"Iemīlēties Ziemassvētkos" 2023

Catherine Walsh
"Holiday Romance" 2022

AAA_7163SK

Lidosta, dažas dienas pirms Ziemassvētkiem, viņš un viņa, aizkavējies reiss?

Tu jau šķir tālāk? Liekas banāli un .. Un vienkārši salkani romantiski? Viss ir tieši tā, kā iedomājies un tomēr. Ziemassvētku romantiskais romāns mani savaldzināja, burtiski ievilka lapiņu rotātā svētku noskaņā, kurā gaisā virmo karstā sidra, kanēļa, krustnagliņu un mandarīnu smarža. Romāns mani sajūsmināja, sasmīdināja un mēnesi iepriekš pirms svētkiem sajauca galvu. Jāpiebilst, ka arī nesakaitāmās ziemas pasakas bildes, ko ikviens ar uzcītīgu pienākumu uzskata ielikt savos sociālajos tīklos darījušas savu. 

Ziemassvētkus esmu svinējusi gan citā kontinentā tropu karstumā, gan strādājot, gan vientulīgi skatoties tv seriālus vienu pēc otra. Jo ilgāk dzīvoju prom no Latvijas, jo vecāka es palieku, jo lielāks ir mans sentiments gaidot šos maģiskos svētkus, kad nav svarīgi ne aukstums, ne pelēkums aiz loga, jo visur valdošais satraukums, pasākumi, apdāvināšanās, dekorēšana, cienasta smarža un piparkūku vakari iegūst pavisam citu nozīmi.

Un tieši tāpat kā piparkūkas man nav ne mazākās vēlmes cept jebkurā citā gada mēnesī, decembris šķiet izkausē visas manas ledus sirds barjeras, kad gribas ielaist brīnumu sevī. Pat, ja tas ir tik triviāli, kā ļauties romantiskam svētku romānam. Un nē, šeit nav tā, ka nozīme būtu jebkuram romantiskajam romānam. "Iemīlēties Ziemassvētkos" ir tāds romāns, kuru gribētos, ka tā tiešām notiek dzīvē. Šeit nav klasiskais- viņš ir tik bagāts, tik LIELS, tik seksīgs utt. Tieši reālistiskajiem personāžiem, "down to earth" tipāžiem ir nozīme, kas ļauj noticēt.

Šis noteikti ir romāns, ko lasīt svētkus gaidot, jo tāpat kā karstvīna smarža piepildīs ar patīkamām, gaišām, svinīgām sajūtām. Izbaudīju. Patika arī grāmatas struktūra, nodaļas, kas seko notikumiem tagadnē un pagātnē. 

Ps. Nav ne jausmas, kā būtu šo lasīt Jāņos. Bet tāpēc jau šis ir Ziemassvētku romāns, kuram ir savs laiks un vieta tāpat kā briesmīgajiem adītajiem Ziemassvētku  džemperiem. 

4 zvaigznes

Tulkotāja: Renāte Kārkliņa

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Raganas" 2023

AAA_7527SK

""Ārā" bija nekonkrēts, miglains, bet automātiski vienmēr labāks par šejieni- šo stagnējošās, šaurās mazpilsētas nostūri. Citādi nemaz nevarēja būt." (116.lpp.)

Man škiet, ka vīrieši izdomāja salikt vienlīdzības zīmi starp sievieti un raganu, nogāžot no pjedestāla pielūgto mātes/dievietes lomu, baidoties no sievietes iekšējā mentālā spēka, gudrības un prāta varenības. Kad vīrietis ir bezspēcīgs sievietes gudrības priekšā, viņš spēj reaģēt iznīcinot un pazemojot.

Daina Tabūna, kas rakstniecībā pazīstama ar saviem stāstiem, nav nekur tālu no tiem aizbēgusi, arī šajā prozas debijas darbā tie sakabināti kopā kā bišu šūnas, viens otru papildinot, turpinot, lai veidotu vienotu maģiskā misticisma medus kāri.

Raganiskā enerģija, rituāli, maģija, pārdabiskais un okultiskais caurvijas visai grāmatai, kurā galvenās varones Almas šķiršanās un sevis meklēšanas centrālā stāsta līnija mijas ar vairākiem sieviešu misticisma caurstrāvotajiem stāstiem dažādos laika posmos, savā ziņā veidojot vēsturiski izzinošu raganiskā attainojumu. Visvairāk mani uzrunāja nodaļa "Maldugunis"- šis stāsta elements bija tik reālistiski skaudrs, asi griezošs, netaisnīgi sāpīgs- gluži kā dzīve. 

Kur slēpjas mūsu raganiskais spēks, lai kā arī katrs to sauktu- ārpus mums vai mūsos pašos?! Kuros mirkļos mēs meklējam palīdzību ārpusē, brienot misticisma purvos, alkās nonākt tuvāk sev?! Visbiežāk jau satricinošos dzīves brīžos, kad turpināt kā ierpiekš vairs nav iespējams, bet nav arī ceļa atpakaļ. Mūsdienās, kad solījumi dziedināties, pilnveidot sevi un atklāt savu būtību ir tik vilinoši, ir sarežģīti nepadoties vilinošajām maldugunīm. Jebkurā gadījumā- arī no Tabūnas veidotā purva, nav iespējams iziet nesaduļķojot purva ūdeni. 

Mūsdienīgi par mūžsenu tēmu, kurā katra bailes un ticības apjoms izvilks laukā savu patiesību.

"Raganās", kurā sievietei ir izteikšanās tiesības, skan feministiska nots, bet šeit meklējot ceļu uz sievišķīgām draudzībām, jaušams ikvienas individuāli vientulīgais sevis meklēšanas ceļš. Lasot ir sajūta, ka Tabūna ir Alma, kura iet šajā maģiskuma apņemtajā tēmā izzinošiem soļiem, reizē meklējot visus iespējamos pavedienus, kas ssamezglosies kopā vienotā raganiskā mezglojumā.

"Dzīve ir rotaļa, dievišķa rotaļa, viņš tonakt teica, un svarīgākais ir rotaļāties; un es iebildu, ka rotaļa ir tikai dažiem- atsevišķiem veksminiekiem, parasti nepelnīti priviliģētiem-, bet vairumam tā ir cīņa." (139.lpp.)

3.7 zvaigznes

Izdevniecība: Biedrība Ascendum 

Satori

Ilustrācijas: Marta Folkmane
 

"Kamils, kurš skatās ar rokām" 2023

 Tomasz Małkowski
"O Kamilu, który patrzy rękami" 2017

AAA_7511SK

Piecgadīgajam Kamilam ir māsa Zuža ar kastaņbrūniem matiem, bet viņš nezina, kā izskatās kastaņu brūnā krāsa, jo ir piedzimis neredzīgs. 

Tiku grāmatā līdz šai vietai un vēru to ciet. Visas emocijas noslīd lejup pa ķermeni kā daudzstāvmāju liftā. Es fotografēju kaut kādas bildes, bet ir taču cilvēki, kuriem nav iespēja vispār to redzēt. Kamils redz ar rokām, viņam ir uztrenēta dzirde, viņš ir drosmīgs, bet vairāk par visu pasaulē- viņam ir visatbalstošākā ģimene. Un tieši ģimenes atbalsts, iedrošinājums, būšana blakus ir tas, kas māca viņam būt patstāvīgam, varonīgam. Tieši ģimene ir tā, kuras dēļ viņš ir vienkārši parasts piecgadīgs puisēns, kurš izbauda bērnību tāpat kā jebkurš cits viņa vecuma bērns. Un tomēr, ārpus ģimenes viss nav tik vienkārši.

Šī nav grāmata par žēlošanu un skumjām. Poļu rakstnieks Tomašs Malkovskis aicina lasītāju nesavaņģot neredzīgos upuru lomā, bet redzēt tos tikpat līdzvērtīgi kā jebkuru sabiedrības locekli. Kamils caur grāmatas stāstiem piedzīvo dažādus notikumus, iepazīst pasauli, draudzējas un mācās jaunas prasmes. Un par spīti tam, ka ikdiena paiet ķīviņos ar māsu Zužu, tieši viņa ir vienmēr klāt, kad nepieciešama palīdzība.

Grāmata, kas ikdienišķas situācijas ļauj ieraudzīt caur citādo, tajā pat laikā ieturot bērnu grāmatām raskturīgo humoristisko, vieglo un pozitīvo noskaņu.

Un tikai caur neuzrakstajām rindiņām varam iztēloties, kas ir viss tas pārējais, kam iet cauri vecāki neredzīgam bērnam un pats bērns.

Mums vajag vairāk šādu grāmatu, kas veicinātu empātiju, iekļaušanu un izpratni sabiedrībā.

4 zvaigznes

Tulkotāja: Ingmāra Balode

Izdevniecība: Pētergailis

"Tās ir tikai superspējas" 2023

AAA_7550SK

"Gabi Ela māk noslēpt skumjas, neizrādīt prieku, notušēt lepnumu un piebremzēt sajūsmu. Citiem vārdiem- Gabi Ela valda pār emocijām." (22.lpp.)

Ja esi bijis vairāk kā reizi uz darba intervijām, tad notiekti zini, ka vismaz agrāk starp neskaitāmiem standartjautājumiem, bija arī lieliskais jautājums-"Nosauc 3 savas sliktākās īpašības". Šis ir viens no viltīgākajiem jautājumiem, jo loģiski neviens negaida, ka skaļi izpaudīsi savus vislielākos trūkumus, bet gan spēju it kā negatīvu īpašību parādīt no labās vai vērtīgās puses, kas tieši palīdzētu tavos darba pienākumos.

Lelde Jauja savā pirmajā bērnu grāmatā "Tās ir tikai superspējas" savā veidā apskata īpašības, kas pirmajā uzmetienā nemaz neliekas tik superīgas, bet atsevišķos gadījumos, tās var izrādīties varen noderīgas. Posmā, kas skaitās visbrīnišķīgākais laiks mūsu dzīvē- bērnība, izrādās, ka viss ir vienkārši sarežģīti. 

Domas, kas jaucas kā neprātīgas pa prātu, nepalīdz atrisināt sarežģītās situācijas ne mājās, ne skolā, ne arī attiecībās ar vecākiem. Gabi Elai ir superspējas, kas dažkārt palīdz izlavierēt no bīstamām un nepatīkamām situācijām, bet dažkārt tās sabojā visu vēl vairāk. Izprast citus, draudzēties un iederēties nav viegls uzdevums, vēl grūtāk, kad emocijas iekšā gruzd, bet nevar dabūt uz āru. Tad paliek vēl sarežģītāk.  

Gabi Ela ir reizē pievilcīgs tēls un reizē ērcīgi neērtais bērns. 

Lelde Jauja, caur humoru, vienkāršām un viegli uztveramām dzīves ainiņām, ieskicē lielas lietas, neidealizējot galveno varoni- vienkārši ļaujot tai būt bērnam. Aiz galvenās varones superspēju mūra aug problēmu nezāles, nepārliecība, alkas tik saprastai un uzklausītai.

Olgas Gogoles divās krāsās ieturētās ilustrācijas it kā klusināti pakāpjas soli iepakaļ stāstam, bet veiksmīgi iederas kompozīcijā un papildina to. Arī vizuālais noformējums, atsevišķu vārdu izcelšana, rokraksta izmantošana tekstā padara stāstu personiskāku, it kā to tiešām būtu rakstījusi pati Gabi Ela.

Pateikt man savas superspējas, būtu kā atzīties intervijā, kas patiesi ir mans vājais punkts. Iespējams, ka mana superspēja ir piepirkt plauktus pilnus ar grāmatām, pārliecinot sevi, ka es taisos tās kaut kad izlasīt. 

4 zvaigznes 

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Kas aug mežā" 2023

Kateryna Mikhalitsyna ,  Oksana Bula
"Хто росте у лісі" 2019

AAA_7560SK

Ar Ukraiņu rakstnieces Katerinas Mihaļicinas un mākslinieces Oksanas Bulas grāmatu "Kas aug parkā" latviski iepazināmies pavisam nesen, tāpēc jo liels bija prieks, ka tik drīz un tieši rudenī iznāca arī otrā no trim grāmatām (ceru, ka arī "Kas aug dārzā" priecēs latviešu lasītājus).

Tieši košās, spilgtās un rudenīgās ilustrācijas vislabākajās rudens paletes noskaņās, bija tās, kas mani burtiski savaldzinājas šajā grāmatā. Sarkans/orananžs/dzeltens- tieši tādu zelta rudeni es mīlu, un, kā par spīti tieši tādu šogad nesanāca sagaidīt.

Ilustrācijas ir izteiksmīgas, detalizētas un ļoti pievilcīgas, bet ne jau tikai tās ir vienīgais trumpis šajā bērnu grāmatā. Stāstā, kurā āpsis sadzīvo ar draiskulīgām vāverēm un kopā ar citām meža radībām apdzēš meža ugunsgrēku, ir izzinoša un pamācoša informācija par dažādiem kokiem un to pārmaiņām gadalaiku maiņā. Visi koku un augu nosaukumi izcelti tekstā- tos viegli pamanīt un atkārtot, lai iegaumētu. Rotaļīgā grāmata vienā momentā sāk palikt drusku didaktiska, kad runā par zāles dedzināšanu, bet taisnība jau Āpsim vien ir. 

Tāpat arī grāmatas beigās uzmanīgākajiem klausītājiem ir uzdevums koku lapu atpazīšanā un intrukcija vaskotu rudens lapu virtenes izveidošanā. 

"Lai cik smaga būtu sirds, ar atmiņām tev ir mierīgāk un drošāk. Tās ir kā slēptuve, kas tev vienmēr ir līdzi, un tu vari tajā ielīst, kad vien nepieciešams. It kā tava mamma, kuras sen vairs nav, atkal būtu tev blakus, tikpat jautra un runīga." 

Grāmatā piemin arī atmiņu nozīmi un tuva cilvēka aiziešanu, paturot piedzīvoto kopā savās atmiņās.

Grāmata man vizuāli ļoti patika, bauda turēt to rokās un pētīt ilustrācijas. Gaidīšu trešo grāmatu no sērijas. 

4 zvaigznes

Tulkotājs: Māris Salējs

Izdevniecība: Baltais valis

"Burvestību aizkulises" 2023

Tom Felton
"Beyond the Wand: The Magic and Mayhem of Growing Up a Wizard"

AAA_7403SK

Vai tu esi Harija Potera fans?!

Ja tava atbilde ir jā, tad vari tālāk nelasīt, jo grāmata ir priekš tevis.

Aizrautīgiem Potera grāmatu un filmu faniem jebkura niecīgāka lieta, kas saistās un aizved atpakaļ laikā, nozīmē atkal sajust to vienreizējo sajūtu, it kā no jauna piedzīvojot maģisko burvju pasauli. Nav pat svarīgi, vai tavs elks bija mazais puisēns Harijs vai viņa sānsencis Drako, ko filmās attainoja Toms Feltons, jebkurā gadījumā šeit tu uzzināsi aizkulises, interesantus notikumus un pirmsstāstu par kulta filmu uzņemšanu.

Es, protams, esmu redzējusi Potera filmas un atpazīstu Drako tēlu, bet par pašu aktieri, kas tēlo šo lomu, iepriekš neko daudz nezināju. Tāpēc iesākums, kurā attainoti bērnības stāsti četru brāļu ģimenē, likās sastoši un interesanti. Bet, jo vairāk lasīju, jo mazāk spēju noturēt uzmanību, jo bija sajūta, ka Feltons no vienkāršiem notikumiem mēģina izveidot iespaidīgu stāstu, ik pa laikam atgādinot, ka tik atpazīstams jau viņš nav, atšķirībā no citiem galveno lomu spēlētājiem Potera filmās. Tā sajūta, ka viņš ir kā otrā plāna lomas spēlētājs gan filmās, gan dzīvē, nepamet visas grāmatas laikā, it kā mēģinot piepildīt lasītāju cerības, kuri cer uzzināt ko vairāk tieši par Toma slavenākajiem kolēģiem. 

Man patīk, ka Feltons pats ir rakstījis šo grāmatu, vismaz apgalvojot, ka šeit nav darbojies spokrakstnieks, bet tā kā tā ir biogrāfija, nav jau iespējams padarīt vienkāršus notikumus par kaut ko fascinējošu. Tikai nodaļā par rehabilitāciju likās, ka Feltons ir atvēries, tikai mazliet pievēršoties problēmām, ar ko nākas saskarties daudzām bērnu filmu zvaigznēm. Ko prasa atpazīstamība, nauda un slava laikā, kad bērna psihe vēl nav nobriedusi. Visās pārējās nodaļās, kurās viss ir tik jauki, pozitīvi, smieklīgi un jautri, nav nojaušams, kurā brīdī rodas plaisa starp idillisko bērnību un rehabilitācijas periodu. 

Bet jebkurā gadījumā, Potera fani būs sajūsmā. 

Tom, piedod, bet man vienkārši palika garlaicīgi. (Drako ar zizli mani aizsviež pret sienu)

3.5 zvaigznes

Tulkotāja: Eva Veita

Izdevniecība: Helios

"Draugi, mīlestības un Lielais Drausmīgais" 2023

Matthew Perry
"Friends, Lovers, and the Big Terrible Thing" 2022

AAA_7495SK

"Labāk pajokojam par visu, lai tikai nebūtu jārunā ne par ko patiesu." (233.lpp.)

Kā?! Bet kā?!

Kā iespējams lietot neskaitāmas recepšu zāles, alkoholu un citas atkarību veicinošas vielas un spēt turpināt ne tikai funkcionēt, bet nopelnīt miljonus. Lasot aprakstus par patērēto zāļu apomu (pat 55 tabletes dienā- patiesībā Perijs ir dažādu opioīdu un citu pretsāpju zāļu speciālists), ko mans prāts pat nespēj aptvert un tomēr visu to, ko Metjū Perijs ir sasniedzis, man gribas jautāt- ko viņš būtu sasniedzis, ja būtu skaidrā?

To mēs nekad vairs neuzzināsim, bet varbūt tieši viņa paslēpšanās aiz atkarībām bija viņa panākumu atslēga. Jo bieži vien aiz humora un jokdara tēla slēpjas salūzusi personība, kas dara visu iespējamo, lai neviens nesaredzētu patieso trauslumu un problēmas. 

Metjū Perijs, kurš kā pats saka, ka ne tikai spēlējis Čendleru no kulta seriāla "Draugi", bet bijis Čendlers visā savā būtībā, savu nepārliecinātību, iekšējās traumas  mēģināja aizpildīt ar atkarībām, tai skaitā ne tikai tabletēm un alkoholu, bet arī sievietēm. Dzīvojot pēc saukļa "man viņa jāpamet, pirms viņa ir pametusi mani", viņš arvien vairāk attālinājās no seriālā pieņemtās lomas, kas ar laiku izauga no sabiedrības klauna un piepildīja savu sapni par ģimeni. Savā dzīves laikā, lai arī ilgojies pēc savas ģimenes un bērniem, Perijs netika galā ar atkarību slimību, gadu no gada netiekot laukā no paša slazda, kurā atkarību ciklu nomainīja detoksikācija. 

"Dzīves laikā esmu veicis detoksikāciju vairāk nekā sešdesmit piecas reizes, un pirmā bija divdesmit sešu vecumā." (138.lpp.)

Vai mēs būtu tikpat līdzjūtīji un empātiski pret atkarību dienasgrāmatu, ja to nerakstītu slavenība? Pat ne vienkārši slavenība, bet kāds TV ekrānos radīts tēls, ar kuru esam uzauguši? Vai mēs būtu tikpat pacietīgi un iejūtīgi lasītāji, ja šo rakstītu anonīms atkarībnieks?! Vai grēki, ko mēs piedodam slavenībām, ir grēki, ko mēs tikpat viegli piedotu kādam sev tuvam cilvēkam?!

Šie visi ir retoriski jautājumi, uz kuriem nav atbilžu. Šai grāmatai ir pavisam cita nozīme, jo lasu šo pēc aktiera nāves. It kā viņa ievadvārdi par rakstīšanu no aizsaules būtu kā pareģojums, un šī ir viņa pēdējā uzstāšanās uz skatuves, dramatisko atkarību stāstu piešpricējot ar krietnu devu humoru.

Skumji, depresīvi un reizē reālistiski. Un kārtējā apliecība, ka miljoni, slava un  slavenību konktakti nav vērti ne graša, ja iekšēji jūties salauzts un vientuļš.

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Katrīne Latkovska

Izdevniecība: Helios

"Čeringemas mistērijas. Sniega aklums" 2023

Matthew Costello, Neil Richards
"Cherringham: A Cosy Crime Series" (episode 3/8/9)

AAA_7139SK

Omulīga mistērija (cozy mystery) ir kriminālromānu apakšžanrs, kas parasti fokusējas uz izmeklēšanas gaitu un mājīgu atmosfēru ar ciešu kopienu, paturot notikušo slepkavību otrajā plānā (izvairoties no vardarbīgām un grafiskām nogalināšanas ainām). Vēl šīm omulīgajām mistērijām ir raksturīgi, ka nogalinātie personāži bieži vien ir nepatīkami, neizraisa simpātijas un izmeklēšanas gaitu veic "gribu būt policists" pilsonis, savukārt policisti ir neizdarīgi un nespējīgi atklāt noziegumu.

Izlasot omulīgu mistēriju atšķirībā no asiņaina kriminālromāna, jūs naktī nemocīs murgi ar ļauno varoni istabas stūrī. 

Čeringemas ciemats Anglijā ir noziedznieku perēklis, jo šajā miniatūrajā un miermīlīgajā ciematiņā ir jau veseli 45 noziegumi, ko izmeklē amerikānis Džeks un angliete Sāra. Šie īsie detektīvstāsti paredzēti kā ātra, omulīga lasāmviela garajās stundās, kad dodies uz darbu sabiedriskajā transportā, gaidi rindā pie ārsta vai vienkārši vēlies rimtu, mierpilnu lasāmvielu, kurā minēt atstātās noziedznieka mīklas kopā ar galvenajiem varoņiem. Kā jau šādai lasāmvielai, sižets dažkārt ir pārspīlēts un dramatizēts, pievēršot uzmanību galveno personāžu izcilajai izmeklēšanas spējai un reizēm būt arī tiesneša lomā. 

"Sniega aklums" ir jau trešā latviski tulkotā grāmata, kurā apkopoti trīs Čeringemas ciemata stāsti- 3, 8 un 9tais, kuru darbība norisinās ziemotajā gadalaikā . Katrs stāsts ir neatkarīgs un tos tāpat kā pārējās grāmatas var lasīt atsevišķi.

3.5 zvaigznes

Tulkotāja: Lilija Berzinska

Izdevniecība: Latvijas mediji

AAA_7384SK

“Bet pasaule nav sabrukusi. Nesabruks tikmēr, kamēr klausītājs, lasītājs, skatītājs būs arī domātājs.” (61.lpp.)
 

Simts gadi Latvijas- tik daudz plosošu, spraigu un arī aizkustinošu notikumu, kas veidojuši mūsu valsti.

"Atslēgas", kas balstīta uz Mārtiņa Ķibilda dokumentālo raidījumu ciklu par Latvijas vēsturi ar tādu pašu nosaukumu, atspoguļo svarīgākos un nozīmīgākos notikumus Latvijas vēsturē, kultūrā un sabiedrībā no 1918.gada līdz 2018.gadam. 

Grāmata par it kā zināmiem faktiem tiek attainota citā gaismā- saistošā valodā iepilinot mazāk zināmus, neparastākus faktus. Viscauri lappusēm dzirdama Mārtiņa Ķibilda balss, kas nojauc konservatīvās robežas par vēstures grāmatām, padarot šo darbu unikālu, saistošu un vērtīgu.

Vēsture laiku laikos bijusi strīdus objekts, viedokļu šķelšanās avots un ierocis politiskajai propagandai, tāpēc vietām arī šī grāmata var provocēt, parādot savādāku skatu punktu vai šķautni vēsturiskajos notikumos. Tāpat arī vēsture ne vienmēr ir patīkama, īpaši brīžos, kad tiek norādīts uz kļūdām un nodevībām, tādejādi izjaucot maldīgi naivo priekštatu par idealizēto latviešu dabu. 

"Atstēgas" ir mūsdienīgi moderna arī savā interaktīvajā lasītāju iesaistē- katras nodaļas beigās ir atrodams QR kods, kuru noskanējot var noskatīties izlasīto. Tāpat tiek piedāvāts izmantot grāmatu kā materiālu vēstures stundās.

“Izcelsme nav pagātnes fakts, bet process.” (53.lpp.)

“Bēgļu rokās bija spēcīgākā izdevušās dzīves atslēga-izglītība.” (153.lpp.)

Īpašu aizkustinājumu radīja nodaļa par Baltijas ceļu- šis kopības stāsts ir kā pierādījums, ka mēs spējam vienoties kopīgiem mērķiem, arī brīžos, kad tiekam apspiesti un nicināti. To vienmēr der atcerēties, ka mēs nevaram izmainīt vēsturi, bet mūsos ir spēks, lai izmainītu nākotni.

“Dainis Īvāns: “Ritēs dienas, un ritēs gadi, daudz kas pagaisīs un aizmirsīsies, bet šis mirklis palisk. Paliks Baltijas ceļš un mūsu dzīvā ķēde- kā sākums, kā gaismas uzliesmojums. Atcerēsimies to ikdienā, atcerēsimies to vienmēr, kad liksies, ka esam vientuļi un nespēcīgi. Atcerēsimies to brīžos, kad mums īpaši būs vajadzīga iejūtība, lai saprastos, lai palīdzētu viens otram.””(231.lpp.)

"Atslēgas" ir lieliska, aizraujoša grāmata ne tikai vēstures cienītājiem, bet jebkuram latvietim, kuram svarīgi zināt savas saknes un valsts piederību.

Šeit ir 50 īsas, kodolīgas nodaļas, kas apskata ne tikai tādas tēmas, kā Latvijas dzimšanas mirkli 18.novembrī, Baltijas ceļu un Čekas maisus, bet arī citas interesantas tēmas kā Roņa sala, olimpiskais zelts un mikroautobuss "Latvija".

Jāuzteic grāmatas dizains- lielais dokumentālo fotogrāfiju skaits padara grāmatu vēl informatīvāku, izzinošāku un saistošāku. Vienīgi baltā krāsa ikdienas lietošanai ir mīnuss, bet ceru, ka grāmatas apvākošana paildzinās tās mūžu. 

Izdevēja: Ilze Grase- Ķibilde

"Deja, mīla, Parīze" 2023

Anne-Sophie Jouhanneau
"Kisses and Croissants" 2021

AAA_7185SK

"Jo kruasāni ir kā skūpsti. Nav iespējams tos līdz galam "nobaudīt", līdz esat skūpstījušies Parīzē." (186.lpp.)

Piedodiet manu angļu valodu, bet pēc romāna izlasīšanas man gribējās noelsties: "Aww, this is so sweet". Mana iekšējā romantiskā pusaudze, kas paslēpusies varen dziļi, tika palutināta ar rozā cukurvatīgu lasāmvielu, kas, atmetot visus "bet", bija vienkārši jauka un maiguma pilna.

Par spīti tam, ka sižets ir klišeju (Parīze=romantika+kruasāni), naivuma un paredzamības pilns, tas ļāva noticēt šai jaunības maksimālisma un pirmās mīlestības pasakai. Gribējās uz brīdi pievērt acis uz pieaugšanas sarežģījumiem, pasauli, kas nostājusies pret tevi, problēmām un centībai piederēt tam visam, kas ir otrā pusē sarežgītajai pusaudzībai. Un "Deja, mīla, Parīze" to paveica graciozā piruetē, ar franču akcentu un piemīlīguma grand prix balvu.

"Mīlestība šajā ziņā ir kā balets: lai būtu tā vērta, reizēm tai ir jāsāp. Izsmalcinātā veidā." (312.lpp.)

Septiņpadsmitgadīgā amerikāniete Mia ir ceļā uz savu sapni- būt profesionālai balerīnai, un dodas uz vasaras baleta programmu Parīzē. Šeit viņa sastopas ar milzīgu konkurenci, stingriem noteikumiem un citiem konkurētspējīgiem dejotājiem. Un, pašai negaidot, iemīlas Luijā, kurš ir gatavs ne tikai izrādīt viņai Francijas galvaspilsētu Vespas mugurā, bet arī doties apciemot neredzētu vectanti un atrast atbildes, kas sastītas ar Degā gleznām.

Saldi piemīlīgs pusaudžu romāns visām cerību, sapņu un romantikas pilnajām sirdīm, kam gribas pasapņot, uz mirkli pabūt visu mīlētāju pilsētā Parīzē un baudīt baleta un gleznu mākslu.

"Tev jācenšas sapni īstenot tik ilgi, cik vien vēlies, bet tev jāatļauj sev laika gaitā sapni nomainīt." (303.lpp.)
 

4 zvaigznes no pusaudža-sapņotāja

"..franču skūpsti Francijā garšo miljons reižu labāk." (186.lpp.)

Tulkotāja:   Krista Betija Samauska
Izdevniecība: Latvijas mediji

"Vils" 2023

Will Smith ,  Mark Manson
"Will" 2019

AAA_7229SK

Nesen skatījos ārzemju booktubera video, kurās viņš izvērtēja jaunākās slavenību biogrāfijas. Un man prātā palicis viņa teiktais par to, vai nav tā, ka slavenību grāmatas ar savu mārketingu un slavu izspiež no uzmanības starmešiem citus romānus, kuri varbūt saturiski būtu pelnījuši vairāk uzmanības. Reizē ar savu dzeltenumu un slavenību fanu bāzi, šīs grāmatas pievērš lasīšanai tādus cilvēkus, kuri varbūt nemaz ikdienā neinteresējas un nelasa grāmatas. Un tas taču ir labi- arvien vairāk cilvēku lasa, pērk grāmatas un, iespējams kāds no viņiem atklās arī citas grāmatas. 

Mēs visi esam ieguvuši priekštatu par tēliem, ko slavenības attēlo vai iemieso, ne vienmēr šim tēlam ir kas kopīgs ar reālo personu. Liekas, ka biogrāfija ir kā viesošanās zvaigznes mājā, kur patērzēt pie klāta galva, pasmieties par jokiem un atcerēties konkrēto laika posmu. Un tajā pat laikā jāatceras, ka tas viss ir tikai selektīvi izvēlēti notikumi, kas izgājuši caur spokrakstnieka rokām, izdevniecības menedžmentam un neskaitāmiem citiem iesaistītajiem. Patiesība ir kaut kur pa vidu. 

Vils Smits piepilda telpu, viņš ir viens no tiem, kuri pārņem ar savu pozitīvo enerģiju- ar valdzinošo smaidu un humoru spējot savaldzināt nepazīstamus cilvēkus. Iespējams, brīžam šī milzu enerģija var būt par daudz. Nepamet sajūta, ka vietām Vils vēlas pierādīt, cik viņš ir lielisks, veiksmīgs, draudzīgs un savējais, mēģinot ar dažādiem veidiem attainot sevi spilgtāk kā patiesībā ir. Tas, ka aiz visas slavas, naudas un veiksmes vēljoprojām  mīt trauslais, bailīgais un nepārliecinātais zēns no Filadelfijas, ik pa laikam tiek atzīts arī lappusēs. Vil, tas viss ir ok, tev nevajag neko pierādīt, mēs visi tur esam bijuši. Man šķiet šis ir vispatiesākais citāts, ko par sevi saka pats Vils. 

“Tas, ko uzskatāt par “Vilu Smitu”-citplanētiešus slaktējošu reperi, galaktiska mēroga kinozvaigzni-, lielākoties ir mākslīgs veidojums, rūpīgi kopts un veidots tēls, ko esmu radījis, lai sevi nosargātu. Paslēptu sevi no pasaules. Paslēptu gļēvuli.” (13.lpp.)
 

Man patīk Vila spēja neplūst līdzi sraumei, bet piepildīt to, ko pašam kārojas. Un spēja atzīt, ka ir kļūdījies. 

Šis ir labs ieskats melnādaino ģimenē, kas, par spīti tēva nevaldāmajam un agresīvajam raksturam, ir centusies pierādīt, ka melnādānajiem ir tādas pašas tiesības uz izglītību, karjeru un slavu kā jebkuram baltādainajam. Smitu ģimene ir pierādījums tam, ka ar darbu ir iespējams izrauties un sasniegt daudz vairāk, kā spētu iedomāties. 

Grāmata, ko izbaudīs biogrāfiju cienītāji un Vila Smita filmu un mūzikas fani.

Jāuzteic grāmatas vāks- vizuāli ļoti baudāms un pievelkošs.

3.6 zvaigznes

Tulkotāja: Gunta Miheloviča  
Izdevniecība: Helios

 "Aiznes prom manas bēdas" 2023

Катерина Гордеева
 

AAA_7099SK

“..pasaulē, kurā neviens viņus nesaprot, bet visi ir sagatavojušies žēlot.” (233.lpp.)

"Nevienam nav vajadzīga tava patiesība. Mums ir jādzīvo. Un viss. Pārējais nav svarīgs." (38.lpp.)

Šī grāmata ir kā pandoras lāde, it kā tu zini, ka iekšā būs kaut kas satricinošs, bet tev nav ne jausmas līdz neesi to atvērusi vaļā.

Un stāsti viens pēc otra veļas man virsū un aizdedzina sakrājušās emocijas.

Un es raudu un raudu. Raudu.

Bet nesaprotu.

Kā gan es to varētu saprast? Kā varone Juļa, kurai galvā iestrēgusi šķemba teica:” Tas ir labi, ka tu mani nesaproti. Tas nozīmē, ka tev nekas tāds nekad nav bijis.”

“Bēdu pietiks visiem, Katja. Nav jēgas tās pavairot.” (81.lpp.)

“Saprotiet, tādā situàcijā vispār vairs nav svarīgi, kurš šauj: visi šauj.” (116.lpp.)

Man gribētos teikt, ka šie kara stāsti ir kā šausmu kaleidoskops-katram, kurš tajā skatās, gabaliņi saliekas citādās krāsās un zīmējumā. Bet, kāds tur vēl kaleidoskops. Šie stāsti ir kā lādiņa sprādziens, kas sasprāgst neskaitāmās šķembās, ietriecoties sienās, kaulos un pulsējošās miesās, labākajā gadījumā izbeidzot šīs šausmas, sliktākajā-liekot to visu pārdzīvot arvien no jauna un jauna.

Zinu, ka varbūt arī tev kā man negribas vairs dzirdēt par šo tēmu, it kā nerunājot tā vairs neeksistētu. Gribas dzīvot savu mikroskopisko dzīvi un neļauties svešām traģēdijām. Un tomēr, šis nav vienkārši dokumentāls vēstījums, bet dažādās bēdu sejas, kur nav vienas taisnības, kur nav tikai melns/balts, jūs/mēs. Žurnāliste Katerina Gordejeva ir ielikusi katrā stāstā gabaliņu dvēseles, kur viņa ir vairāk uzklausītāja nevis aktīva līdzdalībniece. Un reizē viņa katru stāstu ir prasmīgi literāri noslīpējusi- katrs no stāstiem sanāk kā meistarīga etīde, ko izrādīt skatuves starmešu gaismā.

Tik nozīmīgi, tik spilgi un tik nepieciešami.

Un tik daudz sāpju vienā grāmatā.
 

Pēdējais stāsts, kā sažmiegts mezgls, savelk visus stāstus vienā maisā, piešķirot nosaukumam "Aiznes prom manas bēdas" pavisam citu nozīmi, gluži tāpāt kā tautā zināmā dziesma, kas ar viltu iecementējusies folklorā. 

5 eksplodējošas zvaigznes 

!Lasīt Nevar Nelasīt!

"Visu, ko mēs mīlējām, atņēma un nobeidza. Tos, kurus mēs mīlējām, tāpat... Nobeidza. Un to nevar atgūt, lai ko mums stāstītu par jauno dzīvi, kas mūs tagad gaida. Vairs nekā nav. Taču manas asaras viņi neredzēs. Es vairs neraudu. Man jādzīvo. Mum kaut kā ir jādzīvo tālāk, saproti?" (26.lpp.)

Tulkotāja: Gunita Mežule

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Agnese Vanaga, Anna Vaivare

"Sirdslietas" 2023
AAA_7299SK

"Kad beidzas paciešanās, tad sākas dusmošanās." 

Tās sirdis var būt gan sirsnīgas, gan sirdīgas, gan sirdspilnas, sirdsdibenīgas.

Ne velti mans profila nosaukums ir pielasīt sirdi- mēs to varam pielasīt ar dažnedažādāko literatūru, tai skaitā tādu, kas piepilda un arī sasilda. Agneses Vanagas un Annas Vaivares ar sirdsdomām, sirdsdrošību, sirdsdegsmi un sirdsgaišumu  radītā grāmata iepriecinās visa vecuma sirdis. Bet ne tikai iepriecinās. Liks paraudzīties uz dzīves sirdsgrūtībām, sirdsgraustiem un sirdsbailību. 

Pat, ja sākumā liekas, ka attēlstāsti izspēlē bērnudārzā veidotās bērnu attiecības, tad vēlāk saproti, ka mēs, pieaugušie nekur tālu neesam izauguši no šī bērnudārza līmeņa. Un turpinām berzēties, strīdēties, pierādīt savu taisnību, būt pārāki un emocionāli jebkur, kur vien mums jāiemācās draudzēties ar vēl kādu cilvēku (netici man, palasi twitteri). Bet ārpus visām bērnišķīgajām drāmām, mūsu sirdis grib būt vienkārši pieņemtas un samīļotas. 

Komiksā izmantotās dominējošās krāsas- sarkanrozā, dzeltenā un tirkīzzaļā paspilgtina komiksa dzirkstošo prieku, vasarīgo dzīves svinēšanu un humoristisko optimismu. 

Neskatoties uz kodolīgo tekstu un īsajiem stāstiņiem, nav iespējams nesmaidīt un brīžiem pat skaļi iesmieties, lasot grāmatu. Tik daudz patiesības šajā sirdskomiksā. 

Kaut mums katram izdotos atrast savu sirdsdraugu un klausīt savai sirdsbalsij un darboties savā sirdsdarbā, samīļot savu sirdscilvēku, tad mums nebūs vajadzības dzert sirdsdropes. 

4 zvaigznes

Izdevniecība: Liels un mazs

"Dvīņi" 2023

William Viney

"Twinkind" 2023

AAA_7444SK

"Tā kā daudzās reliģijās valda uzskats, ka cilvēku pasaule aizsākusies ar dievu vai augstāko būtni, nereti turpat līdzās atrodas dvīņi kā starpnieki starp dievu un cilvēku pasauli." (33.lpp)

Šajā bagātīgi kolorītajā ilustrētajā izdevumā, rakstnieks un pētnieks Vainijs Viljams, kurš pats ir identisks dvīnis, veicis dvīņu faktora izpēti vēsturē un dažādās kultūrās, ar fotogrāfijām, gleznām un datiem atainojot dažādus pieņēmumus, mītus un pētījumus, kas saistās ar dvīņiem.

"Dvīņiem bieži uzdod jautājumu, kurš no viņiem ir "ļaunais dvīnis"- šis jēdziens apzīmē biedējošu priekšstatu, ka viens no dvīņiem ir ļauns, bet otrs krietns." (53.lpp.)

Cilvēci jau izsenis ir sajūsminājis dvīņu faktors- tie ir gan pielūgti, gan slavināti, gan arī ieviesuši bailes, tiem ir pat piedēvētas paranormālas spējas. Dvīņi ierasts ir pētīti, uz tiem ir veikti neētiski eksperimenti, it kā visas atbildes uz zinātniskajiem jautājumiem būtu atrodamas dvīņos.

"Vadošie dvīņu pētnieki mūsdienās uztver dvīņus kā priekšmetu retu eksperimentu veikšanai. Izcilais šīs jomas eksperts Tims Spektors uzskata, ka dvīņu izpēte ir "tuvākais eksperimentiem ar dzīvniekiem, ko varam paveikt, iesaistot cilvēkus"." (116.lpp.)

Būt identiskajam dvīnim ir reizē fascinējoši un reizē sarežģīti savas identitātes atrašanā. Ļoti interesanta ir sadaļa par dvīņiem noziedzniekiem, kuri dažādos veidos izslīdējuši caur likuma spraugām, izmantojot savas vizuālās līdzības, tajā pat laikā liekot ieviest jaunas regulas datu ievākšanā un personu identifikācijā.

