, tajā pat laikā neaizmirstot mācīties skolā un cīkstēties ar pūķi.

Acīgākie lasītāji pamanīs, ka ievada ilustrācijā sēž pats autors Aivars Neibarts (Ņurbulis) (1939-2001), kurš gluži kā meža rūķis, prata draudzēties un pulcināt ap sevi mazos rūķēnus. 

Ilustrācijas: Signe Ērmane

Izdevniecība: Baltais valis

"Muzikālais mazulis" 2022

DSC_9491SK

"Arvien lielāku popularitāti gūst ideja par iztēles pilnvērtīgu attīstīšanu, un pedagogi sāk atzīt, ka ar augsto tehnoloģiju prasmju sacensību nepietiek un ka iztēle, pārliecība, sociālās prasmes un labsajūta būs galvenās atslēgas panākumu gūšanai dzīvē,"

Šūpuļdziesmās ierakstītais sentēvu zināšanu kods kā stafetes kociņš tiek nodots no paaudzes paaudzē. Neskatoties uz valstu un valodas robežām, šis vecāku mīlestības simbols visās tautās tiek dabiski turpināts. Jau mammas vēderā mazulis dzird mammas sirdspukstus, vēdera burbuļošanu un virbācijas, kas savā veidā ir pirmā iepazīšanās ar mūziku, tāpat arī pirmās lalināšanas skaņas  ir pirmie soļi uz aizraujošo mūzikas pasauli. Kā šo pasauli ļaut iepzīt mazulim, palīdzēt attīstīt un praktizēt ikdienā, palīdzēs mūzikas pedagoģe un pētniece Džoana Keninga. Lai nemulsina vārds "mazulis"- šī grāmata ir paredzēta no bērna piedzimšanas līdz pat sešu gadu vecumam, bet iekļautā informācija, komunikācijas prasmes attīstīšana un dziesmu notis ir iespējams izmantot jebkurā vecumā, pat, ja bērns ir izaudzis no šķietamās mērķauditorijas. Un, nē, tev nav nepieciešama muzikālā izglītība, skaista balss vai prasme spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Kopā ar grāmatu "Muzikālais mazulis", tu soli pa solim varēsi uzzināt, kā izmantot mūzikas valodu, lai attīstītu un nostiprinātu bērna prasmes un sapratni par pasauli.

Autore ar piemēru palīdzību izskaidro, kā ieviest mūziku sadzīvē un pirsmskolas nodarbībās, lai attīstītu ne tikai ritma izjūtu, sapratni par mūziku, improvizācijas iespējām, dziesmu spēku, bet arī ļauj nostiprināt bērna komunikācijas prasmes, pārliecību par sevi un prāta attīstību. 

Grāmatā iekļauti arī QR kodi, kurus var noskanēt audio failus, padarot grāmatu interaktīvu un mazajiem tehnoloģiju bērniem daudz saistošāku. Pielikumā ir pieejamas notis vairākām dziesmām, ar kurām praktiski papildināt savas muzikālās zināšanas, gan dziedot, gan spēlējot. Tāpat arī nobeigumā autore ir norādījusi plašu avotu skaitu, kas ne tikai apliecina teorijas padziļināto pētījumu un zinātnisko pamatojumu, kas iegūts 30 gadu darba pieredzē, bet arī sniedz ieskatu resursos, ko izmantot pedogoģiskajā darbā. 

Grāmata, kas pedagogiem, vecākiem vai aprūpētājiem palīdzēs attīstīt mazuļa intelektuālās, lingvistiskās, emocionālās, muzikālās un fiziskās prasmes caur mūziku.

Tulkotāja: Māra Ulme

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Sharp Objects" 2006

DSC_9287SK

"..mother would not be distracted from her grief. To this day it remains a hobby." (97.lpp.)

Sulīgi pievilcīgs ābols displejā, kurā iekožoties atklāj, ka iekšpusē viss ir sapuvis, neēdams un riebīgs. "Sharp Objects" vizuāli pievilcīgo sajauc kopā ar kroplīgi atgrūstošo. Toksiski. Satraucoši. Traumējoši.

Giliana Flinna savas rakstnieces slavas virsotnes sasniedza ar savu grāmatu "Gone Girl", kura tika ekranizēta un ieguva bestsellera titulu. Pateicoties šiem sasniegumiem, uzmanība tika pievērsta arī viņas debijas romānam "Sharp Objects", kas vēlāk tika ekranizēta TV sērijās.

Nevaru noliegt, ka debija ir veiksmīgi nostrādāta, tumsā ievelkoša, brīžiem šokējoša un ar mazu skandināvisku piesitienu, kurā pašiznīcināšanās un traumas iet roku rokā ar seksuālo brīvību. Bet visādi citādi nevaru teikt, ka šis dūmakainais mazpilsētas trilleris jeb toksiskas ģimenes noslēpumu drāma mani pārsteidza. Vairāk vai mazāk ir noprotams virziens uz kuru iet šīs trakās ģimenes distancētās un šaušalīgās attiecības, arī  stāsts "žurnāliste dodas uz savu dzimto ciematiņu, lai atrisinātu noziegumu, ar ko policisti netiek/nevēlas tikt galā, paralēli cīnoties ar saviem pagātnes dēmoniem" ir plaši atražots neskaitāmās filmās un kriminālromānos. Tāpēc īss rezumē- lieliski uzrakstīts trilleris, kas aizlīdīs aiz ādas ar savu ārprātīgumu, bet līdz sajūsmas spiedzieniem tomēr neaizsniedzas.

Cammillei priekšnieks liek doties uz savu dzimto ciemu, lai uzrakstītu rakstu par divu mazu meiteņu nežēlīgu slepkavību. Lai izpildītu šo uzdevumu, Camillei nākas atjaunot savas ledainās attiecības ar distancēto un nemīlošo māti, iepazīt savas pusmāsas dīvaino uzvedību, kā arī atsaukt atpakaļ traģiskās atmiņas par bērnībā mirušo māsu. Katram no tēliem ir traumas, ar kurām katrs tiek galā īpatnējā veidā. 

Ja apskatītās tēma liekas ārprātīgas un izfantazētas, iesaku noskatīties jebkur filmu (dokumentālo vai mākslas) par Gypsy Rose. Patiesībā nav jau tālu jāmeklē- Minhauzena sindroma (munchausen proxy) gadījumi ir bijuši arī Latvijā. 

"You're crazy to think what you're thinking. You're crazy to not think it." (284.lpp.)

3.8 zvaigznes

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicolson
 

"Sainis" 2022

DSC_9453SK

"..cilvēki dzīvoja tālāk, un neviens pat nemanīja tepat blakus Gvendas plaisājošo dzīvi ar visām tās eksistenciālajām kolīzijām." (150.lpp.)

Džena Andersone ar savu debijas stāstu krājumu "Dadži" ienāca pārliecinoši un spilgti latviešu orģinālliteratūras lauciņā, attainojot cilvēku personības tumšākos nostūrus, atkailināti reflektējot skaudro un netīkamo, izgaismojot notikumus, uz kuriem mēs ikdienā un savā dzīves kosmosā gribam piežmiegt acis.

Nenoliedzami Dženas Andersones pamatprofesija krimināltiesībās un juristes darbs ir bijis par idejām daudziem no tēliem un ainām, tāpat arī ikdienā novērtoais un piedzīvotais. Tieši stāstu pietuvinātība reālajai dzīvei padara tos līdz skaudrumam dzīvus. 

Dženas Andersones apbrīnojamās darba spējas un ideju realizēšana nu ir iedzīvinātas otrajā stāstu krājumā "Sainis", turpinot preparēt cilvēciskās vājības un nospiedošo sabiedrības dominanci, kas ierobežo un savaņģo cilvēka patieso būtību.

Titulstāsts "Sainis" kā metaforisks apzīmējums cilvēciskajai nastai, ko daudzi no mums neapzināti vai apzināti velk cauri visai dzīvei. Dažiem no stāstiem raksturīgs gluži vai mistisks pieskāriens, nojaucot robežas starp realitāti un iztēli. Ar mākslinieciskajiem līdzekļiem ieviešot nomoda, murgu vai halucināciju radītas ilūzijas- gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ļaujot varonim transformēt savas emocijas un iekšējās pasaules cīņas.

"Patiesībā jau ir tik labi nekam nepretoties. Ir tik labi nepretoties pašam sev. Ļauties sev pašam. Atļaut būt sev pašam." (238.lpp.)

Daži no stāstiem savā lappušu distancē pietuvojas garstāstiem, pēc sajūtām iesildoties gargabalniekam jeb romānam. Tā kā atsevišķi pieminētie varoņi ir izmeklētāji/likuma sargi, nebūtu pārsteigums, ka nākamie darbi varētu būt kriminālistikas žanrā vai turpināt vairāku žanru sapludināšanu, kā piemēram stāstā "Inspektors".

Andersone savus stāstus veido pamatīgi, pārliecinoši, ar pieredzes bagātiem triepieniem un spilgtiem izteiksmes līdzekļiem, neskatoties uz to, ka šis ir tikai otrais stāstu krājums. No skarbās vides, kas ietekmē cilvēku likteņus, Džena ir vairāk pievērsusies iekšēji personīgajiem slāņiem, kuros varoņi apzinās savas rīcības sekas un mijiedarbību ar citiem sabiedrības locekļiem, īpaši apskatot vainas apziņu, kas dažādos līmeņos var sagraut rūpīgi būvētu dzīvi. 

Kas tu esi, kad atmet visas tās maskas, kuras pielieto attiecīgi vajadzībai? Kas tu esi sabiedrībā, salīdzinot ar to sevi, kas tu esi vienatnē. Džena Andersone izvelk laukā eksistencionālus jautājumus, liekot apzināties cēļoņsakarības un dzīves trauslumu.

"Allas abas rokas bezspēcīgi kā divas pagales guļ viņai klēpī." (355.lpp.)

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

"36 un 6 kaķi"

"36 un 6 kaķi detektīvi" 2022

Halyna Vdovychenko

"36 i 6 kotiv detektiv" 2022

DSC_0286SK

"Intuīcija man čukst priekšā, ka sākas jauns kaķu stāsts. Es to jūtu no ūsu galiņiem līdz pat astei. Zvēru pie savas komentētāja mēles. Lai man rejas uznāk, ja tā nav." (5.lpp.)

Ūsainais stāsts par 36 klaiņojošiem pagraba kaķiem un 6 kaķēniem savaldzināja kaķmīļu sirdis, tāpēc ukraiņu autore Halina Vdovičenko un māksliniece Natalka Hajda radījusi murrainu turpinājumu. Tajā 42 astainie, kuri iepriekšējā grāmatā "36 un 6 kaķi" apmetušies uz dzīvi pie Krepa kundzes un viņas krustdēla Stasa, iejūtas detektīvu lomā, kad atklājas, kad no nosvilušās kafejnīcas sienas pazuduši astoņi mākslas darbi, ko kaķi uzšvīkājuši uz liepu dēlīšiem (švīkogrāfijas stilā). Ja vienam šī noslēpumainā mīkla var šķist par piņķerīgu, tad saliekot kopā vairākus desmitus murrājošus kustonīšus, un papildus lūdzot palīdzību pilsētas suņiem, ātri vien var atklāt vienu pavedienu pēc otra. 

Ja sākumā liekas, ka autore ir uzlikusi sev sarežģītu uzdevumu, ņemot nevis vienu bet 42 varoņus šai bērnu grāmatai, tad ātri vien atklājas, ka katram no tiem autore pieet ar izdomu- radot dažādas četrkājaino personības un raksturus, pamatojoties uz pūkainīšu izskatu. Ar vienu izņēmienu- bezspalvaino sfinksu, kurai stāstā ir baroneses cienīgs tituls. Lasītājs ar aizrautību var pētīt niansētās ilustrācijas, kas padara kaķus spilgtus un košus, īpaši uzsverot katram raksturīgās īpašības un kaķisko pārliecību. Šajā grāmatā visa dzīvā radība prot runāt un lieliski saprotas ar cilvēkiem. Arī kaķu vārdiem stāstā ir eleganti humoristisks piegājiens- Sardēls, Desiņš, la Cīss- ja esi kaķa vārda meklējumos, šis izdevums noteikti var norādīt virzienu, kā humoristiski nodēvēt savu mīluli. 

Krāsains, draiskulīgs un ļoti kaķisks stāsts, kurā galvenais varonis ir kaķis reizes 42. Kad cilvēks sastopas ar murrājošo radību, pazūd izveidotie aizsargmūri un rodas draudzība, kurā ir daudz sirsnības un rūpes. Murr..

"36 un 6 kaķi detektīvi" var lasīt kā atsevišķu stāstu, un tomēr ieteiktu izlasīt vispirms "36 un 6 kaķi", kurā autore iepazīstina ar katru varoni un pastāsta, kā kaķi nonākuši līdz kafejnīcai. Ja nu gadījumā detektīvstāstu tomēr lasi pirmo, autore grāmatas beigās ietvērusi mazu fragmentu no "36 un 6 kaķi".

Tulkotājs: Māris Salējs

Izdevniecība: Latvijas Mediji
 

"Ilgais gājiens" 2016

Slavomir Rawicz
"The Long Walk" 1956

DSC_0241SK

Grāmata, kas ir vienkārši jāizlasa! 

"Tas būs vissliktākais ceļojums tavā mūžā." (126.lpp.)

Es nemēdzu pārlasīt kādu grāmatu vairākas reizes, bet tā kā šo biju lasījusi angliski pirms vairāk kā padsmit gadiem un uzzināju, ka iznākusi arī latviski, tas bija iemesls, lai lauztu savu pārlasīšanas likumu, jo atmiņā "The Long Walk" man iespiedies kā neticams, šokējošs un galvu reibinošs biogrāfisks izdzīvošanas stāsts. Šeit kopā apvienojušies mani mīļākie žanri- vēsturiskais, kara literatūra (izsūtījums) un "ceļojums". Protams, pēdējo nekādi nevar nosaukt par ceļošanu standarta izpratnē, un tomēr- šeit ir ceļš, kultūras atsķirības, tautu parašas un dažādas valstis.

Un tikpat spilgti man atmiņā grāmata ir palikusi, jo viens no varoņiem ir latvietis. "Ap to laiku es iepazinos ar brīnišķīgu cilvēku, vārdā Anastasijs Kolmanis." (116.lpp.) Toreiz angļu izdevumā es vairākkārtīgi pārlasīju, vai tiešām esmu sapratusi pareizi, jo lasīt par latviešiem nesanāk nemaz tik bieži. Vēl mazāk šādā izdzīvošanas stāstā, kas pārsteidz, šokē, iedvesmo, aizkustina un satriec.

"..tas nebija karš, tā bija atbrīvošana.." (114.lpp.)

Slavomirs Ravičs- 24 gadus vecs poļu kavalērijas virsnieks tika sagūstīts, pratināts un apvainots Krievijas spiegošanā tikai tāpēc, ka dzīvoja netālu no Krievijas robežas un prata krievu valodu. Slavomirs, kura māte bija krieviete un iemācījusi viņam šo valodu nespēja, noticēt, ka falsificētā tiesas sēdē viņš tika atzīts par izlūku un notiesāts uz 25 gadiem.

"Apsūdzības bija balstītas vienīgi uz pārliecību, ka Krievijas pierobežā dzīvojošie poļi, kuriem bija vidējā vai augstākā izglītība, neizbēgami bija spiegi." (15.lpp.)

Kopā ar neskaitāmiem citiem simtiem tautiešu, lopu vagonos vairākus mēnešus aizvests tālu ziemeļos- tikai 500 km no polārā loka. Nejauša satikšanās un pamudinājums palīdzēt, ievieš viņā drosmi bēgt no nāves šajos skarbajos Sibīrijas apstākļos. Sameklējis uzticamus līdzgaitniekus, tai skaitā latvieti un lietuvieti, nolemj mēģināt bēgt- virzoties uz dienvidiem- pa garāko un sarežgītāko ceļu prom no Krievijas. Ceļu uzsāk septiņi notiesātie, līdzi ņemot vien pāris sakaltētas maizes garozas, cirvja galu, pašdarinātu naža asmeni un pāris dzīvnieku ādas. Dienā noejot ap 50km, bez ūdens, badā un līdz galējam spēku sabrukumam. 12mēnešos mērojot vairāk kā 6400km ar kājām, iztiekot no nejauši satiktu vietējo ārkārtīgās viesmīlības, viņi šķērso ledainas upes, Monglijas tukšieni, Gobi tuksnesi, Tibetas kalnus līdz nonāk Indijā. Bet, vai visiem septiņiem izdosies izglābties no drošas nāves?!

Sirds gandrīz visu grāmatas lasīšanas laiku sitās kā negudra. Lai arī esmu jau šo stāstu lasījusi, nav iespējams lasīt šo skarbo bēgšanas stāstu bez bailēm, uztraukumiem un līdzpārdzīvošanas. Tas ir prātam neaptverami, uz ko ir gatavs cilvēka prāts, kad ķermenis sen vairs nav spējīgs. Dienu no dienas mērot neviesmīlīgos ceļus, meklējot sīkāko pavedienu, kas ļautu izdzīvot vēl tikai vienu dienu. Un pāri visam- visskaistākā draudzība, kas vien var rasties šādos apstākļos, kad bailes no notveršanas mijas ar bailēm nespēt vairs izturēt garo ceļu.

Šis stāsts neatstās vienaldzīgu ne vēsturisko romānu cienītājus, ne piedzīvojumu meklētājus. Apbrīnas un applausu vērts stāsts, kur neiztikt arī bez asarām.

Vērts noskatīties arī filmu ar tādu pašu nosaukumu- "The Way Back".

"Viņš pastāstīja par ziemeļbriežiem- ar tiem nevarot jāt, jo šo dzīvnieku mugurkauls esot vājš, taču kakls un kupris esot ļoti spēcīgi." (86.lpp.)

Tulkotāja: Sintija Zariņa

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Putina Troļļi. Patiesi stāsti no Krievijas informācijas kara frontēm" 2022

Jessikka Aro
"Putinin trollit : tositarinoita Venäjän infosodan rintamilta" 2019

DSC_0127SK

"Viens no kara propagandas vēsturiski ietekmīgākajiem paņēmieniem ir ienaidnieka dehumanizācija- pārvēršana par briesonīgiem necilvēkiem. Kad ienaidnieks ir nomelnots, karš pret to kļūst pamatots." (13.lpp.)

Jebkurš, kurš mēģina pietuvoties un atmaskot kaut mazāko daļu no Putina Krievijas smakojošā zirnekļu tīkla, agrāk vai vēlāk tiek apšļākts ar melu  indi, kas paralizē jebkādu demokrātisku un tiesīgu brīvās preses atspoguļošanu. Atšķirībā no rietumiem, kur presei- ceturtajai varai tiek piedēvēta sargsuņa nozīme, Krievijā prese ir tikai rupors jeb kremļa un Putina vienvirziena atbalss, kas ne tikai izslēdz jebkādu patiesības atspoguļošanu, bet nodarbojas ar melu propagandu, ilglaicīgi zombējot šīs melu informācijas patērētājus. 

''Manuprāt, vissatraucošākā atrastā ietekme bija tā, ka viltus profili bija ieguvuši dažu īstu somu uzticību. Īsti cilvēki izplatīja troļļu materiālu tālāk saviem kontaktiem." (256.lpp.)

Somijas pētnieciskā žurnāliste Jesika Aro, veicot padziļinātu un detalizētu Putina troļļu kampaņu atmaskošanu, pati nonāca dzīvībai un brīvībai bīstamā situācijā, gadiem saņemot gan profesionālajai jomai, gan personīgajai dzīvei vērstus draudus, ne tikai paralizējot pētniecisko darbību, bet arī bailēs liekot pamest savu dzimto Somiju- valsti, kura tiek slavēta ar savu demokrātiju un preses brīvību. Jesika Aro nav vienīgā žurnāliste, pret kuru vērsta mērķtiecīga troļļošana, draudu izteikšana un melu politikas izplatīšana. Viena no zināmākajām Putina opozīcijas žurnālistēm- Anna Poļitkovska, kura sarakstījusi vairākas grāmatas, kas atmasko Putina, kremļa un oligarhu melus, tika nogalināta savā blokmājas korpusā. Reti kurš kremļa opozicionārs var izvairīties no Putina varas.

Šī literārā žurnālisma grāmata atmasko Putina troļļu fabriku mērķtiecīgo propagandu, ar konkrētiem piemēriem, pamatojieties uz avotiem, attainojot Putina manipulēšanas taktiku. Mēs dzīvojam laikmetā, kad informācijas karš sen jau kļuvis par ikdienu, diemžēl troļļošana pastāv daudzās formās, un parasts informācijas patērētājs var nenojaust, ka ne tikai saņem mērķtiecīgu melu devu, bet arī pats kļūst par šīs propagandas izplatītāju. Tāpēc šādas dokumentālā žurnālisma grāmatas ir tik nepieciešamas, lai ikviens spētu attīstīt kritisko domāšanu, izvērtējot jebkuru informāciju, kas parādās internetā, neatkarīgi no medija uzticamības.

Viens no iemesliem, kāpēc troļļošana strādā- nepatiesās informācijas izplatīšana caur uzticamiem un reāliem profiliem, citiem vārdiem sakot- dalīšanās ar melīgiem rakstiem, nepārbaudot to izcelsmi un patiesumu. Troļļošana ir ne tikai uz konkrētu indivīdu vērsta kampaņa, tā ir arī ilgtermiņa un komplicēta valsts sistēmas graušana. Izmantojot mērķtiecīgas tehnikas, kas tiek apgūtas Žurnālistikas fakultātes Militārās mācības nodaļā. Dažas no visvairāk izmantojām tehnikām- "sapuvusī siļķe"-atkārtoti izplatīti melīgi un skandalozi apgalvojumi tik ilgi, līdz tiek sadragāta personaslabā slava. "Lielie meli"-izplatīti tik neiedomājami meli, ka nav iespējams nenoticēt. "40:60 princips"-lielāko daļu-60% stāstot patiesas informācijas, tādejādi iegūstot auditorijas uzticamību, bet atlikušos 40% iebarojot tam melus. 

Negribu teikt, ka grāmata ir aktuāla tikai tagad, tāpat kā Poļitkovskas grāmatas un raksti, jebkura Putina un kremli atmaskojoša grāmata ir akūti nepieciešama, lai kā gribētos aizvērt acis un teikt- tas uz manis neattiecas un es nevēlos neko vairs dzirdēt par politiku.

 Krievijas vara ir tik neprognozējama, bīstama un jebkuru demokrātisku valsti apdraudējoša- par to visi varēja pārliecināties, kad Krievija iebruka Ukrainā, paralēli bombardēšanai izplatot nepatiesu informāciju, propagandu, falsificējot jebkuru saturu un radot arvien aktīvākas troļļu fabrikas. Ir svarīgi zināt un būt informētam par taktikām, lai spētu atpazīt informācijas patiesumu un neļaut tai manipulēt, vai vēl trakāk- pašam kļūt par melīgā satura izplatītāju. 

"Kremlim ir svarīga sajūta, ka tas var veikt informācijas karu. Gluži kā ciemata laupītājs, Krievija grib parādīt, ka var darīt, kā iegribas." (15.lpp.)

Šī nav izklaidējoša lasāmviela, jāņem vērā arī literārās žurnālistikas žanrs, līdz ar to grāmata satur daudz faktu, informācijas un avotu, kas pa maziem solīšiem saliek kopainu. Bet bez šīs informācijas tas būtu literārais darbs un neattaisnotu pierādījumus.

Acis atveroša, informatīva un analītiska grāmata par Putina troļļošanas fabrikām, kas netiek audzētas kaut kur aiz robežas, bet sen jau dzen saknes tepat Eiropas teritorijā. 

"Nesaprotamākais bija tas, ka reāli somi, kuri- gribētos domāt- ir izglītoti un prot lasīt, labprātāk iesaistījās cilvēku izsmiešanā, nevis izlasīja un saprata mūsu rakstu saturu." (218.lpp.)

Māksliniece: Elīna Brasliņa

Tulkotāja: Gunta Paavola

Izdevniecība: Pētergailis

"Petrovi ar gripu" 2022

Aleksei Salnikov

"Петровы в гриппе и вокруг него" 2017

DSC_9631SK

"Petrovs no visiem novērsās, viņš baidījās kādam uzelpot savus gripas baciļus, jo tas nozīmētu inficēt un aizcirst kāda svētkus saknē- kā eglīti." (22.lpp.)

Līdz ar decembra salu, bērnu eglītēm ar Salavečiem un Jaunā gada gaidām, gaisā virmo lipīgā gripa, kas palēnām ieraušas ne tikai galvenā varoņa- 28 gadus vecā Petrova miesā, bet arī prātā. Tāpat šķirtā sieva, ar kuru viņi dzīvo un uztur attiecības identiskos, tomēr atsevišķos dzīvokļos, un dēls-Petrovs juniors sajūt palēnām piezogamies neganto vīrusu. Paralēli gripai, kas pārņēmusi šo disfunkcionālo ģimeni, ikdienišķās darbības pārvēršas delīriju un halucināciju piesātinātās ainās, ko izraisa drudža un zāļu sajaukums. 

"Petrovi ar gripu" ir psihodēliska hohma, kurā autors prasmīgi savij abstrakto ar reālistisko, aicinot ļauties prāta trakotajam planējumam cauri ņirbošajām ainām. 

Šī nav grāmata, par kuru visu sajūsmināsies, bet īstajiem lasītājiem tā saspiedīs pa vajadzīgajām pogām. Piesātināta satīra un melna humora, bērnības elementu pilna sentimenta un reizē skarbi atgādinoša arī par mūsu pagātni.

Grāmata kā rosolīgs kosmoss- brīžiem galva reibst kopā ar Petroviem no piedzīvojumu pārpilnības, varoņu dominēšanas un ņirbošā farsa. Tomēr viss šķiet tik ļoti pazīstams. 

Saļņikova varoņos ir jūtama padošanās liktenim, dzīvjot vairāk savā galvā, kā cīnoties par saviem sapņiem-katram atrodot citu veidu kā izbēgt no realitātes.

"Petrovas ieskatā neviens cits vīrietis nespēja tik mierīgi paciest viņas dusmu uzliesmojumus, kad viņa izgāja no rāmjiem, bet tieši mieru kā atbildi uz psihumu viņai vajadzēja vairāk par visu." (141.lpp.)

"Petrova neticēja, ka ir iespējams tik ļoti mainīties; pat viņai pašai, kas it kā veiksmīgi bija nomaskējusies par normālu sievieti, paspruka kaut kādas epizodes, kas atklāja viņas īsteno dabu." (132.lpp.)

"Petrovi ar gripu" ir ironijas un agresīva humora cienītājiem, kas nebaidās no gripas izraisītā haosa lēmumos, novērtējot autsaiderīgu un neparastu darbu, kas ne tikai aizraus līdzi piedzīvojumā, bet arī pārsteigs aizkulišu dziļumā. Mazliet gribas vilkt paralēles ar Svena Kuzmina "Hohmu" -izsmalcināti gudri un haotiski smieklīgi. 

"Angļu valodu Petrova diez cik labi nezināja, bet šaubījās, vai kādam nožēlojamam angļu vai amerikāņu rakstnieķelim ir plašāks vārdu krājums nekā viņai." (127.lpp.)

"Saša teica, ka Salatēva lomā būtībā neesot nekā sarežģīta, galvenais-runāt ar bērniem tādā balsī, it kā tu grasītos viņus aprīt, un uzmanīties ar zizli bērnu barā, citādi var kādam pārsist degunu vai izdauzīt zobu." (308.lpp.)

"Kā parasta māte Petrova gribēja, lai, mājās pārnākot, viņa pati varētu nodarboties ar ko citu nekā tikai matemātikas vai krievu valodas gramatikas skaidrošanu dēlam vai arī palīdzēšanu viņam darbmācībā, līmējot kaut kādu kartons figņu par Jaungada tēmu." (128.lpp.)

"Viņš it kā bija iznācis no sava veida miglas, kurā bija klīdis ļoti ilgi, un izrādījās, ka viņš tagad sēž savā mašīnā, viņam ir bērns, sieva, kaut kādi draugi- un visi pilnīgi sveši." (278.lpp.)

Nesen iznākušo filmu "Petrov's Flu" es ielieku savā "filmas, kas jāredz" folderī.

"..vājība uz lasīšanu nav it nekāds rādītājs nākotnes veiksmei, lūk, viņām, bibliotekārēm, kas viņām tika no lielās grāmatu mīlestības?" (136.lpp.)

3.9 zvaigznes

Tulkotājs: Dens Dimiņš

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Nāve "Vakarbirzēs"" 2022

Minna Lindgren
" Kuolema Ehtoolehdossa" 2013

DSC_0030SK

"Cilvēks, kuram ir pāri deviņdesmit, attiecībā uz bērēm ir tāds kā profesionālis." (33.lpp.)

