"Gribu" 2025

 Gillian Anderson  

"Want" 2024

SAM_7312-2

Pārsteidzoši.

Grāmata mani tiešām pārsteidza. Skaidrs, ka cilvēka prāts nav nekādā pļava vai kalnu ieleja, kurā zied ziediņi, čalo putni un urdz strauti, es to zitēlojos kā  zirnekļu tīklu, kurā var tā sapīties, ka nav iespējams no tā visa atbrīvoties un saprast, kur beidzas sapnis, kur sākas realitāte. Bet ne jau tas mani pārsteidza. Mani pārsteidza, pēc kā sievietes alkst. Bieži vien kaut kas tik vienkāršs, viegli piepildāms un dažkārt pat skumjš. Un dīvains. Vēljoprojām nespēju izmest no sava prāta spalvainās paduses. 

Kā gan lai vērtē šo grāmatu? Vai pēc seksuālo fantāziju satura? Pēc koncepta vai Džilianas Andresones komentāriem?

Šī grāmata ir tāds sociālantropoliģisks attainojums, kas savā ziņā ieskicē sieviešu seksuālo dzīvi un fantāzijas, kuras iespējams, ir labāk, ka tās paliek kaut kur nepiepildīto fantāziju līmenī. Jo ne vienmēr tas pēc kā mēs kārojam, ir tas, kas tiešām mums vajadzīgs. Pat, ja šeit ir tikai fantāzijas, tas attaino visbiežāk to, kas pašām sievietēm pietrūkst, līdz ar to mēs fonā varam nojaust patieso ainu. 

Sievietes no visas pasaules vēstuļu formā ir rakstījušas Džilianai Andresonei (čau visiem  X failu faniem), kur tālāk viņa ir mēģinājusi tās savā veidā sašķirot un sagrupēt nodaļās, kā piemēram- savdabīgas seksuālās vēlmes, vara un pakļaušanās, neaizsniedzamie, rupjā gatavībā utt. Pirms katras nodaļas ir pievienots Džilianas komentārs. Savukārt zem katras sieviets vēstules ir kontrolpunkti, kas liecina par vēstules rakstītāju- rase, tautība, ienākumu apjoms, reliģiskā piederība, ģimenes stāvoklis, seksuālā orientācija un bērni. 

Man patika koncepts un grāmatas sistemātiskums, kas gan aicina šo grāmatu lasīt ik dienas pa stāstiņiem, jo lasot vienā piegājienā, fantāzijas kļūst nomācošas, garlaiko un atkārtojas. Tā kā vēstules ir īsas, līdz galam nav piesaistes nevienai no rakstītājām un tas viss paliek emocionāli tukšā, atturētā un inkognito līmenī, gluži kā bezpersoniskie komentāri sociālajos tīklos. 

Šī grāmata ir kā atslēgas caurums, pa kuru ielūkoties, lai redzētu slepenās alkas, seksuālos nepiepildītos sapņus un fetišiem, bet ne tikai. Šajās vēstulēs atklājas arī nepārliecinātība, bailes, kauns, traumas, barjeras un sevis pieņemšana. 

Ko patiesībā sieviete vēlas?

Es laikam savā prātā vizualizēju, ka šie būs "Vagīnas monologi" nr. 2. Nu ko, lai tas paliek kā mana fantāzija.

3 zvaigznes
 

Tulkotāja: Ligija Purašina

Izdevniecība: Helios
 

"Visi dodas prom" 2025

Eva Lindström
"Alla går iväg" 2015
SAM_7582

Lakoniski, pieklusināti, sazemēti un konfrontējoši. 

Viena no Zviedrijas pazīstamākajām un iemīļotākajām bērnu grāmatu māksliniecēm- Ēva Lindstrema, parāda, ka bērnu grāmata var vairāk raisīt jautājumus, kā atbildēt uz tiem.

Gluži tā pat kā centrālā stāsta tēma- sociālā izolētība un bulijings. Bērnu grāmatām ierastā pamācošā, izzinošā un rezultējošā tematika, šeit tiek nomainīta ar tikai pieturas punktu elementiem, kuri katram lasītājam jāšķetina pašam. Arī grāmatas beigas paliek atvērtas, liekot minēt, vai konflikts tiek atrisināts un galvenais varonis ir ieguvis jaunus draugus, vai viss turpinās kā ierasti.

Šī noteikti ir grāmata, ko lasīt pieaugušajiem kopā ar bērniem, pārrunājot sižeta notikumus, un iespējamos atrisinājumus. Tikpat interesanti ir dzirdēt, kā stāstu izprot paši bērni.

Franks jūtas vietuļš un izolēts, jo citi bērni kopā pavada jautru laiku spēlēs un dejās, neaicinot Franku piedalīties. Šeit mēs sižetiski nezinām, kāpēc ir radusies šī situācija, vai ir nezināms konflikts bērnu starpā, bet attēlos redzamajos bērnu skatienos var nojaust, ka šī Franka nepieņemšana ir apzināts solis, kas nav veikts pirmo reizi. Šeit stāstā ienāk pasaku elements, kurā Franks savas bēdas un skumjas izraud katliņā, pēc receptes vārot labāko marmelādi.

Apzināti neapzināti šī marmelāde tiek gatavota pārējiem bērniem, jo attēlā mēs ieraugām, ka viss ir sagatavots tikai pa trim- trīs karotes, trīs maizes šķēles, trīs krēsli, trīs krūzes- tieši tāds skaits, kādā ir trīs Franku atraidījušie bērni. Ja sākumā liekas, ka grāmata mulsina ar savu neparastumu, tikai lasot to neskaitāmas reizes, nāk apziņa par patieso vēstījumu. Savā ziņā šī marmelāde simbolizē visas tās piedzīvotās emocijas, lai parādītu pārējiem, ko izjutis ir Franks. Savā ziņā lūgums pēc empātijas. 

Tomēr pēdējais kadrs grāmatā ir gandrīz vai krimināls- mēs redzam apgāztas krūzītes, drumstalas, bet fonā nav vairs neviena bērna. Arī Franku mēs vairs neredzam, kas liek uzdot jautājumu- kas notika pēc tam?

Visiem no 3+

Tulkojusi: Mudīte Treimane

Izdevniecība: Liels un mazs
 

 "Laimes Govs" 2025

SAM_6954

Latviešiem ir savs Laimes lācis, nu ir arī Laimes govs. ( Šeit gan Laime ir pasaulslavenais piedzīvojumu meklētājs Aleksandrs Laime un viņa fantāziju govs, bet to jau mēs nevienam neteiksim)

Mums katram vajadzīga viena tāda Laimes govs, ar kuru iespējams ir viss. Viss? Tiešām viss? Nudien viss. 

Govs, kuru var izsapņot, ar kuru var piedzīvot, kura var ceļot un sarunāties, dot zelta pienu, gulēt komfortablajā činčoro, lidot un atklāt mūmozauru. Šajā stāstā nav pielikts punkts, jo arī lasītājs var izfantazēt, ko viņš varētu darīt kopā ar Laimes govi, kad nojauktas tiek visas iespējamās un neiespējamās robežas. Rotaļīgajos vakara stāstos realitāte ar sapņiem sajaucas kopā un pārsteigums nāk viens pēc otra. Tropiskie džungļi ar plēsonīgajiem iemītniekiem un latviskie elementi (kā gandrīz izzūdošā Latvijas brūnā govs. Kad tu pēdējo reizi ganībās redzēji īstu Latvijas brūno) sajaucas kā kafija ar pienu, radot pasakainu stāstījumu, kam ļauties.

Bērnu grāmatām ir tā priekšrocība spēlēties ne tikai ar vizuālo un saturisko vēstījumu, bet arī formātu. "Laimes govs" burtiski pārsteidz ar savu neparasto izmēru, kas, pirmo reizi turot to rokās, atstāj iespaidu uz lasītāju.

Šī ir gāmata, ko lasīt kopā ar mazajiem, kā arī visiem tiem, kas lasa jau paši, neatkarīgi no vecuma. Katrs no viņiem saskatīs ko citu vēstījumā. Vai tā ir iztēles un radošuma bezgalīgā iespēja, spēja jebkurā vecumā saglabāt sevī bērnu, alkas brīnīties un ļauties brīnumiem, fantazēt un mesties piedzīvojumos. Vai tā ir ģimenes sajūta, kas dažkārt prasa pieņemt komporomisu, lai atteiktos no saviem sapņiem, dodot lielākas iespējas saviem bērniem. Vai tas ir vienkārši stāsts par skaistā atrašanu jebkurā sitācijā un spēja būt laimīgam par nebūtisko un nesatveramo. 

Evijas Pintānes hipnotiskie, elektrizējošie un psihodēliskie krāsu sajaukumi burtiski virmo un zaiguļo šajā grāmatā. Džungļiem ierasto zaļo pielādējot ar dzelteni rozā, tādejādi vairāk pastiprinot fantastisko pasakas elementu, kurā laimei ir sava priecīgo krāsu gamma. Paralēli neona dzeltenajam un rozā, ienāk melnais, kas ienes kosmisko sapņojumu, liekot iztēlei darboties ar dubultu spēku.

Kas slēpjas šajā magnētiski melnajā tumsā- to ikviens var tikai nojaust caur sīkajiem elementiem, vienlaikus spēlējoties ar baisām, tumšām, sapņainām un bīstamām emocijām. Bet tropos nakts miers ir tikai ilūzija, arī tumsā šeit visu laiku virmo, san, dun, sīc un auro.

Man gribētos teikt, ka "Laimes govs" ir sensācija un svaigs malks kā tikko slaukts piens latviešu bērnu literatūrā, vizuālājā konceptā pārspējot visas gaidas. Man šķiet būtu jauki iedibināt "Laimes govs" balvu bērnu litaratūrā radošajiem sasniegumiem. Bet, ja ne šī, tad visas citas balvas dosies taisnā ceļā pie Laimes govs.

Kad tu pēdējo reizi redzēji Latvijas brūno?

Vai zināji, ka Latvijā selekcionētā šķirne, kuras populācijas 1980.gadā bija

140 000, tagad ir mazāk kā 200? Toties nu Luīze Pastore vienu apdraudēto brūno govi ir iekapsulējusi grāmatā.

Vienu īpašu govi. 

Izdevniecība: Liels un mazs
 

"Miglas upuri" 2025

Romy Fölck
'Nebelopfer' 2022

SAM_7142

Izmeklētāja Frīda Paulsena ir atkal ieradusies, lai sekotu noziegumam un novērstu iespējamās slepkavības. Bet, kas notiek tad, kad likumsargi ir kļūdījušies un, iespējams, uz mūžu ieslodzījuši kādu nepatiesi apsūdzēto?! Dažkārt viss nav acīm saredzamais un ir kļūdas, ko ne vienmēr ir iespējams līdz galam izlabot. 

Kad tiek atrasts kokā pakārts līķis, kuram uz kakla ir uzlikta kartona plāknse, policija mēģina saprast, vai uzdarbojas kāds pakaļdarinātās, vai tiešām piecpadsmit gadus atpkaļ viņi ir aizturējuši nevainīgu personu. Izmeklētāja Frīda šeit nedarbojas viena, viņa ir daļa no uzcītīgas un spēcīgas komandas, kas dara visu iespējamo, lai novērstu jaunas slepkavības. Bet, vai viņiem izdosies novērst nenovēršamo?

Latviešu valodā izdotas jau veselas četras grāmatas no sērijas, kurā darbojas izmeklētāja Frīda- "Nāves jūdze", "Rēgu nams", "Sprostā" un "Nolemtie".

Vācu autore Romija Felka atgriežas pie lasītājiem ar jaunāko grāmatu "Miglas upuri", kas līdzīgi kā pārējie romāni, ir viegli detektīvi, kuros paralēli izmeklēšanai, norisinās privātās dzīves peripērijas un tiek attainotas arī kolēģu attiecības. Atšķirībā no skandināvu asiņainajiem un brutālajiem kriminālromāniem, Felkas detektīviem piemīt vācu pareizums, rimtums un mehāniska izmeklēšanas secība, kurā sižets visspilgtāk uzliesmo pēdējās nodaļās, atklājot visu sakarību, vainīgos ar kulminācijas uguņošanu. Lai arī, protams, šeit neiztiekam bez nomušītiem cilvēkiem, tomēr pats nozieguma smagums paliek otrā plānā, galveno lomu piešķirot izsekošanai, policijas darbam un nozieguma apzināšanai.

Vēljoprojām mana mīļākā sērijas grāmata ir "Rēgu nams", atšķirībā no visām pārējām, šis bija visatmosfērīgākais romāns- lokācija, nomaļā māja, baisā noskaņa bija tik dzīva un ļoti ievelkoša. 

Visiem tiem, kuriem patīk mierīgi detektīvi, dzīšanās pakaļ noziedzniekiem, vainīgā minēšana un ieskats kriminālistikā. 

Tulkotāja: Ineta Balode

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Monas acis" 2025

Thomas Schlesser

"Les Yeux de Mona" 2024

SAM_6901

"..no kura brīža varam uzskatīt, ka priekšmets kļūst par mākslas darbu?" (326.lpp.)

Vai tev ir kādreiz licies, ka grāmata tevi novēro?!

Droši vien es būtu paslīdējusi šai grāmatai garām, ja ne vien Aija kādu dienu neizmestu nejaušu frāzi, norādot, cik negaidīti interesanta ir "Monas acis". Man arī gribējās zināt, kas slēpjas aiz šī hipnotizējošā vāka, no kura skatiena nav iespējams izbēgt pat istabas tālākajā stūrī.
 

Sākumā vajadzēja ieskrieties, lai patiesi aptveru, cik ļoti aizraujoša, hipnotiska un daudzslāņaina ir ne tikai šī grāmata, bet arī mākslas pasaule. Nav jau tā, ka es to nezinātu, mākslas skolā mums bija aizraujošas stundas ar mākslas vēstures skolotāju, kas prata interesanti ne tikai iziet cauri gadsimtiem, bet arī iesaistīt skolēnus šajā tapšanas procesā. Tomēr šī grāmata atver vēl kādu pasauli, kas liek daudz ne tik ļoti likt saprast, bet aicina filosofēt, kā katrs no darbiem reflektē uz tevi kā mākslas patērētāju un, cik liela nozīmē ir šiem mākslas baudītājiem, jo bez viņiem nebūtu arī nozīmes pašai mākslai.

"Monas acis" ir kā ierasties trīs ēdienu vakariņās dārgā restorānā, kurā ir uzkodas- ikdienas stāsts cauri 52 nodaļām, kurā galvenā varone Mona dodas savās ikdienas gaitās, viņas ģimenes līkloči un personiskā trauma, kas kā mistiskais noslēpums vijas cauri visam romānam.

Tad ir pirmais ēdiens, kurā ik trešdienu gada garumā vectēvs ved Monu uz dažādām mākslas galerijām, bet nevis skrienot cauri telpām, bet ik reizi fokusējoties tikai uz kādu konkrētu mākslas objektu, analizējot, atklājot vairāk par autoru, lokāciju, ideju un stāstu "ārpus bildes", kam bieži vien ir vēl lielāka nozīmē, kā fiziski redzamajam.

".."gandrīz nekas" veido visas dzīves burvību; pietiek ar šo "gandrīz neko", lai mūsu dzīve izgaismotos. Bez šī "gandrīz nekā", kas mums paslīd garām, lietas nebūtu tādas, kādas tās ir. Vajag tikai kaut ko, nezin ko, un tās kļūst pēkšņi izsmalcinātas." (229.lpp.)

Tad seko vēl viens vakariņu ēdiens, kurā katrs no 52 mākslas darbiem tiek vizuāli aprakstīts, kas atklāj, ka izstāstīt redzamo, nebūt nav tik vienkārši, atrodot pareizos vārdus, kas liek paraudzīties uz to pašu lietu tikaino cita skatu punkta. Šeit saskatīju līdzības ar grāmatu atsauksmju rakstīšanu- dienu no dienas liekas, ka aptrūksies vārdi, lai pastāstītu par katru no tām, liekas, ka iespējama tikai atkārtošanās, nākas atkāpties un paraudzīties no malas, lai saredzētu atšķirīgo.

Un tad nāk deserts- tā ir paša lasītāja interakcija ar grāmatu un ikvienu mākslas darbu. Šeit nākas vērt vaļā nenovērtējamo palīgu ( labāk vienreiz redzēt, nekā daudzkārt dzirdēt, vai ne)- vākā paslēpto mākslas darbu bilžu kolāžu. Lai cik detalizēti nebūtu mākslas darbu apraksti, redzēt tos ir pilnīgi cita lieta. Arī lasītājs, gluži kā Mona interpretē redzēto, sajūtot ikviena darba pievilkšanās vai atgrūšanas centru, ejot cauri mākslas darbiem trīs dažādās galerijās- Luvrā, Orsē, Bobūrā.

Vai skatīšos uz mākslas darbiem savādāk, kā iepriekš?! Noteikti viss nav tikai tas, ko mēs saredzam, bet arī kā interpretējam un, cik daudz mēs zinām aizkulises par redzamo. Mākslas pasaule ir aizraujoša, bet šī grāmata lika uz to visu paraudzīties vēl pastirpinātāk.

Iesaku visiem mākslas mīļotājiem un tiem, kuri varbūt ar skepsi raugās uz mūsdienu mākslu.

Ja es būtu mākslas vēstures skolotāja, es katru stundu ņemtu vienu no šiem darbiem un analizētu kopā ar Monu un viņas vectēvu. Ļoti interesants un interaktīvs materiāls, lai kopā darbotos ar bērniem. 

4 zvaigznes

Tomā Šlerērs ir mākslas vēsturnieks, šis ir viņa pirmais prozas darbs.

"Kad naivi pieejam mākslas vēsturei, mēs domājam, ka daiļrade cenšas izteikt tikai skaistas lietas. Bet tas ir nepareizi: glezniecība, skulptūra, fotogrāfija, literatūra, mūzika un teātris sakustina visslēptākos mūsu būtības slāņus un tos saasina, ieskaitot bailes." (346.lpp.)

Tulkotāja: Astra Skrābane

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Ķermenis atceras. Smadzenes, prāts un ķermenis traumu dziedināšanas procesā" 2025
 

Bessel van der Kolk

"The Body Keeps the Score: Brain, Mind, and Body in the Healing of Trauma" 2014

SAM_6907

...un, kādus traumatiskus notikumus iecementējis tavs ķermenis un prāts?!

"..traumēti cilvēki iestrēgst, apstājas viņu izaugsme, jo viņi nespēj integrēt jaunu pieredzi savā dzīvē." (65.lpp.)

"..psihiatriskajiem medikamentiem ir nopietni trūkumi, jo tie var novērst uzmanību no pamatproblēmu risināšanas." (47.lpp.)

Grāmatā arī lieliski parāda, kādus principus ieviest skolās, lai novērstu bērnu destruktīvo un agresīvo uzvedību.

"Pēdējās lietas, ko izņemt no skolas programmas, ir koris, sports, garais starpbrīdis un viss pārējais, kas iekļauj kustēšanos, spēles un priekpilnu bērnu iesaisti." (102.lpp.)

Grāmata ir emocionāli uzlādēta- lasot dramatiskos, traumatiskos un brīžiem šokējošos piemērus no rēalu cilvēku dzīves, arī tev kā lasītājam nākas visu šo informāciju sagremot. Brīžiem tā kaut kur iestrēgst tevī, nosēžas un nevar palaist to visu vaļā. Tāpēc šī nav grāmata, ko "vienā piegājienā" izraut cauri. Vajag atpūtas brīžus, paiet prom no visiem iespaidiem un satricinošajiem notikumiem, sašķelt to visu un piesardzīgi ieurbties tekstā.

Jāņem vērā, ka oriģināli grāmata izdota 2014.gadā. Tajā laikā tā nāca kā kaut kas revolucionāls, tomēr kā jau jebkurā jomā, viss attīstās, notiek pētījumi un jaunas atziņas, kas apgāž iepriekšējos atklājumus. Man kā "cilvēkam no malas", ārpus psiholoģijas un psihiatrijas lauciņa, nav iespējams izvērtēt, cik katrs no apgalvojumiem, pētījumiem un secinājumiem ir precīzs, noteikti arī šeit daudzos izteikumos atradīsies pretinieki, kas var apgalvot, ka ir tā vai savādāk. Tomēr arī man personīgi šī grāmata sniedz ieskatu sarežģītā traumas pasaulē. Tāpat šeit apgāž agrāk popularizētus absurdus apgavalvojumus, kas no šodienas skatu punkta šķiet šķērmi un šokējoši.

"Mācību grāmatas pat praktiski iedrošināja incestu, skaidrojot, ka "šādas darbības pētījuma subjektu vidū mazinājušas iespējas ciest no psihozes un ļāvušas tiem labāk pielāgoties ārējai pasaulei."" (28.lpp.)

Šis aspekts liek jebkuru informāciju nepieņemt kā vienīgo pastiesīgo, ieslēgt kritisko domāšanu, reizē pieņemot, ka nākotnē atkal būs pavisam jauni vēl revolucionāki pētījumi un ieteikumi.

Nevaru apgalvot, ka grāmata ir piemērota visiem. It sevišķi piesardzīgi tai jāpieiet tiem, kuri paši bērnībā cietuši no jebkādas vardarbības, jo neskaitāmi piemēri var saasināt problēmu. Tomēr saturiski šeit ir tik daudz vērtīgas, detalizētas un izglītojošas informācijas, kurai vērts izrakties cauri, lai kaut mazlietiņās saprastu traumas nospiedumus ķermenī un prātā. 

Atšķirībā no citām speciālistu sarakstītajām grāmatām par traumatiskiem notikumiem, šī grāmata paralēli piemēriem ļoti daudz stāsta par zinātnisko pusi. Lai arī iekļauti attēli un mēģināts to vienkāršot, lai ikvienam lasītājam no malas būtu skaidrs, tomēr daudzi specifiskie termini un apzīmējumi man ir kā sveša pasaule, ko ir grūti aptvert. 

Besels Van Der Kolks karjeru veltījis pētot kā bērni un pieaugušie pārvar traumatiskus notikumus, tomēr savas karjeras laikā saskāries ar kritiku par pseidozinātnes popularizēšanu.

4  zvaigznes

Tulkotājs: Rihards Ošenieks

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Plūsti kā upe" 2025

Shelley Read

"Go as a River" 2023
 

SAM_6885

"-Es plūdīšu kā upe, Vils teica.

-Vectēvs man vienmēr teica, ka tas ir vienīgais veids." (104.lpp.)"

Skaista pasaka.

Tā man gribas tekt par grāmatu "Plūsti kā upe".

Skaista, jo Rīdas valoda ir tik apburoša, hipnotizējoša un valdzinoša- plūstoša, harmoniska un meditatīva. Tomēr sižetiskā ziņā upe nav nekāda rāmā tērcīte, tā bango un mutuļo, un vienā brīdī ierauj sevi līdzi un maļ kopā ar zemūdens akmeņiem. Iznākt laukā nesaslapinoties nav iespējams. Un tad vēl ir tas pasakas faktors, kuram nav iespējams noticēt, bet dažkārt vajag ļauties arī brīnumainajiem pasakas valdzinājumam. Vai ne?

Par sižetu nevēlos neko atklāt, ja vēlies to zināt, to var izlasīt grāmatas aprakstā. Es pati gribēju zināt pēc iespējas mazāk, lai katra detaļa un elements mani pārsteidz. Vienīgais, no kā nevar izvairīties, ir salīdzinājums ar "Kur vēži dzied", jo šis ir kā izmestais mārketinga āķis, lai pievilinātu pareizo auditoriju. Savā ziņā nav melots, jo tieši dabas klātbūtne, literāri ainaviskie apraksti, ir tas, uz kā stingri balstās autores proza. 

Valodas dēļ vien ir vērts ļauties upes plūdumam, pat, ja neticiet pasakām un sižets dažubrīd var lavierēt starp racionālo prātu un emocijām. Bet emociju bija daudz, es nespēju atrauties no grāmatas un ilgojos pēc katra brīvā mirkļa no saviem darbiem, lai turpinātu veldzēties šajā romānā. Biju pilnīgi pārņemta ar grāmatu, lokāciju, smaržām un garšām, kam šeit ir īpaša nozīme.

Tomēr es saprotu, ka šis pasakainais un brīžiem naivais motīvs- "šādi nenotiek" ir tas, kas daudzus lasītājus var atgrūst, jo grūti noticēt un pieņemt sižetisko līniju. Tomēr manā gadījumā plūstošā valoda bija tā, kas dominēja un lika noticēt.

Mana sirds salūzu uz pusēm un es pilnībā ļāvos autores skaistajai valodai.

Burvīga, burvīga pasaka.

4.5 zvaigznes (tas neticamais motīvs atgrieza atpakaļ realitātē no 5 zvaigznēm)

"Tāpat kā viena vienīga lietusgāze spēj izskalot upes krastus un izmainīt tās plūdumu, tā arī viens notikums meitenes dzīvē var izdzēst to, kas viņa bijusi iepriekš." (120.lpp.)

Tulkotāja: Lilija Berzinska

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Kolēģe" 2025

Freida McFadden

"The Coworker" 2023

SAM_6932-2

Frīda raksta psihotrillerus tieši tik neticami ( es griežu acis no viņas formulātruma, kādā tiek paziņota arvien jauna un jauna grāmata), cik neticami ātri tos var izlasīt.

Arī šis viņas psihotrilleris (trillera apakšžanrs, kur fokusējas uz cilvēku psihes tumšākajiem nostūriem, bieži vien uz varoņiem ar mentālo nestabilitāti, nemieru, fobijām, apsēstībām un dīvainībām.) centrā noliek īpatnēju personāžu- kolēģi Donu, kurai pēc visa spriežot ir autisma spektrs, nespēja iekļauties sabiedrībā un dažādas rakstura īpatnības, kas izceļ viņu no apkārtējiem.

Kādu dienu, kad Dona neierodas darbā, viņas kolēģe Natālija sāk celt trauksmi, mēģinot pārliecināt apkārtējos, ka tas nav tipiski tik punktuālajai kolēģei. Ar šo arī iesākas mistiskā sižeta šķetināšanas ķēde, kurā lasītājs tiek svaidīts no viena aizdomīgā pie cita, mēģinot saprast, kurš šeit patiesībā ir psihiski nelīdzsvarots. 

Donas pārņemtība ar bruņurupučiem bija tik, tik reāla, ka pēc šī psihotrillera es vispār neko negribu dzirdēt par bruņurupuču figūriņām. Tās man ir iededzinātas prātā un jebkuru, kurš aizraujas ar to kolekcionēšanu, es uztveršu ar aizdomu pilnām acīm. Frīda ir spējusi šo apsēstību padarīt tik neciešami kaitinošu, ka par šo vien būtu jādod viņai visas piecas zvaigznes. Tomēr nebūs, Frīda, nebūs.

Manas attiecības ar Frīdu ir haotiskas. Vēljoprojām uzskatu, ka viņas vislabākais darbs ir "Mājkalpotāja", neskaitāmiem citiem viņas psihotrilleriem esmu piešķīrusi lepnas 2 zvaigznes, bet jāsaka, ka "Kolēģe" bija kaut kur pa vidu. Man patika šī izklaide, vai kā es to dēvēju par semočku trilleri, ko izbaudu starp skumji smagnējām grāmatām, gluži kā plāksteri, lai izvēdinātu prātu.

Jā, trilleri ir mans "maķītis", no kura es nekaunos, arvien meklējot, tos retos dimantus, ko var kādreiz atrast starp šī žanra pārstāvjiem.

Un tomēr es allaž esmu uzskatījusi, ka Frīda ir "copy cat" vai kā diplomātiski būtu teikt viņai "patīk iedvesmoties" no citiem autoru darbiem. Literatūrā pieķert plaģiātismā ir praktiski neiespējami, ja vien kāds nav nodrukājis tekstu vārds vārdā. Tomēr ir sižeti, kas tiek burtiski atdarināti ar precīziem elementiem, ka grūti beigās ir noteikt, kurš kuru kopē.

Atgriežoties pie izdoto grāmatu daudzuma. Ieraugot jaunumu, es nodomāju, jocīgi gan iztulkots nosaukums, jo tieši tulkojot taču būtu "Skolotāja". Tikai vēlāk man nāca apskaidrība, runājot ar koleģēm, ka tā taču ir cita viņas grāmata, ko es jau paspēju izsvītrot no savas dzīves sava absurdā sižeta dēļ.

Priekš psihotrillera - 3.8 zvaigznes.

Visiem tiem, kam patīk ātrie trilleri, un pievert acis un caurumiem sižetā.

Tulkotāja: Anna Šēfere

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Skudriņa Kāpēcīte 6.grāmata" 2025

Rasa Dmuchovskiene, Gintaras Jocius

"Skruzdeliukas Nežiniukas 6. knyga" 2024

SAM_6810

Es nezinu, no kurienes aizsākās lemuru slavas dziesma (Iespējams ar "Madagaskara"), bet mūsdienu bērni noteikti atpazīs tādus savvaļas dzīvniekus kā garastainie lemuri ("Straume"), tuksneša lapsas fenekus ("Tutas lietas") un nu arī kopā ar skudriņu Kāpēcīti uzzinās par neskaitāmiem citiem neparastiem un interesantiem dzīvniekiem, kukaiņiem un putniem.

Un, ja liekas, ka bērni būs tie, kas ar aizrautību izzinās neparastus un aizraujošus faktus, tad zini, arī mazajai Sandriņai bija jāiegooglē, kādas tad dzīve izskatās tās fosas. Vareni briesmīgas- tagad ir saprotams, kāpēc no tām baidās arī draiskulīgie lemuri. Es viņus nevainoju. 

Šī ir jau sestā grāmata par allaž jautājumus uzdodošo skudras mazuli, kura dodas uz visām iespējamām vietām, lai uzzinātu un iepazītu dažnedažādas dzīvās radības. Un šis skaitlis jau vien nozīmē, ka ne tikai Lietuvā, bet arī Latvijā šo sēriju ļoti, ļoti gaida. Kāpēc?! Tas laikam ir jautājums, kas jāatbild pašai skudriņai. Koncepts, kas it kā labi zināms- uzzināt un iepazīt, ilustrācijas, kas neatšķiras no simtiem citu un tomēr- ar savu sulīgo košumu, vienkāršumu un krāšņumu piesaista lasītāju. Tomēr skudriņai ir kaut kāds elements, kas liek atgriezties atkal un atkal. Un jāsaka, ka ikvienā grāmatā arī es uzzinu daudz ko jaunu, kas mani pašu pārsteidz. 

Šī laikam ir mana mīļākā sērija, jo, pirmkārt, es mīlu tropus, visu krāsaino, neparasto, savvaļīgo. Otrkārt, man patīk, ka šajā sērijas grāmatā ir sekojošā ķēde, kas pāriet no viena stāsta otrā, ir vēl vairāk integrēta līdz ar ilustrācijām- ietverot elementus, kas seko katrā nākamajā lapā. Sākumā, skrienot pāri lappusēm, to var palaist garām, bet uzmanīgi pētot, atklājas detaļas, kas lieliski savieno lappušu stāstiņus.

Ja nezini, kas ir skudriņa Kāpēcīte, tad šī ir lieliska iespēja ar viņu iepazīties. Un, kā jau visos stāstos par Sprīdīšiem- laimes meklētājiem, gulbīši jeb šajā gadījumā stārķis, ir tas, kas vienmēr palīdz atgriezties mājās.

Kura ir tava mīļākā šī sērijas grāmata?!

Tulkotāja: Jana Egle

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Svētdienās aizmirstie" 2025

Valérie Perrin

"Les Oubliés du dimanche" 2015

SAM_6869

"Es savukārt domāju, ka vecums sākas ar vientulību. Kad otrs ir devies prom. Uz debesīm vai pie kāda cita" (11.lpp.)

Es ienīstu svētdienas. Tā iededzināts grāmatu lappusēs. It kā svētdienas būtu atbildīgas par visām tām sajūtām, kas citās nedēļas dienās nāk un nāks pāri galvai, viļņveidīgi, kā rifa straume velkot prom no krasta. Bet es labi zinu šīs sajūtas, kuru dēļ esmu raudājusi ik svētdienas, jo tajās piezogas neticami skaidra un smacējoša apziņa, ka laika atskaite ir sākusies un viss, kas ir bijis, ir, iespējams, pēdējais, ko būtu iespējams paveikt. Ne velti svētdienas ir ticīgo un neticīgo grēku atlaišanas laiks, kurā cerēt, ka tiks dota vēl viena diena, nedēļa, gads, lai spētu pa īstam just.

Svētdienās ir galastacijas sajūta, no kuras nevar izbēgt, pietura, kurā nevar izvairīties no realitātes atskaites. Svētdienas ir kā veļas mazgāšanas diena, kad noberzt no sevis visu to lieko, kas gadiem glabāts un krājis vainas apziņas putekļu kārtu. Svētdienas ir...

Valērija Perēna sevi atkārto. Brīžos, kad atkārtošana ir tā vērta, tā nāk nevis kā "šis jau ir bijis", bet gan kā "mēs atkal tiekamies". Viņa ievij dzīves smalkjūtīgos mirkļus, kā tādus zīda pavedienus starp kaņepju virvēm, kad liekas- aiz pamatīguma lien laukā smalkjūtīgais, ar visu to labo un slikto, kas ir atrodams ikvienā personāžā. Un blakus dzīvei pretnostatīta nāve, kā nenovēršamais sabiedrotais, kurš nekad nepamet dzīvos, velkoties nopakaļ kā gara ēna saules pielietā dienā. 

Mēģināju brucināt savas ekspektācijas. Ļauties un nesalīdzināt ar Perēnas "Svaigs ūdens puķēm", ko es burtiski dievinu. Perēna vienmēr patur pārsteiguma momentu- negaidīji?! Gaidīju un tomēr, kad tas pārsteiguma elements nāk, tas iedod pa iekšām. Atkal un atkal. Ja sākumā es biju mazliet atturīga emocijās par "Svētdienās aizmirstie", tad uz beigām es atkal mazliet spēju noķert to sajūtu, ko saņēmu no iepriekšējās grāmatas. Tā kā šī ir Perēnas debija, man liekas, tā ir lieliska, neskatoties uz visu to vēsturiski smagnējo, kur ik pa laikam iestieg sižets. Tomēr beigās saprotu, ka šī ir no tām grāmatām, kas jālasa vēlreiz. Kaut vai uzreiz, lai pamanītu tos elementus, ko Perēna slepus iespiedusi- it kā nemanāmi, tomēr simboliski, atsaucoties vēlāk uz tālāko teksta daļu. 

"Svētdienas aizmirstie" ir viena no tām grāmatām, kura nepazūd laika griežos, jo dzīves/nāves trauslums un noslēpumi stāv pāri visam. 

Neaizmirsti šo grāmatu. Cerams, ka ik pa laikam melnais krauklis piezvanīs, lai atgādinātu, ka grāmata ir tā vērta, lai to apciemotu plauktā.

4.5 zvaigznes

"Es gribu, lai viņš tam tic. Jo ticīgie ir stiprāki par citiem." (299.lpp.)

Tulkotāja: Ilze Fogele

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

Ešlija Elstone

"Pirmie meli" 2025

Ashley Elston

"First Lie Wins" 2024
SAM_6686

Domāju, kā lai uzraksta savas domas par grāmatu, neatklājot neko daudz, tajā pat laikā, liekot saprast, kādā virzienā ir šī grāmata. Tāpēc, ja vēl neesi lasījis, aiztaupi sev detaļas, kas liegs grāmatu izbaudīt līdz galam. 

Man gribas šo dēvēt par slepeno aģentu trilleri jeb mahinatoru trilleri, kurā krāpšanai un viltvārdībai ir daudz slāņi, kas viens apēd otru. Šis nav klasiskais mājsaimnieču trilleris, jo šeit galvenā varone ir savā ziņā labā antivarone, kurā lasītājiem ir jāiemīlas, jāžēlo un jāatlaiž visi grēki. Bet, kas īsti ir galvenā varone, ko viņa slēpj vai gluži otrādi, ko viņa vēlas atrast?

Saržģījumu un sižeta pagriezienu šeit teišām netrūkst, to ir tik daudz, ka brīžiem gandrīz vai jāmetas pie blociņa, lai pieraksītu notikumu gaitu un arvien jaunos varoņu vārdus, kas uzpeld kā nogrumuši pēdējie pelemeņi ūdens katlā. Brīžiem tas viss jauc galvu un liekas atkārtojas. Tomēr man jāsaka, ka jau pašā sākumā ir nojaušams, kāds varētu būt galvenais grāmatas āķis, kur sižets varētu virzīties, vismaz tajā ziņā autore mani it nemaz nepārsteidz un izpaliek "aha" vai "oho" moments. Iesākums man ļoti, ļoti patika. Liela intriga, aizraujoši un daudz nezināmā, bet ar laiku izsekot visiem notikumiem palika nogurdinoši.

Tomēr grāmatā ir sava pievilcība, kas liek ar aizrautību sekot Īvijas Poteres melu spēlei un sekot, kurš melos pirmais. 

Patiks visiem tiem, kam patīk samudžināti trilleri bez liekas vardarbības, pārsteidzoši sižeta pagriezieni un spiegu spēlītes, kurā galvenajiem sliktajiem varoņiem tiek piedoti visi nelegālie darbi.

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Ilona Ozoliņa- Čiu

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Nejauša brīnuma biogrāfija" 2025

Таня Малярчук

"Біографія випадкового чуда" 2013
SAM_6226

"Tā dažkārt ir vieglāk. Lūgt piedošanu, lai piedotu." (222.lpp.)

Un, tad kad mēs visi, kā atspārdīti, izdzīti, nobadināti suņi, caur smilkstiem, cīnāmies par sapelējušu maizes kunci, neatliek nekas cits, kā iekosties tajā devēja rokā un neatlaist drupošos zobus no varas kārās miesas.

"Nejauša brīnuma biogrāfija" ir kā karikatūrisks virpuļabsurds, kurā melnais humors un groteska liek kaukt aiz pasaules netaisnības.

Pat, ja padomju kombains atkāpies otrpus robežas (grāmatā laiks pēc PSRS sabrukuma), tā iesētās žņaudzējnezāles iecementējušas savas saknes atbrīvotajā valstī, kurā brīvība smok aiz pelēko ļautiņu birokrātijas gāzes.

Kad ir tik drūmi, ka drūmāk vairs nav fiziski iespējams būt, vienīgās zāles, ir ironija par visu šo absurdo klaunādi, no kuras neviens nespēj aizbēgt. Unkrainas pilsētas Sanfrancisko iedzīvotāji kuļas kā māk, bet viss krāsojas tik duļķaini traģisks, ka  galu galā pārtop par melno komēdiju, kurā smiekli skan kā zviedzieni, jo nekā patiesi smieklīga jau šeit nav. 

Galvenā varone Ļena it kā cīnās pret šo valstisko mašinēriju un korupciju, un čūskainajiem sistēmas vergiem, bet viss, ko iespējams panākt, ir sisties pret nedzirdīgajām birokrātijas sienām. Iespējams, ka tikai salūztot var izbēgt no realitātes, kas ikvienu iedzīvotāju padara par marioneti šajā konstrukcijā. 

Taņa Maļarčuka raksta spēcīgi, ar izkoptu un asi trāpīgu rokrakstu, iedurot pūdētajai sistēmai tieši visvārīgākajā vietā, nekautrīgi atklājot visu to smirdīgi atmirušo sabiedrības daļu, kas uztur šo absurdu dzīvu. Daudzās vietās citāti ir tik precīzi un dzīvi, ka gribas tos izrakstīt ar sarkanām izsaukumzīmēm. Gribas teikt, cik labi, ka tas ir pagājis. Vai tiešām pagājis?

"Vārdi ir blēdība un pašapmāns, man nav laika tādām muļķībām." (203.lpp.)

Man liekas šī ir arī liela drosme, rakstīt grāmatu par savējiem, parādot neglaimojošāko pusi. Šo lasīt nebija viegli. Visu laiku pakausī kliedz- netaisnība, netaisnība, netaisnība. Tik daudz strutainas netaisnības un traģisma, par kuru prast pasmieties jau vien ir applausu vērts. 