Grāmata maldīgi rada iespaidu par tās apjomu, patiesībā lielākā daļa no 224.lpp piepilda kvalitatīvas fotogrāfijas un attēli, ļaujot ielūkoties dažādu dvīņu vēsturiskajos kadros. Filma, ko iesaku visiem noskatīties un tā arī šeit ir pieminēta, ir “Three Identical Strangers”, kas attēlo traģiskos gadījumu, kad identiskie trīņi pēc dzemdībām tiek nošķirti, nezinot viens par otra eksistenci. Tāpat arī grāmata pēta dvīņu dzimšanas statistiku dažādos pasaules reģionos un vēsturiski, parādot arī mākslīgās apaugļošanas ietekmi uz daudzaugļu grūtniecību.

Izzinoša ilustrētā grāmata, kas ieved mītu un leģendu apņemtajā dvīņu pasaulē, ietverot trīs daļas- "Mīti +leģendas", "Zinātne + progress", "Izrāde + pravietojums".
 

Tulkotājs: Ilmārs Zvirgzds

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Stāsts par kaķi, kurš izglāba grāmatas" 2023

夏川 草介
 

AAA_7351SK

"Pasaule ir pilna ar visādām neattaisnojamām lietām, visādām bezjēdzībām- kalnu kalniem. Taču vislabākais ierocis, kas palīdz izdzīvot šādā bēdu un ciešanu piepildītā pasaulē, ir nevis loģiski argumenti vai fizisks spēks, bet humora izjūta." (23.lpp.)

 Tu esi liels grāmatu mīlis un tevi neatstāj vienaldzīgu kaķu bildes internetā, vai varbūt tev patīk ieritināties dīvāna spilvenu jūklī ar grāmatu, murrājoša kaķa pavadībā?! Tad šī grāmata ir paredzēta tieši tev.

Neviens kaķmīlis un grāmatmīlis nevar būt vienaldzīgs, lasot grāmatu, kur tās tiek celtas uz pjedestāla, lielītas un ar mīlestību apčubinātas. Šī ir grāmata, kuru dāvinot draudzenei kaķmīlei, nevar nošaut greizi. Jo grāmata ir vienkārši sakot- mīlīga. Un piedevām vēl vesela citātu cibiņa- šeit var neskaitāmus citātus apviļāt domās vai izrakstīt savā citātu pierakstu kladītē. Tāpēc vari nemaz nelasīt tālāk manu ierakstu, jo visdrīzāk tu būsi sajūsmā par šo japāņu stāstu pusaudžiem maģiskā reālisma stilā. 

Ja reiz grāmata ir tik jauka, ka katram grāmatmīlim ietrīsas sirds, lasot neskaitāmos filosofiskos pārspriedumus par grāmatu svarīgumu un nozīmi ikviena dzīvē, kur tad ir bet? Man radās sajūta, ka šim lieliskajam stāstam nav līdz galam izmantots potencionāls, jo pietrūka kulminācijas, eksplozijas vai pārsteiguma momenta, stāsts no sākuma līdz galam ieturējās liega mīlīguma ietvarā, kas izraisītu aktīvu lasītāja līdzpārdzīvojumu. Arī galvenā varoņa Rintaro traumatiskais notikums- zaudējot vienīgo tuvo apgādnieku, līdz galam netiek izsāpēts, gribētos vairāk sajust patiesās emocijas, caur kurām pusaudzim jāiziet cauri. Piedevām es grāmatā ieraudzīju sevi- negausīgo grāmatu rijēju, saprotot, ka, iespējams, arī man nepieciešams pakāpties soli atpakaļ, lai pamanītu dzīvi sev apkārt, ne tikai grāmatu lappuses. (Līdz ar to grāmata mani aicina mazāk lasīt :D)

Vai man grāmata patika?! Jā, te nebija nekas, kas globāli nepatiktu, galu galā tā taču ir grāmata par grāmatmīlestību! Vai es grāmatu ieteiktu dāvināt? Noteikti, šī ir tāda vairākkārt pārlasāma grāmata citātu dēļ. Un japāņi, man patīk japāņu autoru neparastums, kurš lauž ierastās domāšānas šķēpus, tajā ir kaut kas maģisks pats par sevi.

"Nē, nu tiešām, kad grāmatmīļi sāk runāt par grāmatām, viņiem pat sejas izteiksme mainās..." (96.lpp.)

Par ko tad ir stāsts?! Par vidusskolēnu Rintaro, kurš zaudē tuvāko cilvēku- vectēvu. Pēc viņa nāves Rintaro neapmeklē vairs skolu, tā vietā pavada dienas vectēva atstātajā lietoto grāmatu veikaliņā, kur satiek runājošo kaķi Tīģeri. Kaķis lūdz Rintaro izglābt grāmatas no cilvēkiem, kuri pret tām bezrūpīgi izturās. 

Dzīves/nāves trauslums, zaudējuma sāpes, vienpatība un draugu loma jaunieša ikdienā, kā arī savas vietas atrašana sabiedrībā. 
 

"Lasīšana nav tikai priekam vai izklaidei. Reizēm vajag izgaršot pa vienai rindiņai vien, vajag vairākkārt pārlasīt vienu un to pašu rindkopu. Reizēm, galvu saķēris, virzies uz priekšu pavisam lēni. Bet smagā darba rezultāts ir tāds pats, līdzīgi kā uzkāpt kalnā pa garu, garu ceļu,- tev paplašinās redzesloks, it kā tev acu priekšā pavērtos plaša ainava." (82.lpp.)

3.8 zvaigznes
 

Tulkotāja: Inguna Beķere

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Juta Nimfiusa

"Kaušļa sirds"
 

Jutta Nymphius
"Schlägerherz" 2019

AAA_7310SK

Linogriezums ir grafikas augstspiedes tehnika, kurā soli pa solim dažādos slāņos tiek linolejā izgriezts zīmējums, kurš savu īsto attēlu parādīs tikai pēc tam, kad apstrādājot to ar drukas krāsu, tiks veikts nospiedums uz papīra lapas. Visdziļāk iegrebtās līnijas paliks krāsas neskartas, savukārt vietās, ko būsim atstājuši neskartu, būs piesātinātas ar krāsu laukumu.

Tikpat simboliski, cik grāmatā "Kaušļa sirds" ilustrācijās māksliniece Dārta Stafecka izmanto linogriezuma tehniku, arī vācu rakstnieces Jutas Nimfiusas stāstā- patiesais ir acīm neredzamais, bieži vien tikai nojaušamais, ja vien mēs pieņemam lēmumu iedziļināties. Kur ir tā pieaugušo robeža starp neredzēšanu un pienākumu redzēt lietas, vietas un notikumus savu skolēnu dzīvē? Kuram jāuzņemas atbildība par bērna reflektējošo uzvedību, kas atstaro tikai savu pieredzēto, nemākot nodalīt savas sāpes no sāpēm, kas rodas nodarot pāri citiem. 

"Kaušļa sirds" ir pieklusināta bērnu grāmata pieaugušajiem, kurā eksplodē mēma vardarbība un visaptverošs maigums. Tas mums vēsta, ka aiz katras agresīvas bērna rīcības, slēpjas pārdzīvojumi, griezošas emocijas un noslēpums, kas dienu no dienas samilzt milzīgāks un nepanesamāks.

Desmitgadīgajam Kajam par slikto uzvedību draud izslēgšana no skolas. Kad klasē ierodas īpašais bērns Grēta, skolotāja dod Kajam vēl vienu iespēju, ar nosacījumu, ka viņam jāuzņemas rūpes par jauno klasesbiedreni. Piespiedu rūpes pret citādo meiteni Kajam sagādā mocības, it sevišķi, ja pašam ik dienu jānēsā līdzi smacējošs noslēpums.

Stāsts, kas aicina uz iejūtību, līdzcietību, cēlu rīcību, labestību un izpalīdzību, reizē runājot par mobingu skolā, vardarbību ģimenē un toleranci pret citādo.

Grāmata īpaši noderēs vecākiem, skolotājiem un sākumskolas skolēniem.

4.5 zvaigznes

Tulkotāja: Inga Kalsberga

Izdevniecība: Jānis Roze

"Latvju pacients" 2023

AAA_7250SK

Kas ir tas, kas tik ļoti piesaista lasītājus pie Janas Egles stāstiem, liekot atgriezties atkal un atkal pie šajiem skaudrajiem, dzīves nobružāto ļaužu dzīvesstāstiem?!

Iespējams, tā ir Janas spēja ne tikai uzrakstīt latvisko kodu, bet arī to precīzi nolasīt- no redzētā, apslēptā, čukstos izteiktā. Kā kulinārijas veikalā uzlasot sīkākās drupačas pēc tam, kad mēs visi esam mielojušies ar otro dienu pastāvējušajām bulciņām. Neērtas tēmas, griezīgs dzīves skarbums, kas sajaucies ar skurbumu, netipisku varoņu šķērsgriezums un prasme materializēt skumji skarbo vārdos.

Ja reiz esi nobaudījis Janas Egles brūvēto stāstu dziru, tu paliec gluži vai atkarīgais, gaidot arvien jaunus un jaunus stāstus.

Vientulība, pamestība, skumjš izmisums, bailes un mīlestības tuvuma izsalkums caurvij "Latvju pacienta" lappuses, un tajā visā ir sajūta, ka var gluži pieskarties pašas autores sevis izlikšanā. It kā tikai nojauta, brīžiem maldīga, iespējami patiesa, bet sajūta, it kā tikusi nomesta virskārta, kas citos stāstos prasījusies izrakstīt smagumu no sevis laukā, un pienākusi pašas autores kārta atkailināties- pieklusinātāk un rāmāk, tajā pat laikā nepazaudējot talantīgo prasmi pārsteigt lasītāju ar meistarīgu rakstniecību.

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Papīra klavieres" 2023

Elisabeth Steinkellner, Anna Gusella
"Papierklavier" 2020

AAA_7125SK

Mazo pieaugušo (Young Adult) grāmata- mākslas performance, lēkā pa balti melnajiem klaviertaustiņiem, spēlējoties starp žanriem un māksliniecisko izpildījumu- dienasgrāmatas ieraksti, skices, dialogi transformējas zīmējumos, teksta vēstījums saplūst ar ilustrācijām, veidojot unikālu simbiozi, kurā neparastā veidā trasformēts nozīmīgs vēstījums.

16 gadus vecā Maija pēc skolas piepelnās sulu bārā, lai varētu parūpēties par savām jaunākajām māsām. Mamma, ir ne tikai fiziski promesoša savos darbos, bet arī emocionāli attālinājusies no saviem bērniem un vecāku pienākumiem. Apkārtējiem vienmēr ir savs viedoklis, kas skaļi jāpauž, kad tie uzzina, ka trīs māsas ir katra no sava tēva. Neviens gan no tiem nav klātesošs meiteņu audzināšanā, tāpēc brīdī, kad nomirst kaimiņiene Zīglinde, kura meitenēm ir bijusi gandrīz kā īsta ome, pazūd arī pēdējā cerība uz vienīgo pieaugušo, kurš izrādītu rūpes. Zīglindes uzdāvinātajā kladītē Maija skicē un ietērpj vārdos savas domas, ikdienas sajūtas un pārdzīvojumus, dzīvojot pasaulē, kurā ir noteikti skaistuma standarti, neiecietība un vardarbība pret citādāko, valda naudas trūkums un jāatrod sava vieta.

"Papīra klavieres" vēsta par tādām lietām kā pusaudzība, seksualitāte (arī transeksualitāte), pubertāte, nabadzība. Neskatoties uz to, ka visas šīs ir nopietnas tēmas, grāmatas autores veidojušas grāmatu pozitīvā un humoristiskā stilā, ļaujot redzēt šo kā cerīgu stāstu, kurā apkārtējā pieredze ir kā transformācijas ceļš, lai spētu veidot spēcīgu personību. Un, par spīti sabiedrības skaistuma standartiem un daudzajiem šķēršļiem, Maijā ir iejūtīga, labestīga un spēcīga personība, kura spēj uzņemties rūpes par mīļajiem cilvēkiem. 

"Katrs un katra ir citāds nekā citi, un tik un tā mēs KATRS kaut kur iederamies, un beigās mēs visi taču tāpat kaut kā saderam kopā, jo tik atšķirīgi tomēr neesam." 

4 zvaigznes

Tulkotāja: Signe Viška

Izdevniecība: Liels un mazs

"Mana vecmāmiņa mani nepazīst" 2023

Iva Bezinović - Haydon ,  Hana Tintor
"Moja babica ne ve, kdo sem" 2021

AAA_7074SK

Cik aizraujoša ir dzīve, ja ir tāda supervecmāmiņa, kas gatava iesaistīties jebkādos piedzīvojumos, radoši darboties un piepildīt vistrakākās idejas. Emmai ir tāda supervecmāmiņa, kas visu zina, visu var un nenogurstoši iesaistās mazmeitiņas dzīvē. Tāpēc dienā, kad vecmāmiņa Zrinka vairs visu nespēj, bēdājas ne tikai viņa pati, bet arī visi viņas tuvākie. Dienu no dienas vecmāmiņa Zrinka paliek arvien nevarīgāka, aizmāršīgāka, it kā sarūkot mazākai un attālinoties no ierastās dzīves un saviem tuvajiem. Tētis mierina, ka vecāmāte var dzīvot arī mūsu domās un atmiņās, pat tad, kad viņa nebūs vairs blakus.

Šis ir skumjš un skaudrs, bet reizē sirsnīgs stāsts par demenci, ģimenes saitēm, un pārmaiņām, ar ko saskaras ikviens tuvinieks, kuram mīļš cilvēks paliek nevarīgs un nespējīgs. Aizmāršība, zudušas atmiņas, nespēja par sevi parūpēties nav vienīgais ar ko jāsaskaras demences pacientiem. Tā ir arī apzināšanās, ka neviens nav uz zemes mūžīgs un mums katram jāiemācās cieņpilni atvadīties, novērtējot visu kopā pavadīto laiku kā dārgumu kasti, no kuras pamieloties grūtos brīžos.

"Mana vecmāmiņa mani nepazīst" ir kolorīts vizuālais stāsts bērniem, kas runā par vecuma slimību, nāvi un sirdssiltām attiecībām, kas dzīvo mūsos pāri laikam, kamēr vien mēs tām ļaujamies. 

Man bija deviņi gadi, kad mēs ar vecotēvu bijām mainītām lomām- viņš toreiz bija kā nevarīgs, kopjams bērns, kurš nepazina pats savus dēlus un spēja vien bezrūpīgi smaidīt, kad kāds ar viņu sarunājās. Likās, ka viņš pats apmaldījies savās atmiņās, ik pa laikam izceļot senus pagātnes notikumus, it kā tie būtu notikuši pirms mirkļa un, tad atkal iestrēgstot šajā epizodē, it kā replay poga būtu iestrēgusi magnetafonā. Vēlāk dzīvē man ir nācies strādāt ar vairākiem demences pacientiem, dažiem no tiem pārmaiņas notika manu acu priekšā, gluži, it kā būtu pārtrūcis pavediens, kas vecos cilvēkus turējis vēl šajā pasaulē. 

Pieņemt to, ka tuvs cilvēks mainās un ik dienas no tevis mentāli attālinās, nav viegls uzdevums. Vēl neizprotamāk tas ir, kad tu pats vēl esi bērns. Horvātu autorēm izdevies šo stāstu izstāstīt iejūtīgi un simboliski.

4 zvaigznes

Tulkotāja: Santa Domijana- Zviedre

Izdevniecība: Aminori

"Lidojums uz Mēnesi" 2023

Andrus Kivirähk
"Lend Kuule" 2022

AAA_7017SK

"Ja tu cilvēkam nepievērs uzmanību, ja tu uz viņu neskaties, ja tu viņu nemaz neredzi, tad viņš izžūst, top sīks un indīgs." (38.lpp.)

Tie, kas ir pazīstami ar igauņu raksntieka Andrusa Kivirehka daiļradi, labi atpazīs humoristisko un satīrisko stilu, kurā autora fantāzijā sadzīvo visneparastākie iedomu tēli, gluži kā izlīduši no senām teikām un pasakām. 

Arī savā jaunākajā darbā populārais kaimiņzemes rakstnieks pieturas pie šīs kombinācijas- ar izfantazētiem tēliem asprātīgā veidā parādīt sadzīviskas un reizē traģikomiskas situācijas, kurās lasītājs atpazīs sabiedrības iezīmes, krāsaini spilgtus notikumus un cilvēcisko īpašību komplicētību.

Lai arī ironiski grāmatas nosaukums ir "Lidojums uz Mēnesi" (es to nosauktu par "Kosmonauts no Mēness", galvenais varonis kosmonauts, kas ir atgriezies no Mēness, vienu pēc otra dodas apciemot savus līdzgaitniekus- Plato, Aso Aci, Garo, Vēderu, Ausaini, Žiglo Kāju un Stipro. Kā noprotams- autora radītie varoņi ir spilgti, neparasti un simboliski.

Kosmonauta sarunās ar vecajiem biedriem atklājas varoņu metaforiskā nozīme, reizē absurdi, ārprātīgi, un komiski. Jo vairāk kosmonauts pavada laiku sarunās ar draugiem, jo vairāk autors ieved lasītāju labirintā, no kura nav zināms, vai pats autors ir spējīgs izvest laukā. 

Šī grāmata ir kā videospēle. Var lasīt neskaitāmas reizes, arvien nonākt jaunā līmenī, kurā kā lasītājs atrodi jaunus veidus kā apzināt un izprast izlasīto, bet nav iespējams šajā bezgalīgajā spēlē laimēt, jo aiz katrām šķietami atvērtajām durvīm ir priekšā jauns līmenis.

Grāmata Kivirehka literāro asortu gardēžiem.

3.5 zvaigznes

Tulkotājs: Guntars Godiņš

Izdevniecība: Pētergailis

"Paliek tikai ciedri" 2023

Pierre Jarawan 
"Am ende bleiben die zedern" 2016

AAA_6985-2SK

"Ja kāds iedomājas, ka ir sapratis Libānu, viņam tā nav īsti izskaidrota. Libāniešu sakāmvārds"

Aiz katras valstiskās traģēdijas slēpjas indivīda personīgās ciešanas.

Bērzu birze- izsūtītie latvieši uzturēja dzīvu piederību Latvijai caur bērzu birzi. Pjēra Jaravāna grāmatai cauri vijas libāniešu piederība majestātiskajiem ciedriem, kas paliks dzīvot arī pēc tam, kad neviens cilvēks vairs nebūs uz zemes. 

Libānas un tuvāko reģionu vēsture ir tik sarežģīta, pretrunīga un komplicēta, ko grūti dažos vārdos aprakstīt un izprast. Šodienā, kad ziņu portālus pāršalc raķešu veiktie postījumi, šāda grāmata ir svarīga kā vēl nekad. Vai tas ļaus izprast konfliktsituāciju?! Visdrīzāk tikai mazliet pavērt Libānas vēstures priekškaru uz pilsoņu karu un neskaitāmu ģimeņu izpostīto dzīvi un nākotni. 

Ārpus Libānas vēsturiskā aspekta, šis romāns vēsta par kādas ģimenes sarežģīto likteni, emigrāciju, savu sakņu meklēšanu dzīvojot citā kultūrā, reizē uzturot ilūzijas par izcelsmes valsti, balstoties uz tuvo cilvēku veidoto realitāti.

"Visos šajos gados esmu jutis lielu vinetulību, kas nebija tikai sociālā vientulība. Tā vienmēr bija saistīta ar sajūtu, ka neviens nespēj saprast manas ciešanas, neviens nepārcieš to pašu, ko es." (436.lpp.)

Samirs, kurš piedzimis Vācijā Libānas bēģļu ģimenē, bērnībā caur tēva stāstiem iemīlējis šo brīnumaino un pasakaino valsti Libānu. Taču kādu dienu tēvs pazūd bez vēsts, atstājot salauztu un sērojošu ģimeni. Pēc divdesmit gadiem Samirs nolemj saprast, kas notika ar tēvu un dodas pirmo reizi uz izsapņoto dzimteni Libānu, lai atklātu desmitgadēm glabātos noslēpumus. Aiz pasakainās valsts, kurā aug varenie ciedri, atklājas sašķelta, pretrunīga un sagrauta Libāna.

"Paliek tikai ciedri" vietām aizlauž gabaliņu sirds, aizņemoties uz neatdošanu, kārtējo reizi apliecinot, cik nežēlīgi ir cilvēki, parādot, ka karam ir neskaitāmas sejas, viena par otru kropļaināka. 

Sarežģīta, smagnēja, emocionāli nospiedoša grāmata, kas apliecina, ka aiz katra vienpersoniska lēmuma slēpjas neskaitāmi tuvinieki, kas kā domino kauliņi gāžas līdzi pirmajam notriektajam. 

4 zvaigznes

"Bārda vien nevienu nepadara par pravieti." (409.lpp.)

"Es visur redzu cilvēkus, kas prāto, kāda tam visam ir jēga. Un man gribētos viņiem uzsaukt: Libānā nav jāmeklē jēga. Šī zeme ir mistērija katram, kas to mīl." (420.lpp.)

Tulkotāja: Irēna Gransberga

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Pludmales romāns" 2023

Emily Henry
"Beach Read" 2020

AAA_6669SK

Romantiskie romāni ir kā kinderolas, skaidrs, ka apzinies, ka saturs būs varen salds- cukuroti piesātināts, bet iekšiņā var atklāties jebkādi pārsteigumi- no izklaidējoši aizkustinošiem niekiem līdz šabloniski jēliem pārsteigumiem. Ar romantiksajiem romāniem nekad neko nevar zināt, tāpēc ļaujos tiem retu reizi, zinot citas reizes, kad esmu uzkurināta nevis no seksīgi erotiskajām ainām, bet absurduma lappusēm.

Bet ir tādas grāmatas, kas tevi pārsteidz. Kā Emīlijas Henrijas "Pludmles romāns", apgāžot steriotipus, kas rodas lasot pašu grāmatas nosaukumu. Patiesībā aiz vieglā flirta un mistera lieliskā slēpjas ļoti jauka, mīlīga, salda (tikai tajā labākajā nozīmē) un sentimentāla grāmata. Tieši sentiments un viegli ironiskais humors, kurā galvenie varoņi mēdz vienu pavilkt aiz zoba, rada stāstā siltuma un labsajūtas atmosfēru. Un, protams, grāmatas. Grāmatas, grāmatas. Gluži kā japāņiem kaķi, ikviens grāmatmīlis sajūsmināsies par romāniem, kurā literatūra ir svarīga un cildinoša loma. Un lieliskais vīrietis, kurš ne tikai lasa, bet arī pats virknē teikumus? Tev ir visa mana uzmanība, Emīlij.

Janvāre ir romantisko romānu autore, kura, redzot neuzticību ģimenē, netic mūžīgai mīlestībai. Savukārt vasaras namiņā kaimiņos dzīvojošais elitārās literatūras rakstnieks Augusts Everets raksta drūmus stāstus. Abi, iestiguši radošā krīzē, nolemj viens otru izaicināt un rakstīt pretēji ierastajam. Trīs vasaras mēneši, kuros laiks iepazīt vienam otru un sadziedēt savas pagātnes rētas. 

Romānā caurvijas vieglums reizē ar skumjām, kurās realitāte izskatās savādākā par pelnrusķītes mūžīgi mūžos, bet tas nenozīmē, ka laime nevar būt arī šī brīža burvībā. Līdz pat galam "Pludmales romāns" notur ieturētu romantisko līniju (man gribētos mazliet vairāk pikantuma), pievēršot uzmanību draudzībai, traumām, attiecībām ģimenē. 

3.9 zvaigznes

"Es nekad neizlaboju, ja cilvēki teica "grāmata" vienskaitlī, nevis daudzskaitlī, bet reizēm šis pieņēmums trāpīja vārīgā vietā. Tas radīja iespaidu, ka cilvēki uzskata manu karjeru par veiksmīgu sagadīšanos. It kā es būtu nošķaudījusies un dabūjusi ārā mīlas romānu." (35.lpp.)

Tulkotāja: Ieva Melgalve
Izdevniecība: Evita

"Pasaulē mīļākais klusums" 2023

AAA_6915SK

Mēs visi meklējam ideālo. Vai saprotot, ka tas nepastāv, mēs beidzot esam pieauguši?
 

"Tajā pašā brīdī arī es pārvērtos plastmasas maisiņā. Lidinājos apkārt, ballītes, vēja un pilnīga neprāta spārnots, izdvesu dīvainas skaņas un runāju ar visiem pēc kārtas par vienu un to pašu." (120.lpp.)

Gusta Ābeles debija "Pasaulē mīļākais klusums" manī ievibrēja pusaudzības un pieaugšanas etapa sajūtas, kas, gluži kā metot akmeni pa ezera virsmu, traucoties ar neticamu ātrumu, tikai atsevišķos pieturas punktos saskaras ar ūdens virsmu, līdz vienā mirklī nogrimst tumšajā dzelmē. 

Kas ir tā pusaudzība, kurā mēs iekšējajās sajūtās nonākam atkal un atkal dažādos dzīves posmos. Man gribētos teikt, ka sevis meklēšana, spoguļošanās citos, patiesībā saredzot tikai vienīgi pašam sevi vai sevis izfantazētās ilūzijas pret konkrētu personu, mūsos rezonē visas dzīves garumā. Dažkārt mums izdodas izbēgt  no šiem maldu spoguļiem, bet citkārt mēs sevi mānām ar aizbildinājumiem un attaisnojumiem, nespējot pieņemt realitāti, kāda tā ir patiesībā. 

Gusts Ābele tik vienkārši un reizē sarežģīti ir attainojis šo emocionāli jutīgo starpstāvokli, starp sevis atrašanu, pieņemšanu un līdzāspastāvēšanu, kurā tik viegli plūst līdzi, nojaucot robežas starp realitāti un iztēli. Tāds skumji trausls laiks, kad pakrūtē sajaukušās ilgas, vientulība un izmisums. Bailes tikt pieņemtam, saprastam, mīlētam un piepildītam. 

Ābeles klusums grauž pakrūtē un kliedz bez vārdiem, plosa un skrāpē, piejaucējot sirdsbalss muskuļus. Un tikai šajā klusumā iekšējā balss var kļūt skaļāka par neizteiktiem vārdiem. 

"Biju izdomājis savu ideālo labāko draugu, pret kuru man būs ideālas jūtas un kuram būs ideālas jūtas pret mani, ar kuru kopā piezīvošu ideālas skumjas, ideālu prieku un ideālas klišejas." (121.lpp.)

"Runā, ka nomirstot kādam cilvēkam, tuviniekiem patiesībā vairāk žēl pašiem sevis, nevis mirēja. Manuprāt, to var attiecināt uz jebkuru aizgājēju un jebkuru palicēju. Mums vienmēr ir žēl tikai un vienīgi sevis." (36.lpp.)

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Ērkulis" 2023

Evelina Daciūtė, Agnė Nananai 

"Ševeliūra" 2022

AAA_6949SK

Dažkārt ilustrācijas vienkārši noslauka tevi no kājām garšļaukus, savaldzina kā rozā peoniju mākonis vai sajūsmina kā pirmās meža zemenītes izcirtumā. Un tad.. Tad stāstam pat nav nozīmes. "Ērkulī" tās ir tik kolorītas, humoristiskas, rotaļīgas, skruļļaini ruļļainas, mākslinieciski haotiskas un labsirdīgi ironiskas, ka nav iespējms atrauties no lappusēm.

Alise Buklē nolemj savu četrkājaino sirdsdraugu Barbarisu aizvest pie friziera, lai vasaras tveicē atbrīvotos no piņķerīgajām krēpēm. Bet Barbarisam ir savi plāni, un tajos neietilpst apcirpšana, lai arī cik smalka un apbalvojumiem bagāta nebūtu frizētava. Saprotot, ka nekāda pielabināšana un piekukuļošana šeit nelīdzēs- Alise nolemj rādīt piemēru. Un suņu friziera krēslā sēžas pati.

"Ērkulis" arvien apliecina, ka labākā mācība ir piemērs, un labākā draudzība ir tāda, kurā mēs spējam iejusties otra ādā, pat, ja dažkārt nepieciešams ziedoties draudzības vārdā. 

Agnes Nananas ilustrācijas piepilda grāmatu ar mutuļojošu kustību, pozitīvu enerģiju un simbolisku mīlestību, kuru vislabāk sapratīs mājdzīvnieku mīļotāji. 

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Vēders un Galva" 2023

AAA_6934SK

Kādā vasaras dienā netālu no saldējumu kioska satiekas Vēders un Galva, un abi nolemj dienu pavadīt kopā. Viens, kurš dienas pavada starp kastroļiem un pannām, domājot vienīgi par ēdienu vēdera tiesai, otra, kuras galva pilna ar valodām, domām, grāmatu tekstiem, informāciju un spriedelējumiem- grūti būtu atrast vēl dažādākas personības. Katrs ar savu taisnību un pārliecību, bet kopīgu mērķi- nonākt līdz jūrai. Jūra ir plaša un varena, tāpat kā apziņa, ka arī vispretējākie varoņi spēj atrast kopīgu valodu un viens otru papildināt. 

Šī ir bērnu grāmata, kurā simbolisko un metaforisko vēstījumu spēs uztvert vislabāk pieaugušie. Cik gan dzīve būtu ideāla, ja Vēderi spētu sadraudzēties ar Galvām un pamanīt, cik pasaule ir plaša un skaista, ārpus savas rutīnas kastes. 

"Vēders un Galva" darbojas ne tikai divi dažādi personāži, bet tās radīšanā apvienojušās latviešu rakstniece Inguna Ula Cepīte un lietuviešu māksliniece Agne Nananai, kas ir lielisks pierādījums, ka mākslā ģeogrāfiskās robežas spēj vienot, nevis šķelt.  Nananai šis nav bijis viegls uzdevums- attainot konkrētas ķermeņa daļas kā galvenos varoņus, bet, manuprāt, viņai tas ir veiksmīgi izdevies. 

Izdevniecība: Pētergailis
 

"Agatas Kristi mistērija" 2023
 

Nina de Gramont
"The Christie Affair" 2022

AAA_6979SK

Grāmata par Agatu Kristi, kurā Agatai ir otrā plāna loma? Vai tas vispār ir iespējams?! Agatai ir ne tikai pakārtota loma šajā izrādē, bet principā viņas vietā varēja būt jebkura reāla vai izdomāta slavenība. Kristi slava ir šeit ir tikai āķis, kas nodrošina kaislīgu kriminālromānu mistēriju mīļotāju fanu bāzi, kaut patiesībā šeit ir maz ne tikai no pašas Agatas radītajiem detektīvstāstiem, bet arī maza saistība ar reālo Kristi biogrāfiju.

1926.gadā Agata Kristi bija pazudusi 11 dienas bez vēsts. Grāmata ir autores versija par notikušo, mēģinot savīt vēsturiskus faktus ar savas grāmatas sižetu, fokusējoties uz Agatas vīra Ārčibalda mīļākās Nenas dramatisko stāstu (Īstajā dzīvē Nancy Neele). Kas īsti notika šajās 11 dienās, nav zināms. Lai arī reālajā dzīvē Agatas vīram bija mīļākā, ko viņš vēlāk arī apprecēja, autore Nenai piešķīrusi īru izcelsmi un daudz dramatiskākus notikumus par viņas dzīves epizodēm.

Mani pārsteidza fakts, ka Šerloha Holmsa radītājs sers Arturs Konans Doils ir bijis kaislīgs okultisma piekritējs, kurš laikā, kad pazuda Agata Kristi, piesaistīja ekstrasensa palīdzību. 

Stāsts ar mazliet naivu pieskaņu ir aizraujošs, attainojot tā laika sievietes bezspēcību un noniecinājumu tā laika katoliskajā Īrijā. Īpaši situācijās, kad neprecētas sievietes palika stāvoklī. 

Šī nav Agatas Kristi biogrāfija un tiem, kuri grib uzzināt vairāk par viņas personību, var būt vīlušies. Bet tie, kuri meklē romānā drāmu vairāk kā mistēriju, tiks apbalvoti ar dzīves nebeidzamajiem pārbaudījumiem, kas galvenajai varonei jāpiedzīvo. 

Visā visumā grāmata mani aizrāva, kaut izmestais Agatas Kristi āķis šķiet kā viltotas Birkin somiņas pirkums. Lai atšķirtu, kuras detaļas ir oriģinālas un, kuras autores radītas, nāksies vien pašam lasītājam ķerties klāt detektīvizmeklēšanas prasmēm un iejusties virtuālā internetaģenta ādā. 

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Ilona Ozoliņa- Čiu

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Praktiskā kokvilna" 2023

AAA_6860SK

Down to the earth. (Piezemēts)

Grāmata, kuras burvība slēpjas vienkāršībā. Jā, iespējams tas nozīmē neveiklus mirkļus, nobružātu sarunvalodu, ikdienišķu nieku un atkailinātas dzīves neglītās puses, bet tieši šī vizuāli taustāmā daļa ļauj identificēties un prātā uzburt ainiņas, kas aprakstītas romānā.

“Prakstiskā kokvilna” ir kā ērti apņemošas bumbierenes-siltas, komfortablas, māju sajūtu dodošas un tajā pat laikā ikdienišķas. Pēc pilnmēness trakumiem, kuri vētraini bija ielauzušies arī manā galvā, šī grāmata bija kā atslābums-kas iepriecina, ieintriģē un liek pasmaidīt. Piedevām, ne mazāk svarīgi-cauri tekstam lauzās reālistisks latvietiskums, lai ko arī tas nenozīmētu.

Galvenās varones Ditas dzīve nav perfekta. Kuram gan tāda ir. Šķiršanās un bērna aizbildniecības dalīšana ar bijuši vīru, nenozīmē, ka jaunās sievietes (Par mani jaunākai sievietei nespēju piešķirt vecuma smaciņu) dzīvē nekārojas karstus piedzīvojumus, baudpilnas naktis un sarunu kompanjonu. Darbos aizņemtai sievietei, internets bieži vien ir vienīgā vieta, kur iepazīties. Bet, vai tur izdosies atrast kāroto?

Lasot visu laiku cerēju, ka romāns nevirzīsies tur, kur nojaušams. Es cerēju, ka Zane būs izlavierējusi no šīs neērtās situācijas, bet tomēr nē. Tāpēc beigas uztvēru kā Sivēns, kuram dāvinātais balons pārvērties par gumijas strēķīti. Lai arī dzīvē tā notiek, un notiek arī man apkārt, mani nepamet neērtības un neveiklības sajūta, kurā man grūti nošķirt reālo un romantisko līniju.

Bet visā visumā-šis ir lielisks romāns, kurā var just Zanes kā rakstnieces izaugsmi, spēju romantiski asprātīgi romānu nepadarīt pārcukurotu vai seklu. Man patika!

3.9 (Visā pārliecībā par 4, ja vien beigas nesašķebinātu labo noskaņu)
 

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Ziemošana: miera un atpūtas spēks grūtos brīžos" 2023

Katherine May
"Wintering: The Power of Rest and Retreat in Difficult Times" 2020

AAA_6733SK

"..adīšana pazemina asinspiedienu tikpat efektīvi kā jogas nodarbības." (210.lpp.)

Ziema ir kas tāds, ko daudziem no mums ir grūti pieņemt, it sevišķi pēc atbrīvotā vasaras laika, kad prāts ir atlaidis matus, piedzīvojumi blociņš kļuvis pierakstīts pilns ar pārdrošiem un ievērojamiem ierakstiem un viss apkārt dzīvelīgi mutuļo. Un tad, piespiedu vai apzinātā kārtā, tevi kāds notriec no kājām, apturot un palēlinot dzīvesprieku visās iespējamamās dzīves jomās.

Liekas- ziema ir vēl tālu, gribas atturēties no stindzinošā laika, bet patiesībā rudens mēneši ir pareizais laiks šīs grāmatas lasīšanai, lai palēnām pieņemtu šo drūmo, skumjo, vienpatīgo laiku savā dzīvē. Un tieši ar septembra mēnesi Ketrīna Meja iesāk savu grāmatu, ieskicējot slimības, ģimenes likstu, darba pauzes un mentālās veselības problēmu ienākšanu viņas dzīvē.

Pieņemšana- tas ir galvenais vēstījums Ketrīnas Mejas grāmatā par ziemošanu. Spēja pieņemt lielākus vai mazākus ziemošanas periodus mūsu dzīvē, nevis cīnīties pret tiem, iestiegot vēl lielākā bezdibenī. Autore apskata ziemeļu valstu gatavošanos ziemai un ikdienu ziemas periodos (īpaši uzsverot Somijas pieredzi), dzīvo radību piemērošanos skaudrajam gadalaikam, ziemas saulgriežu nozīmi, kā arī apskatot dažādus elementus, kas nāk līdz ar ziemas atnākšanu- gaismas, miega, auksto pelžu nozīmi.

"Dažas ziemas iestājas pamazām. Dažas ziemas piezogas tik lēni, ka iefiltrējas visās mūsu dzīves jomās, iekams mēs apjaušam, kas noticis." (122.lpp.)

Nezinu, kā tieši autorei tas ir izdevies, bet grāmata ir ļoti atmosfērīga, mediatīva, nomierinoša un sniegota, arī spīti tam, ka nekas jauns nav pateikts. Ziemīga- tas būtu pareizas vārds. Par spīti tam, ka autore tikai savas piespiedu ziemošanas pēc atklāj pasauli, kādu mūsu platuma grādos cilvēki pielāgojas kopš dzimšanas brīža, viņas stāstītajā ir omulīgs mierinājums. Ka viss, ko mēs ikdienā ziemojot darām, ir pareizais virziens- es gan gadiem nevaru saņemties ziemas peldēm, bet arvien vairāk sajūta, ka tas būtu nepieciešams manai mentālajai veselībai. 

"Ir izpētīts, ka iegremdēšanās aukstā ūdenī palielina dopamīna līmeni smadzenēs, tuklāt par veseliem 250 procentiem, bet dopamīns ir neiromediators, kas stimulē apbalvojuma sistēmu un baudu centrus." (192.lpp.)

Vai tu pieņem ziemošanu kā periodu, kas jāizdzīvo, vai mēģini tai pretoties?

"Ziemā vairāk nekā jebkurā citā gadalaikā nepieciešams savdabīgs metronoms, kas ritmiski skaita tumšākos brīžus, piedāvājot melodiju, kurai var sekot līdz pat pavasarim." (119.lpp.)

3.7 zvaigznes

Tulkotāja: Ilze Paegle- Mkrtčjana

Izdevniecība: Helios

"Lilī un burvju kaķis Bubass" 2023

AAA_6762SK

Oranži brūnos toņos piesaistošais vāks, kas tik ļoti piestāv rudenīgajam gadalaikam, savu uzmanību piesaistīja ar vēl kādu aktuālu paziņojumu. Tā ir pirmā grāmata Latvijā (ko izdevusi izdevniecība- pašizdotas grāmatas izdotas jau iepriekš), kuras attēli radīti ar mākslīgā intelekta (MI) programmas Midjourney palīdzību.

Šeit vairs nav runa par to, gribam to vai nē, tas ir vienkārši jāpieņem kā fakts, ka mūsdienu tehnoloģijas attīstās un ienāk jebkurā jomā, līdz ar to mākslīgais intelekts arī grāmatniecībā būs arvien pamanāmāks. Jautājums ir, vai mēs esam tam gatavi un, kā tieši mēs izmantojam šīs programmas- kā palīglīdzekli vai kā autora aizstājēju, un, kam galu galā pieder autortiesības. Šie un miljons citi jautājumi ir atvērtas diskusijas vērti un es labprāt piedalītos kādā sarunā par šo tēmu. 

Ar Baibas Zīles daiļradi es pirmo reizi iepazinos, kad pirms pāris gadiem izlasīju viņas grāmatu "Melu meistars", kas man likās labi savērpts un neparasts romāns, tāpēc ar interesi gribēju izlasīt autores pirmo grāmatu bērnu auditorijai. 

Lilī atklāj, ka stāvu virs viņas dzīvokļa atrodas burvju bibliotēka, kur mīt karaliska persona- bibliotekārs kaķis Bubass, kurš meiteni iepazīstina ar burvju grāmatām. Ik dienas burvju bibliotēkā viesojas dažādi neparasti varoņi, līdz kādu dienu Lilī uzzina par Melno Grāmatu un Vilku, kurš grib iznīcināt burvju bibliotēku. 

Lilī atklāj paralēlo pasauli, kur notiek brīnumainas un neparastas lietas un, kā jau pasakā- šeit iespējams ir viss. Man patīk varoņu īsie un neparastie vārdi, kas atmiņā ātri ierakstās, kā arī, protams, ideja par burvju bibliotēku.

"Lilī un burvju kaķis Bubass" ir pasaka ar īsām nodaļām, kuru beigās tiek uzdoti trīs jautājumi par izlasīto, aicinot atbildes ielikt Instagram un atzīmēt tajā speciāli grāmatai izveidoto kontu, tādejādi mēģinot apvienot fizisku grāmatu pasauli ar virtuālo. 