Irma, Sīri un Anna Līsa ir veco ļaužu nama iemītnieces, kuras kopā ar daudziem citiem "Vakarbiržu" iemītniekiem dala kopīgas vecumdienas, priekus un raizes. Nāve šajā stāstā un varoņu vecumā ir klātesoša un fiziski sajūtama, kas, gluži kā piedzimšana ir dabiska dzīves sastāvdaļa, no kuras nav jēgas izvairīties arī ikdienas sarunās. Lai arī nāves gaidīšana un vecums ir stāstā dominējošs, "Nāve "Vakarbirzēs"" asprātīgi mēģina attainot to dzīves daļu, pēc kuras mēs nemaz tā neilgojamies. Tieši melnais humors, satīrs un pašironija padara veco ļaužu ikdienu sprēgājošu un krāsainu. Mūža nogale neizslēdz alkas pēc draudzības, seksa un mazajiem prieciņiem, kad visbiežāk apmeklētākie pasākumi ir bēres. 

Somu autore Minna Lindgrēna spēj sabalansēt humoru ar skarbo realitāti, nebaidoties parādīt sabiedrības attieksmi pret veciem cilvēkiem, bieži izturoties pret tiem kā pret rīcībnespējīgiem bērniem. Aiz slimībām, nespēka un diagnozēm nespējot saskatīt individualitāti un personību.

Allaž aizņemti bērni, paviršs medicīnas personāls, progresējošas slimības- tā ir tikai daļa no drūmās relialitātes, ar ko jāsaskaras mūža nogalē. It sevišķi, ja tev ir pāri 90. Labi, ka ir tādas cīņubiedrenes, kas tevi ne tikai saprot, bet arī rūpējas un uztraucas. 

"Kādudien arī jūs nomirsiet. Un es ceru, ka tādā vecumā, kad saprot, kas ir miršana, un tai nepretosieties." (87.lpp.)

Romāns aicina uz empātiju un sapratni pret vecumu, aicina nevairīties no sarunām par nāvi, atmest aizspriedumus par novecošanos un reizē izklaidē ar tumšu humoru. Tajā pat laikā stāsts nemaldina ar pozitīvu nākotnes idealizēšanu, attainojot slimības progresēšanu, ķermeņa un prāta kontroles zaudēšanu, izolāciju no ģimenes un līdzgaitnieku aiziešanu. 

"Šajā vecumā labākais, ka var izturēties tā, kā gribas, un  neviens par to nebrīnās." (38.lpp.)

"Kāds ārsts, kuru viņa nebija satikusi, laikam nozīmējis viņai nomierinošas un uzmundrinošas zāles, tableti miegam un pastilu, lai pamostos." (163.lpp.)

Mulsinošs ir fakts, ka grāmata tiek mārketēta kā detektīvs, salīdzinot rakstnieci ar Agati Kristi. Izmeklēšanas misija ir tik attāla- līdz pat romāna beigām gaidot kriminālromāna iespējamo attīstību. Tā kā līdz pat beigās nekas tāds netiek sagaidīts, rodas vilšanās sajūta, jo tomēr šis ir humoristisks draudzības un vecumdienu stāsts, kas pats par sevi uzdod daudz jautājumus un raisa pārdomas, nevis detektīvstāsts no Somijas. Es domāju, būtu tik daudz aiztaupītu vilšanos, ja ne vien tie solījumi. Jo pati grāmata paņem ar savu somisko neparastumu un amizantumu (Lai ko tas arī nenozīmētu).

"Nāve "Vakarbirzēs"" ir rakstnieces, muzikoloģes un žurnālistes Minnas Lindgrēnas triloģijas pirmā grāmata, kas izdota 17 valstīs. 

Tulkotāja: Gunta Paavola

Izdevniecība: Pētergailis

"Emma un ekrāni. Lielā jautājumu spēle" 2022

DSC_0211SK

Emma ir zinātkāra, aktīva un dzīvespriecīga. Viņa lasa neskaitāmas grāmatas, kaut nav vēl iemācījusies lasīt, tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka viņa ir nolēmusi izveidot pati savu jautājumu spēli, kā to vakaros TV skatās pieaugušie. 

Pagalmā pie lielā ceriņkrūma Emma izveido divas komandas- zaķa un kaķa, iesaistot spēlē ne tikai savus kaimiņu draugus, bet arī runājošos mājdzīvniekus-ezi, papagaili un suni. Jautājumu spēle izrādās daudz sarežģītāka, kā sākumā licies, tajā neiztikt bez stīdiem, aizvainojumiem un dusmām. Bet galu galā jautrība un kopā būšana ir tas, kas padara Emmas jautājumu spēli par izklaidi, kurā neiztikt bez smiekliem.

Iespējams, ka katrs savā dzīvē saticis tādu enerģisku un mutīgu Emmu, sarkanmati vai nē, izkāpušu no pasaku grāmatas vai dzīvē mazas meitenes veidolā. Ja līdzās ir Emma, garlaicībai nav vietas, idejas nepaliek apslāpētas un pieaugušo sarātas. (Man burtiski acu priekšā ir manas draudzenes meita, kura ir tik, tik līdzīga Emmai- kā vizuāli, tā verbāli, tāpēc grāmata noteikti tik uzdāvināta viņai.)

Es uzaugu, kad TV brīvdienās rādīja ģimeņu spēli, kurā iesūtītās mīklas minēja ne tikai ģimenes TV ekrānā, bet arī visa mana ģimene. Ja atmiņa neviļ, tolaik par katru pareizu atbildi balvā bija apelsīns. Tas bija kaut kas tik reti sastopams gardums, ka likās neticami, ka kāds mājās varētu aiznest veselu maisu ar oranžajiem dārgumiem. Tagad apelsīni blakus banāniem un snikeriem katrā stūra veikalā vairs neizraisa izbrīnu, arī Tv programmu ir tik nesaitāmi daudz, ka katrs ģimenes loceklis savā istabā var ieurbties kādā ierīces ekrānā un skatīties ko vēlas pēc labpatikas. Bet jautājumu spēlēm un kopīgai minēšanai- kas veido sacensību garu, raisa smieklus un rada kopīgas sajūtu, ir īpaša nozīme.

Iespējams, ka "Emma un ekrāni" kādam mazajam lasītājam kalpos par pamudinājumu radīt savas spēles, būt aktīvam un ar draugiem pavadīt kopīgu laiku. Un reizē minēt Emmas uzdevumus par zobgraužiem un bērnu lielākajiem našķiem. 

Šī ir Ingunas Ulas Cepītes pirmā triloģijas grāmata par Emmu, kura ir veltījums Jurim Zvirgzdiņam, ar prieku gaidīšu nākamās. Autore ir vēlējusies radīt mūsdienu bērniem prieku kopā spēlēties, fantazēt, radoši izpausties un izrādīt iniciatīvu. Palīdzēt "izkāpt" laukā no ierīcēm, kas izklaidē, un radīt notikumus pašam. 

Ilustrācijas: Vivianna Maria Stanislavska

Izdevniecība: Pētergailis
 

 "Melleņu lācis. Sapņotāju kalendārs" 2022

Анастасія Волховська, Яна Фефелова 

"Черничный Мишка. Календарь мечтателей" 2018

DSC_0173SK

"1.janvāris. Nākotnes plānu izkrāsošanas diena." (6.lpp.)

Kā būtu, ja kalendāru varētu lasīt kā grāmatu un reizē uzdevumu burtnīcu, ko katru dienu atšķirt gadu no gada? 

Ukraiņu autoru radītais Melleņu lāča kalendārs nenovecojas, to var lietot neskatoties kāds gads nomainās aiz loga. Nav svarīgi to atvērt javārī, Līgo svētkos vai drūmā novembra dienā. Kā min pati autore Anastasija Volhovska- tu vari lasīt "Melleņu lāci" kā grāmatu vienā piegājienā, vai pasniegties plauktā pēc tā ik pa laiciņam, bet vislabāk, ja atšķirsi to katru dienu, lai kopā ar mīļoto cilvēku vai bērnu varētu sekot katras dienas norādījumiem, bet tik pat labi šis kalendārs var būt par iedvesmu piepildīt savas idejas par kopā pavadīto laiku.

Šis- no grāmtas izkāpušais lācis nav nekāds parastais zilais lācis, tas ir melleņzilais lācis, kurš vēlas doties ar tevi cauri gadam un atklāt iepriekš nezināmas lietas par gadalaikiem, svētkiem un laika pavadīšanu. 

"Skaidrojot vienkāršas lietas, tās kļuva aizraujošas." (15.lpp.)

Mēs visi sirdī esam sapņotāji, tikai ikdienā sapņi mēdz saķerties un pazaudēties rutīnas tīmekļos. Dažkārt nepieciešams tikai niecīga rīcība, lai ikdienišķās lietas ieraudzītu no jauna un spētu sajūsmināties par ikvienu, visniecīgāko lietu. Būt tagad un šeit. Iemācīties pašam radīt prieku un dalīties priekā ar saviem tuvākajiem. 

"Melleņu lācis" ir kā aveņu zefīrs, kas aicinoši guļ omes saldumu traukā uz noskrambātā virtuves galda. To gribas vispirms apēst ar acīm, tad izviļāt mutē un sapņot par jaunu zefīru pagatavošanu. Skaistums detaļās, kas iemiesojies ilustrācijās un sirsnīgi draudzīgs vēstījums. Dāvana, ko dāvināt sev un apkārtējiem. Mieloties, sapņot, mieloties atkal un nekad nebeigt brīnīties par pasauli apkārt. Neaizmirstot pateikties.

4.5 zvaigznes

Tulkotāja: Inga Kalsberga

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

"Kuka kunga noburtā grāmata" 2022

Tomas Dirgėla
"Užkeiktoji pono Kuko knyga" 2020

DSC_9703SK

Šī ir viena humoristiski šausminoša (nevis šausminoša humora) grāmata bērniem, kuras maģiski veidotajā stāstā notiek brīnumainas un reizē šausminošas lietas, it sevišķi, ja ir iesaistīti tādi fantāziju tēli kā ļaunā ragana, bieza migla un grāmata, kas prot burvestības.

Viens no populārākajiem bērnu grāmatu autoriem (veselas 35 grāmatas) Lietuvā- Toms Dirgēla  radījis rakstnieku Kuka kungu, kurš uzrakstījis noslēpumaini šaušalīgu grāmatu, kuru neaizverot, no tās miglas aizsegā izlien laukā radījumi un mēģina nolaupīt dvēseles. No grāmatas izraususies ļauna ragana ar savu pakalpiņu un mēģina ieņemt Mildas pazudušās mammas vietu. Neskatoties ne uz ko, Milda neļaujas provokācijām un saprot, ka aiz bagātā tēta jaunās draudzenes slēpjas kāds ļaunais tēls. Taču, Milda ir aizmirsusi aizvērt noslēpumaino grāmatu, un visā apkārtē uzradusies bieza migla, no kuras skan aicinošas balsis...

"Tas, kurš atstāj grāmatu vaļā, izlaiž no tās miglu ar visiem tajā dzīvojošajiem radījumiem." (85.lpp.)

"Kuka kunga noburtā grāmata" ir pilna bailīgu notikumu, neparedzamu notikumu, burvestības un maģijas. Neskatoties uz baismīgo stāstu, tas nebūtu Dirgēla, ja nekautrētos stāstu izraibināt ar bērniem saprotamu humoru. Šeit labie un sliktie tēli ir skaidri nodalīti, arī virziens ir skaidri saprotams, un vietām apspēlē pazīstamus elementus no citiem stāstiem, bet tas nemaina tekstuālo dinamiskumu, draiskumu un tēlu rotaļīgumu. Vizuālais koncepts ar vienā stilā un krāsu gammā (pelēkās nokrāsas un oranžais) ieturētām ilustrācijām, nogludina šaušalīgo tēlu asumu, padarot stāstu piemīlīgāku. Izburties cauri tekstam ir pavisam viegli- vakara stundas neļauj atslābt un atstāt grāmatu pusratā. 

"..ja pasauli savā varā pārņems ļaunums, to izglābt varēs vienīgi tie, kuri lasa un augstu vērtē grāmatas." (15.lpp.)

Un grāmatas. Nevar nepieminēt centrālo tēlu- grāmatu, kas gluži karaliski gozējas uz troņa, attainojot grāmatu grāmatā.

Kaut kas spraigs, mazlietiņ baiss un asprātīgi burvestīgs pamatskolēniem.

Ilgi domāju- atstāt vai neatstāt grāmatu pēc izlasīšanas vaļā- varbūt tajā miglā atradīsies arī kas priekš manis...

3.9 zvaigznes

Ilustratore: Greta Alice

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Latvijas mediji

TOP 10

DSC_9104SK

Šis ir mans 2022 izlasīto grāmatu tops, kurā nejauši, starp vairāk kā 100 izlasītām bērnu/jauniešu/pieaugušo grāmatām, tikai 10 no tām saņēmušas no manis augstāko novērtējumu 5 zvaigznes.

Tās no manis nav iespējams saņemt tāpat vien. 4 zvaigznes manā vērtību skalā ir ļoti labi- tiešām ļoti labi. Daudzi no šiem darbiem citā laikā vai sajūtā, iespējams, saņemtu visas 5, bet... Konkrētā momentā, kad saslēdzas visas skaņas, maņas un emociju gammas un pieslēdzas sestais prāts, ir tā sajūta, ka grāmata pelnījusi 5 zvaigznes. Tas nenotiek tik bieži  un citā laikā un vietā, laikam ejot un augot pieredzei, vērtējums mainītos. Tāpēc mirkļa brīnumam ir svarīga nozīme. Tāpat jāņem vērā, ka grāmatas netiek salīdzinātas vienā kopējā maisā, bet gan vērtējot žanra ietvaros un veidojot iepriekš izlasīto subjektīvo vērtējuma skalu. Līdz ar to manas pieczvaigžņu grāmatas nav tādas, ko iesaku pilnīgi visiem. Tas ir tikai mans iekšējais emocionālais barometrs, kas nostrādājis konkrētajā brīdī. Un, iespējams, tevi nemaz neuzrunās.

Saraksta beigās ietveru arī daudzās grāmatas, kas saņēmušas 4 zvaigžņu vērtējumu- tieši tās es tev iesaku izlasīt, daudzas no tām, iespējams, kļūst par tavām mīļākajām grāmatām.

2022 bija ļoti emocionāls un iztukšojošs gads, bet par spīti visam- raibi krāšņs grāmatu gads. Paldies par iespēju lasīt tik dažādus un brīnumainus literārus darbus! Nevaru sagaidīt, ko nesīs 2023.gads.

Tiekamies grāmatu lappusēs!

TOP 10 (grāmatu secībai nav svarīga nozīme)

DSC_6541SK

Valērija Perēna

"Svaigs ūdens puķēm"

Grāmata, kuru lasot neskaitāmas reizes uzmetās zosāda un tikpat reizes bija jāraud.

Mana gada grāmata.

Man tāda noteikti bija “Svaigs ūdens puķēm”. Manī virmoja tik daudz emociju, traucoties cauri šim stāstam. Viskarstākajā vasaras dienā ādu pārklāja zosāda un lija asaras. Bet vienīgais, ko spēju ierakstīt goodreads ir “Šī gada skaistākā, jutekliskàkà un aizkustinošākā grāmata!”. Taču nav saskaitāmas reizes, cik es šo grāmatu pieminu privātās sarunās. Nebeigšu ieteikt šo brīnumaino darbu. (Zvaigzne ABC, tulkotāja Ilze Fogele)
 

DSC_7295SK

Serhijs Žadans

"Internāts"

Līdz ar grāmatu manā istabā ienāk nāve beigta suņa smakas veidolā, kā veca žļurkstoša trauku lupata uzjundī trūdošas gaļas smaku. Aiz loga zelta rudens, saule caur netīro logu sazibina saules saķēnus, bet man nāsīs vēljoprojām asi dedzinošā smaka kairina visas maņas. Man kauns savā istabas siltumā apcerēt citu nāves smaku un nenoslēpjamās bailes, kamēr kāds sapņo vēl vienu stundu piemānīt kaulainās nepielaužamo dienas plānu. Bet Serhijs raksta tik skaisti, ka es burtiski kaifoju no sarakstītā teksta, it kā posta vietā būtu apraksts par lēni krītošām bērza lapām un skolas ekskursiju pievārtē. Serhijs raksta tik izjusti dzīvi, ka es reizē ar varoņiem izbailēs kožu lūpās, sajūtu sniegā izbristās žļurskstošās kājas, atsalušos pirkstus un bada sajūtu ķermenī. Serhijs liekas ierakstījies tajā visā tik patiesi, ka šausmas lien laukā no katras lappuses un gluži kā tvana gāze palēnām piepilda manu istabu. Līdz beigām elpot nav vairs iespējams, jo vien pāris miljonu soļu attālumā, kādam tas viss ir pa īstam. 

🍂Manējā. Tavējā. Savējā. Serhijs raksta par karu un par pusēm, kuras tā sajaukušās, ka nav vairs iespējams atšķirt. Tādos brīžos, izrādās, nepaspāv tāda iespēja, kā saglabāt neitralitāti. Serhija varoņi- pelēkie cilvēki, kas pat nespēj savu pelēko dzīvi dzīvot kā paši vēlētos, kara apstākļos atrod sevi pozīcijā, kad jāpieņem lēmumi, kas var ietekmēt ne tikai savu, bet arī citu dzīvību. Detaļas ir tik plosoši reālas, ka ir neiespējami abstrahēties, līdz attopies, ka esi iekšā stāstā- viens no neredzamajiem tēliem, meties līdzi spriedzes pilnajā stāstā, kas nokaitē nervu galiņus līdz aukstākajai satraukuma pakāpei, radot trauksmi, bailes un pārdzīvojumu.

🍂Abstrahējoties no šausminošā stāsta, Žadanam ir prasme nolemtajā vēstījumā ienest absurdu melno humoru, kas par spīti visam iznes tekstu laukā no nospiedošā tumšuma. Tas ir kā tajos izmisuma brīžos, kad ir tik slikti. Tik slikti, ka vienīgais, ko ir iespējams vēl izdarīt- smieties par to, cik viss ir absurdi slikti. (Jāņa Rozes apgāds, tulkotāja Māra Poļakova)

DSC_8542SK

Monika Kompaņikova 

"Piektā laiva"

Man trūkst vārdu..
Man vajag šo sagremot.
Tā es teicu vakar..

Esmu satriekta un manī ir tik daudz jautājumu, gribas lasīt vēlreiz, ķerties pie jebkura vārda, it kā tie man spētu sniegt atbildes. Kāpēc? Kāpēc šis romāns ir dzīvāks par dzīvi, smejoties acīs netaisnībai un iespējamajiem glābšanas riņķiem. Kāpēc sagrautie sagrauj citus, it kā nesaprotot, cik neizdzēšamas brūces gadiem cirtīsies vaļā, velkot šo sabojātības ķēdi līdzi kā savas nespējas upuri. Dažkārt man gribētos, kaut daži spētu izlaist savu bērnību- ātrāk pieaugt un spēt izrauties no nebeidzamā tumsības loka, kur smird pēc alkohola un vardarbības, vientulības un brutalitātes. Viņi taču nav pelnījuši, ka to, kas viņiem jāpiedzīvo sauktu par "bērnību". It kā katra diena, kas kā izdzīvošana velkas mūžību, spētu attaisnot ilūzijas, ko nekad nenāksies piedzīvot.

"Piektā laiva" ir kārtīga purva grāmata, kuru lasot es smoku un krītu dziļāk pārtumšotā akacī, pretojoties bezcerības gūzmai, kas krīt virsū viena pakaļ otrai. Par mazajām Jarkām mēs lasām tikai no avīžu virsrakstiem, kā par Liepājas puisīti, kas blakus visām redzīgajām acīm eksistēja, nevienam nevajadzīgs, līdz visus satricināja viņa nāve, it kā viņa izdzīvošana pirms tam būtu pašsaprotama.
"Mēmo asaru jūra" - tieši tā un ne savādāk man gribas nosaukt šo romānu, kas dedzina un reizē saldē līdz gribas to izdzēst no prāta pavisam. Sadedzināt oglēs un izpūst pelnus okeāna putās, it kā tas nogludinātu visas pasaules ciešanas un netaisnību. Es nespēšu aizmirst šo romānu, jo kā lai dzīvo tālāk, tieši tāpat kā es nevienam to neieteiktu, jo katram pašam jāsaprot savs skumju un pārdzīvojuma slieksnis.
Purva grāmatas neiesaka, tās tevi atrod pašas, jautājums ir, cik dziļi tu esi gatavs nirt. 

Ja šai grāmatai ir zvaigznes, tad tās visas mani uzsķērdušas pušu..

Ps. Noteikti noskatīšos 2017.gadā uzņemto filmu "Little Harbour" ("Piata lod"), kura saņēmusi 7 kino festivālu balvas. (Pētergailis, tulkotāja Aiga Veckalne)

DSC_5608SK

Xinran

"The Good Women of China"

Xinran ir Ķīnas sieviešu balss, kuru jābūt drosmei sadzirdēt. Vai tu esi pietiekami drosmīga?!

Tas, ka ķīniešu žurnālistes dokumentālais darbs par Ķīnas sieviešu dzīvesstāstiem būs lielisks, man nebija ne mazāko šaubu, bet es negaidīju, ka romāns pārsniegs jebādas manas gaidas, iepriekš izlasīto un atstās mani ar vaļēju muti.

Vairāk kā gadu atpakaļ es izlasīju Tibetas mīlasstāstu, ko bija sarakstījusi šī pati autore. Kā radio žurnāliste, kuras programmas par sieviešu dzīvi bija kļuvušas populāras, Xinran varēja ceļot uz vietām Ķīnā, kur "parastam" cilvēkam nebija ļauts. Tas bija kas neredzēts un nedzirdēts- valstī, kur sievietēm gadsimtiem nav bijusi teikšana, tika dots vārds radio programmā. Sievietes arī pēc raidlaika ierunāja stāstus automātiskajā atbildētājā, neskaitāmi simti vēstuļu ik dienas pārpludināja redakciju, bet pati Xinran nokļuva visnetipiskajās vietās, lai sadzirdētu un saprastu Ķīna sieviešu kodolu un būtību. Ņemot vērā pastāvošo varu un cenzūru, daudzi no stāstiem un tēmām tika kancelēti un noklusēti. Tikai 90to gadu beigās, kad Xinran nolēma pamest Ķīnu un pārcēlās uz Londonu, viņa uzdrošinājās šos stāstus publicēt. Atbildība un svarīgā loma šo sieviešu priekšā, uzticot vislielākos noslēpumus, bija tik liela, ka Xinran bija gatava pakļaut sevi briesmām, kad kādu dienu viņai uz ielas uzbruka laupītājs. Viņa nebija gatava šķirties no manuskripta, kas tobrīd atradās somā. 

Es jums nevaru atstāstīt šos stāstus, daži no tiem ir tik šausminoši, ka šausmu filmai būtu gatavs scenārijs. Vīriešu vara pār sievieti neredz ģeogrāfisko, politisko vai etnisko atšķirību, tāpat kā seksuālā vardarbība kā ierocis iznīcināt sievieti ir bijis laiku laikos kopš pastāv cilvēce. Un tomēr, arvien no jauna lasot šo grāmatu, ir prātam neaptverami, kā šie ir īstu, dzīvu sieviešu stāsti nevis fikcija.

DSC_3223SK

Niklass Nats o Dāgs

"1793"

Vai esi gatavs/-a hipnotizējoši šokējošam stāstam, kuru vairs nebūs iespējams izdzēst no atmiņas?!
Ja esi- šis būs mežonīgākais brauciens vēsturiskā trillerī, kādu jebkad būsi piedzīvojis/-usi. 


Šo nav vairs iespējams izdzēst no atmiņas- stāsts un to varoņi, kas murgu veidā ieziemojas atmiņu kambaros, atstāj tik spilgtu ietekmi, ka nezinu, vai kādam autoram būs iespējams šo pārspēt. Un ar to es domāju arī pašu zviedru autoru Niklasu Natu o Dāgu- skaidrs ir viens, pašam pārspēt sevi ir ar katru nākamo reizi arvien grūtāk, katrs nākamais mēģinājums ir vien kā blāvs koppapīrs pirmklasnieka līniju burtnīcā. Ņemot vērā, ka šī ir autora debija (!) un lielākais atbalstītājs un sponsors grāmatas izdošanai ir neviens cits kā Fredriks Bakmens (tā Zviedrija laikam tomēr ir sasodīti maza), man gribas skaļi applaudēt par šo sensacionālo sniegumu.

Pasniegt vēsturisku romānu ar detektīvtrillera elementu tik aizraujoši, ka lasītājs burtiski tiek hipnotizēts grāmatas lappusēs. Wow!
Nekāds grāmatas biezums nav šķērslis, ja lasāmais ir gardāks par popkornu,bet netiec maldināts- nekā salda šeit neatradīsi, tieši pretēji- autors neskopojas ar šausminošām, atbaidošām, brutālām ainām. Šis noteikti nav darbs maigi jutīgiem lasītājiem, jēziņ- šo grāmatu drīkstētu izsniegt tikai ar ārsta atzinumu, ja vakaros nav jādzer sirdszāles. 18.gs. beigas Zviedrijā ir tālu no romantisma un maiguma-smakas, netīrība, varmācība gluži kā dēles lien laukā no nodaļām, tajā pat laikā nav iespējas pārtraukt lasīt- stāsts burtiski iesūc tevi iekšā bez iespējas atvilkt atelpu.

Vienā mirklī man sāk likties, ka esmu sākusi lasīt šausmu literatūru. Kā gadījās, kā ne- tieši pirms gulētiešanas. Nakts murgi garantēti, vienīgais veids, lai tos izgaisinātu, ir celties četros un turpināt piebeigt šo šausminoši šokējošo kriminālromānu. "Šerloks Holms" krustojumā ar barbrisko "Pētera Imperatori" ir maza ievirze, kurā plaknē darbojas "1793", un tomēr- tas ir unikāls savā meistarībā un laikmeta atainojumā. Ar savu unikālo šarmu- šajā gadījumā- smaciņu. (Zvaigzne ABC, Tulkotāja Inga Grezmane)

DSC_2329SK

Vinko Mēderndorders

"Sirds plaukstā"

Esmu atradusi šī gada grāmatu skolas vecuma bērniem! (Vismaz pagaidām nezinu, kas šo troni varētu gāzt) 5⭐️es dodu ļoti reti. 

Vai ir iespējams uzcelt grāmatu slavas mākoņos, nepasakot neko daudz par to?! Uh, dažkārt man liekas, ka uzdevums izstāstīt tikai mazlietiņ par izlasīto (nemēģinot ne mazākajā mērā atņemt katra lasītāja pirmtiesības uz SAVU grāmatpieredzi) ir tik grūti, tajā pat laikā nododot savu sajūsmu, kas izmutuļojusi caur mani lasot kādu īpašu darbu.

Šis darbs ir īpašs! Burvīgs! Brīnišķīgs! Tie lasītāji, kuri baidās no bērnu grāmatplauktos paslēptajām grāmatām, pat nenojaušs, cik skaistu pasauli palaiž garām. Tik ļoti sirdi sildošs, skumji skaists un līdz dvēseles dziļumiem tīrs ir šis slovēņu autora darbs!

Interesanti, ka slovēņu oriģināldarba nosaukums ir "Kit na plaže" ( valis pludmalē), kad tik ļoti atbilst grāmatas vēstījumam. Taču šajā reizē, lai arī pilnīgi mainīts nosaukums latviski "Sirds plaukstā", tas gan precīzi attaino satura sensitīvāko daļu, gan rada pats savu burvīgo apzīmējumu. 


"Sirds plaukstā" iesākas kā vecmammas ar roku uzkulta debesmannā- gaisīgi virmuļojoša ar bērnišķīgu vieglumu un ironisku burbuļošanu. Līdz vienā momentā caur gaisīgumu uzkožos uz dzērveņu ogu skābajām notīm. Te nekas nav tā kā sākumā izliekas un vienā momentā jauniešu romāns iegūst smeldzīgi skaudru nokrāsu. Bet tomēr, tomēr. Šis nav darbs, kas sažņaudz un velk dzelmē, gluži pretēji- te mīlestība ir tik visuresoša, starojoša un apņemoša, ka nav iespējams sevī neielaist šo sirsnības devu. Acis mirdz no sirsnīguma, līdz asaras aizmiglo skatu. No aizkustinājuma, no sirsnības, no cilvēkmīlestības. 


Par ko ir "Sirds plaukstā"?

Nika ar ģimeni ir atgriezusies atpakaļ uz dzīvi Slovēnijā un turpina skolas gaitas 8.klasē. Nika ir asprātīga, izpalīdzīga, ļoti gudra un talantīga. Skolas biedri viņu pieņem par savējo. Taču Niku nomāc kāds noslēpums, kas draud izjaukt viņas uzbūvēto pasauli.... Kāds- tas tev būs jāatklāj pašam/-ai...