"Dažs devās uz Harkivu mācīties par milici, aptīrīt cilvēkus, cits uz medicīnas akadēmiju- bendēt cilvēkus. Viena iestājās mūzikas koledžā, taču viņai tiešām bija spējas mūzikā. Daudzi gāja uz ekonomistiem- lai skaitītu naudas, kuras nav. Viens uz politiķiem, viņš gan bija stulbs, toties simpātisks, un politikā jau tas ir galvenais- būt simpātiskam un vīrietim." (79.lpp.)

3.8 zvaigznes

Tulkotāja:   Māra Poļakova

Izdevniecība: Jānis Roze

"Doma par tevi" 2025

Robinne Lee

"The Idea of You" 2017

SAM_6253

Ar aktrises Robinas Lī debiju "Doma par tevi" es izmetu tadu kā šlāgermūzikas riņķa danci- no sākuma nekādi nevarēju sevi pārliecināt, ka šeit var palikt kaut kas labāk, jo gluži kā pirmais iespaids, kad ieraudzīju grāmatu, tieši tādas kā dežavu sajūtas bija, sākot to lasīt. Jau izlasot aprakstu, noprotams, kur šis stāsts velk un, kāds varētu būt dramatiskais saasinājums. Par laimi vai nelaimi man, tieši tik paredzama grāmata arī izrādījās.

Vēl pirms Alīna dalījās savos stāstiņos, ka tā ir viņas mīļākā grāmata, manu interesi izraisīja citu ieliktie labie vērtējumi šai grāmatai. Man burtiski ieslēdzās azarts- kas ir tas savādākais, kas šajā grāmatā liek burtiski iemīlēties. 

Tā kā nekad neesmu fanojusi līdz galam par kādu dziedātāju vai grupu, man bija grūti saprast šo zvaigžņu apbrīnu un ārprātu. Tomēr es labi apzinos, ka tieši tā un pat vēl ārprātīgāk ir reālajā dzīvē. Savā ziņā rakstniece radīja ticamības sajūtu, kas apliecina, ka es nevēlētos būt ne trako fanu pulku ielenkumā, ne tā otrā puse, kurai dažkārt nākas būt par zibensnovedēju.

Kas mani atvēsināja šajā grāmatā-  es nenoticēju mīlasstāstam. Jā, šeit bija seksuāla kaisle un ķermeniska piesaiste (orgasmu atkarība), bet es šeit neredzēju mīlestību. Katram, protams, ir savs uzskats un viedoklis, kas ir un nav mīlestība. Angliski to sauc par FLING. Un tieši tā arī es šo karstasinīgo pievilkšanos (iemīlēšanos nevis mīlestību) arī redzēju, neko vairāk par īslaicīgu, karstasinīgu baudas mirkli. 

Ja jau mēs aizrunājāmies līdz seksam. Tas šeit bija pietiekami daudz un visos veidos. Un tomēr, nesaprotu kā autore to panāca, tomēr tā īsti līdz galam īsta seksa nebija. It kā ir atsevišķi atslēgas vārdi, kas rosina fantāziju, kurš kuram, vai kāds seksa veids vai poza norisinās, tomēr paša seksa īsti nemaz nav. Ir tikai neskaitāmi orgasmi un allaž viens pēc otra tvīkstoši ķermeņi. Vienā brīdī domāju, varbūt tas ir Young adults žanrs, tomēr tas neizskaidro varones vecumu. 

Rezumējot, grāmata mani iemidzināja un jauniešu kulta grupas aizkulises likās garlaicīgas, bet tad... Tad...Otrā grāmatas pusē, likās ka esmu pilnībā pamodināta no snaudas, jo tā uzvārīja asinīs pretreakcijas sparu. Un šeit es domāju, sabiedrības netaisnību, kad runa iet par dzimumu līdztiesību. Man patika galvenā varone un tas ir absurds, ka sievietes tiek vērtētas dramatiskāk, ar lielāku nosodījumu nekā, ja tādu pašu rīcību veic vīrietis. Kāda velna pēc šķīrusies vientuļa mamma nevarētu nodoties kaislīgām attiecībām ar jaunāku puisi? Kāpēc sabiedrība bez ierunām pieņem, kad vīrietis tiekas ar par sevi jaunāku meiteni, neviens viņam nenorāda, ka tēvam tā nepienāktos darīt.  Katrā ziņā grāmatas otra puse lika burbuļot manām asinīm un burtiski kļūt par Solēnas karsējmeiteni. 

Ja no sākuma likās 3 zvaigžņu grāmata, otra puse aizslīdēja uz 4 zvaigznēm.

Patiesībā ir kaut kur pa vidu. 

Runa taču nekad nav PAR vecumu, bet par to, VAI otrs spēj sniegt mums TO, kas mums patiesi ir nepieciešams. 

Kaut mums visiem ikdienā būtu tik daudz orgasmi, kā Solēnai ar Heisu!

PS. tikai uzrakstot šo atsauksmi uzzināju, ka šī ir Harry Styles fan fiction (man bija jāiegooglē, kas ir ir Harry Styles. Kā jau es teicu, es nefanoju par puišu grupām un tikai aptuveni zinu, ka ir (vai bija?!) tāda grupa kā One direction. Acīmredzot Harijam agrāk patikušas vecākas sievietes, kas arī ir iedvesma šai grāmatai.)

Tulkotāja: Astrīda Vucāne

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Ingmars un jūra" 2025

Mari Teede ,  Marja-Liisa Plats

 "Ingmar ja meri" 2023

SAM_6312

Vai visa dzīves patiesība ir lakonismā un dūmakainos palettoņos- piezemētos, viegli ieaijājošos un blanšētos? Vai dzīves asumus un pušumus mēs nobliecējām zem kombaina tonnāžas, jo galu galā viss taču beigās ir labi. Vai ne? Labi, nu tā, kas viss ir vienkārši labi. Un drāmām tur nav vietas. 

Jo ir tā pelēki drūmā jūra, ne gluži zilzaļi vilinošā, bet skandināviski atturīgā, kura ir tepat līdzās. Kur izrunāties, izkliegties, izpeldēties, pazaudēties, izdziedēties un izjūrēties.

Šī grāmata ar mani daudzās. Burtiski ķircina mani, izmetot laukā tādas skarbas tēmas kā mobings, vecāku šķiršanās, vientulība un visa sākšana no nulles. Ķircina tāpēc, ka tēmas apraujas tikpat ātri, cik iesākas. Šeit stāsti ir tikpat sadrumstaloti un vienkārši, cik vienkārši ir teikumi. Sandra, šī ir bērnu grāmata. Iespējams, visas bērnu grāmatas nav jālasa pieaugušajiem, pat, ja tām tiek piešķirtas pieaugušo veidotas balvas literatūras nozarē. 

Ingmars ir kā aizsalusi jūra. Iespējams, ka zem viņa bērna fasādes tur iekšā viss bango, šalc un virpuļo, bet ārēji viņš pieņem visu, kas viņa dzīvē notiek. Atšķirībā no mazā varoņa, man vietām gribējās aiz netaisnības kliegt. Kā?! Kāpēc?! Ar kādām tiesībām?! Iespējams, ir bērni, kas vienkārši pieņem, ka viņu istabā ievācas pilnīgi tāda paša vecuma svešs bērns, kas ieņem viņa lomu jaunajā tēva ģimenē. Iespējams, ka apcelšana atrisinās pati no sevis un beigās viss taču ir vislabākajā kārtībā. Bet man gribējās, lai autore iet tēmās dziļāk, lai parāda varoņu emocionālo pasauli un iekšējos pārdzīvojumos, ar ko nākas saskarties Ingmaram (un arī mamma).

Sajūta, ka stāsti tā arī peld pa ūdens virsmu, kā jūrā izmesta boja, ne velk dzelmē, ne izšaujas gaisā kā elpu ievilkt lec gigantiskie vaļi. Peld visur, kur ved straume, nepretojoties, necīnoties, ļaujoties, nepaskaidrojot, nepārtraukti apraujoties. 

Tajā pat laikā man patiesi patika relaksētā nomaļā jūras ciemata atmosfēra, kāda var būt tikai piejūras ciematos, kur izgāzušām sētām tiek pielikti izskaloti dēļi, kāpās mieru atgūst sirmgalvji un sadziedēt sevi ieradušās salauztas sirdis. Varbūt mums visiem ir jāmācās ielaist sevī jūra?! Draudzība tad jau atnāks pati.

Bet. Iedošu grāmatu izlasīt savam skolniekam un pajautāšu viņa viedokli. 

Grāmatu ilustrējusi Marja Līsa Platsa, ko pazīstam no tādām lieliskām grāmatām kā "Skeleta Juhana gaitas", "Mortens, Emīlija un zudušās pasaules", "Kā mans tētis atrada sievu".

3 zvaigznes.
 

Tulkotāja: Marika Muzikante

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Visa debesu zilgme" 2024

Mélissa Da Costa

"Tout le bleu du ciel" 2019

SAM_6050

"Šī liesma ir Gaisma, Enerģija. Tā ir dzīve, kas ļogās, dreb, cenšas noturēties pret visiem vējiem, kuri to apdraud." (407.lpp.)

Mācītājs? Labākais draugs? Pilnīgs svešinieks? Ar ko tu vēlētos pavadīt savas pēdējās dzīves dienas, ja būtu zināms, ka tās pienāks pavisam drīz?

Emīls, kuram atklāta neārstējama Alcheimera slimība, nevēlas pēdējos dzīves mēnešus vai gadus pavadīt slimnīcā vai kopā ar norūpējušos ģimeni. Viņš nolemj piepildīt savu sapni- doties ceļojumā, par ceļabiedru ņemot pilnīgi svešu meiteni, kura atsaukusies uz viņa spontāno sludinājumu interneta portālā. Kas sākumā izklausās pēc pilnīgi traka un neracionāla lēmuma, pārtop par transformējošu un meditatīvu ceļu abiem grāmatas varoņiem.

Kad pagātne un nākotne pamazām dzēšas acu priekšā, vai ir iespējams noturēt sevī mirkli šeit un tagad?

Grāmata aizkustina, tomēr vietām man likās, ka stāsts pārāk izplūst (grāmata varēja būt daudz īsāka), novirzās no mērķa ( pārāk daudz nevajadzīgu detaļu, kam ir maza nozīme stāstā) un iemidzina, bija vietas, kuras nebija pārliecinošas (Emīla un Lauras attiecības, klišejas), kaut visā kopumā sižetam ir liels potencionāls. Un uzrunā lasītājus kā Alķīmiķis, kurš tik daudz šeit tiek piesaukts. 

Kopā ar grāmatu izgāju tādu kardiogrammas kritumu un pacēlumu līkni, sākot no kamola kaklā pašās pirmajās lappusēs, raudāšanu grāmatas vidū un atkal jau stindzinošo un skaudro kamolu kaklā grāmatas beigās. Nav tā, ka kāds no sižeta pagriezieniem nāktu kā pārsteigums, tomēr skaistums ir pašā ceļā, kurā varoņi piedzīvo iešanu ne tikai pretī iepriekš nepiedzīvotam un nezināmajam, bet arī ceļu pie sevis. (Bet tas Koelju.)

Šī noteikti ir grāmata, kurai ļauties dzīves patiesās vērtības atrašanai, novērtējot mirkļa burvību un to vērtību atrašanu, pēc kā mēs ikviens patiesībā ilgojamies. 

Kaut kas skumji aizkustinošs, tāds, kas kņudinā pakrūtē, liek raudāt un skumt, reizē ticot, ka mēs visi spējam tik dziedēti,  neatkarīgi, cik ilgs laiks uz zemes mums ir dots. 

Grāmata, ko var dāvināt kā draudzenei, tā mammai, tā vecmāmiņai. Patiks visām paaudzēm. Patiks, patiks, es jums saku, ka patiks. 

4+ zvaigznes

Tulkotāja: Inese Pētersone

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Pirmatnīgais spēks" 2024

Scott Carney

"What Doesn't Kill Us: How Freezing Water, Extreme Altitude, and Environmental Conditioning Will Renew Our Lost Evolutionary Strength" 2017

SAM_6136
 

"Hofs ir ģēnijs un trakais vienlaikus; pravietis un āksts. Un, kā reizēm gadās ar cilvēkiem, kuri cenšas attīstīt superspējas, Hofam viņa prasmes ir maksājušas dārgi." (40.lpp)

Es nevaru ciest aukstumu.

Un tomēr, es vienmēr apbrīnoju (jā, apbrīnoju) visus tos, kuri ir aukstumu pieņēmuši un spēj neielaist to sevī. Piemēram, video ar zemledus nirējiem ir tik hipnotizējoši, ka liekas viņi ir iemācījušies kaut ko ārpasaulīgu- pārcilvēcisku. It kā viņi būtu krietnu soli tuvāk dabas kodolam gan fiziski, gan mentāli nekā mēs parastie mirstīgie. (Noskatieties filmu "Hold Your Breath: The Ice Dive")

"Daļēji iemesls, kādēļ cilvēki, ieskaujot sevi tehnoloģijās, kļuvuši vārgāki, ir nevēlēšanās savā ikdienā piedzīvot dažādību." ( 109.lpp.)

Grāmatā "Pirmatnīgais spēks" ir gan savi plusi, gan mīnusi, viss atkarīgs, ko lasītājs no tās sagaida un meklē.

Personīgi man grāmata patika, bija daudz aizraujošu, pārsteidzošu faktu, pētījumu un reālu dzīves piemēru, kas ierindojas sadaļā "gribi tici/gribi netici". 

Šī nav padomu grāmata, kurā pa punktiem sekot līdzi konkrētiem soļiem, lai izmantotu šo slavenā guru Vima Hofa jeb Ledusvīra aukstuma praktizēšanas un elpošanas metodi, uzveicot slimības un pārspējot jebkuras cilvēka spēju gaidas. Protams, var izrakstīt atsevišķus piemērus no autora piedzīvotās programmas, bet tā kā viss grāmatas teksts ir viengabailains un mētājas dažādos laikos, pieredzē un faktos, tad jāņem vērā, ka šeit nav īsas, kodolīgas nodaļas, pie kā ātri atgriezties pēc laika. (Vienīgā iespēja ir salikt pašam savas atzīmes lappusēs). No otras puses, šī ir pētnieciskās žurnālistikas grāmata, norādot neskaitāmas atsauces uz izmantotajiem resursiem, nevis tikai balstoties uz paša autora pieredzi. 

Grāmata piesaista uzmanību ar skaļu un skandalozu apgalvojumu, izmetot āķi lasītājiem, tomēr ātri kļūst skaidrs, ka, iespējams, tas ir tikai reklāmas triks, lai izpelnītos uzmanību. "Šarlatāna Hofa atmaskošana" beidzas jau pirmajās lappusēs, tomēr nevar noliegt, ka Hofa personība ir kontraversiāla un jebkurā gadījumā visai informācijai jāpieiet ar zināmu skepsi un pietāti, saprotot, ka tas, ka strādā vieniem, var nederēt citiem.

Ne velti autors daudzkārt min, ka vieglprātīgi, bez drošības un zināšanām pielietojot aukstuma metodi, var apdraudēt dzīvību. Šeit man visu laiku acu priekšā ir dramatiskais video ar sievieti, kas savu bērnu klātbūtnē metās ledainā āliņģī un nekad neuzpledēja. Better be safe then sorry. 

Tāpat arī svarīgi nepaļauties tikai uz alternatīvajām metodēm, atsakoties no medicīnas, bet pieiet tam visam kā papildus līdzekļiem uz veselības uzlabošanu. 

No otras puses, esmu klausījusies Hofa vēstījumu daudzos podkāstos un video un viņa teiktajā ir daudz ļoti vērtīga. Viņš mani iedvesmoja ik rītu iesākt ar ledainu dušu. Lai arī es esmu tālu no visa tā, ko praktizē pats Ledusvīrs, tas ir pats minimālākais, ko es spēju savā ikdienā implementēt. Un jāatzīst, ka tajā visā ir kāds maģisks spēks, kas liek praktizēt "būšanu šeit un tagad", fokusu uz dziļo elpošanu un enerģijas pieplūdumu. Ir ļoti daudz vērtīgu praktisku elpošanas vingrinājumu, ko no Hofa mācīties. 

• Interesants fakts- kādā projektā tiek pieminēts arī dalībnieks no Latvijas, kas iesaistījies Hofa programmā. 

Svarīgākais, ko paņemt no izlasītā- brūnie tauki ir tas pēc kā tiekties. 

"Brūnie tauki varētu būt trūkstošā organiskā struktūra, kas šķir cilvēku no dabiskās pasaules." (52.lpp.)

Visā visumā- grāmata man patika, - 4 zvaigznes

Tulkotāja: Ilze Klotiņa

Izdevniecība: Helios
 

"Monas untumainais tētis" 2024

Liis Sein ,  Ulla Saar

 "Mona isepäine isa" 2022

SAM_6006

Vai tēti drīkst atļauties būt untumaini, savtīgi, bezatbildīgi, egocentriski un atrauti no realitātes?

Neviens jau nejautā, vai drīkst. Dažkārt tā vienkārši notiek. Citi to sauc "Tāda ir dzīve", citi to sauc par "40gadnieku krīzi", no kuras mūs pasargāt nevar neviens. Un nav svarīgi, vai "40gadnieku krīze" ir 40, 38 vai 62 gados.

Dažkārt mēs kā pieaugušie nesaprotam, kas mēs esam un kur mums iederēties. Tad var iznākt kā Monas tētim, kurš raujas uz visām pusēm, lai saprastu, kas viņam ir dzīvē jādara, ar ko nodarboties vai, ar ko aizrauties. Dažkārt, tik ļoti fokusējoties uz sava kodola atrašanu, mēs nepamanām tos, kas mums ir vistuvāk blakus- mūsu ģimenes locekļus, kuriem jātiek galā ne tikai ar ikdienas pienākumiem (darbs, ēst gatavošana, rūpes par bērniem un māju), bet arī "pazudušā" meklēšanas epopejām. 

Monas tētis ir apsēsts ar sevis meklēšanu gan slavenu gleznu kolekcionēšanā, gan drudžainā ceļošanā, rakstniecībā, sportā un dejās, kino un mācībās. Šajā haotiskajā skriešanā un steigā, tēti pie prāta mēģina vest gan mamma, gan pati Mona, līdztekus iesaistoties, atbalstot un reizē mēģinot vedot tēti pie skaidrā saprāta. 

Es jūtos tikpat apmaldījusies šajā virpuļojošā stāstā kā pārējie varoņi, mēģinot saprast, kas te vispār notiek. Aija no @piedzivot.lappuses ienesa manās pārdomās jaunu vēsmu- iespējams, ka Mona šo visu sapņo. Šāds pagrieziens man nebija ienācis prātā un, iespējams, tas visu izskaidro. 

Kā ir, kad kādam ģimenē ir personīgā krīze, kā ģimenei ar to tikt galā un, kā tas viss izskatās no malas?

Grāmata pirmskolas vecuma bērniem.

3 zvaigznes

Tulkotāja: Maima Grīnberga

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Saki, ka nožēlo" 2024

Melinda Leigh

"Say You're Sorry" 2017

SAM_6110

Saki, ka nožēlo! Sandra, vai nožēlo? Laikam jau nē, ir bijis trakāk.

Iespējams, ka turpmākais viedoklis satur maitekļus, bet iespējams, ka nē. 

Divos skarbos vārdos sakot- viduvējs detektīvs.

Atšķirībā no semočku trilleriem, kuros ir absolūti absurds sižets un šokējoši pagriezieni, šeit viss bija piedienīgi pareizi. Tieši tik pareizi un klasiski, lai paliktu garlaicīgi. Šeit vienkārši nebija tā draiva un adrenalīna, kas liek ierausties dīvāna stūrī un satraukti šķirt skaļi grāmatas lapas, ik pa nodaļai jūtot, kā pieaug satraukums un bailes. Žetons gan autorei, ka uz beigām tomēr viņa pieturējās klasiskām vērtībām, saasinot dramatismu un nobeiguma kulmināciju, bet tas nemainīja pašu būtību, es šo grāmatu aizmirsīšu tikpat ātri, cik to izlasīju.

Atšķirībā no "Mīļais bērns" un to pašu absolūti trako "Mājkalpotāju", ko es turpinu ieteikt aizvien, kad man kāds sarunās jautā, ko izlasīt no kriminālromāniem, šo es neieteikšu. Man likās, ka kriminālromāniem nav laika iezīmes, bet šo lasot bija sajūta, ka šis ir sarakstīts labu laiku atpakaļ un jūtams tāds šablonisks izpildījums.

Tajā pat laikā, esmu pārliecināta, ka tiem, kas fano par somu (neprasiet, man neiziet no prāta tieši šis salīdzinājums) kriminālromāniem, šis darbs liksies kā aizraujoša lasāmviela.  (Vai tev?)

Vāks ir absolūti lielisks- krāsu kombinācija, burti, viss pievelk un ievelk. BET. Ir sajūta, ka šo jau esmu redzējusi. Protams, ja mums izdodas radīt vienreiz ko lielisku un atzītu, mums gribas turpināt šo drošo līniju, bet man kā lasītājam ir sajaukts prāts un es vairs nesaprotu, vai šī ir "Mana maziņā", "Nomalē" vai jebkura cita nesen izdotā grāmata ar zilu vāku. 

Resumē- es jau pilnīgi zinu kādu, kuram šī autore patiks, bet priekš manis- augstais goodread vērtējums ne tuvu neattaisnoja realitāti.

3.5 zvaigznes

Tulkotāja: Renāte Kārkliņa

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Okeāna bērns" 2024

Jean-Claude Mourlevat

"L'enfant océan" 1999

SAM_5991

Man gribētos, lai īsais romāns beigtos pirmajā daļā un paturētu to visu maģisko skudriņu sajūtu, kas radās, lasot burtiski plūstošo tekstu. Žans Klods Murlevā ir nudien burvis, es nezinu nevienu citu autoru, ar kuru spētu pielīdzināt šī franču autora brīnumaino spēju sajaukt pasaku elementus un noskaņu ar bailēm, humoru un tādu sāpīgi skaudru nojautu. Murlevā neizplūst liekos grafomāna palagos, daiļrunīgi aprakstot ainavas vai notikumus, bet viss, ko viņš kodolīgi raksta, ir tik juteklisks un nolasāms no pāris acu skatieniem, gluži kā mistiski noslēpumainais Dutrelo ģimenes īkstītis.

Pirmā no divām daļām, kā jau var nojaust, mani burtiski savaņģoja. Fantastiska. Gan ar sižetiskajiem izmetieniem, saglabājot intrigu par turpmākiem notikumiem, palēnām atklājot daudzslāņaino vienas ģimenes attiecību diagrammu. Te ir tik daudz melnzemes ko rakt, bet pāri visam autors spēj saglabāt kuriozisku ainavu, kurā ir šis piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilnais ceļš uz sapņu okeānu. Kāpēc tieši okeāns un vai Dutrelo ģimenes septiņiem bērniem izdosies nokļūt mērķī, atklāj dramatiskā otrā daļa.

Pats interesantākais ir veids, kā tiek pasniegts šis stāsts. Izklāstot to ne tikai no viena vai vairāku varoņu skatu punkta, bet iesaistot ikvienu personāžu, kuram ir mazākā saskarsme ar Dutrelo bērniem. 

Man šķiet, katram lasītājam, tāpat kā iesaistītajiem personāžiem, ir savas viedoklis, kas īsti notika. Un, kāpēc. Varbūt nav vienas universālās atbildes, kas saliktu visu pa plauktiņiem, gluži kā dzīvē. Sarežģīti.

Autoram ir fanatastiska valoda, bet sižetiksi beigas man bija ļoti grūti nolasīt. Tik spēcīgam darbam, tik vājš nobeigums. 

Dramatiski un sapņaini.

3.8 zvaigznes
 

Tulkotāja: Valērija Lasovska

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Noslēpumainais viesis" 2024
Istabene Mollija #2

Nita Prose

"The Mystery Guest" 2023

Molly the Maid #2
 

SAM_5983

"Cilvēks var būt cilvēks un vienlaikus arī briesmonis." (192.lpp.)

Šī laikam ir viena no retajām sērijām, kurā otrā daļa man liekas daudz saistošāka par pirmo. "Istabene" mani atstāja ar dalītām jūtām, meklējot skaidrību, kas ir šī bestsellera pārdošanas punkts. No vienas puses galvenā varone Mollija ir kaitinoša, no otras puses viņa ir pietiekami spilgta un atšķirīga, liekot domāt par visu to atšķirīgo, ar ko nākas saskarties realitātē. Es nezinu, kas man lika atgriezties pie istabenes piedzīvojumiem, bet bija sajūta, ka kanādiešu rakstniecei Nitai Prozai (īstajā vārdā Nita Pronovost) ir vēl ko teikt. Un es priecājos, ka tā, jo šis bija ātrs izklaides brauciens ar miermīlīgo detektīvu.

Savā ziņā man šis istabenes Mollijas stāsts atgādināja Agatas Kristi darbus (autore intervijās arī norāda, ka Kristi darbi viņai ir ļoti nozīmīgi), kurā darbojas Miss Mārpla vai Puaro. Ja padomā, cik dīvains, uz detaļām un konkrētām rīcībām bija vērsts Puaro (ar autistiskām iezīmēm), tad liekas, ka Mollijai ir vairāk līdzību ar Kristi radītajiem izmeklētājiem, kā pirmajā acu uzmetienā liekas. Interesanti, ka gan Kristi, gan Prouza saviem varoņiem neidentificē nevienu mentālo slimību, to, pēc sīkajiem varoņu aprakstiem, piedēvē paši lasītāji. Tomēr to nav iespējams neievērot, ņemot vērā, kādas uzmanība tiek pievērsta galvenās varones socializēšanās problēmām, grūtībām iekļauties, fokusēšanos uz vienu un atkārtotu darbību, kas ir gluži vai apsēstība (šajā gadījumā kārtošanai un tīrīšanai) utt. Autisma spektrs vai OCD, to autore nenorāda, tikai to, ka Mollija ir savādāka kā pārējie. Tomēr tieši šīs īpašības ir tās, kas palīdz noziegumu izmeklēšanā- pamantot detaļas un sīkumus, kas pārējiem paliek nepamanīti. 

Autore kādreiz strādājusi kā skolotāja studentiem ar īpašām vajadzībām un novērojusi, cik apkārtējā sabiedrība pret viņiem ir neiecietīga un nežēlīga. Savā stāstā viņa gribējusi pievērst tam uzmanību, vēloties izcelt, ka bieži vien viņu vājībā izrādās viņu spēks.

"Istabene" saņēma ne mazums kritikas, paužot, ka Mollijas tēls radīts kā parodija un ņirgāšanās par savādākajiem. Tieši tādas sajūtas nepameta arī mani, lasot pirmo grāmatu. Tomēr turpinājumā var just, ka autorei patiesie motīvi ir parādīt, cik daudz sirsnības, motivācijas, enerģijas un patiesa naivuma tā tīrākajā nozīmē ir šādos cilvēkos. Tāpat arī autore ar nodomu nevēlājās nosaukt vārdā Mollijas slimību, tieši parādot, ka diagnoze mūs neapzīmogo, jo mēs visi esam vienādi savā atšķirīgumā. 

"Noslēpumainais viesis" darbība norisinās gan tagadnē- Mollijas darba vietā, greznajā pieczvaigžņu viesnīcā, gan arī pagātnē, attainojot Mollijas un viņas tuvākā cilvēka- vecmāmiņas sarežģīto un nabadzīgo izdzīvošanu.

Tagad ir skaidrs, ka gribēšu izlasīt arī turpinājumu "The Mistletoe Mystery" un " The Maid's Secret", kas iznāks tikai šī gada aprīlī.

3.9 zvaigznes

"Tiesa, vienu gan klasesbiedri man bija iemācījuši, proti, to, ka teiciens "akmeņi trāpa sāpīgi, bet vārdi ir tikai tukša skaņa" nav patiess. Viņi bija devuši man pulka iespēju izvairīties no akmeņiem, un, pat ja metamie trāpīja mērķī, zilumi laika gaitā izdzisa. Taču vārdi- to dzēliens, stigma- palika uz mūžu. Viņu vārdi smedz vēl šobaltdien." (37.lpp.)

Tulkotāja: Laura Romanovska

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Vardes un Krupja piedzīvojumi" 2021

Arnold Lobel

"Frog and Toad" 1970, 1971, 1972, 1976, 1979

SAM_5736

Nesen dzirdēju reklāmas promo vienam no slavenākajiem Lielbritānijas podkāstiem (kura vadītājam, starp citu, nesen tik veltīta kritika par to, ka podkāsts, kurš slavu iemantoja ar investīciju un pelnīšanas padomiem, sācis ar vien vairāk piedāvāt saturu ar populistiskiem un skandaloziem veselības apgalvojumiem, tādejādi maldinot klausītājus), kur viesis teica- "mūsdienās mēs nemākam draudzēties". Ar to viņš domāja, ka visu laiku veltam savai pašzaugsmei, karjerai un ekonomiskajai labklājībai, taču neviens mūs nemāca, kā patiesi draudzēties un kopt draudzību, kas ir viena no svarīgākajiem aspektiem, kas palīdz mentālajai veselībai un labsajūtai (par draudzības lietu būs jāpapēta sīkāk).

Labi, es nevaru ieteikt jums kursus, kur māca draudzēties, bet te nu tā ir. Grāmata par draudzēšanos, kas pieejama jau četras desmitgades oriģinālvalodā, latviski gan pāris gadus, bet, kā redzams, pamatvertības nemainās. Tās ir rūpes, kopā pavadītais laiks, būšana klāt gan priekos, gan bēdās, gan gaidīšanas satraukumā, gan drosmes meklēšanā, sapņošanā, atmiņās un trako ideju realizēšanā. Gandrīz kā laulībā, vai ne?

Par šo grāmatu jau kopš izdošanas latviski, biju dzirdējusi daudz sajūsminātu atsauksmu, bet tikai tagad tā nonāca manās rokās. 

Varde un Krupis (kāpēc man visu laiku maldīgi ir licies,ka krupis ir vardes vīrs? Laikam vairāk bija jāpievēršas bioloģijas stundām) ir dīvains un reizē piemīlīgs draugu pāris, kuru ikdienišķās situācijas pārvēršas par humoristiskām etīdēm, kurās atklājas personiskās šķautnes un cilvēciskās rakstura iezīmes un vājuma mirkļi. 

Ik vakaru kopā ar bērniem lasījām pa pāris stāstiem. Patika gan man, gan bērniem, bet bija vietas, kurās skanēja tikai mani smiekli, jo šajos, it kā bērnu stāstiņos, ir pieaugušo pasaules bezdibeņi, kas tik labi atpazīstami.

Burtu lielums un atstarpes starp rindām ir ideāls sākumskolēniem vai tiem, kuri tikko apguvuši lasītprieku.

Vai viegli ir uzturēt īstu draudzību?

4 zvaigznes

Tulkojusi: Ieva Lešinska

Izdevniecība: Liels un mazs
 

Dita Cipfele

"Kā ārprāts man izskaidroja pasauli" 2024
 

Dita Zipfel

"Wie der Wahnsinn mir die Welt erklärte" 2019

SAM_5778

Kā sadraudzēties ar prātu un pašam nekļūt par ārprātu?!

Lasot grāmatu, kas paredzēta pusaudžiem, man likās, ka es nudien esmu pazaudējusi savējo. Jo vairāk mēģināju visā iedziļināties, jo mazāk man bija skaidrs. Nesapratu, kas te vispār notiekas. Un, ko tas vispār nozīmē, vai tam ir kāda apslēpta jēga, ko es nesaprotu, vai tas ir maģiskais reālisms vai nomoda un sapņa apraksts, zīmes vai kaut kas, kas liktu man atrast grāmatas sižeta vēstījuma kodolu?

Pirmā doma- šī gan ir viena jancīga grāmata, varbūt tikpat neizskaidrojama un nesaprotama kā bērnu transformācijas ceļš uz aizdomīgo pieaugušo pasauli.

Gluži kā konservētiem dārzeņiem, es ļāvu grāmatai iesāktai nostāvēties un nogatavināties. Un notika brīnums. Grāmatas otra puse bija kā "ahā" moments, kas lika saskatīt katra varoņa unikalitāti savās nepareizībās, greizībās un jancībās. Un to te ir daudz un visās malu malās- neskaitāmas tēmas, diskusijas, haoss un radošums, trakulīgums, ārprātīgums un drudžains satraukums, kurā visi ir tik iederīgi, cik neiederīgi.  Un tas viss kā viens attēlo pusaudzību, kura krizdama klupdama dažādos veidos un dažādiem panākumiem mēģina izlīst no bērnības čaulas. 

Trīspadsmitgadīgās Lūsijas dzīve ir kolorīta, ko vēl vairāk izkrāso iepazīšanās ar jancīgo večuku Klingi. Viņš ir tas, kas liek uzdot jautājumu, kas ir normalitāte un kā mēs zinām, ka mūsu realitāte ir vienīgā un pareizā realitāte, kas pastāv. Sadzīves mainīgie aptākļi liek pieņemt galējus un smagus lēmumus, meklējot savu ceļu, tomēr arī tas ir sarežģītāk, kā sākumā liekas, jo pusaudzība un pieaugušo dzīve ir tik neizskaidrojama un neparedzama. 

Savādi jancīgs stāsts, kurā slēpjas pusaudzības esence, kas gluži kā dzīvē, nevis dodas vienā virzienā, bet virpuļo te šurpu turpu, tajā pat laikā nosargājot sirsnības un labestības kodolu par spīti visām hormonu vētrām, kas tuvojas. 

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Signe Viška

Izdevniecība: Liels un mazs

"Atklāj pasauli. Kā sākt ceļot patstāvīgi" 2024

SAM_5625

Man gribētos šo grāmatu izlasīt divdesmit gadus atpakaļ, kad tikai sāku savus pirmos nedrošos soļus ceļošanas pasaulē. 

Sajūta, ka esmu gājusi līdzīgu ceļošanas pieredzi kā abas autores, daudz ko uzzinot, mācoties un saprotot tikai laika gaitā no savas pieredzes un kļūdām. Arī man ir nācies pēdējā naktī skatīties savā e-pasta adresē, gaidot, kad atnāks vīzas apstiprinājums, vai palikt neskaitāmos couchsurfing saimnieku mājvietās, arī uz grīdas vai visu vakaru skatoties futbolu (mans namatēvs bija futbola treneris, bet es savu mūžu neesmu noskatījusies nevienu fultbola maču, līdz ar to man tas bija garlaicīgākais kopā pavadītais laiks), stopēt, darboties brīvprātīgajā darbā un piedalīties dažādos Eiropas Savienības jauniešu apmaiņas programmās, gulēt lidostās ( vienreiz pēc ballītes ārzemēs nācās nīkt neskaitāmas stundas lidostā līdz lidojumam,  ko mēs ar draudzeni pavadījām zaļajā zonā koku paēnā, kur abas aizmigām un pamodāmies pēc pāris stundām ar sejas apdgumu, jo tur, kur bija koka ēna, vēlāk dedzināja vasaras saule) braukt padsmit stundas ar sabiedrisko transportu un strīdēties ar lidostu darbiniekiem par ieceļošanas atļautām. Ceļojumos esmu piedzīvojusi naudas reformu un attiecīgi problēmas ar ceļojuma turpināšanu, slimnīcu apmeklējumus, došanos uz nepareizo lidostu utt. Tā kā es esmu ceļojumu plānotāja mūsu ģimenē, labi zinu, cik laika aizņem galamērķa maršruta saplānošana. Bet tas viss ir to vērts.

Arī man ir savas mīļākās vietnes, kur meklēt lidmašīnas biļetes, blogi, kuriem sekoju, knifi un triki, kā atrast lētākus lidojumus, izmantot atlaižu programmas, offline kartes, kas palīdz atrast meža takas jebkuros pārgājienos un labāko skatu meklēšanas veidi, lai atrastu vietas ārpus tūristu bariem.

Ja reiz man tik daudzas lietas jau ir zināmas, kas mani piesaistīja grāmatai?

Tieši autoru pieredzes stāsti lika ar interesi lasīt šo ceļošanas padomu grāmatu- gandrīz kā aizraujošu piedzīvojumu stāstu apkopojumu. Man ļoti patika koncepts- ietvert dažādu ceļošanas pieredzi, kas papildina un parāda, cik dažāda pieeja var būt vienam un tam pašam galamērķim. Nav noteikta veida kā ceļot labāk, viss atkarīgs no vēlmes, kā tu vēlies ceļot.

No A līdz Z (No Alīnas līdz Zanei)- cik ironiski, ka autoru vārdi pat spēlējas ar alfabētu- šeit tiešām ir iekļauti neskaitāmi sīkumi, kas parāda gan pozitīvās lietas ceļošanai, tomēr neskopojoties ar monētas otras, ne tik glaimojošās puses atklāšanu. Instagramā, redzot skaistos galamērķu foto, mēs neaizdomājamies, cik noguris ir ceļotājs, cik stundas pavadījis ceļā, cik daudz tūristu baru ir aiz kadra, cik daudz stresa un nervus var iekļaut dažādas ķibeles (atpūta neizslēdz slimošanu vai ķibeles ar transportu vai naktsmītnēm).

Cauri grāmatas saturam vijas viegli uztveramā sarkanā metro līnija (Alīnas pieredze) un dzeltenā takas līnija (Zanes pieredze). Kā arī atsevišķi pieredzes stāsti-Unas darba nomada pieredze un Līgas Jaunzēlandes stāsts. 

Kam šī grāmata visvairāk būtu noderīga?

Man liekas tieši jauniešiem, kuri grib būt drosmīgi, redzēt pasauli, bet nezina, kur sākt. Šī grāmata ir kā ceļa zīmes, pieturas punkti, pēc kuriem vadīties un pašam izlemt, kam sekot.

Tieši šeit var uzzināt, ka ceļošana nav tikai kūrortvietu apmeklējums- ceļot var tik daudzos veidos- strādājot, darbojoties apmaiņas programmās, pieskatot svešu cilvēku mājas un neskaitāmos citos veidos šķērsojot savas valsts un drošības burbuļa robežu, lai pamanītu, kas notiek apkārt. Pat, ja Latvijā darba devēji vēl ir skeptiski pret "gap year" ("brīvais gads") ņemšanu, ārzemēs ceļošana un brīvprātīgais darbs ir kā bonuss tavam CV, jo jebkura pieredze liek pārvarēt šķēršļus un domāt plašāk, ārpus ierastā. 

Man patika šis visaptverošais ceļošanas iedvesmotājs, kas ir gluži kā forumu un blogu essences apkopojums.

 Atliek vien uzdrošināties izkāpt ārpus komforta zonas un ļauties ceļošanas drudzim.

Reiz ar to esi saslimis, no tā nav iespējams izārstēties. Es jums saku.

4 zvaigznes

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

"Ūdens vēstījums" 2024

SAM_5454 "Tas, kurš pirž, ir dzīvotājs." (99.lpp)

Kerala ir viens no skaistākajiem, ja ne skaistākais Indijas štats, atpazīstams ar neskaitājiem kanāliem, upēm un ūdens ceļiem. Izbrauciens ar unikālo pītā jumta laivu pa palmu ieskautiem ūdens līkločiem, vērojot ūdenzāles un ziedošos lotos ziedus, ir neaizmirstams. Ābrahams Vergēze atdzīvina un uzbur šīs atmiņas, kuras vilina atgriezties zaļošajā Indijas dienvidu reģionā, kurā nevar neiemīlēties. 

Vēsturisks romāns, kurš ievelk rietumiem svešajā kultūrā, kur valda citas parašas, tradīcijas. Te ir tik daudz garšvielu pilnu ēdienu smaržu un garšu, dabas aprakstu un neskaitāmu vārdu, kas svešā mēlē sarežģīti maldās izrunājot, reizē uzburot vēsturisko fonu, attainojot kolonizētās Indijas pārmaiņu kaleidoskopu trīs paaudžu garumā no 1900. līdz 1977.gadam.