Kādā brīdī man likās, ka ļaunais Vilks ir atņēmis arī man grāmatu un sajaucis ilustrācijas, paņemot tās no neskaitāmām citām grāmatām. Saturs palika otrā plānā, jo visa mana uzmanība tika piesaistīta ilustrāciju neatbilstībai, mainībai un nesavienojamībai ar tekstu. Iztrūka vienota stila, elementu, tēlu viendabības, kā tas ir pierasts ilustrētajos izdevumos. Ļoti daudz attēlu atgādināja japāņu anime un multfilmas, kas viss būtu lieliski, ja vien tas būtu arī paturēts kā vienojošais pasakas stils. Iespējams, esmu pārpratusi grāmatas domu, un gluži kā fantāzijas pilnajā stāstā, arī attēli bija tā jāuztver- mainīgi un nesaistīti ar rakstīto- savādāk es nespēju izskaidrot, kāpēc vārna pārtop par ērgli, kāpēc vecs panda citā ilustrācijā ir pandu meitene ar rozā svārkiem, kāpēc eiropeisku sejas pantu policists pārtop par aziātu, vai kāpēc modelei ar vienradzi bez raga mati mainās no blondiem uz rudiem un atkal uz blondiem. Katra no ilustrācijām ir interesanta un vairāk vai mazāk gaumes jautājums, bet man gribētos, lai ilustrācijas atbilst tekstam.

Grāmatas auditorija ir sākumskolas vecuma bērni, kuri paši lieto ierīces un sociālos tīklus.

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Kā sakārtot māju un nepazaudēt sevi" 2023

K.C. Davis
"How to Keep House While Drowning: A Gentle Approach to Cleaning and Organizing" 2022

AAA_6814SK

"Nav tāda brīža, īpaši bērnu aprūpē, kad viss ir padarīts un tava darba diena ir beigusies." (115.lpp.)

Šī grāmata bija daudzās jomās pārsteidzoša, kas vairāk lika domāt par mūsdienu situāciju kā tādu, ne tik daudz par paši vēstījumu. Pusaudžu gados izgājusi cauri atkarību ellei un rehabilitācijai, Keisija Deivisa ieguvusi popularitāti tieši ar TIK TOK, kā terapeite un lektore īsos vēstījumos stāstot, kā tikt galā ar mājas uzkopšanu un lietu organizēšanu. Grāmata, līdzīgi kā TIK TOK formāts ir netipiski īsa, ļoti kodolīga, vērsta tieši uz autores pieredzi un sarunvalodas formā, kur pazūd robežas, ka šo mums stāsta profesionāla terapeite. Galvenā doma- ka nespēja tikt galā ar mājas kārtību vai pašaprūpu, nedefinē mūs kā labus vai sliktus cilvēkus.

Ja pirmajā mirklī, lasot Deivisas sarežģīto ceļu kā mātei, man radās sajūta, ka šī grāmata ir kā ledus tēja karstā dienā jaunajām māmiņām, tad nodaļu pa nodaļai radās pārliecība, ka šie padomi vairāk attiecināmi cilvēkiem ar garīgām saslimšanām (īpaši depresiju) un fiziskām slimībām (it sevišķi nodaļa par palīgierīcēm vannas istabā). 

Cīņa ar nekārtību, it sevišķi, ja neesi vienīgais, kas apdzīvo savu mājvietu, man allaž šķitusi kā cīņa ar vējdzirnavām, bet izlasot Deivisas grāmatu, es sapratu, ka ar mani viss ir kārtībā. (Trauki, kas 2 nedēļas stāv izlietnē?)
 Jā, ir lietas, ko es apzināti atsakos veikt (nelieciet man klāt gultu, es skolas vecumā sev apsolīju, kad man būs teikšana par savu dzīvi- gultas klāšana nebūs manā dienas kārtībā), jo neredzu tam jēgu, bet regulāriem ieradumiem ir spēks, un automātiskās darbības bieži vien ļauj (vismaz daļēji) māju uzturēt funkcionālā (tas nebūt nenozīmē pinterestīgā) kārtībā.

Runājot par pārsteigumiem grāmatā. Autore šo darbu ir tik ļoti personalizējusi, ka spēj arī atzīt, ka teiksim mašīnas kārtība nav uzvarēta un viņa neko nespēj šeit komentēt. (Kāpēc vispār tādai nodaļai bija jābūt?) Tā kā piemēri ir vienpusēji no autores skatu punkta, pietrūka dažādība, kaut vai piemēri no savas prakses (mēs katrs taču dzīvojam dažādās mājvietās un teiksim privātmājas uzturēšana kārtībā atšķirsies no mini dzīvokļa). Tāpat arī izteikti var just, ka autores auditorija ir vairāk starptautiska un dažas lietas latviešu auditorijai var neko neizteikt- konkrētu firmu preces vai ieteikums, kā pareizi kopt afroamerikāņu matus. Un es pirmo reizi uzzināju, ka var nopirkt zobubirstes ar uzspiestu pastu. 

Autore sniedz šo "saruna ar draudzeni" ilūziju- viņas nepilnību atzīšana un "čomiskais" sarunvalodas stils nojauc distances robežas. Grāmata sarakstīta arī vienkāršā valodā- īsi teikumi, superīsas nodaļas- atzīmētas vietas, kurās var izlaist nodaļas. Tādejādi iedrošinot un nomierinot lasītāju, kurš ir iestrēdzis savā mājas nekārtībā.

Man patika nodaļas par partneru vienlīdzīgu iesaisti mājas darbos, spēja lūgt palīdzību, ja ir iespēja- arī kā maksas pakalpojumu. Man gribētos, lai tiktu vairāk uzsvērts, ka gadījumos, kad ir mentāla saslimšana ir jāapmeklē speciālists, kas nozīmē ārstēšanu un konsultācijas.

Ideja pēc būtības ir lieliska un daudzi iespējams saskatīs šo kā iedrošinājumu, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Bet daudzām lietām es personīgi nepiekrītu. Vienreizlietojamie trauki, lai nav jāmazgā trauki?  Izmest lietas, kas paredzētas ziedošanai? Vienreizlietojamās zobubirstes, netīro drēbju kastes ikvienā istabā. (Mūsdienās, kad ikvienā jomā tiek runāts par dabas piesārņošanu, zaļo dzīvesveidu un atbildīgu resursu patērēšanu)

"Šis nav biznesa darījums, kurā tev ir jāaizsargā savas intereses pret pretinieku; tās ir partnerattiecības, kurās jūs rūpējaties viens par otra labsajūtu." (115.lpp.)

"Atceries- kauna sajūta, maksājot par palīdzību, bieži ir tieši saistīta ar ideju, ka aprūpes uzdevums ir morāls pienākums, kas nosaka tavu kā cilvēka vērtību." (154.lpp.)

Ps. Vēljoprojām nesaprotu, kas ir kafija ar ķirbi. (Varbūt domāts pumpkin spice coffee?)

Tulkotāja: Agita Brazauska

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Sprostā" 2023

Romy Fölck
"Sterbekammer" 2019

AAA_6678SK

Šī ir jau trešā detektīvsērija, kurā lasītāji var iepazīties ar 32 gadus veco izmeklētāju Frīdu Paulsenu. Lauku svaigais gaiss, ciemats, kurā viens otru pazīst un ir cieši saistīts, ābolu plantācijas, vecas mājas ar niedru jumtiem, pļavas, pussabrukušas dzirnavas un skarbi tēli- vācu autorei Romijai Felkai patīk uzburt lauciniecisku atmosfēru. Ja iepriekšējā grāmatā "Rēgu nams" bija mistiska un spocīga atmosfēra, tad šeit, nesakatoties uz skarbo un šausminošo stāstu par nolaupītas un ieslodzītas sievietes turēšanu nebrīvē, nepameta mājīga un viesmīlīga sajūta, pārvēršot šo par omulīgo detektīvu.

Šeit, protams, ir noslēpumi, pagātnes šķetināšana, mīklas un sarežģījumi, bet viss spriedzes elements ir tāds, it kā būtu ieslēgts vācu kino otradienas vakarā. Un savā ziņā tas ir pozitīvā nozīmē- šis detektvstāsts nebūs viens no tiem, kurš liks ik pa brīdim mest bailes pilnus skatienus pār plecu, vai tumsā baidīties no ikviena trokšņa, bet tajā pat laikā šis bija pietiekami aizraujoši savērpts noslēpums, lai gribētos izlasīt līdz galam un galu galā uzzināt, kas notika ar nolaupīto sievieti.

Vecās dzirnavās tiek atrasts miris vietējais, arogantais večuks. Apskatot sīkāk veco ēku, pagrabstāvā atklājas bunkurs, kurā atsevišķi elemeti norāda, ka šeit ir turēta gūstā sieviete. Kas ar viņu ir noticis un, kāpēc viņa tur tikusi ieslodzīta, to jānoskaidro jaunajai izmeklētājai Frīdai. 

Dažkārt šī detektīvstāsta elementi bija tik absurdi, ka pārvērtās teatrāli humoristiskā uzvedumā, it īpaši romānam tuvojoties kulminācijai. (Vēlies ar mani par to parunāt- raksti man. Parunāsim!)

Sajūta, it kā  tiešām skatītos seriālu, kurā tiek izspēlētas karstasinīgas ainas, lai lasītājs neiedomātos iegrimt snaudā. Kādā brīdī nojausma, kas ir vainīgais, burtiski vicinājās priekšā kā sarkana lupata bullim, vismaz tiem, kas ir rūdīti trilleru un detektīvu lasītāji, šādas stratēģijas ir labi pamanāmas, bet tas nebūt nemazināja interesi redzēt, kā autore šo visu saliks pa plauktiņiem.

Tajā pat laikā Felka ir daudz uzmanības veltījusi dabas un lokācijas aprakstam, acīmredzot, lai attainotu vietu, kur pati ir apmetusies uz dzīvi. 

Kādas domas man malās, pabeidzot grāmatu "Sprostā"?! Tās nobeigums būtu ideāls materiāls kādam rakstniekam, lai uzrakstītu serežgītu psiholoģiskā reālisma darbu. Man ļoti interesē, kas notika tālāk..

Izmeklēšanas stāsts tiem, kuriem patīk omulīgie detektīvi, lauku un mazo kopienu atmosfēra. 

Tulkotāja: Ineta Balode

Izdevniecība: Latvijas mediji

 "The Housemaid's Secret" 2023

AAA_6702SK

Frīda Makfadena mani izklaidēja arī šoreiz ar "Mājkalpotāja" turpinājumu "The Housemaid's Secret". Neskatoties uz visām spekulācijām, ar kurām variet iepazīties kādā no iepriekšējiem ierakstiem, neskatoties uz to, ka šis ir klasisks "semočku trilleris", apklusinot savu racionālo prātu un savā ziņā paredzamo sižetu, es ar aizrautību izrāvu šo grāmatu. Gluži vienkārši- Frīda māk aizrautīgi rakstīt, tā, ka grūti apstāties, kamēr vien grāmata nav pabeigta. Un, lai arī viņai piemīt tieksme visu paspilgtināt līdz teatrālam ziepju operas līmenim ( un dažās citās grāmatās krietni pārkāpusi manu sarkano tolerējošo ārprāta līniju), Frīda mani pārsteidza ar "šo gan negaidīju" momentiem.

Abas grāmatas var lasīt neatkarīgi vienu no otras, kaut gan visiem, kas iepazinušies ar mājkālpotāju Milliju, otro daļu meklēs tikai viena iemesla pēc, jo gribēs zināt, kādās avantūrās jaunā māju un ģimenes tīrītāja būs iekūlusies šoreiz. Pārsteidzoši, bet šajā daļā man likās, ka Millija iegūst nevis galvenās varones, bet marionetes lomu, tiek pārbīdīti tikai izrādes statisti. Un tomēr, kā jau šī žanra romānam, tas sniedza tieši to, ko es biju kārojusi- tas izklaidēja un ierāva savos prāta mežģos. Brīžiem papildus ienesot romantisko noti, kurā varone nevar izlemt starp ideālo vīrieti un vienkāršo "čomu".

Iesaku visiem, kurus Frīda ievilka savos tīklos ar Milliju- nebūsiet sarūgtināti. 

Ps. Kas ir ar to zilo aci uz vāka, ja šeit vismaz 2 vietās skaidri un gaiši rakstīts, ka Vendijai ir zaļas acis?

3.8 zvaigznes

"Kā iet pa skolu? Normāli" 

Prieks atkal satikties ar Miku, kuru iepazinu "Lieliskā dzīve bez zoom". Šoreiz Miks ir galvenais varonis un jāteic, ka tieši viņa humoristiskās dzīves nedienas un situācijas bija tās, kas mani uzjautrināja un sasmīdināja. Lasītājs atpazīs arī Elzu no pirmās grāmatas, bet viņa vairs nav notikumu epicentrā, tikai garāmejot pieminēta saistībā ar ģimeni. 

Kā jau noprotams pēc nosaukuma, grāmatas notikumi risinās skolā, jo Miks jau iet 4.klasē. Kopā ar draugiem un ģimeni viņam ir ikdienišķas un reizē neparastas situācijas, kas ar priecīgu humoru izklaidē un izklaidē. Un, reizē ieraudzīt savu ģimeni visās šajās situācijās.

Tieši vienkāršums, prieks un gaišums raksturo šo bērnu grāmatu. 

Šajā sērijā iznākušas vēl divas grāmatas- "Lieliskā dzīve bez zoom", kurā Miks mācās 2.klasē, kā arī ""Ko dari? Neko."- kurā Miks iet 5.klasē.

Grāmatas var lasīt gan secīgi, gan atsevišķi, bet jebkurā gadījumā tās viena otru papildina. Ceru, ka sērija turpināsies līdz ar augošo Miku un nākamajā daļā mēs iepazīsim Miku jau kā īstu pusaudzi.

Priecīga un gaiša grāmata nogurušiem vecākiem un viņu rakariem.

Izdevniecība: Iddea
 

"Puika, kas spēlējās ar lellēm" 2023

AAA_6614SK

Ar grāmatu dāmām mums bija kaislīga diskusija par šo grāmatu, bet es tomēr paliku pie sava viedokļa pēc pirmajām sajūtām, kādas man radās lasot "Puika, kas spēlējās ar lellēm".

Esmu piedzīvojusi ne vienu vien steriotipiem pilnu sarunu, kurā redzu, kā pieaugušie savus aizspriedumus par konkrētām lietām ir nodevuši bērniem. Viņi savukārt šo iemācīto modeli atkārto neskaitāmas reizes savā mikrovidē- bērnudārzā, skolā vai spēļlaukumos. Šī grāmata ir sava veida dzimumu steriotipu apkopojums, piemērojot saturu bērnu auditorijai. Protams, pirms bērniem savi aizspriedumi ir jālauž pieaugušajiem, tāpēc grāmata būtu jālasa un jāpārrunā kopā ar savām atvasēm.

Latvijai līdz dzimumu līdztiesībai vēl tāls ceļš ejams, skaidrs, ka viena grāmata neatrisina paaudžu paaudzēs tiražētos steriotipus, bet tas ir viens solis uz dialogu un lietu apskatīšanu plašākā kontekstā. 

Kas tieši man grāmatā patika?

*Aktuālā tēma par dzimumu līdztiesību, kas Latvijā ir vēljoprojām jāattīsta. (Man uzreiz nenāk prātā, ko citu varētu minēt par piemēru)

*Patika, ka dažādas kategorijas apskatītas no vēsturiskā aspekta, parādot, ka agrāk lietas, kādas mēs tās redzam tagad, ir bijušas pavisam savādākas. Iespējams, ka nākotnē tās būs vēl savādākas un viss, pie kā esam pieraduši šodien, nākotnes paaudzei liksies absurdi, greizi un nejēdzīgi. Jebkas ir mainīgs, viss atkarīgs kā uz to skatās.

*Patika vēstījums par to, ka nav svarīgi, kādu profesiju vai hobiju izvēlies, svarīgi ir tas, vai tev tas patīk. Nav jālej bruģis sievietei tikai tāpēc, lai pierādītu, ka sievietes arī var, bet viņa to var darīt, ja tas patiešām ir viņas dzīves aicinājums. Nav katram vīrietim jāada, tikai tāpēc, lai pierādītu, ka viņš to var izdarīt, bet, ja tas ir veids, kā viņš var relaksēties pēc darba, vai tas viņam sniedz gandarījumu- tas ir lieliski. 

*Patika tieši vīrieša attainojums ģimenes dzīvē. Nevis- es palīdzu mājasdarbos vai bērnu kopšanā, bet es rūpējos par saviem bērniem un daru mājas darbus, jo mēs esam ģimene. Karjeras iespējas var būt jebkuram no ģimenes locekļiem. Un šis ir arī kā piemērs, ka bērni spoguļo vecāku darbības (lelle slingā kā tētim).

Iespējams, kādam pasakas liksies papildinošas tekstam, bet man likās, ka viņas šoreiz ir liekas, atsevišķie stāsti paši par sevi veido kopainu.

Māksliniece: Andra Otto-Hvoinska

Zvaigzne ABC
 

"Ko dari? Neko.

Vasara ar draugiem, Princesi un bumbu vilcienā." 2023

AAA_6649SK

"Šo man vajadzētu izlasīt," teica mans ceturtklasnieks, ieraudzīdams, ka plānoju lasīt grāmatu. Pavisam nesen vasarā biju iedevusi viņam izlasīt "Lieliskā dzīve bez zoom", kura viņam ļoti patika.

Ar patiesu prieku atkal satikos ar Miku, nevar noliegt, ka, lasot pašu pirmo grāmatu, tieši Mika stiķi, niķi un nedienas bija tie, kas mani sasmīdināja visvairāk. Domāju, kā tad būs šoreiz, vai būs kādi jauni joki, kas organiski iederēsies skolnieka dzīvē. Smaidīšana un dažu brīdi skaļi spurdzieni, kas vietām pavadīja manu mierīgo vakaru, lasot "Ko dari? Neko", izgaisināja visas manas šaubas. Miks jau ir paaudzies- un mēs satiekamies vasaras brīvlaikā, tieši pirms 1.septembra piektajā klasē.

Pirmspusaudža vecums, kad mazais pieaugušais vēl veidojas par spurainu tīneidžeri, nenozīmē, ka dzīve rit mierpilni un nenotiek dažādi kuriozi. Vasara taču ir īstais laiks, kad baudīt, atpūsties un sastrādāt ne vienu vien "nejaušu" nerātnību.

Grāmata visvairāk varētu uzrunāt tieši Mika vienaudžus, bet tā iepatiksies arī vecākiem, kuriem mājās aug topošais vai esošais sākumskolēns- labestīgais humors izvilinās ne vienu smaidu un jautrību, neatkarīgi, vai vasaras piedzīvojumos dosieties vieni vai kopā ar visu ģimeni.

Šajā sērijā iznākušas vēl divas grāmatas- "Lieliskā dzīve bez zoom", kurā Miks mācās 2.klasē, kā arī "Kā iet pa skolu? Normāli"- kurā Miks iet 4.klasē.

Grāmatas var lasīt gan secīgi, gan atsevišķi, bet jebkurā gadījumā tās viena otru papildina. Ceru, ka sērija turpināsies līdz ar augošo Miku un nākamajā daļā mēs iepazīsim Miku jau kā īstu pusaudzi.

Priecīga un gaiša grāmata nogurušiem vecākiem un viņu rakariem.
 

Izdevniecība: Iddea

"Tur lejā" 2023

Noa Lovis Peifer,  Linu Laetitia Blatt,  Yayo Kawamura
"Untenrum" 2023

AAA_6605SK

Mantība, Bibi, pērle, cincis, čūskiņa. Un, kā saki tu?

Šī grāmata ir iznākusi latviski viskarstākajā laikā, kāds jebkad varētu būt iedomājams- pašā skandāla vidū- tādu laiku notrāpīt izdevēji pat gribēdami nevarētu izplānot. Vai tā nonāks pa taisno interneta komentāru krustugunīs, vai satiks savu īsto lasītāju, to radīs tikai laiks, bet vienu tendenci es esmu pamanījusi- sabiedrībā nekad neaptrūkst tematu, par kuriem skaļi vaimanāt, kliegt un bakstīt vienam otru, galu galā tā arī nenonākot pie problēmas risinājuma.

Bieži vien pieaugušie visu sarežģī, taču nevar noliegt kādu lietu, tikai to ignorējot. Bērnu ziņkārība ir pastāvējusi vienmēr, vienalga, vai esi uzaudzis laikā, kad seksa nebija, vai runāt par intīmām lietām bija kas slēpjams, noliedzams un pašā saknē negatīvs. Nav nepieciešams interpetēt pa savam lietas, kur tās skaidri saprotamas. Tāpat kā mēs mācām bērnam par citām ķermeņa daļām, mēs nevaram izlaist būtisku un ne mazāk svarīgu lietu kā intīmās ķermeņa daļas. Tieši tāda iemesla pēc, lai informācija tiktu izrunāta drošā vidē- ģimenē, nevis savākta ārpus mājas vai internetā. Nav nepieciešams aizcirst vākus, pirms vēl tie ir izlasīti- grāmata ir izglītojoša. Un, kas ir īpaši svarīgi- māca pateikt Nē.

Vērtīga un izglītojoša grāmata par intīmajām ķermeņa daļām, dzimumu, reprodukciju, kas ļaus ģimenē kopīgi izrunāt pieaugušajiem ar saviem bērniem, iespējams, kutelīgas tēmas, par kurām var sarkst ne viens vien pieaugušais. 

Protams, tas ir katras pašas ģimenes lēmums, cik daudz iesaistīties bērnu seksuālās veselības izglītošanā, tikai zem tabu tēmas bieži pazūd tāda informācija, kā pareiza intīmo ķermeņu daļu kopšana, veselīga attieksme pret sevi un savu seksualitāti.

Tulkotāja: Signe Viška

Izdevniecība: Pētergailis
 

"Trīs sievietes spogulī" 2023

Éric-Emmanuel Schmitt
"La Femme au miroir" 2011

AAA_6231SK

"Dievišķais, psihiskais, ķīmiskais- tās bija atslēgas, ko dažādi gadsimti, bija piedāvājuši, lai atdarītu mistērijas durvis." (256.lpp.)

Grāmatu apskatnieces Kristīnes slavinošā atsauksme, kas uzcēla šo grāmatu uz visaugstākā pjedestāla (labākā šī gada grāmata), nebija vienīgais iemesls, kāpēc es ar ziņkāri ķēros klāt Beļģijā dzīvojošā franču rakstnieka Ērika Emanuela Šmita grāmatai "Trīs sievietes spogulī". Vasaras dedzinošajā sausumā, kad viss dzīvais bija atdevis savu enerģiju saulei, es izraudāju asaru jūru, lasot viņa miniatūro "bērnu grāmatiņu" "Oskars un Rozā dāma". Emocionālais satricinājums bija tik milzīgs, ka ar visu sirdi piešķīru autoram brangas piecas zvaigznes.

Šī grāmata emocionālajā plaknē ir salīdzinoši plakanāka, aizstājot sajūtu viļņošanos ar filosofiskām dzīves un esības apcerēm. Tas gan nenozīmē, ka visas trīs galvenās varones Anna, Hanna un Annija savā dzīvē nepiedzīvo dažādu emociju gammu, galvenokārt meklējot savu būtību un mēģinot saprast savu vietu esošajā sabiedrībā, balancējot starp konkrētā laikmeta sabiedrības ieražām un savām iekšējajām sajūtām.

Grāmata attaino trīs dažādos laikmetos dzīvojošas trīs sievietes, kuras no pirmā acumirkļa nekas nesaista, tomēr romāna gaitā atklājas vairākas kopīgas iezīmes, kas galu galā sasaista viņas kā trīs matu pīnes vienotā bizē, nobeigumā meistarīgi sasienot tās matu lentā.

Annu no 16.gs., Hannu no 20.gs un Anniju no mūsdienām vieno sevis apzināšana, izzināšana un atrašana. Viena no varonēm atbildes meklē dievišķajā, otra mentālajā un trešā ķīmiskajā plaknē, atklājot apreibināšanās pasauli.

Viņas visas savā ziņā ir revolucionāres katra savā gadsimtā- pretojoties pierastajam, ļaujoties savai zemapziņai un meklējot sievišķīgās seksualitātes esības punktus, kas paver jaunus apvāršņus. Meklējot savu būtību ārpus noteiktās sievas un mātes lomas. 

Man likās interesanti, ka šajā ļoti sievisķīgajā varoņu pasaulē tekstus radījis vīrietis, kas ir sava veida interpretācija par svešādo pasauli un kā to redz viņš- niansēti uztaustos vissmalkākās stīgas.

"Vārdu vidū nav pašdarbnieku. Nozīme ir tikai karaspēkam." (328.lpp.)

Grāmata ir kā mīkla, kura meklē sievišķo kodola atslēgu.

"-Ar seksu ir vienkāršāk.

Viņš metās viņai pretī degošām acīm, savu seju piespiedis viņējai.

-Kādam nolūkam tas ir vienkārši? Lai tuvotos vīrietim vai lai no viņa atbrīvotos?" (116.lpp.)

3.7 zvaigznes

Tulkotāja: Linda Eiduse

Izdevniecība: Aminori

"Piezīmes uz šaubu malām" 2023

AAA_6488SK

"...pasaule ir viens liels draudzīgs batuts." (29.lpp.)

Ir viens nosacījums, ko nepieciešams veikt, lai grāmatu spētu izbaudīt līdz galam- fonā jāskan Astro'n'out mūzikai. Nu labi, ja galīgi esi meža vidū, kur nav pieejams fonā atskaņot kādu no grupas albumiem, ideāli, ja dziesmas skanētu galvā. Te- starp Māras rakstītajām rindiņām, kurā sajaukusies sievišķīga dvēsele, mūzika, emocijas un dzīves peripētijas, cauri skan nu jau divu gadu desmitu noslīpētās dziesmas.

"..Vēl tikai tanki, tanki, tanki,
Tevī tanki, tanki, tanki, ko slēp sevī,
Tanki, tanki, tanki,
Rauj uz pusēm, rauj uz pusēm Tevi..."

Dziesma, ar kuru pavadīta ne viena vien izraudāšanās epopeja, kurā starp sevis žēlošanu, pazušanu un  nespēku, tik precīzi nolasītas jaunā pieaugušā iekšējās drāmas. Lasu Māras Upmanes- Holšteines piezīmes un man gribas māt ar galvu- tik pazīstams laiks, kas tiek aprakstīts- sabiedrība, jauniešu klubi, mūzikas izvēle. Arī es esmu studējusi Latvijas Universitātes žurnālistos un 15.trolejbusa šarms ir leģendāra vērtība komunikāciju studentu atmiņās.

Grūti aptvert, ka ir pagājušas desmitgades un tomēr- Astro'n'out albumi varētu būt kā pieturas punkti laika nogrieznim. Māra teica, ka gribētos, kaut šīs atziņas par piedzīvoto mūzikas grupā viņa varētu dzirdēt, pirms uzsāka savu ceļu skatuves starmešos.

Bet grāmata jau nav tikai priekš cilvēkiem no mūziķu aprindām. Šis ir ļoti personisks, atklāts un reizē atkailināts stāsts par māksliniecisku un radošu dvēseli, kurā dažkārt šaubas ir tik visapņemošas, ka neatliek nekas cits, kā aizvērt acis un mesties lejup tumsā, par spīti visam, kas varētu notikt.

Un tomēr man gribas teikt, ka Māra ir drosmīga. Kā gan citādi mums būtu iespēja lasīt tik personisku stāstu, par spīti visām tām bailēm, par spīti tam, ko saka apkārtējie, par spīti nepareizajam un par spīti pašai sev.

Iespējams tas tāpēc, ka pati esmu māte, bet nodaļas par Ezru, mani satricināja visvairāk. Nav iespējams izlasīt šo stāstu bez līdzpārdzīvojuma un asarainām acīm. Visas emocijas, neziņa un nespēcība. Bērna slimība, kas lauž sevi un ģimeni, kas lauž vispārpieņemto un iedragā ticību. 

Būt sievietei, neņemot vērā visas tās lomas un rāmjus, kur ikdienā mēs sevi ieliekam. 

"Mamma ierādīja, ka meitenes var! Meitenes bieži vien pat var vairāk nekā tie veči." (19.lpp.)

Uzlieku vēlreiz vienu no Astro'n'out mīļākajām dziesmām "Tu mani atradi tumsā", reizē ar skanīgo balsi, es dzirdu tikpat atbrīvojošus un dzirkstošus Māras smieklus. Tā enerģija uz skatuves un ārpus, parādot, ka dzīve nebeidzas uz skatuves vai beksteidžā. Dzīve ir ratu pastaigās, sarakstēs ar vīru, grupas strīdos un klusuma brīžos, kuros telpu aizpilda Ziedonis. 

"Un mēs noticam. Ka varam te turpināt Ziedoni un sevi." (90.lpp.)

Izdevējs: Astro music
 

"Tomorrow, and Tomorrow, and Tomorrow" 2022

AAA_6484SK

"Video games don't make people violent, but maybe they falsely give idea that you can be a hero." (369.lpp)

Kopš 2022. gada, kad tika palaista gaisā spēle, es atvainojos- grāmata, tā uzreiz ierindojās visos iespējamos topos, iegūstot arī Goodreads lasītāju balvu, kā labākais romāns. Lasītāji gluži ekstāzē sajūsminājās par šo neparasto un reizē mūsdienīgo darbu, savukārt filmu industrijas megazvaigznes sacentās, kurš iegūs tiesības uzņemt filmu.

"Tomorrow and Tomorrow and Tomorrow", kuras nosaukums nāk no Šekspīra lugas "Makbets", burtiski kā ilustrētais cunami vilnis nogāza lasītājus no kājām. 
Tieši tādas sajūtas mani pārņēma lasot šo darbu. Man gāja grūti. Es nekādi nespēju pieslēgties šim darbam, allaž atrodot citas saistošākas nodarbes, kas atrautu mani no lasīšanas, tomēr kādā brīdī (krietni pēc 100.lpp.) stāsts ievilka savā dzelmē. Es ik pa laikam piedzīvoju šo viļņošanos- brīžiem burtiski biju pārņemta ar to, lai atkal tiktu atsviesta atpakaļ krastā. Un tā visu laiku uz riņķi. Man šķiet ir jāpaiet laikam, lai saprastu, ko es patiešām par to visu domāju.

Būt vai nebūt geimerim jeb video spēļu spēlētājam? Tāds ir jautājums, kas meklē atbildes, lai atrastu īsto mērķlasītāju. Nē, nav. Kaut gan, vai ir vispār kāds, kas nekad nav spēlējis jebkādu spēli datorā, kaut vai klasisko tetri. Jā, grāmata ir caur un caur par spēļu radīšanu, posmu pa posmam attīstoties un ievelkot man pilnīgi svešajā tehnoloģiju pasaulē, kurā kompānijas rada, testē, pieradina lietotājus un dzīvo virtuālo dzīvi. Bet, bet, bet.. grāmata ir daudz kas vairāk par spēli. Jo vairāk iedziļinies ārpus virspusējās ikdienas, jo vairāk saproti, cik daudz kodu var izlasīt zemtekstos. 

Grāmatas stūrakmeņi ir draudzība, video spēļu tapšanas aizkulises un personības pieaugšana. Tā viņi berzējas viens ar un pret otru, radot robus, apbružājoties un izārdot laukā perfektās dzīves ilūzijas.

Vienā momentā tā skumji aizkustinošā draudzības spēle mani aiznesa atpakaļ uz HANJAS JANAGIHARAS grāmatu "Mazliet dzīvības", jo galvenais tēls man savā ziņā atgādina Džūdu. Bet šeit ir tas mistiskais draudzības moments, kurā mēs kā skatītāji no malas gaidām to iemīlēšanās momentu, kas virmo, bet nekad neuzplaiksnī, un nav iespējams izprast, kas tas īsti ir. Vai šis ir romāns par kolēģiem mūža garumā, kuri sagadīšanās pēc ir pretēja dzimuma? Vai šī ir grāmata par sievietēm tehnoloģiju pasaulē, par dženderismu, nevienlīdzību un vīriešu dominanci? Vai tas ir romāns par dzīvošanu svešā kultūrā un mūsdienu sabiedrību? Vai tas ir romāns par zaudēšanas sāpēm, depresiju un dzīves cikliskumu? Jā, tas ir viss no iepriekš nosauktā un vēl tā, ko katrs tajā visā salasīs pats. 

Autore spēlējas ar video spēlēm ne tikai varoņu dzīvēs, bet arī savā romāna struktūrā, ik pa laikam ieviešot spēļu elementus, galu galā- vienalga, kā mēs spēlējam šo spēli Dzīve, cik līmeņus izejam, vai cik augstu reitingu sasniedzam, mēs visi dzīvē nonākam pie tās sadaļas Game over. 

Vai iespējams ieteikt un neieteikt reizē?! Šī ir grāmata, kas IR jāizlasa, lai reizē saprastu, kurā sajūsmas vai neskaidrības pusē atrodies tu. 

"If you're always aiming for perfection, you won't make anything at all." (452.lpp.)
 

"Ziedu dvēsele" 2023

Pavlína Kourková

(Klara Mandousova)
"Duše květů" 2022

AAA_6455SK

Vai zini, kas ir kopīgs Šerlokam Holmsam, Agatai Kristī un Pavlīnai Kourkovai? Viņus visus vieno interese par sarkanajām uzpirkstenītēm. Par spīti pretrunīgajai slavai, šai mazo zvaniņu pilnajai puķei, ir spēja gan ārstēt, gan nogalināt. Tikpat izzinoši, detalizēti un niansēti kā detektīvstāstu izmeklētāji, čehu akvareļmāksliniece Pavlīna Koukova savos darbos spēj attainot jebkuru ziedu visskaistākajā tā formā, nav svarīgi, vai tā ir miniatūrā vijolīte, parastais cigoriņš, karaliskā roze vai pļavas āboliņš. Kourkovas kaislīgā ziedu mīlestība nav noslēpjama nevienā mākslas darbā- no ikvienas gleznas izstaro apbrīna, pietāte un sirdsmīlestība. 

Šī fantastiski skaistā grāmata ir kā viesošanās izstāžu zālē, kurā no dažādiem rakursiem, gan tuvplānā, gan pilnā izmērā ļaujot apskatīt starptautisku atzinību ieguvušās mākslinieces akavareļgleznās. Gleznās ar melno fonu, gleznotāja izmantojusi arī guaša krāsu, savukārt pļavas ilustrācijās manāma arī tuša.

Klājot slāni pēc slāņa akvareli, tiek iegūts reālistisks, spilgts un izteiksmīgs attēls, kas liek apbrīnā sajūsmināties, nespējot izvēlēties favorītu. Tieši Kourkovas spējai saredzēt pat vissīkākās detaļas un nianses, ikdienišķiem ziediem, kas priecē mūs no pavasara līdz vēlam rudenim, ļauj ieraudzīt šo ziedu skaistumu no cita skatu punkta. Rotaļīgais veids ilustrācijām ļauj plūst kustībā, izraujot ziedus no sastingtas pozas. Daudziem no tiem ir saistība ar mākslinieces ceļojumiem vai ikdienas ainiņām, piemēram, vienkāršās māju pienenes burtiski aizved atpakaļ arī uz manu bērnību- četras pienenes simbolizējot māsu draudzību un rotaļas ar pieneņu kātiem. Tāpat arī autores interese pret neparasto formu, vijīgumu, parāda, cik neparasti radoša ir pati māte daba.

Katram ziedam blakus īss un kodolīgs Klaras Mandousovas teksts ar interesantiem un neparastiem faktiem, kā arī pašas glzenotājas komentāru, kurā viņa atminas gleznošanu vai konkrētu saistību par uzgleznoti ziedu.

Grāmata, kuru uzdāvinot, saņemsiet pretī sajūsmas nopūtas un izsaucienus, dzirkstošas acis un miljons pateicības. Šī grāmata ir skaistums, kas priecē par spīti gadalaikiem- šķirstot lapas, gaisā var sajust peoniju saldo aromātu, mežvīteņu dziļo krāsu spēli, īrisu ziedu vijumu, kas nevilšus aizvedīs atpakaļ uz plaukstošo pavasari un ziedu eksplodējošo vasaru.

Ziedpasakaini! Man kā ziedu mīļotājai šis ir kolorīts ziedu balzāms nogurušajai dvēselei.

4.5 + zvaigznes

Tulkotāja: Maija Brīvere

Izdevniecība: Jānis Roze

Fido Nesti 2023

Fido Nesti  (Adapter/Illustrator) ,  George Orwell
"1984"

AAA_6399SK

"Partijas centienu galamērķis, Vinstons sprieda, bija kaut kas milzīgs, baigs un mirdzošs- tērauda un betona pasaule ar kolosālām mašīnām un briesmīgiem ieročiem, karavīru un fanātiķu nācija, kas soļo absolūtā vienībā, domā vienas un tās pašas domas un izkliedz vienus un tos pašus saukļus, nemitīgi strādā, karo, triumfē, vajā pretiniekus- trīssimt miljonu cilvēku ar vienu seju." (59.lpp.)

"Karš ir miers. Brīvība ir verdzība. Nezināšana ir spēks." 
 

Ar Erika Artura Blēra (visiem zināmu kā Džordžu Orvelu) šedervu "1984" es iepazinos pirms padsmit gadiem. Mani šokēja un vienlaikus sajūsmināja šis drūmi nospiedošais distopijas darbs par totalitāro valsti, kurā valda domu policija un Lielais Brālis nenovērš no tevis ne aci.

Vissatricinošākais bija apzināties, ka Orvels ir ieskicējis reālistisku pasauli, kurā valdošā vara nozombē un pakļauj savus iedzīvotājus, iznīcinot jebkādu spriestspējas brīvību vai indivīda izpaušanos, noārdot tādus laika lielumus kā pagātni un nākotni, atstājot visu depresīvi iznīcinošā tagadnē. It kā pats Orvels rakstot redzētu nākotni. (Nosaukums "1984" ir kā anagramma gadam, kad autors uzrakstījis romānu- 1948)

Šī brazīliešu mākslinieka Nido Nesti adaptētā un ilustrētā grāmata, ir fantastiska iespēja ieraudzīt šo slaveno antiutopijas romānu jaunā gaismā, it sevišķi jaunajai paaudzei, kuru interesē mūsdienu inovācijas un vizuāli piesaistošs izpildījums. Apgalvot, ka šis grafiskais romāns ir vienkāršāks, nav pamatots, jo Orvela romānā lietotie jaunvārdi un jaunruna nav viegli uztverama, prasa iedziļināšanos un aktīvu līdzdomāšanu, bet tieši valodai, domu plūdumam un informatīvajai telpai ir milzu nozīme Orvela radītajā valstī Okeānijā. 

Nido Nesti ieturētā krāsu gamma- sarkans, pelēks un melns, savijas cauri visam grafiskajam romānam, radot pelēcīgi depresīvu atmosfēru, kurā spiežas laukā izmisums, vientulība, nabadzība, fiziskais sakropļojums un vienaldzība, tādā veidā ar mākslinieciskajiem līdzekļiem paspilgtinot romāna vēstījumu.

Grāmatas mērķis nav izklaidēt vai iepriecināt, šī ir visnotaļ nospiedoša lasāmviela, apzinoties, cik reālistiska tā ir arī mūsdienās- tepat pāri robežai, kur valdošā vara maina informāciju pēc savas patika, labo vēstures lappuses, izrēķinās ar opozīciju un sagrauj jebkādas iespējas uz domu brīvību. Bet romāna spēja uzšķērst strutojošas brūces, liek atvērt acis un likt domāt.

Iesaku visiem, kas nav lasījuši Orvela klasisko šedervu "1984", kā arī tiem, kuri vēlas atkārtoti paskatīties uz jau zināmo darbu no pavisam citas puses. Īpaši iesaku jauniešiem.

4 zvaigznes

Tulkotājs: Valdemārs Kārkliņš

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Zvaigžņu dārzi" 2023

AAA_6297SK

"Ikviena senvieta var kļūt mistiska, ja tajā viesojas ar pareizo noskaņojumu. Ikvienu noslēpumu cilvēks var sev uzburt pats, ja nāk ar cieņu, iedvesmu un apbrīnu." (231.lpp.)