Lotes Vilmas vāka ilustrācijas komplimentē šai trausli skaistajai grāmatai. (Aminori, tulkotāja Māra Gredzena)

DSC_2299SK

Marjus Marcinkevičs

"Akmentiņš"

“Mamm, neraudi"- mani apskauj mans mazākais dēls. Viņš vēl ir pārāk mazs, lai saprastu sakarību starp manām asarām un viņam priekšā izlasīto tekstu. 

Šī lietuviešu autora Marjusa Marcinkeviča grāmata "Akmenelis" mūsu plauktā atrodas jau vairāk kā gadu, lai arī pati neskaitāmas reizes biju sajūsminājusies par šo vērtīgo darbu, pētījusi lieliskās ilustrācijas, lasījusi skaļi priekšā to nebiju. (Lietuviešu valoda lai paliek vīram un bērniem).

Ar milzīgu sajūsmu priecājos, ka arī latviski pie mazajiem lasītājiem atnākusi šī kaimiņvalstu grāmata. Pēc "Sibīrijas haikām" šī ir kā loģisks papildinājums smago tēmu cilāšanai bērniem saprotamā tekstā un veidā. Tikai pēdējos gados ir izveidojusies kara/izzsūtīšanas/bēgļu gaitu/ebreju stāstu radīšana mazākajai lasītāju auditorijai, apvienojumā ar augstvērtīgu vizuālo noformējumu.
Tāpēc šis ebreju stāsts ierindojas uz palikšanu grāmatu plauktā. (Un pievienojas "Puika ar suni", "Sibīrijas haikas", "Ir mēness zelta kuģis".)

Ļoti izbaudīju Ingas Dagiles ilustrāciju, vienoto krāsu gammu ieturēšanu cauri visam stāstam. (Zvaigzne ABC, tulkotāja Marika Taube)

51MkR3slBIL

Ania Ahlborn

"Brother"

Labākajām šausmām, kādas esmu lasījusi, dodu 5⭐️

🌑Nav jau tā, ka es to vien darītu, kā ienirtu šausmu literatūrā, bet tuvojoties veļu laikam, šī bija pelēkā zona, kurā gribējās ienirt. Tas nebūt nenozīmē, ka ilgojos pēc banāliem šausmu tēliem, kas neļauj naktīs gulēt un vienkārši biedē ar savu ārprātu. 

🌑Vislielākās bailes iedveš visreālākie tēli. Polijā dzimusī Ania Ahlborna savā romānā “Brother” kā šausmu elementus izmanto tieši cilvēku tumšākās dziņas. Un tieši tas padara šo grāmatu neciešami ārprātīgu. Tik brūču uzplēstu, it kā būtu ar seju iegāzies fekāliju piesārņotos dubļos. 

🌓Tik šausminoša, asiņaini grafiska, psihiski traumējoša, un reizē fascinējoši lieliska. Talantīgai rakstniecei, kura ar savu pašpublicēto šausmu darbu kļuva par Amazon pārdotākā šausmu romāna autori, bija visas iespējas rakstīt par jebkuru tēmu. Bet bērnību pavadot rotaļājoties kapos, autore nevarēja apspiest savu dabisko vēlmi fascinēties par ērmīgo un baismīgo. Kā pati Ania saka, viņa neizvēlējās šausmu žanru. Tas izvēlejās viņu. 

🌓Tālu prom no lielceļa un apdzīvotām vietām, senā lauku sētā dzīvo pavisam parasta ģimene. Vienīgais ar ko viņi atšķiras no citiem, ir viņu apsēstība ar slepkavībām. Vienīgi jaunākais dēls Maikls, gadu gadiem klusi paklausījis ģimenes norādījumiem, sāk ilgoties pēc savādākas dzīves ārpus…. 

✂️✂️✂️✂️Brīdinājums- grāmata nav katram, maigai dvēselei tā var būt traumējoša un šokējoši neatgriezeniska. Visas grāmatas garumā ieteicams turēt blakus pulsa mērītāju, lai starp augstajiem rādītājiem ļautu atvilkt elpu. 

📍Ja visa šausmu literatūra būtu tik talantīgi uzrakstīta, es pārkvalificētos. 

“Brother” mani neatstās nekad…

9780465094455_15

Bruce Perry

"The Boy who was Raised as a Dog"

Ja man būtu iepējams izvēlēties jebkuru terapeitu, es gribētu, lai tas ir tāds kā Bruce Perry- tik iejūtīgs, tik ieinteresēts bērna attīstībā un problēmas atrašanā, tāds, kurš nebaidās nostāties pret vispārzināmām ārstēšanas praksēm. Tāds, kurš nežēlo laiku, lai atrastu īsto pieeju pie katra pacienta, neizrāda savu pieaugušā dominanci, ļauj mazajiem pacientiem pirmiem izrādīt interesi un iesaisti. Nenoliedzama ir Perry iesasaiste bērnu smadzeņu attīstības izzināšanā, tāpat arī norādot, cik daudz psihiatrijā ir nezināmā un, cik daudz kļūdu pieļauts izpētē un ārstēšanā.

Šie ir reāli, dokumentāli stāsti, kuros terapeits Bruce Perry stāsta par saviem mazajiem pacientiem. Katrs gadījums ir šokējošs, pārsteidzošs un neticams. Gan vardarbības upuri, gan sektas dalībnieki, gan neiedomājamas rīcības seku upuri. Lasot gribas, kaut šis viss būtu autora izdomājums nevis realitāte, kas noticis ar neaizsargātiem bērniem. Reizē ar dokumentālajiem stāstiem, Perry tik daudz aizraujoša izstāsta par smadzeņu ietekmi, stimulācijas nozīmi un ietekmi uz bērna attīstību. Ļoti, ļoti interesanti.

Iesaku ne tikai tiem, kam interesē terapija vai dokumentāli stāsti, bet jebkurai personai, kurai ir saistība ar bērnu audzināšanu. Ar piebildi, ka spēsiet izturēt šokējošo gadījumu aprakstu. 

DSC_7978SK

Marija Parra

"Vafeļu sirdis"

Saltā ziema saldē sirdi?! Tad zini, ka šī ir sirdi sildošākā bērnu grāmata, ko izlasīt ikvienam! Ikvienam!

Man ir pēdējais laiks pieteikties uz botoksa injekcijām. Nevar taču lasīt 198 lapasspuses bērnu grāmatā un nespēt atslābināt seju, kas savilkta smiekla krunciņās. Bet varbūt man vienkārši jāļaujas, jo arī “..vectantei sejā ir skaisti raksti no nemitīgas smaidīšanas”.

Dzīvē nav ne smakas no garlaicības, ja ir tāda draudzene kā Lēne. Pat, ja tev ir tikai 9gadi un ikreiz no labākās draudzenes trakajām idejām trīc ceļi, tu dodies kopā piedzīvojumos. Trille un Lēne ir norvēģu Maksa un Morics.

Nav jau tā, ka “Vafeļu sirdīs” ir tikai nevaldāmi smiekli. Ir arī skumjas. Tādas klātesošas un īstas. Kā jau īstā dzīvē piederās. 

“Tie, kuru mums pietrūkst, ir mūsos.”

(Liels un mazs, Tulkotāja Jolanta Pētersone)

Grāmatas, ko noteikti iesaku izlasīt-

DSC_8873-2SK DSC_9410SK

DSC_9359-2SK DSC_9020SK DSC_8902SK DSC_8551SK
 

DSC_2375SK DSC_2805SK DSC_2752SK DSC_3263SK DSC_3615SK DSC_4278SK DSC_3870SK DSC_4517SK DSC_4349SK DSC_4821SK DSC_5523SK DSC_5534SK DSC_6327SK DSC_6300SK DSC_6942SK DSC_7278SK DSC_7574SK

117285611_296161348157066_3302189686124052829_n DSC_6538SK DSC_4565SK DSC_4543SK DSC_3844SK DSC_2645SK DSC_2204SK DSC_2404SK DSC_2343SK

DSC_9429SK

"Nožēlu neizteica" 2022

Tommi Kinnunen 
"Ei kertonut katuvansa" 2020

DSC_9410SK

"Viņai visu atlikušo mūžu būs jācieš klusu un jāizvairās no visiem jautājumiem par kara beigām, vāciešiem un viņas saistību ar karu." (235.lpp.)

Es melotu, ja teiktu, ka mani pārsteidza grāmatas lieliskums, jo Tommi Kinnunens ar savām iepriekšējām grāmatām "Četru ceļu krustojums" un "Stikla upe" pārliecināja mani par savu noslīpēto rakstīšanas talantu, ar savu īpatnējo rakstīšanas stilu, ļaujot ieraudzīt krēslas zonu skarbos dzīvesstāstos. Arī "Nožēlu neizteica" piesaka sevi niansēti pārliecinoši, reizē kliezoši, reizē pieklusināti ļaujot sadzirdēt Somijas sarežģītās vēstures lappuses. Un izrādās, ka tik maz zināms par Somijas pagātni, tāpēc vēsturiskā fona izaicinošais attainojums, ne tikai ļauj nojaust kara plosīto likteņu komplicētību, bet arī uzdot neskaitāmus jautājumus, kāpēc tā un ne citādi rīkojas varoņi.

"Nožēlu neizteica"  ir kā niecīgs dzīpars, ko no liela vēstures kamola izvelk Kinnunens, ļaujot lasītājam pašam izvēlēties soģa vai līdzjutēja lomu. Līdzpārdzīvošana un empātija viļņveidīgi mijas ar nesaprašanu, ar nepateikto, noklusēto un rīcības sekām. Galu galā, kara apstākļos visu izšķir mirklis. Un tieši mirkļa lēmumi ir tie, kuriem grūti atrast racionālu pamatojumu.

Laikā, kad karavīru formas mainās viena pēc otras, ir nesiepējami pielāgoties, bet gribas ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot. Šī ir grāmata, kurā runā par karu pēc kara. Kā ir iespējams dzīvot pēc tam? Vai ir iespējams atgriesties iepriekšējā dzīvē, vai ir iespējams attaisnot savus lēmumus un saglabāt neitralitāti?! Un reizē šī ir ceļa grāmata, kurā gājiens mājup ir mīnēts, tiltu sabombardēts, bada sajūtas pilns un kaisīts izmisumā. Nejauša draudzība šeit ir gaistoša, jo vienojošais elements ir bailes no atmiņām, kuras gribas aizmirst. Bet, vai ceļš mājup ir arī ceļš atpakaļ no sevis?

1945.gads. Piecas somietes, kas sadarbojušās ar vācu armiju un strādājušas Norvēģijā, no Lapzemes ar kājām mēro ceļu uz mājām, cauri Somijas tundrai. Izsalkums, sabombordētais ceļš mijas ar izmisumu un bailēm. Varām mainoties, viņas- nodzītiem matiem, pazemotas, no vācu sabiedrotajām kļuvušas par "friču maukām". Nīstas un nievātas, viņas bēg atpakaļ uz dzimtajiem ciematiem, lai meklētu piedošanu par savu nodevību. Bet, vai ir iespējams atgriezties?! Iemesls, kāpēc somietes devās līdz vācu armijai uz Norvēģiju, katrai ir cits, bet lielākoties tā bija vēlme pēc labākas un pārtikušākas dzīves.

"Cik gan daudzas uz Norvēģiju bija devušās tā paša iemesla dēļ kā vīrieši, kas agrāk brauca uz Ameriku: meklēt labāku dzīvi?" (196.lpp.)

"Nožēlu neizteica" ir kā Slavomira Raviča grāmatu "Ilgais ceļš" apvienotu ar Heteres Morisas "Cilkas ceļojums"- savijot vīriešu dominējošo varu pār sievieti kara apstākļos ar bēgšanu mājup un šķēršļus, kas neviesmīlīgā zemē jāpārvar, kā arī nejaušiem likteņa pagriezieniem, kas maina turpmāko likteni.

Vērtīga lasāmviela, kas nemoralizē, bet demonstrē faktus. Grāmata, kurā nav tikai melnais un baltais, labais un sliktais, jo viss ir sajaucies kopā tā, ka nav iespējas izšķirt robežas. Daudziem latviešu lasītājiem šī Somijas vēstures epizode būs jaunatklājums un garantēta viela pārdomām.

"Dīkdienība maksāja dārgi, un pie viņiem jaunība bija atkarīga nevis no gadiem, bet vecāku turības." (89.lpp.)

4 zvaigznes

Tulkotāja: Maima Grīnberga

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Melndzelmji" 2022

Ignė Zarambaitė
"Juodavandeniai" 2020

DSC_9429SK

"Sāku prātot, ka mēs visi esam kā melndzelmji. Vienlaikus gan gaismas, gan tumsas radījumi. Reizēm alkstam, reizēm ienīstam, reizēm kādam palīdzam, bet reizēm tiesājam." (134.lpp.)

Melndzelmji- viltīgās mares dievietes Jumpīras tumšie palīgi, kas noslīcina cilvēkus. Kas viņi ir? Melnie spēki vai taisnības lēmēji, kas nosaka citu likteni?

Šajā jauniešu detektīvā teikumi skan, kā brienot pa dubļaini stindzinošu upes gultni- šļakstās  uz visām malām, bet pēdas no pirkstgaliem līdz papēžiem iestieg glumajās dūņās, ceļi ļimst un nav iespējams izbrist krastā sausam, ja vien vispār ir iespējams no šī stāsta izkārnīties laukā. 

"Melndzelmji" ir tas tumšais purva stāsts, pēc kādiem es alkstu- ar simtiem tumši pelēko izmisuma nokrāsu, kas cenšas viena otru pārspēt savā drūmumā. Ja reiz esi ielīdis purvājā, nāksies vien skatīties acīs akacim. Un te to ir neskaistāmi- vienaudžu apsmiešana, nievāšana, pusaudžu izmisums, dažādu aizliegto vielu lietošana, nāve, depresija un citas problēmas ar ko saskaras trauslajā jauniešu vecumā. 

Sešpadsmitgadīgā Ana ir izgudrojusi sevi no jauna, it kā svara nomešana un vārda mainīšana ļautu nomest veco ādu un izmainīt personību. Bet uzsākot draudzību vilku barā, Ana mēģina no sevis izdzēst upura lomu, pašai kļūstot par plēsēju un medījot citus vājākos. Pēc kādas izaicinājuma nakts, kurā jauniešu grupa laivās dodas uz pamestu namu applūdušā teritorijā, viena no meitenēm neatgriežas. Atmiņas par notikumiem tajā naktī, sajaukušās ar alkoholu un citām vielām, vijas ar murgiem un fantāziju, to visu gribas noslīcināt tāpat kā uzplaikstnījumus no iepriekšējās dzīves, kad Ana vēl bija Anika. Kas notika ar Deimanti? Un, vai mistiskie tumšie tēli melndzelmji nav ikvienā no mums- gatavi tiesāt un slīcināt?

"Tātad...cilvēks- ūdens. Daži ir kā upe, citi kā avots, trešie kā jūra, bet visi mainīgi, jo tāda vienkārši ir mūsu daba....(..).. Ūdenim ir gan virsma, gan dibens, taču vissvarīgākais ir tas, kas atrodas starp šīm divām robežām." (116.lpp.)

Ignes Zarambaites teksts ir nostrādāts kā asa lāsteka- jo vairāk tveries pie vārdiem, jo ātrāk tas kūst tavās rokās un materializējas unikālā veidolā, ļaujot slāni pa slānim izklāties apziņā. Plūstošs un reizē gaistošs, dzejiski hipnotizējošs un tumši ievelkošs. Te nav jāmeklē pēc pareizājām atbildēm, jo autore vairākkārtīgi vedina sapludināt iztēli ar realitāti, ļaujot katram tekstu saprast pa savam. 

Pusaudzība ir tā, kas velk mūs dzelmē, pārraujot visas saiknes ar bērnišķīgo naivumu, kurā neskatoties uz drūmo realitāti, dominē vēlme būt labam un ticēt brīnumiem. Pusaudzība nesaudzē. Pusaudzība iegrūž ledainā ūdenī un liek cīnīties ne tikai ar tumsu, kas valda citos, bet arī to piķa melnumu, kas mīt mūsos pašos. Pusaudzība lauž un veido pa savam. Pusaudzība ir kā neeksistējoša teritorija, kurā tik viegli apmaldīties savos lēmumos, sagrūt zem savas izveidotās maskas un pazaudēties tumšākajos purva nostūros. 

Latviešu izdevums ar Ellas Mežules ilustrācijām niansēti uztver dzelmes spēcīgo vilinājumu, no kura ir grūti atrauties, detaļās iestrādājot palu ūdens duļķainumu un kontrastējošo sapņaino ilgu apelsīnkrāsu. 

"Kā tad mēs paši varam zināt, kas patiesībā esam, kamēr slimīgi nīkuļojam, ne reizi nesaplaukuši ziedos." (25.lpp.)

Aizveru grāmatas vākus. Bet kaut kur tālākajā plānā dzirdu skalojamies palienas ūdeņus, kas ar šļakstošu skaņu atduras pret mālainajiem krastiem.

4+ zvaigznes

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Jānis Roze

"The Memory Wood" 2020

DSC_9359-2SK

Nodēvēts par trilleri, kas obligāti jāizlasa 2020.gadā. Bet.  Kurš izdevējs nevēlas uzlikt šādu birku saviem mazajiem lolojumiem?

Arvien vairāk sanāk lasīt lieliskas debijas. Jā, tieši debijas, kuras ir tik prasmīgi savērptas, ievelkošas un paģērošas, uzliekot pašiem rakstniekiem arvien augstāku latiņu, ko diemžēl, diemžēl vēlāk nav iespējams sasniegt.

Tā notika ar vācietes Romijas Haussmanes debiju, kas ātri vien tika iztulkota angliski un, neskatoties uz milzīgo konkurenci angliski izdoto romānu jūrā, ieguva lasītāju kvēlāko atzinību. Taču nākamās autores grāmatas nekādi nespēja pietuvināties viņas piesātinātajai debijai.

Haussmanes "Dear Child" es nepieminu šeit nejauši. Dodoties dziļāk "The Memory Woods" es nekādi nespēju izvairīties no salīdzināšanas, jo abi romāni likās idejiski tik ļoti līdzīgi, ka savā galvā sāku vērpt sazvērestības teorijas, kā Sems ir lasījis Romijas darbu vāciski, jo angļu valodā abiem darbs iznāca 2020.  Lai nu kā pirmie kociņi (idejiski) izskatījās vienādi, brienot dziļāk mežā, pat neskatoties, ka abiem ir varonis ar vārdu Lena, jāatzīst, ka izpildījums ir tomēr pilnīgi atšķirīgs. Un ne mazāk aizraujošāks vai mazāk biedējošāks. Lloyds varoņus nesargā un dažkārt gribas saķert galvu un teikt- tiešām?! Arī šis spriedzes trilleris nespēj iztikt bez pāris trakiem tēliem. Ja reiz šeit lasītājam sola klaustrofobiskā romāna "Istaba" emocijas, tad jau aptuveni vari nojaust, par ko būs stāsts. 

Trīspadsmitgadīgā Elissa tiek nolaupīta uz ielas šaha turnamenta laikā un ieslodzīta skaņas izolētā bunkurā meža vidū. Kamēr varmāka ir prom, viņu ik pa laikam nāk apciemot Elijah, kurš visu savu mūžu ir dzīvojis "memory woods". Lēnām sadraudzējoties, viņi sāk saukt viens otru par Ansīti un Grietiņu, jo Elissa ir gatava uz visu, lai spētu nokļūt brīvībā. Tikmēr izmeklētāja, kura pati ikdienā cieš sakāvi, mēģinot tikt pie bērniņa, dara visu, lai atrastu noziedznieku, kurš jau iepriekš ir nolaupījis bērnus. 

Sam Lloyd ir ļoti labi savērpis trilleri, lai kārtu pēc kārtas atklātos arvien jauni pārsteigumi. Iespējams, viss ir maldinošs, bet iespējams, viss ir acīmredzams. Ja biji iespaidots ar Haussmanes "Dear Child", šis ir jāizlasa. Kā jau minēju- bez salīdzināšanas neiztikt, bet ir to vērts!

3.9 zvaigznes
 

"The Snow Child" 2012

DSC_9020SK

Maģiska, maģiska grāmata, kura savās skumjās slīcina un saldējot karsē, kā dūraiņos sasalušie pirkstu gali, kas dedzina, tiklīdz sajūt istabas siltumu. 

Autores debija, kas ar savu fascinējošo dabas mīlestību atkausē ikviena lasītāja sirdi, ļaujot noticēt brīnumiem un tam maģiskajam, kas piepilda sajūtas kā no krāsns izņemti vecāsmātes pīrāgi. No senās krievu pasakas par "Sniegbaltīti", uzburts pasakains romāns, kurā skumjas un tukšuma alkas pēc neesoša bērna, ir fiziski sataustāmas.

"It was beautiful, Mabel knew, but ut was a beauty that ripped you open and scoured you clean so that you were left helpless and exposed, if you lived at all." (8-9.lpp.)

1920.gads. Mabela un Jacks pirms vairākiem gadiem ir zaudējuši nedzimušu bērniņu. Šīs zaudējuma sāpes un alkas pēc bērna ir tik milzīgas, ka abi nolemj sākt jaunu dzīvi nekurienē, dodoties uz svešo un nepieradināto Aļasku. Šeit, bez ģimenes un draugiem, abi dzīvo atsvešinātu dzīvi. Mabela ir tik izmisusi, ka vienīgo izeju no ciešanām, viņa redz noslīcinoties. Tomēr iepazīšanās ar attālajiem kaimiņiem, kas kļūst par daļu no ģimenes, dod pārim cerību uz iesakņošanos šajā mežonīgajā zemē. Kādā dienā, kad sniegpārslas pārklāj zemi, ļaujoties nebēdnībai, abi no sniega izveido sniega meitiņu. Drīz pie viņiem sāk ierasties maza meitenīte ar sniegbaltiem matiem, gluži kā pasakā par Sniegbaltīti. Bet meitene ir īsta, nepieradināta un brīva... 

Lai arī šai pasakai par sniega meiteni ir dažādas variācijas, tā vienmēr beidzas skumji- nāk pavasaris un meitene līdz ar sniegu pazūd. Vai šajā neparastajā situācijā, kas neliekas iespējama, var piepildīt savas alkas pēc bērna? Vai šī mežonīgā burvība saplūst līdz ar dabu un to nav iespējams pārveidot pēc sava prāta..

Skaisti skumja, kaili mežonīga, pieputināta un fascinējoša ir šī grāmata par Aļasku un graujošām alkām. Lai arī šeit ir maģiskais pieskāriens, kuram reālistiskais prāts grib pretoties, šī ir vairāk par vienkāršu pasaku bērniem. Kaut kas tik trausls un reizē skaists ir šajā kailajā mežonībā. Šis ir arī stāsts par attiecībām, kurās neizrunāti vārdi un kopā neizsāpēti pārdzīvojumi, rada plaisas, kas ar laiku izveidojas kā nepārvarams bezdibenis.

"We are allowed to do that, are we not Mabel? To invent our own endings and choose joy over sorrow?" (132.lpp.)

Ja šo grāmatu lasa, kad aiz loga ir sniegputenis, tad emociju gamma paspilgtinās vairākkārtīgi. Un negribas doties prom no šī stāsta Aļaskas nekurienē. 

Brīnišķīgi skaisti. Tik skaisti aprasktīt sniegu un ziemu laikam var tikai, ja esi līdz kaulam piedzīvojis šo nepārejošo ledainumu, kas ieslīd dziļāk par kauliem.

"Or did fear drive her? Fear of the gray, not just in the strands of her hair and her wilting cheeks, but the gray that ran deeper, to the bone, so that she thought she might turn into a fine dust and simply sift away in the wind." (33.lpp.)
 

"Ja vien viņi prastu runāt" 1993

"Gadās arī tā.."

James Herriot

"If Only They Could Talk" 1970

"It Shouldn't Happen to a Vet" 1970

DSC_8902SK

Nezinu nevienu citu grāmatu, kur galvenais varonis lielāko daļu epizodēs ir iebāzis roku kādā lielā mājdzīvniekā. Nesavieb seju nepatīkamā grimmasē, galu galā tāda ir skarbā realitāte, ja esi nolēmis savu profesionālo ceļu brist lauku dubļos. Jā, jā, vetārsts ar mīļiem mājdzīvniekiem sterilā kabinetā, atrodas lielpilsētā. 1930.gadi jaunam vetārstam no universitātes sola dziļos laukos nozīmēja negulētas naktis, nogurdinoši attālumi un  nebeidzami izsaukumi, pieņemot dzemdības govīm, zirgiem, aitām, kā arī ārstējot neskaitāmus mājlopus. Bet, ja vien visas rūpes aprobežotos ar dzīvniekiem. Izrādās, ka tikpat liela noņemšanās ir ar to saimniekiem. Skarbo lopkopju visgudrība un lielā mīlestība pret saviem četrkājainajiem draugiem bieži vien izrādās traucējoša un kurioza.

Nav iespējams nelasīt šos jaunā vetārsta emuārus nesmejoties, brīžiem izdvešot tādas skaņas, it kā smiekli nāktu no aploka. Heriots, kurš visu dzīvi veltījis smagajam vetārsta darbam, māk tik ironiski izstāstīt savus piedzīvojumus, ka brīžiem gribas viņu apskaust. Ne gluži par negulētām naktīm un spītīgām ragainēm vai trakiem kumeļiem, bet gan aizraujošo ikdienu, kurā viņam palaimējies nodoties savam sirdsdarbam. Bet, kas gan būtu viņa ikdiena, ja viņš nebūtu tik prasmīgs rakstnieks. Savās grāmatās viņš brutiski uzbur lauku dzīvi, robustos cilvēkus, mūždien saspringto darbošanos. 

Ja esi sirdī dzīvnieku mīlis, šī grāmata ir jāizlasa- humors savijoties ar ikdienas skarbumu pavērs durvju šķirbiņu uz 30.to gadu lauku šarmu. 

Dzirkstoši aizraujoši un smieklīgi izklaidējoši. 

4 zvaigznes

Tulkotāja: Helma Lapiņa

Izdevniecība: Vaga
 

"Stāstnieks" 2022

Dave Grohl

"The Storyteller: Tales of Life and Music" 2021

DSC_8873-2SK

"Un, turpinot kolekcionēt grumbas un rētas, joprojām tās nēsāju ar zināmu lepnumu, jo tās ir gluži kā pavediens, kuram viendien sekošu, lai atrastu ceļu uz vietu, no kuras visu sāku." (368.lpp.)

Var teikt, ka Deiva Grola grāmata starp daudziem grāmatu apskatniekiem bija gada gaidītākais tulkojums latviešu valodā. Nepacietīgākie jau gada sākumā, paspējuši izlasīt leģendārā "Foo Fighters" mūziķa un vokālista Deiva Grola grāmatām, atzina to par vienu no lieliskākajām slavenību biogrāfijām. Izrādās, ka Deivs ir ne tikai talantīgs un atzīts mūziķis, kas slavenību iemantoja kā "Nirvanas" dalībnieks, bet arī aizraujošs stāstnieks. Un stāstīt Deivam ir atliku likām. Ja tev liekas, ka viss, gandrīz 400.lappušu garais romāns ir vienīgi par un ap mūziku (un tā, protams, ir dominējoša), tad gribu tev teikt, ka bez tās Deivam dzīvē milzīgu lomu ieņem meitas. Tā, kā Grols raksta par savām meitām- tas ir paraugtēva sapnis, no grāmatas burtiski virmo mīlestība, pieķeršanās un lepošanās ar savām atvasēm, īpaši izceļot saikni ar Vaioletu. Atliek vien teikt- kaut katrai meitai būtu tik lepns un gādīgs tētis kā Deivs, tad pasaulē mazāk vajadzētu apmeklēt terapeitu. 

Šī laikam ir pirmā reize, kad droši nevaru apgalvot, kam lai dod priekšroku- fiziskai drukātajai kopijai vai audio grāmatai. Audio nav iespējams apskatīties melnbaltās fotogrāfijas, kas ir gluži kā šķirstot skolas laika bilžu albumu uz nodriskāta izvelkamā dīvāna. Savukārt drukātajās lapās nav pat nojaušams, cik hipnotizējoša, aicinoša un draudzīga ir Deiva balss. Skaidrs, ka esi to dzirdējis rēcam mikrafonā, vai arī, ja esi pacenties pameklēt- atradis kā viņš dzied kopā kādu kaverversiju ar savu meitu, bet tici man- paša autora ierunātai grāmatai ir savs potencionāls maģijas radīšanai- joki atdzīvojas, stāsts paliek dimensionāls un burtiski var sajust Deiva personības klātesamību. 

"Nolēmu neizniekot šo brīdi. Vairs nejautāt sev- kā es šeit nonācu. Es te biju. Noteicu, ka neizniekošu vairs ne sekundi, baiļodamies vai cerēdams atrasties citur." (256.lpp.)