Vergēzes meistarīgo un pasakaino stāstnieka talantu es iepazinu viņa pirmajā romānā "Liktens deja". Grāmata burtiski ceļoja no vienām rokām un citām mūsu ģimenē, īpaši pievēršot uzmanību tieši ārstu sižetiskajai līnijai. Arī šajā romānā Vergēze turpina to pašu iesākto ceļu, apvienojot spēcīgu vēsturisko un kulturas sižetisko virzienu ar detalizētiem medicīniskajiem aprakstiem un dramatiskiem varoņu attiecību pagriezieniem, kas bieži vien ietver vairākas vienas ģimenes paaudzes. Un jāsaka, ka medicīniskais virziens ir spēcīgs. Ar to es domāju, tie, kuriem ir jutība kaut vai iedomājoties par asinīm vai jebkādām manipulācijām, vērts zināt, ka Vergēze apraksta visu ļoti detalizēti, ietverot visus iespējamos ķermeņa izdalījumus, slimības un diagnozes. Autors ir pats saistīts ar medicīnu līdz ar to viņa aprakstītās medicīniskās manipulācijas ir ļoti vizuālas un grafiskas. ( Bet nevajag baidīties, lielākais fokuss ir uz varoņu likteņu līkločiem.)

Tā, kā medicīnas tēma mūsu ģimenē ir arī ikdienā, tad šādi romāni tikai pastiprina interesi. 

Vergēze netaupa dramatismu un ik pa laikam iemidzinot ar dabas aprakstiem, nāk klajā ar negaidītiem sižetiskiem pārsteigumiem, neļaujot lasītājam atstābt visas 667. lappuses. Tomēr apjoms prasa daudz enerģijas un emocionāli rauj līdzi dzelmē ar varoņu kritiskajiem kritieniem aizās, pirms spēj dziedēt zaudējuma sāpes, autors jau sagādājis nākamo pārbaudīju. 

Lasot "Ūdens vēstījumu" ir kā iegrimt Keralas kanālu ūdeņos un sapīties ūdenzāļu stiebros, no vienas puses nespējot pretoties Indijas valdzinājumam, bet tajā pat laikā saprotot, ka līdz galam nekad nebūs lemts pieņemt šīs kulturālās atšķirības. 

Lasiet Vergēzi un aizbrauciet uz Keralu. 

PS. Grāmata veltīta Vergēzes mammai Mariammai, daļēji iedvesmojoties no viņas dzīves. 

4 zvaigznes

Tulkotāja: Ligita Lanceniece
Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"It is always hard to know how to comfort someone who is crying, especially if you don't know them very well. Extra especially when they are your mum." (106.lpp.)

Partneri ikdienā un partneri pie otrā kopistiskā darba, kas iesūc sevī kā melnajā caurumā, un iedev nezināmā pasaulē, kurā elpo planētas pirmatnība pakausī.

Kiranas Milvudas Hārgreivas pirmais kopdarbs ar vīru – talantīgo mākslinieku Tomu de Frestonu "Džūlija un haizivs" savaldzināja ikvienu lasītāju, kā lielu un mazu. Lai arī tā ir bērnu grāmata, lasītāja vecumam šeit nav robežu, jo šeit ir tik dudz svarīgu vērtību un faktu, kam pievērst uzmanību, neaizmirstot pamatvērtības- atvērtību, sirdsgudrību un cieņpilnu attieksmi pret dabu un visu dzīvo.

Izlasot Hārgreivas romānu pieaugušajiem "The Mercies", es pilnībā ierakstījos autores fanu klubiņā un iegādājos vēl četras viņas grāmatas.

Ledaini stindzinošs aukstums, izolētība, apdullinošs skarbums, dabas pārmaiņas un migrācija. Šajā romānā autore turpina jau iesāktās tēmas, savelkot paralēles ar cilvēku emigrāciju, bēgļiem un savvaļas dzīvnieku migrāciju, pievarot neticamus kilometrus, lai meklētu pārtiku arvien sarežģītākajos apstākļos, ko ietekmē globālā sasilšana. Šis stāsts ievelk palēnām, līdz brīdim, kad ik pa laikam jānotrauš kāda asara. 

Hārgreiva raksta poētiski, dažkārt tekstā iekļaujot nepārprotamu viedokli šajā pasaules netaisnīgajā robežu un valstu noteikumu jūklī, kurā zem likuma burtiem pazūd pats galvenais- cieņa pret visu dzīvo, prioritāti sadalot visu pēc savstarpējā politiskā labuma.

Frestona gleznas, kurās integrētas iliustrācijas, ir kaut kas ledaini maģisks, salts- biedējošs, reizē cieņas un apbrīnas vērts. Tieši ilustrācijas attaino dabas spēku, plašumu, nebeidzamību un noslēpumainību. 

"A place where there is nothing between you and starvation except yourself." (145.lpp.)

Skaisti.

Nācās googlēt, kāda tad īsti izskatās tā mazā polārlapsa Miso. (Arctic fox). Visur pārsvarā izmet attēlus ar pufīgiem lapsu attēlies sniega baltumā, bet grāmatā aprakstītā mazā lapsa ir melna, kuras melnums atspīd tumši zilas nakts krāsā. Stāsts rakstīts, iedvesmojoties no īstas lapsas vārdā Anna, kura migrējot un meklējot pārtiku pa ledu noskrēja 3500km no Norvēģijas līdz Kanādai. 

4 zvaigznes

Izdevniecība: Orion

"Herbārijs ar leduspuķēm" 2024

SAM_5450

Wow, wow, wow!

Tik tumša purva grāmata nordic noir noskaņās! Nespēju atrauties no grāmatas līdz pat beigām. Tik laba un tieši manā gaumē. Daudz drūmuma, skarbuma, tāda, kas ir prātam neaptverams, baiss un biedējošs, tomēr reizē liek noticēt, ka dzīvē bieži vien notiek pat trakākas lietas. 

Nezinu, kā lai pastāsta, cik ļoti man patika grāmata, neapastāstot neko lieku no sižeta, jo gribas, lai lasītājs pats ierokas šajā sniega kalnā un saldē savas rokas.

Lai arī nekuriene, kur norisinās sižets, nav pat atrodama kartē, sajūtu līmenī, vietu nosaukumos un personāžu vārdos, likās, ka tā varētu būt kāda skandināvijas, teiksim Dānijas mazpilsēta, kur viss norisinās pa draugam, vai pieverot acis, kā jau visās mazajās komūnās.

Ļoti labi izstrādāti personāži- spilgti, reālistiski un ne gluži tie paši glaimojošākie. Katrs no tiem iekrāso sižetu, parādot cilvēciskās vājības visā tajā krāšņajā buķetē. Man patīk, ka savos tekstos rakstniece ieliec arī savas zināšanas vai kaut ko tādu, ko cilvēks parastais, kā es uzzina pirmo reizi. 

Džena Andersone raksta ļoti prasmīgi, iesākumā drūmajā romānā piešķirot par humoristisku noti, kas liek man smieties- sadzīviskie dialogi veido absurdas situācijas, kas labi iederas mazā ciemata jau tā sarežģītajā hierarhijā. Tomēr humoru tālāk aizstāj nordic noir notis, kurās sociālās tēmas, skarbi dzīves apstākļi, cilvēku rīcībnespējība un traģiski notikumi veļas kā sniega bumba, ievelkot sevī visus malā stāvētājus.

Bija vietas, ko gribētos mainīt vai vismaz ieviest skaidrību, teiksim- laika nogrieznis, jo straujās gadalaiku maiņas kaut kā netika līdzi sižetam, vai arī es kaut ko esmu palaidusi garām. 

Tumši, ļaunestīgi un skaudri.

4.5 zvaigznes

Tiem, kam patīk purva grāmatas un kriminālromāni, šis ir "must read".

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

"Kvantu lēciens" 2024

 Lise Villadsen

 "Kvantespring" 2020
 

SAM_5445

"Kvanta lēciens" par spīti nosaukumam man nav nekāds straujais lēciens iekšā nezināmajā. Lai ielasītos stāstā un pieķertos varoņiem, man nepieciešams laiks, lēnām, palēnām, pamazām grāmata mani paņem savā varā, atrodot prieku sīkajiem un ikdienišķajiem aprakstiem vietu "šis man patīk" sadaļā. 

Un tad, kad grāmata ir labi iesildījusies, tur vairs nepaliek vieta jautājumiem, dažkārt vislabākais ir arī tas vienkāršākais, kad mēs nezinām atbildes, kā ir labāk, kurā ir tik daudz iespēju kļūdīties un par laimi arī dažkārt iespēja mainīt. 

Komplicēti, sarežģīti.

Mentālā slimība, kas ieritinās aiz ādas, neskar tikai vienu personu. No tās ciešs visa ģimene, it sevišķi tāda, kurai rūp un gribas palīdzēt. 

Astrīdas vecākā māsa un labākais draugs Rute cieš no trauksmes un depresijas uzliesmojumiem. Brīžos, kad Rute grib paslēpties tumsā, arī pār māsas ikdienu pārvelkas nospiedošas ēnas. Kā lai brīžos, kad gribas baudīt skolas laiku, pirmo mīlestību, draudzības, priecājas, ja zini, ka tu esi vajadzīga māsai. Astrīdai nav viegli balansēt starp bezrūpīgu skolas laiku un vainas apziņu, ka nespēj dziedēt māsas mentālo veselību. 

Skaudrs un reizē pusaudžu ikdienas pilns stāsts, kurš pievērš uzmanību mentālajai veselībai, parādot sarežģītos apstākļus, un visu to, ko ģimenei nākas ziedot, lai palīdzētu tuvākajam cilvēkam. Pusaudzība jau tā ir viena sarežģīta lieta, kura kļūst vēl sarežģītāka, kad tev tiek uzkrauta pieaugušo atbildība, kas dzīvojas paralēli ar tādām emocijām kā vainas apziņa, savu jūtu noliegšana, distancēšanos un skumjām pēc zaudējuma.

Romāns pusaudžiem un visiem tiem, kas ikdienā ir tiem blakus.

4 zvaigznes

Tulkotājs: Andrejs Vīksna

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Bet kas būs ar mums" 2024

SAM_5435

Guntara Sviļa debijas romāns "Bet kas būs ar mums" ir biogrāfisks bērnības atmiņu stāsts 80to gadu beigās un 90to gadu sākumā, kurā autors gandrīz filigrāni apraksta savu piedzīvoto kādā mazpilsētā. Detaļas šeit ir tik niansētas, burtiski satveramas un aptaustāmas, kā arī sasmaržojamas un sagaršojamas, ka liekas esi atsviests atpakaļ trīsdesmit gadus.

Lai arī es esmu piedzīvojusi daļu šo laika posmu tajā pašā mazpilsētā, bet šis bija it kā ielūkoties pilnīgi man nezināmā un svešā paralēlajā pasaulē, kuru es it kā ar prātu apzinos, ka tāda ir pastāvējusi, bet tomēr man tas bija kā ielūkoties pilnīgi svešā ģimenes guļamistabā, dažkārt neērti, dažkārt līdzpārdzīvojot, dažkārt ar pārsteigumiem, jo stāsts dinamiski pāriet no vieniem notikumiem uz citiem.

Ģimenes dzīvi daudz ko nosaka vecvecmammas balss, tomēr lielākais nemiera cēlonis ir ar alkoholismu sirgstošais tēvs, kas bieži vien nosaka, cik mierīga vai nemierīga būs nakts. Tajā pa vidu mammas rūpes un visas ģimenes turēšana kopā. Šis nav stāsts ar morāli vai pārmetumiem, Svilis raksta tā, it kā to visu nudien stāstītu mazais Guntars. Domas, kas ienāktu prātā bērnam, līdz galam nepateiktais un ģimenes noslēpumi, ko mēs uzzinām vai nojaušam līdz ar mazo varoni, liek lasītājam būt klātesošam, nezinot, kurp vedīs stāsts. 

Neskatoties uz drūmo atmosfēru, kas no mūsdienu dzīvesveida un apstākļiem, var šķist dramatiski un neiedomājami, stāstā ir daudz bērnišķīga prieka un sajūsmināšanās par niekiem un sīkumiem, ko var izjust tikai bērni, atceroties savu bērnību, lai kāda tā arī nebūtu. Guntaram ir izdevies izveidot šo klātesamības sajūtu, kas burtiski aizved atpakaļ padomju laikā. 

"Taksometriem ir savi likumi, vistālakajam maršrutam drīkst uzrunāt tikai rindā pirmos taksometrus. Ja pasažieris pienāk pie trešā taksometra un lūdz aizvest viņu uz Gulbeni, tas ir jāpārsūta uz pirmo taksometru. Savukārt, ja pirmajam taksistam klients lūdz aizvest viņu tepat pāri pilsētai pēc izlejamā alus, tas tiek sūtīts pie pēdējā taksometra. Šī hierarhija ir nelokāma tāpat kā armatūras stienis, kas katram šoferim ir paslēpts zem krēsla. Joki šeit neiet cauri."

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

"24 stāsti Ziemassvētkiem" 2024

SAM_4980

Vai atceries, kā bija saņemt tās papīra turzā ietītās konfektes Ziemassvētku eglītēs, kur starp ledeņu saujām, vienu mandarīnu un īrisiem bija tikai pāris dārgumi- šokolādes konfektes sudrabaini spīdīgos papīrņos, kurus izgludinot māsas pievienoja savai papīrīšu kolekcijai. "Vētrasputns", "Magone", "Lācītis Ķepainītis" un mans mīļākais "Rīts". Lai baudītu savas mīļākās konfektes, es vienmēr vispirms apēdu visas ledenes, tikai pēcāk ļāvos kūstošajiem šokolādes gabaliņiem uz mēles. Bieži vien māsas, kuras bija apēdušas savas konfektes pirmās, atklāja manu konfekšu slēptuvi un slepus bija apēdušas arī manus taupījumus.  Šis stāstu krājums ir tieši tāda konfekšu turza, kur ir nesaitāmi daudz ledeņu un tikai pāris šokolādes gardumi. 

Sākšu ar to, kas man patiesi patika. Adventes kalendāra koncepts, kas aicina ģimenei lasīt pa vienam stāstam decembrī, ļaujot šai Ziemassvētku gaidīšanas sajūtai aizlīst aiz ādas, reizē bērniem stāstot arī savu pieredzi no saviem bērnības svētkiem un vecvecāku atmiņām. Kaut arī sākumā nudien apņēmīgi lasīju ik dienas pa stāstam, dienas steiga un darbi darīja savu, un beigās pārējos stāstus izlasīju vienā dienā. 

Lindas Valeres ilustrācijas esmu iemīļojusi un patiešām priecājos, ka šim projektam ir arī oriģinālilustrācijas, kas dažubrīd uzbur vairāk svētkus kā paši stāsti.

Patīk arī grāmatas beigās informācija par autoriem- sīkumi detaļās vienmēr ir svarīgi.

Taču nepameta sajūta, ka es lasu skolas sacerējumus, kuros ir dota tēma un brīva izpaušanās brīvība. Sacerējumiem nav ne vainas- valoda ir lieliska, tomēr īsajā formātā bieži vien izpaliek vērtība, kaut kas, kas paliek atmiņā arī pēc grāmatas aizvēršanas un dažubrīd pat saprašana, ko autors vēlējies ar to pateikt. Gribētos vairāk un spēcīgāku izlasi, vai vēl izaicinošāku konceptu. Savā galvā iztēlojos krājumu, kur viens autors turpina iepriekšējā autora iesākto, vai stāsti, kuri jāveido pēc noteiktiem atslēgas vārdiem, stāstu konkurss, kurā atlasīti tikai spēcīgākie stāsti.

Protams, bija atsevišķi stāsti, kas manī kaut ko iekustināja, bet daudzus es aizmirsu tiklīdz pāršķīru nākamo lappusi. 

Tā kā neskaitāmas slavinošas atsauksmes vēsta, ka šī grāmata uzbūrusi svētku sajūtu, acīmredzot ir panākts vēlamais efekts. Man personīgi gribas teikt, ka virziens, kur iet ir pareizais, bet vēl jāpiestrādā pie izpildījuma. 

3 zvaigznes

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Ļaudis, kas sēj sniegā" 2024

Tina Harnesk

"Folk som sår i snö" 2022

SAM_5059

"Iedomā tik: tas, kas nespēja nest dzīvību... tagad nes manu nāvi. Dzīve ir traki dīvaina." (198.lpp)

"Ļaudis, kas sēj sniegā" ir tik pat netverams, ātri gaistošs un acumirklīgs kā pirmās ziemas sala sniegpārlas, kas uzkrīt tev uz mēteļa apkakles, nozaigo un tikpat ātri izkūst.

It kā nemanāms pieskāriens, kas nav fiziski tverams un pēc mirkļa jau izkusis, atstājot aiz sevis vien sajūtu, cik viss ir zūdošs.

Sāmu izcelsmes zviedru autorei Tīnai Hārneskai šis ir debijas romāns, kas saņēmis "Zviedrijas Gada grāmata" balvu. 

Stāsta pamatā ir divas galvenās līnijas, kas savā veidā kaut kur krustojas un rokas dziļāk pagātnes šķetināšanā. 85 gadus vecā Maridja ziņu par tuvojošos nāvi, pieņem ar zināmu apņemšanos nevienu neapgrūtināt, darot visu, lai noslēptu skarbo diagnozi un sameklētu kādu, kas parūpēsies par vīru. Savukārt jaunais pāris Kajs un Mimmi risina mistisko un tradicionālo līniju, kurā uzplauksnī sāmu kultūra. Sāmiem un savām saknēm grāmatā ir liela nozīme, kas notekti sasaucas arī ar pašas autores izcelsmi. Tajā pat laikā šeit ir zviedriem raksturīgie lielumi- spilgti vecās paaudzes personāži- ar raksturu, nostāju un lielu sirdsgurdumu.

Grāmata atgādina par dzīves trauslumu, par pagātni, no kuras nevar izbēgt, par vārdiem, ko mēs baidāmies atklāt saviem tuvākajiem un par izcelsmi, kura agrāk vai vēlāk tev liks par sevi atgādināt. 

Grāmata iesākas spilgti, gluži kā inercē nesot uz priekšu, kaut kur pa vidu liekas, ka viss ir nomaldījies un savēlies vienā nepārredzamā sniegotā pakalnē, bet uz beigām risina visu neizteikto, lai atstātu tikpat daudz jautājumu. Vienu gan es nesapratu, kur mans humors pazudis, jo solītās smieklīgās epizodes tā arī mani nesasniedza.
 

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Dace Deniņa

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Tur, tālumā, gaudo asinssuns" 2024

IMG_6909

Ir noslēpumi, kuri mūs uzliek uz āķa. Mums gribas zināt, kas aiz tā stāv, kāpēc?

Mistiskā Nora F.Dūma loģiski liek uzdot neskaitāmus jautājumus, gan par savu dzimumu, gan motivāciju, gan personību/personības, kas aiz šī pseidonīma slēpjas. Reizē arī liekot nojaust, kāpēc. Izlasot romānu, arvien vairāk saprotama "kāpēc" daļa. Un tas reizē rada arī skumjas par mūsu neempātisko sabiedrību. 

Šī ir grāmata par attiecību preparēšanu.

Iedomājos, ka attiecības ir kā fizisiski sataustāms veidols, kas kādā brīdī izbeidz savu esamību ātrāk par ķermenisko laiku uz zemes, un gluži kā līķis tiek ievests morgā un uzšķērsts, lai noteiktu tā nomiršanas iemeslu. Cik gan katram no mums ir šādu līķu attiecību morgā, ko analizēt, griezt un svērt?

Es nemāku tev atbildēt, kas ir šī (šis/šie) Nora F. Dūma, bet viņa lieliski raksta.

Šeit nav ne mazākās miņas no latviešiem piemītošā viensētas stila, kad pēc pirmajām nodaļām skaidri nosakāms, ka romānam ir latviskais pieticības gēns. Šeit ir tāda kosmopolītiska noskaņa, kurā, neskatoties uz to, ka tiek pieminēta ASV kā norises vieta, tā tikpat labi varētu būt Parīze. Francijas galvaspilsētas aura mani neatstāja visu romāna ilgumu, es nespēju izmest no prāta mazos balkoniņus, ciešās miniatūrisko dzīvokļu sienas un multikulturālo vidi. Un reizē likās, ka vietās es skatos kādu Eiropas kino filmu, kurā nojukusi robeža starp sapņiem un realitāti, bet tajā visā jaušamas alkas just un piederēt un iederēties. 

Man gribas, lai Noru F. Dūmu lasa, tie, kuri ir atvērti pasaulei, un reizē man patīk šīs mistiski noslēpumainais plīvurs, kurā paliek daudz neatbildētā un noslēpumainā. Lasot nevarēju nedomāt par "Džovanni istabu" un Džārmuša filmām. 

4 zvaigznes
 

"Dadžu pļava" 2024

Katarzyna Ryrych ,  Grażyna Rigall

"Łopianowe Pole" 2017

SAM_5095

Bērnu grāmatās ir labs spēļlaukums rakstnieka radošajai brīvībai, jo tā ir vieta, kur ļaut izskrieties saviem fantāzijas suņiem.

Poļu autore Katažina Ririha to ir paturējusi prātā un ļāvusies tam visam ar draiskulīgu neprātu. Šajā haosā starp realitāti un izdomātu pasaku tēliem, savijusies realitāte visās tās pelēkajās un dažkārt skarbi netīrajās krāsās. Varbūt drūmās ikdienas vienīgais glābiņš ir neparasti, izfantazēti notikumi, kuros viss ir iespējams. Te var sastapt gan melno caurumu, gan burves, gan burvestības, māņus, vampīrus, Hariju Poteru un ko tik vēl ne. Un bērnus. Viena pagalma pavisam parastus bērnus. 

Dadžu pļavas pagalma bērni garlaicību kliedē ar rotaļām un kopā būšanu, bet ar viņiem atgadās pavisam neparastas un buvestību pilnas lietas. Te viss ir gluži kā haotiskā ainā no karuseļu izrādes, kur leļļu meistari un nākotnes pareģotāji māna prātu un, fonā skanot šausmu filmu mūzikai, no leijerkastes lec laukā spēļu mērkaķis un sit bungas. 

Priekš manis tas viss likās ļoti haotiski, tik haotiski, ka bija grūtības sekot līdzi notikumiem, kuri varenā ātrumā traucas no viena stāsta uz otru, neļaujot pieķerties tēliem. Neskatoties uz to, ka aiz maskarādes slēpjas skarbas tēmas un drūma realitāte, man pietrūka kopsaucēja, kas stāstu padarītu par neaizmirstamu. Man bija sajūta, ka esmu iekāpusi karuselī, man ir sagriezusies galva un vajadzīgs brīdis, lai saprastu, ko es tikko izlasīju. 

Grāmata pamatskolēniem, kas lasa paši un labprāt dodas haotiski trakulīgā fantāzijas devā. 
 

Tulkojusi: Ingmāra Balode

Izdevniecība: Pētergailis
 

"Biezoknis" 2024

Sarah Pearse

"The Wilds"

(Detective Elin Warner, #3)

SAM_5069

"Biezoknis" ir trešā un noslēdzošā daļa detektīves Ēlinas Vorneres izmeklēšanas sērijā. Savā ziņā Sāra Pīrsa ir paradokss, ko grūti izskaidrot, iegūstot panākumus lasītāju vidū, tajā pat laikā saņemot tikpat daudz kritikas.

No vienas puses, Pīrsa šajā grāmatā ir mācījusies no iepriekšējām kļūdām, bet no otras, vēljoprojām liekas, ka Ēlina ir visneprasmīgākā izmeklētāja visā trilleru radītajā kriminālajā pasaulē. Lēnums un acīmredzamie pavedieni, būtu vēl saprotami, ja Ēlina būtu vienkārša cilvilā, bet, ņemot vērā viņas profesiju, viņa šķiet visneapķērīgākā detektīve, kādu vien var atrast.

Tā kā vāka dizains ir pirmais, kas piesaista jebkuru pircēju, kurš iemaldījies simtiem lūdzošu grāmatu oāzē, Pīrsas grāmatas (visas trīs) ir ar piesaistošu dizainu- pievilcīgas, ar īsiem, kodolīgiem nosaukumiem, labu burtu šriftu un aicinošām fotogrāfijām. Tādu, kādu gribētos gan dāvināt, gan turēt savā grāmatu plauktā.

Literatūras pasaulē skata vīrus pēc cepures, lai ko arī kāds nefilosofētu par satura vērtīgumu. Otra panākumu atslēga (vai pat svarīgākā) ir Rīza Viterspūna un viņas grāmatu klubs. Ja tev vēl ir kādi jautājumi, tad atbilde tev ir acu priekšā. 

"Biezoknis" ir diezgan samudžināts stāsts ar neskaitāmiem brāļiem un māsām, mainītiem vārdiem, pagātnes noslēpumiem, iesaistītajiem utt., ka brīžiem viss sajūk vienā putrā kā kišmiš ar rozīnēm. Savukārt pats stāsts nav nekas pārsteidzošs, šokējošs vai nervus kutinošs. Šoreiz nosaukums mazliet maldina, jo būtu gribējies vairāk ielīst pašā biezoknī, ne tik daudz fokusēties uz radu rakstiem un pavērsieniem, kam ne vienmēr ir loģisks pamatojums. 

Vai ļausies Pīrsas trešajam izaicinājumam? Ja esi gatava ielīst biezoknī uz savu galvu- galvenais neapmaldīties.

3 zvaigznes
 

Tulkotāja: Ilze Paegle-Mkrtčjana
Izdevniecība: Helios

"Labākā diena" 2024

Kotryna Zylė, Inga Dagilė

"Geriausia diena" 2022

SAM_5074

Tā nu ir sanācis, ka par lietuviešu grāmatu jaunumiem es kladzinu divas reizes. Ne tikai Lietuvas autoru, bet arī cittautu grāmatām. Pat, ja pati es nelasu neko vairāk par bērnu grāmatām lietuviski, es nespēju paiet grāmatu jaunumiem, neizpētot, nemeklējot vairāk informācijas un neieliekot tos savā "izlasīt" sarakstā. Tieši viņu jaunumi ir atklājuši daudzus man iepriekš nezināmus autoru apvāršņus.

"Labāko dienu", ko es pilnā nopietnībā neskaitāmas reizes esmu nosaukusi par "Sērkociņkastīti", nesaprotot, kāpēc citi rausta plecus, par ko es runāju, esmu ar entuziasmu aprakstījusi jau tad, kad tā tikko iznāca lietuviski.

Mani sajūsmināja ne tikai koncepts, vizuālais vēstījums, horizontālais izvietojums, bet arī daudzdimensionālais vizuālais izpildījums, ka nespēju sagaidīt, kad beidzot šī grāmata būs latviski. Tikpat aizraujošs ir arī autoru koncepts, kad viņas tiekas ar mazajiem lasītājiem- izspēlējot labākās dienas scenārijus mazajās sērkociņu kastītēs simtos izpildījumu. Grāmatas veiksmes atslēga ir spēja izrāpties laukā no lappusēm un integrēt stāstu lasītāju ikdienā, neaprobežojoties tikai ar klasisko lasīšanas pieredzi.

Šis ir darbs, kas liek domāt, darboties, iztēloties, sapņot un pārrunāt.

Vienkāršs vēstījums, kas savā izpildījumā ir izcils.

Iesaku no sirds.

Starp citu, Kotrīnai Zīlei nesen iznāca jauna grāmata "Mylimi kaulai", kas ir ļoti augstu novērtēta Lietuvā, kā labākais viņas darbs, piedevām pirmo reizi pieaugušo auditorijai. Nu, ko. Esam atkal uzlikti uz gaidīšanas bumbas. Kā jau pieklājas Kotrīnas grāmatās, arī šeit būs atrodama atmosfērīga mistika, folklora un aizsaules tēma. 

4 + zvaigznes

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Pretlietus zupa" 2024

Majda Koren ,  Ana Maraž
"Protideževna juha" 2023

SAM_4901

Kā par nelaimi, saule caur logu spiežas tik piemīlīgi, ka siltums burtiski ielaužas manā mājvietā, ienesot līdzi siltumu un ilūziju, ka tas piesnigušais ledainais sniegs uz trotuāra ir kaut kas iluzionāls un attāls. Un viss tieši dienā, kad jāraksta atsauksme par saules piesaukšanu. It kā visas pārējās drūmās dienas, kas žmiedz mani ik dienas nost ar savu nebeidzamo pelēko drūmumu, slapjo sniegu un mitrumu, kas aizslīd aiz ādas, tiklīdz uzdrošinies spert soli ārpus savas drošās ligzdiņas, neeksistētu.  

Bet slovēņu autores Majda Korena un Ana Maraža buras un spēlējas cauri drūmo dienu miglai un piesauc paslēpušos sauli. Katrs niecīgais mazumiņš paveic lielus darbus, vai ne?

Dažkārt vajadzīgs vesels lērums draugu (vismaz desmit), lai aizbiedētu lietu un uzvārītu pretlietus zupu. Ilustrācijas man atgādina bērnu dārza laiku, kad bija jāgriež aplikācijas un jālīmē krāsainie laukumi viens uz otra, lai radītu tēlus- mazliet šķībus, greizus, bet tomēr piemīlīgus, jo radīšanas procesā ielikts tik daudz enerģijas un pūles. Vārot zupu, lietas skaitās kopā, cipari viens pēc otra ieņem savu vietu katlā un nostiprina zināšanas. 

Mazajiem pirmsskolēniem, lai mācītos skaitļus, nostiprinātu tos un iemācītos izdevušās vasaras noslēpumu- kopābūšanai ar draugiem ir spēks, kas neizdevušos dienu padarīs par ievērojumu un neaizmirstamu notikumu. 

Tulkotāja: Dagnija Dreika

Izdevniecība: Pētergailis
 

"Mana maziņā" 2024

Anna Jansson

"Dansa min docka" 2021

SAM_5038

Zviedru detektīvu rakstniece Anna Jansone ir atgriezusies ar izmeklētāja Kristofera Barka komandu, lai izmeklētu sociālās apdrošināšanas darbinieces Ēvas slepkavību, kuras cēloņi meklējami senā pagātnē, aizvedot lasītāju uz Zviedrijas tumšākajām un neglītākajām vēstures lappusēm. 

Tieši otrā plāna vēsturiskais fons šajā romānā spēlē galveno lomu, man personiski tas uzrunāja visvairāk un gribētos, lai tas tiktu attīstīts vēl dziļāk, tumšāk, parādot realitāti, kura daudzām sievietēm pārvērta dzīvi par skarbāko murgu. Man patīk skandināvu tendence kriminālo romānu sižetos ievīt sociālās tēmas, izgaismojot sistēmas un sabiedrības neglaimojošāko pusi.

Detektīva "Mana maziņā" mūsdienu izmeklēšanas līnija ir vienkāršota, diezgan paredzama, bet tieši vēlme uzzināt vairāk par vēsturiskajiem notikumiem, piešķir romānam dinamiskumu un burtiski dzen lasītāju uz priekšu. 

Par kādiem vēsturiskajiem notikumiem vispār ir runa? Par slēgto veselības iestādi Vestramarku, kurā neaizsargātas sievietes tika ieslodzītas pret pašu gribu, sterilizētas, sazāļotas un izolētas no sabiedrības. Daudzas no viņām bija izvarošanas upuri vai palikušās stāvoklī neprecētas, tādejādi iegūstot  sliktu slavu un piespiedu ieslodzīšanu veselības aprūpes namā, jo tika uzskatītas par "bīstamu sabiedrībai" ar savu "izlaidīgo" dzīvesveidu. 

Jāsaka, ka Zviedrija nebija vienīgā valsts, kura uzturēja šādas piespiedu ārstēšanās iestādes, par Salpetrjēras iestādi Francijā var lasīt Viktorijas Masas grāmatā "Trako sieviešu balle".

Visiem tiem, kam interesē viegli detektīvi ar vēsturiksiem noslēpumiem. 

Tulkotāja: Dace Andžāne

Izdveniecīca: Latvijas mediji
 

"Kriminālie cīsiņi" 2024

Ilmar Tomusk ,  Hillar Mets  
"Kriminaalsed viineripirukad. Neljanda A kriminalistid" 2013

SAM_5018

Krikse un Krakse jeb Tīna un Madis ir atgriezušies ar jauniem izaicinājumiem un neparedzamies dzīves pagriezieniem. Šajā reizē, ceturtklasnieki savādu sakritību dēļ pirmos soļus sāk biznesa pasaulē, lai arī tā nesniedzas tālāk par drošajām skolas sienām, tomēr tā ir ne mazāk apņēmības un visa brīvā laika paņemoša nodarbe.

Bērniem, kuri dzīvo mīlošā, bet trūcīgā ģimenē, savas naudas pelnīšana ir solis tuvāk sapņiem, kas saistās ar ceļošanu un mobilā telefona iegādi. Pāri valsts robežām aizved otrā stāsta daļa, kas ir neticamiem brīnumiem un kurioziem pilna.

Arvien vairāk nākas pārliecināties, ka ikvienas tehnoloģijas ienākšana grāmatu pasaulē noveco gaismas ātrumā. Modernie telefoni pēc desmit gadiem pielīdzināmi aizvēsturiskiem dinozauriem, gluži kā liecības no citas paaudzes. Šie desmit gadi, kas šķir oriģinālu un tulkojumu, lai arī niecīgi, tomēr ir sajūtami. 

Igaunijā atzītā un populārā autora Ilmara Tomuska detektīvi ir auditorijas iemīļoti, jo ieved aizrautīgā un brīžiem neticamā pasaulē, kur viss ir iespējams un ļauj sapņot pēc neiespējamā. Šī noteikti ir bērnu grāmata, jo mans racionālais prāts ik palaikam gribēja apšaubīt notikumus, liekot atzīt, ka ir vecums, no kura neizbēgami izaug. 

Grāmata, kas māca pirmos soļus biznesā, budžeta plānošanā, krāšanā, grāmatvedībā, skolas mācību firmas veidošanā un ģimenes ienākumu līdzdalībā. Ticami neticamais, humoristiski reālistiskais. Sākumskolēniem, kuri labi varēs asociēties ar galvenajiem varoņiem, kuriem nākas pacensties, lai iegūtu to, ko kārojas. 

Tulkotāja: Daila Ozola

Izdevniecība: Pētergailis
 

"Mollis un ērms" 2024

Katri Kirkkopelto

"Molli ja kumma"2018

SAM_4920

Moolis ir atgriezies lielāks (ne tikai fiziski lielākas grāmatas izskatā), šķiet, ka arī mazlietu apvēlies. (Kuram gan negadās) 

Kad iepazinos ar Molli pirmo reizi, es visu laiku mēģināju izdomāt, kas par tēlu īsti ir šis varonis. Panda ar asti? Meža koala ar plušķainām ausīm? Vai vienkārši superīgi mīlīgs mošķis? Bet izrādās, ka arī mīļmošķiem ir savi ērmi, kas ir vēl ērmīgāki par galvenajiem varoņiem. Bailes, kas jāpārvar, lai stātos aci pret aci ar nezināmo, iespējams nav nemaz lielākā problēma, ar ko jāiemācās sadzīvot. It sevišķi, kad jāsaprot, kā iemācīties saprasties ar saviem draugiem, kad esiet sastrīdējušies. 

Lai arī kas Mollis nebūtu, mani tas ir savaldzinājis. It īpaši tas starojošais, pufīgais un draudzīgais mīļums, kura sirds ir atvērta īstai draudzībai. 

Šī grāmata vēsta par strīdiem, konfliktiem un nesaprašanos, kas neizglābjami arī vistuvākajās draudzībās var nemanāmi piezagties. Lai samilzušo bezdibeni pārvarētu, abām pusēm jāspēj spert soli un atvērtu sarunu, izpaužot savas emocijas un sajūtas. Tāpat šis ir stāsts par bailēm un drosmi, kas katrā no mums mīt. 

"Uzdrīkstējies pateikt, ka tev bija bail. Tā ir vislielākā drosme." 

Paralēli galvenajiem varoņiem Mollim un mazajam Sisu, no vienas grāmatas otrā starp lappusēm pavīd mazie, zaļie lidoņi, kas piesaista uzmanību ar savām gigantiskajām acīm un dzelonim līdzīgo knābi. 

Tāpat arī šeit turpinās rudenīgais lidojošo lapu elements- sarkanais un zaļais akvareļu fons simboliski ar vēju virpuļo no vienas grāmatas uz otru. 

Tulkotāja: Maima Grīnberga

Izdevniecība Helios
 

"Ziemassvētku līgums" 2024

Catherine Walsh

"Snowed In" 2023

SAM_4471

Ko tur liegties, Ziemassvētki ir vieni no maniem mīļākajiem svētkiem, kas man asociējas ar konkrētiem rituāliem, kopā pavadīšanas laiku un veselu mēnesi gatavošanos un satrauktu gaidīšanu. Esmu izgājusi cauri visādiem šiem svētku pavadīšanas posmiem, pavadot tos gan Āfrikā, gan Lielbritānijā, gan internacionālā sastāvā ar ceļotājiem no visas pasaules, gan strādājot parastu darba dienu, bet, jo vecāka es palieku, jo vairāk man gribas savu bērnības sajūtu un gaidīšanas satraukumu nodot saviem bērniem, tāpēc jau kuro gadu ilgojos pēc būšanas mājās, kopā ar vecākiem un māsu ģimenēm. Jāsaka gan, ka līdz ar atbildību, pieaug arī haotiskā steiga, kad viss mēnesis tiek pavadīts vienā skriešanā. 

Tas gan nenozīmē, ka es iekrītu Ziemassvētku filmu skatīšanas ciklā, bet kādu reizi jau var ļauties iekrist romantisma lamatās. Ketrinas Volšas grāmatas ir kā tās saldi paredzamās svētku filmas, kurās salauztas sirdis dodas svētkos mājās pie ģimenes, kur tiek pratinātas un kauninātas par savu dzīvesveidu un lēmumiem. Un, kā jau visos Ziemassvētkos, kur iederas brīnumi, arī šeit saulauztās sirdis tiek brīnumainai sadziedētas.

Autores pirmā grāmata "Iemīlēties Ziemassvētkos" mani paņēma nesagatavotu. Es tiešām burtiski iekritu sniegoto svētku skavās un tā bija kolosāli atbrīvojoša un komfortabla sajūta, kurai ļauties. It kā šāds saldsērīgs romāns būtu kā pašsaprotama sastāvdaļa reizē ar piparkūkām, karstvīnu un svecīšu liesmām.

"Ziemassvētku līgums" bija gaidīta satikšanās, bet šeit burvība vairs nenostrādāja otro reizi. Tās pašas sastāvdaļas, daudz jauku varoņu, daudz cerības un romantiska atmosfēra, bet nebija vairs tā gaisā jūtamā brīnuma, kas liek noticēt stāstam. 

Bet, ja tu tici romantiskai mīlestībai un saldiem romāniem, tev noteitki patiks labāk kā man. Visiem romantiķiem un tiem, kuri ilgojas pēc Ziemassvētku sentimenta.

3.7 zvaigznes

Tulkotāja: Līva Kukle

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Meitene ar šauteni" 2024

Marius Marcinkevičius ,  Lina Itagaki
"Mergaitė su šautuvu: Istorija apie mergaitę partizanę" 2023

SAM_4786-2

Dzīvojot Lietuvā, protams, nevar nepamanīt karstākos jaunumus bērnu literatūrā. Tāpēc šķirsot jauno lietuviešu komiksu par partizānu meiteni, kas daļēji turpina otrā pasaules kara tēmas, kas attainotas bērniem saprotamā formā un tekstā, man nebija šaubu, ka šis darbs iekaros arī latviešu lasītāju sirdis. Tas vairāk bija jautājums, cik ātri tas notiks. Pēc "Sibīrijas haikām" un žavētajiem āboliem, kas satricināja manu sirdi, Linas Itagaki vārds ienāca grandiozi un uz palikšanu. Lai arī šoreiz stāsta autors ir rakstnieks Marjus Marcinkevičs, Itagaki burtiski turpina ar sev raksturīgajām ilustrācijām, kas ieturētas pelēcīgi sūnzaļajos un dūmakaini brūnajos toņos ar atsevišķiem dzeltenajiem un duļķaini oranžiem akcentiem, ieņemot labi iepazīto tēlu vizualizāciju. 

Aizmirstiet visu, ko domājiet par komiksu. Netaisnīgi peltais žarns, kuru mēdz kritiski vienkāršot un skarbi ielikt- tiem, kam nepatīk lasīt vai slinkajiem lasītājiem. Patiesībā komiksu izveidot ir viens no sarežģītākajiem un laikietilpīgākajiem procesiem, kā radīt bērnu grāmatu. Šeit ir tik daudz elementu, kas sarežģī arī teksta pārnešanu citā valodā. Tajā pat laikā šis formāts ļauj vairāk spēlēties ar teksta rāmjiem, mainot dinamiku un ritmu stāstam, ar dažādiem  grafiskajiem sadalījumiem mainot un noturot lasītāja uzmanību. 