Slavinošās atsauksmes no tiem, kas labi pazīst drēbi (šeit- daudz lasa fantāzijas un šausmu literatūru), man burtiska izmeta āķi, lai ievilinātu mani šajā nezināmajā pasaulē, kurā mājo dažādi pārdabiski tēli. Man patīk izaicinājumi, pat, ja tie ir tik vienkārši, kā lasīt tāda žanra grāmatas, ko ikdienā nelasu. Un patiesībā jau šeit ir maz no fantāziju romānos veidotās pasaules- izņemot teiksmainos nostāstus, latviešu folkloras nozīmi un mistiko šausmu atmosfēru, šis ir gluži reālistisks romāns, kurā ģimenei, darba dzīvei un romantiskām attiecībām ir nozīmīga loma galvenās varones dzīvē. Tāpēc ieteiktu to ikvienam lasītājam, kuri ir atvērti pret maģisko un mistisko, jo es nesauktu šo par fantāzijas romānu. 

"Zvaigžņu dārzi" mani burtiski uzlūdza ciemos uz man nezināmu pasauli, kurā šaurā draugu lokā sajūsminās par astronomiju, seno latviešu mītiem, zīmēm un dieviem, kā arī savvaļas piedzīvojumiem, kuros ugunskura liesmas, vientuļi meža nostūri un zvaigžņotas naktis ir sava veida meditācijas altāris. Un mani aizrāva šī pasaule, kurā ar interesi uzzināju neparastas nianses, faktus un informatīvus vēstījumus. Nepameta sajūta, ka šī ir Sandras Krūmiņas pasaule un ikdiena, kurā mijiedarbojas zinātne, daba un kultūra. Neskatoties uz to, ka šis ir debijas romāns, tas ir prasmīgi izstrādāts un  detalizēts. Nevaru apgalvot, ko par visu minēto teiktu paši zinātnieki un pētnieki, bet Sandras rakstītais uz mani atstāja iespaidu- tēmas niansēti apskatītas. Iespējams tieši šī detalizētā atronomijas un folkloras izstrāde var būt kādam arī mīnuss, 600.lpp izstiepjot tēmas garos pārspriedumos. Varbūt, ka koncentrēta sižeta līnija, kas uz pusi samazinātu romāna apjomu, aptvertu plašāku lasītāju loku, tajā pat laikā tiem, kas dzīvo šajās tēmās, tas būs tas, kas piesaistīs. 

Elga, kura strādā observatorijā, kādā no savām naksnīgajām pastaigām pa mežiem kopā ar draugu Linardu purvainā vietā uziet neparastu, nokaltušu koku. Turpinot savas ikdienas gaitas, Elga saprot, ka sastapšanās ar ērmīgo koku nepamet viņas prātu un ik pa laikam par sevi atgādina. Viņa sāk interesēties vairāk par latviešu folkloru un simboliem, atklājot veļu valstības pasauli, kurā katram neapdomātam solim var būt sekas. Risinot senču atstātās seno zīmju mīklas, Elga arī savā privātajā dzīvē sastopas ar vairākām dilemmām, mēģinot saprast, kam īsti pieder viņas jūtas-sen pazīstamajam Lindardam vai folkloras pētniekam Aretam. Jo vairāk Elga nododas seno zīmju un senlatviešu debesu spīdekļu izzināšanai, jo tuvāk viņai pietuvojas veļu valstība, romānam ieņemot šausmu literatūras noskaņu.

Folkromāns, kas aktualizē latvisko folkloru, mītus, teiksmas un senlatviešu zīmju nozīmi, apliecinot, ka arī ar latvisko simbolismu, senvietām un dievībām var uzburt aizraujošu mistisku romānu, kurā valda spocīgi drēgna atmosfēra. 

"-Aiz jūras ir dzelzu trepes, deviņi dzelzu stabi, tur, tu, ļaunais gars, kāp augšā, es tevi pieslēgšu ar deviņām atslēgām..." (408.lpp.)

PS. Romānā tiek lietoti lamu vārdi bez liekulības.

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

"Mana digitālā ģimene" 2023

Amélie Javaux ,  Annick Masson
"Ma famille déconnectée"

AAA_6176SK

Amēlijas Žavo grāmata par emocijām, kas pārvēršas par vilku "Mana negantā diena" man iepatikās ar pirmo lasīšanas reizi, duetā ar Annikas Masonas ilustrācijām, tā vēstīja par nopietnu tēmu, tajā pat laikā radot vizuāli baudāmu un piemīlīgu ilustrāciju izdevumu, ko bērni gribētu šķirstīt vēl un vēl. Abu autoru jaunas kopdarbs lika man nepacietībā dīdīties, lai atkārtoti izbaudītu jau pazīstamo ilustrāciju un krāsu stilu.

Stāsts par ģimeni, kurā viss mainās brīdī, kad parādās ierīces, izstāstīts no jaunā mājas mīluļa Cepumiņa skatu punkta. Pieradis pie neviltotas uzmanības no bērniem un vecākiem, Cepumiņš attopas, ka viss ir mainījies, kad ome uzdāvina viedtālruni, planšeti un spēļu konsoli bērniem. Nevienam vairs neatliek laika ne rotaļām, ne pastaigām brīvā dabā, jo visi kā nozombēti dzīvojas virtuālajā pasaulē. Saskumušais un aizvainotais Cepumiņš nolemj doties prom...

Stāsts pašiem mazākajiem runā par tik aktuālo ikvienā ģimenē. Es domāju, ka ikviens sevi saskatīs kādā no personāžiem, esot ekrānu nohipnotizēto vai uzmanības lūdzošo pusē. Grāmata mudina pavērot sevi no malas, lai apzinātos, cik daudz mēs ģimenē pavadām it kā līdzās, bet tālu viens no otra. Un, kas gan var būt svarīgāks par neviltotu uzmanību savai ģimenei, kvalitatīvi pavadot laiku kopā. Bet tikpat svarīgs laiks ir pabūt ar sevi- pilnveidojot savas kreatīvās prasmes un hobijus. 

Lai arī grāmata ir par mūsdienās aktuālu vēstījumu, man pietrūka sižeta no brīža, kad Cepumiņš dodas prom līdz viss atrisinās.  Likās, ka pazudusi informācija un vēstījuma kulminācija, kas piešķirtu stāstam dziļāku nozīmi.

Grāmata pašiem mazākajiem. ( Un viņu ekrānu nozombētajiem vecākiem)

Ps. Visdrīzāk, ja tu esi jau nonākusi līdz šīs grāmatas lasīšanai priekšā savam mazajam lolojumam, esi sapratusi nozīmi kopābūšanai. Tā tik turpināt!

3 zvaigznes saturam.

4 zvaigznes ilustrācijām.

Tulkotāja: Agnese Kasparova

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Izmeklētāji no 3.a" 2023
 

Ilmar Tomusk,  Hillar Mets
"Kolmanda A kriminalistid" 2015

Kriminalistid #1
AAA_6103SK

Tīna pēc vecāku nāves ne tikai dzīvo kopā ar sava brālēna Mada ģimeni, bet arī mācās ar viņu kopā 3.a klasē, kur pēc kāda atgadījuma abi ieguvuši iesaukas Krikse un Kraksis. Kad skolā tiek stāstīts par senām grāmatām inkunābulām, abi bērni atceras, ka līdzīgu grāmatu, kas saņemta mantojumā no tantes,  tētis gribējis izmest laukā. Lai arī ne tik sena kā inkunābula, vecā, labi saglabājusies bībele izrādās gana vērtīga, lai to pamanītos kāds nozagt. Tā nu aizsākas spraigais izmeklēšanas stāsts, kurš igauņu bērnus aizved uz kaimiņvalsti Somiju, lai sekotu ļaundariem pa pēdām un atgūtu ģimenei piederošo mantojumu. 

Igauņu bērnu rakstnieks Ilmars Tomusks šajā izmeklēšanas sērijas pirmajā grāmatā aizrautīgi un ar humoru radījis bērniem saprotamu un viegli uztveramu detektīvu, kurā ir gana spilgti varoņi, spraigi notikumi, neparasti pieaugušie un pavedieni, kurā lasītājs var iepazīties ar nezināmiem terminiem un neparastiem faktiem. Grāmatā caurstrāvo sirsnība, taisnība un labestība, jo, neskatoties uz dažādiem šķēršļiem, viss atrisinās, kā tam būtu jāatrisinās vislabākajā iespējamajā variantā. 

Lai arī grāmata ir gaiša, pozitīva un izpalīdzības pilna, autors nav baidījies no tādām skarbām tēmām kā nāve, vecāku zaudējums un nabadzība, ko var atpazīt detaļās, neaizēnojot iespēju sevi pilnveidot un pierādīt mācībās. 

Dinamisks bērnu detektīvs mazajiem sākumskolēniem, kuri paši jau prot lasīt. 

Ilustrācijas: Hillars Metss

Tulkotāja: Daila Ozola

Izdevniecība: Pētergailis

"Ko darīt, ja esi kails pilsētā. Rokasgrāmata" 2023

AAA_6129SK

Aleksandru Rundi esam iepazinuši ne vienā vien bērnu ilustrāciju grāmatā, rotaļīgi raibajos un ekspresīvajos "Burmemme", "Radio Popovs", "Gads, kad ieradās bites" (un daudzās citās) zīmējumos.

"Ko darīt, ja esi kails pilsētā. Rokasgrāmata" ir Rundes maģistra darbs, kura ietvaros tapušas ilustrācijas un teksts rokasgrāmatai, kā arī skulptūra. Iztēlojies, ka atrodies pilsētā gluži kails. Kā rīkoties, ko darīt? Slēpties, doties uz nūdistu pludmali, piezvanīt mammai vai ļauties kailmodeles darbam? Šajā miniatūrajā grāmatiņā atradīsi 23 ieteikumus rīcības plānam. Tā, ka nākamajā reizē, atrodoties kailam pilsētā, tev nebūs jādomā, ko iesākt, atliks tikai izvēlēties piemērotāko  variantu.

Runde humoristiskā un asprātīgā veidā izspēlē kailsituācijas, kas racionāli iederās neierasti ierastās situācijās, atkarībā, kādā vidē un sociālajā grupā atrodamies. Nosapņots scenārijs, sapnis, kuras centrā ir pati māksliniece Aleksandra. 

Kailums šeit ir atrodams gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Atkailināties, būt neaizsargātam, izģērbtam, atklāties, būt viegli ievainojamam. Neordinārā situācijā spēt atrast sev vispiemērotāko risinājumu, lai spētu baudīt dzīvi, būt pašam sev, nebaidīties izcelties, būt ārpus pūļa. 

Miniatūrs mākslas darbs, kurš ar humoru ļaus paraudzīties uz cilvēku kailumu. Gan fiziski ārējo, gan iekšējo. Grāmata kā daļa performances, kurā katrs atkailinās pēc savas uzdrīkstēšanās. 

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"The Housemaid" 2022

AAA_6194SK

Beidzot! Sagaidīju šogad psiholoģisko trilleri, kuram varu piešķirt 4 zvaigznes. Šis noteikti ir viens no tiem trilleriem, kas aizraus plašu auditoriju, ļaujot neskaitāmas stundas iegrimt grāmatas lappusēs ar aizturētu elpu. Šeit gan jāpiebilst, ka šis psiholoģiski sadzīviskais trilleris pārsteigs visvairāk tos, kuri vismazāk būs lasījuši šāda tipa spriedzes darbus, kur darbība pārsvarā norisinās ģimenes ietvaros mājvietā. Lai arī šādi darbi, kā "Aiz slēgtām druvīm" savairojušies kā sēnes pēc lietus, Frīdas Makdeinas rakstības stils ir spraigs, ass un prasmīgi noslīpēts- pat neskatoties uz iepriekš lasītiem elementiem un aizdomu ēnas, no romāna nav iespējams atrauties. Es burtiski tam pielipu pusotras dienas laikā, apzināti atslēdzoties no sociālajiem tīkliem, kas zagtu manu uzmanību.

Es baidos atklāt niecīgākās detaļas, lai tev kā lasītājam nepazustu pārsteiguma elements. Savā ziņā pat oriģinālais sižeta apraksts atklāj pārāk daudz nevajadzīgas detaļas un pagriezienus. Ja lasot trillerus, tev tāpat kā man ir svarīgs nezināmais pārsteiguma elements, iesaku mesties iekšā "The Housemaid" iepriekš neko daudz par to nelasot. Katrā ziņā šis ir viens no spilgtākajiem psihotrilleriem, kas iznāk šogad arī latviski.

Kā jau noprotams pēc nosaukuma, stāsts ir par Vinčesteru māju (greznu savrupnamu), kurā par mājkalpotāju ierodas strādāt jauna meitene Millija, kurai ir kāds noslēpums, ko jaunajiem priekšniekiem nevēlas atklāt. Taču arī Vinčesteri nav tādi, kādi sākumā izliekas...

Ja patīk trilleri ar psiholoģiski trakiem elementiem, spriedzi un varen daudz dīvainiem personāžiem, kas robežojas ar ārprātību-tad šis romāns ir tev!

Ps. Meklēšu arī grāmatas turpinājumu "The Housemaid's Secret ", jo nobeigumā var nojaust, kurp virzās šis stāsts.

4 zvaizgnes
 

Kirana Milvuda Hārgreiva, Toms de Frestons

"Džūlija un haizivs" 2023

Kiran Millwood Hargrave,  Tom de Freston

"Julia and the Shark" 2021

AAA_5584SK

"Tas bija kaut kas akls un skaists, un biedējošs, tāds, kas nirst cauri tumsai, cauri vēsturei, cauri mūsu bākai un maniem sapņiem." (172.lpp.)

"Tu esi skaista visos niekos, sīkumos.."- tā man gribas teikt par šo grāmatu. Grāmatu, kuru paņemot rokā, klusām jānopūšas, cik tā ir skaista, cik apmīļota, cik izlolota. Fascinējoša visās lappusēs, krāsu kombinācijās, ilustrācijās, detaļās, niansēs. FANTASTISKA. Tāda, kādu man pašai gribētos sarakstīt. (:D)

Vai nav skaists kopdarbs rakstniecei un māksliniekam, kas ir pāris arī dzīvē?! Toma de Frestona melni dzeltenās pludinātās ilustrācijas dramatizē pašu stāstu, ienes tajā dziļāku dimensiju, spēlējas ar gaismēnām, sapludinot reālo ar nenotverami gaistošo. Sapņu pasaule, kurā nav nospraustas realitātes līnijas, spēlējas ar fiziskajiem lielumiem, viscaur ievijot debessputnu un okeānhaizivs elementus. 

Lielisks ir pats stāsts par desmitgadīgo Džūliju, kura uz pāris mēnešiem ar ģimeni pārceļas no Kornvalas un ziemeļu salām, kur, kamēr tētis darbojas ar bākas sistematizāciju, mamma dodas okeānā meklēt teiksmaino Grenlandes haizivi. Kamēr vecāki ir aizņemti savos strīdos un darbos, tikmēr Džūlija savu vientulību ar kaķi Nūdeli mēģina kliedēt, sadraudzējoties ar vietējo puisi Kinu.

Un lieliskas ir ilustrācijas, no kurām nav iespējams atrauties. Okeāna radības, bākas un emociju viļņi ir vētraina kombinācija varenam stāstam. Kiranai Milvudai Hārgreivai tas ir izdevies par visiem 100%.

Maziem, lieliem un visiem pa vidu! Vecākiem, skolotājiem, skolēniem, radiniekiem un kaimiņiem. "Džūlija un haizivs" laužas ārā spēcīga grāmatmīlestība, kurā noslīpētās detaļas spēj ieraut gan dzelmē, gan parādīt visspožākās zvaigznes. Viss, kas saskatāms ārpusē, un viss, kas tikai ar maņām uztverams iekšpusē- trausls, rets un mežonīgs, kā cilvēka prāts.

"Džūlija un haizivs" runā par tādām notpietnām tēmām kā bulijings, pašnāvība, bipolārie traucējumi, šķiršanās un tuva cilvēka zaudējums.

5 zvaigznes no manis dāvāju neizdibinātajam okeānam. 

"Tā bija atbilde uz mammas tumsu, tas, kas viņu tur bija ievedis un varēja atkal izvest ārā." (173.lpp)

Tulkotāja: Renāte Punka

Izdevniecība: Jānis Roze

"8 MĪLESTĪBAS LIKUMI" 2023

Jay Shetty
"8 Rules of Love: How to Find It, Keep It, and Let It Go" 2023

AAA_4669SK

Mārketings, sabiedriskās attiecības, zīmolvedība- tas ir tas, ko mēs nudien varam mācīties no bijušā mūka, stāstnieka un podkāstu veidotāja Džeja Šetija. Ar seno zinību gudrībām, saviem pieredzes stāstiem un apkārtējo pieredzēto, viņš izvelk kodolīgo esenci un pasniedz to viegli uztveramā un hipnotizējošā veidā. Fokusējoties uz savas personības prezentēšanu, pasniegšanas veidu, personīgo uzrunāšanas taktiku, Šetijs ir radījis harismātiskas personas iespaidu, kurai seko tūkstošiem pielūdzēju un apbrīnotāju visā pasaulē, tai skaitā arī pasaules līmeņa zvaigznes. 

Džeja grāmata "Domā kā mūks" saasniedza bestsellera statusu, tāpēc nav brīnums, ka arī jauno grāmatu par 8 mīlestības likumiem, aprīs kā gardu kumosu. Galu galā laime un mīlestība ir viss pēc kā mēs tiecamies. Un mīlestības šajā grāmatā ir pārpārēm, brīžiem pat šķiet, ka lasītājs peldas visaptverošā mīlestības jūrā, kurā ir tikai viens solis līdz noslīkšanai.

Visupirms- mīlestība pret sevi, lai spētu sniegt cieņpilnu mīlestību partnerim un visiem pārējiem, jo kas gan mēs esam, ja nevaram dalīties mīlestībā, vai ne?! Džejs Šetijs dalās savā attiecību pieredzē, neslēpjot arī kļūdas. Man personīgi pārsteidza, ka persona, kas ir kādreiz bijis mūks, velta savu uzmanību tik ārišķīgām lietām, piedevām viegli atspēkojot savu nezināšanu dimantu mārketēšanas vēsturē. Personai, kura ir mīlestības vēstnesis, vajadzētu uzzināt par asiņaino dimantu izcelsmi.  

Nav tā, ka vēstījums būtu kāds jaunatklājums, vai pārsteigums, it sevišķi, ja pašpalīdzības grāmatas atrodas jūsu grāmatu plauktā. Šetijs savus mīlestības likumus ir veidojis, ņemot par pamatu seno gudrību un mūsdienu zinātnes zināšanas, par pamatu ņemot vēdiskos jēdzienu, ko pats attiecinājis uz mūsdienīgajām attiecībām. Grāmatā ir arī konkrēti uzdevumi, ko var izmēģināt praksē, lai nostiprinātu paustās zināšanas. Tāpat ir arī radītas meditācijas. Audiogrāmatā, ko ierunājis pats autors, šīm meditācijām ir īpaša nozīme, kuras klausoties, var reizē fokusēties uz pašu meditāciju. 

Abstrahējoties no ārējās spozmes un mārketinga, jāatzīst, ka pats vēstījums ir vienkārš, bet nozīmīgs. Man gribas teikt, ka, lai arī tas izklausās idealizēti un butaforiski, virzīties uz tādām mīlestības pilnām ttiecībām, kādas tās apraksta Šetijs, ir jābūt ikviena pāra dienas plānā. Tas, protams, būtu ideālajā pasaulē, kur mēs mīlam sevi, partneri un apkārtējos, veidojot sabiedrību, kurā katram ir iespēja un laiks realizēt savus sapņus. Man ļoti patika, ka Džejs ir kategorisks pret jebkādu varmācību atiecībās, ar konkrētiem piemēriem arī parādot, kā to atpazīt, tāpat vietām norādīja, ka  atsevišķos gadījumos svarīgi vērsties pie speciālistiem. Un, protams, pats pirmais un galvenais, uz ko fokusējas šī grāmata- iemācīties būt ar sevi, un iemīlēt sevi, nevis gaidīt atzinību no pārējiem. Patiesībā, pirms pirmais punkts nav izpildīts, nav jēgas virzīties uz nākamo, lai meklētu mistisko mīlestību attiecībās.

Lai ikvienam izdodas atklāt mīlestību sevī un ārpus!

3.6 zvaigznes

Tulkotāja: Aiga Veckalne

Izdevniecība: Helios

"Kas aug parkā" 2023

Катерина Міхаліцина , Оксана Була
"Хто росте у парку" 2016

AAA_5377SK

Mazais zaļais koka sējenis (no sēklas bez pārstādīšanas izaudzēts jauns augs), izspraucies laukā no zemes un brīnās, kas gan viņš būs, kad izaugs? Kam būs līdzīgs no visiem tiem daudzajiem staltajiem un varenajiem kokiem, kas izslējuši savus zarus lielpilsētas parkā. Bērzs, ozols, osis, liepa, kļava- tie ir tikai daži no kokiem, kurus uzrunā mazītiņais sējenis, lai noskaidrotu, no kā tas viņš īsti cēlies. Koku parkā nav mazums, viens par otru skaistāki un īpašāki, izceļoties ar dažādo lapu vainagiem vai rotājoties ar bārkstiņām, ogām, zīlēm vai kastaņiem. 

Ukraiņu autoru grāmata mazos lasītājus iepazīstina ar kokiem mums apkārt, māca atšķirības zīmes, ko varam nolasīt mizā, zaros un lapās, tajā pat laikā vēstot par cikliskumu, kurā no jebkuras sēkliņas izdīgst vareni koki. Var vilkt arī līdzības ar cilvēkiem- ikviena vēlmi atrast savas saknes, izcelsmi un piederību.

Zaļā krāsa visās nokrāsās un gammās akvareļotas triepienu pieraibināta visā grāmatas garumā, ienes dzīvību un prieku- fantastiski mīlīgajās ilustrācijas koki atdzīvojas un ieņem dažādu personību cilvēciskās rakstura īpašības. Un tam visam pa vidu mazais, necilais sējenītis, ko ikdienā tik grūti pamanīt, aicina palūkoties dziļāk- pētīt detaļas dabā, pamanīt visniecīgākos radījumus un augus. Un to visu ieraudzīt tepat pilsētas parkā. 

Grāmatiņa visvairāk piemērota būs pirmsskolas vecuma bērniem vai nesen kā lasītmācību uzsākušam bērnam. Tāpat arī ar ģimeni ņemt līdzi grāmatu dabā un sameklēt katru grāmatas varoni parkā vai mežā. 

Grāmatu sērijā ir arī grāmata "Kas aug dārzā" un "Kas aug mežā". Ļoti ceru, ka arī šīs daļas tiks tulkotas latviski.

4 zvaigznes

PS. Mans bonus ieguvums no grāmatas- tagad zinu, ka mazo dīgstu no koka sēklas patiesībā sauc par sējeni.

Tulkotājs: Māris Salējs

Izdevniecība: Baltais valis
 

Linda Nemiera

"Svēto laiks" 2023
 

AAA_4894SK

"Jo, gluži kā no veciem kokiem sulas aziet, tā no večiem un vecenēm prieks aizsūcas." (93.lpp.)

Par bailēm vien man jāpiešķir 4⭐️
Ceru, ka šonakt aizmigšu.
 

Tā es ierakstīju ap pusnakti, kad biju tikko kā pabeigusi pēdējās lappuses no Lindas Nemieras grāmatas "Svēto laiks". Aizmigt es aizmigu, neskatoties uz to, ka sajutos atkal kā bērnībā, kad lauku mājā pie vecomātes nekuriene, tumsa un zemie logi, pie kuriem gatavs pielavīties jebkurš izdomātais tēls, neļāva ierausties mierpilnā miegā. Tad vienīgais veids kā nomierināties un aizdzīt bailes, bija segas pārvilkšana pār galvu, elpojot tumīgi sakarsēto gaisu, līdz sirdsdarbība nomierinās. Un drošības labad arī kāju neatstāt neapsegtu, bet ievilkt siltumā zem vatētās segas.

Patiesībā es neesmu bailīga, vismaz bailes nav tās, kas mani atturējušas vienu doties piecos un vasarās pat četros no rīta 12, 20 un pat 30km garās meža pastaigās, kur sastapto dzīvnieku skaņas, zaru brikšķi un egļaino mežu biezokņi paši par sevi liekas neomolīgi. Bet Linda Nemiera savā grāmatā ir spējusi radīt baismīgu atmosfēru un sajūtu, kas aizlien aiz ādas, elpo pakausī un uzmācīgi vēro no kaktu tumsas.

Neskatoties uz to, ka paši mistiskie/šausmu elementi nav nekas jauns vai nezināms (miglas vāli, kurā nomaldīties, ēnas, kas pārslīd, ciema nostāsti un baismīgi dzīvnieki), tieši spraigums un mistikas pilnā atmosfēra ir stāsta atslēga, kas burtiski soli pa solim liek iejusties galvenās varones ādā. Nepārprotiet mani- tā nav vēlme identificēties ar Žannu, kura kā antivarone ir agresīva, iedomīga, nepacietīga, rupja un augstprātīga. Bet mirklī, kad stāstā pilnīgā nekurienē ar mistiskiem un spocīgiem notikumiem galvenā varone ir palikusi viena pati, nepamet sajūta, ka arī pats lasītājs ir ieslodzīts šajā noladētajā ciematā, kurā aizsaule ir cieši savijusies ar šo pasauli. 

Par ko tad ir "Svēto laiks"? Nekustamo īpašumu aģente Žanna, kura iestigusi parādos līdz ausīm, dodas uz jauno projektu Pierīgas ciematā nekurienes vidū. Meklēdama glābiņu no saviem vajātājiem, viņa nolemj kādu laiku paslēpties pamestajā jaunmāju ciematiņā, pirms atrast mājām jaunos saimniekus. Jaunbūvētais ciemats, kurā neviens nav dzīvojis gadiem, nebūt nedod to mieru, ko Žanna ir meklējusi, jo glabā senus noslēpumus, jeb kā vietējie saka- tā vieta ir nolādēta.

Šis ir tāds latvisks šausmu gabals, kura pamatā ir latviešu māņticības pielūgsme, saredzot traģiskos notikumos ļaunas zīmes, mirušo dvēseles, kas nerod mieru, nolādētas vietas. Man patika, ka paralēli mūsdienu un sendienu stāsta līnijām, ir ievīti īsi frangmenti no vecticībnieku intervijām, kurās tiek minēti ticējumi, aizliegumi un tradīcijas. Tā kā neesmu iedziļinājusies vecticībā, šis bija interesants ieskats par dažiem noteikumiem, kuri ticības pārstāvjiem ir jāievēro.

Grāmatas noslēgumā paliek dažādi neatbildēti jautājumi rakstniecei, bet, vai tad ārpasaulīgajam ir reāli izskaidrojumi, kā tikai versijas, ko paši ļaudis izprāto?!

Kā jau minēju- atmosfērai šeit ir milzu nozīme- oktobris, novembris- veļu laiks ir vispiemērotākais šai miglas un skrapstoņu pielietajai grāmatai, bet es varu droši apgalvot- lasot vienai milzu mājā, kad aiz loga izveidojušies miglas blāķi- radīs vajadzīgo atmosfēru, lai nakts miegs tiktu aizbaidīts ar zaķa cienīgu ātrumu.

PS. Šī bija man pirmā grāmata no Lindas Nemieras, cik noprotu, šī ir pavisam atšķirīga, bet tieši latviskais baismīgums, kurā nav aiztaupīta karstasinība un spraigums, mani burtiski ievilka lappusēs. (Nākamreiz gaidīšu erotiskās ainas vismaz lappuses garumā. :D)

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Odrija Hepbērna Apburošā" 2023

Donald Spoto
"Enchantment: The Life of Audrey Hepburn" 2006

AAA_4827SK

"Mana karjera man ir pilnīgs noslēpums..[..].. Es nekad nebiju domājusi kļūt par aktrisi, nedomāju, ka filmēšos filmās, nekad nebiju domājusi, ka viss notiks tā, kā notika." (99.lpp.)

Visiem kino leģendu mīlētājiem, kuriem patīk pazaudēties un aizsapņieties biogrāfijās, tādejādi izdzīvojot leģendas, lielo ekrānu zvaigžņu uzmirdzēšanu, spozmi un norietu. Nav noslēpums, ka kvēli pielūgto zvaigžņu dzīve nav mazāk filmas vērta, kā pašu izspēlētās lomas, piedzīvojot smagus zaudējumus, karstasinīgus mīlas stāstus, ceļojumus, laikmeta traģiskos notikumus un ģimenes drāmas. Arī apburošās Odrijas Hepbērnas dzīve ir filmas scenārija cienīga, nepasargājot aktrisi no neskaitāmiem zaudējumiem, ciešanām un holivudiskām epopejām. Un tomēr, laikā, kad tik daudzas aktrises tika dievinātas, Odrija spēja saglabāt savu unikalitāti, atšķiroties no tā laika sievišķīguma vadlīnijām.

"Man tika dots nepateicīgais uzdevums informēt Odriju, ka studija var lūgt viņai polsterēt krūtis gan uz ekrāna, gan ārpus tā. Taču viņa bija nelokāmi pārliecināta, ka izskatu nemainīs,-būs pati vai nebūs nekas." (121.lpp.)

Odrijas neparastais akcents (Tēvs-anglis, māte- nīderlandiete) bija reizē sodība un trumpis, kas viņu izcēla starp citiem kolēģiem, savukārt baletā noslīpētā stāja, smalkā miesas uzbūve un grācija, piesķīra viņai elegantu tēlu visā dzīves garumā. Piedzīvojusi karu un savas ģimenes nonākšanu trūkumā, Odrija jau no agrām dienām ar izskatu un talantu mēģināja sagādāt iztiku savai ģimenei. Rūpes par citiem atbalsojas arī dzīves nobeigumā, kad Odrija dodas uz Āfrikas valstīm, lai būtu labās gribas vēstnese, pievēršot uzmanību mirstošajiem bērniem. Būšana zvaigžņu spozmē, nav bijusi Odrijas mērķtiecīga izvēle, kā saka pati aktrise, tā ir tikai likumsakarīga nejaušība, kura aizvedusi viņu līdz kino ekrāniem.

Man personīgi visvairāk uzrunāja tieši Hepbērnas bērnības dienu stāsts, dzīvojot dažādās valstīs, piedzīvojot kara gadus, trūkumu un ciešās attiecības ar māti, tikpat interesanti bija uzzināt par Odrijas darbošanos UNICEF, atsakoties no ierastajiem zvaigžņu labumiem, un no sirds ieguldoties šajā labdarības darbā.

Grāmatas lielāko daļu aizņem konkrētu filmu pieminēšana, aktieru savstarpējās attiecības, peripētijas un filmēšanas process, kas personīgi mani uzrunāja vismazāk. Es, protams, esmu skatījusies tādas filmu klasikas kā "Brokastis pie "Tifānija""" un "Romas brīvdienas", bet daudzas no slavenajām filmām man neko neizteica, līdz ar to papildus šai biogrāfijai ir vērts noskatīties šeit pieminētās filmas un apskatīties aktierus, kas ir mazāk zināmi manai paaudzei, lai rakstītajam  tekstam veidotos arī vizuāla sapratne.

Odrijas Hepbernas tēls pats par sevi ir kā zīmols, kas neskaitāmos žurnālos vēljoprojām tiek tiražēts, atstājot pašu Odriju (bez vizuālās spozmes) otrajā plānā. Tāpēc bija interesanti uzzināt, cik patiesi vienkārša un piezemēta ir titulētā aktrise. Man gribētos vairāk par Hepbērnas personību, mazāk par filmu tapšanas aizkulisēm. 

"Amerikā viņa aizsāka pavisam citu stilu un 1953.gadā bija tāda jaunpienācēja, kuru ne ar vienu citu nevarēja salīdzināt." (121.lpp.)

3.5 zvaigznes

Tulkotājs: Armīns Voitkāns

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Samsona ceļojums" 2014

Annette Mierswa
"Samsons reise" 2011

AAA_4874SK

"Es vakar redzēju nāvi, un tā bija pilna dzīvības." (133.lpp.)

Nebiju domājusi, ka aiziešanu un atvadas var aprakstīt tik gaisīsi gaiši un cieņpilni. Ikviens, kuram mājdzīvnieks ir bijis vairāk par četrkājainu dzīvnieku, ar visām maņām sajutīs, cik liela var būt mīlestība pret dzīvo radībiņu, un, cik milzonīgas ir skumjas, kad no tuvākā drauga ir jāatvadās. Man nekad nav bijis suns, bet stāsts par desmitgadīgo Matsu un viņa labāko draugu Samsonu, mani aizkustināja līdz saules pinumam, jo šis nav tikai stāsts par bērna pieķeršanos spalvainajam kustonītim, šis ir stāsts par dzīves un nāves trauslo līniju, pazaudēšanos un atrašanos kāda tuva cilvēka zaudējumā.

Matss un viņa mamma dzīvo katrs savā kosmosā, jo mamma pēc tēta nomiršanas ir tik aizņemta ar savu pasauli, ka Matsam vienīgais tuvākais draugs ir suns Samsons. Taču Samsons, kurš ir sasniedzis jau pieauguša večuka vecumu, vairs nevar pavadīt dienas daudzoties un rotaļājoties ar mazo puiku. Nespējot pieņemt domu, ka Samsonam ir jāmirst, Matss nolemj mērot ceļu pie daudzus gadus nesatiktā vecotēva, kurš apmeties uz dzīvi meža ieskautā nekurienē. Dodoties atpakaļ uz vietu, no kurienes Samsons ir nācis. Tā nu abi draugi dodas pēdējā Samsona ceļojumā.

Grāmata sola "domāt, priecāties un skumt"- tieši tik precīzi tā arī izpilda savu solījumu, bet pāri visam šeit mutuļo beznosacījuma mīlestība, cilvēku sirsnība, izpalīdzība un vēlme pakāpties soli pretīm, lai sadzirdētu viens otru. 

Iesaku! Kā lieliem, tā maziem. Suņu īpašniekiem jo īpaši!

Grāmata, kas atver sirdis.

4 zvaigznes

Tulkotāja: Inga Karlsberga

Mākslinieks: Mārtiņš Zutis

Izdevniecība: Jānis Roze

"Liekais" 2023

Prince Harry
"Spare" 2023

AAA_4186SK

"Ne jau patiesībai bija nozīme. Svarīgi bija cilvēkus turēt uz izmestā neziņas āķa." (389.lpp.)

Šķiet, ka interese par publiskām personām, citu netīro veļu un baumām ir ierakstīta cilvēces apziņā. Lai cik izglītoti, inteliģenti un kulturāli mēs neizliktos, nekas nav gadsimtiem mainījies, kopš nāvessodu izpildes pilsētu laukumos pulcējās visas sabiedrības pārstāvji, lai ar akmeņiem vai vārdiem noslānītu notiesātos.

Statistika Latvijā pačukst priekšā- jau kuro gadu pirmo top pirktāko žurnālu ieņem tādi izdevumi kā "Privātā dzīve" un "Kas jauns". Pircēju maciņi izdara savu izvēli. Baumas, paparaci un dzeltenā prese spēlē vadošo lomu arī šajos prinča Harija ( kā izrādās īstajā vārdā- Henrijs Čārlzs Alberts Deivids) emuāros, ko sarakstījis "spoku rakstnieks"- šķiet, ka visa apzinīgā dzīve pagājusi nemitīgā cīņā un stresā, nespējot cīnīties par savu patiesību. Savā ziņā šī grāmata, lai cik skandaloza pati par sevi pat pirms izdošanas tā nebūtu, ir Harija rupors, lai spētu izstāstīt savu versiju. Cik daudz no tā ir patiesība, cik daudz mārketinga taktiskais gājiens, tā arī paliks kaut kur kuluāros, galu galā, skandāli ir tie, kas pārdod, lai cik skumīgi tas nebūtu. 

Tā kā esmu lasījusi vairākus biogrāfiskus darbus par karaļnamu, mani nebūt nepārsteidza ģimenes emocionālais saltums vienam par otru, kurā pietrūkst mīļuma, atklātuma un cilvēciskas draudzības. Tas viss pazūd aiz asistentiem, pienākumiem, etiķetes, noteikumiem un savstarpējās cīņas un greizsirdības.

Piedzimt karaliskajā ģimenē, neskatoties uz to, ka esi tikai otrais, liekais vai rezervists, nenāk bez maksas. Par visu ir jāmaksā. Pat Karaliskajā ģimenē. Pat, ja šī samaksa ir privātums.

Es neesmu ne komandā princis Harijs, ne princis Viljams, tāpēc man ir neitrālas sajūtas lasot šo visu epopeju, bet manī ir milzu empātija pret to jaunekli, kurš iestrēdzis savās atmiņās, nespējot pats tikt galā ar mātes zaudējumu un spriedzi, ko rada nemitīga izvazāšana pa presi un sabiedrības nosodījums. Dažkārt brīnos, kā iespējams, ka mūsdienās var publiski izteikt rasistiskus izteikumus, nesaņemot par to sodu. Ne velti bijušās Harija draudzenes atteicās tikt publiski medītas no paparaci puses, novērtējot savu privātumu un brīvību augstāk par statusu un titulu, ko sniegtu ieprecēšanās karaliskajā ģimenē.

Jautājums ir- kā vērtēt šo grāmatu- vai neredzamā rakstnieka prasmi izvilkt laukā kodolīgākos un pikantākos dzīves mirkļus, vai paša Harija piedzīvoto? Lai kā man gribētos šo redzēt kā paša Harija vēstījumu, es šeit vairāk saskatīju milzu komandas darbu, kas izvērtē, ko iebarot lasītājam, aizmirstot paša Harija balsi. Vietām bija sajūta, ka Harijs nav izaudzis no tā nobiedētā un vientuļā 12gadīgā jaunieša, kura ģimene nav spējusi sniegt atbalstu. Cik vientuļam jājūtas savā ģimenē, lai terapeites apskāviens nozīmētu ko vairāk, kā saruna ar savu ģimeni.

"Paps mani neapskāva. Jau normālos apstākļos viņam īsti nepadevās emociju izrādīšana, kā gan varētu gaidīt, ka viņš tās izpaudīs, šādas nelaimes pārsteigts?" (32.lpp.)

Savā ziņā Megana spēja iedot vienīgo, kas mazajam Harijam bija nepieciešams- ģimenes sajūtu, kurā iespējams izrunāties un saņemt apskāvienu. Vārds, kas mani burtiski trigerēja, bija "māmiņa", iespējams, ka angliski lasot, tas nebūtu tik uzkrītoši, bet tas vēl jo vairāk apliecināja, ka Harijs ir iestrēdzis agrajā pusaudžu vecumā un nav ticis tālāk. Tekstā daudz lieku, nevajadzīgu detaļu, kurās Harijs pats min, ka neatceras, kā tieši noticis. Kāda jēga minēt to, ko neatceras, tas izklausās pēc iespējas atkāpties no saviem vārdiem un nevajadzīgas informācijas, kas neko nemaina. Tāpat arī saturiskā uzbūve- īsi fragmenti no notikumiem, prasījās pēc kāda kopsaucēja, kas visu savienotu vienā plūstošā tekstā, vietām epizodes tik steidzīgi apraujas, ka nākas uzdot jautājumus- kas notika tālāk, kā šis atrisinājās utt.

Ja meklējiet skandalozu informāciju, visdrīzāk šo šeit neatradīsiet, bet tiem, kuri ar aizrautību seko Lielbritānijas karaļnama notikumiem un mīl biogrāfiskus darbus, šis var būt kā gards kumosiņš, it seviķi, ja lasītājs ir kvēls "komanda Harijs" fans. Atliek vien cerēt, ka princis Harijs atradīs to, pēc kā ilgojas un spēs dzīvot dzīvi, par kuru neinteresējas skaļi kliezoši tabloīdi un uzmācīgu paparaci kameras acis.

3.5 zvaigznes

"Es biju samierinājies ar to, ko man teica." (394.lpp.)

Tulkotāja: Ligita Lukstraupe

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Pazudusī meita" 2023

Anna Jansson
"Dotter saknad" 2019

AAA_4578SK

O, mums ir jauna rakstniece?!- bija pirmā doma, kad apskatīju jaunās grāmatas vāku. Dažkārt es pārsteidzu pati sevi, kādas asociācijas un domas man iešaujas prātā. Zviedru kriminālromāna autore mani pārsteidza vairākkārt, un pozitīvi.