"Jo Bārbiju pārpildītajā pasaulē ikvienai meitenei ir vajadzīga sava Džoana Džeta." (329.lpp.)

"Stāstnieks" izkausēs jebkura mūzikas mīļa sirdi, it sevišķi, kuriem sirdī mūžam rokenrols un brīvība matos, kā arī aizraus ikvienu, kurš tic brīnumiem un seko savai sirdsbalsij.

Tulkotāja: Eva Veita

Izdevniecība: Helios
 

"Mūru dāma" 2022

Silène Edgar , Paul Beorn
"La Dame des murs" 2021

DSC_8916SK

"Katra satikšanās- tas bija kā iekavēts gads, kas jāatgūst dažās stundās." (183.lpp.)

Rakstīt par kādu citu valsti, kurā nav dzīvots un nav ciešu saikņu, ir kā ziemas pelde, kurā neiztikt bez cirvja, lai izcirstu krakšķošos ledus gabalus, reizē apzinoties, ka jebkurā gadījumā nāksies līst stindzinošajā ūdenī, lai pēc paša gribas un vēlmes ļautos ledainiem cirtieniem pāri ievainojamai ādai. 

Silēna Edgāra ar lielu pietāti un patiesu interesi ir veidojusi darbu, kurā Latvija tek parādīta no mazītiņiem elementiem, palēnām atsedzot vēstures lappuses, kas veidojušas mūsu valsti, kādu to redzam šodien. Tajā pat laikā autore ir piesardzīgi ienākusi trauslā ledus robežšķirtnē, kur visiem šeit dzīvojošajiem gribas pieķerties pie katra mazākā attainojuma un meklēt jebkuru ēnās paslēpto puspatiesību. No vienas puses, mēs latvieši priecājamies par jebkuru sekundi, ko tādi tv milži kā Netflix pārraida plašājā pasaulē, tikai pieminot vien mūsu valsti. No otras, jebkurš literārs darbs, kurā kāds ārpus Latvijas mēģina rakstīt par mums svarīgiem notikumiem, tiek uzšķērsts pušu ar kritikas zobenu, apelējot pie pašiem vien zināmās puspatiesības, ka nav iespējams sajust latvietības kodolu, nezīžot vēstures sāpes caur mātes pienu. Bet...

Pirmkārt, šī ir pusaudžu grāmata, un tieši pie tā arī mums šeit ir jāapstājas. Izstāstīt vēstures notikumus, kas laikā, kad hormoni trako kā tarakāni naktīs uz drupačainā virtuves galda, putekļiem klāti vēsturpolitiskie notikumi neizraisa lielu interesi. Silēna Edgāra ir spējusi šajā jauniešu romānā ar mistisku pieskaņu, parādīt, cik liels traģiskums ir mūriem, ko lielvaras nodara vienkāršiem iedzīvotājiem. Reizē akcentējot, ka tas, ka vieni mūri ir krituši, nenozīmē, ka dzīvojam ideālā pasaulē, jo arvien jauni mūri tiek būvēti mūsdienās- tas ir kā nebeidzams vāveres ritenis, no kura nav iespējams izrauties, bet kurā arvien sabirst putekļos jaunie talanti un salūzt neskaitāmas tikko mīlēt iemācījušās sirdis. 

"Mūsu apskāvieni bija vēstules. Tās aizstāja kopīgas maltītes, pastaigas un visus pārējos brīžus, kas mums bija liegti." (184.lpp.)

"Mūru dāma" ir kā robusta kafija, kas atstāj rūgtu pēcgaršu, un vajadzīgs laiks, lai to prastu niansēti izgaršot. Tas ir stāsts par draudzībām, kurās neizrunātie vārdi veido nepārvaramas aizas, par attiecībām, kuras dažkārt neiemācamies veidot, par izvēlēm, kuru dēļ nākas ne tikai iegūt, bet arī zaudēt. Tas ir stāsts ne tikai par fiziskām robežām, ko valstis ceļ savā starpā, bet arī robežām prātā un sirdī, neļaujot aiz mūriem saskatīt savu trauslumu un alkas pēc sirdsiltām attiecībām. 

Māra Galanta- talantīga, pielūgta un mīlēta skatuves dīva, kura ik dienas saņem neskaitāmas vēstules no visas pasaules, sadzīvē ir pavisam emocionāli vēsa un atsvešināta, kā aizņemta māte un neeksistējoša vecmāmiņa, kura nekad ar savu ģimeni nav dalījusies atmiņās par savu bērnību Latvijā, un bēgšanu uz Franciju. Savas mazmeitas četrpadsmit gadu jubilejā, Māra ļauj Emmai izvēlēties jebkuru galamērķi, kur abas kopā varētu beidzot satuvināties. Kad Emma par galamērķi izvēlas Latviju, kur Māra nav bijusi vairāk kā piecdesmit gadus, Māra saprot, ka pienācis laiks stāties pretī savām bailēm, un izvilkt atmiņu kodaļas laukā no apputējušajiem prāta plauktiem. 

Silēna Edgāra un Pols Boerns, kuri pazīstami ar savu darbu "14-14", viesojoties un iemīloties mazajā ziemeļu valstī Latvijā, nolēma tai veltīt savu nākamo grāmatu. Aizrautību par Latviju var just detalizētajos un niansētajos aprakstos, es ceru, ka tas būs kā rosinājums daudziem lasītājiem apmeklēt mūsu valsti. Bet stāsts jau nav tikai par dzelzs mūri, kas agrāk šķīra rietumus no austrumiem- caur vēstulēm, ko Māra saņem no talanta cienītājiem visā pasaulē, lasītājs izdzird daudzas izmisušas balsis- no dažādām valstīm, kur betona mūri šķīruši ģimenes un draudzības.

"Draugus, nez, var adoptēt?" (226.lpp.)

3.7 zvaigznes 

Tulkotāja: Valērija Lasovska

Izdevniecība: Jānis Roze 

"Grāmatnīca pie Temzas" 2022

Frida Skybäck
"Bokhandeln på Riverside Drive" 2018

DSC_8821SK

"Cilvēks, kam ir ko lasīt, nekad nebūs vientuļš.." (183.lpp.)

Grāmata par grāmatām. 

"Grāmatnīca pie Temzas" saķer manas haotiskās domas vienā pavedienā un nosēdina pie maza galdiņa divām personām starp tūkstošiem grāmatu vairāk kā simts gadus vecā grāmatnīcā. Šī nav romantiska grāmata, jo galu galā romantiskā nots ir klusi nolīdusi skatītāju rindās šajā izrādē, tomēr caur un cauri vijas sentimentāla nosakaņa.

Galvenā loma, katrā ziņā spilgtākā loma šeit ir atvēlēta grāmatnīcai, kurā var atrasties, piepildīties un nejusties vientuļš. Tieši kopības sajūta, vietā, kur pavisam dažādi personāži, kam vienīgais kopīgais elements ir grāmatas, atrod ģimenes sajūtu un atbalstošu plecu. 

Šarlote no Zviedrijas uzzina, ka iepriekš nezināma tante Sāra ir atstājusi viņai mantojumā dzīvokli un grāmatnīcu Londonā. Vēlēdamies uzzināt ko vairāk par tanti un iegūto mantojumu, Šarlote atklāj, ka grāmatnīca nāk kopā ar darbiniekiem, kuri tantei ir bijuši kā ģimenes locekļi. Drīz vien nezināmā grāmatu valstība ievelk jauno zviedrieti iekšā līdz matu galiņiem, līdz vienā momentā viņa attopas, ka šī haotiskā, brīžiem dramatiskā senās grāmatnīcas pasaule ar savādajiem darbiniekiem ir tieši tas, kas viņai nepieciešams pēc vīra zaudēšanas. 

"Mēs zinām par grāmatām visu. Mēs sniedzam personīgus ieteikumus un rekomendācijas. Ja kāds ierodas pie mums pēc dāvanas, mēs precīzi zinām, kas viņam derēs. Mēs zinām mūsu klientus un varam palīdzēt viņiem pareizi izvēlēties." (129.lpp.)

Uzlej tasi melnās tējas ar citronu un kardamonu, ierušinies mīlīgi pūkainajā pledā un esi gatava omulīgai lasīšanai. Zviedru nacionālās īpašības satiekas ar senlaicīgu britu veikaliņa šarmu. Niansēts humors un daudz grāmatu ieteikumu, ko uzreiz gribas iegooglēt. 

Šeit draudzībai, ģimeniskajai sajūtai un piederībai ir liela nozīme, bet, lai pie šīs apziņas nonāktu, jāizrokas zaudēšanas un nodevības sāpēm, jo ne vienmēr viena dzīve ir pietiekami ilga, lai izlūgtos piedošanu. 

3.7 zvaigznes

Tulkojusi: Lilija Berzinska

Izdevniecība: Latvijas Mediji

"Slepkavība Flīthausā" 2022
 

Lucinda Riley
"The Murders at Fleat House" 2022

DSC_8804SK

Pirms gada Railija atvadījās no dzīves pēc vairāku gadu cīņas ar vēzi. Šis detektīvs, kas ir pavisam netipisks žanrs autorei, tika sarakstīts, pirms Railija bija pazīstama kā bestselleru rakstniece. Veicot nepieciešamos labojumus un vietām padarot to mūsdienīgāku, Railijas dēls Harijs Vitakers izdeva šo romānu mātes piemiņai. Man jāpiekrīt Harijam attiecībā uz šīs grāmatas potencionālu, radot kriminālromānu sēriju ar inspektori Dženu. 

Svētā Stefana skolas internāta ēkā Flīthausā mīklainos apstākļos iet bojā audzēnis. Izmeklēšanu lūdz uzņemties detektīvinspektorei Dženai, kura, pārdzīvojot vīra krāpšanu, aizbēgusi no Londonas un darba iecirknī. Atklāt vainīgo nenākas viegli, jo Flīthausa glabā daudz noslēpumu. Kamēr izmeklētāja ar savu kolēģi seko noziegumam pa pēdām, notiek vairākas mīklainas nāves..

Lūsinda Railija ir radījusi noskaņām pilnu detektīvstāstu labākajā angļu detektīvu stilā. Norforkas grāfiste ar Flīthausas internātskolu un aristokrātiskajiem namiem ir tik labi apraktīta, ka liekas esi paviesojies šajā piejūras nostūrī Anglijas austrumos. Neparasti varoņi ar seniem noslēpumiem, vairākas paralēlas sižeta līnijas, Viktorijas laika ēkas un labi savērpta mistērija, kuras atrisinājumu var atrast tikai izlasot grāmatu līdz beigām. Neskatoties uz to, ka šis ir detektīvs, Railijas rokraksts ir labi atpazīstams. Nenovēršami, autores faniem šis būs ilgi kārots literārais gardums. Mani nepārsteigs, ka autores ģimene turpinās šo detektīvsēriju vai nāks klajā ar kādu iepriekš nepublicētu Railijas darbu.

Šis ir detektīvstāsts tiem, kas vēlas rimtu mistēriju un palauzīt galvu, kurš tad ir vainīgais, kā arī tiem, kuri novērtējuši citus Railijas romānus. Bez asiņainām un vardarbīgām ainām autore radījusi klasisku angļu detektīvstāstu, kurā liela nozīme ir videi, provinces iedzīvotājiem un Angļu ciematiņu atmosfērai. 

Ps. "Dž" šajā stāstā gan bija mana apmulsuma iemesls. Saprotu, ka angliski tas rakstās pavisam savādāk, bet Džezmina (Džeza), Džeims, Andželīna, Dženija, Džonatans, Džeimijs, Džūljens un Džonss lika manam prātam griezties. 

3.7

Tulkotāja: Ligita Lanceniece

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Zudusī aptieka" 2022

Sarah Penner

"The Lost Apothecary" 2021

DSC_8622SK

"Zudusī aptieka" ir atmosfērīga mistērija, kas norisinās dažādos gadsimtos, aizvedot lasītāju uz valdzinošo Londonu.

Londona. 1791.gads. Kāda aptiekāre, kurai ir plašas zināšanas dažādu tinktūru un mikstūru jaukšanā, palīdz izmisušām sievietēm atbrīvoties no vardarbīgiem un nevēlamiem vīriem. Zāles var izglābt dzīvību un reizē nogalināt. Nella ir īpaši uzmanīga, lai netiktu pieķerta, bet viss tiek apdraudēts mirklī, kad divpadsmitgadīgā kliente pieļauj kļūdu. 

Mūsdienu Londona. Vīra piekrāptā Kerolaina atklāj senās aptiekas pavedienu un sāk interesēties par gadsimtus seniem notikumiem, kuri saistīti ar Londonā notikušajām noslēpumainajām slepkavībām.

Grāmatas apraksts sola vēsturisku stāstu ar spriedzes pilniem elementiem, bet iespējams, ka tās ir tikai manas maldinošās gaidas. Pats romāns ir rimts un apcerīgs, ieskicējot 18.gadsimta sabiedrību, reizē apelējot pie mūžsenās patiesības, ka jebkurām darbībām ir sekas. 

Grāmata, kas aizved uz Viktorijas laikmetu un atklāj aizmirstu patiesību-jebkuras zāles attiecīgās dozās var būt nāvējoša. Pēdējās zāļu/indes sievas dzīves dienas savijas kopā ar mūsdienām, kur jauna sieviete, pārdzīvojot vīra krāpsanu, dodas uz Londonu, pati nezinot, cik daudz jaunatklājumu sagaidīs. 

Lai arī grāmata ievelk un ir interesanta, līdz patiesai baudai pietrūkst asuma. Katrā ziņā kas mazliet savādāks, neierastāks.

Ideja ir vienkārši ģeniāla- zāles, tāpat kā ārstniecības augi var izārstēt un palīdzēt veselībai, bet konkrētās devās tās var iedarboties kā inde un nogalināt. Vai iznīdējot ļaunumu, mēs paši nepaliekam par varmākām?! Vai cilvēkiem ir ļauta soģa loma un izlemt, kuram būs dzīvot un kuram būs mirt?!

Jautājums ir, vai aptiekārēm, gluži kā mediķiem ir jāievēro ētikas kodekss un savas zināšanas jāpielieto tikai labvēlīgiem mērķiem. Bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu, galu galā romāna darbība norisinās 18.gadsimtā, kad sabiedrībā valdīja citi spēles noteikumi. Man personīgi visvairāk aizrāva tieši vēsturiskā sadaļa, kas aizveda vairākus gadsimtus atpakaļ, kad Londona pati par sevi bija viena mistērija un pilsēta ar neskaitāmiem noslēpumiem. Bet kopumā, man likās, ka "Zudusī aptieka" varēja būt tik daudz, daudz kas vairāk, jo potencionāls idejai ir milzīgs.

"Zudusī aptieka" ir noslēpumaini tumšs romāns ar vēstures piesitienu, kas drūmos vakaros aizvedīs uz Temzu. Nebrīniešos, ja grāmatu izvēlēsies vāka dēļ- tas ir hipnotizējošs! (te ir daudz sirsniņas)

Starp citu, autorei ideja par grāmatu radās dubļmeklējumos Temzas upes krastos (mudlarking-vēstures dārgumu meklētāji upes gultnē medī vēstures artefaktus). Un šī nav pirmā grāmata, kur tiek aprakstīts šis neparastais hobijs. Kurš pievienosies man ceļojumā uz Londonu, lai izmēģinātu savu laimi dubļmeklējumos?

Ps. Mani vienmēr interesē, kā rakstnieks nonāk pie idejas par grāmatu.

3.7 zvaigznes
 

Tulkotāja: Dita Katlapa

Izdevniecība: Helios

"Pa mīlestības ceļu" 2022

František Kožík
"Cestou lásky"

DSC_8574SK

"Viņš bija kā koks, kura lapu vainagu šūpo kaislību pārņemts vējš, bet kura saknes sāpīgi iestiepjas zemē, spiežoties pie cietajām klintīm, nevarot, negribot no tām atrauties."(116.lpp.)

Josefs Māness (1820-1971)- Čehijas romantisma glezniecības tēvs- kurš slavens ar ainavām un portretiem. Taču viņa glezniecības stils neaprobežojās ar konkrētu rokrakstu, Māness savā laikā pievērsās arī etnogrāfiskajai un botāniskajai gleznošanai.

Dzimis mākslinieku ģimenē, kurā tēvs, atzīts gleznotājs, iesaistīja gleznošanā arī savus trīs bērnus, savukārt tēvocis bija Prāgas Mākslas akadēmijas direktors. Pēc tēva nāves vecākajai meitai Amālijai nācās atteikties no savas mīlestības pret gleznošanu, jo viņas privātstundas bija vienīgā iztika ģimenei. Savukārt vidējais bērns Josefs attīstīja savu gleznošanas talantu un visu mūžu tā arī mēģināja pelnīt iztiku. Caur gleznošanu Josefs atzinās mīlestībā Čehijai, pieturoties pie savas dzimtās valsts ainavu attēlošanas. Tieši viņa spītības un patriotisma dēļ, pretojoties tā laika politiskajai dominancei, Josefs visu dzīvi netika atzīts un nesaņēma atbilstošu atalgojumu. Un reizē, ziedojot savu mīlestību un meitu- atteicās no attiecībām ar zemākas kārtas mīļoto, tā arī pavadot mūžu nenovērtēts un nepieņemts. 

Ja esi viesojies Prāgā, iespējams, būsi pamanījis Astronomisko pulksteni, kas ir viens no vecākajiem un sarežģītākajiem pulksteņiem. Josefs Māness ir gleznojis Prāgas vecpilsētas orloja gadalaiku panno. Tāpat arī mākslinieka vārdā 1920.gadā nodēvēts tilts Prāgā (Mánesův most). Viena no gleznotāja atstātajām mīklām ir glezna "Josefīne", kas tiek dēvēta par "čehu Monu Lisu". Mānesa dzīves laikā glezna nekad nav tikusi pārdota vai eksponēta, līdz ar to neatbildēts paliek jautājums, kas ir šī noslēpumainā sieviete gleznā.

Františeks Kožīks ir mēģinājis pēc iespējas precīzāk attainot gleznotāja Josefa Mānesa dzīvi un profesionālo darbību, reizē parādot Čehiju un blakusvalstu politisko noskaņu un gleznotāja laikabiedrus. Īpašs uzsvars tiek likts uz Čehijas patriotismu, kultūru un mākslu, kas ir pretnostatīts Austroungārijas impērijas dominējošam uzstādījumam.

Františeks Kožīks (1909-1997) ir Čehijā populārs autobiogrāfiju rakstnieks, raidlugu, scenāriju autors un esperanto valodas izplatītājs. Latviski pieejama autora grāmata "Čehijas karaļa un Romas ķeizara Kārļa IV dzīves un valdīšanas hronika". Kožīks savus autobiogrāfiskos darbus mēģina veidot pēc iespējas pietuvinātāk vēstures notikumiem, pētot arhīvus, vēstules un līdzgaitnieku vēstījumu. 

Grāmata, kas palīdzēs iepazīt Čehijas māksliniecisko garu caur vienu no 19.gadsimta ievērojamākajiem čehu gleznotājiem. 

"..tāds ģēnijs dzīvo starp mums, atēlo čehu pasauli, bet čehu pasaule par viņu neko nezina." (156.lpp.)

Tulkotāja: Halina Lapiņa

Izdevniecība: Latvijas Mediji

"Mājupiešana" 2022

Yaa Gyasi 
"Homegoing" 2016

DSC_8551SK

"Vājums ir izturēties pret otru tā, it kā viņš tev piederētu. Spēks ir zināt, ka ikviens pieder pats sev." (52.lpp.)

"Mājupiešana" ir dzimtas stāsts, ko vērts katram izlasīt, apjaušot sniegabumbai līdzīgo ietekmi uz pašreizējo pasauli, ko atstājusi verdzība. Ganiešu izcelsmes amerikāniete Jā Džasi vienā romānā aptvērusi vairākus gadsimtus un kontinentus- ceļojot no Zelta Krasta Rietumāfrikā līdz Hārlemai Ņujorkā, pētot un attēlojot nebrīvei un verdzībai pakļauto likteņstāstus.

Cauri astoņu paaudžu ciltskokam, Jā Džasi ir ļāvusi ieskanēties katra attiecīgā laikmeta noskaņas balsij, meklējot atbildes arī dzimtas vēsturē un mantojumā. Bieži vien, nezinot savu senču dzīvesstāstus, mēs neapzināmies, cik lielu nospiedumu tie atstāj mūsos. Vairāku gadu garumā, apmeklējot savas ģimenes izcelšanās valsti Ganu, Džasi, meklējusi arhīvos un cilvēku stāstos atbildes, lai saprastu savu vēsturi. Autores māte nāk no tanti cilts, savukārt tēvs no ašanti cilts, līdz ar to arī romānā šīm ciltīm ir liela nozīme. Tajā pat laikā autore saskārusies ar vietējo cilvēku vēstures noliegšanu, izliekoties, ka verdzība attiekusies uz kādiem citiem, nevis viņiem, it kā turpat netālu neatrastos vēsturiskie objekti, kam ir bijusi liela nozīme vergturībā. 

 Nosaukums "Mājupiešana" (Homegoing) attiecināts uz mirušo vergu dvēseļu atgriešanos vietā, no kurienes viņi cēlušies, kā arī sarauto dzimtu un radniecības saišu apvienošanos pēc nāves.

"Viņai viņš kļuvis par kaut ko lielāku, par pašu Bābeles torni, tik tuvu Dievam, ka tas jāsagāž." (101.lpp.)

Dzimtas sāga iesākas ar stāstiem divām pusmāsām- Efiju un Esi, kurām nekad neizdodas satikties. Viena no pusmāsām apprecas as britu, kurš nodarbojas ar verdzību un paliek Ganā, savukārt otra pusmāsa tiek sagūstīta verdzībā un aizvesta uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Abu dzīvesstāsti ir tik dažādi, tāpat pilnīgi atšķīrīgi izveidojas viņu pēcnācēju liktenis. Caur 14 īsām nodaļām lasītājs var dzirdēt katra ģimenes locekļa stāstu.

Romāna sākumā uzzīmētajam ciltskokam ir liela nozīme, pie tā es atgriežos pēc katras nodaļas, lai saprastu katra varoņa lomu šajā dzimtas atzarā. Nav iespējams iemīlēt kādu varoni, jo tiklīdz esi iegrimis stāstā, tiec jau aiznests tālāk cauri desmitgadēm un valsts robežām. Tieši romāna struktūra var kādam apgrūtināt iedziļināšanos stāstā, man personīgi tieši kodolīgie stāsti likās kā romāna esence, kas padara darbu kolorītāku, iespaidīgāku un visaptverošāku. 

Jā Džasi ir tik prasmīga stāstniece, ka aprautie stāsti nepadara šo vēstījumu saraustītu, tieši otrādi- niecīgās devās rakstniece spēj aptvert milzīgu kopainu par kolonizāciju, verdzību, dzimtas saknēm un brīvības nozīmi. 

"Mājupiešana" ir emocionāls ceļojums vēsturē caur vienas dzimtas pēcnācējiem. Grāmata satricina, liek skumjās aizvērt acis un apzināties vēstures lappušu asinis, kuras turpina ritēt no paaudzes paudzē. Brīžiem grafisks, nebaidoties atklāt verdzības brutalitāti, nežēlību un vardarbību, bet reizē arī cerības pilns, nebeidzot sapņot un ilgoties pēc brīvības un labākas dzīves. Mums kā lasītājiem ir ļauts tikai ieskatīties verdzības laikmetā, jo līdz galam to aptvert un saprast nav iespējams.

Applausu vērts debijas romāns. 

Lai iededzinātu stāstā realitātes dzirksti, ieraksti meklētājā Keipkoustas Cietoksnis (Cape Coast Castle) - tik skaists, ar fascinējošu skatu uz okeānu, bet pazemē glabā senus noslēpumus, kur tumsā bailēs tika turēti simtiem sagūstīto cilšu pārstāvji, pirms tie uz neatgriešanos atstāja savas dzimtenes krastus, lai nonāktu verdzībā citā kontinentā. Tieši apmeklējot Cape Coast Castle, Jā Džasi radās ideja romānam "Mājupiešana".

Es  ceru, ka tu jau lasi "Mājupiešana".

"Jo vairāk saprata, ka reizēm brīvība prasa neiedomājamus upurus." (143.lpp)

4.5+

Tulkotāja: Ieva Lešinska

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

"Piektā laiva" 2022

Monika Kompaníková
"Piata loď" 2010

DSC_8542SK

"Mūsu kopīgās mātes un meitas asinis plūsa asinsvados mēmi bez asinsbalss." (29.lpp.)

Man trūkst vārdu..

Man vajag šo sagremot.

Tā es teicu vakar..

Esmu satriekta un manī ir tik daudz jautājumu, gribas lasīt vēlreiz, ķerties pie jebkura vārda, it kā tie man spētu sniegt  atbildes. Kāpēc? Kāpēc šis romāns ir dzīvāks par dzīvi, smejoties acīs netaisnībai un iespējamajiem glābšanas riņķiem. Kāpēc sagrautie sagrauj citus, it kā nesaprotot, cik neizdzēšamas brūces gadiem cirtīsies vaļā, velkot šo sabojātības ķēdi līdzi kā savas nespējas upuri. Dažkārt man gribētos, kaut daži spētu izlaist savu bērnību- ātrāk pieaugt un spēt izrauties no nebeidzamā tumsības loka, kur smird pēc alkohola un vardarbības, vientulības un brutalitātes. Viņi taču nav pelnījuši, ka to, kas viņiem jāpiedzīvo sauktu par "bērnību". It kā katra diena, kas kā izdzīvošana velkas mūžību, spētu attaisnot ilūzijas, ko nekad nenāksies piedzīvot.

"Piektā laiva" ir kārtīga purva grāmata, kuru lasot es smoku un krītu dziļāk pārtumšotā akacī, pretojoties bezcerības gūzmai, kas krīt virsū viena pakaļ otrai. Par mazajām Jarkām mēs lasām tikai no avīžu virsrakstiem, kā par Liepājas puisīti, kas blakus visām redzīgajām acīm eksistēja, nevienam nevajadzīgs, līdz visus satricināja viņa nāve, it kā viņa izdzīvošana pirms tam būtu pašsaprotama.

"Mēmo asaru jūra" - tieši tā un ne savādāk man gribas nosaukt šo romānu, kas dedzina un reizē saldē līdz gribas to izdzēst no prāta pavisam. Sadedzināt oglēs un izpūst pelnus okeāna putās, it kā tas nogludinātu visas pasaules ciešanas un netaisnību. Es nespēšu aizmirst šo romānu, jo kā lai dzīvo tālāk, tieši tāpat kā es nevienam to neieteiktu, jo katram pašam jāsaprot savs skumju un pārdzīvojuma slieksnis.

Purva grāmatas neiesaka, tās tevi atrod pašas, jautājums, ir cik dziļi tu esi gatavs nirt. 

Ja šai grāmatai ir zvaigznes, tad tās visas mani uzsķērdušas pušu..

Ps. Noteikti noskatīšos 2017.gadā uzņemto filmu "Little Harbour" ("Piata lod"), kura saņēmusi 7 kino festivālu balvas.

Tulkotāja: Aiga Veckalne

Izdevniecība: Pētergailis

"Diena, kad tētis pārrunāja kutelīgus jautājumus" 2022

 Marc-Uwe Kling
"Der Tag, an dem Papa ein heikles Gespräch führen wollte: Ein aufklärendes Vorlesebuch für Kinder ab 5" 2021

DSC_8384SK

"Bet mīlēt arī obligāti nevajag." (27.lpp.)

Es ieteiktu nelasīt šo grāmatu ar pilnu muti ūdens, var sanākt kā man, nezinot, ka būs skaļi jāsmejas. Šoreiz grāmata necieta, bet drošs paliek drošs. 

Nav jau tā, ka es visu laiku smējos, vietām es jutos neērti, iedomājoties sevi pusaudžu gados šādā situācijā, kad vecāki visas ģimenes un kaimiņa priekšā izskaidrotu man dzimumdzīvi. Savā pusaudžu kautrībā no kauna es būtu palīdusi zem zemes. Jāsaka gan, ka manā laikā par seksu skaļi nerunāja. Nav jau tā, ka nebija zināms, kā dzimst bērni, bet tas nebija ģimenes ikdienas sarunu dienas plānā. Toties man bija vecākas māsas, kas mani izglītoja šajā jautājumā nekautrējoties.

No cik gadiem tad ir jārunā ar bērnu par seksu un vairošanos?! Bieži vien vecāki šo jautājumu apskata, kad ir krietini par vēlu. Bērni šo informāciju ir jau dzirdējuši no vienaudžiem, redzējuši seksuāla satura video, nerunājot par internetā plaši pieejamo pornogrāfisko saturu.