Man ļoti patīk, kā šeit notiek ilustrāciju un teksta saspēle, neskatoties uz to, ka bērnu grāmatās visbiežāk ilustrācijas ir tās, kas dominē un veido stāsta piesaisti, Marcinkevičs radītais stāsts neatpaliek dinamiskumā, spraigumā, sižeta pagriezienos un aizrautībā.

Es ar neviltotu interesi sekoju līdzi stāstam. Teksts, par spīti tēmas dramatiskumam un šausmām, atstāja vietu spēcīgam ticības, drosmes un varonības simbolismam, kas iemiesots galvenās varones, mazās Mades tēlā. Viņa ir kā enerģijas bumba, kas izstaro sirdsgudrību un kā cilvēku, tā dabas mīlestību.

Gan stāstam, gan ilustrācijām 5 zvaigznes

Tulkojusi: Dace Meiere

Izdevniecība: Liels un mazs
 

"Viss, kas nav saskatāms" 2024

Katarina von Bredow
"Allt som inte syns" 2021

SAM_4780

"Tas kaut kad beigsies. Tam taču jābeidzas." (155.lpp.)

Noraudāšanās līdz degušiem vaigiem un šņurkstošiem šņaucieniem, nebūt nav kvalitātes nozīme, jo emocijas mēs katrs pārstrādājam savādāk. Bet, lai kā es mēģinātu emocionāli abstrahēties, iepauzēt, pirms mesties dziļāk satricinošajās grāmatas lappusēs, es tik un tā noraudāju visu grāmatu. Un ar to es domāju visu- no sākuma līdz beigām.

Zviedru rakstniece Katarīna fon Brēdova emocijas ietver vārdos tik reālistiski, ka mobinga detaļas burtiski sūcas laukā no lappusēm, satricinot arī lasītāju. Bailes, sasprindzinājums, nepārtraukts stresa stāvoklis, kas liek jebkurā brīdī būt gatavībā bēgt, skumjas un vilšanās. Viss tas ir tik precīzi attainots, tik dzīvi, liekot lasītājam līdzpārdzīvot visus satricinošos pārdzīvojumus sestās klases gaiteņos kopā ar galveno varoni Jūelu.

Autore nefokusējas tikai uz upura lomu, viņa šķetina mobinga tēmu no visām pusēm, ietverot gan varmākas motīvus, gan atturīgos no malas vērotājus, gan skolotājus un tāpat arī vecākus šajās sarežģītajās varmācīgajās "attiecībās". Mobings ir reāls. Tas ir gigantiskāks un postošāks nekā pieaugušie gribētu atzīt. Tas kā pelējums izplešas tālāk pieaugušo attiecībās darbā un mājās. Tas nekad nebeidzas.

Bieži vien tikpat apsplēpts, cik acīmredzamss. Jautājums, cik drosmīgi mēs esam, lai pret to iestātos?

Klases mobinga atspoguļojums emocionāli mani aizveda atpakaļ pie Delfīnes de Vigānas grāmatām, kurās tiek uzšķērstas neērtas un smagas tēmas, atspoguļojot, cik sarežgīts var būt laiks skolā.

Šī ir grāmata ne tikai mazajiem un lielajiem pusaudžiem, bet īpāši vērtīga skolotājiem un vecākiem. 

Visā šajā drūmumā ir arī vēl sliktāka ziņa- nekas skolas mobinga ziņā nav mainījies divdesmit gados, kopš es deldēju skolas solus. Tikai mūsdienās mobings ārpus skolas sienām, turpina plaukt ne tikai ielās, bet arī virtuālajā pasaulē, liekot uzdod jautājumu, ko mēs kā pieaugušie esam darījuši, lai pasargātu savus bērnus?

5 zvaigznes par manām asarām

"..ir daudz ļaunāk, kad riebīgas lietas saka draugs, nekā ja to dara kāds, kuru tu ienīsti." (234.lpp.)
 

Tulkotāja: Mudīte Treimane

Izdevniecība: Liels un mazs

"Neparastie valasprieki"2024

Юлія Коломоєць, Алла Гутніченко, 

"Незвичайні хобі" 2023

SAM_4740

Nesen darba sapulcē aizrunājāmies prom no darba, par nospiedošajiem laikapstākļiem, neesošo gaismu un drūmumu, kas burtiski iesūcas visās ādas porās. "Viss atkarīgs no tā, kādi kuram ir hobiji," noteica mans supervaizers, atzīmējot, ka viņš nevar vien sagaidīt, kā pēc darba sāks savu otro maiņu, spēlējot datorspēles un reizē komunicējot ar saviem virtuālajiem draugiem. Tas man lika aizdomāties, vai grāmatu lasīšana, kas paņem gandrīz visu manu brīvo laiku, ir mans hobijs vai dzīvesveids?

Patiesībā man patīk izmēģināt daudz un dažādas lietas, bet ne ar visām es nodarbojos regulāri. Alkas pēc gleznošanas te uznāk, te pāriet, tāpat arī izmēģināta gan masku taisīšana, filcēšana, rotu taisīšana, keramika, ziedu presēšana, instrumenta spēlēšana, bet nekas no tā nav uz palikšanu. Toties fotogrāfēšana man aizņem gandrīz tikpat daudz laika kā grāmatu lasīšana. Jāsaka, ka šādi hobiji var būt ārkārtīgi dārgi, lai tos uzturētu, nākas krietni pasvīst darba sviedros. AK, laimīgie tie, kuriem darbs ir hobijs un katrs rīts ir tikpat aizraujošs un prieku nesošs.

Ukraiņu autoru Julijas Kolomocejas un Allas Hutņičeko kopdarbs "Neparastie vaļasprieki" attaino, cik hobiji var būt dažādi un nudien neparasti. Es nudien nebiju dzirdējusi par velopolo. Gribētos redzēt, kā tas viss notiek dzīvē. Un vēl gribētos kādu dienu nonākt kospleja pasaulē, kas varētu būt pārsteigumiem pilna. 

Šī ir ne tikai izzinoša, pamācoša ( kas katram hobijam nepieciešams), bet arī līdzi darboties aicinoša grāmata- mēģinot izgatavot lietas pašam. Iespējams, šī grāmata radīs interesi atrast pašiem savu hobiju, kā arī izzināt, ar ko brīvajā laikā nodarbojas tuvākie.

Šī nav tiki grāmata bērniem, tā ir grāmata visai ģimenei, veidot tādus hobijus, kas iesaistītu daļu vai visu ģimeni. 

Kas ir tavs parasti neparastais hobijs?

Tulkotājs: Māris Salējs

Izdevniecība: Baltais valis

"Dzelzs liesma" 2024

Rebecca Yarros

"Iron Flame" 2023

SAM_4712

Lai kā arī man nepatiktu grāmatas vāks ( un tas ir pat vēl iespaidīgāks par pirmo), no liesmām un uguns šeit nebija ne vēsts, ja nu vienīgi sagruzdušas ogles un pelni pēc kārtīgas pūķu kaujas. 

Esi atbildīgs par tiem, ko esi pieradinājis- varoņu dzirkstošās attiecības, spraigums un neizsakāmi piemīlīgie pūķi, bija tā vilkme, kas lika elst un pūsties, smieties un dzelžaini iespringt, lasot pirmo bestsellera daļu "Ceturtais spārns", tāpēc šie gaidīšanas mēneši bija kā zobu sāpes, kas vilkās un vilkās, lai sagaidītu latviskā tulkojuma otro daļu. Ieva Melgalve pārliecināja, ka tieši latviskotajā versijā ir maza devas veiksmes stāsta, kas lika pacietīgi gaidīt. 

Un viss jau bija kārtībā- "Dzels liesma" burtiski turpina pirmo stāstu, it kā būtu vienkārši pāršķirta lapa un atkal esi iegrimis aizraujošajā pūķu jātnieku pasaulē. Bet te arī neviltotais prieks beidzās- likās, ka varone pazaudējusi daļu no sava asās mēles rakstura. Lai arī bez lamāšanās neiztikt, dialogi vairs nelikās tik asdomīgi, spraigi kā pinponga sērijā, drīzāk kā labi noskaņota plate, kas maļas uz riņķi vien, visu laiku atkārtojot vienu un to pašu scenāriju. Sižets ir nevajadzīgi un nepamatoti izstiepts, sajūta, it kā stāstā būtu piedalījusies komada, kas apsver, kā lasītāju uzlikt uz garā lasīšanas āķa, pazaudējot autores pirmreizējo balsi. Vienā momentā es pat sāku apšaubīt, vai šo ir sarakstījusi tā pati autore. 

Izņemot pāris "Game of Thrones" cienīgas "omg" ainas un "Mans nams. Mans krēls. Mana sieviete" episko epizodi, stāstā bija pazudis draivs, spraigums un emocijas.

Lai arī viss lasījās raiti un es grāmatu burtiski nobindžoju nedēļas nogales rautā, bet nesaņēmu pat pusi no tās sajūsmas, pārsteiguma un emocijām, ko saņēmu "Ceturtajā spārnā". Pat lieliskās un dinamiskās beigas neizglāba kopīgo situāciju, kas sagrāva izstiepto sižetu. 

Es, protams, gaidu trupinājumu, tas ir kā sava veida pieradums, kas liek būt atkarīgam. Jāsaka gan, ka man vairs nav iepriekšējās gaidīšanas sajūsmas un satraukuma. Bet es vēljoprojām karstasinīgi ieteikšu "Ceturto spārnu" arī tiem, kas ikdienā nelasa fantāziju. 

3.5 zvaigznes

Tulkotāja: Ieva Melgalve

Izdevniecība: Helios

"Simts akluma gadi" 2024

Roman Rozina
"Sto let slepote" 2021

SAM_4601

""Man tās drīzāk šķiet vēl sarežģīts, jo esmu akls. Varbūt es tās saprotu labāk, ja varētu redzēt, vai ne?"" (122.lpp.)

Centrālā varoņa Matija dzīve ir kā stāsta nogrieznis, kas iesākas ar viņa grandiozi dramatisko piedzimšanu ar kalna sagrūšanu fonā un beidzas ar pēdējo elpas ievilkšanu (spoleris). Bet, kas gan mēs esam bez savām izcelšanās saknēm, kas piesien mūs pie dzimtas, lai kāda arī tā nebūtu. Gabaliņš pa gabaliņam liekas kopā, lai kā domino rindā viens kauliņš gāztos pāri nākamajam un ietekmētu tuvākos līdzcilvēkus. 

"Simts akluma gadi" ir grotesks, smagnējs, kā glumdeni, slidīgi māli, no kuriem nevar atbrīvoties nesasmērējoties. Un tajā pat laikā šeit ir maz zināmā Slovēnija un tās vēsturiskie notikumi, kas ietekmējuši valsts veidošanos.

Tā nu sanācis, ka vienu pēc otra esmu izlasījusi apjomīgus dzimtas stāstus- slovēņu un gruzīnu. Abos ir daudz paralēļu, jo gadsimta griežos attaino vienas dzimtas veidošanos un sarežģītos likteņus, neaizmirstot par vēsturisko fonu. Tomēr pirmā atšķirība nāk ar mentalitātes toņiem, kas vienu padara tumši nospiedošu un izmisīgu, savukārt otru kaisles un dzirksteļojošu emociju pilnu. 

Man ar grāmatu gāja kā ar smagu darbu, vietām ļoti aizgrābta lasīju, vietām lasīšana un smagnējais teksts lika brist cauri šiem stagnējiem māliem un nogurt no smagās nastas.

Interesants bija ieskats ogļrūpniecībā, bet visvairāk mam patika romāna pirmā daļa, kur autors pievērsās varoņu izpētei un personīgajām īpašībām, ne tik daudz rūpniecības attīstībai.

"Nav grūti iedalīt cilvēkus kategorijās- vīrietis, dumpinieks, dzērājs, inženieris, runātājs, vientuļnieks-, bet mēs nekad nevaram īsti zināt, kāds cilvēks stāv aiz šiem apzīmējumiem, aiz viena izskata slēpjas vēl viens izskats, un mums jāizsijā cauri neskaitāmiem slāņiem, lai atrastu būtību." (439.lpp.)

Tulkotāja: Māra Gredzena

Izdevniecība: Jānis Roze

3.5 zvaigznes

"Caciki un Muterīte" 2024

Moni Nilsson-Brännström
"Tsatsiki och morsan" 1995

SAM_4578

Tagad es saprotu, kāpēc šī ir Aijas šī gada labākā bērnu grāmata. Ja sākumā mani bažīgu darīja remdenais goodreads vērtējums, tad pēc Aijas sajūsmas, ar steigu metos iekšā grāmatas lappusēs un viss atturīgums pazuda kā ar burvju mājienu atņemts. Grāmata ir kolosālcacikīga. 

Es smējos, es biju aizrauta un reizē sajutu to skumji kņudinošo sajūtu pakrūtē, kas atgādina par skumjo dzīves īstenību, kurā rozā ziloņus un cukurvates nomaina vientuļie vecāki, bulings skokā un dažādas atkarības.

Nevar neiemīlēties apburošajā Caciki ( zviedriski Tsatsiki, kā grieķu jogurta/gurķu mērce Tzatziki) - viņa bērnišķīgajā atvērtībā, sirsnībā un radošajā izdomā. Savukārt viņa un Muterītes mīlestības pilnās attiecības ir apbrīnas vērtas- par spīti visām problēmām, trūkumiem un dzīvei kā jau dzīvē gadās, mīlestība šeit sapilda visas sūrstošās brūces un nogludina visus asos negludumus. 

Viskolosālākais grāmatā ir humors. Es nevēlos jums stāstīt kuriozos gadījumus, jo tie ir jāiepazīst pašiem, bet daudzviet es smējos skaļā balsī, jo autores izdoma ir tikpat spēcīga kā Caciki un Muterītes kolorītie tēli. Spridzina un dzirksteļo uz visām pusēm, tajā pat laikā neaizmirstot sirdssiltumu. 

Tikpat labi es arī saprotu, ka daudziem pieaugušajiem šī grāmata un uzvedība varētu radīt pretreakciju, aizmirstot, ka dažkārt ir nepieciešams daudzonīgums un izkāpšana ārpus noteiktajām normām, ļaujot saskatīt, kas dzīvē ir vissvarīgākais un vērtīgākais. 

Zviedru dauzonīgums kā bērniem, tā pieaugušajiem. 

Pavisam kopā ir astoņas sērijas grāmatas par Caciki, tagad atliek vien gaidīt turpinājumu. 

Iesaku!

"Dažreiz dzīve saiet minorā, - Muterīte teica. - Tad labi noder blūzs." (74.lpp.)

5 zvaigznes

Ilustrācijas: Svens Neilands

Tulkotāja: Jolanta Pētersone

Izdevniecība: Liels un mazs
 

"Baltie pret melnajiem" 2024

Danutė Kalinauskaitė
"Baltieji prieš juoduosius" 2023

SAM_4665

Laikam pie vainas tā dzintaru lasīšanas meditācija, kas Dacei Meierei palīdzēja caur smilšu graudiņiem, izskalotiem koku gabaliem un zvejnieku tīkliem, izlasīt zeltsaulainos Baltijas jūras tīrradņus. Tulkojums ir absolūti lielisks- es nezinu, cik stundas prasīja katru sarežģīto teikumu pārburt uz latviešu valodu, bet tas viss tik labi skan- pats galvenais, nav pazaudēta autores smagnēji sarežgītajām ciku cakām izcakotā valodas balss, kas reizē ir gan kā mākslasdarbs, gan reizē kā atskabargaina malkas pagale. 

"Baltie pret melnajiem"- šī šaha spēle, kas prasa smadzeņu piepūli, prasa apstādināt laiku, padomāt, piebremzēt un reizē pacietību. Šis nav romāns, kurā slīdēt cauri kā labi ieziepētā eļļas traukā. Šis romāns paģēr no lasītāja. Būt klātesošam. Saslēgties ar savām saknēm, būt klātesošam mirklī, kad cilvēks nonācis dzīves trauslajā posmā starp dzīvību un nāvi- it kā palicēju atmiņas piesietu aizgājējus dzīvot. 

Izrādās arī lietuviešiem gēnos ir drūmais, pelēcīgais, izmisīgais, traģiskais. Labi, to man vajadzēja jau saprast pēc Vida Morkūna "Ceļinieku stacijas". 

Kalinauskaite vij kopā dzimtas saknes ar laimeta griežiem, kas neglābjami ietekmējušas varoņu likteni. Tāpat arī romānā atspoguļotas mātes un meitas attiecības posmā, kad mamma sirgst ar demenci, kas liek meitai meklēt atbildes, kā lai sadzīvo ar faktu, ka tuvākais cilvēks kļuvis svešāks kā garāmgājējs.

It kā par spīti traģiskumam un caurcaurēm drūmumam varoņu dzīvēs, autore izmanto smalku melno ironiju.

Par valodas mežģiem un fantastiskajām metaforām, smalki melno ironiju, 4 zvaigznes

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Laipni lūgti pie Šausmuļiem" 2024

Sabine Bohlmann ,  Daniel Steudtner
"Wer ist schon normal?" 2024

SAM_4554

"..dažkārt nākas izlikties, ka esi citādāks nekā patiesībā. Bet savās mājās, pie savas ģimenes, starp savējiem drīkst būt tāds, kā vien vēlas. Un arī draugu priekšā nav jāizliekas, tāpēc jau tie ir draugi!" (176.lpp.)

Vācu bērnu grāmatu autores Sabīnes Bolmanes grāmatu ar man ļoti mīļo ilustratori Emīliju Džubaku ("Ko būvē dzīvnieki", "Gads mežā", "Kā būt tīģerim", "Vai tu zini, kādi bija dinozauri") "Ei, tēti.. Vai desmit ir daudz?", kas tulkota lietuviski. Šovasar izlasīju arī pašu veiksmīgāko grāmatu no sērijas par meiteni Vilo. Latviski iztulkotas jau divas no četrām grāmatām. Un tagad nupat tikai 2024.gada sākumā iznākušo pirmo grāmatu par Šausmuļiem, kurai plānots turpinājums.

Un tā ir KOLOSĀLA!

Man šķiet visveiksmīgākā saturiski- aizrāva mani burtiski, jo šeit ir arī simboliskās atziņas, ko vislabāk pratīs novērtēt pieaugušie un tajā pat laikā tik gaiši un sirdssilti, jautruma pilni stāsti par savādāko. Dodiet šo grāmatu saviem sākumskolas vecuma bērniem (7-10 gadi), it sevišķi, ja viņi lasa grāmatas ar piespiešanos. Šeit viss ir tik nesamežģīts, asprātīgs un interesants, kā vienai lieliskai bērnu grāmatai pieklātos.

Jo, kurš gan ir normāls, vai ne?

"Jā, bet kurš gan ir tiešām perfekts? Neviens. Būt perfektam arī nav īsti normāli." (110.lpp.)

""Un no kurienes jūs zināt, kādi viņi ir, nemaz viņus nepazīstot?"

"Nu, to jau var redzēt"." (97.lpp.)

4.5 zvaigznes

Tulkotāja: Bernards Kudiņš

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Bovijs un 12 putnēni"
 

SAM_4410

Vēlme rakstīt bērniem, atzītajai un lasītāju mīlētajai autorei Janai Eglei, ir bijusi jau sen, ne velti viņas darbs ir bijis saistīts ar bērnudārzu, kur norisinās arī nupat iznākušās grāmatas darbība. 

Bovijs ir lupatu lācis ar dažādu krāsu pogacīm, kuram kādu dienu tiek iedota vēl viena iespēja iepriecināt bērnus ar savu klātbūtni. Un ne tikai kādu konkrētu bērnu, bet daudzus- veselu bērnudārza grupu.

Dienu no dienas Bovijs dodas līdzi kādam bērnam līdzi uz mājām, reizē iepazīstoties ar viņa ģimeni. Un ģimenes var būt tik dažādas. Bērni, kas aug šķirtās ģimenēs, bērni, par kuriem rūpējas vecmāmiņa, kamēr vecāki ir ārzemēs, bērni, kas aizbēguši no Ukrainas meklē šeit patvērumu, bērni, kuru mājas uz laiku nomaina slimnīcas palātas. Tik dažādas mājas, tik dažādas ģimenes un tik dažādi notikumi.

Esam pieraduši pie Janas Egles smagsvara stāstiem un dzeju, kas cērt pušu, rokas dziļāk un emocionāli satricina. Lai arī šeit Egle pieturas pie sev pazīstamā un komfortablā stāstu formāta, šie stāsti ir pilnīgs pretmetspierasti skarbajam- gaišuma, rāmuma un bērnišķīguma pilni. Katru stāstu vizuāli atdala vecāku rakstītās dienasgrāmatas piezīmes par pavadīto dienu. Autore mēģinājusi parādīt dažādo, aicinot uz līdzcietību, empātiju pret atšķīrīgo. 

Grāmatu acināts lasīt kopā visai ģimenei- jāsaka, ka, lai arī pēc satura grāmata paredzēta pirmsskolas bērniem, teksta apjoms visdrīzāk lielākajai daļai nemaz pašiem nebūtu izlasāms, tāpēc neiztikt bez priekšā lasīšanas. Savukārt vecākiem bērniem tekstuāli saturs var nebūt vairs aktuāls. 

Krāsainās lapas jaucas ar Agneses Rudzītes ilustrācijām, kas veidotas zīmējumu un aplikācijas tehnikā, vietām veidojot kolāžas ar papīra, fotogrāfiju un auduma palīdzību. Tā kā šī grāmata ir vairāk mazākajiem lasītājiem, gribētos attiecīgi vairāk ilustrāciju, mazāk teksta.

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Marta ir aizmigusi" 2024

Romy Hausmann
"Marta schläft" 2020

SAM_4437

Ir tik viegli rakstīt par grāmatām, kuras tevi sajūsmina. Tik sarežģīti atrast vārdus par tām, kas samežģījušās pašas savā sarežģītībā un klupina ne tikai varoņus, bet arī lasītāja pieredzi. 

Kad izlasīju vācu autores debiju angliski "Dear Child", es neslēpu savu sajūsmu, viņa ir pierādījums, ka arī no citām valstīm var ielausties pārsātinātajā angļu valodas grāmatu tirgū, kur konkurence ir dzelžaina. Un es nespēju noticēt, ka debija var būt vienīgais, ko Hausmane spēj veiksmīgi iznest. Vai nu spiediena dēļ, ka jāturpina rakstīt, vai sasteigtības dēļ, bet neviens no nākamajiem Hausmanes romāniem ne tuvu nespēja pietuvināties debijas veiksmes atslēgai. Tomēr tik ļoti gribējās pārbaudīt to uz savas ādas, jo ticība Hausmanes spējai lieliski rakstīt un veidot sarežģītu stāsta struktūru, ir liela. Un to es iesaku arī katram no jums- pārbaudīt ikvienu romānu pašiem uz savas lasītāju lakmusādas.

"Marta ir aizmigusi" diemžēl ( ar uzsvaru uz diemžēl ) apstiprināja platformas goodreads.com vērtējumu, jo grāmatai iztrūkst debijas veiksmes formulas. Stāsts šķiet ir sapiņķerējies pats sevī. Sākuma daļa ir tik mistiska, ka grūti sekot varoņiem un sižetam. Ar laiku ieviešas skaidrība, kas izrādās ir maldinoša. Vienā mirklī es jau domāju, ka nevar būt, ka Hausmane atkal ķērusies pie tās pašas tēmas un apskata turēšanu nebrīvē no jauna. Kad liekas, ka paliek interesanti un ir saprotams, kādos tīklos vēlas ievest autore, viss samežģījas vēl vairāk un es vairs nesaprotu, kurš nav pie skaidra prāta- es, autore vai viņas varoņi. 

Vai es esmu atmetusi visas cerības Hausmanes spējai uzrakstīt lielisku trilleri? Nē, es ļoti vēlos izlasīt viņas "true crime" jaunāko darbu, kas ir labi novērtēts Vācijā. Atliek vien cerēt uz anglisko tulkojumu, vai cerēt, ka latviešu auditorija nebūs atmetusi Hausmanei visas cerības.

3.5 zvaigznes

Tulkojusi: Aija Jakoviča

Izdevniecība: Latvijas mediji

Nina Haratišvili

"Astotā dzīve (Brilkai))" 2024

Nino Haratischwili
"Das achte Leben" 2014

SAM_4337

"..mēdz sacīt, ka skaitlis astoņi ir pielīdzināms bezgalībai, straumei, kas mūžīgi atgriežas." (14.lpp.)

Man likās, ka es tā ņemšu un apņēmīgi piebeigšu šo 861.lpp. garo ģimenes sāgu. Bet maz man bija zināms, ka romāns piebeigs mani. 

Šķiet, ka autore vienas dzimtas sešu paaudžu stāstos mēģinājusi ietipināt vesela gadsimta ciešanas. 

"..viņa noslaucīja vecumu nost no savas ādas gluži kā vannas putas, tik viegli, ar vienu vienīgu rokas kustību." (474.lpp.)

Romāns, kas nodēvēts par episku- tik krāšņš, eksplozīvs un emocijām piesātināts tas vijas cauri varoņu likteņiem, brīžiem sentimentāli melodrāmisks, brīžiem kaisles, drāmas un dramatisma piedzerksteļots, ka jābrīnās, ka šis smagsvara ķieģelis ir ugunsizturīgs un majestātiski iztur visu smagumu, ko autore šeit ir iededzinājusi. Ne mazāk svarīgs ir fakts laikam, kādā šis romāns nonācis manās rokās- kad aiz robežas Gruzijā valda mītiņi par negodīgām vēlēšanām un trauksmainu skatu uz tuvo un tālo nākotni. 

Iespējams, ja es zinātu, cik patiesi apjomīgs ir šis romāns, es būtu nobijusies, jo vairāk dodu priekšroku grāmatām, kas nepiesien mani uz ilgu laiku. Tāpat manā uztverē tikai retais rakstnieks pa īstam spēj attaisnot savu grafomāniju un romānus, kas garāki par 400 lappusēm. Tāpat arī bailes radīja sešas paaudzes, kas viennozīmīgi ietver neskaitāmus personāžus, kas jaucas, parādās un nozūd uz brīdi no galvenās skatuves.

Tik liela grāmata ar tik daudz bailēm cīnās viltīgi- Haratišvili varoņus tikai palēnām ievelk stāstos, dod laiku iepazīt un saaugt ar dramatiskajiem dzīves līkločiem kas paralēli visu laiku tur pulsu uz laikmeta notikumiem. Vēsture šeit ir neglābjami daudz un reizē dod vietu varoņiem virzīties pa savu pasaules universu. 

Un te paliek jautājums, kur šajās šausmās un kaislībās ir vieta šokolādei? Tā šeit spēlē maģisku un pat maģiskā reālisma lomu- ietverot kaut ko mistiski, paradīzes baudai līdzīgu, nomierinošu- ārpasaulīgu. Tādu, kas spēj gan sniegt augstākās baudas virsotnes, gan pazudināt.

Garšām, smaržām romānā ir nozīmīga loma, tās mainās no ekskluzīvākajiem desertiem līdz skābu kāpostu dvakai. Tā caurvijas, uzpeld un kā dūmakaina migla ieplūst varoņu dzīvēs. 

Šeit visa kā ir tik daudz- piesātināti, krāšņi, līdz mielēm dramatiski. Un šīs emocijas attīstās visos virzienos, brīžiem no aprakstītajām ainām ir slikti arī man. Vai nereāli? Nē, jo reāli. 

"Padomju Savienība staroja. Ģenerālisimuss bija uzvarējis. Un uzvarētājiem tiek piedots viss." (244.lpp.)

"Astotā dzīve" mani burtiski iesūca sevī no pirmās grāmatas (to pavisam ir kopā 8). Vareni. Spoži. Eksplodējoši.

Jāsaka gan , ka pirmās trīs grāmatas mani absolūti pārņēma savā varā un nespēju dot mazāk kā 5 zvaigznes, bet ar laiku grāmata mani lēnām piebeidza un vērtējums nokritās uz 4 zvaigznēm- vēljoprojām lielisks, bet vairs ne izcils. Vidējo aritmētisko grūti šeit izvilkt, bet galu galā 4.5 zvaigznes no manis.

Vai grāmata attaisno savu biezumu? Jā un nē. Es vēljoprojām vairāk novērtēju tos autorus, kas emocijas un visu esenci spēj ielikt 400.lappusēs, jo arī šeit visa galu galā likās nogurdinoši pārsātināti. Tomēr nevar noliegt, ka autore raksta lieliski un tā ir viņas izvēle daudzu grāmatu vērtus stāstus apvienot vienā sāgā.

Haratišvili ir autore, kas jāiepazīst!

"..varbūt sapņi vienkārši ir šķēršļi, kas attur cilvēku no realitātes." (122.lpp.)

Tulkojusi: Silvija Brice

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Uz mirkli pamodās rēgu pasaule, mēness kļuva zaļgani bāls, dārzā izkvēloja sniegs un lāstekas, šampanietī eksplodēja sīciņi burbulīši." (103.lpp.)

"Kā nobiedēt briesmekli" 2024

Jana Bauer ,  Małgosia Zając  
"Kako prestrašiti pošast?" 2020

SAM_4316

Briesmoņi zem gultas, skapī un aiz durvīm bērnus biedējuši neskaitāmas paaudzes. No kurienes šīs bailes uzrodas un, kā ar šiem briesmoņiem cīnīties? 

Atbildes uz briesmoņu lietu izmeklē Ontons, izpalīdzot savam draugam Filipam, kurš dzīvo vairākus stāvus augstāk. Bet pirms tikt galā ar briesmoni, ir jāsaprot, ar ko tieši ir darīšana. Nesavāktajiem, zobainajiem vai pinkainajiem? Draugiem nākas krietni piepūlēties un izmantot visas slepenās viltības, lai mēģinātu izvilināt nezināmo briesmoni no gultsapakšas, bet, lai kā arī necenstos, pūliņi nesasniedz cerēto. Pēdējā cerība ir lūgt padomu pasaules un Visuma apceļotāju Klopoteca kungu. Vai visiem kopā izdosies izvilināt briesmoni, to uzzināsiet grāmatā. 

Zajoncas ilustrācijas ir ieturētas drūmajos, pelēki, sūnzaļajos un brūnīgajos toņos, radot drūmumu apkārtējā haosā, kas virmo grāmatas lappusēs. Nesakaitāmie elementi liek pētīt un izzināt vairāk. Radošais dauzonīgums patiks maziem bērniem, bet man pašai likās, ka iztrūkst kas būtisks stāstā, kas loģiski visu sasaistītu.

3 zvaigznes

Ilustrējusi: Malgosja Zajonca

Tulkojusi: Dagnija Dreika

Izdevniecība: Pētergailis
 

"Smilšu kastes detektīvs. Rekonstrukcija" 2024

Viktorie Hanišová
"Rekonstrukce" 2019

SAM_4302

Purva grāmata labākajā nozīmē. 

Stindzinoša, šokējošie biedējoša, brīžiem pretīga un atgrūdoša, bet reizē smacējoša un gremdējoša. Tāda, no kuras nav iespējams atrauties. 

Tikai otrā čehu autores Hanišovas tulkotā grāmata latviski, bet gribas teikt- vēl, vēl, gribu izlasīt visu, ko Hanišova raksta. Arī šeit atbalsojas "Sēņotājas" peripētās ģimenes sarežģītās attiecības, kas neļauj varonei pilvērtīgi turpināt savu dzīvi, pirms nav atrisināts neizrunātais, neskaidrais un noslēptais.

Es nezinu, ko es gaidīju. Man nebija cerību, ka var atkārtot tās emocijas un smagnējumu, ko nesa tumši bezcerīgā "Sēņotāja", bet Hanišova ir absolūti fantastiska. Tik reālistiki uzburot dzīvus cilvēkus ar traģismu, neizpušķojot, nemoralizējot un neglaimojot, jo dzīvē ir tieši kā viņas romānos- dažkārt vienkārši nepastāv viena pareizā atbilde, kas atrisina sarežģītos puzles gabaliņus.

No sākuma līdz beigām iegremdējos Hanišovas tumšākajā purvā, kur negribētos nonākt nekad. Par laimi ir grāmatas, kas ļauj tur ieskatīties un reizē būt tālu no tā visa. Labi apzinoties, ka tas purvs tur tumsā pulsē, vilina un rauj visus, kas pietuvojas robežai.

Mazliet tematiski atsauc atmiņā Leīlas Slimani "Klusa dziesma", bet tur arī līdzības beidzas. Bet šī nav absolūtā "es izpatīku visām gaumēm" grāmata. Tikai tiem, kam nav bail no neērtā preparēšanas. 

5 zvaigznes

Ar izslāpušām alkām lasīt Hanišovu vēl un vēl un vēl. 

"..atmiņa nedarbojas kā statiska krātuve, tas nav nekāds cietais disks, bet dinamiska un arī visnotaļ neuzticama lieta." (143.lpp.)

Tulkotājs: Jānis Krastiņš

Izdevniecība: Pētergailis

"Sapņu medinieku ceļojums: pirmie soļi pasaulē" 2024

SAM_4130

"..brīžiem šķiet, ka riebeklību rakstīšana ir latviešu nacionālais sports." (241.lpp.)

Ja kāds var atmazgāt pašizdoto grāmatu netīro slavu, tas tie ir Sapņu mednieki- Alīna un Jēkabs. Sekojot līdzi Alīnas Instagram ierakstiem par to, kā līdz vēlai naktij abi pavadīja tipogrāfijā gaidot ikvienas nodrukātās lapas kvalitātes kontroli, kā arī dažādie mārketinga paņēmieni, lai ikvienam lasītājam būtu neatkārtojama lasīšanas pieredze, man bija pārliecība, ka šī būs rūpīgi noslīpēta grāmata. Grāmatas redaktore Aiga Veckalne savā "Threads" ierakstā dalījās emocionālā ierakstā, ka saņemot grāmatu apraudājusies aiz aizkustinājuma- šī grāmata ir sapņa piepildījums, parādot, cik daudz darba, neatlaidības un mērķtiecīgas rīcības ir ieguldīta ceļojuma bloga kopšanā. Un tas viss paralēli attīstot veiksmīgu karjeru. 

Grāmata pārspēja manas cerības, tā ir ne tikai vizuāli iespaidīga, bet arī aizraujošs un izklaidējošs ceļojums blogošanas pasaulē. Man tik ļoti pazīstamā pasaulē. 

Pēc Draugiem.lv ceļojumu sadaļas un "Ceļakājas" var noteikt paaudzi, ar kuru esmu uzaugusi arī es. Ceļošana ir arī mana kaislība, tāpāt kā literatūra un fotogrāfija. Alīnas rakstītais ir tik ļoti pazīstams, arī ceļojuma blogošana, aprakstu rakstīšana žurnāliem un nenovīdīgie komentāri. Tas viss no malas izskatās tik vienkārši un bieži vien nav redzama aisberga iegrimusī, neglītā daļa. Sapņu mednieki parāda visas tās nezināmās, bieži tik rūgtās ceļošanas un publicitātes puses, kas daudziem pavērs pavisam svešu pasauli, kur aiz glamūrīgā ir tukši un melīgi solījumi. Tieši šī daļa- aizkulises starp ceļojuma aprakstiem ir visaizraujošākā un interesantākā sadaļa. Grāmatā ir daudz personīgas un arī vaļsirdīgas atklāsmes, piedzīvojot dažādus sarežģījumus, problēmas un negatīvu komentētāju reakciju. 

"Šis notikums iztur ikdienas satraukumu testu ("vai par šo vēl domāsi piecus gadus vēlāk, ja ne, tas nav satraukuma vērts"), jo aizvien par notikušo nespēju stāstīt mierīgā balsī, kaut kopš notikuma nosvinēta ne viena vien kāzu gadadiena." (159.lpp)

Alīnas aizrautīgums, mērķtiecība, enerģija, perfekcionisms un iedziļināšanās detaļās ir Sapņu mednieku dzinējspēks un motors. Savukārt Jēkaba rāmums un piezemētā klātesamība ir jūtama fotogrāfijās, kas runā viņa vietā- iekapsulējot skaistumu tik kārdinoši, ka nav iespējams nevēlēties sapakot mugursomu un doties nezināmajā.

Blakus eksotiskajiem paradīzes nostūriem ir arī Latvijas neatkārtojamā daba, kas pierāda, ka itin jebkurā vietā var atrast skaisto un unikālo, atliek vienīgi vēlēties to pamanīt.

Neskatoties uz grāmatas biezumu, tik daudz kas paliek vēl nepateikts. Labi apzinoties, cik daudz laika un plānošanas parasa ikvienas fotogrāfijas uzņemšana, šķiet par to varētu būt vesela nodaļa grāmatā- agrās rīta stundas, labākās gaismas meklēšana, ārpus cilvēku pūļiem un acu skatiem, nakts stundas apstrādei un tehnikas pārvadāšana. 

Es ļoti gaidīju un izbaudīju šo grāmatu, jo gadiem biju lasījusi Sapņu mednieces blogu, kā arī mūsu ceļojumu raksti "Sestdienā" kādu laiku bija publicēti pamīšus. Man prieks, ka Alīnai ir izdevies piepildīt savu sapnu un par spītu daudzu neticībai, noticēt savai varēšanai un neapstāties pie pirmajiem sarežģījumiem. Un vēl lielāks prieks, ka grāmata ir uzstādījusi ļoti augstu latiņu jebkurai ceļojumu grāmatai, parādot, ka kvalitāte un rūpība stāv pāri pirmajai vēlmei publicēties tikai publicitātes dēļ.

Lai sapņu medniekiem arvien augstāki un tālāki sapņi!

4.5 zvaigznes

"Ar laiku sapratu, ka patiesībā iespējas nemaz neslēpjas pasākumos un dāvanu maisiņos. Īstās izredzes parādās tad, kad ir skaidrs, ko vēlies ar blogu sasniegt un ar kuriem zīmoliem saskan vērtības." (162.lpp.)

Izdevējs SIA "Ave Tech"
 

Zane Zusta

"Mīļākā melleņu mētra" 2024

SAM_4201

Lasu mazās melleņu ogas un nespēju nedomāt par Ziedoni un Pizāni. Ziedonis lika mums visiem meklēt mežu pilsētā, ielās un sevī pašā, bet Pizāne lika man iemīlēt no jauna dzeju. Te viss saslēdzas kā vienā nebeidzamā spirāles virtenē, kas no viena gala noved pie otra, tad atpakaļ un no jauna pretējā virzienā. Pēdējās lapās mana Pizānes klātesamība ienāk kā tēls no pagalma puses. Te viņi visi ir kopā. Meklējot sevi mežā un mežu sevī. 

Intīmi un izjusti.

Krāsām, garšām un smaržām mijiedarbojoties.

Lasītāja pieredze caur roku rakstīto, jau labi iemīļotām jutekliskajām Lindas Valeres ilustrācijām. 

"jau gadiem griežos ap tevi kā

precīzi iestatīts

cirkulis

ko dari?

tu vaicā

bet es nevaru atbildēt

koncentrējos uz kārtējo apli

kaut neesmu pamanījusi ka

mēs jau sen vairs neesam uz vienas

lapas" (53.lpp.)

Ilustrējusi: Linda Valere

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Water" 2023

20240503-AAA_1914

Arvien vairāk pārliecinos, ka Džons Boins ir mans autors.

KOTRAVERSIĀLS. Izaicinošs.

Tāds, kurš apšauba ētikas, sirdsapziņas un morāles trauslās robežas. Gan varoņiem, gan lasītājiem. Viņa slavenā bērnu grāmata mani rādīja divejādas sajūtas. Reizē paredzamo amorālo pusi, reizē smacējošas skumjas, no kurām nav iespējams atgriezties, nespējot noticēt, ka autors būs tik nežēlīgs un kā bende līdz galam izdarīs savu netīro darbu, cērtot pušu un nonāvējot jebkādas sabiedrības morāles paliekas. 

Pieaugušo pasaulē Džins dodas vēl tālāk un lien visos neērtajos stūros, urķējoties, izaicinot un brutāli uzšķēržot knapi sadzijušās brūces. Ja jau, tad jau. 