Nezinu, kāpēc ir tik viduvēji vērtējumi goodreads platformā, bet šī pirmā grāmata no izmeklētāja Kristofera Barksa sērijas man patika daudz labāk kā cita Zviedrijā apbalvotā krimināldrāma. Tieši skandināviskā noir atmosfēra bija tā, kas ļāva izbaudīt šo pelēki drūmo stāstu. Mitrums, aukstums, allaž rudenīgi miglainais laiks, skarbie cilvēku tipāži, senas traģēdijas, kas vieno mazā ciemata iedzīvotājus, kuri viens otru pazīst kopš dzimšanas. Šādos stāstos maz kas ir romantizēts, šeit prasās pēc karsta kakao un ievīstīties dziļāk siltā pledā, iekurt kamīnu un ieslīgt nomierinošajā dzirksteļu sprakšķēšanā, ik pa laikam uzmetot baiļpilnu skatu uz logu, lai pārliecinātos, vai kāds no ārpuses nemanāmi nelūr iekšā apgaismotajā istabā.

Gluži kā nodotas stafetes kociņš, gadiem ilgi, šo ciešo kopienu nepamet neatrisināti jautājumi, kas met aizdomu ēnas uz visiem iedzīvotājiem.

Izmeklētājs Kristofers gadiem meklē atbildes, kas notika ar viņa meitu vecmeitu ballītē, kad Vēra ar draudzeni devās ezerā ar laivu. Draudzene tika atrasta nākajā dienā noslīkusi, bet Vēras līķis tā arī nekad netika atrasts. Kad tiek nogalināta Kamilla, kas vizuāli ir ļoti līdzīga pazudušajai meitai Vērai, Kristofers arvien vairāk uztraucas par kaimiņu meiteni Denīsi, kuras līdzība ar meitu burtiski satricina izmisušo izmeklētāju. Meklējot atbildes par senajiem notikumiem, atklājas arvien vairāk noslēpumu un netīru darījumu.

Nav pārsteigumu, ka galvenais izmeklētāja tēls ir dzīves sagrauts, vientuļš vīrietis, kurš meklē jēgu savai eksistencei. Arī pārējie tēli viens par otru ir nepatīkamāki, aizdomīgāki, noslēpumaināki un brīžiem uzmācīgi, tādejādi aizvedinot prom lasītāju no galvenā vaininieka. Autore neidealizē nedz vietu, kur notiek darbība, nedz savus varoņus, ļaujot viņiem būt dzīves un notikumu apbružātiem, robustiem un brīžiem dzīvnieciskiem, tajā pat laikā lasītājam ļaujot noslēpumus rakt laukā vienu pēc otra, lai pārsteiguma momentā iekristu bedrē, ko pats racis. Grāmatas nobeigums uzvedina uz nākamo sērijas daļu, atļaujot lasītājam nojaust virzienu, kurā dosies izmeklētājs.

Patiks tiem kriminālromānu lasītājiem, kuri izbauda skandināvu noir atmosfēru, kuras pamatā ir noslēpumi, ciemats, kur viens otru pazīst un problemātiski varoņi. 

PS. Lai arī es neesmu sēriju fane, tā kā šī ir pirmā daļa, tad izbaudīju šo grāmatu. 

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Dace Andžāne

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Pagalma enciklopēdija"
AAA_4506SK

Lielisks izklaidējošs un izzinošs gabals bērniem un pieaugušajiem, kas sagrāva dažu manu pārliecību par dzīvajām radībām, kas gadu gadiem iepotētas ar pasakām un citām steriotipiskām muļķībām, kas neatbilst patiesībai. (Ezītis neēd ābolus un sēnēs?)

Mūsu pagalmā arī viesojas britu īsspalvainais kaķis ar dzidri dzeltenām acīm, vandoties pa dārza dobēm, lienot zem žoga un ķerstot piemājas putnus. Timēr viņa samniece, kas mitinās pāris mājas tālāk, dzīvo pilnībā pārliecībā, ka viņas mīļais kaķis garlaikoti turas tikai mājas teritorijas iežogojumā. Eh, bet arī britu īsspalvainais kaķis, kas mitinājies pilsētas džungļos, kā Agneses Vanagas mīlulis, ir varen zinātkārs radījums, kurš drosmīgi dodas iepazīties ar visām dzīvajām radībām, ar ko pirmo reizi nākas saskarties pārvācoties uz laukiem. Pupuķis, bebrs, čūska, kurmis, ezis- šīs ir tikai dažas no radībām, ar ko iepazīstas galantais kaķis.

Dialogi sanāk tik dabiski, asprātīgi un komiski, ka vienu vakaru, kad turpinu pa stāstam lasīt šo grāmatu saviem bērniem vakara pasaciņas vietā, mēs visi skaļi smejamies.

Īpaši mani sasmīdināja satikšanās ar slieku un brūno lācīti, bet ikvienā stāstiņā ir atrasts kāds īpaši aizraujošs, mazāk zināms fakts par konkrēto dzīvnieku, kas, iespējams, pārsteigs arī tevi. 

Mani ļoti uzrunāja stāsta koncepcija, humoristiskā pieeja dialogiem un interesantie fakti. Lūdzu, turpinājumu!

4 zvaigznes

"Piedod, bet man jāsaka, ka manas kakas ir daudz labākas par tavējām. Cilvēki manas pērk veikalā un kaisa uz dobēm, lai viss labi augtu." (33.lpp)

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"En Den Dīno Šoko Loko Tīno" 2023

AAA_4527SK

Galvenais bija atrast pantiņu par sevi, pārējais ir mazsvarīgi. 

"Sandra iet uz upi,

Upē noķer krupi

Un aiz pakaļkājiņām

Nes uz savām mājiņām.

Mājās paņem dunci,

Pārgriež krupim punci

Un ar gardu mutīti

Apēd savu krupīti."

Šis ir kā mazliet atgriezties atpakaļ bērnības pagalmā vai skolas solā, kur skaitāmpanti, lai izvēlētos spēļu vadītāju, tika lietoti itin bieži, tāpat arī neskaitāmie ķircināmie panti skolā, lai izrādītu savu gudrību asprātīgāko un aizskarošāko apzīmējumu lietošanā.

Māris Rungainis apkopojis spilgtākos un interesantākos pantiņus, daudzus tik labi pazīstamus, citus savukārt nedzirdētus vai dažādi pārveidotus. Papildināti ar kolorītiem un spilgtiem Reiņa Pētersona zīmējumiem, kas padara skaitāmpantus atraktīvus, dzīvīgus un krāšņus, iemosojot tekstu kustīgās ilustrācijās. Savukārt interesantie Unas Smilgaines komentāri paskaidro pantiņu izcelsmi, nozīmi un pielietojumu.

Ar ko tad atsķiras šie panti- te palīdzēs autoru skaidrojums. "Skaitāmpanti ir īsi, ritmiski teksti, kurus lieto, lai noskaidrotu spēles vadītāju vai dalībniekus.", savukārt "ķircināmie panti ir īsi, humoristiska vai satīriska rakstura bērnu folkloras teksti, kuru funkcionālā vide visbiežāk ir skola".

Pantiņu lasīšana un skaļa skaitīšana veicinās valodas lietojuma izpratni, jaunu tekstu veidošanu, prasmi spēlēties ar vārdiem, atmiņas nostiprināšanu un reizē iemācīs ko tādu, kas, iespējams, ir palicis tikai kā vecāku bērnības mantojums. Arī kā iedvesma radīt savus ķircināmos pantiņus. Ja reiz apcelt, tad ar glanci.

"Jānītis uz skolu gāja,

Reizrēķinu nezināja.

Skolotāja divi lika,

Direktors ar bomi sita."
 

Jāsaka, ka daži no ķircinājamiem pantiem no pieaugušā skatu punkta veroties ir diezgan graujoši un apsmejoši. (piezīme un marš pie direktora!)

Izdevniecība: Liels un mazs

"Istabene" 2023

Nita Prose
"The Maid" 2022

AAA_4301SK

"Mollija Mutante. Robots Rumba. Pedantiskā Plānprāte." (159.lpp.)

Grāmata, kuru uztvēru kā izklaidējošu pasaku ar meksikāniskiem ziepju operas elementiem, atslēdzot racionālo urķējošo prātu, kas meklē caurumus, kuru ir ne mazums. Man grūti ielikt šo standarta trillera lauciņā, jo "Istabene" cauri visam romānam lauž kādas vienas konkrētas skaidras žanra robežas, ja vien neskaita dominējošo "kurš paveica noziegumu" līniju. Romānam uzņemot apgriezienus, autore arvien vairāk ieved lasītāju ziepju operas notikumos, kuros viss notiek tā kā notiek tikai tāpēc, lai ātrāk aizvestu līdz grand finale neticamajam nobeigumam. Bet, vai "Istabene" veica pašu svarīgāko uzdevumu mani izklaidējot? O jā, es izrāvu romānu vienā piegājienā, reizē galvā sacerot konspirācijas teorijas, kuras diemžēl neattaisnojās. 

Lieta, kas man vēl joprojām neliek mieru- vai autore smejas kopā AR galveno varoni Molliju vai PAR viņu. Katrā ziņā šī ir viena no tām grāmatām, par kurām visi ir vai nu sajūsmā, vai tik kritiski vīlušies, un zaudējuši jebkādu uzticību autorei. Ņemot vērā, kādus panākumus sasniedza šī kanādiešu redaktores debija, mēs noteikti sagaidīsim vēl kādu pārsteigumu no Nitas Prouzas.

Regency Grand viesnīcas istabene Mollija, kura ir savādāka kā pārējie, mēģina iekļauties sabiedrībā un pedantiski veikt savus pienākumus. Brīdī, kad VIP numuriņā tiek atrasts miris viesis, Mollija tiek ierauta virpuļojošā notikumu virpulī. 

Mollijas tēls ir spilgts un brīžiem humoristiski attainots. Vārdā nenosauktās diagnozes dēļ, lasītājs pārtop par mentālās veselības speciālistu, pēc pazīmēm mēģinot saprast, vai Mollijai ir autiskā spektra traucējumi vai kāda cita diagnoze. Līdz galam nav skaidrs, kāpēc Mollijas tēls brīžiem šķiet spējīgs uz rīcību, kāda iepriekšējā momentā pēc aprakstītā nav iespējama. Lai arī tas ir lieliski, ka tiek aktualizēts jautājums par sarežģīto ikdienu cilvēkam ar autismu, tomēr nepamet sajūta, ka tas tiek aprakstīts kā humoristisks joks, kurā mēs visi kopā pasmejamies par Mollijas ķibelēm un nespēju iekļauties sabiedrībā, trivializējot nopietno tēmu. 

Tas viss man atgādina krievu seriālu "Viesnīca Belgrada" un "Kuhņa", kurā ir neskaitāmas kuriozas situācijas un notiek neiespējamais. 

3.8 zvaigznes

"Tā ir ar tām sāpēm. Tās ir tikpat kā lipīga slimība. No cilvēka, kurš izjūt sāpes pirmais, tās izplatās pie tiem, kuri viņu visvairāk mīl." (174.lpp.)
 

Tulkotāja: Laura Romanovska

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Slepenā parole. Izlaušanās no pils" 2023

AAA_4389SK

"Slepenā parole. Izlaušanās no pils" ir jau septītā grāmata "Mākslas detektīvu" sērijā, kurā mazie un lielie lasītāji var iepazīties ar mākslas un kultūras pasauli aizraujošā un neierastā veidā. Galvenais bonuss, kas burtiski ievelk lasītāju grāmatā ir iespēja būt aktīvam dalībniekam šajā interaktīvajā grāmatas lasīšanā, kas neaprobežojas ar lapu šķiršanu, bet gan aicina uzmanīgi sekot līdzi notikumiem, paturēt prātā detaļas, meklēt uzdevumu atrisinājumus un mīklas, lai galu galā uzminētu galveno paroli, kas ir stāsta atrisinājuma kulminācija. 

Galvenā varone astoņgadīgā Pū ar māsu Pogu un omci Robi dodas ekskursijā uz gleznaino Rundāles pili, taču vienkāršā pils zāļu apskate pārvēršas par izlaušanās spēli, kurā dalībnieki nokļūst pagātnē, kļūstot par lieciniekiem svarīgiem vēsturiskiem notikumiem un nozīmīgākajām personībām. Līdzās ar kolorītajiem grāmatas varoņiem, par ceturto spēles dalībnieku kļūst pats lasītājs, izspēlējot mīklas un jautājumus par izlasīto.

Man jāpiekrīt grāmatas aizmugurē nodrukātajai Mias recenzijai, kurā viņa atzīmē, ka noderīgi būtu lasīt šo grāmatu kopā ar ģimeni. Atkarībā no vecuma grupas, iespējams, mazākajiem būs nepieciešama palīdzība un arī pieaugušajiem nenāktu par ļaunu atsvaidzināt savas zināšanas kultūrās vēsturē, mākslā un arhitektūrā. Tāpat arī šī aizraujošā izlaušanās spēles grāmata būtu noderīga vēstures stundās, jo aptver dažādus vēsturiski svarīgus laika posmus.

Tā kā lasīju grāmatu kopā ar bez piecām minūtēm desmitgadniekiem, varu teikt, ka šis arī varētu būt tas vecums, no kura būtu vispiemērotākais laiks individuālai lasītpieredzei (atkarībā, protams, no individuālā izpratnes līmeņa), savukārt mazākiem detektīviem noteikti noderēs pieaugušā palīdzība. 

Nenovērtējami kolosāls ir omces Robja tēls- viņa burtiski spridzina lappuses ar savu brīvo attieksmi, kolorīto ārieni un vienkārši fantastisko personību. Vairāk tādas omces mūsu sabiedŗībā un vairāk pārliecības par sevi!

Savukārt Elīnas Brasliņas ilustrācijas kā allaž ievieš tēliem dzīvīgumu, piešķirtot tiem neatkārtojamu individuālu rokrakstu. Krāsaini, vibrējoši, izteiksmīgi. 

4 zvaigznes

Izdevniecība: Neputns
 

"Man, lūdzu, espreso, kruasānu un laimīgu dzīvi!" 2023

AAA_4403SK

"Man, lūdzu, espreso, kruasānu un laimīgu dzīvi!" ir grāmata par sievieti, kura ir iestrēgusi, netiekot ne uz priekšu, ne atpakaļ. Iestrēgusi neapmierināta visās dzīves lomās- nespējot gūt gandarījumu karjerā, piepildījumu laulības dzīvē, sava ķermeņa pieņemšanā un bērnības traumu dziedināšanā. Lilija ir pazaudējusi sevi paši un alkas tapt pieņemtai kā allaž nākas meklēt vispirms ārpusē, tikai ar laiku pieņemot, ka, lai sadziedētos, vajag urķēties dziļāk, uzplēst visu arvien no jauna, jo sastapties ar sevi atkailinātu iespējams tikai zemākajos punktos. To var saukt par personības krīzi, to var saukt par sevis meklēšanu.

Lilija ir bez dažiem mēnešiem trīsdesmitgadniece, kura zaudējusi dzirksti pret gādīgo vīru, sadedzinājusi sevi ilgās darba stundās, piedzīvojot bezmiegu, trauksmi un depresiju. Arī terapeitu un ārstu apmeklējumi nenes rezultātus, nepalīdz arī distancētās attiecības ģimenē un pāri visam- destruktīvās attiecības ar ēdienu. Alkas pēc pārmaiņām aizved Liliju pie drosmīgas rīcības- doties trīs mēnešus brīvprātīgajā darbā uz valdzinošo un ievelkošo Franciju, lai mēģinātu saprast, vai pašreizējās attiecības un karjeras virziens ir tas, kam ziedot visu savu dzīvi. Šis laiks ar sevi, esot prom no ierastās komforta zonas, nāk ar jauniem izaicinājumiem, pārdomām un pats galvenais- sevis iepazīšanu. Soli pa solim ārējās vides pārmaiņas ievieš viesuļvētru arī pašas Lilijas iekšienē. Bet, vai laimīga dzīve rakstās ar taisnvirziena kustību?  

Grāmata, kura ieved smaržu un garšu pasaulē, kurā ir Francijas buķete, spilgti iezīmējot arī steriotipisko laimīgās romantikas zemi par ko sapņo tādi ziemeļnieki kā mēs. Iespējams, ka romantiskais vāciņš vedinās ilūzijā uz romantisku iemīlēšanās epopeju. Tomēr šis ir savs iekšējais apzināšanās un meklēšanas stāsts, kurā vīriešiem ir būtiska, bet pakārtota loma. Šis ir arī personīgais ceļš, kurā blakus ir Dievs, zaudējumi un cīņa ar sava ķermeņa veselīgu pieņemšanu. Es nevaru apgalvot, ka šis ir biogrāfisks darbs, it sevišķi laiks Francijā, bet šeit noteikti ir liela deva no autores piedzīvotā, kas ir ļoti atklāts, personisks un intīmi ievainojams stāsts gan par ēšanas traucējumiem, gan bērniņa ieņemšanas grūtībām.

Lai arī es pati mēdzu aizrauties ar literāriem salīdzinājumiem, mani personīgi traucēja to daudzums tekstā, gandrīz katrā atvērumā iespraudušies tādi salīdzinājumi kā- "pludmale bija gara kā franču hotdogs", "domas bija kā izbiruši iepirkumi mašīnas aizmugurē", "ceļš meta līkumus kā saburzīts audums" utt. To nomācošais vairākums mani izsita no līdzsvara, līdz es nespēju fokusēties ne uz ko citu. Iespējams, ka kādam citam tas padarīs tekstu tēlaināku. 

Šī grāmata kādu var sapurināt un nebaidīties izlausties no sava izmisuma burbuļa, kurā spoži laistāmies cauri sociālo tīklu greizajam spogulim, un nebaidīties lekt nezināmajā, jo- ko gan iespējams zaudēt, ja iekšēji viss jau ir zudis?

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Un tad neviens nav dusmīgs?" 2023

Toon Tellegen,  Marc Boutavant
"Is er dan niemand boos?" 2002

AAA_4320SK

Dusmas=ES. Dusmas bieži vien ir manī, zem manis, ārpus manis, ap mani, pie manis (negaidīti ciemos un uz palikšanu). Dusmas caur mani. Es ar dusmām.

Kad es iztēlojos dusmas- tās ir kaut kas milzīgs, tumšs un reizēm liesmojošs, sa/dedzinošs, kaut kas žņaudzošs un visaptverošs, kā degošas mājas dūmu mutuļi, no kuriem nav iespējams paslēpties un aizbēgt, un, sadegot, pāri paliek gruzdošas krāsmatas, paņēmušas līdzi visu gādīgi būvēto.

Nīderlandiešu autors, kuru es iepazinu ar drūmo un smacējošo grāmatu par Skolotāju Krāsni, dusmas iezīmē pavisam savādāk. Tik dažādi, krāsaini, emocionāli daudzšķaitnaini, kā es nekad nebiju iedomājusies. Caur cilvēciskajiem dzīvnieku personāžiem viņš izspēlē mazas etīdes, radot īsstāstiņus, kuriem nav ne sākuma, ne gala, vien spilgts acumirklis, kas emocionāli spēlējas par tēmu DUSMAS. Blakus tādiem zināmiem tēliem kā slieka, vāvere, krupis, ezis, pele, zilonis, ir arī man nezināmas radības kā klinšu damans un cauruļzobis ( vai nav kolosāls vārds?). 

Viens no asprātīgākajiem stāstiņiem ir par ziloni, kurš pats ar sevi sarunājas, uzmācīgi aizliedzot sev darīt lietas un pats tās aizrautīgi pārkāpjot. Tāpat arī neaizmirstams ir stāsts par vēža koferīti, kurā glabjas dažādas emocijas, kuras var nopirkt atkarībā no nepieciešamības. Nīgrums ir violets, sašutums zaļgans, bet niknums ir sniegbalts. Bet ir emocijas, kuras nevar pārdot, jo tās ir kas vairāk par skumjām. 

Krāsaini rotaļīgās un detalizētās Marka Butavāna ilustrācijas padara stāstus piemīlīgus, pozitīvus un priecīgus. Šī ir grāmata, ko vērts lasīt kopā dažādām paaudzēm, lai izrunātu un paskaidrotu metaforiskās nozīmes, kas brīžiem asprātīgā veidā tiek apspēlētas. Un emociju grāmatas nekad nevar būt par daudz, arī pieaugušo vecumā. 

Stāsts par krupi un skudru ir viens no maniem mīļākajiem. Tajā krupis ir dusmīgs un skudra palīdz izdomāt, ko ar tām dusmām varētu darīt. Aprakt un uzlikt klintsbluķi, aizmirst un uzbūvēt priekšā sienu, aizpeldināt uz jūru un ļaut tām norimt bangās, pārkrāsot citā krāsā vai aizsviest. Lasu šo grāmatu Dziesmu svētku laikā par to kā krupis ar slieku prāto, ka var taču dusmas aizdziedāt un aizdejot, jo "To niknums nespēj paciest. Tad tas novīst." Tas ir tik precīzi. Man liekas visa latviešu tauta šajā nedēļā aizdziedāja un aizdejoja visas savas sakrātās dusmas. Un vismaz uz mazu brītiņu palika vieglāk. Šo stāstiņu var pārlasīt vēl un vēl un vēl. 

Ko tu izdarītu ar savām dusmām?

Tulkotāja: Inese Paklone

Izdevniecība: Liels un mazs

"Tālie tēvi" 2023

Marina Jarre
"I padri lontani" 1987

AAA_4359SK

"Tālie tēvi" iedalās trīs nogriežņos (bērnība, jaunība, briedums)- "Gaismas loks", kurā autore gluži kā kino stopkadros attin atpakaļ bērnības ainiņas Latvijā, "Žēlums un dusmas" savukārt tiek parādīts skolas un pusaudžu laiks Itālijā un "Kā sieviete"- jau dzīvi briedumā, aprakstot sarežģītās attiecības ar māti un tuvajiem cilvēkiem, kā arī politisko vidi, kas attaino sabiedrības valdošo varu tā laika Itālijā.

Lai arī kopstāsts ir lineārs, tomēr viscaur romānam jūtama autores lēkāšana laikā, it sevišķi tas parādās bērnības atmiņās, kurās gluži kā sarunā ar draugiem, ainiņas uzzibznī ar klātesamības efektu, pārejot no vienas tēmas citā un atkal atgriežoties pie jau iepriekš paustā. Teksts reizē ar autori iet cauri šiem sievietes pieaugšanas posmiem, piemēram, bērnības sadaļa sarakstīta tā, it kā mums to aizrautīgi vēstītu pati desmitgadīgā vai piecgadīgā Marina- draiskulīgi, aizrautīgi un rotaļīgi, savukārt brieduma periods nāk plūstoši reizē ar atmiņām par pagājušo dzīvi.

Piedzimusi Latvijā ebreju uzņēmēja un itāļu pasniedzējas ģimenē, Marina kopā ar savu māsu Annalīzu, sauktu par Sisī, desmit gadus pavadījusi Rīgā.

Bet tā nav 20to, 30to gadu Rīga, ko mēs varam lasīt latviešu romānos. Augot vāciskā vidē un runājot vāciski, Marinas viens no retajiem kontaktiem uz latviešu valodu bija atsevišķas sarunas ar pastnieku un latviešu valodas stundas skolā.

Ilgā un dramatiskā vecāku šķiršanās mazo meiteņu dzīvi apvērš kājām gaisā, lai gan abu māsu atmiņas par piedzīvoto atšķiras. Tieši mātes emocionālā atsvešinātība un agrā tēva zaudēšana, atstāj Marinas dzīvē neizdzēšamas rētas, ik pa laikam spēcīgi atbalsojoties, it kā meklējot pierādījumu neesošajai mātes mīlestībai un līdz galam neiepazītajam tēvam. 

Tāpēc arī savos atmiņas stāstos Marina īpašu nozīmi piešķir sarežģītajām attiecībām visas dzīves garumā, kā arī sieviešu un vīriešu lomai viņas dzīvē, uzsverot, ka tieši vīrieši ir tie, ar kuriem viņai vieglāk ir bijis būt pašai. "Caur sievietēm mani ir sasnieguši tēvi, kad staigāju pa kalnu akmeņainēm, un viņi nodeva man klinšainus sava mantojuma fragmentus, bastarda piederību valdiešiem, neuzticīgu, nākušu caur gadsimtiem no vectēva Džoanni Danieles senčiem, smagu un skopulīgu, taču neatņemamu mantojumu." (213.lpp.)

Starp rindiņām lasās nepieņemšanas skumjas, pieskārienu alkas un mīlestības izmisums, kurā bieži tikai vēstulēs ir iespējams sajust mazlietiņ tā maiguma, kas nekad nav izrādīts ikdienā. 

"Viņas nelaimīgums gūlās pār mani kā tāls, augsts, taču tumšs mākonis."

"Tālie tēvi" ir smalkjūtīga atkailināšanās, ieplūdinot dažādu valodu, reģionu krāsas, reizē attainojot trauslo līniju starp asinsradiniekiem un neremdināmās alkas tikt atzītam un mīlētam. Literatūras gardēžiem, kuriem gribas pa mazam malciņam baudīt kosmopolītisku kokteili, kurā literatūrai un valodai ir milzu nozīme. Un reizē šī ir Rīgas spoguļošana, tik sveša un mazlietiņ citādāka.

3.6 zvaigznes

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Jānis Roze

Agustina Bazterrica 
"Cadáver exquisito" 2017

AAA_4275SK

BRĪDINĀJUMS- GRĀMATĀ IR BRUTĀLAS UN VARDARBĪGAS AINAS!

Es tevi izaicinu- izlasīt šo grāmatu līdz galam, jo gluži vienkārši šī reiz ir tā grāmata, kura nebūs visiem, bet tie, kas to spēs pieveikt- tā būs neaizmirstama. NEAIZMIRSTAMA. Burtiski.

Wow, kàds gaļaini brutāls darbs no Argentīnas. Un ar gaļainu es domāju-burtiski. Šausmu distopija, kurā var saskatīt paralēles ar vēstures notikumiem un mūsdienām. Pats šausmīgākais šajā barbariski vardarbīgajā darbā ir tas, cik patiesībā reāls tas varētu būt. 

Pasauli ir pārņēmis vīruss, kas saindējis visus dzīvniekus, līdz ar to jebkura dzīvnieku gaļa nav ēdama. Kārē pēc proteīna cilvēki ir atraduši alternatīvu-cilvēku gaļu- atsevišķus cilvēkus vairojot, audzējot, testējot, apēdot. Lai dehumanizētu šos cilvēkus, ir aizliegts to nosaukt par kanibālismu un tirgū šī gaļa tiek saukta par “īpašo gaļu”. Tā, kā šo īpašo gaļu dārdzības dēļ atļaujas tikai elite, pie cilvēkkautuvēm uzglūn nabadzīgie ļautiņi, kuriem ik pa laikam tiek izmesta sabojājusies “gaļa”. 
Reizē ar brutālo ikdienu, Marko pārdzīvo sava bērna nāvi…

Līdz pat pēdējai rindiņai, nav iespējams apjaust, cik satraucoša ir šī grāmata.

No vienas puses ainas ir tik neapslāpēti atklātas, ka gribas aizvērt acis. No otras puses, man likās, ka autore runā par dzīvniekiem, aprakstot pilnīgi visas ciešanas, kādām tie tiek pakļauti. Un autore neizlaiž nevienu soli, aprakstot arī dažādos izmēģinājumus medicīnā, kā arī antibiotiku lietošanu, arī medīšanas absurdu utt. Es nezinu, kādas ir autores attiecības ar dzīvnieku aizsardzību vai vegānismu, bet man bija sajūta, ka ar dramatiskiem līdzekļiem viņa ir vēlējusies, lai lasītājs ierauga aiz gaļas tirgus visas ciešanas, ārpus visām atrunām, kādas tiek veiktas, lai izslēgtu savu atbildību. 

No otras puses-citu cilvēku, rasu, tautību dehumanizācija cilvēces vēsturē jau ir bijusi, kaut vai ebreju slaktēšana, golodomors Ukrainā. Līdz ar to, lai cik brutāli šausminošs šis romāns liktos, cilvēku spējai ratificēt savas šausminošās darbības nav limita..

Beigas sagrāva jebkādu ticību..

Šis ir tāds darbs, kuram nevar ielikt vērtējumu- no vienas puses- ainas ir tik brutālas, ka paliek slikti ( un ēdamais ir pēdējais, ar ko gribēsiet našķoties, lasot šo darbu), bet no otras puses- šis darbs uzdot tik daudz, neskaitāmi daudz jautājumus. Neētiskus, skarbus, tādus, kurus neviens nevēlas dzirdēt. 

Es ieteiktu uz šo darbu skatīties simboliski, abstrahējoties no vienkārši atklātajām ainām. Man lasot pilnīgi uzmācīgi nepameta doma, kurā es jautāju sev- vai autore ir veģetāriete/vegāne un šādi vēlējusies sabiedrībai paskatīties uz ierastajiem gaļas patērēšanas paradumiem.

Grāmata, ko nav iespējams aizmirst. Tik satraucoša tā ir.

Vai uzdrošināsies?

Tulkotājs: Edvīns Raups

Izdevniecība Zvaigzne ABC

"Samsons un Roberto" 2013

Ingvar Ambjørnsen
"Samson & Roberto" 1998, 1999, 2000

AAA_4262SK

FANTASTIKO!

Aiz loga lietus jau pārdesmit minūtes sitas pret bibliotēkas logiem un es daļēji esmu iesprostota šajās mīlīgajās telpās starp bērnu grāmatu plauktiem. Tie nu gan ir ērmīgi ilustrāciju skeči, es nodomāju, pētot grāmatu dziļi plauktā, ko nekad iepriekš vēl nebiju manījusi. Šis varētu būt kas amizanti labs, un intuīcija mani nepievīla- neglītais suns Samsons un prātīgais kaķis Roberto mani sajūsmināja un sasmīdināja no pirmajām lapām. Tik neviltoti dzīvīgi, burveklīgi un fantastiski. Ērmoti valdzinoši ir visi dzīvnieku tēli, kuriem piemīt cilvēciskas īpašības un netikumi.

Pilsētas nomalē nožēlojamā būdelē badu cieš Samsons ar Roberto, līdz kādu dienu pastnieks atnes neticamu vēsti- nezināmais tēvocis Rintintajs ir atstājis mantojumā pansiju Fjordglētu. Nezinot, ko gaidīt un kā šo mantojumu vērst par labu, abi pārceļas uz laukiem un mēģina savest kārtībā pa pusei nopostīto ēku. Drīz vien pie viņiem ierodas pirmie viesi...

Grāmatā "Samsons un Roberto" ir apkopotas veselas 3 kaķa un suņa piedzīvoja grāmatas- "Tēvoča Rintintaja mantojums", "Trakie džeki", "Pātera Pjetro noslēpums", jāatzīst, ka vissmieklīgākā man likās pirmā daļa, bet tas nenozīmē, ka arī turpinājumi būtu mazāk nozīmīgi- var tikai apbrīnot norvēģu autora fantāzijas izvirdumu, izgudrojot arvien ērmīgākus un amizantākus notikumus, kas tik lieliski saderas ar mākslinieka Pēra Dībvīga tušas zīmējumiem.

Izbaudīju, izsmējos un sapriecājos!

4+ zvaigznes

Ilustrācijas: Pērs Dībvīgs

Tulkotāja: Jolanta Pētersone

Izdevniecība: Liels un mazs

"Lieliskā dzīve bez zoom" 2021
 

AAA_4237SK

"Mamm, šī ir smieklīgākā grāmata, ko šogad esmu lasījis"- noteica mans deviņgadnieks, kad jautāju, kā viņam patīk Ilzes Skrastiņas "Lieliskā dzīve bez zoom".

Tāpēc nekas cits vien neatlika, kā arī man pašai izlasīt smieklīgāko grāmatu. Un nudien, īsie pastāstiņi no bērnu dzīves bija varen kuriozi, es gan negrasos iedomāties, ko par to visu sastrādāto domāja pati mamma.

Grāmatas varoņi ir astoņgadīgais Miks un Elza, kuriem skolā un ārpus tās notiek dažadi atgadījumi. Tieši Mika piedzīvojumi ir visnebēdnīgākie, līdz ar to visinteresantākie- tādi, kurus ar aizrautību un smieklu šalti varēs izlasīt kā pieaugušie, tā bērni.

Īsās nodaļas, zīmējumi un lielie burti ir vērtīgi tieši tiem, kas nesen sākuši pastāvīgi lasīt. Tāds vieglums, gaišums un bērnu dabīgums vijas cauri visai grāmatai. Šī ir grāmata, ko noteikti var dot lasīt arī tiem, kuri no grāmatām bēg kā ugunsgrēka, ievelkot mazo lasītāju varenā piedzīvojumā.

Izdevniecība: Iddea

"Oskars un Rozā dāma" 2010

Éric-Emmanuel Schmitt
"Oscar et la dame rose " 2002

AAA_4247SK

Neatceros, kad pēdējo reiz tik ļoti būtu grāmatu lasot raudājusi. Visdrīzāk tas bija, lasot Patrika Nesa "Septiņas minūtes pēc pusnakts".

Šī plaukstas lieluma grāmatiņa, kura nesasniedz pat simts lappušu biezumu, manī satricināja tik daudz emocijas, ka cauri asaru gūzmai brīžiem bija grūti sekot līdzi tekstam. Par Oskaru biju dzirdējusi pirms pāris gadiem, bet nekas vairāk par to, ka Oskars ir jāizlasa, manā atmiņu būcenī neglabājas.

Tieši satura nezināšana, nemaz nepūloties izlasīt aprakstu grāmatas beigās, radīja to vienreizējo grāmatas baudījumu, kad tu nezini, par ko būs stāsts, bet reizē skaidri apzinies, kurp autors tevi ved. Un tikai un vienīgi purvā ievest ir viņa galamērķis.

Kad pabeidzu lasīt šo stāstu, izlasīju aprakstu un noelsos- tur ir viss, viss izstāstīts un pateikts- gluži kā kopsavilkums ar punktiem, ko lasītājs var sagaidīt. Tāpēc es nevēlos tev nozagt ne mazāko drupačiņu no skaudrā vēstījuma, vien to- ka šī ir ļoti emocionāla, skaudra un reizē sirdsgaiša grāmata par dzīves un nāves ciklu, kurā ārpus cilvēciskā ir kas netverami augstāks par mums, tāpat kā ir lietas un notikumu, kurus nevar izskaidrot, tie gluži vienkārši notiek.

Ak, šis bija tik skaisti- visu, visu asaru vērts lasījums.

5 zvaigznes

Tulkotāja:  Lūcija Rambeka

Izdevniecība: Janis Roze

"Baltie meli" 2023

A. R. Torre
"The Good Lie" 2021

AAA_4167SK

Nogalināti seši jaunieši, bet septītajam izdodas izbēgt, norādot, ka vainīgais ir vietējais skolotājs. Taču Roberts- viena nogalinātā jaunieša tēvs līdz galam netic, ka skolotājs ir šerijveida slepkava- Asiņainā sirds un lūdz iesaistīties psiholoģei Mūrai, kura specializējas uz maniakāliem pacientiem, kas pastrādājuši noziegumus. Jo vairāk psiholoģe pēta notiekošo un notikušās slepkavības, jo vairāk viņai rodas šaubas, kurš šeit ir vainīgais. Un, kāpēc gan sērojošais tēvs būtu ieinteresēts pārstāvēt sava dēla slepkavu?

"Baltie meli" noteikti nebija mana mīlestība no pirmā skata (lasīt- lappuses), jo pirms ilgāka laika biju iesākusi šo audiogrāmatu un nopauzējusi, tomēr nolēmu dot grāmatai vēl vienu iespēju, ņemot vērā augsto vērtējumu goodreads platformā. Jāsaka, ka šis ir rimts trilleris ar vietām drūmiem aprakstiem un vērsts uz psiholoģisko analīzi, personību raksturojumiem un izvērtējumiem. Palēnām grāmata ieskrienas un sāk parādīties arvien vairāk šaubu no manas puses, liekot mežģīt galvu, kas šeit vispār notiek, palēnām arvien vairāk samežģījot stāstu. Šis noteikti ir pavisam savādāks trilleris salīdzinot ar tiem psiholoģiskās spriedzes darbiem, kas skrien ātrāk kā ātrvilcieni, izlaižot atelpas pieturas, bet tas nenozīmē, ka šis darbs ir paredzams un ātri atkožams, jo galu galā tas atstāja mani ar neskaitāmiem jautājumiem. Man pietrūka spriedzes un satricinājuma, kas loģiskāk spētu izskaidrot pavērsienus.

Trileris par sērijveida slepkavībām, ko izbaudīs tie lasītāji, kam patīk analizēt nozieguma psiholoģisko gaitu, tajā pat laikā nebaidās no apsēstiem un trakiem personāžiem grāmatu lappusēs. 

3.8 zvaizgnes

Tulkotāja: Renāte Kārkliņa

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Kā mans tētis atrada sev sievu" 2023

Reeli Reinaus
"Kuidas mu isa endale uue naise sai" 2016

  AAA_4148SK

Es nezinu, kā viņi to māk, bet viņi to māk lieliski. Un es nevaru pat tev pateikt, kas ir tie viņi. Ja teikšu ārzemju rakstnieki, mani nomētās akmeņiem, bet, izņemot atsevišķus darbus, man diemžēl jāsaka, ka visi mani sajūsmas punkti aiziet kaimiņvalstīm un skandināvu rakstniekiem, kad mēs runājam par bērnu grāmatām. 

Atslēgas vārds šeit būtu- nesamudrīta grāmata- viegla, laba humora pilna, kas ne vienmēr liks skaļi atgāzt muti smieklos, bet liks smuki savilkt lūpu kaktiņus, kā princeses ikdienā trenē knikšus. Ļoti pozitīva, mūsdienīgi aktuāla un sirsnīga. 

12 gadus vecā Keita dzīvo viena pati ar savu tēti, bet viņas mamma ir nomirusi. Kad tētis sakaunējies paziņo, ka taisās vēlreiz apprecēties, Keita to sagaida ar aizrautīgu interesi, gatava arī iesaistīties. Ir tikai viena problēma, tētim jaunā sieva ir vēl jāsameklē. Kā izrādās tas nemaz nav viegls uzdevums, jo randiņi nāk ar dažādiem kurioziem.

Varētu likties, ka mammas nāve un tēta vientulīgā vecākošanās ir drūms sižets stāstam, bet igauņu autore Rēli Reinausa to ir padarījusi tik baudāmu, vieglu un pacilājošu, ka nevar nesmaidīt.

Man grūti spriest, kādā prizmā šo stāstu vērtē paši bērni, bet šī noteikti ir pieaugušo lasāmviela, kas izklaidēs un iepriecinās. Mums visiem ir cerības vai ne? Atrast savu otro pusi- pat, ja tev sen kā vairs nav 20. Galvenais- neatmest cerību!

4 zvaigznes

Tulkotāja: Daila Ozola

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Katrīna un zirņi" 2023

Kadri Hinrikus ,  Anne Pikkov
"Katariina ja herned" 2017

AAA_4133SK

 Vasarīgi vasarīga grāmata- pilna saules staru, prieka, piedzīvojumu, smieklu, drosmes un izaicinājumu. Tāda ir īsta vasara bērnībā.

Un jāsaka- mūsdienu bērna bērnība. Kurā brīvdienas tiek pavadītas pilsētā, kurā mamma un tētis ir šaušalīgi iegrimuši savos ikdienas darbos, kad ģimene ir tikko kā sabrukusi gabalu gabalos un jāsaprot, kā tas ir, ka tētim tagad ir pilnīgi cita ģimene. Kurā nav vecvecāku, bet eh, cik labi, ka ir superīga kaimiņu tante, kas draudzības vārdā gatava pārvarēt savas bailes, galu galā vienmuļo un reizē vientuļi skumjo brīvo laiku padarīt par ko neazimirstamu, kolorītu un prieka pilnu.

Šī varēja būt bērnu grāmata, kurā zem šķiršanās nastas ielīstu pelēcīgais, bet tā vietā somu autore ir ļāvusies emociju un krāsu mikslim, reizē ļaujot izbaudīt ciklisko vasaru kopā ar zirņu audzēšanu- sēt, gaidīt, ilgoties un galu galā kopā priecāties.

Vasaras grāmata pašā pilnībā- tik pozitīva, humora piepildīta un aicinoša.

Burveklīga!

4 zvaigznes

Latviski pieejama arī autores grāmata bērniem "Zilonis".

Tulkotāja: Daila Ozola

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Ēnu mednieks" 2023

Camilla Grebe
"Skuggjägaren" 2019

AAA_4062SK

"Vai iespēja dzīvot attiecībās un nebūt ierobežotai ar bērniem nenozīmē emancipāciju- tiesības, kuras vīrieši baudījuši visos laikos? Tiesības neizvēlēties ģimenes dzīvi kā primāro, tā vietā fokusējoties uz darbu?" (157.lpp.)