Vācu autors Marks Uve Klings asprātīgā veidā apskata vienas ģimenes vecāku mēģinājumu runāt par kutelīgajiem jautājumiem.

Tifānijas 17 gadus vecā māsa Luīze plāno nedēļas nogali pavadīt ar draugu, tāpēc vecāki uzskata, ka tas ir piemērots laiks, lai izstāstītu par seksu un izsargāšanos. Galu galā uz sarunu ierodas arī mazā Tifānija, brālis Maksis, vecvecāki un kaimiņš Jens. Tifānijai rodas neskaitāmi jautājumi, Maksis ķiķina, bet Luīze kļūst arvien dusmīgāka uz vecāku neveiklo mēģinājumu par seksu runāt salīdzinājumos. Izrādās- pusaudze ir zinoša šajos jautājumos.

Grāmata bērniem no 5 gadu vecuma, kas var būt labs iesākums sarunai par dzimumorgāniem, dzumumdzīvi un seksu. Pusaudžiem un pieaugušajiem smieklu deva garantēta. 

Ilustrācijas kā bonuss, lai bērniem vieglāk paskaidrot. Un ome! Ome ir fantastiska! 

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Signe Viška

Ilustrācijas: Astrīda Henna

Izdevniecība: Jānis Roze

"Neapturamie mēs" 2022

 Yuval Noah Harari
"Why Humans Run The World" 2015

DSC_8428SK

"..cilvēkiem vajag stāstus, lai sadarbotos, un sadarbības veidus viņi var mainīt, mainot stāstus, kuriem tic." (69.lpp.)

Grāmatām ir tā labā īpašība ne tikai iemācīt ko jaunu, bet arī atgādināt ko senu.

Ja ne gluži 10 000 gadus senus notikumus, bet vismaz savā laikā piedzīvoto. Harari aizraujošie stāsti par sapiensiem aizveda mani atpakaļ laikā, kad brīvprātīgā darbā Zambijā devos apskatīt alu zīmējumus. Nācās saagraut savus Holivudu industrijas radītos mītus par iespaidīgajiem senču mākslas darbiem, jo dzīvē tie izskatās daudz neizteiksmīgāk un blāvāk- tikai ar gida pavadību iesārtās līnijas iegūst ievērības cienīgu uzmanību. Pāris gadus vēlāk Indijā man bija iespēja vēlreiz palūkoties uz šiem mistiskajiem senču ziņojumiem, kas atliek tikai minēt, kādu stāstu tie klāsta. 

Profesors Juvāls Noass Harari prot stāstus, it sevišķi tādus, kas ir par viņa mīļāko priekšmetu- vēsturi. "Neapturamie mēs" ir skolas vecuma/jauniešu grāmata par mūsu senčiem. Kas ir mūsu senči? Kā viņi dzīvoja?  Vai cilvēki ir dzīvnieki? Kāpēc izmira lielie dzīvnieki un, cik atbildīgi mēs esam, lai vairs neatkārtotos vēsture? Šos un citus jautājumus Harari uzdod un mēģina atbildēt vienkāršā, saistošā un informējošā stāstījumā. Neskatoties uz to, ka grāmatas auditorija ir bērni, man kā pieaugušajam tieši šāds formāts, kas atklāti, it kā sarunas veidā ar viedu draugu, likās aizraujošs. 

Skolas laikā man vēsturē pasniedza faktus, kas bija jāiekaļ galvā kā vienīgā patiesība. Harari to noliedz, pasakot, ka mēs patiesībā neko daudz nezinām par mūsu senčiem. Viss ir interpretējams. Tieši šis apgalvojums vieš lielāku uzticību autora apgalvojumiem, nenoliedzot, ka arī viņš pats var kļūdīties. 

Iesaku gan bērniem, gan pieaugušajiem! Bērniem īpaši svarīgi, lai apzinātos, ka nav jākļūst pieaugušam, lai labotu cilvēces kļūdas, jo jebkura mazākā darbība, iekustina lielo mašinēriju. 

"Tas ir vēl viens ļoti svarīgs dzīves likums: dzīvnieki un augi ir atkarīgi cits no cita; ja ar kādu radību kaut kas notiek, tas parasti iespaido arī daudzas citas sugas." (153.lpp.)

"Tieši tāpēc ir tik svarīgi noskaidrot, kā dzīvojuši mūsu vecvecāki. Ja mēs to zinām, varēsim izprast daudz ko savā tagadējā uzvedībā." (72.lpp.)

4 zvaigznes 

Ilustrācjas: Rikards Zaplana Ruiss

Tulkotāja: Renāte Punka

Izdevniecība: Jānis Roze apgāds

Ilze Graudiņa

"Šeit nav nekāda bēdu leja" 2022
 

DSC_8114SK

"Ikviens var šeit nonākt. Vismaz ar depresiju vai panikas lēkmēm- Vizma nosaka.-Nav ko sevi mānīt." (284.lpp.)

Esi sveicināts Melnezerā, psihiatriskajā slimnīcā! Iestādē, kurā negribētos nokļūt, bet tajā pat laikā allaž vilinājusi doma palūrēt pa atslēgas šķirbiņu, lai uzzinātu, kas tad tur īsti notiek. Gadsmitos ar šausmu un šaubu ēnu apveltītās prāta veselības iestādes, mūsdienās palēnām lauž normalizēšanas ceļu sabiedrībā, lai arī vēl daudz aizspriedumu bedres jāsalāpa. 

Psiholoģijas studente Helga uzsāk praksi psihiatriskajā slimnīcā, kur strādā ārstes Vizmas Liedes uzraudzībā. Slimnīcā, kur uzturas pacienti ar dažādām saslimšanām- depresiju, anoreksiju, šizofrēniju un citām, ikdiena rit tāpat kā jebkurā iestādē- ar iekšējiem kārtības noteikumiem, draudzībām, baumām un emocionāliem pārdzīvojumiem.

Helga, palīdzot risināt pacientu problēmas, mēģina tikt skaidrībā pati ar savu privāto dzīvi, kurā, pieņemt svarīgus lēmumus, nesokas nemaz tik viegli...

"Pacienti grib just mūsu cilvēcisko attieksmi. Dažreiz viņi mūs pat provocē. Baltajos virsvalkos ātri vien aizmirstas, ka ārsti un psihologi arī ir cilvēki." (75.lpp.)

Psiholoģe un psihoterapijas speciāliste Ilze Graudiņa, savā romānā ļauj ielūkoties mums pa slimnīcas atslēgas caurumu un sekot līdzi pacientu un ārstējošā personāla attiecībām. Psihiatriskā slimnīca, cilvēkam, kurš nekad tur nav nonācis, var likties kā tumša un nezināma zona, bet patiesībā viss ir daudz piezemētāk, jo jebkurš no mums var dzīvē nonākt situācijā, kad nepieciešama mentālās veselības uzlabošana un atveseļošanās. Reizē ar pacientu novērošanu, autore vēlas parādīt arī medpersonāla cilvēciskumu un ievainojamību.

"Zogu cilvēkam dzīvi, un nekas! Par naudu vismaz cietumā ieliktu." (259.lpp.)

"...antidepresanti lēnām, bet neapturami izceļ cilvēku kaut no zemes apakšas kā kara trofeju, un nu viņa pirmo reizi redz to pati savām acīm." (256.lpp.)

Izdevniecība: Latvijas mediji

DSC_8129SK

DSC_8309SK

Cik gan laimīga bērnība ir Ričardam, kuram ir idejām pilna mamma, kura tās ne tikai rada, bet arī spēj realizēt. Kurš gan negribētu bērnībā tādu draugu kā lācēnu, kurš ir nosaukts tavā mīļvārdiņā- par Ričiju. Un, ja vēl tavs onkulis komponē un muzicē, tad dziedāšana un dejošana mājās nebeidzas nekad.

Muzikālais lācēns Ričijs Rū no idejas ir tapis par veselu zīmolu, kuru iemīļojuši mazie latvju bērni. Vecmāmiņas dzejoļi iedzīvināti jautrās dziesmās- "Ričijs Rū rīko koncetru" pirmajā interaktīvajā grāmatā kopā ar muzikālo disku, kā arī katrā dzejolī iespējams noskanēt kodu, kas aizved uz dziesmu video. Tāpat grāmatā pieejamas arī krāsojamās lapas bērniem, kur praktizēt savu flomasteru talantu.

Iznākusi 2021.gada nogalē, muzikālā grāmata ātri ieguva atpazīstamību, tai sekoja neskaitāmi koncentri un tagad ir pat Ričija bērnu raidījums. Tāpat arī iespējams iegādāties pašu rotaļu lāci un dažādu atribūtiku ar Ričiju Rū. Iespējams, ka galvenā veiksmes atslēga ir pats Ričijs Rū, lipīgās dziesmas un iespēja tikties ar galveno varoni- kas var būt īpašāks kā dzīvē redzēt mīļoto tēlu un kopā uzdziedāt?!

"Ričijs Rū un draugi" ir otrā grāmata par lācēnu, šoreiz izstāstot pašu aizkadra stāstu, ko tikai varēja nojaust no dziesmām un dzejoļiem. Daļa stāstiņu ir kā papildinājums vai detalizētāks apraksts par kādu no dzejoļiem, stāstot par draudzību, mīļumu un mācot svarīgo dzīvē. Tā kā lācēna galvenā auditorija ir pirmsskolas vecuma bērni, varu apgalvot, ka mūsu ģimenes četrgadnieks stāstus akceptēja. Ar interesi noklausījies īsos stāstiņus par Ričiju Rū, lūdza, lai uzlieku noklausīties vēlreiz dziesmas. Tas, ka Ričija Rū projekts ir veiksmīgi izdevies, var pārliecināties pēc pilnajām koncertu zālēm. Es domāju, ka Ričijs Rū mūs vēl pārsteigs.

Tas ir tikai likumsakarīgi, ka Latvijā bērnu iemīļotais lācis Ričijs Rū dodas ciemos uz Lietuvu, jo viņa muzikālais "tētis" Lauris Reiniks ir labi pazīstams kaimiņzemē. "aš bėgu bėgu vėl" (nē, bēgt nekur nevajag, tas ir tikai viens no neskatāmajiem viltus draugu vārdiem lietuviski- "Bēgt"="Skriet") lipīgā melodija ir lietuviešiem labi zināma, it sevišķi, ja latvietis to dzied lieliskā lietuviešu valdodā.

Lietuviešu bērniem Ričijs Rū ir pārtapis par Ričis Ra, kas gan nemaina lietas būtību. Tāpt kā latviešu grāmatā, lācēns nāk ar ģitāru, satiek draugus, dzied un svin svētkus. Papildus 11 dziesmām, lietuviešu diskā ir iekļauta 12 dziesma- "Ričijs Rū ar gaisa balonu".

Es domāju, ka arī lietuviešu bērni iemīļos mazo, ziņkārīgo lācēnu, kura dziesmas neiziet no prāta kā maziem, tā lieliem. 

Pasaku autores: Līga Rozentāle un Kristīne Spure

Ilustrācijas: Guna Miķelsone

Idejas autore: Rūta Reinika- Preisa

"Ričijs Rū" dzejoļu autore: Veronika Reinika

"Ričis Ra su muzika gera" dzejoļu atdzejotājs Deivydas Zvonkus

Mūzikas komponists: Lauris Reiniks

Izdevniecība: Micrec

DSC_8283SK
 

"No nomdirša dzīves" 2022

Gendrutis Morkūnas

"Iš nuomšiko gyvenimo" 2010

DSC_8083SK

"Mēs visi esam nomdirši. Mūs visus kāds iznomā. Un izmanto." (147.lpp.)

Gendruta Morkūna grāmata "No nomdirša dzīves" ir saņēmusi vairākus apbalvojumus kā labākā grāmata bērniem un pusaudžiem Lietuvā. Šī ir pēdējā no Lietuvā atzītā rakstnieka darbiem, kas izdota pēc viņa nāves 2009. gadā. Morkūna varoņi ir neparasti, runā par sabiedrībai neērtām tēmām, spiež uz jutīgo vietu sirdsapziņā, atklāj pelēkās zonās ar ieslodzītiem skeletiem un tajā pat laikā piedrupina tumsu ar sirsnības drupačām.

Galvenais varonis ir viens no neskaitāmiem nomdiršiem, kuri dzīvi pavada Namā, kur valda hierarhija un stingri noteikumi. Pa dienu nomdirši tiek iznomāti dažādiem darbiem, bet brīvajos brīžos viņi dodas uz skolu pie parastajiem bērniem- dēliņiem un meitiņām. Namā gan uzskata, ka neko daudz nomdiršiem nevajag mācīties. Namā nomdiršiem māca audzēt biezu ādu, jo tikai stiprie spēj izdzīvot sabiedrībā.

Bet, kad galveno varoni iznomā kāda mamma, lai uz laiku viņš kļūtu par lielo brāli maziņajam, nomdirsis atklāj, ka mācītais Namā un visi priekšstati par pasauli un cilvēkiem tajā, realitātē ir pavisam savādāki. 

Neparastais stāsts par bērniem bez vecākiem, kuri tiek iznomāti dažādiem darbiem, ir skarbs, brīžiem pat šķiet, ka tas sagrābis sirdi par ķīlnieku un nelaiž vaļā. Autora meistarīgais stāstnieka talants aizved neparedzamā sižeta līnijā, tā vien gribas ļauties vārdu plūdumam un aizmirsties. Bet stāsts reizē ir dzēlīgi reālistisks, par visiem tiem pamestajiem bāreņiem, kuri mācās pastāvēt par sevi un nepazīst elementāras lietas, kuras ir tik pašsaprotamas ikvienā mīlošā ģimenē. 

Grāmata par nomdirsi ir bērniem no skolas vecuma līdz pensionāriem. Iespējams, mēs katrs sevi saredzēsim kādā no tēliem. Skumji un reizē cerību piepildīts, ka kādu dienu katram nomdirsim būs vieta īstā ģimenē. 

"Par muļķiem vienmēr paliek vājie un maigie. Lai cik daudz viņi mācītos." (20.lpp.)

Ilustrācijas: Lina Žutaute

Tulkotāja: Emija Grigorjeva

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

"Skolotāja Krāsne" 2015

Toon Tellegen
"Juffrouw Kachel " 2009

DSC_7897SK

"Šī dienasgrāmata ir sava veida kliedziens pēc palīdzības. Nav priecīga kliedziena pēc palīdzības." (55.lpp.)

Vispirms es so grāmatu pamanīju @365lappuses profilā. Šausmonīga grāmata. Tieši tāda grāmata, kādas es  mēdzu lasīt. Nākamajā dienā, ieskatoties bērnu literatūras plauktā, šī pati grāmata burtiski izlēca man priekšā. Kā sacīt jāsaka- uzprasījās, lai izlasu.

Nīderlandiešu autori ne vienu reizi vien ir izcēlušies ar savdabīgām, neērtām grāmatām, kas raksta par atbaidošām un šokējošām tēmām. Un šī ir tieši šāda grāmata. No vienas puses to var uztvert burtiski, bet var arī vīt paralēlēs un saredzēt dziļūdens straumes, kas ievelk arī sāpīgos notikumos arī pieaugušo vecumā. 

Galvenais varonis grāmatā ir skolēns, kurš raksta savu slepeno dienasgrāmatu par vardarbīgo skolotāju Krāsni. Viņas personībai un darbībām ir tik milzonīga ietekme uz mazā zēna ikdienu, ka tas burtiski pārņem viņa dzīvi, dominē gan fiziskajā, gan mentālajā jomā, jo vardarbība ir klātesoša, šokējoša un paralizējoša. Tikai dienasgrāmatā viņš spēj izlikt pa dienu uzkrātos pārdzīvojumus, fantazējot, kā izdzēst ļauno skolotāju no savas un klasesbiedru dzīves, lai nevienam nebūtu jāciešs. 

Gan tekstā, gan ilustrācijās ienāk psihodēlisks absurds, kāds rodas sajaucoties visām iespējamām emocijām, kas apdraud mazā bērna psiholoģisko un fizisko labsajūtu. Grāmata ierauj purvā un velk līdzi, nav iespējams nejust varoņa bezspēcību, izmisumu un ciešanas.

No vienas puses tekstu var uztvert simboliski, pielīdzinot jebkurai situācijai, kurā valda mobings vai bosings, akurāti apskatot visus iespējamos aspektus- līdzcilvēku neticēšanu, nepietiekamu atbalstu vai ciešanu apmēra nonivilēšanu, upura bezspēcību utt.

Šī nav grāmata, kura būs kā bombonga, par kuru visi sajūsmināsies, tajā pat laikā šī neērtības sajūta- runāt par to, kas notiek ikdienā, par varas izmantošanu, psiholoģisko un fizisko vardarbību, ir tik ļoti nepieciešams. Ir situācijas, par kurām nevajag pievērt acis... 

Tulkotāja: Inese Paklone

Izdevniecība: Pētergailis
 

"Slēptie zīmējumi" 2022

Jason Rekulak

"Hidden Pictures" 2022

DSC_7825SK

Oktobrim piestāv spocīgas grāmatas, pat, ja pats oktobris pie tā nav vainīgs, galu galā vēl miglaini spocīgāks par oktobri ir vienīgi novembris. Bet, ņemot vērā, ka nesen bērnu iemīļotie svētki Halovīni ir atnākuši uz palikšanu, 31.oktobris ir pašpasludinājis oktobra mēnesi par mistisko un briesmīgo laiku. 

Šogad maijā iznākusī amerikāņu autore Džeisona Rekulaka grāmata "Slēptie zīmējumi" neatstās mierā arī latviešu lasītājus, it sevišķi tos, kuri ar spriedzes trilleriem un šausmu literatūru ir uz Jūs. Bet, lai nebaida baisminošais "šausmu" vārds- "Slēptie zīmējumi" ir spoku trilleris ar paranormāliem un tikai mazlietiņ, mazlietiņ šausmu elementiem, kas rūdītu briesmu literatūras lasītājam liksies klasiski pazīstams. Šķiet, ka lielākas bailes par pašu tekstu, rada fantastiskie zīmējumi- tieši tie ir grāmatas stūrakmens un padara grāmatu par vienu soli šausminošāku. Var just, ka Rekulaks raksta grāmatas jauniešiem, lai arī šis ir mēģinājums pievērsties pieaugušo literatūras lauciņā, nevar noliegt, ka ik pa laikam ir sajūta, ka lasi YA (mazo pieaugušo) literatūru, bet šajā gadījumā tas nemaina būtību. Acīmredzot mans vecums sliecas divdesmitgadīgus personāžus automātiski iežogot jauniešu lauciņā. 

Aizraujoša grāmata, kuru negribas nolikt malā, ar pārsteidzošām beigām, kas galu galā rada vairāk jautājumus kā atbildes (bez spoilošanas). Tā kā personīgi man likās, ka beigas varēja būt uzrakstītas daudz pārliecinošākas, jo bijaneskaitāmi nepārliecinoši un neticami skaidrojumi, kopējais vērtējums krītas, bet tas nemazina grāmatas aizrautīgumu.

Ja vēlies izlasīt aizraujošu spoku trilleri, šis tevi neatstās garlaikotu!

Cenšoties uzsākt jaunu dzīvi pēc rehabilitācijas kursa atkarīgajiem, jaunā Melorija pieņem darbu bagātnieku ģimenē, kļūstot par piecgadīgā Tedija auklīti. Satuvinājusies ar Tediju, viņa sāk pamanīt detalizētus un šausminošus zīmējumus, kādus nebūtu iespējams uzzīmēt bērnam. Melorija sāk interesēties par agrākiem notikumiem apkaimē un sastopas ar biedējošiem notikumiem..

3.8 zvaigznes

Ilustratori: 

Will Staehle (Illustrator), 

Doogie Horner (Illustrator)

Tulkotājs: Toms Vanags

Izdevniecība: Helios

DSC_7778SK
 

"Un parādās cerība" 2022

Claire North

"The Sudden Appearance of Hope" 2016

DSC_7422SK

"Internetā visu laiku ir tik daudz balsu, tās kliedz, visu laiku tikai kliedz, reizēm ir tik grūti būt sadzirdētai. Reizēm man šķiet, ka visa pasaule ir pilna ar kliegšanu." (18.lpp.)

Kā būtu, ja tiklīdz cilvēki tevi izlaiž no acu skatiena, momentā aizmirst par tavu eksistenci. Kā būtu, ja pat tuvākie cilvēki arvien tevi ieraugot, skatītos tev cauri kā nezināmai svešiniecei. Kā būtu, ja vienu un to pašu cilvēku tu varētu satikt neskaitāmas reizes, izliekoties, ka šī ir tikai nejauša tikšanās?!

Cerība Ardena tiek aizmirsta ik reizi, tiklīdz viņa ir aizgājusi. Tādā veidā Cerība ir nenotverama likumpārkāpēja, jo neviena dzīva būtne viņu nespēj paturēt prātā un sazīmēt. Pārgalvīga iespēja darīt visu, kas ienāk prātā, bet reizē- ārkārtīgi vientuļa eksistēšana, kurā neviens par tevi neatminas un neatceras. Bēgot no likumsargiem un pamazām veidojot draudzību virtuālajā vidē, Cerība mēģina izprast visur esošās interneta sensācijas "Ideāls" nozīmi sabiedrībā, kura pārņēmusi cilvēces prātu ar vēlmi sevi uzlabot, tiekties pēc ideāla- būt perfektam. 

Klēra Norta, kura latviešu lasītājiem pazīstama ar savu slaveno darbu "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves", arī šoreiz savērpusi inteliģentu fantāzijas darbu, kurā viss liekas reāls un atbalsojas mūsdienu vērtībās. Man gribētos teikt, ka "Un parādās cerība" ir arī filozofisks romāns, kuru lasot nav iespējams atslēgt prātu no prātuļošanas par mūsdienu sabiedrības un tehnoloģiju mijiedarbību postošās ietekmes. Un reizē tas ir interpola spiegu romāns, kurā lasītājs dodas no vienas valsts uz citu, slēpjoties un reizē sekojot noziegumam pa pēdām. 

Klēra Norta nenoliedzami ir ļoti talantīga rakstniece, vietām gribas iesaukties- ģeniāli, bet tas viss pazūd brīžiem izstieptajās vietās, kur liekas, ka autore ir tik ļoti aizrāvusies ar savu darbu un varoņiem, ka aizmirsusi par lasītāju. Vai tu būsi viens no viņas kvēlākajiem faniem, vai kritiķis, kurš pārmetīs izstiepto stāsta būtību, noskaidrot iespējams tikai izlasot. Iespējams, šis romāns, gluži kā galvenā varone, tiks aizmirsts reizē ar pēdējā vāka aizvēršanu, vai gluži pretēji- Cerību tu nespēsi aizmirst nekad. 

"Sievišķība ir modīga, sievišķība ir trausla un mūždien ķiķinoša. Es to visu vēroju un secinu, ka manis pēc sievišķība var ielēkt okeānā un  noslīkt." (239.lpp.)

"Kas ir zināšanas? Tā ir iedvesma. Tas ir aicinājums uz cīņu. tas ir atgādinājums, ka nav nekā nesasniedzama. Tā ir cilvēce visās tās formās manā sirdī." (446.lpp.)

3.7 zvaigznes

Tulkotāja: Ieva Melgalve

Izdevniecība: Prometejs

DSC_7431SK

"Ļaunuma rašanās" 2022

Julia Shaw
"Evil: The Science Behind Humanity's Dark Side" 2019 

DSC_7482SK

"Ļaujiet man jums palīdzēt izjust empātiju pret ļauno." (18.lpp.)

Džūlija Šova mēģina mūs izmest no laivas un mainīt mūsu uzskatus par ļaunuma konceptu. 

Kas ir ļaunums? Vai ikviens no mums ir spējīgs uz ļaunu rīcību un sadismu?! Vai monstri, kas pastrādājuši brutālus noziegumus ir tādi paši cilvēki kā mēs?!

Psiholoģijas zinātniece Džūlija Šova savā zinātniskajā pētījumā apskata ļaunuma dažādās izpausmes, pieķeroties tādām tēmām kā pornogrāfija, pedofilīja, paverdzināšana, terorisms, slepkavības un daudzas citas. Izmantojot dažādus pētījumus, Šova mēģina attainot un izskaidrot ļaunuma dažādās šķautnes, pievēršot uzmanību, ka ikviens no mums ir spējīgs uz ļaunu rīcību. 

"Pētnieki secināja, ka regulāru maltīšu ieturēšana, lai uzturētu cukura līmeni, palīdzētu samazināt agresiju attiecībās."(35.lpp.)

Lai nebiedē zinātniskais aspekts, "Ļaunuma rašanās" ir kodolīga un interesanta lasāmviela, kas liks daudz domāt, filosofēt un atbildēt uz kompromitējošiem jautājumiem. Bieži vien abstrahējoties no ļaunuma koncepta, dehumanizējot "ļaunos cilvēkus", mēs izliekamies, ka ļaunums uz mums neattiecas, bet vērojot pasaulē notiekošo, cilvēku rīcība atkal un atkal no jauna pārliecina, ka cilvēce no kļūdām nemācās un ikviens konkrētā situācijā var pieņemt lēmumus, kas citkārt liktos neiespējami.

"Ļauno un labo cilvēku" definēšana manu prātu nomocījusi jau agrāk, tā kā man ļoti patīk patieso kriminālo sēriju filmas, šis jautājums arvien uzpeld no jauna. Vai "labs cilvēks" pastrādājot noziegumu, automātiski skaitās "ļauns cilvēks"? Vai mēs tikai to definējam kā ļaunu rīcību. Un otrādāk. Šova savā pētījumā pierāda, ka ikvienam no mums ir iespēja uz šādu rīcību.

"..Amerikas kultūra savā ziņā izauklē sērijveida slepkavas, it īpaši ņemot vērā neticamo popularitāti, ko prese velta cilvēkiem." (68.lpp.)

Interesants aspekts, ko apskata Šova, ir mūsu viedoklis par skaistiem cilvēkiem, kas var būt maldinošs un nespēt izvērtēt reālo situāciju. Arī skaistus noziedzniekus mēs tiecamies idealizēt un mīkstināt tiem sodu. 

"Ja kāds ir pievilcīgs, mūsu baiļu filtrs nekavējoties sabojājas." (77.lpp.)

"..atmiņas ir nevis precīzi pagātnes pieraksti, bet gan līdzīgas Vikipēdijas lappusēm- tās ir konstruktīvas un rekonstruktīvas. Jūs varat tās rediģēt un mainīt, un to pašu var darīt citi cilvēki." (15.lpp.)

3.7 zvaigznes

Tulkotājs: Ilmārs Zvirgzds

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

"Montesori mazulis Dzīves pirmais gads" 2022

Simone Davies,  Junnifa Uzodike,  Sanny Van Loon
"The Montessori Baby: A Parent's Guide to Nurturing Your Baby with Love, Respect, and Understanding" 2021

DSC_7613SK

"Bieži vien cilvēki domā, ka Montesori sistēma nozīmē dārgas koka roaļlietas. Patiesībā mazāka nozīme ir Montesori materiāliem, bet lielāka tam, lai mēs uzskatītu mazuli par spējīgu un atrastu iespējas, kā izturēties pret viņu ar cieņu, mīlestību un maigumu." (212.lpp.)

Itāļu pirmā sieviete-ārste un pedagoģe Marija Montesori savā darbā ar mazajiem pacientiem piekopa īpašu cieņpilnu un individuālu attieksmi pret katru indivīdu, kas rezultējās ar lieliskiem sasniegumiem bērnu vispārējā attīstībā. Viņas pedagoģiskās metodes, neskatoties uz laika posmu, vēljoprojām tiek augstu novērtētas un praktizētas visā pasaulē. Montesori mācīšanās filozofija balstās uz spēju attīstīšanu caur aktivitātēm, pielāgojoties bērna vajadzībām.

Ikviens vecāks ir vēlējies, kaut reizē ar bērna ienākšanu ģimenē, kāds piešķirtu arī lietošanas manuālu. Šī ir viena no tām grāmatām, kas būtu jāizlasa ik vienam topošajam vecākiem. Jā, jā- pirms vēl bērns ir nācis pasaulē. Lai arī ir neskaitāmas grāmatas par Montesori pedagoģiju, šajā grāmatā svarīgākais ir koncentrēti, īsi un ļoti saprotami uzrakstīts, izcelts un pat uzzīmēts. Reizē ar augošo zīdaini, posmu pa posmam, ir iespēja pielāgot, izprast un izveidot tieši viņa attīstības posmam nepieciešamo vidi. Nav jāsatraucas par nenopirktajām lietām, ne velti Montesori sauklis ir "mazāk ir vairāk", it sevišķi tas attiecināms uz bērna vecuma posmu līdz gadam. 

Ar Montesori pedagoģiju esmu pazīstama kopš manā dzīvē ienāca pirmais mazulis, taču katrs bērniņš liekas kā pirmais, tāpēc priecājos, ka varu no jauna uzzināt un atminēties detaļas, audzinot piecus mēnešus veco meitiņu. 