Es gribu visas viņa noveles. Vilkt laukā no pagultes un ļauties viņa smacējoši nomācošajai sajūtai, kas izvilina no manis laukā asaras. 

"Water" ir pirmais stāsts no četru stihiju cikla. Nespēju sagaidīt, kad varēšu nomedīt arī "Earth", "Fire", "Air".

Šis bija kā iet gremdēties ūdens dzelmē, pilnām kabatām akmeņu. Stindzinoši un salti. 

4 zvaigznes

"Tuksneša zieds" 2024

Waris Dirie, Cathleen Miller

"Desert Flower: The Extraordinary Journey of a Desert Nomad" 1998

SAM_3628

"Māte mani nosauca dabas brīnuma vārdā- Varisa nozīmē ""tuksneša puķe"."(58.lpp.)

Es burtiski apriju grāmatas par citu tautu kultūrām, tik savādākām, neparastākām un bieži vien manam prātam neaptveramām.

Filmu "Tuksneša zieds" es noskatījos pirms vairāk kā padsmit gadiem. Kopš tā laika esmu izlasījusi neskaitāmas grāmata par šokējošām, absurdām un satricinošām "tradīcijām", kas visvairāk vērstas uz sieviešu kropļošanu un pazemošanu. Filmas detaļas gan padzisušas man no prātā, tāpēc nevaru vairs salīdzināt, cik precīza ir grāmatas ekranizācija. Tomēr spilgti prātā neticamais Varisas karjeras ceļš no Makdonalda nelegālās uzkopējas līdz atzītai un slavenai modelei.

Sieviešu ģenitāliju mutilācija nav vienkāršs temats, bet, pieverot acis un izliekoties, ka tas neeksistē mums tepat blakus, mēs nostājamies varmākas pusē.

Pati grāmata ir sarakstītā vienkāršā, dokumetālā veidā, notikumu un dramatisku notikumu ir tik daudz, ka nevienā mirklī nav garlaicīgi lasīt Varisas piedzīvoto gan nomadu dzīvē Somālijā, gan kā starptautiski atzītai modelei, gan kā nelegālai imigrantei Lielbritānijā.

Šokējošs stāsts, kas izsit no līdzsvara un parāda, cik dažādās paralēlās pasaulēs mēs dzīvojam. Tas man liek domāt par visām tām somāliešu un etiopiešu koleģēm, kuras, neskatoties uz jauno dzīvi Londonā, piekopa stingras musulmaņu tradīcijas. 

Es priecājos, ka latviski tiek izdotas grāmatas par šādiem smagiem un neērtiem tematiem, pat, ja tas ir divdesmit gadus vēlāk.

"Somālijā pārsvarā valda uzskats, ka starp meitenes kājām atrodas nešķīstas lietas- lai gan mēs ar šīm ķermeņa daļām esam piedzimušas, tās tomēr ir netīras.

Šīs lietas jālikvidē- klitoru, mazās kaunuma lūpas un lielāko daļu no kaunuma lūpām nogriež, tad brūci aizšuj ciet, un vietā, kur bijuši mūsu ārējie dzimumorgāni, paliek tikai rēta." (62.lpp.)

"Viņas bija mirušas apgraizīšanas rezultātā- no asiņošanas, no šoka, infekcijām vai stingumkrapjiem. Ņemot vērā apstākļus, kādos apgraizīšana notika, tas nav pārsteidzoši. Pārsteidzoši ir tas, ka vispār kāda no mums izdzīvoja." (73.lpp.)

4.5 zvaigznes

Tulkotāja: Vizma Grīnberga

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Mīlestība un citi vārdi" 2024

Christina Lauren
"Love and Other Words" 2018

SAM_3591

Kristīna Hobsa un Lorena Bilingsa ir rakstīšanas partneres un labākās draudzenes, kas kopīgā tandēmā radījušas pasaules slavu ieguvušo grāmatu pseidonīmu Kristīna Lorena. Kā pašas ziņo, tad dažas no viņu grāmatām ietver skūpstus, bet dažas no tām- daauuuuudz skūpstus. ( Es gan saku- to spūstu varētu būt krietni vairāk un drosmīgāk.)

Ik pa laikam man kāds jautā, lai iesaku kaut ko "vieglāku", kaut ko, kas neliek daudz domāt un ir patīkama atslodze. Es vienmēr brīdinu, ka neesmu pareizais cilvēks, kas šādus padomus sniedz, jo manas mīļākās grāmatas ir purva grāmatas. Bet jautājums, kuras ir tās grāmatas, kas nerīvētos saldi pa smadzenēm, bet tajā pat laikā būtu mierinoša atelpa no ikdienas problēmām, nebeidz un nebeidz mani mocīt. Pirms kāda laika izlasīju Kristīnas Lorenas "Unhoneymooners", komentējot- "Ja romantiskā grāmata man nerīvējas pa smadzenēm, tā ir ļoti laba zīme." Un arī šoreiz "Mīlestība un citi vārdi" apliecināja jau man iepazīto patiesību, šī ir tāda romantiskā grāmata, ko nosauktu par labu izklaidi un atelpu no smagajām tēmām.

Ja man būtu jānosauc šīs grāmatas sastāvdaļas, tad tās būtu- ļoti emocionāli atvērts, iejūtīgs, grāmatu mīlošs galvenais varonis, neizrunātu pārpratumu epopeja, un mīlestība, kas iztur laiku un jebkurus šķēršļus. Klasiski, tomēr romāns liek noticēt un ļauties šai "one and only soulmate" stāstam, just līdzi, pat zinot, ar ko tas viss beigsies, justies droši, jo, kas var būt brīnišķīgāks par īstu mīlestību. 

Ielieku savā lasīšanas sarakstā arī "The Soulmate Equation" un "The Paradise Problem".

Romantiskām sirdīm un visiem tiem, kuri meklē kaut ko, lai atšķaidītu skarbās tēmas. Arī man kaut kur dziļi slēpjas romantiskā dzirksts. 

4 zvaigznes priekš romantiskās literatūras.

Tulkotāja: Ilona Ozoliņa- Čiu

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Sveika, Skaistulīt" 2024

Ann Napolitano
"Hello Beautiful" 2023

SAM_3702

Cik maksā mīlestība?

Ar Annu Napolitano es iepazinos pavisam nesen, izlasot viņas slaveno grāmatu "Dear Edward". Savā ziņā augstās ekspektācijas un solījumi grāmatas beigās mani burtiski iztukšoja kā tukšu balonu. Lai tiktu līdz vietai, kas aprakstīta grāmatas beigās, man bija jāizlasa 227.lpp. Ar Skaistulīti es mēģināju pieiet lasīšanai bez nekādas izpētes, kaut gan to grūti izdarīt, ja visapkārt parādās arvien pretrunīgākas atsauksmes. No pamešanas pusratā, līdz karaliskajām piecām zvaigznēm.

Es sajutos kaut kur pa vidu, jo manas emocijas svārtījās uz visām pusēm, no nepieņemšanas līdz samierināšanos. Tā bija vairāk cīņa man pašai ar sevi, ne autori, jo, kā jau jebkuru daiļdarbu, mēs visu mēram pēc savas mērauklas, kas ir pieņemami, kas nē. Tāpēc itin neviens. Neviens. Jā, neviens tēls un viņu rīcība man nelikās pieņemama. Es nesapratu viņu lēmumus, motīvus un milzīgās sāpes, ko viens otram nodara.

Grāmata ir kā skaists, bet velkošs gumijas gabals, kas stiepjas un saķer visu, kas gadās tai pa ceļam. Man vajadzēja ilgu laiku, lai pieņemtu, ka autore tikai spoguļo, nevis noliek tēlus ēnas vai gaismas pusē. Bez kritikas, bez nosodījuma, atļaujot būt tikai līdzās, neiejaucoties.

Anna Napolitano stāstu lēni izgaršojot velk un tad vienā mirklī cērt. Lasītājs tiek lēnām iemidzināts un tad pēķšņi- hops, kas te notika. Šādi autore izspēlē kārtis vairākas reizes, it kā kacinot lasītāju, cērtamajās vietās neko daudz nepaskaidrojot, neanalizējot.

Un tad mēs nonākam pie pieņemšanas. Ka dzīvē gluži kā grāmatā tieši tā arī notiek.  Kā mums varbūt liekas nepieņemami. Nesaprotami. Skaudri un skumji.

Lasiet Napolitano, viņa spēj panākt emocijas, lai arī kādas tās nebūtu, tieši tas ir viņas trumpis, attainojot dzīvi visās iespējamās krāsās, gluži kā skaistais grāmatas vāks, kas atgādina, ka mēs neesam tikai balti vai melni, mūsos ir tik daudz toņu, tik daudz nianšu. 

4 zvaigznes

Ps. Ja tevi sajūsmināja šī grāmata, noteikti izlasi Coco Mellors "Blue Sisters", kas arī ir grāmata par četrām māsām.

PSS. Arī mēs manā ģimenē esam četras māsas. Šī ir grāmata, kas beidzot mudina izlasīt "Mazās sievietes".
 

Tulkotāja: Ilze Paegle- Mkrtčjana

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

"Vāverēna gads" 2024

 Paltanavičius Selemonas
"Voveriuko metai" 2018

SAM_3531

Pat, ja pēc grāmatas nosaukuma mums liekas viss skaidrs- lasītājs varēs iepazīties ar mazās meža kuplastes ikdienu gada nogrieznī, tomēr āri vien saprotams, ka šīs ir lamatas, kas ievilinās dabas un visu dzīvo radību, kā lielu, tā sīksīku mistiskajā un aizraujošajā pasaulē.

Kopā ar ziņkārīgo vārnu lasītājs uzdod, meklē un atrod jautājumus par dabas norisēm, cikliem, gadalaikiem, sugu daudzveidību, kukaiņu attīstību, ogām, dzīvniekiem, kokiem un vēl un vēl un vēl. 

"Vāverēna gads" var atrast gan literāru tekstu, daudzveidīgus faktus, izzinošu un izglītojošu informāciju, shēmas, kā arī tā aicina pašam lasītājam iepazīt dabas daudzveidību, uzdodot uzdevumus.  Daudzie īsā teksta lodziņi ļauj mazajam lasītājam nepieturēties pie klasiskās lasīšanas formas, bet pašam izvēlēties, kādā kārtībā lasīt. Raibajās ilustrācijās ir daudz sīku detaļu, ko izpētīt un izrunāt. 

Papildus raibi krāsainajām Redas Tomingas ilustrācijām, atsevišķos atvērumos redzamas autora, dabas mīļotāja un pētnieka Selemona Paltanaviča fotogrāfijas. 

Grāmata visiem dabas pētniekiem, kas aicinās doties mežā, pļavā vai piemājas parkā, lai pamanītu, cik krāšņa, neparasta un aizraujoša ir dzīvā pasaule mums visapkārt.

Vai zināji, ka šī nav vienīgā grāmata, kurā gadalaikus pētnieks apskata caur dabu un dzīvniekiem? Lietuviski ir arī "Stārķa gads", "Kucēna gads laukos"un "Bebru gads". Latviski pieejama arī autora  krāšņā grāmata "Putni, putni".

4- 8 gadus veciem bērniem

Tulkotāja: Gunta Apse

Izdevniecība: Baltais valis
 

"Spoki pie durvīm neklauvē" 2024

Eulàlia Canal, Rocio Bonilla
"Els fantasmes no truquen a la porta" 2016

SAM_3510

Spāņu māksliniece Rosio Bonilja vismaz manā ģimenē paskaidrojumus neprasa, katrā ziņā viņas ieturēto toņu akvareļu ilustrācijas priecējušas gan lielas sirdis, gan pavisam maziņas. Tāpēc atkal satikšanās ir gaidīta un saviļņojoša. Arī šeit mēs varam sastapties ar savdabīgo māju zīmējumiem, izstiepta torsa lāci, trauku pielietu nekārtīgu virtuvi un atpūtas krēslu ar milzu atzveltni, kas savā ziņā sasaistās ar grāmatu "Kaimiņi. Stāsts par kādu apkaimi" un "Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es".

Bet pats stāsts. Ak dieniņās. Stāsts ir KOLOSĀLS! Lika man smieties no visas sirds. Smieties tā, ka jāatgāž galva. Lielisks, asprātīgs, izklaidējošs un sirsnīgs. Tieši tāds stāsts, kas piestāv veļu laikam un oktobra Helovīnam.

Lasiet un baudiet- šeit ir gan rudens krāsas, gan saltais spelgoņa pieskāriens, gan daudz emocijas, ko var sniegt tikai draugi.

4.5 zvaigznes

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Karavīrs un Guntiņa. Kāda latviešu zēna odiseja." 2024

SAM_3580

Laimonis Vilks ir vienkāršs latviešu puisis, kurš tiek ierauts Otrā pasaules kara mašinērijā, pārtraucot rimtās jaunības dienas. Apkārt spindz lodes, kas nepasargā nevienu un neprasa, kurā armijas pusē esi. Kaujas lauks pļauj ne tikai jauno karavīru dzīvības, bet izdzēš arī sapņus un ilūzijas par mierpilnu dzīvi. 

"..senie grieķi esot teikuši, ka nekas, izņemot formu, vēsturē nemainās." (29.lpp.)

Romānā caurvijas Laimoņa jaunības dienu mīlestības tēls, kas ik pa laikam parādās kā mirāža gan varoņa atmiņās, gan dzīvē. Šajos mirkļos, tik daudz skarbuma un drūmuma pieredzējušais latviešu karavīrs, it kā nomet savu bruņu masku un kļūst atkal par vienkāršo un naivo latviešu bāleliņu, kurš tvīkst un zaudē sirds ritmu dēļ skaistās Guntas. 

Un tā sākas Laimoņa ceļš neskaitāmās valstīs. Vjetnama, Alžīrija, Francija, Zviedrija, Austrālija, ASV. Dzīves līkloči šķiet nebeidz pārsteigt ar arvien jauniem pagriezieniem, īsajās epizodēs sižetiski attainojot spilgtākos notikumus. Kā grāmatas aizmugurē minēts, pats autors ir Laimoņa vietā un daudz kas ir paša piedzīvots, tāpat arī atsauces un daudziem vēsturiskiem faktiem un reālām personībām, tomēr atliek tikai minēt, cik daudz sižetiski šis ir biogrāfisks darbs.

Mizascēnas savā ziņā liek skriet cauri valstīm un notikumiem, neļaujot ilgāk uzkavēties un saslēgties ar varoņiem, gluži kā aizgājēja pēdējās kaleidoskopiskās atmiņas, kas nozib acu priekšā vēl pēdējo reizi. Īpaša nozīmē ir arī vilkam, kas dominē gan Laimoņa uzvārdā, gan bērnības māju un netālu mītošo vilku mitoloģiskajā spēka simbolismā.

Autora valoda ir plūstoša un viegli uztverama, tajā pat laikā šeit ir daudz atsauču un vēsturiskiem faktiem, līdz ar to nepieciešamas vēsturiskā fona priekšzināšanas. 

Grāmata visiem tiem, kas interesējas par vēsturi un latviešu emigrantu dzīvi trimdā pēckara gados. 

3.6 zvaigznes

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

"Ceļinieku stacijas" 2023

Vidas Morkūnas
"Pakeleivingų stotys" 2019

SAM_1334

"Ja tajos cilvēkos tomēr bija kāda gaisma, ikviens savu uguntiņu sargāja, noglabājis, cik dziļi vien varēdams, -lai neviens neieraudzītu." (77.lpp)

Viņi? Iezīmētie? Dieva aizmirstie? Kritušie, nobružātie, ievainotie, pazaudējušies. Neredzamie un uzkrītošie. Vai viņi ir jau pazudinātie, kas reizē ir un nav vairs starp mums, ik dienu izbalējot starp ielu bruģiem, izkūstot starp lielveikalu noputējušiem skatlogiem un saplūstot ar ceļazīmēm?

Tik daudz sāpju, skumju un nolemtības.

Ikvienā lietuviešu autora Vida Morkūna īssfragmentā, sakāpinātas emocijas pārvēršas traģēdijās. Neviens, it neviens no varoņiem zem Vida spalvas nav pasargāts. Lappusi pēc lappuses cerot uz gaismu, kā viens no varoņiem bezpajumtnieku zupas virtuvē, es tieku iesprostota arvien tumšākos bezdibeņos, kuros izeja nav pat aiznaglotā zārkā. 

Visa tik daudz, pārpārēm un reizē viss tik niecīgi īss, neļaujot satuvināties ar ikvienu no personāžiem. Sajūta kā pār kaujā kritušiem līķiem, skrienot un skrienot tiem pāri, kur man zem kājām tie visi jaucas kopā un pārvēršas drūmi tumši nospiedošā izmisuma masā.

Ir stāsts, kas iesēdās manī. Tas ir 113.lappuses "***/neapbruņotās" vienvirziena ceļš uz nāvi, bet šeit cauri nepanesamajam liktenim, ir tas dzīves skaistuma posts, kurš, neskatoties apkārtējo nelaimi, turpina žilbināt un ik dienas izvēlēties, kuru laimības ceļu katrs no mums izvēlēsies redzēt. 

Tumsības krāsas, kurā gaisma ir aiz piekvēpušā loga- nesaredzama un priekšlaicīgi apglabāta. 

3.7 zvaigznes

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Floortje Zwigtman ,  Sassafras De Bruyn
"Het boek van het leven. Over bolle buiken, bonenbaby's en kraamfeesten" 2019

SAM_3192

Šis bija kaut kas biedējošs un baiss, gandrīz kā baismīgi stāsti, ko stāstīt vakaros, lai biedētu bērnus un trauslas dvēseles. Bet tajā pat laikā, šeit ir fascinējoša informācija par visskaistāko un neticamāko notikumu- dzīvības radīšanu. Kas patiesi liekas brīnums, kad uzzini visas sīkākās detaļas un bioloģiskos procesus. Būšana šeit un šīs atsauksmes rakstīšana apliecina, ka arī es ( un tu, kas šo lasa) ir brīnums. 

"Dzīvības grāmata" apskata šo aizraujošo cilvēka radīšanas, dzimšanas procesu no visiem skatu punktiem, sākot no bērniņa ieņemšanas, gaidībām, dzemdībām līdz rūpēm par mazuli. Ņemot par pamatu dažādus nostāstus, teikas, tradīcijas, stigmas un ieradumus no visas pasaules, grāmata parāda, cik dažādi un arī neparasti cilvēki dažādās valstīs iziet cauri vienam un tam pašam gaidību procesam. Humors caurvijas visām nodaļām, balansējot jokus ar detalizētiem izskaidrojumiem arī no fizioloģiskās puses, piešķirot grāmatai izzinošu un izglītojošu aspektu. Tas, iespējams, kādai ģimenei, kas gaida ģimenes papildinājumu, spēs palīdzēt iziet cauri neveikliem jautājumiem.

Mani grāmata aizrāva, izklaidēja, lika aizdomāties un reizē biedēja ar saviem psihodēliskajiem zīmējumiem. Es nespēju izskaidrot, bet šīs ilustrācijas, kas no vienas puses ir kā ironiska draiskuļošanās ( jokainas ķermeņa proporcijas, neesošs mugurkauls, pārspīlēts apaļums kā simboliskais mātes klēpis, dusmīgo sejiņu grimmases utt.), uz mani atstāja spēcīgu tumši baismīgu iespaidu. Es to vairāk pieņemu kā Nīderlandei rakturīgo pieeju literatūrā šokēt, izaicināt un pārkāpt ierasti mierpilsoniskās robežas.

Saturam 4 zvaigznes, ilustrācijām 2 zvaigznes.

Tulkotāja: Inga Karlsberga

Izdevniecība: Jānis Roze

"Pazudusī dvēsele" 2024

Olga Tokarczuk, Joanna Concejo

"Zgubiona DUSZA" 2017

SAM_3177

Vai spēja saslēgties ar poļu autores Olgas Tokarčukas grāmatu, ir sava veida barometrs, lai noteiktu, cik tālu vai tuvu klātesoša ir lasītāja paša dvēsele?

"Ja vien kāds prastu palūkoties uz mums no augšas, tad ieraudzītu, ka pasaule ir pilna steigā skrienošiem, sasvīdušiem un ļoti nogurušiem ļaudīm un viņu pazudušajām dvēselēm, kas nav jaudājušas tikt līdzi.." 

Grāmata mani nepārsteidza, tā bija drīzāk atkal patīkama satikšanās ar sen neredzētu draugu, bet es nespēju aizmirst, cik lielu iespaidu atstāja pirmā tikšanās, kas bija iemīlēšanās no pirmā acu skatiena (pirmās lappuses). Toreiz es grāmatu izcēlu no plaukta lietuviešu bibliotēkā, bērnu nodaļā, nodomādama, ka šis skaistums izskatās kaut kas priekš lielākiem bērniem. Tādiem bērniem kā man. 

Tu dalies savā jaunatklājumu priekā un tas nesasniedz auditoriju, gluži kā rīta migla tiem, kas ceļas krietni pēc saules ausmas. Bet man ir prieks, ka pēc gadiem šī grāmata ir lēni, bet skaisti atnākusi arī līdz Latvijai. 

Olga Tokarčuka stāsta stāstu. Bet bez ilustratores Joannas Konseho tas nebūtu izstāstāms. Tieši ilustrācijas rūtiņu lappusēs ievelk katru lasītāju meditatīvā stāvoklī, liekot apstāties un nodoties sava kodola meklēšanā. Šeit nevar būt steiga, skriešana un svīšana. Šeit nav vietas fona troksnim, iespējams, paies gadi līdz lasītājs atradīs savu kodolu, bet tas tepat kaut kur vien ir. Iespējams gaida, iespējams meklē, iespējams lūdzas, lai saimnieks viņu sadzird. Un, iespējams, ka visi meklējumi mūs aizved atpakaļ bērnībā, kur laiks, vieta un dzīves ritējums ir skaidrāks.

Šī ir pieaugušo grāmata, ko mediatīvi atvērt vakaros tiktoka vietā, lai iemācītos, kā no pelēkā spēt atkal iegūt spilgtas dzīves krāsas.

Tulkojums: Ingmāra Balode

Izdevniecība: Jānis Roze

"Sākt no jauna" 2024

Katherine Center
"How to Walk Away" 2018

SAM_2257

Ticamībai ir milzu nozīme. Vai nu tas pārliecina lasītāju, automātiski iegūstot to savā varā, ļaujot identificēties ar varoņiem un līdz galam izjust autores vēstījumu, lai arī kur tas aizvestu. Vai arī pilnīgi pretēji. Nespēja radīt ticamību, pilnībā sagrauj vēstījuma būtību un lasītājs vienkārši nespēj noticēt varoņu rīcībai un sižeta pavērsieniem. Sen neesmu lasījusi tik neviennozīmīgu grāmatu, kurai es nekādi nespēju noticēt. Nedz sižetam, nedz varoņiem, nedz vēstījumam. Man viss likās neloģisks, neticams un pārspīlēti pozitīvs. 

Lasot nepamet sajūta, ka grāmata ir "wannabe "Me Before You"", tikai šoreiz līnijas ir izplūdušas, naivas un mākslīgas, ka sanācis tikai blāvs pakaļdarinājums. 

Mārgaretas šķietami ideālo dzīvi vienā momentā maina lidmašīnas avārija, pēc kuras viņa nonāk ratiņkrēslā. Ar to pārbaudījumi nebeidzas, jo "ideālais" līgavainis, kurš ir vainojams pie avārijas, nespēj pieņemt šīs krasās pārmaiņas, attālinoties no Mārgaretas. Kamēr līgavainis nozudis no apvāršņa, visu uzmanību piesaista skaistais skotu fizioterapeits Īans. Viss, protams, nav tik vienkārši, jo šķiet, ka dzīvei zudusi jēga. 

No vienas puses šis ir romantiskais romāns, šeit ir ļoti paredzams sižets un šablonisks vienvirziens uz "viņi dzīvoja laimīgi mūžu mūžos", bet tajā pat laikā šis ir stāsts par traumu, kas burtiski vienā mirklī maina visu iepriekšējo dzīvi, liekot pārvarēt ne tikai psiholoģiskās grūtības, bet arī fiziskās. Lai arī man gribētos, kaut autore šo aspektu izpētītu dziļumā, tomēr grāmata vairāk velk uz romantisko pusi, kurai līdz galam īsti nav iespējams noticēt. Grāmata, neskatoties uz tēmas smagumu, rada viegluma sajūtu, iekļaujot daudzas poztīvas notis.

Novērtēju, ka autores grāmatas oriģinālais nosaukums ir uz grāmatas beigu vāka, kas ir retums, liekot arvien meklēt sīko druku iekšlapās. 

Man šķiet šī grāmata ir tiem romantikas piekritējiem, kuriem vienmēr gribas, lai viss filmās un grāmatās beidzas lieliski, sava veida pasaka. Tā kā mans racionālais prāts tiecas visu analizēt un loģiski izskaidrot, man tiešām bija grūti noticēt.

3 zvaigznes

Tulkotāja: Armīns Voitkāns

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Vesveli" 2024

 Lena Kiefer
Heavy & Light (1daļa) 2022

SAM_2719

Nedomāju, ka man tā patiks šī grāmata, noteicu draudzenēm, kad biju izlasījusi sākuma daļu. Es parasti esmu uzmanīga ar Yound Adult (mazo pieaugušo) grāmatām, jo mani bieži šajos romānos kaitina varoņu neizlēmība un muļķīgas rīcības, šķiet, ka reti kad izdodas šajā žanrā autoram nepalikt klišeju tīklā, tiražējot steriotipiskus sižetos. 

"Vestveli" man patika grāmatas sižets, kurā ir divas konkurējošas ietekmīgas ģimenes, kuru atvases, par spīti aizliegumiem, iemīlas viens otrā. Bet noslēpumainais  "kurš to izdarīja" pagrieziens bija tas, ko es nebiju gaidījusi un tieši tas mani uzreiz savaldzināja, padarot vienkāršu jauniešu iemīlēšanās stāstu ar detektīvstāsta elementiem.

Bet ar to arī viss beidzās. Aizraujošais ievads un lēnām augošā kaisle, visu laiku tika pārtraukta ar neticamiem aizbildinājumiem, kas tikpat ātri atkal atkārtojās nākamajā nodaļā. Par spīti tam, ka man patika abi varoņi ( neskatoties uz kaujinieciskajām ģimenēm, abas atvases bija piemīlīgas), šeit iztrūka patiesas kaisles un kulminācijas, kas raksturīga mūsdienu paaudzes romāniem. Jāņem vērā, ka šeit jaunieši nav nekādi vidusskolēni- viņiem ir pāri 20, līdz ar to arī bezatbildīgie lēmumi ir aiz muguras, es teiktu, ka mūsu priekšā norisinās visnotaļ racionāli domājošu personību mīlasstāsts. Tikai viss notiek gaužām lēni un man nav skaidrs, kāpēc tas viss jāizstiepj trīs daļās. Jo skaidrs ir viens, kā lai es tagad dzīvoju, izlasījusi pirmo daļu, bet neuzzinot, kurš pie velna ir vainīgs?

Es nespēju izskaidrot kāpēc, bet neskaitāmas reizes, pirms saņēmu grāmatu, es nosaukumu prātā interpretēju kā VEST Veli. ( Te laikam asociācijās ieveda nesen izdotais romāns ar varen iespaidīgu nosaukumu "Stum savu arklu pār mirušo kauliem"), un visu laiku galvā domāju, kāpēc tas Velis ir kaut kur jāved? Protams, vēlāk grāmatā kļūst skaidrs, ka tas ir ietekmīgo dzimtu uzvārdu salikums, kam nav ne mazākā sakara ar latviešu veļiem. 

"Tas bija Vestones un Koldvela vārdu pavienojums, lai arī neviens neticēja, ka šo ģimeņu pārstāvji kādreiz tik ļoti satuvināsies, jo abas ģimenes bija mūžsenas sānsences." (89.lpp.)

Grāmata nebūt nav slikta, tajā ir savs Ņujorkas valdzinājums un arī galvenie varoņi raisa simpātijas, lai gan pašā dzimtu aspektā un ikdienā viss likās trivilizēts un maz ticams, bagātniekiem piešķirtas steriotipiskas lomas. Lai arī grāmata nepiepildīja ekspektācijas, tomēr nezināmais neliek mieru un gribas noskaidrot, kas notiek tālāk, līdz ar to varu teikt, ka autore mani uzdūrusi uz āķa. 

3.6 zvaigznes

Tulkotājs: Bernards Kudiņš

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Elizabete un Filips" 2024

Flora Harding
"Before the Crown" 2020

SAM_2279

"Varbūt tā nebūs aizraujošākā laulība, taču varētu būt ļaunāk." (120.lpp.)

Grāmatas oriģinālais nosaukums "Before the Crown" (Pirms troņa (kronēšanas)) skaidri norāda, ka grāmata nav par karalienes Elizabetes II un prinča Filipa kopdzīvi, bet tikai pašiem pirmsākumiem- laiku pirms Elizabetes kronēšanu un laulībām. Vesels romāns par karaļpāra pirmajiem mirkļiem kopā.

Šis romantiskais mīlasstāsts ir tikpat vēss, ieturēts un apkārtējo vadīts kā pats karaliskais galms, kurā stalta stāja jebkuros pārbaudījumos slēpj emocionālās pasaules patieso viļņošanos. Tā kā iepriekš esmu lasījusi romānus par Elizabetes II un arī prinča Filipa dzīvi, tad man bija maz pārsteigumu vai nezināmu faktu. Filips arī šeit ir attainots kā dzīves un skaistu sieviešu baudītājs, kurš apstākļu spiests mērķtiecīgi kļūst par nepieredzējušās un jaunās Elizabetes dzīvesbiedru. Ņemot vērā, ka Elizabete vēl nebija pieredzējusi plašo pasauli un savā ziņā bija izolēta un sargāta karaliskajā galmā, brīvdomīgais Filips bija kā sava veida protestēšana pret visu ierasto un paredzamo. Tādēļ vēl jo vairāk iekārojams. 

Jāņem vērā, ka šis ir romānsir  vairāk kā 75 grāmatu autores Floras Hārdingas interpretācija par notiekošo, ņemot vērā faktus un citu autoru biogrāfiskos darbus. Kas patiesībā norisinājās aiz karaļpāra slēgtajām durvīm, ir aizgājis nebūtībā, jo abi varoņi nu jau ir aizsaulē. Iespējams, tieši rāmums un dzīve bez kaislībām bija abu ilgās laulības noslēpums.

"Viņi ir divi karaliskās dzimtas pārstāvji, kas gatavojas abpusēji izdevīgai laulībai." (227.lpp.)

Grāmata, ko kāri tvers karaliskās dzimtas kaislīgie fani, labi zinot, ka romantiskas pasakas paliek tikai grāmatu lappusēs.

3.5 zvaigznes

Tulkojusi: Lilita Paegle

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Tiksimies augustā" 2024

Gabriel García Márquez
"En agosto nos vemos" 2023

SAM_2080

"..taču dzīve bija iemācījusi, ka visi vārdi, kas seko pēc sievietes pēdējā vārda, ir tukša skaņa." (56.lpp.)

Tas ir kā iestrēgt pusceļā, nezinot, kurā virzienā kustēties tālāk, saprotot, ka jebkuš virziens saplosīs gabalos.

Tās sīkās nianses, kuras tur blakus virmo un gruzd, ir tas, kas Markesa prozā mani iekšēji saviļņo, kā prasmīga laiva, kas ļaujas viļņu bangām okeāna vidū. Tu zini, ka kaut kur tur tālu un varbūt tepat blakus ir krasts, bet tu savā laivā esi viens.

Ar Markesu es pirmo reizi iepazinos universitātes laikā, un tā galīgi nebija proza, ar kuru es sadraudzējos, neskaitāmas lietas mani kaitināja un satracināja. Es pati neticēju, kad paskatījos goodreads, ka esmu ielikusi Markesam 1 un 2 zvaigznes, piedevām trešo grāmatu, ko saņēmu dāvanā, nekad neesmu pat iesākusi. Bet "Tiksimies augustā" paņēma mani nesagatvotu, tas bija kas sentimentāli skumjš un tveicīgs reizē, un tieši briedums ir tas, kas liek vispār sadzirdēt Markesa patiesās talanta notis. Skumjas un dzīves realitāte, kurā mēs visi esam ar saviem tarakāniem, bailēm un ilgām pēc kā tāda, kas mūs piepildīs un darīs laimīgu. Dažus no citātiem es butiski alkaini iesūcu sevī un izbaudīju kā viršu pielietu mežu.

Grāmata ir tik īsa, ka es burtiski to izlasīju vienā braucienā uz Lietuvu, un jāsaka, ka ļoti nozīmīgs ir gan dēlu prologs, gan redaktora pēcvārds, kas stāstam uzbūra paralēlo dimensiju, kurā rakstnieks cīnās ar savu atmiņu un mūža nogali. Man ļoti gribētos izlasīt visas stāstu variācijas, jo tieši beigas stāstu nogrieza kā ar nazi, iesprūstot jautājumu jūrā un alkās pēc paskaidrojumiem.

Tas, ka grāmatu lasu tieši augustā, ir papildus skaistums. Es patiesi izbaudīju šo kolumbiešu rakstnieka Markesa stāstu par sievieti, kura katru gadu dodas uz salu, lai uz mātes kapa noliktu gladiolas.

"Es nevaru iztēloties, ka jums piemistu kāds vecums,-viņš teica. - Ja nu vienīgi tāds, kādu pati vēlaties." (41.lpp.)

4 zvaigznes

Tulkotājs: Edvīns Raups

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Man tevi jānodod" 2024

Ruta Sepetys
"I Must Betray You" 2022

SAM_0975

"Komunisms ir prāta stāvoklis." (38.lpp.)

Rūta Šepetis ir pārbaudīta un kvalitāti izturējusi vērtība- tu jau zini, ko sagaidīt un ekspektācijas ar katru romānu tikai pieaug. Atklāt mazāk zināmas vēstures lappuses ir lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces trumpis, kas aizrauj ne tikai rūdītus vēstures romānu cienītājus, bet pārņem savā varā arī tos, kas vēlas visu maigā amerikāņu romantisma mērcē. Dažkārt tas traucē, tomēr saprotams, ka tieši tas aizrauj lielāko daļu aizokeāna lasītājus, kuriem Eiropas valstu skaudrākās vēstures šausmas ir kā Holivudas cienīgs scenārijs. Realitātē viss ir daudz pelēkākos toņos un rada tikai aptuvenu nojausmu par pārmantoto traumu. 

"Valstī, kur nepastāvēja vārda brīvība, katrs joks šķita kā maza revolūcija." (43.lpp.)

Rumānija, tāpat kā Bulgārija, ir valstis, kuru es gadiem solos apmeklēt, jo daudzos projektos nācies dzīvot kopā ar neskaitāmiem rumāņiem. Tomēr šī grāmata man bija kā pārsteigums, jo neko par valsts vēsturi nekad saviem draugiem neesmu jautājusi, tikai blāva nojausmas par sekojošo problēmu ēnu, kas velkas līdzi emigrantiem, meklējot labākas iespējas ārpus savas dzimtenes. Šī grāmata bija kā neliels ieskats Čaušesku komunistiskajā valsts kontrolē, kad visa tauta tika spīdzināta, ietekmēta un terorizēta. Šīs visas šausmas ietērptas Šepetis raitajā un saistošajā romānā, radot vēlmi pētīt un izzināt vairāk.

Romāna galvenais varonis ir 17 gadus vecais Kristians, kurš sapņo par brīvību komunistiskajā Rumānijā. Kad Kristianu skolā uzrunā slepenais Securitate aģents, liekot viņam spiegot valsts labā, jaunietis ir izvēles priekšā- nodot savus tuvākos, vai ļaut, lai valsts iznīcina viņa svarīgākos cilvēkus. Tajā pat laikā saprotot, ka nav iespējams neko noslēpt no visuredzošās acs, jo spiegi ir tuvāk nekā sākumā liekas.

Cik daudz cilvēku dzīvības būs samaksa par brīvu valsti?

Ļoti daudz līdzības par savilkt ar dzīvi padomijā. 

Iesaku!

4 zvaigznes

"Un vai arī citās valstīs bērniem bija jābaidās no tā, ka viņus var sakost klaiņojoši suņi?" (36.lpp.)

Tulkotāja: Silvija Brice

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Dievu mežs" 2024

Balys Sruoga
"Dievų miškas" 1957

SAM_9608

"Dievu mežs, ko oficiāli sauca par Štuthofas koncentrācijas nometni.." (11.lpp.)

Kā atriebties saviem pāridarītājiem? Izķengā viņus savā romānā- kariķē, izsmej un spēlējies ar notikumiem kā vistalantīgākais rakstnieks. 

Es nespēju saprast, kā es esmu palaidusi garām "Dievu mežs"- tas ir tik, tik nozīmīgs, īpašs un neatkārtojams darbs, ne tikai saturiski, detalizēti atklājot vēsturiskās šausmas, kas personīgi piedzīvotas aiz koncentrācijas nometnes sienām, bet arī literāri. Iepriekš nekad nav nācies lasīt, ka tik smacējoši žņaudzoša tēma, kā masveida cilvēku iznīcināšana, tiek aprakstīta tik literāri gaisīgi. Patiesībā es nespēju atrast īsto vārdu, KĀ tieši raksturot lietuviešu rakstnieka Baļa Srogas rakstīšanas stilu- tikai to, ka tas ir pilns ar melno humoru, satīru un ironiju.

"Vispār nelaiķi nometnē bija diezgan disciplinēta publika." (80.lpp.)

Tikai, lūdzu, nepārproti mani. Šī nav nekāda izklaide vai joku gabals. Šeit ir visšausmīgākās šausmas, kas ietītas ironijas papīrītī, lai spētu to visu jelkādi sagremot. Sroga koncentrācijas nometnē piedzīvoto apraksta ar milzu entuziasmu, nepalaižot garām nevienu detaļu, nevienu svarīgu personu, iegrāmatojot un iemūžinot groteskā literārajā gleznā, neļaujot pāridarītājiem palikt nesodītiem. 

Memuāri izdoti desmit gadus pēc autora nāves- 1957.gadā, pirmo reizi latviski 1968, šis ir pilns, necenzēts izdevums.

Es nespēju iedot mazāk par 5 zvaigznēm. Tas bija iespaidīgi. Tagad es saprotu, kāpēc lietuviešiem šis ir viens no nozīmīgākajiem literārajiem darbiem, par kuru saka- ja jāizvēlas viena grāmata, ko lasīt no lietuviešiem- tad tā ir šī. 

Tulkotāji- Harijs Gāliņš, teksta fragmenti- Marika Taube

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Pastkarte" 2024

Anne Berest
"La carte postale" 2021

SAM_7199

"Es nedrīkstu viņus aizmirst, citādi vairs nebūs neviena, kurš atcerēsies, ka viņi dzīvojuši." (499.lpp.)

Pateicoties grāmatai, viņu piemiņa ir iekapsulēta rakstos, ko mēs lasām, izrunājam un atceramies. 

Grāmata ir kā piedzīvojumu karuselis- it kā tu zini, ka tevi sagaida aizraujoši un negaidīti piedzīvojumi, bet, tikai uzsākot braucienu, tev paveras elpu aizraujoša pieredze.

Pat, ja sākumā bija nojaušams, ka "Pastkarte" mani savaldzinās un piepildīs, man nebija ne mazākās nojausmas, cik neparedzams un negaidīts būs šis ebreju ģimenes stāsts. Viena grāmata, kurā varētu būt ietilpinātas trīs grāmatas, jo mūsu senču stāsti jau nebeidzas līdz ar viņu nomiršanu- pagātnes dzīsla turpina pulsēt no paaudzes paaudzē, saistot, iespaidojos, nododot kodēto informāciju, ne vienmēr prasot atļauju, vai esam patiesi gatavi patiesībai, kas slēpjas zem gadu desmitgadēm slēptiem pārdzīvojumiem. 

Rakstnieces Annes ģimene saņem neparakstītu pastkarti, kurā minēti tikai četri vārdi- Efraims, Emma, Noēmija un Žaks. Vienas ģimenes locekļi, kas nogalināti koncentrācijas nometnē. Noslēpumainā pastkarte Annei nedod mieru, kas un galvenais- kāpēc kāds ir nosūtījis šo pastkarti. Meklējumi ieved dzimtas pagātnē, kurā viņas mamma palīdz ar informācijas meklēšanu, Annei paver pavisam citu skatu uz kādreizējiem pieņēmumiem par viņas ebreju saknēm. Grāmata ceļo gan laikā, šķērsojot dažādu valstu robežas, tai skaitā Latvijas, un cilvēku likteņus, atklājot šausminošas ainas par ebreju iznīcināšanu, kā arī dzīvi pēc kara. 