Lai arī skandināvu kriminālromānu autore Kamilla Grebe atzīst, ka šis stāsts par seriālslepkavu ir izdomāts, tāpat kā rajons Stokholmā un varoņi, tomēr visu laiku nepamet sajūta, ka šis ir vēsturisks romāns, kas attaino ne tikai cietsirdīgu noziegumu skandināvu noir stilā, bet arī rakņājas dziļi vēstures apcirkņos, fokusējoties uz sieviešu nevienlīdzīgo attieksmi policijas aprindās. Tieši sieviešu lomai policijā, kas gadu gadiem ir lauzusies cauri skarbai pretestībai attiecībā ne tikai pret vīriešiem, kas dominē šajā profesijā, bet arī sabiedrības spiedīgajam viedoklim par sievietes vietu un lomu.

Grebe savus varoņus nežēlo- ja jums pietiek drosmes lasīt skandināvu kriminālromānus to drūmākajā izpausmē, tad "Ēnu mednieks" ir īstais emocionalitātes pārbaudītājs, jo dažu brīdi slepkavības ainas ir grafiskas un asiņainas. Un tomēr, šī grāmata ir kas vairāk par standarta asinsizliešanu un slaktiņu- izņemot laukā vardarbību, sanāk vēsturisks romāns par dažādu sieviešu likteņiem dažādās desmitgadēs. Īpašu nozīmi piešķirot vīriešu- sieviešu nevienlīdzību apskatīšanai karjeras veidošanā. Grebe vienmēr savos romānos mēģina runāt par sociāli aktuālām, bieži vien neērtām tēmām, piešķirot kriminālajam aspektam dziļāku vērtību.

Autore uzbūvējusi diezgan neparastu karkasu savam stāstam- par pamatu ņemot četras dažādas sievietes, kuras dažādos laikos strādājušas policijā, ik pa laikam atkāpjoties un mazlietiņ patinot filmu uz priekšu, kur lasītājs pāris rindkopās uzzina, kā iegrozījusies varoņu dzīve. Ēnu medniekam arī šai stāsta uzbūvē ir nozīmīgā loma, bet visu līdz galam nav iespējams atklāt, lai nesabojātu minēšanas priekus.

3.9 zvaigznes

"Tas viņai šķiet teju kā izsmiekls- daba uzcērtas savā skaistākajā ietērpā, izvēloties ugunīgi sarkanus un oranžus toņus, bet viņa vairāk par visu vēlas apgulties kādā lapu kaudzē un nomirt. Nu labi, varbūt ne īsti nomirt, bet katrā gadījumā mainīt darbu. Un vīru." (137.lpp.)

Tulkotāja: Inga Grezmane

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Saules sargātāja" 2023
 

Maja Lunde,  Lisa Aisato
"Solvokteren" 2020

AAA_3869SK

Pateikt, ka man patika šī grāmata, ir nepateikt neko. Man likās, ka ilustrācijas ir tikai tās, kas vienkārši noliek uz pauzes-tik ārpasaulīgas, bet man tik ļoti patika daudzšķautnainais stāsts, es vēljoprojām domāju par Saules sargatāju, es tajā redzēju atkarības vai mentalās saslimšanas varu, no kuras pat piedošana nespēj atrast ceļu līdz sadziedēšanai.
 

Mēs varam būt laimīgi, ka mēs esam piesātināti ar dziļdomīgiem un emocionāli spilgtiem stāstiem, gluži kā mielojoties pie svētku galda, kas lūzt no pārticības. Un reizē cauri šim pārsātinājumam tik grūti atrast unikālo garšu, kas spētu likt baudīt kā vēl nekad. Majas Lundes bagātīgais stāsts simbiozē ar Lisas Aisato pārpasaulīgās ilustrācijas izrauj no piesātinājuma miega un satricina savā kosmiskajā skaistumā. Caur apokolitiski dramatisko un tumšo stāstu spēt radīt ko tik aizkustinoši skaistu un kontrastējoši kolorītu. Es burtiski ieniru un pazudu šajā vasaras stāstā, ļaujoties neskaitāmām emocijām, reizē traģiski skaudrām un tajā pašā laikā maiguma un cerību pilna.

Negodīgi būtu ielikt šo grāmatu bērnu plauktā, jo tā savaldzinās ikvienu pieaugošo. Vasaras grāmata, kas ir otrā daļa četru sezonu ciklā (latviski iznākusi arī ziemas grāmata "Sniega māsa"), stāsta par tumšo, mitro un skumjo pasauli, kurā gadiem pazudusi saule, bet kādā slepenā ielejā, kur uz dažiem mirkļiem iespīd saules stari, zied un plaukst visa dzīvā radība. Šis ir ne tikai stāsts par cikliskumu, balansa nozīmi un siltumu, ko izstaro saule, bet arī cilvēciskais tuvums un apskāviens. Šis ir arī stāsts par zaudējumiem, atriebību, bezpalīdzību un reizē drosmi. Es saskatīju arī paralēlo stāstu, kurā dzīvo cilvēku atkarības, kas pārņem personu gluži kā melna tumsa, neredzot neko vairāk par ļaunumu, tumsu, pazaudējot tuvākos un ceļu atpakaļ uz piedošanu. Skumjas, kas salauž visu dzīvo un maigo, centrējoties uz to, ko nav iespējams vairs salabot.

Ļoti, ļoti skaists vēstījums, kurā pat caur dramatiski drūmajām lapām laužas cauri krāsu eksplozija. Bauda acīm un sajūtām- elpu aizraujoši. Un reizē skumju pilni- ar tādām skumjām, no kurām nav iespējams atgriezties par par spīti piedošanai. 

4.5+ zvaigznes

Tulkotāja: Dace Deniņa

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Olivers Bērkmens

"4000 nedēļu laika pārvaldība mirstīgajiem" 2023

Oliver Burkeman
"Four Thousand Weeks: Time Management for Mortals" 2021

AAA_3748SK

"Laiks ir kā mazs niķīgs bērns: jo vairāk centies to kontrolēt un pieskaņot savai dienas kārtībai, jo nepakļāvīgāks tas kļūst." (16.lpp.)

Ja tu meklē atziņas, kā atrast vairāk laiku, lai izlasītu arvien pieaugošo grāmatu kaudzi uz naktskapīša, plauktos, uz grīdas un dīvāna atzveltnes, tad iespējams šī nebūs īstā grāmata. Šeit nav tikai padomi, kā veidot ikdienas izpildāmos uzdevumus, atbrīvoties no laika zagļiem un spēt fokusēties tikai uz produktivitāti. "4000 nedēļu laika pārvaldība mirstīgajiem" drīzāk ir kodolīgs un uz interesantiem faktiem balstīts pārspriedums par cilvēka ieradumiem mums noteiktajā laika prizmā, balstoties uz dažādām filosofiskām, psiholoģiskām un garīgām atziņām.

Vēl nekad dzīves garumu nebiju mērījusi nedēļās- iedomājoties vien, ka man piešķirtas tikai 4000 nedēļas, un arī tas- tikai, ja paveiksies, gribas steigties un saspringumā domāt, kā man to visu neizniekot, un ar ko vispār sākt. Olivers Bērkmens mani patiesībā nomierina, pasakot, ka nav nemaz iespējams tā visu laiku būt produktīvam un ikvienu sekundi nodzīvot mērķtiecīgi tikai fokusējoties uz svarīgāko. Tas vienkārši fiziski nav iekodēts mūsu smadzēnēs. Tā vietā, mums tieši vajadzētu praktizēt arī nekā nedarīšanu.

"Patiesībā vismaz daļēja brīvā laika "izniekošana", koncentrējoties tikai uz pieredzzes baudīšanu, ir vienīgais veids, kā to neizniekot- patiesi atpūsties, nevis koncentrēties uz nākotni un slepus sevi uzlabot."(130.lpp.) Paldies tev, Oliver!

"Jo produktīvāk tu strādā, jo vairāk steigas izjūti, un, apdarot sīkus darbiņus, tie vairojas arvien ātrāk." (19.lpp)

Interesants ir arī veids, kā viņš izsķir pacietības principus- "pierast pie problēmām", "pieņemt radikālu pakāpenismu" un "oriģinalitāte slēpjas aiz neoriģinalitātes". Katrā ziņā Bērkmens interesantā un saistošā veidā liek paraudzīties uz mūsu dzīvi no savādākas prizmas, parādot, ka ir lietas, ko mēs nespējam ietekmēt, tāpēc svarīgi ir pieņemt to, kas ar mums notiek pašlaik, arī, ja saprotam, ka vēlamies pārmaiņas- tas viss ir sevis apzināšana, lai sniegtos uz  sapratni, ka mēs paši esam laiks un esam tie, ar ko mēs sevi piepildam. 

Svarīgi ir atcerēties, ka laiks ir ierobežots un mums NAV kontroles pār laiku.

Grāmatas pielikumā atrodami desmit paņēmieni sava galīguma pieņemšanai.

Tulkotāja: Gundega Graudiņa

Izdevniecība: Helios

"Pēdējais vilciens uz Londonu" 2023

Matthew Costello  Neil Richards 

"Cherringham: A Cosy Crime Series Compilation"  (4-6) 2015

AAA_3722SK

Omulīgā mistērija ir tā saucamais kriminālromānu apakšžanrs, kam raksturīga mazpilsētas atmosfēra, noziegums bez grafiski asiņainiem aprakstiem vai šausmām, amatieris izmeklētājs (vai wanna be izmeklētājs), kā arī mazlietiņ dramatizētas ainas, gluži kā no Skubi dū multfilmām, kur pēkšņi tiek atklāts vainīgais, kurš turpat arī pāris teikumos atzīst savu vainu, galu galā viss beidzoties uz pozitīvas un draudzīgas nots, jo kārtējo reizi ideālajā pasaulē ir par vienu neatrisinātu noziegumu mazāk. Tāpat arī omulīgo mistēriju romāni ir salīdzinoši īsi, lai autors periodiski nāktu klajā ar jaunu sērijas grāmatu.

3 omulīgas mistērijas vienā grāmatā?! Ko gan vairāk var vēlēties fkso kriminālromānu cienītājs, kas dodas ceļā uz darbu vilcienā vai gaida rindā pie daktera?! Tieši šādas ātro un īso krimināltrilleru sērijas radīja divu rakstnieku duets. ASV dzīvojošais Metjū Kostello un Lielbritānijā esošais Nīls Ričards kopraksta jau kopš 90gadiem, kopā radot gan TV scenārijus, gan radio šovus un video spēles tādiem milžiem kā BBC, Sony, Disney Channel, ABC utt. 

Veiksmīgais kombo pieķērās Čēringhēmas mistēriju radīšanai, sākumā veidojot to tikai e-formātā, katru mēnesi radot tā saucamo ātro lasāmvielu sēriju- īsus prozas trillerus (~130.lpp.), kurus var ātri un aizrautīgi izlasīt. Pagaidām radītas jau 39 sērijas kriminālnoziegumiem, kuri norisinās miermīlīgajā Čēringhēmas ciematā. Galvenie varoņi- vientuļā māte Sāra kopā ar ex-policistu, amerikāni Džeku iesaistās dažādu noziegumu atrisināšanā. 
 

Arī šeit turpinās noziegumi Čeringhēmā- man gan jāsaka, ka tik mazam ciematam nu gan ir neskaitāmi daudz noziegumu.

Īsie trilleri ir viegli lasāmi, gluži kā ātrās uzkodas, kas apmierina izsalkušo apetīti. Šī ir mājīga lasāmviela, neskatoties uz to, ka tie ir trilleri, noziegumi nav asiņaini, šausminoši vai biedējoši. Kā īstā angļu stilā, tos novērtēs Miss Marplas, Midsomeru slepkavību cienītāji. Iekārtoties komfortablā dīvānā, un nesteidzīgi izbaudīt kopā ar melno tēju, piekožot cepumus. 

Tulkotāja: Lilija Berzinska

Izdevniecība: Latvijas mediji

"44 nodaļas par 4 vīriešiem" 2023
 

B.B. Easton
"44 Chapters About 4 Men"

AAA_3668SK

"Tā nu mēs darījām. Spēlējāmies kā bērni un drāzāmies kā čempioni." (94.lpp.)

Ko šādu es jau sen biju gaidījusi.

Tik, cik ļoti šī grāmata aizskars, sašutinās vai gluži pretēji fascinēs, atkarīgs no katra iekšējā vērtību un seksuālā morāles kompasa.
 

Atzīstos, ka man ir problēmas ar romcom saldajiem romāniņiem- gluži vienkārši mani kaitina šķebinošs saldums, paredzamība un dažubrīd ainas, kas liek manām acīm dejot transa festiņā. BET, tas nenozīmē, ka man nepatīk lasīt grāmatas, kurā seksualitāte un sekss ieņem galveno lomu.

Eh, šī grāmata bija reizē fantastiski izklaidējoša, ķecerīga un seksuāli eksplodējoša. Un, protams, lielākā prieka šalts dodas pie simpātijām pret autori. Personīgais dienasgrāmata tipa vēstījuma pagātnes formā rada senu draudzeņu atkaltikšanos sajūtu, kurā mutuļo atklāta valoda, histēriski smiekli un no gultas apakšas izvilkti noslēpumi. 

Skolas psiholoģe BB ir divu bērnu mamma, kura pēdējā laikā nerod piepildījumu savā seksuālajā dzīvē ar vīru Kenu. Atklājusi, ka Kens lasījis viņas slepeno dienasgrāmatu par viņas pusaudžu un koledžas laika attiecībām, viņa nolemj turpināt rakstīt, lai iekvēlinātu vīru pamēģināt ko neierastāku. Salīdzinot ar miermīlīgo un prognozējamo Kenu, kurš ir gādīgs vīrs, BB jaunības dienu attiecības ir bijušas toksiskas, iekrītot slikto puišu skavās, turklāt augot vidē, kur hipijiskie vecāki visbiežāk sastopami narkotisko vielu reibumā, atliek vien brīnīties, ka autore nav pakļāvusies līdzatkarības šļūdonim, kur diezin vai mēs lasītu viņas biogrāfiju. No otras puses-pikanti trakulīgie stāsti bija tieši tie, pēc kuriem tika uzņemts slavenais Netflix seriāls “Sex/Life”.

Cik daudz no rakstītā ir patiesība, cik daudz dramatizēts un izfantazēts lasītāju spilgtākiem iespaidiem, atliek vien minēt. Bet katrā ziņā tas, ka neesmu redzējusi seriālu, visdrīzāk bija bonuss, jo nebija ne mazākās nojautas, kādos ūdeņos mani ievedīs šis sulīgi kaislīgais romāns.

PS. Visu laiku pieķēru sevi domās tulkojot tekstu atpakaļ uz angļu valodu. Ņemšos izsaukt uz sevi zibens spērienus, bet latviešu valodai ir kur izaugt, kad runājam par seksu un lamāšanos. Piedevām vēl autores ironiskais un netīrais humors nav no vieglākajiem tulkošanas darbiem, kaut kur ceļā tas pazaudē daļu smieklīguma. Uz tikšanos, kā saka autore-"book bitches"!

"..viņa bija hipiju pacifiste un pat dusmās tik tikko pacēla balsi, bet arī es vēl nekad iepriekš nebiju vedusi mājās pieaugušu vīrieti, kam uz galvas ir uztetovēts loceklis un nav neviena vidusskolas diploma." (123.lpp)

"..acīmredzot, lai no Kena izdabūtu divas minūtes piedaudzīgas drāšanās, man ir jāuzraksta vairāk nekā 2000 vārdu garš pornogrāfisks dienasgrāmatas ieraksts." (146.lpp.)

4+ zvaigznes

Tulkotāja: Lilija Berzinska

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Sāc dzīvot, Hloja Brauna" 2023

Talia Hibbert
"Get a Life, Chloe Brown" 2020

AAA_3605SK

Delikāta. Tāda, ar kuru jāapietas saudzīgi, iejūtīgi un rūpīgi. Tieši tāda ir šī galvenā varone un tieši šādas emocijas smalkjūtīgi sajaucas romantiskajā Talijas Hibertas triloģijas pirmajā grāmatā "Sāc dzīvot, Hloja Brauna". Pārējās grāmatas ir par divām citām Braunu ģimenes māsām. 

Vēlme normalizēt īpatnējo, ieviest cerību, ka ikviens ir spējīgs mīlēt un tikt mīlēts, neskatoties uz savām vājībām vai problēmām. Un galvenajai varonei no bagātas ģimenes Hlojai to ir neskaitāmas. Noslēgtais dzīvesveids pie datora, draugu un dzīvesbiedra trūkums, sadzīvošana ar fibromialģiju nepadara viņas dzīvi vienkāršāku. Dienā, kad Hloja sastopas ar nāves draudiem, viņa nolemj mainīt dzīvi un sastāda sarakstu ar lietām, ko vēlētos piedzīvot un izdarīt, lai dzīve kļūtu interesantāka un pilnasinīgāka. Izskatīgais puisis no pretējās mājas loga Reds (Red- iesauka dēļ sarkanajiem matiem), pret kuru viņa izturas īgni un noraidoši, kaut patiesībā slepus novēro, kā viņš naktīs glezno kails, ievieš viņas sarakstā izmaiņas, ko viņa nebija gaidījusi. 

Romantiskais romāns, kurā sprēgā karstas emociju dzirksteles, neizlaižot dažas pikantas scēnas un šķipsniņu lamuvārdu,  īpatnējs raksturu un raksturīpatnību mikss, kurš lauž robežas, steriotipus, normalizējot savādāko un neparastāko, reizē empatizējot ar mazāk zināmām slimībām.

Šeit virmo pozitīvisms, labsirdība, iejūtība, veselīgas attiecības, kas rodās lēnām, neizslēdzot pārpratumus un lēnu pieslīpēšanos, ceļā uz saprašanos. Vīrietis, kurš piedzīvojis vardarbīgas attiecības, starprasu attiecības, tehnoloģiju meitene- antitehnoloģiju vīrietis, terapeita normalizēšana- Hibertai patīk lauzt ierastos scenārijus.

Autore Talija Hiberta savās grāmatās ieliek daļu no sevis- šajā gadījumā attainojot savu ikdienu sadzīvojot ar fibromialģiju (plašas skeleta un muskuļu sāpes). Savukārt citās grāmatās rakstot par autismu- arī šeit Talijas parāda savu pieredzi, sadzīvojot ar autismu. Viņai ir svarīgi savos darbos parādīt cilvēkus ar dažādu ķermeņu uzbūvi, rasi, seksuālo orientāciju utt. 

Ps.  Šī laikam ir pirmā grāmata, ko latviski lasu, kurā galvenā varone ir melnā (izņemot "Mājupiešana"), ko vislabāk var nolasīt no oriģinālā vāka- šeit angliski autore spēlējusies ar varoņu vārdiem- Brown un Red.

Tulkotāja: Ligita Paegle

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Playing Nice" 2020

AAA_3378SK

Cik viegli pakļauties prāta apmānam, es pārliecinājos, kad Aijas podkāstā skaļi klāstīju, ka lasu JP Delaney vienu no jaunākajiem trilleriem, nespējot atšifrēt, kas slēpjas zem iniciāļiem un brīnoties, ka autore tiek nodēvēta par trilleru karali. Jā, jā - tagad varat pasmieties par manu prāta asumu- tikai dienu vēlāk iegooglēju autori, atklājot, ka tas ir Tony Strong pseidonīms. Tieši tā- autors pats atzinis, ka šis pseidonīms maldina lasītājus, liekot šaubīties, vai tas ir rakstnieks vai rakstniece nu jau bestseleru statusu ieņēmušajiem trilleriem.  Nav gluži tā, ka nemaz nebiju pazīstama ar šiem darbiem, jo "The Girl Before" ekranizāciju biju noskatījusies pāris mēnešus iepriekš. Latviski tulkotas veselas trīs autora grāmatas- "Mikimoto pērles", "Ticiet man" un "Ideālā sieva".

Vēl lielāks bij pārsteigums, kad atklājās, ka tas nebūt nav vienīgais pseidonīms, ko izmanto šis angļu rakstnieks. Viņš sarakstījis grāmatas arī zem tādiem vārdiem kā Jonathan Holt, Anthony Capella (romantiku!), kā arī izmantojot savu īsto vārdu. Un pieļausim spekulācijas- to, vai ir vēl kādi slepeni vārdi, to noteikti zina tikai pats autors. Katrā ziņā- viela pārdomām savērptu trilleru autoram.

Tad nu beidzot pieķeroties pie paša "Playing nice"- lēni ievelkošā, birokrātiski detalizētā un emocionāli piesaistošā trillera. "Playing nice" ir kā doga kodiens- kas, nemanot uzbrucis, sakļauj žokļus ap upuri arvien ciešāk un ciešāk, radot nežēlīgas sāpes, bez iespējas no tā atbrīvoties pašu spēkiem. Tieši tā, jūtot empātiju pret galvenā varoņa samilzušajām problēmām, lasītājs mēģina tikt galā plosošajām emocijām un bezpalīdzīgo situāciju. 

Kādu dienu pie Pīta durvīm pieklauvē svešinieki un paziņo, ka viņa divgadīgais dēls nav nemaz viņa bioloģiskais dēls. Izrādās slimnīcā priekšlaikus dzimušie mazuļi samainīti. Lai mēģinātu saprast, kāds risinājums ir viespiemērotākais abiem bērniem, ģimenes mēģina sadraudzēties, lēnām aptverot situācijas dramatismu. Vai vispār iespējams risinājums, kurā visas iesaistītās puses būs ieguvējas?

Izbaudīju šo trilleri no sākuma līdz galam, pat neskatoties uz to, ka šis nebija ātrs un bez žēlestības spriedzes gabals- šeit trillera moments ieslīd aiz ādas lēnām un nemanot, līdz beidzot viss ir tik saasināts, ka atpakaļ ceļa vairs nav. Arī šai grāmatai sanāktu aizrautīga ekranizācija, atliek vien cerēt uz veiksmīgu tulkojumu latviešu valodā.

4 zvaigznes
 

"Edinburgas hercoga aizraujošā dzīve.Prinča Filipa gadsimts" 2023
 

Robert Jobson
"Prince Philip's Century 1921-2021: The Extraordinary Life of the Duke of Edinburgh" 2021

AAA_3463SK

Būt soli iepakaļ aiz valdnieces karalienes Elizabetes II nav vienkāršākais uzdevums- atteikties no savām ambīcijām un karjeras, lai būtu atbalsts savai sievai. Tomēr Edinburgas hercogs Filips izbaudīja dzīvi pēc iespējas vairāk, izmantojot izdevību, lai veselu gadsimtu nodzīvotu pilnasinīgi un krāšņi. 

Žurnālists Roberts Džobsons, kurš sarakstījis vairākas grāmatas par karalisko ģimeni, soli pa solim caur dokumentāliem notikumiem, izmantojot savas žurnālistikas prasmes, attaino prinča Filipa dzīvi no piedzimšanas līdz nomiršanas brīdim, paralēli dzīves traģēdijām, skandāliem, svinīgiem brīžiem un lielākajiem sasniegumiem, parādot arī vesela gadsimta svarīgākos notikumus. Prinča Filipa dzīve nav bijusi no tām vienkāršākajām- skarbie un emocionāli atsvešinātie bērnības gadi ietekmējuši arī viņa rakstura īpašības un nākotnes lēmumus, tai skaitā diskutablos un skarbos izteikumus ne vienā vien vizītē, izraisot ne vienu vien starptautisku skandālu. 

Prinča Filipa dzīvi nevar attainot neparādot viņa tuvākos līdzgaitniekus- karalieni, princesi Diānu, bērnus un mazbērnus, tāpēc šeit ir gana daudz nodaļu atvēlēts arī viņiem.

Pieradis pie spartiskas, punktuālas, militārā stila audzināšanas, viņš tādu attieksmi gaidīja arī no apkārtējiem, līdz ar to ne velti karaliskajai ģimenei kritiķi piedēvē emocionālo aukstumu. "Man vienkārši nācās ar to tikt galā"- tāda bija prinča Filipa mantra un šķiet, tā viņš arī attiecās pret jebkuru dzīves uzlikto pārbaudījumu, pieņemot, ka arī tuvākie cilvēki spēs sakostiem zobiem tikt galā ar pārdzīvojumiem. 

Lai arī lielāko daļu dzīves princis Filips dzīvoja karalienes Elizabetes ēnā, mājas patvērumā privātā vidē viņš tomēr bija ģimenes galva un tieši karaliene bija tā, kura pieņēma viņa skarbos izteicienus un mēģināja nogludināt diplomātiskās situācijas. Laika biedru atmiņu epizodes ir daļa, kas veido stāstu par personāžu, taču jāņem vērā, ka pilno ainu mēs nekad neuzzināsim, tikai izrautas frāzes no sarunām, kas tiek interpretētas atkarībā no situācijas.

Grāmata visiem tiem, kas ar aizrautību veras uz karalisko ģimeni, kā arī autobiogrāfiju cienītājiem, vēlreiz apliecinot, ka arī augstdzimušie ir tādi paši mirstīgi cilvēki kā mēs, piedevām ar sarežģītiem raksturiem un traģiskiem dzīves notikumiem. 

Tulkotāja: Ingrīda Zaķe

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Tepat kaimiņos" 2023

Shari Lapena
"The Couple Next Door" 2016

AAA_3329SK

Semočku literatūra.

Jāpiekrīt Agnesei no @agneseizmeklē, kura šo straujo lapu šķīrējtrilleri ierindojusi pie "popkorna trilleriem", kā angļu valodā apzīmē vieglas spriedzes trillerus, kurus izlasīt vienā gājienā, lapu no lapas kāri aprijot kā popkorna graudus. Es tos saucu par semočku literatūru- ko reizē gribas nervozi grauzt, mēģinot uzminēt, kas slēpjas aiz katras nākamās nodaļas, un reizē tos tikpat ātri izmest no prāta. 

Mani vairākkārt mēģināja pārliecināt, ka nav vērts tērēt laiku lasīšanai, bet tas tikai vairāk ieintriģēja pašai piedzīvot šo izslavēto romānu, kura vērtējumi šķeļās no slavinošiem, līdz grīdaslupatai pelošiem. Un zini- es to izrāvu cauri vienā momentā- alkatīgi, neņemot vērā, ka šeit visi personāži ir savā ziņā antivaroņi- tādi, kuru rīcība nav pieņemama, alkatīga un egoistiska. Bet šis trilleris ir īsts semočku trilleris, kurš lieliski pilda savu funkciju- izklaidē. Šādu literatūru es gluži kā plāksteri izmantoju starp purva grāmatām, lai noņemtu emocijas no iepriekš lasītā, reizē lieliski pavadot laiku, sekojot līdzi autora radītajai intrigai un mēģinot atslēgt racionālo prātu, kurš meklē ikvienu sižeta caurumu vai baltiem diegiem lāpīto sasaisti. Mans iekšējais vērtējuma barometrs ir visjutīgākais pret to, vai es tieku nokaitināta. Brīnumainā kārtā "Tepat kaimiņos" mani nevienā brīdī nesatricināja, neskatoties uz paredzamību, sižeta vienmērīgo līniju un neciešamajiem varoņiem. 

Šī ir gāmata, ko tikai izlasot var pievienoties kaujinieciskajiem vērtētājiem, tāpēc pat grūti pateikt, kuram šo grāmatu iesaku. Visdrīzāk tiem, kam trilleri un kriminālkromāni ir labi pazīstami un pieņem, ka skaidri nosakāmais žanrs neprasa no sevis augsti paceltu latiņu.

3.7 zvaigznes

Tulkotāja: Agnese Strazdiņa

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Saulesraksts" 2023

Rein Raud
"Päikesekiri" 2021

AAA_3210SK

"...slepenais Buda- kurš viņa izpratnē vienlaikus bija arī saules dieviete Amaterasu- visu laiku dala savu mācību, tikai mēs viņa stāstu uztveram vienkārši kā nemitīgu pasaules mainīšanos." (232.lpp.)

Manā bērnībā mājās bija tāda dzeltena kvadrātaina kastīte, kurā iekšā bija mozaīkspēle ar pārbīdāmiem ciparu lauciņiem, ko vajadzēja atbilstošā secībā sakārtot- katru no cipariem pārbīdot vajadzīgā secībā. Šī mazā spēlīte, kas sākumā izliekas gluži vienkārši sistemātiska un tehniska spēle, patiesībā iekļauj sevī intelektuālu prāta mežģi, kuru atrisināt var skatoties kopainu un domājot soli uz priekšu, jo ikviena kustība mijiedarbojas uz katru nākamo pozīciju, pārvietojot lauciņus pavisam savādākā kombinācijā. Tieši šāda intelektuāli gudra man likās igauņu rakstnieka Reina Rauda grāmata "Saulesraksts"- sakombinējot dažādus nesaistītus tēlus no visas pasaules, galu galā attainojot, cik viens ar otru esam saistīti un jebkura kustība, iekustina un veido līdzgaitnieku pastāvošo pasauli.

"..igauņu saulesraksts ir ieadīts cimdos, zeķēs un šallēs. To var redzēt segās un jostās. To var atrast pat uz māju sienām un pakšiem vai logos."- lai arī autors šeit attaino Igauniju, latviešu lasītājs var vilkt paralēles ar latviešu saulesrakstiem- senajiem simboliskajiem vēstījumiem, kas rakstu valodā nodod informāciju no paaudzes paaudzē, laužot valodas robežas. 

Parasti no aprakstiem izvairos, lai nebojātu literāro pārsteigumu, bet šoreiz tas ir svarīgs elements, lai palīdzētu iedzīvoties kompleksajā un megalītajā darbā- autora pēcvārds sniedz ieskatu plašajā tematiskajā un ģeogrāfiskajā kopumā. Nepieciešams laiks, lai ielasītos grāmatā, jo nodaļa pēc nodaļas lēkā laikā, vietā un varoņos. 

Grāmatas personāži mēro ceļo no Tallinas līdz Tokijai, cauri plašajai Krievijai un Ķīnai, savā ziņā attainojot, cik maza patiesībā ir mūsu zemeslode.

Visneparastākais un aizraujošākais tēls, kas radīts no reāla prototipa (Anette Busch), ir igauņu spēkasieva Lilī, kura ar cirka trupu dodas uzstāties pa carisko Krieviju. Bēgot no revolūcijas radītā haosa, Lilī bēg uz Ķīnu un vēlāk atrod patvērumu Japānā, kur izveido karjeru kā sumo cīkstone. Savukārt japānis Cuneo pāri visai Krievijai dodas atklāt kādu noslēpumu, kas saistīts ar valodām un viņa dzimtas sargātu noslēpumu. It kā nesaistīti varoņi, tomēr laika gaitā satiktie personāži nepastarpināti parādās viens otra dzīvē. Jāņem vērā, ka notikumi ir autora fantāzijas auglis par pamatu ņemot vēsturisko fonu
, daži tēli ir izdomāti, daži radīti, iedvesmojoties no reālām personām.

Grāmata intelektuālās literatūratūras baudītājiem, kuriem patīk ienirt filozofiskās, politiskās, vēsturiskās un lingvistiskās debatēs. Reins Rauds grāmatā "Saulesraksts" iekodējis visas sev tuvās kaislības- valodas, Japānu, filosofiju un intelektuālismu. 

3.5 zvaigznes

Tulkotāja: Maima Grīnberga

Izdevniecība: Jānis Roze

"Kūrorts" 2023

Sarah Pearse
"The Retreat" 2022

AAA_3303SK

Ar nepacietību gaidīta grāmata, kas ir Sāras Pīrsas turpinājums debijas bestselleram "Sanatorija". Un nevis tāpēc, ka pirmā grāmata, kurā darbojas jaunā, naivā, nekompetentā un nepārliecinātā izmeklētāja Ēlina Vornere būtu nevainojama, gluži otrādi- ar neviltotu interesi gribēju zināt, vai autore ir sevi pilnveidojusi, šoreiz nostrādājot neveiklības un nepilnības, izmantojot savu potencionālu. Jāatzīst, ka lai arī līdz noslīpētam spriedzes trillerim autorei ir vēl tāls ceļš, "Kūrorts" likās daudz pilnveidotāks trilleris, kurā vietām ir atbildēts uz potencionālajiem lasītāju jautājumiem, neizpaliekot bez noslēpumiem, meliem, negaidītiem notikumiem un klasiskas izmeklēšanas sērijas.

Pīrsas lielākais trumpis ir atmosfērīgas noskaņas veidošana, šoreiz par lokāciju izvēloties mistisku salu Anglijā ar tumšiem pagātnes noslēpumiem, dzīvībai bīstamām nogāzēm, brikšņiem aizaugušām salām, slepenām un klaustrofobiskām jūras klinšu alām, draudīgām ainavām un no pilsētas burzmas izolētu kūrortu. Vai neizklausās fantastiski? Lai arī šeit notiek slepkavības un uz stūra uzglūn neviesmīlīgi tēli, tā vien gribas paviesoties šajā mežonīgajā nostūrī- vieta burtiski vilktin pievelk ar savu draudīgumu. 

Anglijas piekrastes ekotūrisma cienītāju kūrortā tiek atrasts jaunas sievietes līķis, un detektīve Ēlina tiek nosūtīta izmeklēt notikušo. Kad drīz vien tiek atklāts vēl kāds traģisks negadījums ar vienu no kūrorta viesiem, arvien vairāk notikušais liek domāt, ka tas varētu būt saistīts ar pirms vairākiem gadiem notikušajām slepkavībām.
 

Ēlina vēljoprojām ir par sevi nepārliecināta un līgavaiņa ietekmēta- es burtiski nespēju noticēt, ka galvenā varone nav atbrīvojusies no neciešamā vīrieša, arī šajā grāmatā pierādot sevi kā narcisistisku un egoistisku personāžu, kurš jebkurā momentā gatavs izmest pārmetošu upura kārti. Varoņi vienā mirklī bija tā sajukuši, ka bija jāpiespiežas saprast visus radurakstus, kurš mainījis identitāti un, kuršiem ir vienojoša pagātne, kā arī gribējās noslīpētāku atrisinājumu, kas ļautu līdz galam noticēt stāstam. 

Katrā ziņā ir jūtama autores izaugsme, šī grāmata noteikti ir uzlabotāka kā pirmā, neskatoties uz vairākiem stāsta caurumiem un neatbildētiem jautājumiem. Un skaidrs ir tikai viens- otrā daļa velk tikai uz to, ka izskatās, ka būs trešā daļa.  

Šī derēs kā saulainas vasaras dienas izklaidējošā literatūra.

3.5 zvaigznes

Tulkotāja: Ilze Paegle-Mkrtčjana

Izdevniecība: Helios

"Ģimenes traģēdija" 2023

Mattias Edvardsson
"En familjetragedi" 2021

AAA_3149SK

"Ģimenes traģēdija ir tad, ja notiek kaut kas briesmīgs un neviens no viņiem pie tā nav vainīgs." (401.lpp.)

Kad Lundes prestižā privātmājā tiek atklāta dubultslepkavība, viens pēc otra uz nopratināšanu ierodas cilvēki, kas kādā veidā saistīti ar noslepkavotajiem. Vientuļais tēvs Bils, lai glābtu savu izmisušo finansiālo situāciju, izīrē istabu jaunajai studentei Karlai, kura, lai piepelnītos, vairākas dienas nedēļā uzkopusi noslepkavotā pāra privātmāju. Savukārt Jennika, kura mēģina ieviest savā haotiskajā dzīvē kādu kārtību, tinderī iepazīstas ar harismātisko Stīvenu, nespējot noticēt, ka tik bagāts un veiksmīgs vīrietis velta uzmanību tieši viņai. Kas visiem šiem personāžiem ir vienojošais, rezultējoties dramatiskā un fatālā iznākumā?

Intriģējošais sižets, nodaļu pa nodaļai ievelk arvien vairāk šajā noslēpumainajā trillerī, kas liek uzdot arvien vairāk un vairāk minējumus, kā visu šo vispār iespējams atrisināt. Īsas, kodolīgas, pārsteigumu pilnas nodaļas, kurā katram no varoņiem dota sava versija, kā arī mini ieskats nopratināšanas protokolos, uzvedinot lasītāju uz jauniem pavērsieniem, gluži kā makšķernieka viltus zivju pievilināšanai ar spožiem vizuļiem un trekniem kāpuriem.

Tik aizrautīgam un trillerīgam stāstam pārsteidzoši noplicināts un aprauts atrisinājums, kas nevis pārliecina, bet liek uzdot arvien vairāk jautājumus. Sajūta, ka autors ir vienā mirklī padevies un devies atvaļinājumā, ļaujot pilnīgi nesaistītam personāžam nobeigt grāmatu. Tieši tāda sajūta radās pēc spilgtajām sižeta līnijām, kas netiek nobeigtas līdz galam vai dziļāk apskatītas un veido māņus ceļu, nekādā veidā nesaistoties ar galveno stāstu. Edvardsons ir lielisks skandināvu ģimenes trilleru rakstnieks, tikai šeit pietrūka izstrādāta un ticama nobeiguma, kurā visi kauliņi likumsakarīgi un loģiski saliktos paša veidotajā puzlē. 

Šī ir trešā grāmata zviedu rakstnieka triloģijas sērijā, iepriekš latviski iznākušas arī "Gandrīz normāla ģimene" un "Labie kaimiņi".

3.7 zvaigznes

Tulkotāja: Vizma Zaķe

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Zuleiha atver acis" 2023

Guzel Yakhina
"Зулейха открывает глаза" 2015

AAA_3272SK

Kinematogrāfiskais romāns brīžiem tik ļoti atgādina spēlfilmu, kurā, neskatoties uz vēsturisko fonu, notiek daudz filmas cienīgas epizodes- dramatiskas, neticamas, brīžiem pārspīlētas, kas izraisa plašu emociju gammu ar līdzpārdzīvojuma buķeti lasītājam. Tikai pēc romāna izlasīšanas, uzzinu, ka Guzela Jahina tiešām šo grāmatu sākumā rakstījusi kā scenāriju, tāpēc tikai likumsakarīgi, ka pēc tā uzņemts arī TV seriāls. Jāpiebilst, ka ceļš uz lasītāju atzinību neskaitāmās valstīs nav bijis vienkāršs, jo izdevniecības atteicās izdot šo autores debiju, kura uzrakstīta par godu viņas tatāru vecmāmiņas pieredzei izsūtījumā.

1930.gadā, Padomju savienības "atkulakošanas" ietvaros, neskaitāmas tatāru ģimenes tika izsūtītas uz Sibīriju, nespējot izpildīt noteiktās nodevu normas, kas lika atdot visus savus pārtikas krājumus, lopus un sējai paredzētos graudus. Mēnešiem ilgi veicot garo un mokošo ceļu lopu vagonos, simtiem dažādu tautību, reliģiju un profesiju cilvēki mēģina izdzīvot necilvēciskajos apstākļos. Tikai saujiņa nonāk neapdzīvotajā teritorijā pie mežonīgās Angāras upes, kur tiek pamesti savā varā, lai izdzīvotu pirmo ziemu skarbajos apstākļos. Starp viņiem ir arī Zuleiha- vīru zaudējusī jaunā tatāru sieviete, kura meklē veidu kā izdzīvot, reizē veidojot attiecības ar citiem izsūtītajiem. Ar laiku, mežonīgais apvidus ieņem ciemata apmēru, ik pa laikam uzņemot arvien jaunus valsts "nodevējus", vienā brīdī apvienojot pat 19 dažādu tautu pārstāvjus. Neskartā vidiene ir kā izolēts kopums, bet arī šeit sasniedz ziņas par valdības lēmumiem un politiku.

"Zuleiha atver acis" ir kā vēsturiska pasaka, kurā daļu lomas spēlē tatāru teikas, tradīcijas un mītiskā pasaule, no kuras nav iespējams izbēgt. Un reizē tas ir kā aizraujošs piedzīvojums, kurā visu laiku klātesoša ir skarbā vidiene, izdzīvošanas gribasspēks un alkas dzīvot. Mani personīgi visvairāk uzrunāja pirmā daļa, kurā tiek attainotas sarežģītās attiecības tatāru ģimenē, kaut kas reizē pilnīgi svešs un nepazīstams, tajā pat laikā pazīstams, jo padomju vara nepasargāja nešķiroja- vai tas bija zemnieks, noziedznieks vai inteliģences pārstāvis. 

Iesaku lasīt ar atvērtu prātu un nepieņemt to kā vienīgo patiesību, fokusējoties uz tatāru tautas ieskicēto prizmu. 

3.9 zvaigznes

Tulkotāja: Gunita Mežule

Izdevniecība: Zvaigzne ABC
 

"It Ends at Midnight" 2022

AAA_3257SK

Latviešu valodā lasītāji varēja iepazīties ar Herietas Taises trilleri "Sarkanais apelsīns", savukārt "It Ends at Midnight" ir viņas jaunākais veikums angļu valodā. Kliedzoši piesaistošs vāks un citu bestselleru autoru slavinošas atsauksmes, tā vien lika mesties iekšā šajā ieintriģējošā stāstā.