Grāmatās ir daudz praktisku padomu, sākot no vides iekārtošanas, fiziskās attīstības, rotaļošanās un mūsu kā vecāku lomu un piesaisti. Svarīgākais, ko vēsta Montesori- ir cieņpilna un uz personību vērsta pedagoģija, uztverot arī pašu, pašu mazāko cilvēciņu kā individuālu personību. 

"Būdami padomdevēji un pavadoņi, mēs sagatavojam viņam fizisko vidi, varam viņu virzīt un nodemonstrēt, kā to izmantot, bet tad atkāpjamies un ļaujam mazulim pašam visu izdomāt." (107.lpp.)

Iepriekš latviski iznākusi arī Simonas Deivisas grāmata "Montesori mazulis". Grāmatas ir vizuāli līdzīgas, tikai īpaši ieskatoties var saskatīt atšķirības ilustrācijās uz vāka. 

4 zvaigznes

Tulkotāja: Gunita Mežule

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Bambuss ir lēēēns" 2022

Benas Bėrantas  Vilija Kvieskaitė 
"Bambukas yra lėėėtas" 2021

DSC_7574SK

Lietuviešu rakstnieka Bena Bēranta un ilustratores Vilijas Kvieskaites tandēms latviešu mazajiem lasītājiem jau ir pazīstams ar grāmatu "Bubuļbailes". Tāpēc ir priecīgi redzēt, ka vēl viens viņu kopdarbs ir pārnests uz latviešu valodu. 

Pandulēns Bambuss ir lēns, nu tik ļoti, ļoti lēns, ka visi viņa draugi sen jau visu ir paspējuši, aizskrējuši, padarījuši, tikmēr pandulēns vēl tikai ir iesācis savu darāmo. Bet, kad draugi nonāk nelaimē, tieši pandulēns ir tas, kurš dodas palīgā un ar savu attapību un gudrību spēj izglābt draugus.

Katram no mums kādā dzīves posmā ir bijis tā, ka mēs esam lielāki neprašas kā citi, bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram mācīties, lai uzlabotu savas prasmes. Bet pats svarīgākais- tas, ja mēs esam sliktāki kādā jomā, nenozīmē, ka mums ir savas stiprās puses, ko mēs mākam izdarīt labāk nekā citi. 

Grāmata mazākajiem lasītājiem, kas māca atrast sevī stiprās puses un ieraudzīt, ka mēs visi neesam vienādi, katrs mēs esam atsķirīgi, bet ne mazāk īpaši.

Krāsaini matētās ilustrācijas rada varen rotaļīgu kaleidoskopu, kurā vērts ielūkoties detaļās. 

Ar nepacietību gaidīšu citas tandēma radītās grāmatas- "Riešutortas" un "Pirmokykla".

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Trīs māsas" 2022

Heather Morris 

"Three Sisters" 2021

DSC_7310SK

"Daudz ko nometnes dzīvē viņas pieņem par pašsaprotamu: nožēlojami mazās pārtikas devas, zagšanu, nepelnītus sitienus- bet viņas nekad nepieradīs pie dūmu smakas." (158.lpp.)

Ja esi lasījis/-usi Heteres Morisas lasītāju iemīļotās grāmatas "Aušvicas tetovētājs" un "Cilka", šī noteikti tev jāieliek savā lasāmo grāmatu sarakstā. Tāpat kā divas pieminētās, arī "Trīs māsas" ir balstītas uz patiesiem notikumiem, sekojot līdzi vienas ebreju ģimenes trīs māsām, kuras tiek ieslodzītas Aušvicas-Birkenavas koncentrācijas nometnē. Cibi, Magda un Livi savam nu jau mirušajam tēvam, bija apsolījušas turēties kopā, lai kas arī dzīvē notiktu. Tāpēc uzzinājusi, ka jaunākā māsa Livi tiek izsūtīta, Cibi nolemj doties viņai līdz. Drīz vien skarbā realitāte salauž jauno pusaudžu jaunību un ticību labajam. Daudzus gadus vēlāk tajā pašā koncentrācijas nometnē nonāk arī trešā māsa, tādejādi pildot tēvam doto solījumu vienai otru nepamest.

Šajā grāmatā Hetere Morisa ne tikai apraksta šausminošās ainas, badu, slimības un nežēlīgo izturēšanos pret ieslodzītajām, viņa pievēršas arī stāstam par dzīvi pēc koncentrācijas nometnes. Atbrīvošana nenāk vienkārši, arī sadzīves lietas naidīgā sabiedrībā nenāk bez piepūles. Iespējams tas bija iemesls, kāpēc tik daudzi ebreji pēc kara meklēja jaunu dzīvi Izraēlā. Autore stāstu radījusi, sadraudzējoties ar Melleru ģimeni, tāpēc īpaši nozīmīgs ir arī autores un arī vairāku ģimenes locekļu pēcvārdi, apliecinot īpaši ciešo ģimenes saikni.

"Trīs māsas" reizē ar ļaunumu, cietsirdību un postu, vēsta par ģimenes nozīmību un asinsradniecību, kas spēj balstīt kritiskos brīžos. Tieši māsu kopā būšana koncentrācijas nometnē palīdzēja viņām visām izdzīvot, arī tad, kad kādai no viņām nebija vēlmes vai spēka celties. Ja ņem vērā tikai literāro pusi, tad Hetere vēljoprojām pieturas pie vienkārša, savā ziņā romantizēta rakstības stila, kas būtu piemērots ekranizācijai, bet tajā pat laikā padara tēlus naivus un viengabalainus.

Es domāju katram lasītājam būs sava favorītgrāmata no visām trim. Man tā ir "Cilka". Personīgi man "Cilka" radīja vairāk emociju, jo varone un ap viņu saistītie notikumi ir neviennozīmīgi un raisīja neskaitāmas pārdomas un emociju mutuļošanos iekšā. Tā kā šie visi ir patiesi stāsti, to varoņi ir pelnījuši, lai viņus sadzird un viņu piedzīvotās šausmas netiek aprakstas blakus miljoniem līķu, kas aizgāja bojā klusējot. 

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Alda Vāczemniece

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

"Internāts" 2022

Сергій Жадан
"Інтернат"  2017

DSC_7295SK

Līdz ar grāmatu manā istabā ienāk nāve suņa smakas veidolā, kā veca žļurkstoša trauku lupata uzjundī trūdošas gaļas smaku. Aiz loga zelta rudens, saule caur netīro logu sazibina saules saķēnus, bet man nāsīs  vēljoprojām asi dedzinošā smaka kairina visas maņas. Man kauns savā istabas siltumā apcerēt citu nāves smaku un nenoslēpjamās bailes, kamēr kāds sapņo vēl vienu stundu piemānīt kaulainās nepielaužamo dienas plānu. Bet Serhijs raksta tik skaisti, ka es burtiski kaifoju no sarakstītā teksta, it kā posta vietā būtu apraksts par lēni krītošām bērza lapām un skolas ekskursiju pievārtē. Serhijs raksta tik izjusti dzīvi, ka es reizē ar varoņiem izbailēs kožu lūpās, sajūtu sniegā izbristās žļurskstošās kājas, atsalušos pirkstus un bada sajūtu ķermenī. Serhijs liekas ierakstījies tajā visā tik patiesi, ka šausmas lien laukā no katras lappuses un gluži kā tvana gāze palēnām piepilda manu istabu. Līdz beigām elpot nav vairs iespējams, jo vien pāris miljonu soļu attālumā, kādam tas viss ir pa īstam. 

Manējā. Tavējā. Savējā. Serhijs raksta par karu un par pusēm, kuras tā sajaukušās, ka nav vairs iespējams atšķirt. Tādos brīžos, izrādās, nepaspāv tāda iespēja, kā saglabāt neitralitāti. Serhija varoņi- pelēkie cilvēki, kas pat nespēj savu pelēko dzīvi dzīvot kā paši vēlētos, kara apstākļos atrod sevi pozīcijā, kad jāpieņem lēmumi, kas var ietekmēt ne tikai savu, bet arī citu dzīvību. Detaļas ir tik plosoši reālas, ka ir neiespējami abstrahēties, līdz attopies, ka esi iekšā stāstā- viens no neredzamajiem tēliem, meties līdzi spriedzes pilnajā stāstā, kas nokaitē nervu galiņus līdz aukstākajai satraukuma pakāpei, radot trauksmi, bailes un pārdzīvojumu. 

"Saimnieki varbūt nemaz nezina, cik viņiem tagad ir sienu, varbūt cer, uztraucas, vai kāds nav nolauzis atslēgas. Nu paskat, astlēgas neviens nav nolauzis, tikai sienas nav." (196.lpp.)

Abstrahējoties no šausminošā stāsta, Serhijs Žadans raksta skaisti- tekstu lasīt ir milzīga bauda manām literārajām kārpiņām, apbrīnojama ir prasme nolemtajā vēstījumā ienest absurdu melno humoru, kas par spīti visam  iznes tekstu laukā no nospiedošā tumšuma. Tas ir kā tajos izmisuma brīžos, kad ir tik slikti. Tik slikti, ka vienīgais, ko ir iespējams vēl izdarīt- smieties par to, cik viss ir absurdi slikti.

"..laikam vienīgā ģimenes vērstlieta ir šis viņas kažoks, tad nu viņa to nevelk nost, ir saaugusi ar to. Līdzīga vāverei.." (63.lpp.)

Grāmatas par karu pašas par sevi ir vērtīgas, ņemot vērā dokumentālo liecību, bet "Internāts" ir viena no tām grāmatām, kura pati par sevi ir literāra vērtība. Tāda, kuru nav viegli lasīt, toties katru teikumu var lēni apviļāt mutē un izgaršot vissīkākās nianses, vēlēties, lai tā nekad nebeidzas, bet reizē gribas aizbēgt ātrāk prom no izlasītajām šausmām. Oriģināli sarakstīta 2017 gadā par notiekošo Ukrainā- tik maz autors un lasītāji varēja paredzēt, ka viss uzrakstītais un vēl diendienā tiks atkārtots gluži kā vardarbīga videospēle tikai ar dzīviem cilvēkiem. 

"Priekšā ir melns saulespuķu lauks ar nenovāktu pērngada ražu. Tumšās, pa vasaru izkaltušās saulespuķes atgādina nodegušu mežu.. (..)...Tā arī paliks, Paša nodomā par saulespuķēm, kā zombiji. Aizmirstas un nolādētas. Līdz beidzot kāds to visu saars." (128.lpp.)

Lempīgais ukraiņu valodas skolotājs Paša nolemj doties pakaļ māsasdēlam uz internātu pilsētā. Taču karš ir ienācis šajā teritorijā steidzīgi un pēkšņi vairs nav skaidrs, kurš ir savējais un kurš svešais, kurš ir aizstāvis, kurš slepkava. Nevienam neviens neko nenozīmē. Ir tikai viena kopīga lieta- visi vēlas izdzīvot...

Serhijs Žadans latviešu lasītājiem pazīstams ar darbiem "Džezs pār Dobansu" un "Mezopotāmija".

5 zvaigznes

Tulkotāja: Māra Poļakova

Izdevniecībva: Jāņa Rozes apgāds

"Ceriņu meitenes" 2022

Martha Hall Kelly
"Lilac Girls" 2016

DSC_7278SK

Ir stāsti, kurus grūti aizmirst, un šis ir viens no tiem."Ceriņu meitenes" ir emocionāls līdzpārdzīvojums II pasaules kara piedzīvotajām šausmām un pēckara skarbajai realitātei.

Romāns veidots no trīs galveno varoņu skatu punkta, balstoties uz reālu personu dzīvesstāstiem. Amerikas filantropiste Karolīna, karam sākoties, paralēli dzīves un mīlas peripētijām, velta savu laiku, naudu un uzmanību, rūpējoties par bāreņiem Francijā, pēc kara iesastoties palīdzības sniegšanā Rāvesbrikas "trusīšiem", kā tika dēvētas eksperimentā cietušās sievietes.

Kasja ( autores radīts tēls, balstoties uz Ninas Ivankas personību) Polijā, iesaistoties pagrīdē, riskam pakļauj savus tuvākos un nonāk vienīgajā sieviešu koncetrācijas nometnē Rāvensbrikā. Šeit, pamatojoties uz slepeniem nolikumiem, notiek medicīniski eksperimenti, kas desmitiem sieviešu pakļauj kroplības un nāves riskiem.

Savukārt trešā varone ir jaunā vācu daktere Herta (reāla persona), kura Rāvensbrikā veic ķirurģiskos eksperimentus ar jaunajām sievietēm. Līdz pat romāna beigām man bija grūti pieņemt, ka sieviete spēj nodarīt ko tādu citām sievietēm, attaisnojoties tikai ar pavēlēm un vēlmi sevi pierādīt ķirurģijā. Piedevām, kara beigās, Herta no piespriestajiem 20 gadiem izcieta tikai piecus un turpināja savu ārstes praksi.

Kā pretnostatījums romānā ir ciešā un pāri visam- cilvēciskā draudzība, kas rodas starp ieslodzītajām. 

Visi šie trīs personāži ir pilnīgi pretmeti, lai arī visas jaunas sievietes- vide, kurā augušas, ir tik atšķirīga, līdz ar to arī viņu personības. Amerikas elites vieglums, dzīvesprieks un sīkās problēmas, šķiet tik nenozīmīgas, kad tajā pat laikā Rāvensbrikas nometnē sievietes pat nezin, kāpēc un par ko tiek badinātas, izvarotas un nošautas. 

Nosaukums "Ceriņu meitenes" un triju centrālo tēlu stāstījums sakumā maldina, attiecīgi domājot, ka romāns vēstīs par šo trīs sieviešu draudzību, taču patiesībā  apzīmējums "ceriņu meitenes" attiecināms uz ciešo sieviešu draudzību, kas gluži kā ceriņi zied pēc skarbas ziemas- tāpat arī ciešās draudzības dēļ izdzīvot koncentrācijas nometnē.

"..bijām sapulcējušās, lai uzspēlētu muļķīgu spēli. Mēs to saucām "Ko es ņemtu līdzi, ejot pa Skaistuma ielu". Tolaik Skaistuma iela bija ieguvusi gluži citu nozīmi. Nāves soda izpildīšanas gadījumā tas bija ceļš, kuru notiesātajām nācās mērot līdz nošaušanas vietai. Ja meitenei paveicās, viņai atlika laiks palūgt, lai nometnes draudzenes sataisa frizūru un piemeklē apģērbu, lai viņa izskatītos skaista, dodamās savā pēdējā ceļā." (213-214.lpp.)

Marta Hola Kellija vairākus gadus ir pētījusi liecības, vēstules, dokumentus, apmeklējusi dažādas romānā pieminētās vietas, tai skaitā arī Rāvesbriku, lai spētu detalizētāk un emocionālāk uzrakstīt šo vēsturisko romānu, reizē vietām pieliekot savu fantāziju. Jāteic, ka šis ir ļoti spēcīgs debijas romāns, kas liek sliekties nākamo turpinājumu- "Lost Roses" un "Sunflower Sisters" virzienā. Šie abi trupinājumi gan pēta amerikānietes Karolīnas dzimtas sievietes.

Vēsturiskā romāna cienītājiem negribēsies nolikt šo romānu malā, līdz nebūs izlasīta pēdējā lapa. Lai arī man bija zināms par eksperimentiem koncentrācijas nometnēs, par šo epizodi Rāvensbrikā es neko nebiju dzirdējusi, tāpēc, ar lielu interesi un vietām šķebinošu dūšu, lasīju par šausminošajām ķirurģiskajām operācijām. Kellijas grāmata parāda, ka, neskatoties uz ģeopolitiskajām robežām, pasaule ir cieši saistīta un dažkārt likteņi krustojas neiedomājamākos veidos. Tāpat arī cilvēku nežēlībai un tajā pat laikā cilvēcībai nav robežu. 

"...tika veikta eksperimentu sērija- sākumā tikai vīriešiem Zaksenhauzenes nometnē un pēc tam ieslodzītajām Rāvensbrikā." (445.lpp.)

4+ zvaigznes

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Tulkotāja: Gunita Mežule

"De Profundis Mārtiņš Rītiņš" 2022

DSC_7005SK

"Man radīšana sākas ar tukšumu. Šis tukšums nav neērts, tas nav biedējošs. Tas ir atbrīvojošs un atkailinošs." (234.lpp.)

"Kas var būt labāks par šo?", teiciens, kas folklorizējies latviešu aprindās un tik ļoti simbolizē pašu teicēju. Mārtiņš Rītiņš ir nozīmīga persona Latvijas restorānu un ēdināšanas evolūcijā, reizē simbolizējot inovāciju un veidu, kā tiek uztverts ēdiens, pa maziem gabaliņiem pēcpadomju Latvijā brucinot visu iepriekš zināmo par ēdienu kā pamatvajadzību, paverot jaunus apvāršņus un ceļot garšas sajūtas uz pjedestāla, lai no jauna ieraudzītu pavārmākslas iluziorās spējas.

Nebiju gaidījusi, ka grāmata par Mārtiņu Rītiņu, kurš mums mācīja-"..ja mājās nekā nav, no ledusskapja izņemam lasi..", būs tik aizraujoša un izzinoša, un tajā pat laikā haotiska, nepieradināta un burbuļojoša kā tās centrālais tēls. "De Profundis Mārtiņš Rītiņš" pagatavots no maziem atmiņu uzplaiksnījumiem, tos mēģinot sastrukturizēt pa tēmām, kā ģimene, bērnība, mīlestība, ceļojumi, darba pieredze, "Vincenta" laiki, utt., līdz ar to vēstījumam ir tendence atkārtoties- kā dzīvē, kad neskaitāmas reizes satiec kādu paziņu un arvien no jauna tiek pieminētas jau zināmas lietas. Ņemot vērā, cik ļoti Mārtiņam nepatika ielikt sevi kādos rāmjos, šis stils komplimentē viņa ekstravertajai un ekspansīvajai personībai. 

Grāmata nav tikai par ēdienu, tā daudzos slāņos atklāj ciešās ģimenes saites, īpaši uztverot attiecības ar mammu, daudz atklāj par latviešu ģimeņu bēgļu gaitām, kā arī dzīvi emigrācijā, kur caur un caur var just latviešu gēnu, kas tiek iekodēts ar dziesmu, deju un latviešu valodu- savā ziņā kā dokumentāla liecība par mazās tautas saglabāšanās spējām kara apstākļos.

Tik savādi lasīt šo grāmatu, kad spilgtais un ievērojamais Mārtiņš Rītiņš vairs nav starp mums, tāpat arī bilde ar Lielbritānijas karalieni ir jau pagātne, tas viss liek lasīt pavisam no cita skatu punkta. Mārtiņš ir ievērojama personība, kura izaudzinājusi jauno pavāru paaudzi. Profesionālā virsotne nāk līdz arī dzelžainu pārvaldīšanu, tajā pat laikā Mārtiņa pievilkšanās spēks bija humors un dzīvesprieks. Grāmata piemin sensitīvas un atklātas tēmas kā homoseksuālisms un alkoholisms.

"Tagad man pilni plaukti ar dažādiem bišu nieciņiem. Daži gan izskatās pēc resnām mušām, bet, ja dāvinātāji saka, ka tās ir bites, tad es tam ticu." (181.lpp.)

Aizraujoša lasāmviela, kas ļaus ceļot gan laikā, gan starp kontinentiem, gan aizvedīs gastranomiskā piedzīvojumā. 

PS. Ko nozīmē De Profundis, un kāds tam sakars ar O.Vaildu, uzzināsiet, izlasot grāmatu!

Izdevis: Vincents restorānu serviss

"Sanatorija" 2022

Sarah Pearse
"The Sanatorium" 2020

DSC_7167SK

"Sanatorija" ir viens varen atmosfērīgs trilleris ar spriedzes cienīgiem elementiem, kas liek straujāk sisties sirdij un ieritināties dziļāk savā siltu segu ieviestajā alā. Spocīgi drūmā vieta ar senatnīgiem noslēpumiem (kādreizējā iestāde plaušu slimniekiem, kas ģeogrāfiski ar kalniem izolēta no pārējās sabiedrības) liks baidīties un elpos pakausī, bet varenie, egļu ēnās patvērušies sniegotie kalni, piedos sižetam īpaši baismīgu lokācijas vietu. Tas viss kopā ir kā ideālas sastāvdaļas vienam spēcīgam spriedzes trillerim ar šausmu vaibu, ja vien... Ja vien autore spētu ideju realizēt līdz galam...

Britu detektīve Ēlina kopā ar draugu dodas uz Šveices Alpu augstkalnes kūrortu Le Sommet, lai nosvinētu sen neredzētā brāļa saderināšanos ar Lauru, kas kādreiz bijusi Ēlinas labākā draudzene. Spocīgā viesnīca ir kādreizējā sanatorija, kas glabā mītiskus noslēpumus un galvenajai varonei iedveš nepatiku. Tuvojas sniegavētra, visi ceļi, kas ved pēc palīdzības tiek slēgti dēļ sniega nobrukumiem, pazūd Laura un sāk norisināties arvien vairāk mistiski notikumi. Tā kā policija ierasties nevar, Ēlina uzņemas izmeklēšanu... Kas gan var noiet greizi tik lieliskā sižetā?!

Kalni, sniegs, izolētā viesnīca rada baismīgu un ievelkošu atmosfēru, tā vien gribētos nonākt milzu stiklotajā Le Sommet kūrortā. Nodaļas veidotas īsas un ik katra veidota tā, lai gribētos lasīt nākamo. Sižetam ir vairāki šausmu elementi, kas attiecīgajā atmosfērā iedveš bailes un satraukumu, tāpat arī ir pietiekami daudz negaidītu pavērsienu, daudz viltus virzienu un viltus ēsmu, kas maldina lasītāju. Taču kārtīgam trilleru cienītājam lielākā bauda ir tēlot izmeklētāju pašam, minot un pieķeroties jebkurai sīkākajai līnijai un detaļai, kas varētu uzvest uz vainīgā pēdām vai izkalkulēt atrisinājumu. Diemžēl autore atrisinājumu ir veidojusi pilnīgi neticamu, kas nekādi neiet kopā ar izmestajiem āķiem. Tas ir kā jums rāda, kā tiek pagatavots ābolu pīrāgs, bet beigās jums paziņo, ka vispār tas ir bumbieru pīrāgs. Un tik daudzām lietām vienkārši nav izskaidrojuma. Nerunājot par daudziem pilnīgi nesaprotamiem gājieniem.

Jāsāk ar to, ka Ēlina kā detektīve ir radīta pilnīgi infantīla. Ne tikai psihiski nestaliba sieviete, bet arī absolūti neprofesionāla, līdz ar to apgāžot versiju, ka viņa ir bijusi veiksmīga savā detektīves karjerā. Vēl es nesaprotu, vai autore ar nodomu radījusi īpaši nepatīkamus un negatīvus visus vīriešu kārtas personāžus, piedēvējot visas iespējamās neciešamu vīriešu īpašības. Īpaši izceļot Ēlīnas draugu, kurš neizjūt nekādu empātiju pret Ēlinas bērnības traumu (kāpēc tu neesi tāda kā agrāk?), apšauba viņas profesionalitāti un ir pilnīgi neiejūtīgs pret notiekošo (brauksim mājās, lai viņi paši tiek galā). Līdz ar to visi tēli bija burtiski neciešami un bez jebkādām cerībām tikt izprasti vai iemīlēti.

Vēl viens aspekts, kuru nespēj pieciest detektīvu mīlētāji- neiespējamajām detaļām, kuras ir pārāk izfantazētas, lai jebkad noticētu (nagu lakas paliekas zem paklāja?! Negribas vairāk atklāt detaļas no sižeta, bet, ja vēlies par to padiskutēt- nevaru vien sagaidīt). Nerunājot par to, ka notikusi slepkavība, bet visi turpina ēst, peldēties, neviens nejūt satraukumu. Un Šveices policija, kura pat nepārbauda, vai persona x ir policiste citā valstī?! Tā kā autore uzreiz ir vēlējusies veidot sērijas ar detektīvi Ēlinu, skaidrs ir arī prologs, bet saskatīt sakarību arī tajā man līdz galam neizdodas.

Ja jūs neesiet lasītāji, kas pievērš uzmanību sīkākajiem detaļām un loģiskiem izskaidrojumiem, jūs novērtēsiet grāmatas atmosfēru, raitumu un spriedzi. Teikšu, ka arī vāks ir nostrādājis savu maģisko triku- krāsas, kalni ir tik valdzinoši, ka nav iespējams paiet garām šai grāmatai. 

3.4 zvaigznes

Tulkotāja: Ilze Paegle Mkrtčjana

Izdevniecība: Helios

"Kad es biju lapsa" 2022

Таня Поставна,  Марія Фоя 
"Коли я була лисицею "

DSC_6942SK

Dažām bērnu grāmatām ir tā brīnumainā īpašība dabiski pielāgoties gadalaiku ciklam. Un šī- ukraiņu autoru radītā grāmata ir rudi-rudi-rudenīga. No pirmās līdz pēdējai lappusei- sarkanīgi oranžās un zemeskrāsas toņos ieturētās ilustrācijas rada visskaistāko rudens asociāciju, kādu vien var izspiest no šī krāsaini eksplodējošā gadalaika. Tieši ilustrācijas ir tās, kas dominē, apbur un liek iemīlēties šajā grāmatā. Nevar gan noliegt, ka arī pats stāsts ir rudenīgi sērīgs, mistiski noslēpumains, pilns fantāzijas un skumju cerību piepildīts.

Vīriešu- tēvu personāži bieži vien grāmatās ir pelēkajā zonā- it kā ir un reizē nav klātesoši ( ar cerību, ka šis paterns mainās un parādās arvien jaunas bērnu grāmatas, kurās tēvs ir centrālais tēls), tāpēc tik daudzās grāmatās vectēvs parādās kā spēcīgs tukšās lomas aizpildītājs. Arī šeit vectēvs ir radīts kā milzīgais, spēcīgais, robustais un reizē apslēpti jutīgais personāžs, kura klēpī vienmēr var uzpildīt mīlesības rezerves.

Mazā, rudā meitenīte, kuru dēvē par lapsu, aug kopā ar vecvecākiem, reizē meklējot un uzdodot jautājumus par savu izcelsmi. Lai arī cik gādīgi būtu vecvecāki, laiks ir viņu vistiprākais pretinieks, pret kuru viņiem nav ieroču. Kur, lai paliek meitenīte lapsa, kad viņas vistuvākie cilvēki nomirs?! 

Stāsts, kas māca par ģimenes spēku, vecvecāku mīlestību un ticību brīnumainajam. Viens ļoti skaists rudenīgs stāsts ar iztēli rosināšām ilustrācijām, kas detalizēti izstrādātas līdz sīkākajām niansēm. Vectēva tēls- fantastiks- tik ļoti iemīlējos ilustratores radītājā jūrnieciskā tipāža vectēvā. 

Marijas Fojas ilustrācijas

Tulkotāja: Māra Poļakova

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

DSC_6958SK

"Tas pats izmisums, tikai caur puķēm"

DSC_6925SK

Jau kuro relatīvo brīdi, minūtēm elpojot pakausī,  es ceļos.

Kafija ledaini sastingusi krūzē- tik tālu tie daži soļi mūs šķir.

"Never stop dreaming"-zeltaini burti uz kafijkrūzes kliedz.

Bet mani pievažojuši Ingas Pizānes vārdi, kas lappušu starpās degot gruzd.

Pazūd laiks starp manu pirkstu galiem uz sniegbaltajām lapām....

Es nelasu dzeju- jau kuro reiz sev saku.

Kā gan es to spētu?!

Tas būtu kā gulēt ar dzejnieku, nefiltrētu cigarešu piedūmotā istabā 

un izlikties, ka saproti.

Rakstīt, rakstīt, izrakstīt.

No sevis laukā izbirdināt visus smacējošos vārdus

kā saules izbalējušā kleitā ieķērušos dadžus.

Kamēr mēs akli piedzīvojam dienas, bez elpas, skābekļa un bada,

Inga uzlasa mirkļus kā drupačas no pieķēzītas nakts dzīves

un nospiež tos gadalaiku grāmatās kā sausos ziedus.

Brīžiem, kad nebūs vairs spēka,

vai spēks vairs negribēs būt.

Dokumentāliste. Viņa- spēcīgā un reizē trauslā. Varošā. Un izmisušā. 

Starp asfalta bedrēm un ģenētisko kodu sēj sevi kā sēkliņu zemē,

arvien no jauna un jauna.

Lai dienās, kad pasaule lūzt,

spēj izdīgstināt sevi no trūdošā destruktīvā naida.

Es pazūdu puķēs un izmisumā. Tik mirkli- tā man likās.

Vai vari iztulkot asaras vaigā?

Vai es esmu saknes trūdošam kokam?

Vai aizbēgt var arī no sevis?