Bet šis nav stāsts tikai par nogalinātajiem ebrejiem koncentrācijas nometnēs un ģimenes traģēdiju un tā laika sabiedrības dzīvi Parīzē.

Šis ir arī stāsts par mammas un meitas attiecībām.

"Izrādās, automašīna var braukt arī ar Godet konjaku, Ķelnes odekolonu, traipu tīrītāju, šķīdinātāju un pat sarkanvīnu." (149.lpp.)

Spēcīga grāmata, kas satriec, aizrauj un pārsteidz. Tas ir kā atvērt Pandoras lādi mazā istabā un izlaist visus spokus no pagātnes.

4.5 zvaigznes

Iesaku no visas sirds!

"Īsts draugs nav tas, kurš noslauka asaras. Īsts draugs ir tas, kurš neļauj tām ritēt." (337.lpp.)

PS. Pirms daudziem gadiem arī es saņemu pastkarti no Parīzes, ko atsūtīja kāds man nozīmīgs cilvēks. Uz tās bija attēlota Garnjē opera- tieši tā pati, kas grāmatā pieminētajā pastkartē. Šī sagadīšanās savādi saistījās ar nejaušajām sakritībām un nozīmīgiem pagrieziena punktiem arī autores ģimenes pagātnes noslēpumiem. "..daudz ko nosaka nejaušība." (135.lpp.)

"Biju sasniegusi vecumu, kad kāds nezināms spēks spiež atstkatīties atpakaļ, jo pagātnes apvāršņi pēkšņi šķiet daudz plašāki un noslēpumaināki par tiem, kas gaida priekšā." (200.lpp)

"Ciemiņš ir kā lietus- kad ieilgst, kļūst traucējošs." (79.lpp.)

Tulkotāja: Vineta Berga

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

"Atbilde" 2024

  Allan Pease ,  Barbara Pease
"The Answer" 2016

SAM_5669SK

To, vai šī grāmata man palīdzēs sasniegt mērķus, es tev varēšu pateikt tikai vēlāk. Pēc nedēļas, mēneša vai gadiem. Tā kā tas ir sarežģīts un daudzslāņains process, kas nekad nebeidzas ( tāpat kā mūsu mērķi), arī tad nebūs iespējams skaidri noteikt, ka tieši šī grāmata ir bijusi pagrieziena punkts sasniegumiem.

No vienas puses var teikt, ka šī grāmata ir zināšanu atkārtošana vai viss labi zināms vecais, tikai citā iepakojumā. Populārais autoru pāris Barbara un Alans Pīzi raksta par veidu kā izvēlēties savu mērķi, vizualizēt to un rīkoties, lai to sasniegtu. Tomēr šī grāmata ir kas vairāk par afirmāciju spēku un skaidri norāda, cik svarīgi ir mērķtiecīgi un neatlaidīgi strādāt, lai kaut ko sasniegtu, par spīti neskaitāmiem kritizētājiem un neveiksmēm.

Patiesībā grāmata ir ļoti iedvesmojoša tieši brīdī, kad esi zemākajā punktā un liekas, ka nekas nesanāk un neizdodas. Šeit nesola brīnumu, bet dod tādu kā grūdienu, ka jāceļas augšā, jāsapurinās un jāturpina darboties. Katrā nodaļā ir konkrēti pieredzes stāsti, kas pierāda, cik milzu neatlaidīgas pūles prasījuši tie veiksmes stāsti, kuri no malas spīd un zaigo veiksmes mērcē. Zinu, zinu, tu visu to jau zini. Es arī. Bet, kāpēc tad mēs šeit sēžam un esam iesprūduši pelēkā posmā un nevaram izkustēties? 

Ir vairākas atziņas, ko man gribas paņemt no grāmatas par spīti tik daudz jau citur lasītiem piemēriem un frāzēm.

"Lielākā daļa cilvēku dzīvē neiegūst kāroto, jo koncentrējas uz to, kā varētu kaut ko sasniegt. Viņi vēro, ko citi sasnieguši, un domā: es nezinu, kā to panākt. Tā nu viņi nedara neko. Tā vietā viņiem vajadzētu izlemt, ko viņi grib sasniegt." (30.lpp.)

"Rīkojies tagad- beidz par to domāt." (59.lpp.)

"Sapnis ir tikai sapnis, pirms nosaki tam izpildes termiņu." (67.lpp.)

"Bailes nenovērš nāvi. Tās novērš dzīvi." (181.lpp.)

"Pieņem lēmumu vairs nekad neizvēlēties vainas, kauna, neērtības un aizvainojuma emocijas un nedusmoties par to, ko nav iespējams mainīt." (167.lpp.)

Piegāju grāmatai ar atvērtu prātu, tomēr paturēju daļu skepses. Jā, grāmatā ir daudz zināmā, bet kopējā sajūta ir motivējoša un iedvesmojoša. Tie, kuri tiek līdz galam, kā desertu saņem autoru neticamo IVF stāstu. Tik neatlaidīgus cilvēkus neesmu satikusi. Šis ir tāds neticami brīnumains stāsts, kā viņi tika pie diviem bērniem pēc tam, kad neskaitāmi ārsti bija atmetuši cerībai ar roku.

Grāmata tiem, kuri jūtas iestrēguši kādā dzīves posmā un vajadzīgs pamudinājumu uz rīcību. 

Tulkotāja: Gundega Graudiņa

Izdevniecība: Helios
 

Viktars Marcinovičs

"Mova"

Віктар Марціновіч
"Мова" 2014

SAM_7949

"Ja reiz valoda ir kods, to iespējams uzlauzt." (254.lpp.)

"Mova" ieštirī ne pa jokam- lasu un burtiski kaifoju gan tekstuāli, gan konceptuāli, gan mentāli.

Jebkuram grāmatmīlim, it sevišķi tādam, kas nāk no mazas valsts, kuras valodu lieto vien saujiņa ļaužu un kuri piedzīvojuši okupāciju, šī grāmata burtiski iedod pa galvu un apdullina. 

Es mīlu "Orveliskas" grāmatas, kurā ir radīta distopiska paaule ar apspiedošu valdību un varoni, kurš mēģina pretoties noteiktajām normām. Pats šausminošākais- šī nepatīkamā nākotnes vīzija ir reāla. 

"Ja kāds ķīniešu medicīnas centrs veiktu operācijas, amputējot pārlieku emocionalitāti, es ar prieku par to samaksātu visu, kas man tagad ir." (53.lpp.)

Grāmatu blogere Ieva man ieteica baltkrievu valodas vietā redzēt latviešu valodu un tas lieliski strādā, paspilgtinot movas iedarbību un aiznesot citā realitātē. 

Nevēlos neko filosofēt- movu nav iespējams atstāstīt, tā darbojas tikai lietojot- tā, ka nopērc vienu devu un ķer kaifu.

Visskaļākie applausi tulkotājai Mārai Poļakovai- šeit izdarīts neiespējamais, ja kāds vēl nav apbalvojis šo sarežģīto tulkojumu, kas ir līdz pēdējam vārdam adaptēts tieši latviešu valodai, tad es nezinu, kurp skatās vērtētāji.

"Mova" ir kas unikāls, ass, smagnējs un nospiedoši reāls.

4.5 zvaigznes

"Kad cilvēks kļūst nevienam neinteresants, viņš mirst." (175.lpp.)

Ja tevi sajūsmina Džordža Orvela darbi vai Daniela Kīza "Puķes Aldžernonam"- nepalaid garām "Mova".

"Jo tā tiešām mēdz būt, ka tu nepavisam nekvēlo kaislībā kāda cilvēka dēļ- taču viņš tev patīk, tev ir patīkami būt viņam blakus." (167.lpp.)

Izdevniecība: Prometejs

Olga Tokarczuk
"Drive Your Plow Over the Bones of the Dead" 2009

SAM_7857

"Dusmas izdara tā, ka prāts kļūst gaišs un caurredzams, var saskatīt vairāk. Tās aiztur visas pārējās emocijas un valda pār ķermeni. Nav šaubu, ka tieši no Dusmām nāk gudrība, jo Dusmām ir pa spēkam šķērsot visas robežas." (22.lpp.)

Pelēka dūmaka, kurā trūdoši koku zari jaucas ar maitas smaku, apsūnojuši prāti un caurvējš spraucas cauri vecuma kauliem, izsijājot izturīgākos neviesmīlīgākajā zemes nostūrī. Smalkā robeža starp veselo saprātu un murgainu ārprātu ir plāna kā sarūsējuša naža asmeņa cirtiens pirksta galā. Šeit laiks kā notecējis produktu termiņš sabojā pasaules aizmirstos. Un palikušie cīnās starp savu kaucošo vilka dabu un sabiedrības iemācītajiem tikumiem. Kurš kuru? Palaidīs brīvē..

Bukera un Nobela prēmijas laureāte, poļu rakstniece Olga Tokarčuka raksta piesātināti dziļi, viņas katru teikumu var stiept un viļāt mutē kā gardu lāsteku ziemas spelgonī izsalkuša bērna mutē. Īpaši spilgti ir viņas salīdzinājumi, kurā apvienojot nesaistītas vienības, teksts burtiski iegūst fiziski taustāmu apveidu, paspilgtinot visas lasīšanas maņas.

Autorei patīk izaicināt lasītāju, liekot domāt, apsvērt, testējot smalkās robežas, pievēršot uzmanību dabas ietekmei un cilvēka postošajai rīcībai, brīžiem apzināti pārkāpjot pieņemtajam tolerances līmenim un mākslinieciski ļaujoties brucināt sabiedrības pieņemtās normas. 

Kā jau ekotrilleriem, arī šeit dabas aizsardzība tiek glorificēta un cilvēku daba tiek demonizēta, ik pa laikam spiežot pa vārīgām vietām, liekot aizdomāties un apšaubīt pieņemtās normas. Piemēram- ar ko atšķiras malu medniecība no medniecības, ja abās nogalina dzīvās radības?

Izbaudīju autores talantu radīt drūmu, postošu un smacējošu atmosfēru.

"Ziemas rīti ir taisīti no tērauda, tiem ir metāliska garša un asas malas." (124.lpp.)

Runājot par sižetu, noslēgumu daļa nenesa pārsteigumu, jo savā ziņā nojautu, kurp velk šī stāsta izmeklēšanas daļa. Es laikam biju gaidījusi vairāk paskaidrojumus galvenās varones nonākšanai šajā dzīves posmā. Nezinu, traumatisks notikums, trieciens vai kaut kas, kas mani šokētu, līdz ar to izpalika pārsteiguma kulminācija. Laikam pie vainas mana aizraušanās ar kriminālromāniem.

Visiem tiem, kam gribas izlasīt ko patiesi talantīgi uzrakstītu, jo rakstnieces valoda ir spilgta un baudāma, kā arī tiem, kuri aizraujas ar neparasto, neizskaidrojamo, pārdabisko un cilvēka prātam neizskaidrojamo. (Kaut kādā noskaņu ziņā un varones vienpatībā/dīvainībā šī grāmata man atgādināja "Sēņotāja".)

"Daudzi vīrieši ar gadiem iekrīt testosterona autismā, kas izpaužas pakāpeniskā sociālās inteliģences un cilvēciskās komunikācijas spēju zudumā, kā arī apgrūtina domu formulēšanu." (31.lpp.)

3.9 zvaigznes

Tulkotāja: Ingmāra Balode

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Māte sieva. Sieva māte. Meita sieva." 2024

SAM_7017

Grāmata, kurā katrs latvietis saskatīs daļu no sava dzimtas stāsta. 

Dzimtas koka saknes, kam būtu jābalsta mūs, ļaujot plaukt, zelt un stiepties pretī sapņiem, dažkārt darbojas kā žņaudzošas važas, kas piespiež pie zemes, liekot nest kopēju traģēdiju smagumu, kas kā vienojoša asinsrite tiek pārmantots no paaudzes paaudzē. 

Viena dzimta, bet tajā mīt visas Latvijas viena gadsimta izdzīvotais smagums, tik daudz traģisma, tik daudz pārdzīvojumu, tik daudz netaisnības, sāpju un neizrunātā. Kā lai izdzīvo savu dzīvi, kad dzimtas pārdzīvojumu tiek iekodēti līdz ar piedzimšanu?

Romāns ceļo no Eiropas līdz Amerikai un atpakaļ, attainojot laikmeta kultūras, politikas un sabiedrības iezīmes. Sandra Kalniete ir daudz pētījusi laviešu emigrantu dzīvi ASV, karu un padomju okupāciju Latvijā, kā arī neskaitāmo latviešu traģiskos likteņus, kas ne vienu vien dzimtu sašķēla nesadziedējamās brūcēs.

Galvenā varone Ilze savā ziņā iemeso vienkāršo, pieticīgo, pelēko latviešu bārenīti, kuras biklums un naivums ir savā ziņā arī šķīstības simbols. Autore caur varones vārda formu- Ilzīte, paspilgtina šo jaunās meitenes trauslumu un kautrīgumu. Nākusi no vardarbīgas ģimenes Latvijā, viņa Amerikā ierauga pavisam savādāku pasauli, kurā ir greznība, smalkas dāmas un viss ir iespējams. Tomēr nav iespējams aizbēgt no savas smagās nastas, ko mantojumā nodevušas dzimtas sievietes. Kā sniega lavīna pāri veļas traģiski notikumi, kas daļēji ļauj saprast Ilzes personību. 

Grāmata kā amerikāņu kalniņi ved no viena varoņa pie cita, ļaujot tikai mirkļa pagriezienos uzmest aci uz svarīgākajiem, traumatiskākajiem un šausminošākajiem mirkļiem, kas kā domino kauliņi ietekmē katru nākamo ģimenes locekli. Jebkurš seriāls nobāl romāna sižetiskajā dinamiskumā, pārsteidzot, šokējot un ieintriģējot. 

Man pietrūka autores pēcvārda vai prologa, kas paskaidrotu vairāk par darba tapšanu un aizkulisēm. Lasot romānu, sev biju uzbūrusi vīziju, ka šis ir reālas dzimtas stāsts, ko apstiprināja zīmētais dzimtas koks ar miršanas vietām un datiem. Man jau gribējās jautāt, cik daudz no daudz no visa ir dokumentāls stāsts, kad atbildes uz maniem jautājumiem atradu Sandras Kalnietes facebook ierakstā, kur, papildus tam, ka vākusi faktisko informāciju par tā laika dzīvi un notikumiem, viņa min, kā katra varoņa sižetiskos virzienus mainījusi un pārveidojusi. Brīdī, kad es sapratu, ka šis nav reālas dzimtas stāsts, manā prātā sajūsma mazlietiņ saplaka, pieņemot šo kā krāšņu romānu par latvisko traumatisko mantojumu. 

Grāmatas iespaidā savam lasāmo sarakstam pievienoju 3 jaunas grāmatas- Nancy Friday "Men in Love", James Clavell "Shogun" un Margueritte Duras "The Lover". Kā var nojaust, šīs visas grāmatas ir saistītas ar erotiku un seksualitāti, kas nav mazsvarīgi, jo grāmata ir ne tikai par latviešu traģisko dzimtu stāstu, bet arī seksuālo dziņu, skarot neskaitāmas tēmas, sākot ar izvarošanu un beidzot ar viagras parādīšanos ASV tirgū. Līdz ar varoni mēs izejam cauri dziedējošam sevis iepazīšanas un traumu dziedēšanas ceļam.

3.8 zvaigznes

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Trijos stāvos" 2024

Eshkol Nevo
"שלוש קומות"   

SAM_5991SK

"..normālu cilvēku nemaz nav. Vai normālas rīcības. Ir tikai tas, kas noteiktam cilvēkam noteiktos apstākļos ir jādara." (285.lpp.)

Ļoti gudri stāsti, kurus izbaudīt savā daudzšķautnībā, slāni pa slānim loboties tuvāk cilvēciskās patiesības kodolam, kurā vājībām, vientulībai, ilgām un sentimentam ir īpaša loma. Viss, kas ar mums notiek ārpus, viss, kas notiek mūsos.

Laiks sagriež mazos gabaliņos gan mūsu attiecības ar tuvākajiem, gan mūsu pārliecību pašiem par sevi, it kā arvien no jauna pārbaudot, cik tālu mēs stāvēsim par savu sirdsapziņu un cik zemu kritīsim vājību priekšā.

Eškols Nevo ļoti veiksmīgi portretē cilvēcisko vājumu, daudzdimensionālās rakstura īpašības un noslēgtos ģimenes modeļus. Ja sākumā liekas, ka stāsts ir par visu un neko, drīz vien saprotams, ka autors lasītāju virza uz sprādzienbīstamu notikumu. Vietām skaidri nolasās autora melnais humors un ebreju kultūras tradiconālās īpatnības. 

Viena māja, trīs stāvi, kurā katrā ir kāds stāsts. Neparasti- katrs no personāžiem šo stāstu stāsta kādam citam- it kā uzticības personai- rakstot vai ierunājot, bet man kā lasītājam ir sajūta, ka varoņi runā ar mani, uzticot slēptākos noslēpumus, atklājoties, taisnojoties, nožēlojoties un meklējot palīdzību. Tā kā peronāži dzīvo vienā mājā, tad katrā stāstā ir mirklis, kad vieni vai otri personāži ienāk viens otra stāstā. Bet trīs stāviem ir arī cita nozīme, meklējot līdzības ar Zigmunda Freida pieminētajiem cilvēka dvēseles trīs stāviem. 

Literārajiem gardēžiem, kuriem rūpīgi lasot, autora paslēptās zīmes radīs jaunu telpu alternatīvai patiesības prizmai. 

4 zvaigznes

"Galvenais ir ar kādu runāt. Citādi, ja cilvēks ir viens, viņam nav ne jausmas, kurā stāvā viņš vispār atrodas, un viņš ir lemts tumšā kāpņu telpā izmisīgi taustīties pēc gaismas slēdža." (285.lpp.)

Tulkotājs: Ilmārs Zvirgzds
Izdevniecība: Jānis Roze

"Earthlings" 2020

SAM_6659

Absolutely love it!

Kaut kas pilnīgi cray, kaut kas viss no visa pa drusciņai, lobīts, lauzts, griezts un ķepināts kopā. Bet absolūti fantastiski reāls. 

Brīdī, kad noņemam maģiskos pieskārienus, viss ir tik kristāldzidrs- mēs- sabiedrības daļa, mēs zemieši, kas dara visu tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts. Mēs zemieši, kas dzīvo, lai vairotot, pārojas, lai turpinātu savu ģenētisko kodu. Mēs zemieši, kas dzīvo ierašu un steriotipu gūstā, pieņemot noteikto par vienīgo, nespējot izskaidrot, kāpēc. Mēs zemieši, kuros tik daudz naida un kulturālo slāņu, kas atsakās pieņemt savādāk domājošos, uzspiežot tikai vienu un pareizo- savu versiju par dzīvi uz zemes. 

Grāmata ir pilnīga sniega lavīna, ja sākumā liekas, nu, kas tad tur, tad arvien vairāk un vairāk autore šokē ar sižeta neparedzamo dabu, ar emociju amplitūdu, kas ir no kamola kaklā, nospiedošām skumjām, līdz riebumam un šokam. Man tas viss tik ļoti atgādina Orvela klasiku un arī "Puķes Aldžeronam", ko mēs visi pieņemam tikai tāpēc, ka tā ir klasika, kaut vietām tur ir tikpat daudz šausmu, riebuma un ētiski neētiskais, liekot lasītājam domāt, domāt un vēlreiz domām. 

Cilvēki var iestrēgt šajā maģiskās fantāzijas fokusā un koncentrēties, nespējot saskatīt, cik reālistiska ir šī grāmata, cik daudz šeit ir patiesību un, kā tiek izgaismota mūsdienu sabiedrība. Protmas, šeit neizpaliek japāniskais aspekts. Tas ir tas kulturālais un mentālais bezdibenis, ko parasts eiropietis nespēj izprast, te viss- ieskaitot seksualitāti, paškaitējumu, askētismu un ģimenes locekļu hierarhisko pakļaušanos, ir pilnīgi atsķirīgs no rietumos ierastā. Tieši šis neparastais man ļoti ievelk japāņu literatūrā, ar maģiskiem paņēmieniem spējot attainot realitāti. Wow. Es vienmēr ar skepsi jautāju, vai tiešām lasītājiem patīk japāņu literatūra, vai tas autsaiderīgais nav tāpēc, ka ir posmi, kad teiksim Murakami lasīt ir stilīgi.

Wow.Wow.Wow. Pilnīgi mana grāmata, kas norāva jumtu. Ko es neiesaku nevienam, jo manas izdzīvotās emocijas nav iespējams nodot kādam citam lasītājam. Šis ir kaut kas personisks un šo es novietoju blakus Orvelam. Jau skrienu meklēt autores citu grāmatu.

Crazy

4.5 zvaigznes

PS. Manas zvaigznes nav tavas zvaignes- katram savs spainītis zvaigžnu ko piepildīt. 

Translation: Ginny Tapley Takemori

"Stāstu glabātāja" 2024

Sally Page
"The Keeper of Stories" 2022

SAM_5895SK

"Mēs visi esam stāstnieki."

Lustīgi līgojot var gadīties ne tādus vien stāstus dzirdēt, atliek tikai būt labam klausītājam un noglabāt stāstu drošā vietā. Tikpat labi arī pašam līgojot var gadīties piedzīvot kādu stāsta vērtu piedzīvojumu.

Mums katram ir kāds stāsts, pat, ja liekas, ka nav jau nekas īpašs vai nozīmīgs. Uzmanīgākie klausītāji ir tie, kas šādus stāstus var kolekcionēt un ilgnoturēt, vai pat iekonservēt tos grāmatā. Man šķiet, ka labs rakstnieks ir īsts stāstu kolekcionārs, kurš vērīgi pamana stāstus, kuri mums parastajiem cilvēkiem liekas nenozīmīgi. 

Dženisa ir labākā tīrītāja Kembridžā (vismaz tādu slavu no apkārtējiem viņa ir iemantojusi), kura ir precējusies ar simtsdarbu vīrieti (kurš darbus maina kā zeķes, bet ne pie viena nespēj noturēties). Gadu gaitā viņu attiecības pārgājušas toksiskā līmenī, kurā Dženisa vēljoprojām vīra acīs ir tikai mājkalpotāja un nekas vairāk, tajā pat laikā viņas darbs ir vienīgais, kas uztur ģimeni. Bet Dženisa nav tikai māju tīrītāja, viņa iemantojusi uzticamību savu klientu vidū, uzklausot dažādus stāstus. Kad Dženisa uzsāk darbu pie deviņdesmit divus gadus vecās misis B, veidojas neparasta draudzība, kurā ik dienu tiek izstāstīts gabaliņš no stāsta. Lai arī Dženisa noliedz, ka viņai pašai nav sava stāsta, tāpēc viņa kolekcionē citu stāstus, tomēr ir nojaušams, ka viņa glabā kādu noslēpumu, kas nospiež viņas sirdi. Vai neparastā draudzība atvērs gadiem aizvērtās noslēpumu durvis?

Šis ir stāsts, kuram jāļauj lēni briest un rūgt, šeit nav vaļas steigai un skrējienam, jo gluži kā dzīve, tam jāļauj būt pašam par sevi un nesteigties notikumiem pa priekšu. Pacietīgākos lasītājus "Stāstu glabātāja" atalgos ar pārsteigumiem un labu pēcgaršu, kā labi iziturēts vīns pie svētku vakariņām. Stāsts stāstā, kas savijas kopā un veido jaunus stāstus. Par dzīvi un tās nebeidzamajiem pagriezieniem, par pārmaiņām un spēju mainīties, par bailēm un uzdrošināšanos, par nožēlu un bailēm, kas paralizē un spēju ieklausīties sevī. Stāsti ir vietām neparasti, vietām humoristiski.

Lēns, bet garšīgs stāsts par pelēko peli, kurā mīt drosmīga lauvene.

Autore atzīst, ka daudzi no grāmatā pieminētajiem stāstiem ir patiesi, vai vismaz daļēji patiesi, kas grāmatu padara vēl pievilcīgāku. Šis ir pamudinājums ikvienam no mums- atrast ikdienišķajā neparasto- saredzēt ārpus ierastā īpašo un redzēt aiz katra cilvēka stāstus, ko vērts kolekcionēt. Ne velti saka- stāsts grāmatas vērts. Lai mums vairāk aizraujošu stāstu, kas pārtop lieliskās grāmatās. 

4 zvaigznes

Tulkotāja: Zane Rozenberga

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Nolemtie" 2024

Romy Fölck
"Mordsand" 2021

SAM_6035SK

Izmeklētāja Frīda ir atkal ieradusies pie latviešu lasītājiem, šoreiz izmeklējot nejauši uzietu galvaskausu Elbas salas pludmalē. Pēc neilga laika līdzīgā veidā noslepkavots tiek atrasts uzņēmējs no Hamburgas- sasietām rokām ierakts smiltīs. Izmeklētājiem jāmēģina atrast saistību ar 30 gadus vēlāk pastrādāto noziegumu. Sarežģījumi ir arī identificējot nogalinātās personas identitāti. Papildus norisinās arī izmeklētājas Frīdas personīgās dzīves peripētijas.

Romāns norisinās divos laika posmos- tagadnē un pagātnē- 80to gadu beigās pirms Berlīnes mūra krišanas zēnu pāraudzināšanas iestādē, kur norisinājās nežēlīgi notikumi. Autore pētījusi šo iestāžu baisos noslēpumus un ievijusi savā kriminālromānā, izgaismojot patiesību par kādreizējām iestādēm Vācijā, kur ne vienmēr nokļuva zēni, kuri izdarījuši noziegumus. 

Lasītājs reizē ar izmeklētājiem līdz par grāmatas beigām risina šo noziegumu, no vienas puses ir apjausma, kas ir noticis, bet nav skaidrs, kurš tieši pastrādājis šos noziegumus. Reizē klasiskajiem kriminālromāna soļiem, šeit ir arī mazāk zināma un šokējoša informācija par pāraudzināšanas iestādēm, kur valdīja izdzīvošana, nekontrolēta vardarbība un sodi. 
 

Grāmatā izmeklēšana norisinās cieņpilni un klasiskā vācu mierā, ir nezināmais, noslēpumainais, tomēr ir jūtama sistemātiska taisnības meklēšana un mērķtiecīgi soļi, papildinot stāstu ar baisu informāciju, tomēr vairākl liekot nojaust patieso šausmu apmēru, kā detalizēti to attainojot. 

Šī ir ceturtā vācu autores tulkotā grāmata latviski, sērijā ir lasāmas arī "Rēgu nams", "Nāves jūdze" un "Sprostā".

Tieši "Rēgu nams" mani uzrunāja visvairāk no visām, tieši vides un radītās atmosfēras, kurā gaisā virmo piekrastes migla, noslēpumi un veca, nomaļa māja. 

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Ineta Balode

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Saki man, ka esmu tieva" 2024

SAM_5973SK

"Salīgt mieru ar ķermeni nozīmē salīgt mieru ar tiem, kas izraisīja nemieru." (188.lpp.)

Nespēju izlasīt grāmatu par ēšanu/neēšanu, nedomājot par ēdienu. Tik ļoti, ļoti domājot, tik uzmācīgi, it kā ilgstoši būtu badojusies. Atceros, kā lasot Knuta Hamsuna "Bads", es izmisusi vēlējos ēst sakaltušu maizi, jo aprakstītais izsalkums un halucinācijas pēc jebkāda ēdiena pārņēma manu prātu. Šeit ēdiens ir visur klātesošs un pārņemošs, burtiski var sajust autores nemītīgo cīņu pašai pret sevi, izmantojot ēdienu kā ieroci, lai nodarītu sev pāri. 

Man šķiet, ka cilvēki, kuriem nav ēšanas traucējumi vai traucēta ēšana, līdz galam nesapratīs sarežģīto cīņu galvā, ko ar sevi izcīna cilvēks, kuram ir kāda no šīm problēmām. Tas ir tāpat kā cilvēkiem, kuri nekad nav piedzīvojuši depresiju, nav līdz galama izprotams, kādas domas pārņem depresijas slimnieku. Noliekot savus iedomātos stereotipus maliņā, ir vērts paklausīties, kā Zane stāsta savu stāstu un mēģināt mazlietiņ izprast. 

"Naids pret savu ķermeni ir sociāli pieņemta autoagresijas jeb paškaitējuma forma." (181.lpp.)

Zanes Krēsliņas grāmata "Saki man, ka esi tieva" ir mikslis starp pašpalīdzības grāmatu, kurā ir daudz atsauces uz pētījumiem un citiem zinātniskajiem darbiem un ļoti atklātu, privātu un intīmu stāstu par savām attiecībām ar ķermeni, dažādos pomos piedzīvojot milzu aplitūdu no naida līdz pieņemšanai un iemīlēšanai. Tieši personīgā pieredze piešķir grāmatai emocionālu vēstījumu, kas daudziem lasītājiem vietām var likties atpazīstams vai piedzīvots.

Ceļš uz ķermeņa pieņemšanu un veselīgām attiecībām ar ēdienu ir garš un sarežģīts, pilns paklupienu un šķēršļu. Tas ir nebeidzams process, kurā ieradumi jāpiekopj visas dzīves laikā, jo nav vienas pareizās pieejas, kas ļauj sakārtot attiecības ar ēdienu.

Terapeitisks vēstījums gan autorei, gan lasītājiem, kas ļauj paraudzīties uz sevi no malas. Vērtīgi izlasīt ne tikai ikvienai sievietei, bet arī mammām, kas audzina meitas un visiem vīriešiem, kuriem rūp savas sievietes. 

4 zvaigznes

"Man arvien nešķiet, ka ierobežojumi var sniegt ko labu, tomēr, lai cik draņķīga būtu diēta, ir jāiestājas par veselīgiem ieradumiem, nevis pret diētu." (232.lpp)

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Čeringemas mistērijas. Nāvējošā grēksūdze" 2024

(10.-12.epizode)

SAM_5642SK

Viņi ēd steikus, vakariņo kopā ar draugiem, bauda vīnu un gadu desmitiem nogatavinātu viskiju, un tam visam pa vidu vēl atklāj neskaitāmus noziegumus.

Žurnāliste Sāra un izbijušais Ņujorkas detektīvs Džeks kopā spēj izdomāt pat vissarežgītākos noziegumu mīklu atminējumus, ļaujot apkārtējiem iedzīvotājiem justies pasargātiem.

Klusā  un ainaviskā pilsētiņa Čeringema ir viena no kriminālākajām vietām uz zemeslodes. Kā savādāk varētu izskaidrot maz apdzīvotās vietas neskaitāmo noziegumu skaitu, kas gluži tāpat kā grāmatas sērijas epizodes, notiek viena pēc otras. Labā ziņa- nevajag baidīties. Šis ir kriminālromānu omulīgo mistēriju (cosy mystery) apakšžanrs, līdz ar to viss notiek eleganti, rimti un bez steigas. Dažkārt pat tik omulīgi, ka policija pat nepaspēj ierasties, kad viss jau tiek atrisināts pašu spēkiem. Bet dažkārt tik eleganti, ka noziedzniekam tiek dota otra iespēja.

Ir arī otra laba ziņa- šī grāmata ir trīs vienā jeb trīs omulīgo mistēriju apvienojums vienā grāmatā, ko izraut cauri kā klasiskos angļu detektīvseriālus, kuros esi drošs, ka viss beigsies lieliski, bez liekām asinīm un vardarbības.

Šī apakšžanra specifika pieļauj to, ka romānu varēs lasīt pat visbailīgākie un mierpilni izklaidēs arī vecākā gadagājuma lasītājus. 

Šie īsie detektīvstāsti paredzēti kā ātra, omulīga lasāmviela garajās stundās, kad dodies uz darbu sabiedriskajā transportā, gaidi rindā pie ārsta vai vienkārši vēlies rimtu, mierpilnu lasāmvielu, kurā minēt atstātās noziedznieka mīklas kopā ar galvenajiem varoņiem. Kā jau šādai lasāmvielai, sižets dažkārt ir pārspīlēts un dramatizēts, pievēršot uzmanību galveno personāžu izcilajai izmeklēšanas spējai un reizēm būt arī tiesneša lomā. 

Šī ir jau ceturtā grāmata, kur izmeklēšana norisinās Čeringemā, bet nav nepieciešams lasīt grāmatas pēc kārtas- katrs stāsts ir individuāls, ko var lasīt jauktā secībā. 

3.5 zvaigznes

Tulkotāja: Lilija Berzinska

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Pagalma detektīvs" 2024

SAM_5905SK

Izklaides mājā ezera krastā nekur tālu nav jāmeklē, kā pēc programmas ikmirkli otrpus lielajam stikla logam norisinās dabas tv izrādes, kurās iemaldās dažnedažādas dzīvās radības. Kamēr saimniece un bērni pielipuši pie loga vēro, kā lapsa stiepj prom rotaļsivēnu, tikmēr galvenais varonis- britu īsspalvainais kaķis to visu rimti novēro un izsaka savu verdiktu par notiekošo. 

Bet, kā tas gadījies, ka lapsēns dienas vidū cilvēku pagalmā iemaldījies, ja lapsas medī tikai naktī? Un, vai lapsu mammu neklausot, var iekulties dažādos nedarbos?

"Pagalma detektīvs" ļauj mums sekot lapsu mazulim, gulbju pārim, kuri drosmīgi sargā savas ligzdā iedētās olas, tāpat arī no pirmās grāmatas mēs varam satikt krāšņo un ērcīgo britu īsspalvaino kaķi. Tomēr kā gadījies, kā ne- viena ola ir pazudusi un gulbju pāris netiek galā ar olu saskaitīšanu. Sešas, piecas, četras? Kas tur ir īsti ar tām olām, kur tās pazūd un uzrodas un, kas parūpēsies, lai visas olas izšķiltos laikus?

Saimnieces bērniem kopā ar kaķi tas ir jāatrisina, lai galu galā šī pagalma drāma atrisinātos uz mierīgas nots. 

Šī grāmata ir "Pagalma enciklopēdija jeb Kas tad tas?" turpinājums, gan kā var nojaust pēc nosaukuma- šeit norisinās izmeklēšana un mīklu minēšana. Katrā nodaļā ir arī dzeltena atzīme, kurā ir mazajiem lasītājiem uzdots jautājums. Būs gan jāmeklē varoņi lappusēs, gan jāskaita līdzi, jāskaidro attēli un jāfantazē, ko viens vai otrs varonis varētu teikt.

Agates Lielpēteres melnbaltajās ilustrācijās varoņi iekrāsojas debszilā un lilijoranžā krāsā, jautājumus piesātinot ar sauldzelteno krāsu. 

Agnese raksta rotaļīgi, asprātīgi, lielu lomu piešķirot apkārtējai videi un cieņai pret visu dzīvo radību, lasītāju burtiski ievedot savas mājas pagalmā, kurā kopā ar ģimenes bērniem ir iespēja ik dienas novērot dabas procesus.

Esmu pārliecināta, ka britu īsspalvainajam runcim vēl ir daudz stāstu kabatā.

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Okei dienas" 2024

Jenny Mustard
"Okay Days" 2023

SAM_5786SK

"Es joprojām varu sāpināt citus cilvēkus, vienalga, vai esmu viena vai kopā ar kādu." (255.lpp.)

Dažkārt mēs testējam viens otra robežas, nojaucos savas sienas, revidējot, demolējot, špaktelējot no jauna, it kā visu varētu saradīt un uzradīt, pielāgoties un iederēties otrā, nepazaudējot savas teritorijas robežas. Tik pat soļi atpakaļ, cik uz priekšu, sasieti, savaņģoti ļautiņi žņaudzas viens otrā, neļaujot atpiņķerēties no iepriekšējām saitēm un doties tālāk. Viens pavelk, otrs žņaudzas. 

Samanta jeb Sama prakses laikā pārceļas uz Londonu un uzsāk attiecības ar Lūku, kurš meklējot darbu savā profesijā, nosit stundas vientuļā Londonas butikā. Viņi alkst viens pēc otra, par spīti neskaitāmajām atšķirībām, nespējot tās izteikt skaļi un maldoties savās sajūtās un domās. Tomēr kopīgi pavadītais laiks, veidojot savādus ieradumus, noteikumus un iededzinot piemiņas zīmes ikdienas lietotnēs, liek pieķerties viens otram un meklēt atbildes, kas tālāk? Kopā vai atsevišķi?

Šī ir mūsdienu iemīlēšanās un attiecību sākuma stadijas analīze, kurā preparēts tiek ne tikai individuālais vērtīb un sevis meklēšanas ceļš, bet arī sabiedrības attieksme un paaudžu sociālie ieradumi. Savā ziņā tas ir iepriekšējo paaudžu vērtību laušanas laiks, kurā es personība izvirzās vadībā, laužot steriotipus par katra dzimuma lomu, vajadzībām un vēlmēm vai ģimenes veidošanu.

Megapoles steidzīgais ritms caursrāvo darbu- dalītie dzīvokļi arī jauno darboņu dzīvē, kam tuvojas trīsdesmit, ir tik raksturīgs lielums Londonai.

Romāna modernās vēsmas par vienkāršajiem ļautiņiem, jebkuru un nevienu, par jauno paaudzi un mazo cilvēku miljardu spēļlaukumā.

Vai dzīvi nodzīvot ir okei, ja ir tikai okei dienas? Vai tomēr tas ir briesmīgākais, ko var piedzīvot- dzīvot tikai okei dzīvi un nejust neko citu no milzīgās sajūtu amplitūdas. 

Ja esi lasījis Sallijas Rūnijas "Normāli cilvēki", tad var nojaust grāmatas emocionālo toņkārtu. Man vēljoprojām bija sajūta, ka es pazīstu šo pāri- tik atšķirīgus, bet tik dīvaini līdzīgus, katru no savas valsts, bet kopīgi apgūstot Londonas apvāršņus.

Man patika (atsucoties uz grāmatas nosaukumu- bija okei), bet reizē pietrūka spilgtāku emociju, jo visu laiku tas vidējais "okei" sajūtu vilnis vijas cauri visai grāmatai, bez dziļiem kritieniem vai augstiem pacēlumiem, no vienas puses saglabājot idejisko līmeni par ikdienišķo un cilvēkiem parastajiem, no otras puses neļaujot pacelt grāmatu nākamajā līmenī, kas norautu jumtu.

3.7 zvaigznes

"..es dodu priekšroku diviem nožēlojamiem gadiem kopā ar tevi, nevis diviem okei gadiem bez tevis." (320.lpp.)

Tulkotāja: Ilze Paegle-Mkrtčjana

Izdevniecība: Helios
 

"Arī man ir savs telpaugs" 2024

SAM_5839SK

Oksālis jeb trīsstūrveida zaķskābene ( tikai tagad sapratu, ka tā tiešām izskatās kā zaļā meža zaķskābene, kura arī zied baltiem ziediņiem). Telpaugs, ko man uzdāvināja draudzene, kurai ir zaļie pirkstiņi un mīlestība pret visu dzīvo. Savukārt mamma šo augu no maza pārstādīta stādiņa izaudzēja par šo milzīgo skaistuli. Manā dienvidpuses dzīvesvietā liekākā daļa augu ik pēc gadiem burtiski acu priekšā novīst/pārkalst/sapūst vai nobirdina lapas. Es allaž sapņoju par zaļo oāzi ar milzu istabas tropiskajiem augiem, kur smaržo pēc džungļiem un visapkārt acis reibst no zaļās krāsas toņiem. Visapkārt manā ģimenē augi burtiski uzmirdz no kupluma un spēka, bet es nekādi nesaprotu, ko es daru nepareizi. Jā, es esmu viena no tiem, kas savā dzīves laikā ir praktiski nonāvējusi pat kaktusu, kurš kadā brīdī nonāca pie mammas un pēc gadiem nīkuļošanas atdzīvojās un pat uzziedēja.