Jaungada svinību laikā, kad tiek atjaunoti laulību zvēresti, satiekas seni draugi, kurus vieno kopīgi pagātnes noslēpumi. Šis ir svinību vakars, lai atrisinātu senos pāridarījumus un izrunātos, bet ne visiem ir plānā piedošana. Vakars, kurā atriebība spēlē lielāko lomu, kādam būs jāmirst. Nē, šis nav spoileris, šis ir grāmatas apraksts, kas sākumā mani samulsināja, jo lai tiktu līdz Jaungada vakaram, ir nepieciešams izlasīt visu trilleri- stāsts atkāpjas atpakaļ un sižets ļauj lasītājam izsekot notikumiem, kas notiek pirms traģiskā atrisinājuma.

Silvija ir ietekmīga un veiksmīga juriste, kurai ir plāni uz tiesneša amatu. Vēloties nosvinēt savu kārtējo tiesas prāvas uzvaru, Silvija tiekas ar savu tuvāko draudzeni Tesu, kura pēdējā laikā ir noraidoši atturīga. Tā vietā Tesa paziņo, ka ir nedziedināmi slima ar smadzeņu vēzi, bet pirms nāves viņa vēlas atrisināt tumšos pagatnes notikumus, par kuriem abas draudzenes klusējušas 20 gadus. Noslēpumus, kuros iesaistīta kāda meitene Linda...

Lēni ievelkoša drāma, kurā ir daudz trillera un juridisko ainu elementi, kas rezultējas pārsteidzošā un eksplodējošā nobeigumā. Autore Herieta ir ieguvusi juridisko izglītību, ko praktizējusi tiesas prāvās, tāpēc galvenās varones juridiskā joma un vide ir reālistiski veidota. Bet neskatoties uz daudzajiem pagriezieniem un šokējošiem elementiem, nebija pārliecības par varones rīcību, līdz ar to neveidojās saikne ne ar vienu varoni un pietrūka spēcīgu elementu, kas pārvērstu šo par spriedzes pilnu trilleri.

Man šķiet šai grāmatai nav vidusceļa- vai nu grāmata ļoti pārsteigs un aizraus, vai gluži otrādi nepārliecinās un nobeigums liksies sasteigts.

3.5 zvaigznes 

"Ļaunatmiņa" 2023

Max Seeck

"Kauna" 2021

AAA_3241SK

"Somu valoda izklausās dīvaini arī tad, kad cilvēks nav dzīvības briesmās, kur nu vēl tagad, kad vārdos dzird paniku." (462.lpp.)

Gandrīz vai žēl, ka nesaskaitīju, cik reizes grāmatas varoņi 462. lappusēs lieto vārdu "perkele" (velns?). Katrā ziņā spēcīga, tieša, brutāla valoda ar lamuvārdiem šajā romānā neaprobežojas ar drumstalām, bet tiek lietota plaši un neskopojies. Tieši tādi ir arī arī somu kriminālbestselleru autora Maksa Sēka veidotie varoņi- dzīves apbružāti, pagātnes vajāti un asu mēli, galu galā - ik dienas sastopoties ar brutālu noziegumu izmeklēšanu, nevar nepalikt bez sekām.

"Ļaunatmiņa" ir trešā un jaunākā daļa izmeklētājas Džesikas Niemi sērijā. Latviešu valodā pieejamas arī abas iepriekšējās daļas "Ļaunuma tīkls" un "Vajātājs". Džesikai, kurai šajā daļā ir tikai pakārtota loma, turpina cīņu ar saviem dēmoniem no pagātnes, reizē izmeklējot pastrādāto noziegumu.

Kad Helsinku centra dzīvoklī tiek noslepkavots ietekmīgais uzņēmējs Eliels Ceterborgs, aizdomas krīt uz neskaitāmiem cilvēkiem, ne velti- tikai nesen kā notikusi plaša darbinieku atlaišana. Bet atklājot vairākas detaļas, nākas atzīt, ka šis iespējams ir kas vairāk par kāda aizvainota darbinieka palikšanu bez darba. Dažkārt atmiņas par pagātnes notikumiem noved pie iznīcinošas rīcības. Bet, kurš ir pastrādājis noziegumu un galvenais, vai policija spēs to apturēt?

Somijas detektīvs lavierē kaut kur pa vidu starp Nordic noir un klasisku policijas procesuālo drāmu, neizpaliekot bez spēcīgi atklātas sarunvalodas un brīvdomības. Lēni, bet apņēmīgi ievelkošais izmeklēšanas stāsts, kurā daudzslāņaini savītas tādas tēmas kā vara, mantkārība, atriebība, alkatība, rezultējas eksplodējošā nobeigumā, kurš pārsteidz un savā ziņā apbalvo pacietīgos lasītājus. 

3.7 zvaigznes

Tulkotāja: Gunta Pāvola

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Savējām" 2022

AAA_3117SK

"Bija jāpaiet pieciem gariem gadiem, lai es beidzot apjēgtu, ka neizvēlēšanās arī ir izvēle." (16.lpp.)

Svešu dienasgrāmatu lasīt, ir kā satikt paziņu brīdī, kad esi tikko kā plastmasas maisiņā savācis pieskatāmā suņa izkārnījumus. Meklēt tuvāko mistkasti, lai atbrīvotos? Ieslidināt sarunas laikā kabatā un izlikties neko nezinām, vai bravūrīgi komentējot dalīties iespaidos? Kaut kas intīms, mežonīgs un reizē tuvs, un tomēr- ne tavējais. 

Inkas dienasgrāmatas frangmenti, ir kā izplēsti no dvēseles retrīta, kurā vienatni gribas ieelpot caur kailo pēdu papēžiem un pirkstu galiem. Mēs visi meklējam sevi, laužam, drupinam, liekam no jauna. Inkas sajūtas tik zināmas, pat, ja tranformējušās caur citiem sevis zondēšanas tīkliem. Radošums, kas ne tikai ceļ spārnos, bet arī spiež pie zemes, ilūzijas, kurā laime sēž stūrī un spēlē paslēpes, kamēr racionālais prāts aptracis to visur meklē. 

Un tajos visos sevis meklējumos, kuros maldceļi ir nebeidzami maratoni, kā lai atrod vietu vēl otram? Vārdu pa vārdam izburties no sevis laukā, lai sadzirdētu sevī virmojam ciltsmātes balsi, pat, ja tā nav tā pati, ko ik dienas redz aizslīdam garām instagrama lentā. Inkai izkliedzot sevi gadalaiku pa gadalaikam, var sadzirdēt savas zemapziņas atbalsis. 

"Esmu sagurusi būt par to, kas neesmu tikai tāpēc, lai pierādītu, ka visu varu." (67.lpp.)

"Savējām" ir emocionāla un intīma sievietes sevis piedzīvošana.

Ps. Lasu "Savējām" jau pēc pieredzes ar "Nonullēšanos", bet šī grāmata nav par VIŅU, šī ir monoizrāde Inkas sevis meklējumiem.

"Iedomājos, kā viņš skatās uz tām sievietēm un domā: pasaulē ir tik daudz iekšēji spēcīgu, viedu, starojošu sieviešu- kāpēc man mājās ir kaut kāda pusragana, kura pilna ar seniem aizvainojumiem un kompleksiem, un sazin vēl ar ko?" (92.lpp.)

4 zvaigznes
 

"Kā uzbūvēt auto" 2023
 

Martin Sodomka
"How to Build a Car: A high-speed adventure of mechanics, teamwork, and friendship" 2013

AAA_3059SK

Es esmu galīga nepraša tehniskās lietās, lai arī kā vēlētos saprast mehāniskos savstarpēji saistītos lielumus, es allaž uz to lūkojos kā pasaules brīnumu- no sīksīkām detaļām izveidot vienu veselu, darbspējīgu, funkcionējošu un uz priekšu virzošos mašīnu. Eļļas smārda pielietās tumšās auto garāžas ir kā mistiska pazemes valstība, kas ierauj sevī vaidošos spēkratus, lai arvien no jauna tos izspļautu no savas rīkles saliktus kopā pa gabaliņiem. 

Šo čehu autora grāmatu "Kā uzbūvēt auto" es pamanīju pirms pāris gadiem lietuviešu valodā. Mani fascinēja Marina Sodomka detalizēto grafisko ilustrāciju vēstījums, kas tehniskas lietas pasniedza bērniem saprotamā formātā.  Tik pierasts, ka bērnu grāmatās auto ir vienkāršota loma, kas robežojas ar riteņiem, stūri un izpūtēju. Šajā izdevumā, kurā detaļu pa detaļai tiek samontēts 1963.gada retro automobīlis, ikvienai skrīvītei, blīvītei un pedālim ir sava vieta. Iedvesmojoties no savas pieredzes, montējot savu veco saplīsušo škodu oktaviu, Sodomka radīja ilustrēto stāstu, kurā varoņi ir pavisam īsti, robusti un dzīves nobružāti tēli, kuri nebaidās nosaukt lietas īstajos vārdos. 

Par bestselleru kļuvusī tehnisko pasaku sērija, kurā tiek detalizēti apskatīti arī lidmašīna, motocikls un māja, ir piemērota skolas vecuma bērniem, varu teikt, ka pat man šī metālu pasaules mācība bija kā izzinoša stunda. Nevaru apgalvot, ka tagad varu doties uz kādu metāllūžņu grēdu, lai sastiķētu kopā savu sapņu auto, bet ir uz kurieni tiekties.

Lieliska un fascinējoša grāmata zinātkāriem auto faniem, kā zēniem, tā meitenēm.

Tulkotāja: Aija Biezaite

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Tulkot! Tulkot! Tulkot!"- kaut kas fonā kliedz un nepārtraukti
 izsit mani no domu sakopošanas par šo grāmatu, kas jāizlasa ikviena cilvēkam, kurš kaut reizi dzīvē sajuties vientuļš.

Varētu jau te turpināt par tauriņa spārnu vēzienu efektu un ceļiem, kam jāsakrustojas, lai atstātu nospiedumus līdzcilvēku dzīvē. Varētu runāt par to, ka statistika rāda- jo lielāka metrapole, jo patiesībā vientuļāk cilvēki dzīvo- par spīti tam, ka būt ar sevi vienatnē sabiedrībā nav iespējams. Savā ziņā tas man atgādina filmu, kuras nosaukums man gluži kā izvēdināts no galvas- par megapoli un neskaitāmiem svešiniekiem, kuri patiesībā savstarpēji tiek saistīti, izraisot notikumus, kas būtiski maina dzīvi. Un, nevaru nepieminēt lielisko Bakmanu, uz kuru man ir "crash", kopš pirmo reizi pieķēros viņa grāmatām- pat neņemot vērā, ka te nav daudz humora, bet tas saldsērīgais sentiments (un tikai lieliskākajā veidolā), plosošas skumjas un reizē sirdssiltums, ir tas, kas burtiski liek lēkāt sajūsmas salūtiem.

Nevaru teikt, ka šī man bija mīlestība  no pirmajām lappusēm, vajadzēja ieskrieties un atmest aizdomas par vēlmi spiest uz vājajiem punktiem. Kad pirmajai skepsei biju tikusi pāri, šī grāmata fiziski sagrāva manas atturēšanās barjeras un lika iemīlēties gan galvenajā varonī, gan pašā stāstā. 

Gaiši, dzīvesskaudri un pacilājoši!

Man grūti nedot šim darbam mazāk par 5 zvaigznēm un pievienoties fona troksnim- tulkot! Tulkot! Tulkot!

Hurberts savas vecumdienas pavada vientulībā ar savu pavadoni kaķi, ik nedēļu sazvanoties ar savu meitu tālajā Austrālijā. Taču viss nav tik idilliski, kā savās telefonsarunās Hurberts stāsta. Negaidītais apciemojums sola atklāt visu gadiem stāstītos melus, un vienīgā iespēja ir ar steigu radīt paša izdomāto dzīvi.

Šis ir aizkustinošs stāsts par mīlestību, draudzību un cilvēcību! Skaisti! (bez asarām neiztikt). Tāpat šis ir arī stāsts par dzīvi- tādu brutāli īstu, bez izskaistinājumiem, piepušķojumiem un saudzēšanas. 

"The Night Swim" 2020

912fiigpT4L._AC_UF1000,1000_QL80_

Mēs sakombinējam drūmo noskaņu ar pagātnes notikumiem mazpilsētā no Krisa Vitekera "Mēs sākam no beigām" ar bagātu vecāku atvases izvarošanas tiesas prāvu no Karinas Tvilas "Tas ir tikai cilvēcīgi" un voilā- "The Night Swim" ir dzimusi. 

Neskatoties, ka "The Night Swim" ir salīdzinoši rimts izmeklēšanas stāsts, ko veic "true crime" podkāsta žunrāliste, mani ļoti ievilka šis skarbais stāsts. Pat, ja liekas, ka neviens līķis šeit nav uzšķērsts, nav asiņu upes vai skandināvisku kriminālu izvirtību, šis stāsts atstāj ļoti skumju un nospiedošu pēcgaršu, liek daudz domāt, noturot intrigu līdz pat pašām stāsta beigām.

Šeit tiek aktualizēts jautājums, kāpēc tiesas prāvās, kur ir slepkavība, viss ir vairāk vai mazāk skaidrs un sabiedrība piekrītoši māj ar galvu, ka slepkavai pienākas sods, turpretim izvarošanas prāvās ir tik daudz pelēkās zonas un sabiedrības viedokļi karo viens ar otru, it sevišķi, ja noziegumu pastrādātājs ir jaunais talants no ietekmīgas ģimenes. 

Reičela, kura izveidojusi "true crime" podkāstu "Guilty or Not Guilty", ir kļuvusi par sensāciju, pierādot netaisnību kādā notiesātā tiesas prāvā. Lai izvairītos no dīvaiņu uzmanības, viņa ir prasmīgi saglabājusi savu identitāti noslēpumā, tāpēc liels ir pārsteigums, kad kādā nomaļā benzīntankā, dodoties uz tiesas prāvu, lai veidotu jauno podkāsta sezonu, viņa zem savas mašīnas loga tīrītājiem atrod fanes vēstuli, kurā tiek lūgta palīdzība atklāt 20 gadus vecu noziegumu. 

Paralēli mazpilsētas skandalozajai izvarošanas prāvai, Reičela mēģina noskaidrot, kas noticis ar pusaudzi Dženiju, kuras māsa vēstulē apgalvo, ka desmitgades atpakaļ viņa ir nevis noslīkusi, bet nogalināta. Pilsētā, kur viens otru pazīst kopš bērnības, noslēpumi sažņaudzas arvien ciešāk, bet, vai ir iespējams pierādīt taisnību?!

Mazpilsētas detektīvs, kurā tiek aktualizētas daudzas sarežģītas tēmas. Podkāsta sēriju iekļaušana piešķir stāstam realitātes devu- tieši tas, ka stāsts liekas tik dzīvs un reālistisks, ir romāna bonuss.

4 zvaigznes
 

Min Jin Lee

"Pachinko"
 

AAA_2443SK

“History has failed us, but no matter”

Vēsturisks romāns, kas attaino kādas korejiešu ģimenes skarbo dzīvi pārceļoties uz Jāpānu no 1910 līdz 1989 gadam. 
No paaudzes uz paaudzi nodotais kultūrvēsturiskais kods, ko ietekmējis karš, izolēts dzīvesveids, cīņa ar diskrimināciju, rasismu, nepieņemšanu, identitātes meklēšana- caur neskaitāmiem ģimenes locekļiem, tiek attainots Japānas un Korejas konflikts.

Lēni un rimti plūstošais romāns detalizēti attaino korejiešu ģimenes ziedošanos, lojalitāti, un cieņu vienam pret otru, neskatoties uz ārējās vides un sabiedrības skarbumu un netaisnību, kas jāpiedzīvo Japānā. Lai arī šī ir ģimenes sāga, kurā ir neskaitāmi varoņi, centrālais tēls ir korejiešu meitene Sunja, kura pusaudžu gados paliek stāvoklī no Yakuzas (Japānas mafijas pārstāvis), kurš atzīstas, ka Japānā viņu gaida sieva un bērni. Lai nenestu negodu un kaunu savai ģimenei, Sunja piekrīt apprecēt lēnprātīgo un slimīgo mācītāju, kurš ir ceļā uz Japānu. Dzimtenes un ģimenes pamešana nāk ar savu smagumu, bet, kā Sunji māte atvadoties saka- sievietes uzdevums ir ciest. Ciešanas kā identitātes zīmogs tiek iespiests arī nākamajām paaudzēm, pieņemot savu likteni.

Autore pa maziem gabaliņiem ir savirpinājusi megalītu vēsturisku un reizē izdomātu varoņu darbu, kura centrā ir identitātes un dzimtas sakņu apzināšana vai pretēji- noliegšana. Bet "Pačinko" nav tikai vēstures stunda, tā savā ziņā pielīdzināma arī ziepju operai, kurā nodaļu pa nodaļai varoņu dzīves mijas ar negaidītiem pagriezieniem, mīlas un iekāres līkločiem, nāvi un pārsteigumiem. 

Cik maz man zināms par Japānas vēsturi, es drīz vien atklāju, kad sapratu, ka Pačinko nav nekāds varones vārds, kā maldīgi var rasties priekšstats, veroties uz grāmatas vāka attēloto sievieti. Pačinko patiesībā ir ārkārtīgi populārs pinbola spēļu automāts, kas vēljoprojām saglabājis savu slavu mūsdienās, par spīti Japānas azartspēļu aizliegumam. Vēsturiski šos pačinko salonus uzturēja korejiešu emigranti, jo tas skaitījās netīrs un zemu novērtēts darbs.

Pačinko azartspēlei šajā grāmatā ir arī simboliska nozīmē- cilvēka paļaušanās liktenim- gluži kā pinbola bumbiņa, nosakot rezultātu, atkarībā kā tā tiek izšauta, attiecinot to uz nozīmi personas piedzimšanas vietai un laikam, kas attiecīgi nosaka statusu sabiedrībā un nākotnes iespējas.

Par moderno klasiku nodēvētā ģimenes sāga, kura iepazīstina un izglīto par sarežģītajām Japānas un Korejas attiecībām, savā ziņā attainojot "aklo zonu", par ko nav daudz aprakstīts un runāts ārpus Āzijas.

*Grāmata saņemta apmaiņā pret godīgu atsauksmi no grāmatnīcas "Globuss"

"The Family Upstairs" 2019

AAA_2939SK

Lieliski! Izbaudīju no sākuma līdz beigām! Gotiskā, tumšā un noslēpumiem piesūcinātā miljonus vērtā māja Londonā mani pilnībā pārņēma savos noslēpumainajos tīklos.

Es nespēju nolikt grāmatu malā, nozogot nakts stundas miegam- bet tas bija to vērts, ja vien mani nesauktu atpakaļ realitātē mazuļa nakts raudas, es būtu izrāvusi šo psiholoģisko trilleri cauri visai naktij. Mēnešiem noturējusi samedīto grāmatu savā plauktā, es nolēmu paskatīties, kas tad darās iekšiņā šim tik izdaudzinātajam trillerim, ko sarakstījusi daudzu zināmu rakstnieku slavētā bestselleru autore. Un man jāpiekrīt Alisei Fīnijai- šis ir viens varen gards trillera kumosiņš, kurā ir gan mazliet trakuma, piesātināti daudz negaidītā un tumši noslēpumainā, liekot lauzīt galvu neziņā, kas tad tur īsti notiek.

Un pāri visam- šī noslēpumainā, mistiskā, baismīgā senatnīgā māja, kurā ir slepenas ejas, koridori un noslēpumainas vietas. Māja, kurā desmitgades atpakaļ atrasti trīs pieaugušo līķi ar saindēšanās pazīmēm, kā arī gultiņā omulīga desmit mēnešus veca meitenīte. Savukārt mājas īpašnieku pusaugu bērni nav nekur atrodami. Caur pagātnes un mūsdienu notikumu līkni, autore soli pa solim ievieš skaidrību dramatiskajos notikumos, kas izmainīja neskaitāmu cilvēku dzīvi.

Ļoti atmosfērīgs, spriedzes pilns un pārsteidzošs trilleris, ko negausīgi aprīt. Vai tas, cik ļoti gribas izlasīt turpinājumu "The Family Remains", parāda, cik ļoti man paticis Lisas Jewell darbs?! Šķiet es esmu uz āķa, jo gribas lasīt visu pēc kārtas no autores veikuma. Es ceru, ka tas, ka esmu izlasījusi viņas atzītāko romānu, nenozīmē, ka citi no vismaz 18 viņas romāniem ir par mata tiesu sliktāki. Nu ko- atliek vien par to pārliecināties.

Vai esi lasījusi/-is kādu Lisas Jewellas darbu? Kuru iesaki?

4+ zvaigznes, jo izbaudīju ar lasīkārām acīm.

"Sēņotāja" 2023

Viktorie Hanišová
"Houbařka" 2018

AAA_2524SK

"Mežs ir atkodis manu nožēlojamību, tas grib mani aprīt un izvemt nepazīstamā vietā, saindētu ar skābām gremošanas sulām, uzpūtušos dzeltenu sprāgoņu ar zivs acīm." (243.lpp.)

Lai Tevi nemāna skaistais mežs ar sēņu pārbagātību un daudzveidību, šī ir totāla "PURVA" grāmata- tumša, gremdējoša, trigerējoša, nospiedoša un smacējoša. Tāda, kuru vietās gribas ar blīkšķi cirst ciet, lai nebūtu jāizlaiž caur sevi nepanesami skumjās un skaudrās emocijas, par taisnību, kura šajā ģimenes modelī neeksistē. Un reizē, kā jau īsta "purva grāmata", tā vilina, nemanāmi ievelk sevī, līdz saproti, ka esi nospiests ar smagumu krūtīs un lēnītiņām ievilkts akacī.

Un reizē- šai smago tēmu skartajai grāmatai, ir paralēlā sēņošanas līnija- nekad nebiju lasījusi tik aizraujošu vēstījumu par arī latviešiem tik iemīļoto "sēņu sportu", kurā lasītājs burtiski tiek iemests fascinējošajā sēņu valstībā, pat, ja rudenī neskraida pa mežiem ar nazi un groziņu rokās, vai neizrāda sajūsmu par sēņu pavārmākslu. Veids, kā čehu autore ir aprakstījusi īsta sēņotāja mākslu, ir nenovērtējams, man kā bailīgai sēņotājai, kura drošības labad vāc tikai pāris zināmākās sēnes, būtu gribējies mežā doties līdzi galvenajai varonei un uzklausīt sīkākās nianses sēņu noslēpumos un to pagatavošanas mākslā.

Divdesmit piecus gadus vecā Sāra dzīvo askētisku un nabadzīgu dzīvi dārza mājiņā, par vienīgo iztikas avotu izmantojot sēņošanu- gadiem uzkrātā pieredze viņu ir padarījusi par sēņošanas eksperti. Desmit gados piedzīvojusi vardarbību un nodevību savā disfunkcionālajā ģimenē, Sāra mēģina dienu no dienas saprast, kas ar viņu ir noticis un, kāpēc ģimene viņu ir nodevusi. Romāns norisinās divās sižetiskās līknēs- tagadnes izdzīvošanai paralēli ieskicējot pagātnes traģiskos notikumus, kas ir sadragājuši jaunās sievietes iespēju veidot pilnvērtīgu dzīvi. 

Mežs Sārai ir terapija, kurā dienu no dienas izelpot saspringumu, bailes, trauksmi un ciešanas, un ieelpot mieru, dabas spēku un rāmumu. Bet mežs Sārai ir arī nebeidzamais labirints, kurā apmaldīties atmiņās, kas spītīgi iededzinājušas rētas, līkloči ar neizejamiem pagriezieniem, no kuriem nav izejas, teritorija, kas piesien un nelaiž vaļā, sprīdi pa sprīdim velkot pie zemes un ar saknēm paralizējot spēju izrauties brīvībā.

Romāns, kurā grūti apvaldīt asaras un nepamet nospiedošā sajūta uz krūtīm, tik izmisīgi, tik netaisīgi, tik iedragājoši.

Spēcīgi, izteiksmīgi un skaļi! Ja tevi nebaida purva grāmatu smagums, šī ir noteikti jāizlasa- lieliska!

PS. Viktorijei Hanišovai visas grāmatas ir par sociāli smagām tēmām, tik ļoti gribas izlasīt arī pārējās!
 

4.5 zvaigznes

Tulkotājs: Jānis Krastiņš

Izdevniecība: Pētergailis

"..bet visu taču, mammīt, nevar aizmālēt ar ēdienu." (240.lpp.)

Mikolajs Ložiņskis, Janeks Koza (ilustrācijas)

"Dāvana diviem" 2023

Mikołaj Łoziński ,  Janek Koza  (Illustrator)
"Prezent dla dwojga" 2020

AAA_2222SK

"..pasaule, kurā abi ieradušies, bērni sev vecākus neizvēlas." 

Daži to sauc par brīnumu. Poļu rakstnieks Mikolajs Ložiņskis savu bērnu piedzimšanu nosaucis par dāvanu. Vai varbūt kā dāvanu viņš simboliski sauc šo grāmatu, kuru veltījis saviem dēliem Emīlam un Romanam. Dāvana, caur kuru veras ziņkārīgu acu pāris, un kā mānīgi sākumā izliekas- iekšpusē slēpjas veselīgi sārtvaidzīgi dvīņi. Jo dāvanas mēdz būt arī negaidīti pārsteigumi, kad viena gaidīta mazuļa vietā, mammas klēpī aug veseli divi (vai pat vairāk).

Bērna ienākšana pāra dzīvē ir pilna nezināmā, neprognozējamā un neparedzamā- šo sajūtu Ložiņskis ir reflektējis šajā humora pilnajā grāmatā, kurā ironiski draiskajās Janeka Koza ilustrācijās tiek izspēlētas dzemdību ainas un pirmais adaptēšanās laiks, kad bērni pieteikuši sevi šajā pasaulē.

Bet kā ir, ja bērni ir pasteigušies un ieradušies ātrāk, izjaucot visus iecerētos sagatavošanās plānus? Kā jūtas vīrietis šajā laikā, kad viņš nespēj kontrolēt notikumu gaitu? Neskaitāmās domas, kas maļas jaunā tēva galvā- Kā bērns mani pazīs? Kā ģērbties, sagaidot savu bērnu? Kā saprast jaundzimušā vajadzības? Varbūt tev pazīstama tā "tukšās galvas" sajūta, kad tik daudz ko gribas pateikt, bet nekas nevirknējas pareizajos vārdos? Kur pēkšņi pazūd laiks un, kā atvairīt svešinieku ziņkārību uz ielas? Mikolajs gluži kā Ziemassvētku eglītē karina dažnedažādus jautājumus kā rotājumus, par kuru esamību nemaz nebij nojautis, pirms ieņēmis tēva amatu. 

Šī asprātīgā grāmata ir veltījums bērniem, palīdzot atrast atbildes uz kāpēcīšu  "kā rodas bērni" jautājumiem, kā arī "vecāku piezimšanu", kas ir ne mazāk nozīmīgāka. Interesanti ir vērot, kā šo jauno lomu redz vīrieši-gan tekstuālā līmenī, gan grafisko ilustrāciju līmenī, spēlējoties ar tekstu un attēliem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Ikviens lasītājs, atkarībā no vecuma un pieredzes bagāžas, šo stāstu uztvers savādāk. Tāpēc šī nav tikai bērnu grāmata- tā ir lasāmviela visai ģimenei. Šī ir arī dāvana visiem tiem, kas dzimuši priekšlaikus, vai ģimenēm, kurām mazais pieteicies priekšlaikus. 

Tulkotāja: Ingmāra Balode

Izdevniecība: Liels un Mazs

"Good Morning, Monster:

A Therapist Shares Five Heroic Stories of Emotional Recovery"

Es tevi izaicinu izlasīt šo grāmatu bez kamola kaklā un asarām.

Man gribētos tik daudz ko pateikt, cik ļoti, ļoti šī ir mana grāmata (emotional damage), bet iekšā tāds nospiedošs tukšums, kurā neviens vārds nespēj attainot tās verdošās emocijas, kuras izlien laukā, lasot šo grāmatu. Pēc tik smagas lasāmvielas grūti jelkam pieķerties- viss liekas tik pliekans, bezjēdzīgs, liekvārdīgs un vienkāršots. 

5 stāsti par 5 pacientiem, ar kuriem terapeite Katrīna Gildinera ir gadiem strādājusi, soli pa solim aiz ārējās čaulas izlobot bērnībā un jau pieaugušā vecumā piedzīvotās traumas. Katrs no šiem stāstiem ir pelnījis grāmatas cienīgu iesējumu, bet jebkurš rakstnieks nespēj pārspēt fantāzijā pašu dzīvi, kas šos cilvēkus tik bieži triekusi pret klinšainiem krastiem, ka nav saprotams, kā pēc tā visa iespējams vēl funkcionēt. Ar ko atšķiras šie stāsti no jebkuras citas traumatiskas bērnības biogrāfijas? Ar to, ka šeit terapeite stāsta arī par pacienta/terapeita attiecību veidošanu un mijiedarbību, jo, lai cik rezervēti profesionāls nebūtu terpeits, gadiem ilgā strādāšana ar pacientu ietekmē arī viņu. Tāpat arī Gildinere norāda uz savām kļūdām darba gaitā un komplicēto pieeju izveseļošanās procesā. 

Grāmata ir šokējoša, neaizmirstama, satricinoša un pārsteidzoša. 

Bija arī vietas, kur vārdi vai apzīmējumi iespiedās prātā, piemēram, "emotional castration"-When one partner uses words or phrases that are intended to invalidate and destroy the other partner’s pride in his or her gender identification, it is equivalent to emotional castration.
 

Kaut šī tiktu iztulkota arī latviski! Lasiet, lasiet, lasiet! Es vēl ilgi par šo domāšu. Ne velti "The Boy Who Was Raised As a Dog" ierindojās 2022.gada TOP10- šīs abas ir ļoti līdzīgas.

5 zvaigznes

"Žiga ceļojumi Okeānija vienā mēnesī" 2023

AAA_2080SK

Žigis ir ieguvis savu firmas zīmi, kurā sajaukušies necenzēti video par jebkuru sabiedrībā aktuālu tēmu un neskaitāmi ceļojumi, kuru apraksti, Žigim raksturīgajā sarunvalodas stilā ar humoru un jociņiem, apkopoti jau vairākās grāmatās.

Grāmatas nu jau kļuvušas par deficīta preci- un sludinājumos kādi naski pārdevēji par septiņām paša Žiga parakstītām grāmatām prasa pat 1500 eiro. Neķēpājoties ar izdevniecībām, Žigimants tās reklamē sociālajos tīklos un stāstu vakaros. Un gribētāju netrūkst. Var teikt, ka ap Žigi ir sapulcējies fanu un cienītāju loks, kuri kā sēta nosargā to no visa apkārtējā, ar milzu nepacietību gaidot jebkuru jaunāko ceļojuma stāstu.

Lai apmierinātu savu ziņkāri ap šo mistisko un daudzināto tēlu un popularitāti ieguvušo ceļotāju, pirms vairākiem gadiem izlasīju viņa grāmatu "Dienvidamerika pāris mēnešos", un biju nudien pārsteigta, jo tur bija maz no šokējoši atklātās valodas ar lamu vārdiem, kādu mēs Žigi varam redzēt viņa youtube kanālā. Protams, bez pāris dusmās izteiktiem mātes vārdiem neiztikt, bet visā visumā grāmatā var sastapt ceļotāju, kuram neinteresē tūristu burzma, bet gan vietējo dzīvesveids un daba, tajā pat laikā nebaidoties ar pozitīvu ironiju pasmieties arī pašam par sevi. Jāsaka, ka kopš tās grāmatas daudz kas ir mainījies- šķiet vairāk uzmanība pievērsta gramatikai un interpunkcijai (kaut gan man daudzās vietās gribētos, ka tas tiktu darīts ar lielāku uzcītību), nododot šo uzdevumu korektoram, kā arī lielāka uzmanība pievērsta attēlu kvalitātei. Un šis punkts ceļojumu grāmatai nav mazsvarīgs, lai kā arī mēs nerunātu Raiņa vārdiem, viens foto var izteikt vairāk par simts aprakstiem. "Okeānija vienā mēnesī" foto bija baudāmi un pēc katras nodaļas ar nepacietību gaidīju, kad varēs ieslīgt tirkīzzilo pludmaļu un mūžzaļo džungļu pētīšanai.

Kā jau noprotams, Žigis šajā grāmatā dodas uz Okeāniju, lielu daļu veltot Franču Polinēzijas salām, to iedzīvotājiem un dabai. Taču šoreiz Žigis neceļo viens, bet gan ar savu dzīvesbiedreni jeb kā pats dēvē- lauveni. Šis aspekts arī līdzsvaro ceļošanas pieredzi, jo viens vai otrs kritiskā brīdī spēj apvaldīt otra iekarsušos zirgus, bet patiesībā, izrādās, ka salu iedzīvotāji ir tik, tik draudzīgi un miermīlīgi, ka nekādu dižo draudu arī neizjūt. Šo ceļojumu noteikti raksturo daba- pludmales, meži un ūdenskritumi. Tā vien kārojas pašam ielekt lidmašīnā un izbaudīt šo relaksēto un savvaļas salu dzīvi. Noteikti Tanna pēc aprakstiem ierindojas top apskates vietā, kā nekā Yasur vulkāns atmeta atpakaļ atmiņas par Indonēziju un nakts kāpienu uz aktīvajiem vulkāniem. Ko lai es saku- neaizmirstami. Vienīgais, kas vēl attur mani no kāpšanas lidmašīnā- ir maziņš žūksnis ar naudu- pieticīgā salinieku dzīve naudas izteiksmē tūristam nav nekāda askētiskā, pēc Žiga aprakstiem tā ir vēl dārgāka par ceļošanu Latvijā. 

Žigimanta fani man nav jāpārliecina, tieši tiešā valoda- it kā jūs vēlā vakarā sēdētu piemājas dārzā ar aliņu rokās, grillētu šašļikus un runātu par piedzīvojumiem, ir tā, kas pievelk cilvēkus kā magnēts. Bez pompoza lietišķuma, pārgudrības, kā sacīt jāsaka- savējā lauku sēta. Bet tie, kuri baidās no necenzētās leksikas, kādu mēs varam izdzirdēt video- es gribu iedrošināt, Žigis jūs vēl pārsteigs. Vajag ļauties ceļot līdzi grāmatā un iedegt sevī to ceļojumkāri, kurā izkāpt ārpus standarta ceļojumtūres, lai ieraudzītu lokālo kolorītu, sasmaidītos ar vietējiem un aizvestu mājās siltas atmiņas, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. (Nu labi, var nopirkt par ceļojumu uz Franču Polinēziju.)

Kas ir pats briesmīgākais ceļojumu grāmatās? Tas, ka tu nevari ceļot pats. Bet vismaz šajā grāmatā ir iespēja pasapņot.

"The Seven Husbands of Evelyn Hugo"

DSC_0383SK

Ja ir kāda perfektā pludmales lasāmviela, tad tā notiekti ir tā, ko sarakstījusi Taylor Jenkins Reid- kaut kas amerikāniski ievelkošs, spozmes un Holivudiskā zvaigžņu spožuma pieliets, romantiski aizkustinošs, pārdomu vedinošs un līdzpārdzīvojošs.

Autore galvenās varones Enelīnas tēlā ielikusi neskaitāmu aktrišu kopumu, kaut kas no Merilinas, kaut kas no Elizabetes Teilores un neskaitāmām citām, savā ideālā, paņemot no tik daudz zināmām slavenībām, rada vienu unikālo tēlu, no kura nav iespējams atrauties, jo lasītājs izjūt saikni ar ko jau zināmu. Tajā pat laikā neaizsniedzamo VIP pasauli sagrauj pavisam vienkāršais cilvēks ar savu personību, kas tik ļoti ikvienam no mums atpazīstams. Savām kaislībām, vājībām, lēmumiem, ko nožēlot, kļūdām un aizvainojumiem. 

Jaunā žurnāliste Monika tiek norīkota nointervēt Holivudas ikonu Evelīnu Hugo. Ātri vien slavenā filmu zvaigzne jaunajai meitenei atklāj, ka viņa vēlas, lai Monika uzņemtos uzrakstīt par viņu grāmatu, neizlaižot nevienu detaļu. Nespējot noticēt tādai veiksmei, Monika piekrīt uzdevumam un dienas pavada sarunās ar slaveno aktrisi, uzklausot fascinējošo dzīvesstāstu par Evelīnas privāto un darba dzīvi. Drīz vien atklājas, ka ārpusē tik spožā un ambiciozā filmu zvaigzne, kura septiņas reizes izgājusi pie vīra, dziļi sevī glabā noslēpumu par aizliegtu mīlestību.

Grāmata, kas aizrauj, sajūsmina un piepilda. Tomēr amerikāniskais tik ļoti pa visām porām spiežas laukā, ka man nākas vien atzīties, ka līdz galam noticēt bija grūti, jo nepamet sajūta, ka šo, šo un šo tēma iekļauta, jo tā vajag. Kopumā- izklaidējošs gabals, kas spiež pa emociju pogām.

Patiks visiem tiem, kam patīk aizkustinošas, mīlestības pilnas grāmatas ar negaidītiem pagriezieniem un noslēpumiem.

3.9 zvaigznes
 

"Tas ir tikai cilvēciski" 2023

Karine Tuil
"Les Choses humaines" 2019

AAA_2005SK

"Cilvēks piedzimst un nomirst; starplaikā, ja paveicas, īsu brīdi mīl vai tiek mīlēts, bet agrāk vai vēlāk tiek aizstāts ar citu." (270.lpp)

Viena nakts, kurā iereibuši un smēķējuši zāli, no dažādiem sociālajiem slāņiem nākoši jaunieši izraisa notikumu lavīnu, kura ne tikai noslaucīs rūpīgi būvēto dzīvi, bet sagraus arī tuvāko līdzcilvēku attiecības un karjeru. Aleksandrs Farels- talantīgs ietekmīgu vecāku dēls ar daudzsološu nākotni uzskata, ka seksa akts, kas noticis tajā liktenīgajā naktī, ir noticis pēc abu iesaistīto pušu vēlēšanās. Savukārt Mila- Aleksandra mātes jaunā drauga meita- nākusi no reliģiskas ģimenes, vēršas pie policijas, apgalvojot, ka notikusi izvarošana. Seko tiesa prāva, kurā detalizētās intervijās un liecinieku liecībās tiek meklēta patiesība. Tikmēr Aleksandra tēvs- veiksmīgais televīzijas žurnālists Žans Farels, izjūt draudus savai karjerai ne tikai skandalozās tiesas prāvas dēļ, bet arī sava vecuma dēļ.

"...meli ir viņas dzīves falsificēts attēlojums." (199.lpp.)

Grāmata, kas sevī nesaudzīgi apviļā vairākas nozīmīgas tēmas… paralēli #metoo tiesas prāvas analīzei, cilvēka vecuma termiņš, kas agresīvi uzspiež normas būt labākajam..un-vai "nosargāt seju" stāv pāri visam?! Galu galā-vai ir tā vērts dzīties tajā stikla kalnā, kad jebkurā laikā aiz tevis stāv rinda ar jauniem kalnā jājējiem?! Cik daudz mēs esam gatavi ziedot un nodot, lai sasniegtu sabiedrības atzinumu, tajā pat laikā nodotu sev tuvākos cilvēkus. Cik ātri mūsu paustais viedoklis un pārliecības par kādu tēmu sagrūst, kad tas attiecīnāms uz mūsu ģimenes locekļiem? Tvila gabaliņu pa gabaliņam izmet arvien jaunas ēsmas, kurās ieķeroties nākas arvien no jauna uzplēst brūces, jo neskaitāmie skatu punkti arvien no jauna salauž iepriekšējās pārliecības.

Tvila ir rūpīgi iedziļinājusies izvarošanas tiesas prāvās, tāpat arī viņas juridiskā izglītība un detalizētie apraksti ļauj intensīvi būt klātesošam nozieguma izpreperēšanā. Iedvesmojoties no Stenfordas izvarošanas skandalozā gadījuma (2015-2016 gads), Karīna Tvila ir pievērsusi lasītāju svarīgām sociālajām tēmām.

Vai seksuālajā noziegumā vispār var eksistēt "pelēkā zona"?