Vai dvēselēm vajaga tulka, kas izmācītos izmisumību?!

Ingas dvēseles lauskas var grābt saujām un reizē lauzt pa mazam gabaliņam,

kā omītes medus konfektes, kas piestigušas cepampapīram.

Es laužu, un staipīgus gabalus baudu kā bērnības našķi,

reizē laižot izmisuma mīklu sev cauri.

"Pie visa pierod.

Ja pamostas" raksta Inga. Izskan vārdi kā lauskas.

Izduras cauri gadiem audzētai ādai.

Tieši tik sāpīgi asu es mīlu dzeju.

Naktīs, kad tai atļauts nākt.

Bērns saldi čuč, un visi ziedi manās mājās novītuši.

Aukstās kafijas lāses vēl uz lūpām žūst.

Es veru Pizānei vākus ciet klusi.

Ar domu tai atkal ļaut nākt...

Izdevniecība: Jānis Roze

DSC_6937SK

"Gaišais ceļš" 2022

Станіслав Асєєв
"«Світлий шлях»: історія одного концтабору " 2020

DSC_6622SK

"Ja Dievs eksistē, tad viņš ir ļoti cietsirdīgs vai arī nekad šeit neienāk un adrese Gaišais ceļš 3 viņam nav zināma." (144.lpp.)

Ķerties klāt grāmatai "Gaišais ceļš" ir kā iegrābties sarkani kvēlojošās oglēs- tā ir reizē karsta- gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē- tikko kā latviski izdota un reizē tik aktuāla, bet tanī pat laikā tā spēs iededzināt ādā rētas, ik pa laikam atgādinot par sāpīgo realitāti, kas mums ir tepat blakus. Kamēr mums ir iespēja izvēlēties - lasīt vai nelasīt- ļauties dedzinošam skarbumam vai izlikties neredzam, kādos ēku pagrabos zem melniem mistkastes maisiem, kas smacē, kāds mēģina ieelpot dzīvību, jo dažkārt arī iespēja izbeigt eksistēt netiek dota.

Par Izolāciju dēvētais slepenais cietums Donbasā, kas pārvērsts par koncentrācijas nometni atrodas Gaišā ceļa ielā- laikam kāds gribējis ironiski pasmieties. Bet vietā, kur skaļi runā spīdzināšana, terors, izvarošana, badināšana un ņirgāšanās, ir tik maz kopīga ar patiesiem smiekliem. 28 mēnešus kā sāls pikučus uz jēlas brūces izpilinājis, jaunais žurnālists Staņislavs Asejevs, uzdrošinājies izstāstīt cietumā piedzīvoto. Tikai pēc 2022.gada slaktiņiem Bučā viņu pa īstam sāk sadzirdēt. 

"...mēs visi atradāmies psiholoģiskā komā neatkarīgi no tā, vai pret mums lietoja fizisku ietekmēšanu vai ne." (50.lpp.)

Lasot man visu laiku acu priekšā mūsu pašu Stūra māja- acīmredzot no paaudzes paaudzē iezīstas spīdzināšanas taktikas un kāre iznīdēt nepazūd. Nē, nogalināt uz vietas taču būtu kā pagodinājums, tā vietā lēna un sāpīga pazemošana padara eksistēšanu neiedomājamu. Un kā arvien atklāts paliek jautājums- vai ir iespējama dzīve "pēc tam"?

Izstāstīt grāmatu ir kā izstāstīt karstās ogles- domas gruzd, bet uguni neiekurt. Lasot reizē degs gan līdzjušana, gan emocijas, gan ticība labajam, sadegs viss, kas vēl palicis jutīgs un domām nepiesiets. Galu galā- bez atdzisušās tējas paliks vien čurkstošs nodzisis cilvēkmīlestības ugunskurs.

Elīnas Brasliņas vāks un ilustrācijas veido izcilu simbiozi ar tekstu- askētiski grafiskie zīmējumi ar pietāti un reizē dominējoši, ievibrē stāstu. Vizuālajam konceptam 5!

Māksliniece: Elīna Brasliņa

Tulkotāja: Tamāra Ringa

Izdevniecība: Pētergailis

DSC_6658SK
 

"Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?" 2022

Julie Smith
"Why Has Nobody Told Me This Before?" 2022

DSC_6407-2SK

Kas var būt lieliskāks par latviski izdotu grāmatu tajā pašā gadā, kad iznācis tās oriģināls?! Grāmatmīlis manī jūtas izlutināts.

"Sociālajam atbalstam ir pozitīvs iespaids gan uz cilvēku, kurš to saņem, gan uz to, kurš to sniedz." (65.lpp.)

Džūlija Smita, kurai ir vairāk kā 3 miljoni sekotāju interneta vietnē TIK TOK, savos īsajos stāstiņos uzrunā auditoriju par problēmām, ar kurām mēs ikviens saskaramies kādā dzīves posmā.

Savā ziņā, pateicoties pandēmijai un profesionālajai attieksmei ne tikai psiholoģes profesijā, bet arī prasmīgi veidotajos video, Smita pievērš cilvēkus mentālās veselības normalizēšanai- tas ir kas tāds, no kā nevajag izvairīties ne privātās sarunās, ne publiski.

Grāmata "Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis" ir kā nākamais loģiskais solis sarunai ar skatītāju- ikvienam pieejamā, viegli uztveramā valodā sarakstīti galvenie pieturpunkti aktuālām mentālās veselības problēmām. Nodaļās skartas tādas tēmas kā depresija, motivācija, sēras, stress, bailes, pašapziņa un jēgpilna dzīve, pavisam īsi un kodolīgi aprakstīta problēmu esence ikvienam saprotamā valodā. Katras nodaļas beigās izcelti svarīgākie punkti un doti treniņrīki- jautājumi un uzdevumi, lai detalizētāk izprastu sevi un savas sajūtas.

"Depresija ir dzīves periods, kuras laikā mums vienkārši jāsaņemas un jādara tas, kas pašiem šķiet svarīgs, pat tad, ja trūkst vēlēšanās, jo pretējajā gadījumā kādreizējā spēja baudīt neatgriezīsies."

Lasot grāmatu, iesaku ieskatīties Smitas IG kontā, kur prasmīgi izstrādātie krāsainie video ievilks citā dimensijā, līdz liksies, ka atrodies terapeites kabinetā tete a tete ar pašu psiholoģi. Atgriežoties pie grāmatas teksta, aizkadrā skanēs Smitas dzirkstošā balss un kodolīgie izteicieni, kas pavisam īsā formātā izstāsta pašu esenci.

Tā kā šī nav akadēmiska grāmata, daudzi temati ir tikai ieskicēti un neiegrimst detaļās, līdz ar to pieņemu, ka mērķauditorija ir cilvēki, kas nav paši saistīti ar psiholoģiju un terapiju. Tieši tas, ka grāmata ir vienkārši un saprotami uzrakstīta, piesaista un uzrunā, tāpat kā autores personība. 

"Viens no ātrākajiem veidiem, kā pavēstīt smadzenēm, ka atrodaties drošībā, patiesībā ir ar smaržas palīdzību." (107.lpp.)

Grāmata, protams, nekādi neaizstāj terapiju, tā drīzāk ir kā papildinājums vai grūdiens, lai piezvanītu savam terapeitam (vai uzmeklētu to). Bet tajā pat laikā, šādas grāmatas un pieeja psihologam sociālajos medijos ir profesijas un mentālās veselības normalizēšana, steriotipu laušana, mītu kliedēšana un ceļš uz sevis izprašanu. 

PS. Kāpēc viskodolīgāk sarakstītās grāmatas nāk bonusā ar nosaukumu, kuru nekādi nav iespējams atcerēties?!

"Ja jums ir grūti runāt, rakstiet." (129.lpp.)

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Agnese Orupe

Izdevniecība: Helios

DSC_6427SK

"Veritija" 2019

Colleen Hoover
"Verity" 2018

DSC_6345SK

Ja vēlies romānu, kuru nav iespējams nolikt malā nepabeidzot, tad "Veritija" ir tieši laikā. Tumšais psiholoģiskais trilleris sačakarēs tavas smadzenes tik ļoti, ka tāpat kā mazs jēriņš piezīdies pie aitas pupa, sekosi līdzi autores trakajam, trakajam domu lidojumam. Arī es nespēju nolikt romānu malā- vienā rāvienā (dienas laikā) nepamanīju, kā lapas kūst zem maniem pirkstiem, līdz galu galā autore manu prātu tik ļoti bija samežģījusi, ka nespēju no tā visa atiet. 

Es tajā visā tik ļoti meklēju loģiku- visos tajos neloģiskajos un nesakarīgajos sižeta pavērsienos, ka vienīgais secinājums, pie kā nonācu- te nav nekādas loģikas. Agatai Kristī šādus erorus nepiedotu, bet acīmredzot mūsdienu lasītājs ir daudz pielaidīgāks.

Salīdzinot ar citiem Hūveres romantiskajiem romāniem, šis bija kas pilnīgi pretējs, un tomēr, autore psiholoģiskajā trillerī, kas ne vienu reiz vien pārbaudīs jūsu nervu stiprumu, ienesusi lielu devu erotikas, īpašu uzsvaru liekot uz spermas norīšanu (WHAT?!).

Teikšu godīgi- romāna atvērums ir aplausu cienīgs, ar tādu scēnu būtu jāsākas jebkuram trillerim- šokējošam, negaidītam un asiņainam. Tur Hūvere ir vienkārši trāpījusi desmitniekā. Par pārējiem WTF momentiem esmu gatava diskutēt ar tiem, kas grāmatu lasījuši. Vienu gan es vēl vēlos piebilst- neviens no Hūveres radītajiem personāžiem nav pilnīgi normāls.

"Protams, man patika mīlēties ar Tevi, bet lielākoties mans mērķis bija apmierināt Tevi, jo parasti pāri tā dara." (347.lpp.)

Spriedzes, lapu šķiršanas rekorda radīšanā autorei piešķirtu 4 zvaigznes, bet sižeta neloģiskās vietas mani tā nokaitināja, ka tur es dotu 2 zvaigznes, tāpēc galu galā dodu 3.2 zvaigznes. Bet es vēl padomāšu, vai lasīt nākamo Hūveres bestselleru.

Tulkotāja: Liene Akmens

Izdevniecība: Kontinents

DSC_6347SK

"Jaunavas" 2022

Alex Michaelides
"The Maidens" 2021

DSC_6483SK

Tāpat kā sportistiem, kuri ieguvuši zelta medaļas olimpiādē, tāpat arī autoriem, kuru debijas romāns sasniedzis pasaules slavu, katrs nākamais darbs ir kā slogs. "Klusējošās pacientes" romāna panākumi ( vietnē goodreads no vairāk kā miljons! vērtējumu vidējais ir 4,16) Aleksam Maklīdesam no vienas puses pavēra panākumu horizontu, no otras puses uzlika smagu nastu rakstot nākamo romānu. Tik lielas cerības un gaidas. 

Ja neesi trilleru fanāts, kas aprij jebkuru jaunāko hitu, tev neliks vilties arī "Jaunavas"- prasmīgi savērptais sižets neļaus atrauties no grāmatas, lai uzzinātu atrisinājumu. Arī es grāmatu izrāvu burtiski vienā piegājienā, neskatoties uz to, ka pusē pār mani nāca apskaidrība, kurš ir vainīgais. Ja esi lasījis debijas grāmatu "Klusējošā paciente", tad zini pēc kādiem paņēmieniem strādā autors, līdz ar to slepkavu izskaitļot nemaz nav tik grūti. Vienīgais, ko es negaidīju, ka autors būs pārņemts ar vēl papildus trakām idejām, iespējams, lai lasītāju pārsteigtu vēl vairāk. 

"Jaunavās" ir laba deva trillera, papildināta ar grieķu mītiem. Ja tas viss vēl tiek satilpināts studentu pilsētā Kembridžā, tad atmosfēra ir jau radīta lieliska. Un tomēr, tik daudzos elementos man nācās vilties, jo līdz galam nespēju noticēt  varoņiem. (SPOILER ALERT! Gribas pajautāt kādam terapeitam, vai tā tiešām profesijā notiek. Arī galvenā varone man likā ļoti neprofesionāla. Nerunāsim par to, ka izmeklētāji šajā darbā ir totāli lūzeri, un, kā tieši izņemti pierādījumi var tikt vēlāk izmantoti tiesas sēdē?! Nozieguma vietā tiek pielaistas nepiederošas personas- tikai lai paskatītos (persona, kas vispār nav gatava ieraudzīt līķi)?! Vai nu autors diskreditē policijas darbu, vai man šis romāns jāuztver par fantāzijas darbu.) Piedevām vēl tik klasiskas scēnas, kas ir bezmaz jebkurā spriedzes filmā likās- hei- šo mēs jau labi zinām. (SPOILER ALERT- kāpšanās atpakaļ un uzkāpšana uz zara- tevi izdzird un pieķer- WHAAAT?!)

Problēma visā ir tanī, ka mēs uzreiz kritiskāk vērtējam autoru, kurš mūs iepriekš ir pārsteidzis, jo, ja jāsalīdzina ar jebkuru viduvēju trillerromānu, šis jums neliks vilties. Bet ņemot vērā, cik ļoti es biju pielipusi "Klusējošai pacientei", katru nākamo lappusi lasot ar paātrinātu pulsu, "Jaunavas" man likās kā solis atpakaļ autora meistarībā. 

Visa kopumā- labs trilleris ar negaidītiem pagriezieniem, bet līdz "Klusējošās pacientes" slavas auriem vēl krietni tālu. Jebkurā gadījumā, gaidīšu autora nākamo darbu.

3.7 zvaigznes

Tulkotāja: Maija Opse

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

DSC_6500SK

"Kinderlande" 2022

Mawil

"Kinderland" 2014

DSC_6538SK

Tas, ka Latvijas grāmatu tirgū parādās arvien jaunas komiksu grāmatas jeb grafiskie romāni, ir ne vien apsveicami, bet lieliski. Bērniem labi saprotamā ilustrāciju forma, kas papildināta ar īsiem tekstiem, pieaugušajiem ir vēl jāiemācās pieņem par nopietnu literatūru, it sevišķi, kad komiksu tēmas nav vairs tikai par mulfilmu tēliem un supervaroņiem, stāstot par vēsturiskām un sāpīgi sarežģītām tēmām.

Vienīgais, kas Latvijas tirgum pietrūkst- ir šajā lauciņā pašmāju radītie šedervi, līdz tam vēl jāpaciešas, tikmēr neskādēju importētos grafiskos romānus. Un tie patiešām pārsteidz ar dziļdomīgu un simbolisku vēstījumu, reizē drosmīgi spēlējoties ar grafisko risinājumu, krāsu toņiem un tekstiem.

"Kinderlande" vēsta par Austrumberlīni 1989.gadā- tieši pirms Berlīnes mūra krišanas. Sarkanie kaklauti, piena pakas, pionieri, tukšie veikali, klusinātās runas aiz aizvērtām durvīm dzīvokļos, kaitīgie rietumi un labi dzirdīgās ausis skolas gaiteņos- tas viss ir tik zināms jebkuram PSRS piedzīvojušam bērnam, līdz ar to, neskatoties, ka šī grāmata ir par Berlīni, daudzas lietas ir tik atpazīstamas.

Nezinu, cik daudz no tā visa uztver mūsdienu bērni, bet es kā pieaugušais ļoti priecājos par šo grāmatu- tik ļoti šeit piestrādāts pie simboliskām detaļām, piedevām grāmatas beigās daļa no tām izskaidrotas no toreiz pastāvošā režīma konteksta. Vēsturi var mācīties arī šādi. Un pasakiet vēl, ka grāmatas nav paredzētas arī dēkainīgam rakarim, kas bīstas no tām kā no uguns. Dodiet bērniem komiksus- jūs pat nepamanīsiet, kad jau viņi būs ierauti lappušu varā. 

4 zvaigznes

Tulkotāja: Ieva Lešinska

Izdevniecība: Liels un mazs

DSC_6525SK
 

"Anomālija" 2022

 Hervé Le Tellier

"L'Anomalie" 2020

DSC_6353SK

Iedomājies, ka tavā dzīvē vienu dienu uzrodas tavs "doppelgänger" jeb dubultnieks, kurš pretendē uz tavu dzīvi, darbu, partneri, bērniem. Neiespējami?! Franču matemātiķis Ervē Leteljē, kurš darbojas arī kā žurnālists, ēdienu apskatnieks un skolotājs, savā godalgotajā romānā izspēlē simulācijas spēli, kurā viss ir iespējams. Arī reiss 006, kas dodas no Parīzes uz Ņujorku, duboltojoties nolaižas lidostā jūnijā. Ir tikai viena problēma, tieši šis pats reiss ar to pašu apkalpi un pasažieriem ir jau bijis ieradies lidostā martā. Iesaistoties valdībai, FIB, tiek meklēts risinājums, kā dubultniekiem spēt dzīvot turpmāk. Pirmajā grāmatas daļā autors detalizēti iepazīstina lasītāju ar vairākiem pasažieriem, viņu problēmām un izaicinājumiem.

Oriģinālais sižets ir lieliskāks par izpildījumu, tiem, kas gaidījuši spraigu trilleri (es teiktu tālu no trillera), nākas saskarties ar matemātiskā prāta labirintiem, kuros rakstnieks ved pa intelektuāli metafizisko simulāciju, meklējot varbūtības variācijas, ironiski interpetējot valstu un valdību dažādo reakciju un spēlējoties ar iespējamiem kodu un simbolu atšifrējumiem. Tas ir kā ielīst rakstnieka domu plūsmā un mēģināt noturēties pret straumi, jo romāns negrib un netaisās ierobežot sevi kādas vienota žanra rāmjos, gluži pretēji- meklējot jaunas shēmas kā veidot romānu un pierādīt izcilību. Pēcromāna atlikumā neskaitāmi lasītāji mēģina izlobīt gala rezultāta esenci, galu galā radot arvien jaunas interpretācijas. Un iespējams, ka gluži kā dzīvē, jebkura cilvēku iejaukšanās, rada vēl lielāku haosu. Bet tikpat labi, rakstnieks ievilcis lasītāju šajā simulācijas spēlē, vēlas pateikt, ka mēs visi esam viens vienīgs eksperiments.

Vērīgs lasītājs, var pamanīt tādas detaļas, ko rakstnieks ir iedevis gluži kā zīmes, lai atrisinātu šo literāro mīklu. Piemēram pieminētā Oulipo- pats Leteljē ir tās eksperimentālās rakstnieku grupas dalībnieks. Oulipo ir rakstnieku un matemātiķu grupa, kuri mēģina veidot īpašu rakstības mehānismu un jaunus veidus un stilus, kā rakstīt. Starp citu, šai grupai piederīgs ir arī Italo Kalvīno ("Palomars", "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks"). Tāpat arī simboliski veidotais nobeigums ar "iztecējušiem vārdiem" ļauj interpetēt nobeigumu.

Neparasts, prātu kutinošs intelektuāls romāns ar oriģinālu sižetu, kas izspēlē dzīves simulāciju par neiespējamiem notikumiem. (un tikpat labi gluži reāliem) 

3.5 zvaigznes

Tulkotāja: Inese Pētersone

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

DSC_6361SK

 Kristina Sabaļauskaite

"Pētera imperatore II" 2022

Kristina Sabaliauskaitė

"Petro imperatorė" 2019

DSC_6300SK

"Tūlīt jābeidz pinšķēt. Nedrīkst. Te ir Krievija, te nedrīkst raudāt." (6.lpp.)

Kad tu pēdējo reizi pavadīji laiku kopā ar imperatori?! Starp neskaitāmajiem galminiekiem, nodevējiem, padomdevējiem kopā stāvēji pie viņas nāves gultas un klausījies traģiski piesātinātajā dzīves stāstā?! Eh, lai arī nebūt ne karaliski augstmanīgs, tas ir absolūti aizraujošs literārs baudījums, ko lietuviešu atzītā mākslas vēsturniece/rakstniece Kristina Sabaļauskaite ir izdrupinājusi no vēstures drupām. Un lietuvieši mīl savu rakstnieci, un ko tur liegties- tas, kurš uzdrošināsies ielauzties Krievijas imperatores apartamentos, nespēs turēties pretī Sabaļauskaites spalvas burvībai. 

"Imperatores ķermenis nepieder viņai pašai, tas ir simbols. Varas ikona." (13.lpp.)

Tik ilgi, nepacietīgi gaidītais turpinājums, gluži kā neciešama trīšanās ik reizi, kad grāmatnīcā vai bibliotēkā nācies iet garām lietuviešu oriģinālromānam. Bet sagaidot tikko svaigi ceptu eksemplāru no tipogrāfijas, sajūta, ka šo dārgumu gribas noglabāt kā retu reizi bērnībā iegūto augli, lai paildzinātu sajūsmu par literāro baudījumu. Tikai- gluži kā dzīvē- es "Pētera imperatori II" apriju vienā gabalā, tik lieliska ir atkal tikšanās ar to. Un, tieši tāpat kā Sabaļauskaites varoņiem, mani nākamajā rītā pārņem literārās paģiras.

"Viņa bija kā nenomazgāta smaka- acīs man vairs nelīda, taču vienmēr kaut kur bija samanāma." (92.lpp.)

Vēl nav sanācis lasīt kādas grāmatas turpinājumu, kurš būtu labāks par pirmo daļu, bet imperatores romānu var drīzāk uztvert par megalīta darbu, kurš vienkārši mūsdienu lasītājam (kuram dažkārt bail no 900 lappušu darbiem) sadalīts divās daļās, līdz ar to tas ir kā turpināt nākamo nodaļu vienotā darbā. Protams, pirmā iepazīšanās nu jau pirms gada, mani atsāja pilnīgi satriektu, ar sajūtām, ka esmu apdullināta ar kādu trulu priekšmetu- tik vardarbīga, barbariska, mežonīga, cietsirdīga ir šī Pētera impērija, vide un līdzcilvēki, tāpēc likās, ka turpinājums nespēs pārsteigt ar šausmu ainām. Tomēr, tomēr, bija vietas, kur fiziski var sajusties slikti un pārsteigt ar tumsoņu psihes bezgalīgajiem labirintiem. Sabaļauskaite spēj to visu aprakstīt tik apskaužami aizraujoši, ka nav iespējams atrauties no stāsta. Tikai nākamajā rītā pēc izlasīšanas, es mēģinu saprast, ko esmu izlasījusi, cik maz ir mainījies, cik daudz līdzību ir ar šodien notiekošo Krievijas agresiju. 

"Reizēm labs ēdiens un vīns pamieru palīdz noslēgt labāk nekā ieroču žvadzināšana." (80.lpp)

Vai bija vērts gaidīt vairāk kā gadu?! Noteikti!

Vareni, patiesi baudāms romāns, ko iesaku ikvienam, kurš uzdrošinās ļauties brutāli mežonīgam ceļojumam pa 18.gs Krievijas impērijas ceļiem. 

"Piepeši saprotu, ka Krievijā Dievs nav mīlestība, Krievijā Viņš ir bailes. Visvarenas, visaptverošas, stindzinošas bailes. Mīlestība- tikai ja paveicas, tikai mazliet, pēc tam. Varbūt- tikai pēc nāves." (294.lpp.)

4 zvaigznes

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

DSC_6301SK
 

"Ja vīrietis prastu runāt" 2022

DSC_6327SK

"Es vēl esmu tajā dzīves posmā, kad nāvi uzskata par kaut ko, kas var notikt tikai ar citiem. Bet ar katru dienu šī apjausma kūst kā saldējums." (50.lpp.)

Oskars Vizbulis savu jauno prozas darbu "Ja vīrietis prastu runāt" uzbūvējis no īsiem stāstiem, kuros caurvijas viena vīrieša dvēseles lausku atspīdumi- grozi kā gribi- katrā gaismā tie radīs spilgtus zibšņus, kuros gribēsi saredzēt to, ko pats vēlies. Kā jebkurā literārajā darbā, autors ielicis visu no sevis, bet lasītājs tikai var minēt, kur dokumentālā proza ieslīdējusi rakstnieka fantāzijā. 

Pirmo reizi literārajā vidē Oskars Vizbulis debitējis 2019.gadā ar stāstu krājumu "Pēcjēzus vecuma sviests". Lai arī šo stāstu krājumu lasījusi neesmu, jau no pirmajām lapām izbaudīju "Ja vīrietis prastu runāt"- kurā varonis nebaidās sevi parādīt arī no netīkamākā aspekta, ļauties atklātībai, vājumam, kaislībām un cerībām. Paralēli dzīves ainiņām, kurās ir daudz atkailinātu jūtu un pirmo atklājumu, lasītājs ir kā lieicnieks divu svešu cilvēku sarakstei. Ar laiku var uzzināt, ka abi iesaistītie viens par otra dzīvi zina pavisam maz, tajā pat laikā atklājot viens otram savas dziļākās pārdomas un dzīves pagriezienus. Tieši šī noslēpumainā sarakste man ir tik personīgi pazīstama un aizved atpakaļ pie saviem studiju gadiem, tāpēc Oskara darbs uzrunāja ļoti personīgi. 

"Varbūt, ka tiem, kuriem nepatīk rudens, īstenībā ir grūti sev atzīt, ka dzīve rada vilšanos? Jo rudenī viss beidzas. Koki kļūst kaili, dienas uzsēžas uz tumsas diētas. Esmu pamanījis, jo vecāks kļūstu, jo grūtāk pārdzīvot rudeni, jo tad es vienmēr atrodu kaut ko, kas noticis manā dzīvē, par ko varētu vilties." (47.lpp.)

"...viņas krūšu galiem vēl nebiju pieskāries, man šķita, ka tie ir tik jutīgi, ka tos var uzbudināt pat ar liegu gaisa pūtienu, kā nopūšot baznīcas svecīti." (33.lpp.)

Drosmīgs un atkailināts stāstu krājums par vīrieša iekšējo pasauli, ar ko īpaši var identificēties 80gadu paaudze. Izbaudīju!

3.8 zvaigznes

Izdevniecība: Latvijas Mediji

DSC_6334SK
 

"Gandrīz ģeniāls" 2022

Benedict Wells 
"Fast genial" 2011

DSC_5614SK

Kritiķu atzītais vācu autors Benedikts Velss latviešu lasītājiem pazītams pirms vairākiem gadiem ar romānu "Vientulības gals". 

"Gandrīz ģeniāls" norise ir ASV- nevis Vācija, kā varētu gaidīt. Lasot ik pa laikam iedomājos, vai autoram šī vieta ir īpaša, vai viņš ir pats devies izpētes braucienā cauri visai plašajai valstij, kā atskaites punktus atzīmējot lielākās un visiem zināmākās pilsētas? Tik nenozīmīgi, tajā pat laikā es šīs domas nespēju izmest no prāta. Benedikts uz maniem jautājumiem arī atbild grāmatas aizmugurē- romāna dēļ viņš mēnešiem ilgi ceļojis cauri Amerikai, šo laiku apzīmējot kā neaprakstāmi skaistu. To var just arī detalizētajos pilsētu aprakstos, kurās parādās nianses un katras pilsētas vaibs. 

Kleimonta. Ņujorka. Vidējie rietumi. Losandželosa. Lasvegasa. Sanfrancisko. Tihuana. Amerika. Tās ir vietas, kurām cauri traucas galvenais varonis Frānsiss kopā ar saviem tuvākajiem un nozīmīgākajiem cilvēkiem dzīvē. Kad esmu tikusi līdz 50.lappusei, es nožēloju, ka esmu izlasījusi grāmatas aizmugurē ievietoto aprakstu. Esmu viena no tiem, kurai patīk pārsteigumi un negaidītais, ko sniedz literatūra, bet šoreiz ir sajūta, ka jānoķer tā vieta, kur beigsies apraksts un sāksies nezināmais. Skaļi izklausās arī Frānsisa "ne sevišķi apdāvināts zēns" apzīmējums, galu galā Frānsiss ir tikai viens no mums- parastajiem, vidējiem, "kaimiņš no blakus mājas" personāžiem. Tik daudz un reizē tik maz.

Kad visiem gribas būt spilgtākajiem varoņiem savā un citu dzīvē, īpašiem un atzītiem, tad izrādās, ka neparastais, kas paslēpies katrā no mums izšķīst mūsu parastumā. 

Interesanti, ka tieši tagad Netflix var noskatīties dokumentālo filmu "Our father", kur kāda sieviete, kura uzzin, ka ir spermas donora bērns, meklējot savas saknes, uzzin, ka klīnikā valdošais ārsts ir slepus izmantojis savu nevis donoru spermu. Sekojot notikumiem un pavedieniem, tiek atklāti arvien vairāk un vairāk asinsradinieku jeb upuru, skaitam tuvojoties simtam un turpinot. Kā izrādās gadījumi, kad ASV auglību klīnikās esošie negodīgie ārsti, kas kāda iemesla dēļ melojuši pacientēm un solītā donora vietā izmantojuši savu spermu, ir neskaitāmi, līdz ar to interesanti lasīt par spermas donoru tēmu arī Benedikta Velsa romānā. 