Es vienmēr domāju, vai zaļie pirkstiņi ir kāds īpašs talants, prasme sarunāties ar augiem un darīt tos laimīgus vai intuitīva spēja saprast katra auga vajadzīvu un spēt to pareizā laikā apmierināt. Nav jau tā, ka zaļie pirkstiņi nekad nesaskaras ar grūtībām- laputis, lapu dzeltēšana, kalšana utt. gadās arī visprasmīgākajam dārzniekam, bet spēja zināšanas pārvērst problēmu risināšanā, ir kā zaļo augu rehabilitācija. Vislielākā bēda manā "telpdārznieces" karjerā ir milzu citronkoks, kas, pēc gadiem pasakaini ziedot, vienu vasara nometa visas lapas un nokalta pilnībā. 

Šī grāmata ir visiem tiem bērniem, kuri vēlas ieviest un rūpēties par telpaugiem. Šeit atradīsi svarīgāko informāciju, kas nepieciešams, lai audzētu, pārstādītu, laistītu, rasinātu katru no augiem. Tāpat arī iekļauti vairāki no manuprāt skaitākajiem telpaugiem, kas ir bijuši arī manā īpašumā. Tādi kā monstera, kaktuss, spatifīla, fikuss u.c. 

Viss sākas ar telpauga izvēli, piemērojot to konkrētai videi un iegādi, tāpat arī grāmata stāsta par gadalaiku nozīmi, kad norisinās aktīvais augšanas vai piespiedu miera periods. Soli pa solim mazais dārznieks var izsekot pārstādīšanas posmiem, augu apgriešanai un pavairošanai.

Tikpat svarīgi ir arī saprast, ka gaidas ne vienmēr saskan ar realitāti, dažkārt nākas saskarties par sarežģījumiem, kaitēkļiem un citām problēmām, bet pāri visam ir prieks, ko sniedz dzīvie augu organismi.

Man šī grāmata ir kā iedvesma nepadoties, bet mēģināt atkal un atkal, un es ceru kādu dienu savā dzīvesvietā redzēt kuplus džungļus, kur citronkoki būs manā izmērā un ne tikai reibinās ar pasakaini smaržīgiem ziediem, bet arī dos sulīgus, saulainus augļus.

4 zvaigznes

Tulkotāja: Aiga Veckalne

Izdevniecība: Baltais valis

"Saplēstā kokvilna" 2024

Vasara (2 of 1)-2SK

Ko lai saka! Pārsteigums pēc pārteiguma. Daudzi pagriezieni, lai arī it kā romantisko filmu un grāmatu apviļāti un zināmi, nāca negaidīti un pārsteidzoši.

Tikai viens allaž paliek tikpat pamatīgs un izturīgs kā omes bumbierenes- tā ir Ditas spēja šaut laukā kā no lielgabala visu, kas ienāk prātā, uzdot visnekautrīgākos un intīmākos jautājumus citiem, kā arī iekulties dažādāsdivdomīgās vai kuriozās situācijās. Dita ir nepārspējama savā vienkāršumā un jancīgumā, liekot lasītājam brīžam mulst un skaļi izpaust emocijas varones vietā. Tikpat spilti ir autores izteikumi un metaforas, nebaidoties izvilkt laukā ikdienišķi pašsaprotamo, kas bieži sabiedrībā tiek noklusēts, kautrējoties un kaunoties. 

"Ditas zarnas sautraukumā noraustījās" (102.lpp.)

Pirmā daļas nobeigums mani gandrīz nobeidza, jo tas ir ārpus manas komforta zonas, lai kādi arī dzīvē nebūtu miljons gadījumi ar piemēriem. Grūti paskaidrot savas emocijas nespoilojot, tāpēc atturēšos ielīst detaļās, vien atklāšu to, ka, lai arī "Saplēstā kokvilna" uzņēma lēnu un rimtu gaitu sākumā un likās, visi pārsteiguma momenti un draivs ir izspēlēti pirmajā daļā, man iepatikās šī Ditas dzīves epizode un es ar baudu izrāvu cauri atlikušo pusi. Mazliet romantikas arī tik neromantiskām būtnēm ir vienkārši skaisti. 

Pirms kāda laika Zane Nuts Instagram platformā uzdeva jautājumu, kādu dāvanu dāvināt bijušajam vīram kāzās. Mans ieteikums atrada vietu arī grāmatas lappusēs, pierādot, ka dzīve mazajā Latvijā, kur vienam otru ir iespējams iepazīt arī dzīvē, saikni starp autoru un lasītāju padara iespējamu. Man tas liekas superīgi, ka autoriem interesē arī lasītāju viedoklis, izvēloties grāmatas vāku dizainu vai tādās niecīgās niansēs kā ideju ģenerēšana. Nākamreiz jātaisa grāmatas scenāriju darbnīca, kurā piedalās autori, lasītāji, ilustratori, veidojot skices un sižetu attīstīšanu aktīvā kopdarbā. 

Zanei izveidojies savs lasītāju un cienītāju pulciņš, kas gaida ikvienu jaunu darbu, kas tiek radīts apskaužamā ātrumā. Zinot Zanes eksplozīvo un radošo enerģiju, paliek aktuāls jautājums, cik interesanti Zanei būs radīt arvien jaunus darbus. Iespējams, ka mēs sagaidīsim jaunus pārsteigumus no autores. 

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Pagāni.

Pagānisma mītu, leģendu un rituālu vizuālā kultūra" 2024

Ethan Doyle White
"Pagans: The Visual Culture of Pagan Myths, Legends and Rituals" 2023

SAM_5412SK

Tik viegli salikt visu pagānismu vienā mīklā, apviļāt steriotipu miltos un karstā stigmas eļļā izcept uz uguns liesmas. Taču mūsdienās pagānisms ietver plašu reliģiju skaitu, tomēr, lai arī daudziem no tiem ir kopīgas iezīmes, to prakses atšķiras. 

Kas tad īsti ir pagāni? Kādus rituālus tie piekopj? Kādiem dieviem tie tic?

Vēsturnieks un arheoloģists Ītans Doils Vaits veicis padziļinātu pagānisma izpēti visā pasaulē un apkopojis to šajā vēsturiskajā analīzē, kas ir bagātīgi papildināta ar ilustrācijām un fotogrāfijām. 

Interesanti šo grāmatu lasīt arī mūsdienu Latvijas kontekstā- lai arī lielākā daļa iedzīvotāju pieder kādai reliģiskai konfesijai, tomēr arī senie rituāli un svētki tiek ik gadu svinēti. Reti kurš skaļi atzīsies zīlēšanas piekopšanā, tajā pat laikā kāzu tradīcijās, Līgo naktī un Ziemas saulgriežos neskaitāmas tradīcijas tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

Tāpat bija arī interesanti saistīt grāmatas pieminētos personāžus citās grāmatās, kā "Kirke" vai "The Mercies", kas vēsturi parāda pilnīgi citādā gaismā. 

Ir vairākas versijas, kā vārds "pagāns", kas latīņu valodā nozīmē cilvēks, kurš dzīvo lauku apvidū (laucinieks), kļuva par apzīmējumu cilvēkam, kas nav kristietības sekotājs. "..iespējams, ar jēdzienu paganus viņi apzīmēja cilvēkus, kas turpināja būt civiliedzīvotāji un nepiebiedrojās Jēzus kareivjiem." (16.lpp.)

Šo ilustrēto detalizēto kultūrvēsturisko izdevumu visvairāk novērtēs vēstures un reliģijas entuziasti. Tieši plašais fotogrāfiju un ilustrāciju daudzums padara grāmatu vizuāli pievilcīgu un ļauj detaļās izpētīt pasaules kultūras dažādību laikmetu griežos, kā arī reliģijas ietekmi un allaž mainīgo transformāciju, reizē liekot baidīties par nākotni.

Vai tas, kādu pasauli redzam šobrīd, būs tas pats, kādu to redzēs pēc simts un divsimts gadiem?

Tulkotājs: Ilmārs Zvirgzds

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Maziņš puncītī" 2024

20240524-SAM_4356SK

Mīļums, sirsnīgums un siltums ir tas, kas virmo caur grāmtas lappusēm. Mierīgos toņos, pieklusināti, bet ar satrauktu gaidīšanas sajūtu, kādu var piedzīvot tikai bērnībā, kad pacietības ir tik, cik ir, bet iekšā saviļņojums mijās kopā ar prieku un bailēm par nezināmo. 

Monte ir atgriezusies ar otro grāmatu un viņas ģimene ir liela notikuma gaidās- ģimenei pieteicies mazulis, ko visnepacietīgāk gaida mazā bernudārzniece Monte. Laikā, kad citu draugu mammām ir piedzimuši mazuļi, rodas jautājumi un alkas brīnumu piedzīvot arī pašai Montei. Kā būt par lielo māsu viņa vēl nezina, tāpēc vecākiem nākas izskaidrot, ka tik vienkārši pie brālīša vai māsiņas tikt nemaz nevar. Ir jāapbruņojas ar pacietību.

Grāmata vienkāršā veidā, caur alegorijām, stāsta kā rodas bērni, un kā viņi aug puncī. Šī noteikti būs vairāk piemērota grāmata pašiem mazākajiem bērniem- 2-4 gadu vecumā, kuri arī gaida ģimenē ierodamies bēbi un kurus nepieciešams iepazīstināt ar gaidāmo notikumu. Lielākiem bērniem derēs detalizētāks un fizioloģiskāks skaidrojums.

Montes veiksmes atslēga ir burvīgie un rotaļīgie zīmējumi, kas uzrunā kā bērnus, tā pieaugušos. Maigās, piezemēti piesātinātās krāsas liek lasītājam apstāties un ļauties rimti tekstam.

Te slēpjas kāds brīnums, jo bērni taču ir brīnums, ko dažkārt pat ar visām medicīniskajām manipulācijām un bioloģiskajiem procesiem, mēs līdz galam nevaram izskaidrot. It īpaši sajūta, ka konkrētais bērns ierodas tieši jūsu ģimenē. Šī grāmata simboliskā veidā piešķir šim notikumam maģisku noti, kurā ticībai brīnumam ir tikpat liela nozīme kā fizioloģiskam procesam.

Man personīgi gribētos daudz mazāk vārdu deminutīvu formā, lai arī saprotu, ka šādi tiek pasniegts varoņa vecuma iezīmes un gribas padarīt grāmatu mīļāku un jaukāku, valodas lietošanai un vārdu paplašināšanai labāk izvairīties no daudziem pamazināmiem vārdiem.

Ja ģimenē gaidāms pieaugums un tajā jau aug bērnudārza vecuma bērns, šī grāmata ir labs palīgrīks, lai kopīgi izrunātu lielo notikumu. Man jau ir padomā, kurai ģimenei šī grāmata būs tieši īstajā laikā.

Gaidīšu nākamo Montes grāmatu, jo kā jau var nojaust- grāmatas varoņu kļūst aizvien vairāk. 

Izdevniecība: SIA "Monte stories"
 

"Karaliene Viktorija. Meita, sieva, māte, atraitne"  2024

Lucy Worsley
"Queen Victoria: Daughter, Wife, Mother, Widow"   2018

20240522-SAM_4177SK

Iespējams apraksts var saturēt maitekļus, bet no otras puses- par tik nozīmīgu personību maz ko var paturēt noslēpumā.

Vai tu zini, kas kopīgs baltajam līgavas kāzu tērpam un karalienei Viktorijai?

"Viktorijas vienkāršais krēmkrāsas tērps bija kleita, kas aizsāka miljoniem citu baltu kāzu." (170.lpp.)

"Kapā jau visu līdzi nepaņemsi"- tā mums saka. Bet karaliene Viktorija pierādījusi pretējo- ja labi gribas, kapā var paņemt visu, ko vēlies, gan nelaiķa vīra apmetni un halātu, gan fotogrāfjas un citas dzīves laikā iemīļotas un nozīmīgas lietas.

Iespaidīgā apjoma grāmata vēsta, ka šis būs pamatīgs un detalizēts karalienes Viktorijas dzīves gaitas apraksts- tikpat apjomīgs (70.lpp.!!!) ir arī izmantotās literatūras saraksts ar avotiem, atsaucēm un piezīmēm.

Rakstniece Lūsija Vērslija ir mēģinājusi skrupolozi šķetināt nozīmīgās Britu impērijas valdnieces personību, attiecības ar galminiekiem un ģimeni. Kā pati autore min, Viktorijas personība nav nemaz tik viennozīmīga, tomēr viņas valdīšanas laikā, monarhija nostiprināja savu varu ne tikai iekšpolitikā, bet arī pasaules mērogā.

Viņas askētiskais ģērbšanās stils un piezemētā izturēšanās uzrunāja augstākās viduššķiras daļu, kas palīdzēja atjaunot monarhijas reputāciju. 

Laikā, kad mēs augot sapņojām par dienu princeses kurpēs, izrādās, ka būšanai par karalieni ne vienmēr ir sapņa piepildījums. Dažkārt izvēles vienkārši nav un par spīti saviem personīgajiem mērķiem, ir jāupurē sava brīvība impērijas vārdā. 

       "..tu nevari izbēgt... no situācijas, kurā tu esi piedzimusi." (405.lpp.)
 

Grāmatā lasītājam ir iespēja ieskatīties uz Viktorijas dzīvi caur viņas piezīmēm, kas gan laika gaitā ir rediģētas.

Kā ir dzīvot pasaulē, kurā ik solis tiek vērtēts, piefiskēts un analizēts? Kā ir dzīvot pasaulē, kurā tuvākais cilvēks ir tavs kalps? Šis ir ieskats ne tikai pašas karalienes Viktorijas dzīvē, karaļnama virtuvē un viņas attiecībās ar Albertu, bet arī laikmeta politiskais un vēsturiskais atspoguļojums, kurā parādās sabiedrības normas, tradīcijas un ieradumi.

"Karaliene bija pazemināta uz sievu." (180.lpp.)

Man patīk, ka grāmatas sākumā ir uzzīmēts ciltskoks, jo monarhijas radu raksti ir patiesi iespaidīgi. Šis vismaz palīdzēja apzināties, cik daudz Viktoriju, Džordžu, Albertu un Edvardu ir karaļnamā. 

Visiem tiem, kam interesē vēsture un britu monarhija. 

Tulkotāja: Līva Kukle

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Bedre" 2024

Evelina Daciūtė, Julija Skudutytė  
"Duobė" 2020

20240520-SAM_3949SK

Ir labi, ja ir bedri ko rakt. Ir labi, ja tā bedre, kas jārok, ir dziļa un aizsniedzas līdz Āfrikai. Ir labi izsāpēt līdz pašam dziļākajam bedres galam, kur daudz gružu, kam iekrist acī. Vismaz tad mēs pa īstam zinām, ka cilvēks mums blakus ir bijis vislabākais un mīļākais. Tāds, kurš ir katra lāpstas vēziena vērts.

Pieklusināts, ieturēts un dziļdomīgs stāsts par tuva cilvēka zaudējuma sāpēm, kuras gāžas pāri kā nepārejama lavīna un kuras jāiemācas gan izsāpēt, gan aizvērt ciet, kā bedres.

Uz beigām teksts dubultojās caur asarainām acīm, jo ikvienam no mums gan nākotnē, gan pagātnē ir bijis un būs jāpiedzīvo sirdscilvēku zaudējums. Izsāpēt ir darbības vārds, ko nav viegli izdarīt, bet nav arī atkāpšanās ceļa. Dažkārt tā bedre ir ne tikai dziļa, bet arī tumša, kurā viegli apmaldīties, ja nav, kas parāda ceļu atpakaļ.

Grāmata sarakstīta pirmajā personā no autores skatupunkta. Sešgadīgās varones stāstījums ir vietām bērnišķīga naivuma pilns, ar vēlmi izzināt un saprast notiekošo, novērojot pieaugušo rīcību.

Jāuzteic grāmatas noformējums, kuros krāsaini akvareļi mijas ar grafiku, savukārt rīspapīra lapās attēlotie zīmējumi rada saspēli ar blakus lapās esošajām ilustrācijām. 

Skumīgi un reizē silti, jo aizved bērnības atmiņās pie saviem vecvecākiem. 

Ps. Man ļoti gribas pagaršot skābētus ābolus. 

4 zvaigznes

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Puksītis Otrā grāmata" 2024
 

20240520-SAM_3993SK

No 2021.gada radio pasaku raidījuma par ezīti un melnbaltām skicēm līdz superraibi krāsainai ezīša Puksīša otrajai grāmatai. Par ko tad sapņo ezītis no Melleņu ieplakas, kuru par Puksīti nodēvēja dramaturģes Rasas Bugavičutes- Pēces?

Īsie, kodolīgie stāstiņi par mazo ežuli, iepriecina daudzus mazus klausītājus un lasītājus. Pirmā grāmata atnāca ar svētku smaržām un garšām, liekot iemīļot zinātkāro tēlu visiem tiem, kuri iepriekš neko nebija dzirdējuši par Puksīti. Kā solīts pirmajā grāmatā, ežulēns ir atpakaļ un šajā grāmatu sērijā ir vairāki stāsti par zvēru skolu, kurā Puksītis saskaras ar aizskarošu aizrādījumu par uzmacīgu skatīšanos, sajūt pirmās iemīlēšanās saldo garšu, iejūtas neklausīšanas ādā un iegūst jaunus draugus. Kodolīgajos stāstiņos paslēptas dažādas dzīves gudrības, kas aicina izrunāties, lūgt piedošanu, atzīt kļūdas un pieņemt pašam lēmumus. 

Grāmata, kuru iemīļojuši daudzi mazie lasītāji, ir daudz labestības, sirsnības, bērnišķīga naivuma un zinātkāres, kā arī radoša gars, aicinot uzdrošināties un ļauties piedzīvojumiem.

Radio ikvakara pasakas, kuras var noklausīties arī spotify, ir lielisks papildinājums un veids kā iepazīt audio formātu- stāstiņu ir tik daudz, ka var izraisīt atkarību un izveidot jaunu ikvakara rituālu.

Ja liekas, ka grāmata ir īsa, nebēdā- ežulis sola atgriezties. Puk-puk. 

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Dievišķā komēdija

Pirmais solis tumsas tītajā mežā" 2024

Daniele Aristarco, Marco Soma

"La Divina Commedia. Il primo passo nella selva oscura. Ediz. a colori" 2021
 

20240520-SAM_3890SK

"Varbūt nespēsim saprast katru atsevišķo vārdu, veseli teksta fragmenti mums paliks neizprotami, taču, deklamējot vārsmas, mēs ļausimies dzejas ritmam un tas mūs aizraus sev līdzi pa šo lielisko dailes un izziņas ceļu."

Aizmirstiet par komēdiju, šeit visu izšķir ilustrācijas. Nosodiet mani, es jau jūtu tumšās pekles ugunis, bet pasaulē, kurā senos tekstus izvilkt gaismā iespējams tikai jaunā veidolā, uzvarēs tie, kas pārmainīsies. Itāļu rakstniekam Daniēlem Aristarko tas nudien izdodas prasmīgi- mūsdienīgā valodā izgaismot neparastas nianses vēsturiski nozīmīgiem darbiem. Bet pāri visam- Marko Somā ilustrācijas, kas cilvēkiem un dievībām piešķir zvēriskus vaibstus, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. 

Āboliņš/amoliņš vai ķekaram līdzīgais augs sarkanvecrozā krāsā bija tas, kas man nelika mieru. Atverot grāmatu, nespēju sevi beigt tirdīt ar jautājumu, kur gan es esmu šo redzējusi- šos augus, zvēru vaibstus un krāsas. Šīs hipnotizējošās cilvēkzvēru ilustrācijas, kurās ieturētas neparastās krāsu gammu kombinācijās, mūsmājās manītas vismaz piecās dažādu autoru lietuviski tulkotajās bērnu grāmatās. Tikpat detalizētas, majestātiskas, simboliskas. Somā rokraksts ir unikāls un atpazīstams, ja vien ne mana problēma atcerēties autoru vārdus. Un nu, beidzot, beidzot, arī latviešu lasītājiem ir tas gods apčubināt ikvienu viņa radīto gleznaino lappusi. Viņsaules, elles un paradīzes ainavas ar simboliskiem vēstījumiem- zvēreņģeļu augumu veidotais krusts ir fantastisks, tāpat arī dzelkšņainie zaru tēli un pārdabiskie tēli. 

Lai nemulsina ilustrācijas, šis ir pieaugušajiem radīts darbs, kas svarīgākajos punktos iziet cauri slavenajam Dantes dzejas darbam, skaidrojot tēlu nozīmi, autora dzīves gājumu un vēsturiskos aspektus. Literārs darbs par literāru darbu. Pavisam neparasts, bet lielisks veids, kā pievērst lasītāja uzmanību vienai no pasaulē visvairāk lasītai un pētītai grāmatai, kuru nebūt nav vienkārši lasīt un izprast. Šis ir arī mazliet viltīgs veids, kā ievilināt izlasīt pilno Dantes "Dievišķo komēdiju", kā arī iepazīstināt bērnus ar pārdabisko pasauli, kuru vispirms uztvert caur maģiskajām ilustrācijām.

Šāds moderns, aizraujošs skatījums uz 14.gadsimta poēmu, ir ļoti vērtīgs un nenobiedē iegrimt sarežģītajos tekstus tādu vienkāršu lasītāju kā mani. Protams, daudz kas ir interpretācija, mēs to nekad neuzzināsim, ko patiesībā domājis Dante, rakstot dziedājumus, bet Aristarko sniedz pašu galveno- aicinājumu domāt.

Jautājums, vai šis mani aizvedīs līdz "Dievišķai komēdijai", vai ievedīs dziļāk peklē, kur sastapt citus grēciniekus. Es pagaidām zinu tikai vienu- Marko Somā ir pelnījis priecēt latviešu lasītājus ar savām dievisķiellīgajām ilustrācijām.

4 zvaigznes

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Princese, kas aizmuka no pasakas" 2024

Saara Kekäläinen ,  Netta Lehtola
"Prinsessa joka lähti kälppimään" 2022

20240520-SAM_3849SK

Paņemt visiem zināmas pasakas, sajaukt to kārtību, iedot galvenajiem tēliem tiesības izteikties un atteikt prinčiem? Kur tāda nekaunība redzēta? Neklausīt vecākus un Neglītajam Pīlēnam atklāt patiesību pirms laika? Jo tālāk, jo trakāk. Visiem konservatīvo vērtību piekritējiem jāsaspicē ausis, jāiet piekliegt publiskais raidlaiks, lai paustu savu sašutumu, ka maziem bērniem iebaro modernas vērtības, izpausmes brīvību un liberālās morāles.

Princese, kas pati zina, ko grib- perfekti.

Tas, kas mums ikvienai ir vajadzīgs.

Pateikt nē, ja tas nesaskan ar mūsu vērtībām. Nepiepildīt citu sapņus un iegribas, pat, ja tie ir tik tuvi un svarīgi cilvēki kā vecāki. Zināt savu vērtību, varēšanu, spēt redzēt pasauli plašāk un būt ar atvērtu prātu pret savādāko. Nepakalpot tikai tāpēc, ka sabiedrībā ir iesakņojušies stereotipi par sievietes lomu, vietu un varēšanu. Būt pašpietiekamai un tikai tad doties ar princi piedzīvojumos, ja viņš tevi pieņem tādu, kāda tu esi, nevis kādai tev vajadzētu būt.

Kurš gan cits, ja ne somi-  vienu soli priekšā, uzdrošinās lauzt senās tradīcijas, parādot, ka var arī savādāk. Mums nav jāgaida mistiskais princis baltā zirgā, lai būtu laimīgas.

Grāmata, kurā princese Leona ceļo cauri lappusēm, paviesojoties visiem zināmās pasakās, mainot to vēstījumu un norādot uz absurdajām vērtībām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Tāpēc princeses Leonas tēls uzdod jautājumus, vai visam tiešam ir jābūt tā, kā tas kādreiz bijis. Princese sen vairs nav klusā, čaklā pelēkā pelīte, kuras galvenais uzdevums ir sagaidīt princi-glābēju.

Grāmata mazajiem un lielajiem, kas liks atminēt pasakas, izrunāt, kas tajās ir izmainīts un liks paraudzīties uz seniem jautājumiem no mūsdienu skatu punkta. 

4 zvaigznes

Tulkotāja: Laili Sakijeva

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

Kiran Millwood Hargrave 
"The Mercies"

20240410-AAA_0693SK

"Grief cannot feed you, though it fills you." (37.lpp.)

Kā aptrakusi vētra, kas transformējas tornado, tā paņem mani visu, ceļ gaisā, ārda, virpina, mētā un apstulbina. Tā žņaudz mani, satracina un atstāj bezspēcīgu, izkliedzot netaisnību pretī skaļajam haosam visapkārt. Tā mani smacē, liek raudāt un ievaino līdz sāpēm- par visām tām netaisnīgi nogalinātajām sievietēm.

Kirana Milvuda Hārgreiva apgalvo, ka rakstīšana viņai nozīmē izdzīvošanu, un tas ir tas emocionāli pielādētais elements, kas sajūtams ikvienā viņas grāmatā. Līdz sirds dziļumiem, līdz aizkustinājumam skaisti un līdz bezspēcībai smagi. 

"The Mercies" radīta, iedvesmojoties no reāliem notikumiem. 1617.gadā pašā tālākajā Norvēģu zemes ziemeļaustrumu punktā, mazajā Vardo saliņā negaidīta vētra jūrā paņem 40 vīru dzīvības. Maz apdzīvotajā teritorijā tā ir milzu traģēdija, atstājot ciematā izdzīvošanai tikai sievietes, bērnus un mācītāju. Tajā pat laikā notiek lielas pārmaiņas kristietībā un plašās teritorijās norisinās raganu medības, kurās nevainīgas sievietes un vīrieši tiek noslepkavoti- nožņaudzot un sadedzinot. Uz attālo salu tiek nosūtīts skotu izcelsmes banīcas varas izpildītājs, kurš apņēmis norvēģu sievu no Bergenas. Mežonīgais un askētiskais apvidus, jaunajai Ursai ir šokējošs, bet vēl lielākas šausmas viņu pārņem saprotot, ka vīrs ir iesaistīts neiedomajamos raganu slaktiņos. 

Vienīgā uzticamības persona, pie kuras Ursa mēģina rast miernājumu un draudzību, ir vietējā sieviete Marena. 

Starp vairāk kā 50 tiesas prāvām, kurās tika nogalināts 91 cilvēks (14 vīrieši un 77 sievietes), bija arī tiesas prāva, kurā 8 sievietes tika apvainotas vētras izsaukšanā, kurā aizgāja bojā visi ciema vīrieši. Sākotnēji šamanismā un raganisku rituālu veikšanā tika notiesāti vietējie sāmi, bet šajā laikā pirmo reizi arī norvēģu sievietes piedzīvoja raganu medības. 

Spēcīga valoda, smalkjūtīgas sievišķības stīgas un neiedomājama vardarbība no baznīcas puses. Ikviena lappuse piesūcināta ar autores mīlestība pret valodu, maz zināmu tēmu un sievišķīgumu. Ikviens Hārgreivas darbs ir smalkāks par smalkāko izšuvumu- detalizēts, niansēts un iespaidīgs. 

Iesaku! Iesaku! Iesaku!

5 zvaigznes (principā 4.5, bet man gribas dot 5, jo emocijas, sakāpinājums un asaras tik spilgtas, ka gribas kaukt.)
 

"..his constant talk of the mercies of God, when it is obvious to her that they do not extend so far north." (49.lpp.)

Izdevniecība: Picador

"Tavā ēnā" 2024

Anna Jansson

"Skuggan bakom dig" 2020

20240501-AAA_1651SK

Iespējams, pie vainas tās bites, kas zumēja tik meditatīvi, ka mani burtiski iemidzināja. Iespējams, pie vainas saule, kas karsēja manu bālo ādu un notiekti arī pie vainas tās ziedošās ābeles, kuras burtiski man lika ik pa laikam pārbaudīt, vai es nesapņoju, ka atrodos ziedparadīzē.

Viss šis apburošais komplekts mani veda laukā no grāmatas lappusēm un sūca iekšā realitātē. Un tikai dinamiskajā beigu daļā mana uzmanība dubultojās un man palika interesanti. Tik interesanti, ka biju gatava lasīt turpinājumu. 

Šī ir otra daļa zviedru rakstnieces Annas Jansones detektīvromānā par izmeklētāju Kristoferu Barku. Fakts, kas nav mazsvarīgs- "Tavā ēnā" tiek atklātas svarīgas detaļas par iepriekšējo romānu. Ja tevi nebaida grāmatu maitekļi un esi no tiem, kas izlasa beigas un tad atkal sākumu, tad neņem šo vērā. Bet nesaki, ka neesi brīdināts.

"Pazudusī meita" bija klasiski drūms zviedru kriminālromāna paraugdemonstrējums, kas man ļoti patika. Grāmatas izdošana nelaimīgi sakrita arī ar rakstnieces vārda māsas pazušanu. Kad lasīju romānu, nenojautu, ka vēlāk man tiks lūgta informācija, vai romānā ir kādi pavedieni, kas ļautu atrast pazudušo māmiņu, jo tā bija viena no pēdējām grāmatām, ko Anna bija lasījusi. Lai arī vairāk par vārda un uzvārda saistību, kā arī nosaukuma skarbo vēstījumu es nespēju saskatīt, uz šo grāmatu es skatos tagad pilnīgi savādāk. 

Pirms ķēros klāt grāmatas lasīšanai, saņēmu ziņas no mammas, cik ļoti viņu aizrāvusi šī grāmata. Mamma ir liela Nesbē fane un kriminālromāni ir liela daļa no viņas lasāmsatura. Man personīgi pietrūka īpašais, kas izceltu varoņus no visas detektīvromānu masas, nepadarot šo pa kārtējo izmeklētājsēriju armiju, ko lasīt ir viegli un izklaidējoši, bet ko aizmirst mirklī, kad aizver grāmatas vāku.

PS. Man ļoti patīk vāka dizaina oranžais/tirkīzzilais krāsu elemets, kas tiek ieturēts sērijas ietvaros, kas darbojas kā vienojošais atpazīstamības elements.

3.8 zvaigznes

Tulkojusi: Dace Andžāne

Izdveniecība: Latvijas mediji
 

"Sarkanais ūdens" 2024

Jurica Pavičić 

"Crvena voda" 2017

20240429-AAA_1044SK

Jo dziļāk ezera dzelmē, jo vairāk dzīvības ieelpas zaudējam. 

Grāmata, kas žanru miksļa dēļ piesaistīs dažādus lasītājus. Un ne velti. Šeit rūdītākie kriminālromānu šņakstinātāji atradīs spraigu izmeklēšanas prāta mežģi, kas līdz pašai pēdējai lappusei neliks mieru un urdīs ar neskaitāmiem pavērsieniem. Vēstures arhelasītāji mazlietiņ varēs iekāpt ar vienu kāju 90to gadu grandiozajās pārmaiņās, kas skāra Dienvidslāviju. Savukārt dramatisko stāstu meklētāji šeit tiks saplosīti līdz ar ciemata varoņiem, jo "Sarkanais ūdens" nav tikai par 17 gadīgo Silvu, kura pēc ballītes nepārnāk mājās, vai par ģimeni, kura savās sērās un izmisumā pieņem daudz pārsteidzīgu lēmumu. "Sarkanais ūdens" ir par veselu ciemu- pārmaiņu dzirnakmeņos, traģēdijas priekšvēsturē un neskaidrās nākotnes priekšā. 

Romāns ir piesātināts ar drūmi skumjām emocijām, kas sākumā nemanāmi, bet arvien dziļāk lien aiz ādas, piesūcas kā dēles un izsmeļ lasītāju pilnīgi tukšu.

Latviski tulkotu horvātu romānu nav daudz, tāpēc jo interesantāk bija piedzīvot līdzības un atšķirības. Tomēr sarežģītā vēsture, valsts sabrukums un cilvēciskās skumjas ir kaut kas pazīstams arī mūsu mentalitātē. 

Tieši kriminālromāni ar drāmas piešprici jeb sociālie detektīvi ir tie, kas mani uzrunā šajā žanrā. Tie ne tikai uztur lasītāja pulsu paaugstinātu, liek minēt mīklas un risināt noziegumu, bet arī attaino sociālās problēmas, iztirzājot psiholoģiskos aspektus varoņu dzīvē. 

Grāmata, kas neliks mieru. Iesaku!

4 zvaigznes

Tulkotājs: Dens Dimiņš

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Garšīgie stāstiņi" 2024

20240429-AAA_1006SK

Kas kopīgs rakstniecei Solvitai Veldei un māksliniecei Dacei Krēsliņai?

Atbilde slēpjas Solvitas un Daces grāmatās- tā ir mīlestība pret kaķiem. Mājas mīluļi- drosmīgi un rotaļīgi, tāpat kā ikdienā spēlējas arī bērnu grāmatu lappusēs. Šis vienojošais elements ceļo no lapas uz lapu, piešķirot četrkājainajam draugam cilvēcisku raksturu, aicinot raibajās ilustrācijās meklēt kaķi Koko.

Cik interesanti, kā pasteļtoņi spēj radīt intensīvu krāsu saspēli, raibi koši, bet tajā pat laikā katra par sevi šī krāsa ir maiga, neuzbāzīga un ļoti dzīvespriecīga. 

Katram dārzenim un auglim ir sava krāsu gamma, savā starpā spēlējoties pretkrāsām, bet, par spīti visam, radot ļoti pievilcīgu un detalizētu krāsu miksli, liekot pētīt, iedziļināties un izbaudīt.

Tieši ilustrācijās slēpjas humors, rotaļīgums un paralēlais stāsts, kas attaino ne tikai interesantus faktus par ikdienā ģimenē patērētajiem pārtikas produktiem, bet arī apspēlējot kaķa Koko asprātīgās etīdes. 

Bērni lasīja gan paši, gan arī lūdza, lai es palasu priekšā, grāmata tika arī tulkota tētim lietuviski, liekot minēt dārzeņu svaru, garumu- izrādās ikvienam no pieminētajiem augļiem, ogām un dārzeņiem ir sava vieta Ginesa rekordu grāmatā. Ar baudu klausījos solījumos "šo varētu pagatavot", ar cerību, ka brīvdienu rītos tiks pasniegtas brokastis gultā.

Izzinoša grāmata bērniem ar ievelkošām un gardām ilustrācijām, kas atgādina, cik nozīmīgi ikdienā ir ēst dārzeņus, ogas un augļus.

Bērniem ļoti patika. 

4 zvaigznes

Izdevniecība: Baltais valis
 

"Superpuņķis" 2024

Jaume Copons ,  Beatriz Castro
"Mocos. Una semana o siete días" 2019

20240429-AAA_1308SK

Kas ir kopīgs puņķiem ar sakurām?

Mūsmājās supervaroņu tēma ir ļoti aktuāla. Nesen kā izlasījām grāmatu sēriju par meiteni- supervaroni, kas burtiski tika uzņemta ar sajūsmu, ik vakaru lūdzot, lai lasu atkal un atkal no jauna. No sākuma gan neviens neticēja, ka šī grāmata ir par puņkiem, jo, kurš gan raksta par puņķiem. Bet supervaronis puņķis? Tas ir kaut kas nebijis.

Humors ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par Superpuņķi, kaut patiesībā šī ir vairāk izzinoša, skaidrojoša un padomus sniedzoša grāmata bērniem. Paskaidrojot, kā rodas iesnas un saaukstēšanās, detalizēti attēlojot, kā pareizi novietot spilvenu, lai naktī atvieglotu elpošanu. Tāpat arī grāmatā tiek apgāzti daži maldīgi uzskati par saaukstēšanos, tiek aicināts uztaisīt pašiem savus puņķus, parādīta pareiza deguna izšņaukšanas metode un aicināts sameklēt grāmatas lappusēs paslēpušos mutautiņus.

Grāmata parāda, ka nepatīkamas lietas mēs varam padarīt aizraujošākas, ja ļaujamies fantāzijai, spēlei un brīnumiem. 

Atgriežoties pie sākumā uzdotā jautājuma, kas kopīgs puņķiem un sakurām- abus vieno deguns. 

4 zvaigznes

Tulkotājs: Vilis Kasims

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Digitālā bērnība"

20240410-AAA_0463SK

"Šajos nemitīgās steigas apstākļos mūs tomēr nepamet pārliecība, ka pavisam drīz iekārtosim visu labāk, izdosies atpūsties un laime būs garantēta. Dīvainā kārtā šis brīdis tā arī nekad nepienāk, jo digitālajā kultūrā mēs netiekam iedrošināti dzīvot šodienai, mēs tiekam trenēti kam citam- nākotnei. Taču nākotne ir neskaidra, jo tā vēl nav pienākusi- līdz ar to arī tā rada stresu un bailes." (27.lpp.)

Ļoti vērtīga grāmata, ko iesaku izlasīt ikvienam. Ar bērniem vai bez bērniem, šī grāmata ir par ikvienu no mums- paradumiem, ko veidojam, ieradumiem digitālo tehnoloģiju pasaulē, identitāti virtuālajā vidē un sabiedrību, kuras daļa mēs esam.

Pirms grāmatas izlasīšanas, noklausījos aizraujošu podkāsta "Cilvēkjauda" sēriju ar izglītības zinātņu profesori Zandu Rubeni, pēc kuras zināju, ka grāmata būs noteikti jāizlasa. Māsa atzinīgi izteicās par grāmatu, sūtot neskaitāmus citātus, kas lika aizdomāties, izteikt viedokli, oponēt vai piekrišanā māt ar galvu. Un man ir jāpiekrīt, ka katrā lappusē ir kāds teikums vai rindkopa, kurai pieķerties, it kā tā trāpīgi atzīmētu šodienas pasaules realitātes skaudrākos ievainojumus, kuri, atstāti novārtā, radīs nenovēršamas sekas nākotnē.

Autore veltījusi padziļinātu izpēti mediju tehnoloģijās un bērnības jautājumos, līdz ar to šis ir unikāls darbs, kurā pētīti ne tikai šobrīd aktuālie sociālie, kulturālie un ģeopolitiskie aspekti uz bērnību, bet arī vēsturiskais rakurss.

"Internets no laika ietaupītāja pārvēršas par laika izšķiedētāju." (30.lpp.)

Monogrāfija "Digitālā bērnība" ir par bērnu un vecāku komunikāciju, audzināšanu un attiecībām mūsdienu digitālajā laikmetā. Svarīgi atcerēties, ka tas nav labi vai slikti, tas ir vienkārši savādāk un ikvienam no mums nepieciešams saprast, kur šajā digitālajā laikmetā ikvienam no mums ir loma, izvērtējot vispirms pašiem savus viedierīču lietošanas paradumus. Neatkarīgi no mūsu audzināšanas pieejas, jāatceras, ka bērni ir tikai patērētāji vidē, ko veidojuši paši pieaugušie. Tā kā nav arī iepriekšējo paaudžu pieredzes, kā pareizi rīkoties attiecībā uz virtuālo pasauli un viedierīču patērēšanu, vienīgā iespēja ir būt klātesošiem, atbalstošiem, kopīgi meklējot vidusceļu.

Izzinoši, aizraujoši un vērtīgi.

Ja šī grāmata būtu iznākusi ārzemēs, tā sen būtu kļuvusi par bestselleru. Atliek vien novērtēt, ka mums ir pieejama tik vērtīga monogrāfija par digitālo bērnību.

"Atceroties, ka gadsimtiem ilgi pieaugušie ir bijuši bērnu kultūras veidotāji, digitālās realitātes radītie izaicinājumi pieaugušajiem bieži liek izjust bezspēcību un savas autoritātes mazināšanos." (10.lpp.)

4.5 zvaigznes

Izdevniecība: Jānis Roze

"Loranga" 2017

Lindgren, Barbro
"Loranga : del 1 & 2" 1970

20240413-AAA_0759SK

Šo stāstu būs grūti izstāstīt, bet es mēģināšu.

Loranga ir absolūti hipijisks tētis- brīvdomātājs, kurš savu ikdienu pavada ģērbies sarkanā halātā ar tējkannas sildītāju uz galvas. Viņam patīk skaļa popmūzika, traki dejot, gulēt zem virtuves galda un dzīvi pavadīt nestrādājot. Toties katru dienu viņš izdomā sevi no jauna. Viņam ir dēls Masarīns- sarkaniem, nošļukušiem vaigiem, kuram ļoti garšo bulciņas un patīk gulēt zem dīvāna. Savukārt vectēvs, ko viņi dēvē par Dartanjanu, dzīvo viens pats malkas šķūnītī, ik dienas mērot temperatūru un mēģinot nesaslimt. Vēl atkritumu kaudzē ir žirafe un pēc kāda laika arī bezzobaini tīģeri. Ik pa laikam neparasto ģimeni apciemo draugs zaglis.

Grāmata par Lorangu ir absolūta autores brīvības izrādīšana bērnu literatūrā. Panku literatūra bērniem- kur notiek dauzīšanās ar tēliem un notikumiem, nojaucot jebkādas robežas stāstniecībā vai ierastajā formā, ļaujot tiem ālēties, ārdīties, nespēlējot pēc nekādiem noteikumiem, sabiedrības normām vai skaidrā prāta apelēšanas. Absolūts haoss un anarhija.

Racionālais pieaugušo prāts rada pretestību un mēģina šajā visā atrast kādu skaidrojumu un jēgu, nonākot pie secinājuma, ka šī reiz ir bērnu grāmata, kas ļaus to arī pieņemt bez noteikumiem un izskaidrojumiem.

Zviedru literatūras jandāliņš bērniem, kas pārspēj pat Pepijas tēlu savā trakulīgumā.

Zviedru rakstniece Barbru Lindgrēne ir sarakstījusi ap simts bērnu un jauniešu grāmatu, viņas darbi tulkoti neskaitāmās valodās un ieguvuši apbalvojumus.

Kaut ko tik dīvaini neparastu un absurdu jūs nebūsiet lasījuši.

Tulkotāja: Mudīte Treimane

Izdevniecība: Liels un mazs

"Marija Déjà vu" 2024

20240407-AAA_0346SK

"Tas nav stāsts par vēlmi sevi vai otru padarīt labāku, salabot. Tas ir stāsts par "būt kopā tumsā"". (161.lpp.)

Turp, kurp mēs visi alkstam doties, nav ne ceļa sākuma, ne beigu, tikai nebeidzams okeāna apvārsnis. Necaurredzams, miglas piebliezts, ievelkošs un aicinošs.

Turp, kurp mēs baidāmies nonākt, neviens nedod līdzi ceļa kartes, norādes, visi nejaušie ceļabiedri ir gaistoši, balstoši un mirkli klātesoši. 

Turp, kurp mēs gribam aizbēgt, var tikai atbēgt ārprātā paklausot savai kliedzošajai sirdsbalsij. Tumsā lavīties, taustīties, meklējot tumīgu gaismu, kurai pieķerties, ieķerties, pieturēties.

Kad laika nogrieznis saplūdis starp pagātnes bijību un tagadnes esību, ir tik viegli krist, maldīties un pazaudēties, lai izgaršotu vienpatības alkas un spētu atkal iederēties, nepazaudējot arī savas ēnas tumšākos stūrīšus. 

Autore gluži kā spoguļu zālē spoguļojas, pazaudējot realitātes un atspulga līnijas, saplūdinot savu esību ar alter tēliem, savijot savu pieredzi caur visu izlasīto, izjusto, piederīgo, lai ļautu grāmatu varonēm dzīvot savu dzīvi. Nav svarīgi, vai Alise ir Marija, vai Alise un Marija ir Inga, viņas visas ir viena un neviena, pati par sevi- esība un bezgalība, kurā iespējams arvien no jauna sevi radīt, pārradīt un saplosīt, ja vien vēlies.

Tekstualitāte, intertekstualitāte, svarīgas detaļas, ritmiska atkārtošanās, daudzvalodība, ko izgaršot uz mēles, cigarešu dūmi kā māklsiniecisks atribūts. Klātesamība. Sevis meklēšana un piederēšanās. Iederēšanās un savas identitātes meklēšana.

Saites, ko ikdienā rūpīgi veidojam, ir tās pašas saites, no kurām vēlamies izmisīgi atbrīvoties.

Vai ir iespējams vienlaicīgi piederēt sev, ja esi piederīgs citiem?

"Ciešanām, tāpat kā radošumam, ir milzīga nozīme cilvēka dzīvē- tās viņu veido. Cilvēcīgu." (272.lpp.)

No tumši skandalozās varones lasītājs iepazīstas ar ko liegi maigu- ievainotu, bet reizē tik dodošu un atvērtu pasaulei- tās pieredzei, cilvēkiem, lietām, smaržām, maņām, garšām. Bet neļaujies tikt maldināts, viņas abas pastāv tikai kopā. Katrs no šīs iepazīšanās paņem tieši to, kas viņam nepieciešams, interpretējot, līdzpārdzīvojot un ilgojoties būt tikpat drosmīgi atklātam pret sevi. Vai allaž dzenoties pēc sava okeāna.

"Neviens nav neaizvietojams vai neaizstājams, pareizāk sakot- pilni kapi ar tiem aizstājamajiem." (92.lpp.)

Izdevniecība: Zvagzne ABC
 

"Paļāvība" 2024

Hernan Diaz
"Trust" 2022

AAA_0009SK

"Sākumā "Saites" nebija tikai literatūra - tie bija pierādījumi. Un es nebiju tikai lasītāja- es biju detektīve." (247.lpp.)

Ar nozīmīgāko literatūras balvu laureātu darbiem ir sajūta, ka esi kailo karaļu pasaulē. Romāni ir neparasti, savādi un tik sarežģīti intelektuāli, ka tikai izredzētajiem ir iespēja saskatīt spozmi pareizajā gaismā. Pārējie? Pārējie vienkārši skatās uz kailo karali un saprot, ka viņi nespēj saredzēt to, par ko citi sajūsminās. Tā noteikti nav literatūra masām vai ierindas lasītājam, lai ko arī tas nozīmētu, atliek tikai ķerties klāt lasīšanai, lai saprastu, cik daudz no augstās literatūras esi spējīgs saprast. 

2023.gadā Ernans Diass par romānu "Paļāvība" saņēma Pulicera balvu. Var teikt, ka šis ir romāns romānā par romānu, nojaucot robežas starp patiesību un sagrozītiem meliem, liekot lasītājam maldīties starp četrām dažādām stāsta versijām par magnātu pāri un romānu par tiem. Kas ir īsti cilvēciskā daba un viņa vēlme atstāt liecības par savu personību citām paaudzēm? Vai vienam bagātniekam ir iespēja mainīt vēsturi?Kāda loma šajā visā ir viņa sievai? Un, vai iespējams pārrakstīt noslēpumaino romānu, neatklājot visu patiesību līdz galam?

Romāna pirmā daļa par Helēnas saslimšanu un noslēgtību ir vairāk sausi dokumentāla kā emocionāla, līdz ar to līdz galam nav iespējams līdzpārdzīvot vai saprast varoņus. Lai arī visu laiku tiek uzturēta intriga un ik pa laikam tiek atklātas arvien jaunas šķautnes šajā bagātnieku ģimenes stāstā, līdz pat pašām beigām nepamet sajūta, ka esi piemānīts un palicis apjucis savos minējumos. Vismaz man, izlasot grāmatu, līdz galam nekas nav skaidrs, autoram pašā interesantākajā stāsta daļā pametot telpu. Jautājums paliek aktuāls- kurai no četrām stāsta versijām tu kā lasītājs tici? Vai jebkurā ģimenes modelī pastāt viena vienīgā "īstā patiesība"?

Intriģējošā romāna ideja izšķīst romāna izpildījumā, sausi materiālajai un pompozajai pasaulei dominējot pār mentālo. 

Grāmata visiem tiem, kurus sajūsmina neparastas struktūras intelektuāli darbi, kur pamežģīt galvu.  Šis romāns varētu uzrunāt Ž. Kabrē "Es atzīstos" cienītājus.

3.5 zvaigznes

Tulkotāja: Ingūna Beķere

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Katrīnas karš" 2024

Julia Billet ,  Claire Fauvel
"La guerre de Catherine" 2012

AAA_0030SK

Rašele uz pasauli raugās caur fotokameras objektīvu- iekadrējot sev svarīgākās lietas, vietas un cilvēkus. Otrā pasaules kara viducī, ebreju meitene radusi patvērumu Sevras Bērnu mājā- skolā, kur arī pirmo reizi atklājusi savu fotografēšanas talantu. Bet drīz vien arī šajā revolucionālajā progresīvās pedagoģijas skolā ienāk kara briesmas un, Rašelei, nomainot vārdu uz Katrīna, nākas pamest skolu. Dodoties no vienas vietas uz citu, Katrīna fotofilmiņās iemūžina kara postīto Franciju un satiktos cilvēkus. 

Šis ir stāsts par cilvēcību necilvēcīgos apstākļos, par nesavtīgu rīcību upurējoties, lai glābtu citu cilvēku dzīvības. Komiksa formāts ļauj stāstu paātrināt kā kaleidoskopā, vērot kadrus vēja ātrumā, tajā pat laikā nepazaudējot svarīgākos pieturas punktus. Komikss ir ne tikai lieliska forma kā pievērst uzmanību tiem, kuriem lasīšana nav mīļākā nodarbe, bet arī apliecinājums, ka noteiktas satura un vizuālā stāsta formas ir tikai papildinājums visam zinājamam. 

Katrīnas stāsts ir daļēji patiess, daļēji autores izdomāts, kas attaino Otrā pasaules kara traģēdiju, kad bērni zaudēja vecākus, draugus un savu bērnību. Tikai ar Pretošanās kustības atbalstu daudzi bērni atrada patvērumu no iznīcinošās varas.

Fotogrāfija un kamera kā vienojošais elements, kas spoguļo notikumus apkārt, nepazaudējot māksliniecisko dzirksti par spīti kara destrukcijai. Gaisma, kas nepieciešama attēlam un tumsa, kur attīsta fotogrāfijas- arī šis simboliksi attaino patiesību, kas izgaismo kara tumsu. 

Skaudrs, bet cilvēciskas labsirdības pilns stāsts.

4 zvaigznes

Tulkotāja: Gita Grīnberga

Izdevniecība: Liels un mazs

AAA_0089SK

Mazajiem zinātkārajiem dabas pētniekiem šī grāmata vienkāršos un zināmos faktus atklās pavisam neparastā formā. Maģiskais lukturītis uzspīdinās gaismu kukaiņu uz zirnekļu neredzamajā pasaulē, padarot izpēti par aizraujošu spēli, kas sagādās prieku kā maziem, tā lieliem pētniekiem. 

Grāmatā iekļauti pieci atvērumi, iepazīstinot ar tauriņiem, vabolēm, bitēm, lapsenēm, mušām, kāpuriem, zirnekļiem un ne tikai. Kreisajā lapas atvērumā ir īsi, kodolīgi un interesanti fakti par katru no kukaiņiem, kuri ar luktura palīdzību ir jāatrod atvēruma labajā pusē. Grāmatas beigās ir arī zināšanu pārbaude, kā arī speciāls nodalījums kartona lukturītim, lai tas nepazustu.

Bērni ar sajūsmu un pārsteiguma pilnām acīm pētīja un meklēja attiecīgos kukaiņus, īpašus saucienus veltot zirnekļu atvērumam. Šis man atgādināja to brīnuma momentu, kad pirmo reizi mūsu mājās uzradās maģiskā melnā krūze, kura iekrāsojās, kad tajā tika ieliets silts ūdens. 

Maģiskas lappuses, kas pievērš uzmanību sīkākajām radībām mums līdzās un aicina pētīt un izzināt.

Tulkotāja: Sinda Krastiņa

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Pīle, Nāve un tulpe" 2024

Wolf Erlbruch
"Ente, Tod und Tulpe" 2006

AAA_0115SK

Vai arī tev ķiršu koku galotnē visādas domas galvā domājas? Nu, piemēram, par to, ka, ja tevis nebūs, nebūs arī pēc kā skumt. Iespējams, tu nekad nemaz neesi uzrāpies ķiršu koka galotnē, tāpēc tev tādas domas ne prātā nenāk. Bet Pīle ar Nāvi ķiršos ne to vien izdomā.

Vai drīkstu atzīties, ka tieši šādas grāmatas es mīlu- skumji skaistas, kur vietām ietašķījies melnais humors, vietām vajag notraukt mazu asaru no acu kaktiņiem, vietām pabēdāties un skaļi noelsties. 

Nāve melnās čībiņās, kurai arī reizēm gribas tikt sasildītai, kura nolasa domas, aprunājas un prot arī skumt. Jo tāda taču ir tā dzīve. Ar nāvi tepat līdzās.

Ekselenti skaisti savā kristāldzidrajā patiesībā, vienkāršībā. Nekautrīgi atklāti un reizē mierinoši. Līdz aizkustinājumam patiesi.

 Ja vērīgi ieskatās, tad var pamanīt, ka tās nav vienkārši ilustrācijas- attēli ir izgriezti un ienes stāstā papildus dimensiju. Lakoniskas krāsas melnbaltajā grafikā.

Vācu mākslas klasiķa Volfa Erlbruha darbi apbalvoti ar neskaitāmām balvām, tai skaitā- Hansa Kristiana Andersena un Astridas Lindgrēnes memoriālo balvu.

5 zvaigznes

Tulkojusi: Signe Viška

Izdevniecība: Liels un mazs
 

"Pasaka par jūras dziesmu" 2023

AAA_0048SK

Tāltālas jūras malas ciemā dzīvoja laimē pārtikuši ļaudis, kas nodarbojās ar zvejošanu. Taču zvejnieku kāre iegūt arvien vairāk un vairāk sadusmoja jūru, neļaujot vairs zvejniekiem iegūt lomu. Dienu no dienas zivju trūkums pārņem ciema ļaužu prātus un vienīgā, kas uzdrošinās iet lūgties jūras žēlsirdību, ir zvejniekmeita.

Kā jau visas pasakas, arī jūras dziesmas pasaka ietver sevī simbolismus, dziļāku vēstījumu, reizē atstājot vietu savai interpetācijai. Visiem no bērnības zināmā stāstniecības forma atļauj spēlēties un piešķirt visneparastākajām lietām un izpildījumam rotaļīgus elementus. Tikai šajā pasakā galvenā varone ir drosmīga, gudra un empātiska meitene.  

Kur ir tā robeža, kur satiekas civilizācija ar dabu, kā atrast līdzsvaru un nepazaudēt sevī mežonīgo balsi, kas sazemē un dāvā dzīvesprieku?

Ilustratore Dace Krēsliņa spēlējas ne tikai ar tekstuālo vizualizēšanu, bet arī rotaļājas ar papildus elementiem, kas dzīvo ārpus stāsta- kā kaķēns, kurš lapu no lapas draiskuļojas, slēpjas un līdzpārdzīvo ar galveno pasakas varoni zvejniekmeitu. Tāpat ironiski elementi piepilda ilustrāciju tekstu-zivju un dārzeņu saldējumi, kukulis jūriņai un šķiet pat kādā zīmējumā parādās pati autore, zīmējot akvareļus. 

Tikpat simboliskas ir acis- kā cilvēku dvēseles spogulis, kas visiem ciema ļaudīm burtiski mirdz un izceļas uz nosauļoti bronzīgās ādas savā zaļumā. Pretstatā ar drūmuma periodu, kurā acu mirdzums ir aizplīvurots un aptumšojies.

Daces Krēsliņas ilustrācijās dominē krāsu un līniju radošs haoss, kas virpuļo, plūst un caurvijas, burtiski griežoties dejā. 

Šī ir autores otrā bērnu ilustrētā grāmata. (Pirmā - "Pasaka par princesi un Mēnessdēlu").

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Sieviete manī" 2024
 

Britney Spears
"The Woman in Me" 2023

AAA_9831SK

Britnija ir runājusi. Brīvību Britnijai!

Par 12.5 miljoniem dolāriem un pārdošanā nopelnītajiem procentiem var ļauties arī asarām un atklātām sarunām, kuras ir tik traumējošas, ka pati Britnija nav spējusi klausīties audio, vismaz tā vēsta pieejamā informācija tīmeklī, bet, vai tad visam var ticēt, it sevišķi laikā, kad atšķirt patiesību no piepušķojumiem ir tik sarežģīti. 

Nekur netiek plaši reklamēts, ka grāmatu sarakstījis ir spokrakstnieks, tomēr tas netiek slēpts visiem tiem, kuri kaut drusciņ parakņājas tīmeklī. Un, kura slavenība mūsdienās raksta pati savus emuārus, ja zem zvaigžņu vārda tiek pat izdoti romāni, ko sarakstījis spokrakstnieks.

Tomēr vieglais, draudzīgais, mazliet naivais stāstījums lasītājam (man) rada ilūziju, ka to raksta pati Britnija. Īsas nodaļas, šokējoši fakti par it kā zināmiem notikumiem, bet tajā pat laikā nezināmām aizkulisēm, rada līdzjūtības sajūtu, ka tā vien gribas apskaut Britniju un teikt: "Man tik ļoti žēl, ka tev šis viss ir bijis jāpiedzīvo".

Labā meitene no Amerikas dienvidiem, kura ir talantīga, tajā pat laikā mazliet naiva, uzticoties cilvēkiem, kuri izmanto šo labsirdību. Tajā pat laikā es līdz galam nesaprotu, vai šī grāmata tiražē šo radīto ilūziju par meiteni no dienvidiem, vai tā patiesi ir pati Britnija. Sajūta, ka tikpat labi šis ir kārtējais solis, lai izmantotu skandalozo slavu un radītu sensāciju, nekādi nepalīdzot Britnijai dzīvot labāk. Ja reiz nevar pārdod koncertus, tad pārdosim skandālus. 

Es neapskaužu talantīgās bērnu zvaigznes, kurām jau no pašas bērnības tiek uzlikta slavas nasta. It sevišķi, ja blakus nav atbalstošas ģimenes, tad nākamais solis, lai cīnītos ar mentālo sabrukumu, ir detruktīvs dzīvesveids. Es neesmu sekojusi līdzi Britnijas sociālajiem profiliem, bet nav iespējams neko nezināt par #freeBritney kustību, kas pēdējos gadus sacēla vētru socālajās platformās. 

Grāmata lasījās neticamā ātrumā (te gan jāmin arī atstarpes starp nodaļām un raito sarunvalodu), lika just līdzi un vietām gandrīz apraudātiem (pilnmēness, es raudu gandrīz katru dienu), bet tajā pat laikā ir sajūta, ka Britnija ir vēljoprojām sagūstīta, šajā vīriešu dominējošā pasaulē, kur viņiem atļauts ir viss, bet sievietes tiek tiesātas par ikvienu sīkumu. 

Es esmu uzaugusi ar Britnijas dziesmām, nav svarīgi, viņa man patikusi vai esmu par viņu fanojusi- vēljoprojām acu priekšā varu uzburt ainas no dziesmu video, kur Britnija  minisvārkos, baltā blūzītē un bizēs ar pušķīšiem dzied "hit me baby one more time". Neskatoties uz to, ka man mājās TV rādīja tikai pāris vietējos kanālus, vasarās dzīvojoties pie radiem, es uz video kasetēm pārrakstīju pāri videoklipus no slavenākajām dziesmās, kuras burtiski drillēja atkārtoti mūzikas kanālā. Starp tādām dziesmām kā "Maria, maria" un Destiny child "I survive" tika ierakstīta arī Britnija sarkanajā lateksa kostīmā. Viņa bija klātesoša manā pasaulē- tik nepieejami tāli, tomēr tepat videomagnetefona lentē. 

Visiem tiem, kuri izauguši ar Britniju.

PS. Noskatījos vēlreiz Timberleika videoklipu "Cry me a river"- jēziņ, visa pasaule raudāja līdzi meliem. Mani ši grāmata satricināja. Ne tik daudz, kas noticis ar Britniju ( tas, protams, arī), bet tas kādā pasaulē  (manupulācijas un meli) mēs dzīvojam. 

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Dita Kaltapa

Izdevniecība: Helios

"Nomalē" 2024

Max Seeck

"Loukko" 2022

AAA_9749SK

Šis ir vislabākais somu kriminālromānu rakstnieka Maksa Sēka sērijas  romāns, kurā izmeklē Džesika Niemi.

Tieši tas, ka šī bija netipiska citām sērijas grāmatām- noskaņa un neomolīga baiļu sajūta bija tā, kas burtiski mani pielipināja grāmatas lappusēm.

Klasiska izmeklēšanas gaita, kurā ir slepkavība un policijas izmeklēšanas darbs komandā saistīja iepriekšējos romānus, bet šī ir vairāk mistērija- videi, atmosfērai un pagātnes noslēpumiem dominējot pār vienkāršu pakaļdzīšanos slepkavai. Uhh, un, ja viena no varonēm ir maza meitenīte zilā mētelī, kura parādās divos naktī salas krastā- tad labs laiks izklaidējošā kriminālromānā ir garantēts. Tāpat kā neomolīga sajūta.

Izmeklētāja Džesika Niemi dodas piespiedu atvaļinājumā uz Ālandu salām, bet laisko atpūtu pārtrauc piestātnē atrasts līķis. Viesu nams, kas pirms vairākām desmitgadēm kalpojis arī kā bāreņu izmitināšanas nams, glabā senus un traģiskus notikumus. Vai tad izmeklētāji var nolikt savu profesionālo ziņkāri uz plaukta atpūsties? Nebūt ne. Džesikai nākas saprast, kurš no visiem viesu nama viesiem slēpj patiesību. Skeletu skapī, kā izrādās, ir ne mazums.

Man ļoti patika, par spīti vienkāršajam un plaši tiražētajam sižetam (maza meitenīte, kas rēgojas, izolēta sala)- tieši mistiskie noslēpumi, izolētās Ālandu salas un seni notikumi kara apstākļos. Spriedzi uzturoša un izklaidējoša mistērija. 

Ps. Šo grāmatu var noteikti lasīt kā atsevišķu darbu, lai arī ik pa laikam uzpeld atmiņas par Džesikas pagātni, tas netraucē pašam izmeklēšanas sižetam.

4 zvaigznes

Tulkotāja: Gunta Pāvola

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Ugunsšķīlēji" 2023

Jan Carson
"The Fire Starters" 2008

AAA_9724SK

"Viņa smagums lēnītēm nospiež vecākus. It kā no bēniņiem pilētu skumjas, cauri grīdas dēļiem un griestiem iesūcoties viņu guļamistabā." (87.lpp.)

Cik labi, ka ir draugi, kas tur roku uz mūsu lasāmpulsa, lai novirzītu mūs citādajos lasāmūdeņos- neparastākos, dziļākos un draudīgi tumšos.

Cauri visām tām zaigojošajām liesmām, kas dedzina un ārda, liesmo īru rakstnieces Dženas Kārsones skaistais rakstības stils- spēcīga, grandiozi pārņemoša un ievelkoša proza, kura ar savu maģiskumu burtiski iegremdē lasītāju dziļajos ūdeņos.

Simbolismam un maģiskajam reālismam šeit ir milzu nozīme, jaucot robežas starp realitāti un fantāziju, kas norisinās karojoši plosošajā Belfāstā.

Divu tēvu pretrunīgi vērtējami stāsti, kurā beznosacījuma mīlestība, kas ir vecākiem pret bērniem, iekšēji cīnās pret morāli un pienākuma apziņu plašākā sabiedrības kontekstā. Kā rīkoties- pakļauties iekšējai balsij, vai ļauties visaptverošajam tumšumam, slēpjoties no atbildības? Tikpat pretrunīgas ir romānā ieskicētās dabas stihijas- ūdens pasaule, kurā sirēnas balss dzen bīstamos ūdeņos, un uguns liesmās izdzedzinātā pilsēta.

Maģiskais sākums un dramatiski šokējošās beigas burtiski aprij mani, tomēr neskaitāmas reizes nākas pazaudēties pelēkajā Belfāstas ielās un skumjo ļaužu dzīvēs.

"Ugunsšķīlēji" neskaitāmas reizes liek uzdot jautājumu- cik no daudz no mums pārdzimst bērnos? Vai viņos nonāk arī mūsu tumsa un, vai mēs esam tie, kuriem šī tumšā, iznīcinošā liesma jāapslāpē?

3.7 zvaigznes

Tulkotāja: Renāte Punka

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Greisa Kellija. Mīlestības aicinājums." 2024

Sophie Benedict
"Grace und die Anmut der Liebe" 2020

AAA_9636SK

"Viņa negribēja meklēt labu vīru- viņa gribēja dzīvē kaut ko sasniegt pati, gribēja atklāt, kas slēpjas viņā pašā, kas slēpjas pasaulē." (86.lpp.)

Romantisks romāns kā klasiskajās Holivudas filmās. Nezinu kāpēc lasot man acu priekšā rēgojās ainiņas no "Vējiem līdzi", ne jau tāpēc, ka sižetiski kino leģendas Greisas Kellijas dzīve būtu pielīdzināma šai filmai, bet tā mazliet teatrālā naivuma, konservatīvo un godbijīgo pieskārienu dēļ, kurā lasītājs/skatītājs nodreb vien no tā, ka vīrietis pieskaras sievietes rokai. 

Apzinoties, ka šī slavenību sērija ir līdzīga vācu romantiskajiem seriāliem, es negaidīju neko citu kā idealizitētu pasaku, kurā iekļauti atsevišķi elementi no biogrāfijas, bet vairāk vai mazāk tā ir autores fantāzija par slavenību, tomēr šis romāns likās īpaši vienkāršots, ar naiviem un teatrāliem dialogiem, maz atklājot no spēcīgās Greisas Kellijas personības. Viņa, par spīti vecāku noliegumam, turpināja sekot savam aktrises sapnim, turklāt par spīti dzeltenās preses gaļasmašīnai, turpināja žilbināt ne tikai kino ekrānā, bet ar salauzt ne viena vien vīrieša sirdi.  Tomēr vācu autores Sofijas Benediktas  rādītais Greisas attēlojums virspusēji pieķeras svarīgākajiem dzīves pavērsieniem.

Viss līdz pat pašām beigām tiek ieturēts klasiskas pasakas stilā- "un viņi dzīvoja laimīgi mūžu mūžos". Tajā pat laikā, tikai pāris lappusēs tiek atzīmēts svarīgākais dzīves pagrieziens- viņas aiziešana no Holivudas, lai kļūtu par Monako princesi, tāpāt arī Greisas Kellijas traģiskā nāve. Grāmatas beigās norādītās atsauces un filmogrāfija parāda, ka autore ir iedziļinājusies un pētījusi kinozvaigznes biogrāfiju, bet šeit tik daudz tiek izlaists vai virspusēji apskatīts, ka lasītājam būtu nepieciešamas iepriekšējas zināšanas, lai skaidri saprastu vēstījumu. Un ideālās grāmatas beigas nebūt neatbilst patiesībai, zinot, cik emocionāli vardarbīgas bija attiecības ģimenē. 

Neskatoties uz to, ka šī grāmata nepiepildīja manas ekspektācijas, es zinu, ka ap šo slavenību sēriju veidojas garas rindas bibliotēkās, acīmredzot piepildot lasītāja cukuroti romantiskās ekspektācijas, kas ļauj ieskatīties viņpus slavenību mājas žogam. Iespējams, cilvēki noguruši no savas ikdienas, vēlas ilūziju un sapņot par idillisko slavas bagātību radīto pasauli un nevēlas zināt, cik skumja un traģiska patiesībā ir zvaigžņu dzīve. 

2.5 zvaigznes

Tulkotāja: Aija Jakoviča

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Šajā romānā visi mirst" 2024

Beka Adamashvili
"ამ რომანში ყველა კვდება" 2014

AAA_9532SK

"Cik daudz grāmatu un cik maz laika." (41.lpp.)

Postmodernisma romāns literatūras gardēžiem, kuri nebaidās no literārā huligānisma, melnas ironijas un psihodēlijas lappusēs. 

Gruzīnu rakstnieks Beka Adamašvili ir parādījis, kā izskatās absolūtā literārā brīvība- gan rakstītā formā, gan domu lidojumā, kurā iespējams maisīt kopā gadsimtus, žanrus, stilistisko formu un pat galaktikas. Šķiet viņa rakstoši radošā huligānisma brīvība nāk no darba reklāmas aģentūrā- izsaucot dažādas emocijas no lasītāja (patērētāja),  šedervam robežojoties ar pilnīgu absurdu. Starp citu, arī šajā romānā viņš pieskaras reklāmas industrijai.

Pilnīga formas brīvība- filozofiska fantāzija un Kokošanes planētas piezīmes mijas ar lugu, karikatūrām, iespiežot pa vidu spoilerus, autora zīmējumus, burtu formāta daudzveidību un pasaku elementus.

Adamašvili savā postmodernajā romānā ļauj iztēloties, kā būtu, ja rakstnieku radītie varoņi dzīvotu neatkarīgu dzīvi no grāmatas, tāpat arī akcentējot aizgājušo klasiķu darbus un pasaku nozīmi. Autors reizē ar savu varonu Memento Mori atdzīvina tādus rakstniekus kā Hemingveju, Šekspīru un Dostojevski. Tikpat liela nozīmē šeit ir Nāvei, kuram ir piedēvētas cilvēciskas īpašības.

"Mums tā nebūt nav fikcija. Ja atbrīvosimies no autora autoritārisma, varam turpināt pastāvēt ārpus šiem vākiem un mums būs iespēja nonākt citā laikā vai citā stāstā." (48.lpp.)
 

Kaislība pret literatūru un grāmatām, filosofēšana un daudz, daudz ironijas.  

Literārā apokolipse- ko tādu vēl nebūsiet lasījuši.

"Mīlestība ir līdzīga aklajai zarnai. Bez tās var gluži labi iztikt." (89.lpp.)

"-Aizveriet acis un iedomājieties, ka jūs spējat no pasaules vēstures izdzēst vienu cilvēku. Kurš tas būtu.." (17.lpp.)

PS. Es beidzot atradu skaidrojumu Frīdas Makfadenas darbiem. "Intertekstualitāte- gudrāk nodēvēts plaģiāts, saturs, kas sasaucas ar citiem darbiem." (52.lpp.)

3.7 zvaigznes

Tulkotāja: Nona Tauriņa

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Džekpots" 2024

AAA_9588SK Vai tu gribēju laimēt miljonu? Un, kā būtu ar 111 miljoniem?

Šī viennozīmīgi manā skatījumā ir Zanes Nuts spēcīgākā grāmata, jo šeit ir manāma ne tikai izaugsme un pieredzes bagāža izdodot iepriekšējos romānus, bet arī spēja savā ziņā iedot varoņiem autentisku balsi, savējo šoreiz atstājot maliņā.

Iespējams tas skan dīvaini, bet ikvienā romānā es burtiski vizualizēju Zani, viņas balsi, runas veidu, neparasto humoru, kas man vietām lika justies neērti un mulsi. Šeit Zane ir pakāpusies mazliet maliņā, ieņemot novērotājas pozīcijā, attainojot jauniešu dzīvi, sarunas un darbības. Nu labi, vienā vietā Zane tomēr atgādināja, ka viņa piedalās šajā ballītē (joks par kūsu :D).

Un tieši šis aspekts ir nospēlējis par labu "Džekpotam"- tas ir lielisks. Aizrautīgs, ievelkošs un saistošs. Lasot jau domās atzīmēju sev, kam gribēšu to iedot izlasīt. Un šeit man gribas teikt- tas nav  tikai romāns jauniešiem, šis noteikti ir romāns visiem vecākiem, kuriem mājās aug esošais vai topošais pusaudzis. Ak jel, kaut mums visiem pietiek spēka!

Līdz ar 111 miljoniem un pirmo nopietno attiecību preparēšanu, līdzi nāk dīlošana ar atkarībām un izlaušanās no pusaudzības kokona- ne vienmēr no tā ir iespēja izlīst bez aplauztiem spārniem. Sadarbība ar reāliem jauniešiem un viņu vidi ir vizuāli sataustāms rezultāts, kas pieslīpē romānu mūsdienām un aktuālajam tieši šodienai. Realitātes deva gan dialogos, gan notikumos. Tikpat noslīpēts ir arī vizuālais noformējums- es nevaru to nepieminēt- slikto vāku gūzmā, ikvienam baudāmam daiļdarbam ir jāizsaka komplimenti. 

Atbildot uz sākotnējo jautājumu- nē, es negribu laimēt miljonu, bet es neatteiktos būt miljonāre.

Ps. Līdz pilnībai pietrūka spēcīgākas erotiskās ainas- latviešu valodā viss skan tik neveikli.

4+ zvaigznes
 

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Lācis miegā" 2024

Emelie Schepp
"Björnen sover (Jana Berzelius, #7)" 2022

AAA_9574SK

Kaut kā tā ir sanācis, ka esmu izlasījusi zviedru kriminālromānu autores Emēlijas Šepas pirmo un pēdējo grāmatu par izmeklētāju Jānu Berzeliusu (man gan paliek noslēpums, kur tulkojumā pazudusi #2 daļa no visām septiņām sērijas grāmatām). "Iezīmēti uz mūžu" uz mani neatstāja pārliecinošu iespaidu. Bet "Lācis miegā" man gluži kā iedeva jaunu elpu un kāri uzzināt ko vairāk par iepriekšējiem sērijas romāniem. Lasot vietām atstāstījumu par iepriekšējām daļām, domāju, vai neesmu pieļāvusi kļūdu un pati sev atklājusi citu grāmatu svarīgākos pagriezienus. Bet vienu es varu apgalvot- gribu izlasīt citu blogeru izslavēto "Nāriņas", kas ir arī visaugstāk novērtētā lasītāju grāmata no Šepas.

Grāmata lasās raiti un ātri, jāsaka gan, ka sākums nelikās nekas īpašs vai adrenalīna pilns, bet beigu posms kļuva patiesi aizraujošs, kur lasītājs tiek apbalvots ar pārsteigumiem, kā jau labam kriminālromānam pienākas. Šeit ir gan ierastais skandināvu drūmums, noziegumu pasaules aizkulises, klasiski aizgūtais no austrumu valstu noziedzniekiem, kā arī izmeklētāja ar drūmu pagātni. Tikai pašās beigās saprotu, par kuru lāci tad iet runa grāmatas nosaukumā. 

Tā kā ir tik daudz neatbildētu jautājumu par pašu prokurori Jānu, ir skaidrs, ka Šepa vēl tuvākajā laikā nebeigs lasītājus pārsteigt ar jaunām grāmatām. Nu ko, gaidām.

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Vizma Zaķe

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Sieviete 1000 grādos. Stāsta Herbjorga Marija Bjornsons" 2024

Hallgrímur Helgason
"Konan við 1000°" 2011

AAA_9481SK

"Te ir viena tēma freidistiem: kāpēc visas lietas, kas pieder dāņiem, ir tik maza izmēra- "Legolande", Mazā nāriņa, Neglītais pīlēns utt.?" (151.lpp.)

Herbjorga Marija ir viens vellišķīgs personāžs- dzīves apbružāta dēkaine, kura nebeidz pārsteigt ar saviem atmiņas stāstiem un piedzīvoto pasaulē. Aiz bravūrīgās, eksplodējošās un kolorītās personības patiesībā slēpjas daudz sāpju, traģēdiju un nodevību piedzīvojusi sieviete, kas dzīves pēdējos gadus pavada nožēlojamā garāžā, no rokas neizlaižot īpašu piemiņas lietu- rokas granātu un urķējoties virtuālajā pasaulē no sava labi nokalpojušā datora.

Astoņdesmitgadīgās islaniešu varones mūžs ir izraibināts ar prātam neaptveramiem notikumiem, piesūcināts ar neizberžamiem cigarešu dūmiem un atmiņām, kuras nevar izdzēst no prāta. Ārkārtīgi vientulīgi, tomēr neizbēgami gatavojoties krematorijas ugunīgajai mutei, Herbjorga atsauc atmiņā kara gadus, traumatisko bērnību dažādās Eiropas valstīs, raibos gultas stāstus un tikpat unikālas personības, kas iepazītas dzīves laikā.

Uhh, šis ir megalītisks darbs, kurā autors atklāj islandiskā kodolu, ironizē un neslēpj traģiskumu, svaidot lasītāju vairāk kā simt gadu amplitūdā starp dažādām valstīm, reģioniem un sociālajiem slāņiem.

Herra ir reizē nīstama un dievināšanas vērta personība, līdz ar to sajūtas ekskalē ar notikumiem, paceļot un reizē gremdējot, liekot just līdz un brīnīties, emocionāli ievelkot, tajā pat laikā brīžiem liekot ievērot distanci. Tulkotāja Dena Dimiņa darbs ir tik niansēts un reizē aizrautīgs- gandrīz 400 piezīmju lapu malās ir tikai ieskidējums patiesajam zināšanu apjomam, kas attaino tulkotāja mīlestību uz islandiešu valodu un kultūru.

Nenoliegšu, ka islandiešu un skandināvu literatūra mani vienmēr ir fascinējusi- šeit jaušams introvertais un atturīgais, tajā pat laikā tāda svešāda brīvība, kas nav mums raksturīga. Tā kā esmu iepriekš lasījusi autora "101 Reikjavīka", šī bija priecīga atkaltikšanās ar autoru. Un, protams, Islandi. 

"Sieviete 1000 grādos" tāpat kā varone Herra ir ciets riekstiņš- grāmata ir intensīva, masīva un grūti sagremojama- nodaļas šaudās dažādos laika posmos, skrienot cauri ne tikai notikumiem, kas svarīgi vecās islandietes dzīvē, bet arī attaino Eiropas kara vēsturi. Neparastums, kas kuru katru brīdi gatavs eksplodēt, kāpt ārpus ierastajiem rāmjiem, atsakās no pieklājības normām un steriotipiem, kāds to var nosaukt par vulgaritāti un rupjumu- tas viss simboliski ieguļas plaukstā, kurā iežmiegta nesprāgusi rokas granāta- jebkurā brīdī gatava sadragāt, tomēr salta, metāliska un nekaitīga no ārpuses. 

4 zvaigznes

Grāmatas izdošanu līdzfinansē Eiropas Savienības programma "Radošā Eiropa".
 

Tulkotājs: Dens Dimiņš

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Pietura pēc pieprasījuma" 2024

AAA_9501SK

Sens grāmatmīļu ticējums vēsta- ja grāmatas lappusēs ložņā melns kaķis, tad būs laba lasīšana.

Melnais kaķa siluets pārvietojas no nodaļas uz nodaļu, dodas man līdzi šajā noslēpumainajā, zosādu uzdzenošajā un atmiņu pilnajā pagātnē, kurā saplūst kopā senatnīgais māņticības mantojums ar mūsdienu neizskaidrojamo. Vietā, kur šķiet apstājies laiks, cilvēki gadu desmitiem iestrēguši savā miniversā, nespējot izrauties no šī ciešanu/vainas sajūtas nolemtības apļa. 

Notikums, kas burtiski pārcērt pušu kādas ģimenes ikdienu, sagrauj jebkādas cerības uz dzīvespriecīgu nākotni. Pirms piecdesmit gadiem pazudušais Zintas brālīša tēls, ik pa brīdim rēgojas kādā nomaļā Latvijas lauku pieturā pēc pieprasījuma. Palēnām atklājas, kā brālīša pazušana izmainījusi vecāku attiecības ar vienīgo palikušo meitu, kā arī viņas vienīgo tuvo cilvēku- vecmumiņu.

Zintas mammas Margaritas cienījamais ārstes amats un karjeras ambīcijas pretrunā ar noliedzošo attieksmi pret pašas meitu. Vecākās māsas loma, kas drīz tiek aizstāta ar rūpēm par mazāko brālīti, mājas uzturēšana kārtībā un ēst gatavošanas pienākumi kā smagi akmeņi uzgrūsti uz vēl nepieaugušās meitenes pleciem. Ik pa brīdim uzdodu sev jautājumu, vai tiešām autore ir izdomājusi tik skarbu un nospiedošu stāstu, jo lasīt to bija ne tikai grūti, bet skumji- šī aklā vecāku nostāja, uzgrūžot bērnam savus vecāku pienākumus. 

Mistisks un grūtsirdības pilns tulkotājas Ilonas Ozoliņas- Čiu debijas romāns, kurš ieved nomaļa pagasta skumjākajos nostūros, pētot kādas ģimenes attiecību transformāciju pēc nelaimes gadījuma. Šeit sajūtamas latvietības kodola apakšnots, kurā nozīme ir mītiskajām būtnēm, veļiem, kapu kultūrai un māņticībai. Mazliet baisi. 

Ēlina Kullhēda

"Eiforija" 2023

Elin Cullhed
"Eufori: En roman om Sylvia Plath" 2021

AAA_9403SK
 

"Es esmu histēriķe. Mans vīrs aizpiš manu trauksmi."