"Gandrīz ģeniāls" motīvs ņemts no patiesiem notikumiem par ģēniju spermas banku, kurā veikts eksperiments izvēloties tikai ģēniju spermu, lai radītu jaunu paaudzi ar augstu intelekta līmeni. Pētījums tika asi kritizēts, jo ne visi piedzimušie bērni uzrādīja augstus intelektuālos sasniegumus, līdz ar to uzdodot jautājumu, cik liela nozīme mūsu intelekta attīstībai ir gēniem?!

Benedikts risina relatīvos cilvēces jautājumus par izcelsmi, ģenētisko mantojumu, būtību un nozīmīgumu. Un reizē tas ir romāns par pirmo mīlestību, drosmi un sevis meklējumiem, kad bērnības pasaule brūk kā kāršu namiņš, bet pieaugušo dzīves nams vēl nav uzbūvēts. Un reizē tas ir romāns par cerībām un fantāziju par neeksistējošo tēva lomu, kurā vieglāk ir sadzīvot ar iztēli kā būtu, nekā pieņemt skarbo realitāti. 

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Inga Karlsberga

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

DSC_5618SK

"The Good Women of China: Hidden Voices" 2002

DSC_5608SK

"It was if a pen had grown in my heart." (229.lpp.)

Xinran ir Ķīnas sieviešu balss, kuru jābūt drosmei sadzirdēt. Vai tu esi pietiekami drosmīga?!

Tas, ka ķīniešu žurnālistes dokumentālais darbs par Ķīnas sieviešu dzīvesstāstiem būs lielisks, man nebija ne mazāko šaubu, bet es negaidīju, ka romāns pārsniegs jebādas manas gaidas, iepriekš izlasīto un atstās mani ar vaļēju muti.

Vairāk kā gadu atpakaļ es izlasīju Tibetas mīlasstāstu, ko bija sarakstījusi šī pati autore. Kā radio žurnāliste, kuras programmas par sieviešu dzīvi bija kļuvušas populāras, Xinran varēja ceļot uz vietām Ķīnā, kur "parastam" cilvēkam nebija ļauts. Tas bija kas neredzēts un nedzirdēts- valstī, kur sievietēm gadsimtiem nav bijusi teikšana, tika dots vārds radio programmā. Sievietes arī pēc raidlaika ierunāja stāstus automātiskajā atbildētājā, neskaitāmi simti vēstuļu ik dienas pārpludināja redakciju, bet pati Xinran nokļuva visnetipiskajās vietās, lai sadzirdētu un saprastu Ķīna sieviešu kodolu un būtību. Ņemot vērā pastāvošo varu un cenzūru, daudzi no stāstiem un tēmām tika kancelēti un noklusēti. Tikai 90to gadu beigās, kad Xinran nolēma pamest Ķīnu un pārcēlās uz Londonu, viņa uzdrošinājās šos stāstus publicēt. Atbildība un svarīgā loma šo sieviešu priekšā, uzticot vislielākos noslēpumus, bija tik liela, ka Xinran bija gatava pakļaut sevi briesmām, kad kādu dienu viņai uz ielas uzbruka laupītājs. Viņa nebija gatava šķirties no manuskripta, kas tobrīd atradās somā. 

"At that time in China, I might have gone to prison for writing a book like this." (229.lpp.)

Lasot arvien jābrīnās, kā Xinran nonākusi neparastās vietās un sastapusi unikālas sievietes, kuru stāsti ir tik satricinoši, neaptverami šaušalīgi un nepiedodami cietsirdīgi. Reizē ar kultūras un paražu atšķirību, milzīga ietekme Ķīnas sieviešu dzīvēs ir bijusi politikai un valdošajai varai, kas iznīcināja miljoniem ģimeņu un izpostīja neskaitāmu sieviešu dzīves. Un grāmatā pieminētie ir tikai daži no visiem stāstiem, kurus daudzu gadu garumā Xinran nācies dzirdēt.

Es jums nevaru atstāstīt šos stāstus, daži no tiem ir tik šausminoši, ka šausmu filmai būtu gatavs scenārijs. Vīriešu vara pār sievieti neredz ģeogrāfisko, politisko vai etnisko atšķirību, tāpat kā seksuālā vardarbība kā ierocis iznīcināt sievieti ir bijis laiku laikos kopš pastāv cilvēce. Un tomēr, arvien no jauna lasot šo grāmatu, ir prātam neaptverami, kā šie ir īstu, dzīvu sieviešu stāsti nevis fikcija.

Šķiet visvairāk mani šokēja pēdējais stāsts par Shouting Hill iedzīvotājiem un viņu barbarisko attieksmi pret sievieti- kā lietu, kā preci, kā darba rīku. Neskatoties uz 90to gadu ekonomisko attīstību Ķīnas pilsētās, pastāvēja vietas kā šis ciemats, kur nabadzība un izolētība no mūsdienu realitātes ir bijusi tik visaptveroša, ka nav iespējams no tās izrauties. Ciematā pastāvēja gan daudzsievība, gan "sievas aizņemšanās"- ar to domājot- pa dienu sieviete no cita vīra gatavo ēst, tīra un nes ūdeni, kas atrodas 2km attālumā, gan naktī tiek seksuāli izmantota. Sievietes nezināja, kurš ir bērnu tēvs, tāpēc bērni apkārtējos vīriešus sauca par ''tētis1", "tētis2", "tētis3" utt. Sievietei nav vērtības, tāpēc vairāki sieviešu dzimuma bērni tiek iemainīti ar blakus ciemu pret jaunu sievu. Ikdienas uzturs ir vien putra, tikai dzemdējot dēlu, sieviete tiek apbalvota ar vārītu olu zupu, tāpēc bērnu skaits tiek vērtēts ar - "cik olu zupas tu esi ēdusi?!". Dzemdējot meitu, sievietei netiek dāvāta pat olu zupa. Sākoties mēnešreizēm, meitenei tiek uzdāvinātas 10 lapas (jāņem vērā, ka vietā, kur atrodas ciems, nav koku, tāpēc arī lapas ir dārgums), kuras visas viņas dzīves laikā tiks izmantotas kā menustrāciju sūkļi, ko kaltē saulē un izdauza pret akmeņiem, jo ūdens ir tik dārgs un maz, ka to nevar izmantot mazgāšanai vai skalošanai. Apglabājot, šīs menustrāciju lapas ir vienīgais dārgums, kas sievietei pieder. Arī drēbes ir neticami rets resurs, ko reizi 3 vai 5 gados ģimene var atļauties, bet ko vispirms saņems ģimenes dēli. Ja kas paliek pāri, to uz maiņām dala ģimenes meitenes. Vienā ģimenē, kurā auga 8 meitas, bija tikai viens bikšu pāris, ko viņām savā starpā dalīt, līdz ar to, kamēr viena valkāja salāpītās drēbes un palīdzēja mātei mājas darbos, pārējās klintīs veidotajā namā veica citus darbus un skaitīja dienas, kad pienāks viņu kārta doties laukā. 

Xinran vienai ģimenei uzdāvināja visas savas paketes, bet dienā, kad devās prom, pamanīja, ka tās aizbāztas aiz ģimenes galvas bikšu jostas- kur tās tika izmantotas sviedru slaucīšanai. Es, protams, lauzu galvu, kas ar šo ciematu notiek pašlaik, kāda ir sievietes loma, vai viņas ir uzzinājušas par mūsdienām un iespējām, ko sniedz pasaule?! Kamēr šausminos, prātā maļas Xinran sacītais: "Out of the hundreds of Chinese woman I had spoken to over nearly 10 years of broadcasting and journalism, the woman of Shouting Hill were the only ones to tell me they were happy." (226.lpp.)

Stāsti nav tikai par izolētiem ciematiem, kuri pieturas pie senilām tradīcijām, Xinran satiktās sievietes ir arī ģenerāļu sievas, veiksmīgas biznesa sievietes un cietumnieces. Katra no viņām ir dzīvē saskārusies ar nodevību, vardarbību, ziedošanos un zaudējumu, taču reizē spējot saglabāt savu emocionālo kodolu, kas ļauj izdzīvot, neskatoties uz traumām.

"I did not dare  to tell them about the world beyond, or the way women lived there, for I knew that living with the knowledge of what they could never have would be far more tragic than living as they did." (223.lpp.)

Grāmata, kas sagrauj ticību taisnīgumam, šokē un piespiež novērtēt savas privilēģijas, dzīvojot kā sievietei mūsdienās demokrātiskā valstī.

4.5 zvaigznes

Izdevniecība: Vintage

"Frīda Kālo Dzīves krāsas" 2022

Caroline Bernard
Frida Kahlo und die Farben des Lebens 2019

DSC_5316SK

Frīda Kālo ir ikona, kura arvien savaldzina un iedvesmo daudzus, jo daudzus cilvēkus- ar savu krāšņo izskatu un personību, talantu un reizē uzdrošināšanos. Kā jebkuru slavenību, kura iegājusi vēsturē ar savu mākslu, pati Frīda ir apvīta ar leģendām, steriotipiem un maldiem, kuru katrs izdomā, peļ un reizē ceļ uz pjedestāla, taču līdz galam paliek noslēpums, kas patiešām ir bijusi Frīda.

Karolīne Bernāra, sajūsmināta par Frīdas personību, radījusi romānu, par pamatu ņemot visiem zināmos nozīmīgākos pieturas punktus meksikāņu gleznotājas dzīvē. Lai arī tajā ir pieminēti daudzi fakti no mākslinieces dzīves, tā tomēr nav biogrāfija, bet gan autores interpretācija un iztēle, kā tieši viss norisinājies Frīdas Kālo dzīvē. Līdz ar to ir grūti spriest, cik daudz no tā visa varētu būt patiesība- tieši dialogu un pārdomu ziņā. Tomēr var uztvert galveno domu, ko autore vēlas pavēstīt- ciešanas un dzīves spozme ir bijusi arvien līdzās, uzsverot, cik liela nozīmē ir bijusi viņas dzīvē gleznotājam Djego Riveram. Jāteic gan, ka autores skatījumā pāra trauksmaini sarežģītās un reizē toksiskās attiecības tiek idealizētas, grūti pieņemt, ka meksikāņu asinis tik ausgtmanīgi izpeld starp krāpšanas atzariem. Tāda iznīcinoša mīlestība, kurā viens bez otra nevar un reizē viens otru sāpina. Bet tā kā es neesmu lasījusi iepriekš neko no Frīdas biogrāfijas, mani varētu arī viegli apmānīt ar romantisma ēdienkarti (gandrīz un tomēr nē). 

Romantiksi smeldzīgs romāns par fascinējošo meksikāņu gleznotāju Frīdu Kālo, kuras talantīgajā dzīvē reizē ar spožumu ir nācies saskarties ar tikpat daudz pārbaudījumiem, ciešanām un zaudējumiem.

3.5 zvaigznes

Tulkotāja: Aija Jakoviča

Izdevniecība: Latvijas Mediji
 

"Silva Rerum" 2019

Kristina Sabaliauskaitė

"Silva Rerum" 2009

DSC_5417SK

Nav brīnums, ka kaimiņiem lietuviešiem lietu mežs jeb "Silva Rerum" ir sava veida klasisks dārgums, kurā mūsdienu autors spēj radīt augstvērtīgu senā kaluma literatūru. Pamatīgais teksts, vēsturiskais kontekts, laikmeta iezīmējums, visas maņas atdzīvinošais saturs, ko radījusi Kristina Sabaļauskaite, ir bauda jebkuram lasītājam, kurš spēj novērtēt augstvērtīgu literatūru. Jāteic, ka man kā latvietei drusku skauž- gan Lietuvas augstmanīgās asinis, kuras nebeidz tecēt cauri gadsimitiem un pulsēt lepnumam, neskatoties, ka no karaļiem mūsdienās vairs ne miņas, gan tādas mākslas vēstures zinātnieces, kas savu mīlestību pret pagātnes dvesmu spēj pārvērst elpu aizraujošos romānos. 

Četru sēriju grāmatas "Silva Rerum" ir viennozīmīgi viens no labākajiem literārajiem darbiem Lietuvā, kas vēstures līkločus savij brīnišķīgā literārajā baudījumā, atdzīvinot Viļņas ieliņas un uzdzenot bajārīgās asinis.

Jāņem vērā, ka Sabaļauksaites darbi nav nekāds sprints, kas mūsdienu izlepušajiem lasītājiem sniedz izklaides iespējas- šeit teksts ir gluži kā vecmāmiņas zemeņu dobes, kurām neredz ne galu ne malu- viengabalainajā tekstā, kurā teikumi sasniedz vairākas lappuses, jākoncentrējas, lai uzlasītu katras gatavās ogas un neaizslīdētu prom no apjomīgi viengabalainā vizuālā noformējuma. Neskatoties uz to- tas ir to vērts.

Vienīgi... Viss būtu daudz baudāmāks, ja vien šī grāmata pie manis nonāktu PIRMS "Pētera Imperatores". Diemžēl viss, kas lasīts "PĒC"- ir vien blāva atblāzma, gluži kā lietus mežs miglainā rītā- zinu, ka tālumā ir, bet nevaru saskatīt. Ak, "Pētera Imperatore" man bija gluži kā blieziens pa galvu, tāpēc Lietuvas bajāru lauku un mazās galvaspilsētas iespaidi vien tādi remdeni krāšņi man ir. Jebkurā gadījumā- leģendārā Sabaļauskaite ir jālasa, tikai, lūdzu, "Silva Rerum" jālasa visupirms- pirms vēl Krievijas impērija salauzusi galvaskausu.

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

DSC_5421SK
 

"Melno ogu vainadziņš" 2022

DSC_5101SK

Kad Zviedrijā komandējumā esošais līgavainis Pauls paziņo, ka iegādājies Kurzemē mežu ieskauto Melno muižu, Laurai pat prātā neienāk, ka viņas dzīve sagriezīsies kājām gaisā. Noslēpumainā ēka glabā dauzus tumšus noslēpumus, kas līdzās ar spokainām skaņām un trokšņiem uzsūkusi sevī iemītnieku likteņu stāstus daudzu gadu desmitos. Braucot izpētīt jauno mājvietu kopā ar draudzeni Katrīnu, Laura satiek arī simpātisko Kārli, kurš senajā muižā apmeties, lai gūtu iedvesmu grāmatas radīšanai. Melnā muiža Laurai atklās ne tikai pagātnes notikumus, bet arī romantisko dzīslu, par kuras esamību galvenai varonei nav rādījies pat sapņos…

Gaisīgi romantisks romāns, kurā vēsturiskie notikumi savijušies ar spokaini mistisko. Tā visa centrā- Melnā muiža, kurā divās paralēlās stāsta līnijās- mūsdienās un Otrā pasaules kara laikā, norisinās notikumi, kas mainīs galveno varoņu dzīvi. Lasītājs reizē ar galvenajiem varoņiem lappusi pa lappusei atklāj baismīgos notikumus, sekojot spocīgiem un nejaušiem pavedieniem, kas mājo vecajā muižas ēkā. 

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

DSC_5113SK

"Lūška" 2022

 Татьяна Толстая
"Кысь" 2003

DSC_5036SK

Tatjana Tolstoja ir sapludinājusi trīs dažādas realitātes savā pēc apokoliptiskajā romānā Lūška. Pagātnes paliekas, reālistisko tagadni un psihodēlisko nākotni, kas no mūsdienu skatu punkta veroties, škiet bīstami iespējama, pat, ja teorētiski vizuāli savādāka. 

Pēc lielā sprādziena, pasaule, kas agrāk bijusi, ir zudusi, tie vecie, kas atceras bijušo, nespēj līdz galam to izskaidrot jaunajai paaudzei, kurai jāsadzīvo ar toksiskajām sekām, kas izpaužas ar kroplības un indīguma variācijām. Visapkārt teiksmaini draudīga pasaule- naidīgie čečeni, meži ar mistisko lūšku, tādejādi palikušie iedzīvotāji eksistē no dienas dienā, ik pa laikam saņemot jaunus noteikumus, ko izdomā visu varenais. Visu varenais Fjodors Kuzmičs ne tikai rada noteikumus, bet arī top par visu grāmatu autoru, kuras tiek pārrakstītas un nedod dies, kāds izlasīs bīstami tiksiskās no vecās pasaules. Galvenais varonis Benedikts mācās dzīvot realitātē, kas viņam apkārt, bet reizē uzdod sev jautājumus, kas ir aiz šīm robežām..

Tatjanas Tolstajas jauradīto toksisko pasauli nevar atstāstīt, tā teikumu pa teikumam jāizloba laukā. Lasīt "Lūšku" nav viegli un raiti, jo ir tik daudz jaunvārdu, kurus vislabāk sapratīs tie, kuri ar krievu valodu nav uz tu. Te jāaplaudē tulkotājam, jo praktiski latviski tas viss bija no jauna jāsavārdo, jo neeksistējošus vārdus nav iespējams iztulkot. Tāpēc es ar lielu interesi vērošu, vai Kolmaņa darbs tiks atzinīgi novērtēts arī literāro balvu rindās. Autore caur simboliskiem un fantāzijas tēliem patiesībā skaļi pauž savu attieksmi pret politisko varu un sabiedrību, jo tik daudz līdzības, sakarības un domu paņemtas gan no padomijas struktūras, gan mūsdienām. Gluži kā ar bomi pa galvu tas viss sasaucas ar šodienas notikumiem, kad Krievija ir agresorvalsts un, kamēr liekas, ka viss mainīsies ar varas maiņu, tauta ir tā, kas dzied tirāndziesmu, līdz ar to nekas ar personāžu nomaiņu slaktiņteātrī nemainās.

Simbolisks romāns ar dzejisku tekstu- gribētos, lai kāds lasa skaļi ar izteiksmi priekšā oriģinālvalodā.

Agneses Kurzemnieces vāka dizains- fantastisks, tik ļoti, ļoti uzrunājošs un atbilstošs tekstam- haotisks, baismīgs, duļķaini asiņains, reizē attainojot tekstā svarīgos simbolus- peli, lūšku un grāmatas.

Tulkotājs: Arvis Kolmanis

Izdevniecība: Prometejs

DSC_5037SK
 

"Francis no komposta kaudzes" 2022

Simona Čechová
"František z Kompostu" 2020

  DSC_5523SK

Šeit tik ļoti iederas Skulmes citāts “Mēs visi esam sliekas, kurām jāirdina zeme”- mums ik vienam ir sava vieta uz zemslodes, tikai jāatrod savējā. Tieši tik vienkārši, bet gaužām sarežģīti- šis esības un dzīves piepildījuma aspekts. Reizēm tik ļoti gribētos, lai kāds pasaka priekšā- hei, tu taču esi slieka, tev ir tikai jāirdina zeme. Tā vietā mēs tēlojam kurmjus, skudras, gribas vēzināt neesošus spārnus, nest nepanesamus smagumus, savu laiku tērējot lietām, kas gluži vienkārši nav paredzētas mums. 

Šī burvīgā slovāku autores Simonas Čehovas bērnu grāmata stāsta par slieku puiku Franci, kurš meklē sevi un savu vietu, jo ilgojas pēc kā ilgojas ikviens no mums. Būt derīgam, noderīgam un piederīgam. Tajā pat laikā- grāmata izstāsta komposta būtību, tā veidošanu un nozīmi visā ekosistēmā, kas mūsdienās ir ļoti aktuāli- pievērsties zaļajai un ilgstpējīgajai domāšanai. Un, protams, kamēr pieaugušie/vecie prāti stīvējas ar ieradumu maiņu, bērni turpretim visas jaunās (labi aizmirstās vecās) lietas uztver par pašsaprotamu, ja tās iemācītas jau agrā vecumā. 

Grāmata ar pievienoto vērtību. Es ikreiz priecājos, kad iznāk šādas grāmatas, kas māca un reizē vizuāli iepriecina acis. Laiks ieviest kompostkaudzi!
 

Tulkotāja: Aiga Veckalne

Izdevniecība: Baltais Valis

DSC_5528SK

"Emma Glorija un sarkanā Ilgu grāmata" 2013

Henrika Andersson
"Emma Gloria och den röda längtansboken" 2006

DSC_5049SK

Pusaudžu laiks ir tik haotiski trauksmains, kurā viss notiekošais ir tik nesaprotams, nospiedošs un destruktīvs. Tas ir laiks, kad zaudē bērnišķīgi naivo pieķeršanos pašiem tuvākajiem, nemākot salikt vārdos emocijas, kas iekšā vārās un zūdās. Tas ir laiks, kad tu sāc zaudēt to sevi, ko esi iepazinis, bet jaunās robežas, kurām kāp pāri, eksplodē kopā ar visām iepriekš uzbūvētajām attiecībām.

"Emma Glorija un sarkanā Ilgu grāmata" ir tik trausla un emocionāli uzvilkta, kā tās galvenā varone, kura cīnās ar saviem pusaudžu dēmoniem un velniem, kas uzbrūk šķietami drošajā pieaugušo pasaulē. Viss ir tik sāpīgi dedzinošs, kā tikko iešķelta brūce, kuru nespēdama dziedināt, Emma arvien no jauna uzplēš, lai sajustu to robežu, kad nav iespējams nesāpēt.

Grāmata par pusaudžu emocionālo pasauli, kurā skumjas, zaudējums, neziņa, pirmā mīlestība, pašdestrukcija spēlē savā starpā cirku, sacenšoties, kurš izrausies priekšpusē. 

3.6 zvaigznes

Tulkotāja: Mudīte Treimane

Izdevniecība: Liels un mazs

DSC_5059SK

"Mantojuma spēles" 2022

Jennifer Lynn Barnes
" The Inheritance Games" 2020

DSC_5020SK

Kā būtu dzīvot trūcīgos apstākļos, kurā par tevi vienīgais pieaugušais, kuram tu interesē ir tava pusmāsa, bet ikdienas izdzīvošanā jālavierē starp naudas pelnīšanu un skolas dzīvi, bet tad vienā dienā tava pasaule mainās, jo nepazīstams miljardieris ir iekļāvis tevi savā mantojumā?!

Viss, protams, nav tik ideāli kā sākumā varētu liktos, jo vienmēr ir kāds āķis. Arī pusaudzei Eiverijai, kura pieradusi pastāvēt par sevi, nākas pieņemt spēles noteikumus, kas paredz- lai saņemtu mantojumu, viņai gadu jādzīvo muižā kopā ar visiem miljardiera radiniekiem, kas nebūt nav priecīgi par svešinieci. Muiža ir pilna ar slepenām ejām un uzdevumiem, kurus meklējot atklājas, ka Eiverijas dzīvība tiek apdrautēta. Bet aiz katra atrisinājuma, izrādās slēpjas arvien vairāk rēbusu, mīklu, zīmju un slepenu eju, kas padara visu vēl sarežģītāku. Tostarp pilni ar mīklām izrādās bagātnieka mazdēli, kas vilina ar savu izskatu un pievilcību.

Dženifera Linna Bārnsa uzrakstījusi bestselleru triloģiju jauniešiem, par kuru sajūsminās neskaitāmi lasītāji visā pasaulē. Gluži kā pieaugušo mega grāvējos, arī šeit atslēgas vārdi ir nabadzība un neticama greznība, kas ikdienas parasto cilvēlku ieved nezināmā pasaulē, kurā ne par ko nav jārūpējas un jāraizējas.

Papildus āķis, kas ievelk lasītāju lappušu atvarā, ir mīklas, kas kopā ar Eiveriju lasītājam ir jāatrisina. Un, brīdī, kad šķir pēdējās lappuses ar tornādo ātrumu, lai beidzot, beidzot saliktu pēdējos puzles gabaliņus, attopies, ka rakstniece tevi pamatīgi aptinusi ap stūri. Viss ir vēl neskaidrāks kā sākumā šķita un saproti, ka šī triloģija ir viens veselums- lai nonāktu pie atrisinājuma, nāksies vien ķerties klāt citām daļām. (Tāpēc ļoti ceru, ka tiks iztulkotas arī pārējās daļas, lai lasītāji nepaliktu uz vilšanās pauzes).

Šis romāns piemērots skolēniem un jauniešu literatūras cienītājiem, kuri nebaidās no šabloniem un kaut kur jau lasītiem sižetiem. Jo galu galā, lai arī ko meklētu apslēptu bestselleru plauktā, tie ir un paliek ātrie lapu šķīrēji, kurus lasītājs ar aizrautību aprij. Un tieši šo funkciju izpilda arī "Mantojuma lietas".

3.5 zvaigznes

Tulkotāja: Dace Andžāne

Izdevniecība: Latvijas Mediji

DSC_5024SK

"Puķes Aldžernonam" 2012

Daniel Keyes
"Flowers for Algernon" 1959

DSC_4821SK

"Nepārprotiet mani! Gudrība ir viena no lielākajām dāvanām, kas dotas cilvēkam. Taču pārāk bieži dzīšanās pēc zināšanām pilnīgi aizstāj alkas pēc mīlestības." (246.lpp.)

Tik sen nav bijusi sajūta, kad lasi un zini- ir! Vienkārši ir! Darbs, kurā ir viss iespējamais prāta mežģis, kas kultivē arvien vairāk jautājumus, uz kuriem neviens nespēj atbildēt, kurā emocijas svārstās no sajūsmas, līdz nesaprašanai, raudāšanai un aizkustinājumam, smeldzei un bezpalīdzībai. Tas ir kā no jauna atklāt Orvelu- mūsdienu klasiku, kura neizskaidrojamu iemeslu dēļ atceļojusi līdz manīm tikai šodien. Neizskaidrojamu tādēļ, jo grāmata manā redzeslokā nonākusi gadiem, bet tikpat veiksmīgi aizslīdējusi no apziņas, ar domu- kaut kad vēlāk. Vēlāk pienāca tagad, kad likās beidzot taču jāpieķeras klāt tam mistiskajam Aldžernonam.

Un zini, ja es saku draudzenei- tev jāsameklē šī grāmata, pirms pati esmu beigusi to lasīt, tad tas ir viens varens lasāmgabals. Un tieši tik fascinējošs ir šis jau 1960 gadā uzrakstītais romāns, kurš gadu iepriekš bija guvis atzinību kā īsstāsts.

Darbs ir provocējošs, ētiski neētisks, kurā variācijas par slidenām tēmām var droši izspēlēt zinātiskās fantastikas lauciņā. Reizē saņēmis skaļus aplausus, tāpat kā nobēdzināts no bibliotēkām, šis Daniela Kīza unikālais darbs līdz latviešu lasītājam atceļoja tikai 2012 gadā. Tāpat kā mūsdienās lasot Orvela darbus un brīnoties, kā var tik precīzi aprakstīt mūsdienu laikmetu, arī šis reizē runā par neiespējamo, bet tomēr tik reālistisko. Kas galu galā ir labāk?! Būt tādam kā visi, vai neapzināties, ka esi atšķirīgs?! Ui, šie visi jautājumi manu smadzeņu labirintu neatstās vēl ilgi. Tik spēcīgi satricinošs, acis atverošs un bezcerīgi reālistisks ir šis meistardarbs.

Vai lasīšanas vērts?! Drīzāk ir jautājums, kāpēc vēl nav izlasīts! Ja meklēt grāmatu nesanāk, var noskatīties arī filmu, bet par to nevaru galvot.

"Jo vairāk attīstīsies tavas prāta spējas, Čārlij, jo vairāk tev būs problēmu." (51.lpp.)

4.5 zvaigznes

Tulkotāja: Māra Poļakova

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

DSC_4829SK

"Mans! Pūķa dārgumi" 2022

Nicola Kinnear

"Dragons don't share" 2021

DSC_4636SK

Akli sekot noteikumiem, ne vienmēr ir pats pareizākais, kā vajag dzīvot. It sevišķi, ja esi pūķenīte, kurai ir dārgumi, bet nav pats svarīgākais- draugi.

Priecīga grāmatiņa ar pamācību un piemīlīgām ilustrācijām. Pūķenīte Rūbija dara visu, kā rakstīts pūķu pamācības grāmatā- ir biedējoša, pamanās nozagt kaudzēm dārgumu un pats galvenais- nosargāt tos. Kādā laupīšanas reizē, pazaudējot noteikumu grāmatu, Rūbija krīt izmisumā, jo ir aizmirsusi, kas īsti viņai ir jādara. Kad grāmata atrodas, tā ir  tik izmirkusi, ka nav iespējams vairs izlasīt pūķu noteikumus, tāpēc tos nākas izdomāt no jauna.

"Mans! Pūķa dārgumi" māca, ka vienmēr ir iespējams laboties, lai arī kāds tu neesi bijis. Un, protams, draudzēties un dalīties ir daudz priecīgāk, kā būt dusmīgam pūķim, kurš sēž uz savām bagātībām. 

Tulkotāja: Agnese Strazdiņa

Izdevniecība: Latvijas Mediji

DSC_4628SK