Grāmata ir daudzšķautnaina, ietverot komplicētas tēmas, tā lēni brūvējas un iesākumā nav viegli ielasīties, bet tekstam arvien vairāk ieņemot tiesas prāvas aprises, grāmata uzņem ātrumu līdz apstāties vairs nav iespējams. 

"Realitāte vienmēr ir daudz sarežģītāka, nekā izskatās." (252.lpp.)

Lai arī sociālo tēmu pamatīga preparēšana un franču smalkjūtīgi atklātais stils daudziem var atgādināt Vigānu, man tomēr gribas distancēties un nemēģināt salīdzināt šīs divas autores.

Grāmata, kas lauzīs prātus un neskaitāmas reizes liks malt domas galvā kā kafijas dzirnaviņas pa vienam vien samaļot priekštatu pupiņas.

Ps. Tie, kas draudzējas ar franču valodu, var noskatīties filmu, kas uzņemta pēc grāmatas motīviem, ar orgiģinālo nosaukumu "Les Choses humaines".
 

4 zvaigznes

"..vīrieši kļūst sentimentāli tikai tad, kad grib drāzties." (99.lpp.)

Tulkotāja: Inta Šmite

Izdevniecība: Jānis Roze

"Mēs sākam no beigām" 2023

Chris Whitaker
"We Begin at the End" 2020

AAA_1965SK

Lai arī "Mēs sākam no beigām" caurvijas nozieguma izmeklēšanas līnija, šis tomēr ir jāvērtē kā mazpilsētas drāma, kurā galvenie varoņi gadu desmitiem ir tik cieši sasaistīti viens ar otru, ka nav iespējams izrauties no mazās komūnas spiedošā kupola. Tāpēc šis romāns uzrunās ne tikai detektīvu un kriminālromānu fanus, bet arī tos, kuri ikdienā nelasa asiņainus un šausminošus slepkavošanas gabalus. Tas gan nenozīmē, ka šis ir lirisks lasāmgabals, jo Vitekers savus varoņus nežēlo un šķiet, netaupot skaudrumu, piedēvē tiem visas iespējamās dzīves problēmas un ciešanas. Kārtējo reizi, kad mazais cerības stariņ tiek sagrauts, man gribas šo grāmatu nosaukt par "Ciešanu karalisti", jo varoņu ciešā sasaiste nespēj risināt problēmuas, vien paildzināt postu.

Romāns viegli izslīd caur kāda konkrēta žanra līnijām, jo paralēli Kalifornijas piekrastei ar vasarnīcām, zemes nogruvumiem un vietējo mazo biznesu, darbība norisinās mežonīgajā Montanā- piesātinot ainavu ar zirgu izjādēm, nebeidzamiem mežiem un izolētu lauku dzīvi, romānā ienesot mežonīgo rietumu atmosfēru.

Viena no spilgtākajām un spēcīgākajām varonēm ir trīspadsmitgadīgā Dačesa, kura ir uzņēmusies rūpes par savu mazo brāli Robinu, kamēr mamma Stāra cīnās ar atkarībām, netiekot galā ar saviem pienākumiem. Izcietis trīsdesmit gadu cietumsodu par savas bijušās draudzenes Stāras māsas nogalināšanu, Vincents ierodas savā bērnības pilsētā, kur tagad par vienīgo likumsargu strādā kopīgais draugs Voks. Mierpilnajā pilsētiņā okeāna krastā Keiphavenā neviens noziegums nav noticis jau desmitgadēm, kaimiņi zina viens otra lielākos noslēpumus, tāpēc vietu, kura sastingusi savā mietpilsoniskumā, slepkavas atbrīvošana saviļņo vietējo ikdienu. Dačesa, kura bērnība ir strauji aprāvusies, uzņemoties ģimenes pieaugušā lomu, pastrādā noziegumu, kas aizsāk domino ķēdi, kurai seko trāģiski notikumi.

Dačesa viennozīmīgi ir ievērojamākais romāna tēls, kura iemieso debešķīgi skaisto un spuraini vellišķīgo, tomēr man visu laiku nepameta sajūta, ka es nespēju noticēt, ka tā rīkojas tikai trīspadsmit gadus veca meitene. Protams, dzīve pierāda, ka ir neskaitāmi liktens pabērni, kuri pieaug par ātru, jo dzīve tos vispār nav saudzējusi. Un tomēr, tomēr, gadu vecums man nekādi negāja kopā ar rīcību, ņemot vērā, ka sešgadīgais brālis tika attainots patstavīgu lēmumu un darbību nespējīgs, kas man liekas tajam vecumam ir nepamatoti pārspīlēts. Bet tas, protams, ir mans subjektīvais viedoklis, kas veidojies, pamatojoties uz savu pieredzi.

"Mēs sākam no beigām" ir pilna liktenīgiem notikumiem ar postošām sekām, un mazlietiņ humora uzplaiksnījumiem. Romāns iesākumā ir lēns, it kā uzņemot spēkus, lai iedarbinātu apgriezienus, bet tad- pēdējās 50.lpp. pēkšņi eksplodē ar notikumiem, kas liek pavērt muti un apgriež gaisā visu iepriekš izlasīto. 

Balstoties uz romānu, Disney's 20th Television Studios uzņem Tv sērijas, ne velti- grāmata ir arī ainaviska.
 

3.8 zvaigznes, spraigajam nobeigumam 4+ zvaigznes

Tulkotāja: Daina Ozoliņa

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Arboretum" 2022

Tony Kirkham ,  Katie Scott
"Arboretum" 2022

AAA_1878SK

Laipni lūgti muzejā! Aizmirsti par rindām pie kases, grūstīšanos pie eksponātiem un normēto darba laiku, kas ierobežo- tagad muzejs ienāk tavā mājā, turklāt ceļot pa dažādām galerijām caur fantastiskām ilustrācijām iespējams jebkurā laikā. 

Estētiski niansētās ilustrācijas burtiski pielipina pie lielformāta lappusēm gan mazos lasītājus, gan arī lielos. Katrs grāmatas atvērums ir kā mākslas darbs, kuru varētu nodrukāt, palielināt un ierāmēt pie sienas. Tajā pat laikā, "Laipni lūgti muzējā" grāmatu sērija, kurā ietipst tādas grāmatas kā "Oceanarium", "Fungarium", "Anatomicum", "Planetarium", "Dinosaurium", "Botanicum", "Historium", "Animalium", nav tikai detalizēti radītas elpu aizraujošas ilustrācijas, speciālistu radītais teksts izceļ būtisko un reizē apber ar neticamiem un aizraujošiem faktiem par dabu un apkārtējo pasauli. 

Šī ir arī fantastiska iedvesmas grāmata, lai praktizētos botāniskajos zīmējumos- pateicoties lielajam formātam un reālistiskajām ilustrācijām, ikviens var praktizēties zīmēšanā. Un, es nevaru noliegt, ka šī grāmata ir ne tikai ceļojums lappusēs, bet arī iedvesma ceļot- redzēt sekvojas un baobabus dzīvē.

Grāmatu sērija rada atkarību un tā vien gribas iegūt visas tās savā īpašumā, jo katra no tām ir veltīta tēmai ar īpašu mīlestību, pievēršot uzmanību ikvienai detaļai.

Vieta, kur aug koki jeb "Arboretum" aizved uz sešām galerijām, apskatot pasaules dabas joslu dažādos mežus, kā arī dārzus. Daudzi no kokiem būs labi pazīstami, bet īpašu uzmanību piesaista tieši svešākie koki un to augļi, kurus ikdienā varam sastapt savos veikalos. Koku nozīme mūsu dzīvē bieži vien netiek līdz galam novērtēta, tāpēc šī grāmata ir kā atgādinājums, ka mēs esam tikai ciemiņi šajā ekosistēmā. Grāmata uzsver, cik liela nozīme jāpiešķir mežu aizsardzībai, pirms tie ir pilnībā iznīcināti.

Daudzi no 150 dendrārija kolekcijas eksponātiem ir apbrīnas pilni, hipnotizējoši un brīnumaini, šķiet, ka koku dažādībai nav limita. Arī man ākamreiz dodoties mežā, viss šķitīs pavisam savādāks un maģiskāks. 

Laiks atvērt grāmatu un paciemoties muzejā!

"Brālis, kas nebija vajadzīgs" 2023

Gaja Guna Eklė
"Brolis, kurio nereikėjo" 2016

AAA_1854SK

Esi uzmanīgs, ko vēlies, jo tas var piepildīties. Deviņgadīgais Gvids tik ļoti vēlējās brāli, un ne jau kaut kādu tur māsu kā labākajam draugam, jo māsas mēdz būt nešpetnas un nelaist istabā. Bet dienā, kad vecāki paziņoja Gvidam jaunumus, ka viņam tiešām būs pašam savs brālis, viņš vēl nenojauta, cik daudz emocijas un pārdzīvojumus neatgriezeniski tas ieviesīs viņa idilliskajā dzīvē. To, ka brālis būs tieši tikpat vecs kā Gvids un nevis izaugs kā visi mazi bērni mammas vēderā, bet gan tiks adoptēts no bērnu nama, Gvidam pat prātā neienāca. Vai tiešām vecākiem ar Gvidu vairs nepietiek? Vai viņš tiešām nav pietiekami labs, lai viņu tā vienkārši aizstātu ar svešu bērnu? Vai pieņemot tik nopietnu lēmumu, vecākiem neienāca prātā par to vispirms apspriesties ar Gvidu?

"Brālis, kas nebija vajadzīgs" emocijas samilzt kā rauga mīkla omes bļodā- rūgst, burbuļo, gurguļo līdz veļas pāri malām. Kā lai bērns tiek galā ar tik daudz nepiedzīvotām un nepazīstamām emocijām, kā lai saprot, kas notiek ne tikai ārpus viņa teikšanas un varēšanas, bet visvairāk jau pašā iekšienē. Šis stāsts ir arī par vecāku nerēķināšanos ar bērna jūtām, noklusējot nozīmīgas lietas, kuras  grūti mazajam pašam izprast, kā arī par savādākā pieņemšanu, dzīves procesiem, kuri nenotiek vienvirziena, bet, reizē ar plašu emociju gammu, apmet neskaitāmus kūleņus.

Lai arī bērnu nama un adopcijas tēma ir rūgtuma, sāpju un skumju pilna, grāmatā jaušams bērnišķīgs pozitīvisms, kurā empātija un labsirdība ir vienojošais kodols.

Šī, protams, nav grāmata tikai adopcijas kontekstā, jo liek paraudzīties no malas uz jebkuru situāciju, kurā mēs esam bijuši, kad kāds nerēķinās ar mums, pieņemot lēmumus mūsu vietā, gadījumi, kad mēs jūtamies bezspēcīgi, nespējot ietekmēt pārmaiņas, kā arī jebkura citādā pieņemšanu sabiedrībā, kad viss savādākais tiek nonicināts, pirms vēl ļauts to patiesi iepazīt.

Cik gan viegli vai grūti bērnu un jauniešu literatūras kritiķei, kura ikdienā pieradusi vērtēt un analizēt citus rakstniekus, ir sarakstīt pašai savu bērnu grāmatu? Gaja Guna Ekle ir Eglės Baliutavičiūtės pseidonīms. Lietuvā viņai iznākušas jau četras bērnu grāmatas.

Grāmata bērniem un pieaugušajiem, kas aicina uz empātiju un labsirdību. 

Ilustrācijas: Asta Skujīte

Tulkotāja: Emija Grigorjeva 

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Mirklis pirms laimes" 2020

Agnès Ledig
"Juste avant le bonheur" 2013

AAA_1759SK

Lai arī grāmatas aprakstā minēts, ka galvenā varone vairs pasakām un prinčiem netic, man jūs ir jāsarūgtina, vai gluži pretēji- jāiepriecina- šī ir viena īsta pieaugušo meiteņu pasaka franču gaumē, ko norīsiet kā jūras sāļā aromāta apņemtās austeres, lai citronīgi glumo garšu noskalotu ar malku burbuļojoša šampanieša. Un tas nebūt nav nekas slikts, es gandrīz pilnā pārliecībā varu teikt, ka 80% no tiem, kas lasa šo ierakstu, "Mirklis pirms laimes" piepildīs sirdi, salauzīs to gabalos, lai atkal no jauna dziedētu saplēstās rētas, kā mammas gādīgi pieliktā ceļmallapa uz nobrāstā ceļa.

Šis romāns nav nekas no tā, kas sākumā izliekas, jo lasītājam atstāj plašu emociju pēcgaršu, no kuras nav viegli atiet un pārslēgties, bet reizē tas negremdē un nesapluinī līdz galam, jo pasakas taču galu galā ir pasakas arī grāmatās.

Divdesmitgadīgā Žilī, kas agri saskārusies ar dzīves skarbo realitāti, vienai pašai rūpējoties par savu trīsgadīgo dēlu Lulū, kādu dienu savā darbā veikala kasē sastop piecdesmitgadīgo šķirteni Polu. Pārdevējas asara un skatiens Polu aizkustina un viņā rodas tēvišķas jūtas. Pols dodas ikgadējā atvaļinājumā uz Bretaņu, līdzi ņemot sērojošo dēlu, kā arī nesen satikto kasieri ar viņas mazo dēlēnu. Iespējams, ka jūra un jauna draudzība ir tieši tas, kas nepieciešams, lai katrs no varoņiem saredzētu dzīves patieso vērtību. Kad viss sāk šķist idillisks, notiek auto avārija...

"Mirklis pirms laimes" ir savāds šablonisku, idillisku, klišejisku notikumu mikslis, bet reizē tas ir pilns cerības, draudzības, iejūtības, pateicības un dāvināšanas prieka, kurā neiztikt bez dramatiski emocionālām vietām, kad gribas pēc iespējas ātrāk aizvērt grāmatas vākus, lai neielaistu sevī sāpes.

No frančiem vai nu ģībst vai viņus nesaprot, vai abus divus vai nevienu. Esmu piedzīvojusi abus divus. Iemīlēšanos dzīvē, bet ģībšanu un dažkārt nesaprašanu romānos. Ar "Mirkli pirms laimes" man bija kalniņu brauciens- te augšā, te lejā, te augšā, te lejā, bet reizē kaut kas tik ļoti aizkustinošs, savādāks no mana ierastā un kopumā tik jutekliski romantisks.

Bet es saku- tev patiks. Iespējams pat vairāk kā man.

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Agnese Kasparova

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Puisis no blakuskapa" 2023

Katarina Mazetti
"Grabben i graven bredvid" 1998

AAA_1774SK

"Pēdējos gados mamma mēdza bakstīt, lai "eju ārā" un atrodu meiteni. It kā viņas kaut kur eksistētu- gribošu meiteņu ganāmpulks, un tev atliek vienīgi aiziet un izvēlēties." (13.lpp.)

Man likās, ka es esmu atvērta pret savādāko, īpatnējāko un visu autsaiderīgo, bet, man nākas atzīties, jo vecāka es palieku, jo vairāk manī aug spītīga pārliecība par lietu  kārtību, kādu esmu izdomājusi esam, tāpat kā iesakņojas aizpriedumi un ielikšana kastītēs, kā arī parādījies viedoklis par jebko, pirms tas īsti iepazīts. Jo vecāka palieku, jo mazāk es tolerēju visu to, kas mani nesavaldzina un iet ārpus manai saprašanai par pievilcīgo. 

"Puisis no blakuskapa" tika norakstīta, pirms es atvēru vaļā grāmatu- vāks ar rozi uz kapa malas un, kas tas vispār par romānu ar tādu nosaukumu, arī goodreads 3.3 zvaigžņu vērtējums neko daudz nepārliecināja. Nevar būt, ka kaut kāds mirušo spoku mīlasstāsts, un tie zviedru romāni- viss, kas iet ārpus krimi un Bakmena žilbinājuma, ir ārpasaulīgi savāds un ārpus manas saprašanas sajūsmas. Arvien vairāk atliku laiku līdz lasīšanai, ar domu izlikties, ka šāds romāns neeksistē, līdz... Līdz paņēmu grāmatu ar domu- drusku palasīšu, kas tad tur ir, galu galā ne pirmais, ne pēdējais romāns, kas neierindojas manā "sajūsmas" plauktiņā...

"..es nebiju gatava, ka spermas konteiners varētu tā smaidīt! Ola manī palēcās, tā lēkāja un šļakstījās, un meta kūleņus, un raidīja izmisušus signālus: "Esmu šeit! Esmu šeit!"." (24.lpp.)

Tā nu es palasījos, negribēdama likt šo absolūti savdabīgo romānu malā. Tas ir kā ar tiem trakajiem smiekliem, kādus daži cilvēki izdvešs, kad no sirds sasmējušies- tādi zirdziski smiekli, kuri tik skaļi un baismīgi atbalsojas sienās, ka paliek neērti. Tieši šāda ir šī grāmata- zviedru autorei Maseti humors ir tik dīvaini jancīgs, varoņi tik savdabīgi robusti un groteski atklāti, ka dažubrīd sametas neērti. Pārspīlētie pretmeti, kas rīvējas viens ar otru un reizē izmisīgi atklāti un primitīvi atklāj savas seksuālās dziņas, ir kā izaicinājums lasītājam, dažubrīdi spiežot pārbaudīt, cik tolerētspējoša ir personas humora izjūta. Bija brīži, kad gluži ka Hila joku pārraidēs es fonā dzirdēju atskaņotus smieklus, bet man smieties nenāca ne prātā, bet tad atkal bija arī vietas, kur es izdvesu smieklu spiedzienus balsī. Jo vairāk romāns virzījās savā salauzītajā ritmā kā saskrāpēta plate, jo vairāk melanholijas un atkailinātu skumju ar liktenīgu traģēdiju romāns ieguva. 
 

"Puisis no blakuskapa" ir tāds vientuļu cilvēku alku gleznojums, kurā laiks diktē savus noteikumus un kaislība izslēdz jebkādu realitātes jausmu. Kāds ir teicis, ka kompromiss nav nekāds risinājums, jo atšķirībā no piekāpšanās, kompromisā ir veseli divi zaudētāji. Lai cik banāli tas neizklausītos, ir cilvēki, kuri mums nav lemti, lai kā mēs viens bez otra nespētu iztikt. Man šķiet, ka šo grāmatu līdz galam var saprast tikai tie, kuri paši dzīvē pieredzējuši ko līdzīgu- tādas mežonīgas alkas un pievilkšanās spēku pret otru cilvēku, kas ir pretrunā ar saprāta balsi un skaudro realitāti.

Savukārt ar autori viss nav tik vienkārši kā izskatās- runājot par nopietnām tēmām, viņa jau ar nosaukumu spēlējas- šis nebūs viengabalains raudamais gabals par dzīves apcerēšanu, būšanu un noslēpumaino pievilkšanās smaržu- te viss būs sajaukts ar izaicinošu un autsaiderīgu tēlu miksli, kurā dīvainums spiežas laukā pa visām porām.

"Mēs cenšamies pārliecināt viens otru un paši sevi, ka vajadzētu iet prom no ballītes, kamēr vēl ir jautri. Pirms viss beidzas ar asarām." (230.lpp.)

Ārpus visa jancīgā, pie kura gribētos raut degunu (īpaši autores jancīgā humora), šis romāns mani personīgi uzrunāja, spiežot pa emociju taustiņiem..

Vērā ņemams fakts- grāmata ir iznākusi 1998.gadā, interesanti būtu paskatīties, kur šobrīd ir šādi lopkopji ar 24 govju saimniecību- vai vispār kas tāds vēl pastāv. Zviedriski ir arī grāmatas turpinājums.

"Mana neprātīgā iemīlēšanās Orjanā beidzās, vēl pirms mēs apprecējāmies. Tā izgaisa kā iedegums- kurš pamana, kad tas notiek." (44.lpp.)

4 zvaigznes

Tulkotāja: Ilona Ozoliņa-Čiu

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Sirdī labs

Kā kļūt par tādu vecāku, kāds jūs vēlētos būt" 2023

Becky Kennedy
"Good Inside: A Guide to Becoming the Parent You Want to Be" 2022

AAA_1742SK

"..pirmajiem audzināšanas gadiem ir nozīme. Tie ieliek pamatus, lai mūsu bērni būtu pārliecināti, neatkarīgi, sevi apzinošies pieaugušie, kuri prot veidot veselīgas attiecības ar citiem cilvēkiem. Vai arī neprot." (61.lpp.)

"Savu jūtu pamanīšana nepadara mani par sliktu vecāku." (220.lpp.)

Klīniskās psiholoģes Bekijas Kenedijas grāmata "Sirdī labs" ir kā balzāms jebkurai sagrauta vecāka dvēselei, jo mierina un apgalvo, ka veidot tuvas attiecības ar savu bērnu nekad nav par vēlu.

Ceļš uz tādu vecāku, kāds mēs patiešām vēlētos būt saviem bērniem, nav viegls un sasniedzams momentā, tā ir nebeidzama mācīšanās no savām kļūdām, izglītošanās, praktizēšana un arvien jaunas sarežģījumsituācijas analizēšana, kas liks arvien no jauna meklēt jaunus ceļus, kā sasniegt šo ciešu attiecību oāzi audzināšanas tuksnesī.

Dr. Kenedija vieglā un saprotamā veidā dalās ar savu pieredzi, gan kā psiholoģe, gan kā trīs bērnu mamma, parādot alternatīvas metodes problēmgadījumu risināšanā, par pamatu ņemot apgalvojumu, ka sirdī mēs ikviens esam labs- gan mēs- vecāki, gan mūsu bērni. Skatoties no šīs prizmas un apzinoties, ka emociju vētras, kas izvird, ir tikai atslēgas caurums uz patieso cēloni kaut kur dziļi mūsos, kas tikai kā lavas ugunsvilnis, norāda uz saucienu pēc palīdzības.

Mūsu kā vecāku uzdevums, kam bieži vien netiek pievērsta pietiekama uzmanība, ir palīdzēt bērnam regulēt savas jūtas.

"Nav viena pareizā attiecību salabošanas veida. Galvenais nosacījums ir saiknes atjaunošana pēc pārtrūkšanas- vecāka mierīga un līdzjūtīga klātbūtne pēc asas reakcijas." (69.lpp.)

"Sirdī labs" apskata audzināšanas principus, norādot, ka jebkurā situācijā jāpievērš uzmanība ne tikai bērna rīcībai, bet arī vecāka komunikācijas veidam un reakcijai. Autore īpašu nozīmi piešķir kauna mazināšanai, saiknes meklēšanai, kā arī rūpēm par sevi, lai spētu sniegt dzīvesprieku un tajā pat laikā ļautu bērnam izreaģēt savas emocijas. Savukārt otrajā grāmatas daļā, Kenedija apskata problemātisku uzvedību, pievēršot uzmanību dažādām emocijām, reakcijām un darbībām. 

"Tāpat kā mūsu bērniem, kauns pieaugušajiem ir šķērslis pozitīvām pārmaiņām un izaugsmei." (101.lpp.)

"Uzvedība nekas nav "viss stāsts", drīzāk norāde uz plašāku stāstu, kas atklāj nepieciešamību pēc atbalsta un risinājuma." (82.lpp.)

"..koncentrējoties uz laimi, mēs ignorējam visas pārējās emocijas, kas neizbēgami rodas mūsu bērnu dzīvēs, un tas nozīmē, ka mēs nesagatavojam viņus, kā tikt galā ar šīm emocijām." (73.lpp.)

"Būšana par vecākiem nav paredzēta cilvēkiem, kuriem trūkst drosmes un apņēmības. Tas ir neticami paģērošs uzdevums, kas prasa milzīgas pašrefleksijas, mācīšanās un attīstības spējas." (63.lpp.)

Kā autore min- tas vien, ka tu jau meklē un lasi šo grāmatu, nozīmē, ka tevī ir vēlme pilnveidot savu vecākošanas meistarību, lai spētu dot savam bērnam vislabāko. 

Tulkotāja: Agnese Orupe

Izdevniecība: Helios
 

"Mantojuma cena" 2023

Jennifer Lynn Barnes
"The Hawthorne Legacy" 2021

AAA_1736SK

Visa dzīve ir viens liels risks, atliek vien izaicināt sevi un pieņemt noteikumus, lai sasniegtu rezultātus.

Kā būtu, ja visa iepriekšējā dzīve izrādītos vieni vienīgi meli un neatrisināmas mīklas? Eiverija, no parastas pusaudzes, kuras ikdiena bija izdzīvošana skolā, pārvērtās pār neticamu bagātību mantinieci, ar vienu noteikumu- nodzīvot gadu Hortonu namā un atrisinināt neskaitāmās mīklas, ko atstājis bagātnieks. Šajā mantojumu spēlē, kur galvenā balva ir neticama bagātība, pati Eiverija ir viena atrisināmās mīklas sastāvdaļa, jo, ko gan šajā ģimenē dara sveša meitene?! Kurš ir viņas īstais tēvs un, kuram pirmajam no visiem ģimenes locekļiem izdosim pirmajam atrisināt šo sarežģīto uzdevumu?

"Mantojuma cena" ir tupinājums "Mantojuma spēles" (The Inheritance Games) triloģijai, tāpēc lai iegūtu pilnu sapratni pa notiekošo, ieteiktu lasīt secīgi. Bestsellera statusu ieguvusī Young adult (mazo pieaugušo) triloģija, kā jau lielākais vairums šādi mega populāru darbi, ietver cīņas sparu, neticamu bagātību, kā arī pretējā dzimuma simpātijas, kuras ik pa laikam novērš uzmanību no notiekošā. Eiverijai šajā gadījumā tie ir veseli divi Hortonu brāļi, kuri visu savu uzmanību velta neparastajai meitenei. Šis elements ir prasmīgi veidots, lai lasītāji iedalītos viena vai otra brāļa komandā (gluži kā vampīrsāga ar karsti karojošiem "team Edward" un "team Jacob" faniem).

Jāsaka, ka man personīgi šī otrā daļa uzrunāja vairāk par pirmo, gluži vienkārši tāpēc, ka pirmā daļa mani šokēja ar nobeigumu, kurā nebija nekāda atrisinājuma, autorei gluži vienkārši spēlējoties ar lasītāju un sakot- tev nāksies lasīt visas trīs daļas, lai vispār saprastu, kas te notiek. Šī ir grāmata, par ko sajūsmināsies pusaudži un pieaugušie, kuriem mazo pieaugušo žanrs ir īpaši mīļa lasāmviela ar ko atslēgties no ikdienas rutīnas.

"Mantojuma spēles" ir spraiga, pilna slepenu norāžu, mīklu, jautājumu, slepenu elementu, ko izmanto spiegu filmās, bet reizē pilna pusaudžu naivuma, kurā viss ir iespējams, virmo iemīlēšanās, sapņi pa nākotni un ceļš uz pieaugšanu. 

Tulkotāja: Dace Andžāne

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Mana ģimene un citi zvēri" 2023

Gerald Durrell

"My Family and Other Animals" 1956

AAA_1630SK

Ja vēlies pārdot ceļojumu uz kādu valsti- uzraksti par to grāmatu!

Pārdots. Es savās domās jau krāmēju mugursomu, lai dotos uz Grieķijas salu Korfu.

"Mana ģimene un citi zvēri" ir ne tikai britu dabas pētnieka, dzīvnieku mīlētāja un aizstāvja, rakstnieka un televīzijas programmu vadītāja Džeralda Darela vispopulārākā grāmata, pats grāmatas nosaukums iegājis tautā kā asprātīgs izteiciens, ko zina pat tie, kas nekad neko nav lasījuši dabai un dzīvajām radībām veltītos stāstus. Darela veikumu grozā ir 38 grāmatas un 30 filmas, kas ļāvušas uz apkārtējo vidi paraudzīties pavisam citām acīm. Ziņkārīgais dabas pētnieks, kurš no mazotnes uz māju nesa visas iespējamās radības, lai tās novērotu, izpētītu vai glābtu no iznīcības, savu dabas mīlestību spēja arī meistarīgi un aizraujoši aprakstīt, pievēršot uzmanību problēmām un sugu iznīcībai. 

Vislielāko uzmanību un popularitāti ieguvušas Darela biogrāfiskās grāmatas, kurā tikpat koša, pilnasinīga un dažāda kā dzīvā radība, izceļas viņa ģimenes locekļi. Piedzimis Indijā, kā jaunākais no četriem bērniem, Darels ar ģimeni bieži ceļoja, arī pēc tēva nāves, kad rūpes par bērniem uzņēmās māte, ģimene pārcēlās uz Londonu, un, piecus gadus mitinājās Korfu. Pēc 20gadiem Darels par notikumiem šajā Grieķu salā uzrakstīja grāmatas "Mana ģimene un citi zvēri",  "Putni, zvēri un radinieki" un "Dievu dārzs".
  Grāmatu popularitātei līdzi nāca arī rūgta pēcgarša- tāpat kā mūsdienās krāšņo ceļvežu bildes, tūrisma industrija neskartiem dabas stūriem nes vairāk posta kā labuma. Ieraudzīdams, cik daudz posta bērnības paradīzei Korfu ir nodarījis tūrisms, Darels sievai atzinies, ka vēlas padarīt sev galu.

Darelam piemīt spēja pamanīt jebkuru niecīgāko dzīvo radību, lai cik atbaidoša vai neglīta tā varētu šķist apkārtējiem. Jāņem vērā, ka, lai arī zoologam ir bijusi fotogrāfiska atmiņa un viņš spēj detalizēti aprakstīt redzēto radību niecīgākās īpašības, daudzi grāmatā rakstītie elementi varētu būt autora fantāzija, ņemot vērā, ka ne viss no faktaloģiskā ir pieminēts vai atzīmēts. Kā jau jeburš autors, Darels patur pie sevis reālā un fantāzijas nodalījumu, lasītājam atliek vien minēt, cik daudz no literārā teksta ir patiess.

Lai vai kā- Darelam ir apbrīnojama spēja likt lasītājam sajust dabu kā galveno elementu mūsu eksistencē, pasakainie vizuālie apraksti liek iemīlēt dabu un paraudzīties uz niecīgākajām radībām ar pilnīgi citām acīm.

Ikdienas ainiņām, kas kādam varētu šķist necilas, Darels piešķeļ krietnu deva humora, padarot tās amizantas un asprātīgas. Viscaur grāmatai veļas sirsnība, krāšņi personāži un liberālas audzināšanas metodes. Klasika, kas burtiski vilina doties uz skorpionu pilno Korfu.

Tulkotāja: Helma Lapiņa, 1973

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

"Kaimiņi" 2023

Rocío Bonilla
"Gràcies. Història d'un veïnat" 2021

AAA_1681SK

Viss nav tā, kā tas izskatās.

Tik vienkārši un reizē precīzi varētu skanēt šīs bērnu grāmatas sauklis, ja vien mums būtu jāpiedalās kādā radošo saukļu konkursā.

Katalāņu māksliniece Rosio Bonilja savā grāmatā zvēriem piešķīrusi cilvēciskās īpašības, jaucot robežas starp steriotipiskiem profesiju apzīmogojumiem, lai gaismā izceltu katra personības individuālās škautnes.

Lieliskus kaimiņus dažkārt nevar nopirkt pat par dārgāko naudu, jo, kā jebkuras attiecības, arī kaimiņu draudzības ir jāveido un jākopj, tās nenotiek pašas par sevi.

Kādā apkaimē māju iemītnieki viens otru nepazīst, jo vienam par otru izveidojies priekštats, ko nav tik viegli mainīt. Bet varbūt viss nemaz nav tā, kā no malas izskatās. Varbūt trokšņainajā mājā nedzīvo kurls kaimiņš, bet gan neskaitāmi bērni, kas rada troksni. Iespējams, ka augstprātīgais advokāts dziļākajā būtībā vēlas radīt citiem izklaidi, bet baismīgais gaļēdājs patiesībā ir vegāns? Dienā, kad kādai nama iemītniecei pazūd internets, kaimiņi rod iespēju beidzot iepazīties viens ar otru...

Kautrīgi piemīlīgās ilustrācijas lasītāju momentāli pieņem pie sevis bariņā, kā jaunpienācēju kaimiņu rindu mājā, lai pēc mirkļā lasītājs justos kā savējais starp tik krasi atsķirīgajiem tēliem.

Humoristiski, asprātīgi un sirsnīgi. Patiks gan bērniem, gan pieaugušajiem, turklāt grāmatā ir iekļauta spēle, kurā turpināt izspēlēt šo kaimiņu draudzēšanās tēmu.

Grāmata, kas ne tikai aicina visai ģimenei kopā pavadīt laiku, bet arī iepazīt savus kaimiņus. Un pavisam iespējams, ka kāda kūkas pagatavošana veidos jaunas draudzības. 

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Latvijas mediji
 

 "Klimpas kungs un burinieks" 2023

Anna Onichimowka, Natalia Jablonska 

"Pan kluska i žaglowiec" 2021

AAA_1593SK

Tikpat lielu baudu, kā palutinot sevi pēc neizdevušās vai skumīgas dienas iepērkoties, var iegūt arī no lietām atbrīvojoties. Pat, ja liekas, ka sākumā tas tāds nieks vien ir- kārtošanas terapijā, atvadīšanās no lietām, kas nekalpo savam uzdevumam, ir sava veida atkarība, pēc kuras gluži kā balva nāk atvieglojums un gandarījums.

Esmu vairākas reizes savā dzīvē visas iekrājušās mantas revidējusi pa plauktiņiem tā, ka gala rezultātā paliek vien koferis ar pašu nepieciešamāko. Izmest, atdot, pārdot, aizdot, atdāvināt, izsolīt.. 9mēnešus, ceļojot pa Āziju, mana mantība bija vien 35litru mugursoma, kura iekļaujas lidmašīnas rokas bagāžā.

Pārvākšanās uz citu valsti ātri un nežēlīgi iemāca nepieķerties lietām, vietām un cilvēkiem, kā arī liek saprast, cik maz mums patiesībā ir nepieciešams. Es tik ļoti labi saprotu Klimpas kungu, kurā ir latviešu krāšanas gēns- sākot no maisiņa, kas pilns ar maisiņiem, atvilknes, kurā vienā mudžeklī dzīvo viss iespējamais, beidzot ar skapi, kurā paslēpts viss no sērijas "gan jau noderēs" un neskaitāmi plaukti ar grāmatām, kuru lasīšanas kārta nepienāk gadu desmitgades.

Ar šo burvīgo poļu autores bērnu grāmatu lasītājs ceļo kopā ar Klimpas kungu, viņa burinieku un ceļā sastaptajiem draugiem uz piesārņotu pludmali, kur tikai šķirojot, sakopjot un satīrot, var iegūt gandarījumu, lai galu galā ne tikai baudītu tīru vidi, bet arī ļautos draudzības priekam. Iespējams, ka lietas, kas krāj putekļus, kādam būs visnepieciešamākā pērle, par ko sapņots gadiem ilgi. 

Arvien biežāk bērnu grāmatās aktualizē dabas aizsardzības tēmu, ekoloģiska dzīvesveida patērēšanu, apkārtējās vides sakopšanu, aicinot patērētājkultūrā uzņemties atbildību.

"Klimpas kungs un burinieks" vienkāršā un tiešā veidā uzrunā bērnu auditoriju, aicinot uz aktīvu darbīgu- gan mājokļa, gan apkārtējās vides sakopšanu, gan palīdzības sniegšanu, gan jaunu draudzību veidošanu un altruismu.

Natalijas Jabloņskas mīlīgās, krāsaini ņirbošās un kolorīti mozaīkās ilustrācijas liek katrā grāmatas atvērumā iepauzēt, lai mirkli ilgāk pazustu detaļu iepazīšanā.

No pasaules izolētā Klimpas kunga mājvieta, kas kalna pakājē ieskauta greznu mežu ielokā, simboliski pretstata ikviena egoistisko domāšanu, ka tas, kas notiek kaut kur citur, nav mūsu darīšana, tāpēc izkāpšana laukā no sava aizsargājošā lauka (šajā gadījumā ceļojums ar burinieku), paplašina mūsu šauro skatupunktu un ļauj saredzēt mijiedarbības sekas. Tāpat arī liek apzināties patieso dzīves nozīmi, kas meklējama cilvēciskajās attiecībās, nevis mantiskajās lietās.

3.8 zvaigznes

Tulkotājs:   Māris Salējs
 

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Pazudušais miedziņš" 2022

DSC_1431SK

“Man nenāk miegs”, nopūtās dēls, pēc tam, kad jaunā grāmata tika izlasīta vairākas reizes. “Pazudušais miedziņš” izraisa atkarību, jo grāmatu gribas lasīt atkal no jauna. Un savā ziņā sanāk izspēlēt grāmatas varoņu nebeidzamo apli-neskaitāmu grāmatu izlasīšanu un pazudušā miedziņa izmisīgu meklēšanu.

Anete Melece radījusi asprātīgu un trāpīgu vecākošanās nedienu attainojumu, kurā daudzi saskatīs sevi, kad ikvakara midzināšana pārvēršas drāmas cienīgā izrādē. Iedvesmojoties no savas pieredzes ar meitas Stellas likšanu gulēt, Melece ir uzbūrusi jautru stāstu ar raibi krāsainām ilustrāciju mozaīkām, pievēršot uzmanību sīkākajiem elementiem un detaļām. Kodolīgo tekstu bieži nākas iepauzēt, lai kopā ar mazajiem lasītājiem izpētītu mazās Stellas lielo rotaļlietu armiju un grāmatu kolekciju. (Un atzīmētu grāmatu, kura vēl nav lasīta).

Sajūsma par stāstu palielinās, kad tiek saskatītas līdzības arī ar mūsu dzīvesvietu, tādos elementos kā tumši zilais stūra dīvāns, sarkanais putekļusūcējs, zaļo flīžu vannasistaba utt. Nepamet sajūta, ka stāsts ir par mūsu ģimeni, kur visi mēģina nosargāt mazās Stellas miedziņu. Eh, kaut man būtu grāmata, kurā es būtu galvenajā lomā.

Kamēr mamma dodas pabeigt savus darbus, tētis mazajai Stellai lasa vienu grāmatu pēc otras, bet miedziņš kā nenāk tā nenāk. Vai tiešām miedziņš, kuru neviens īsti nav redzējis, bet zina teikt, ka tas esot salds, ir nozagts? Te stāsts ieņem detektīva līniju un pie izmeklēšanas ķeras Nīlzirgs, Flamingo un Bobītis, lai ieviestu skaidrību, kurš no mājiniekiem ir piesavinājies miegu sev.

Anete Melece ir vairāku grāmatu autore un ilustratore, kā arī animācijas filmu veidotāja. Atpazīstamākais un atzinību ieguvušais darbs "Kiosks" sākumā tapa kā animācijas īsfilma un tikai gadus vēlāk pārtapa kā ilustrētais darbs bērnu grāmatā. 
Arī "Pazudušais miedziņš" jau atpazīstamais Meleces rokraksts ar radoši haotiskām ilustrācijām un krāsu eksploziju, kā pati Anete minējusi kādā intervijā, viņa vēlētos ilustrēt nepareizāk, lai zināšanas par pareizo zīmēšanu neierobežotu.

Izdevniecība: Liels un Mazs
 

"Mežakaija" 2022

DSC_1388SK

Latviešu prozaiķa, dzejnieka un mākslinieka Gunara Anatolija Janovska vārds atkal uzmirdzēja publikas starmešos, kad 2020.gadā iznāca Viestura Kairiša filma "Pilsēta pie upes", kas uzņemta pēc Janovska romāna motīviem. Biju nolēmusi pirms filmas noskatīšanās izlasīt pašu romānu, bet laika un termiņu gūzmā, plāni pajuka.

Savā ziņā Osvalds Zebris ir sasniedzis savu mērķi, vismaz no viena lasītāja- aktualizēt Janovska nozīmību latviešu literatūrā, kurš attiecinot uz savu laikabiedru un vēstuļu biedru, arī trimdinieku- Anšlavu Eglīti, mazāk ieguvis mūsdienu lasītāju uzmanību. Pēc "Mežakaijas" Janovska "Pilsēta pie upes" un "Sola" tiek ielikta izlasāmo grāmatu kalna augšgalā.

"Mežakaiju" vērtēt nav viegli vai viennozīmīgi, atrast niansēto robežu starp rakstnieka izpildījumu un paša Janovska personību, ir praktiski neiespējami, it sevišķi, ja neesi iepazinies ar pēdējā daiļradi. Kā atzīst pats Zebris, viņš ir spītīgi pieturējies pie sava stila- sajaukt faktus ar fantāziju, kas, manuprāt, ir pretstats Janovska daiļradei, savukārt lasītājs savā ziņā tiek maldināts, izdomātos faktus pieņemot par realitāti. Līdz ar to man radās ļoti niecīgs priekštats, kas īsti bija Janovskis. Lai arī atmiņu mezgli par bērnību, trimdu un mācībām tiek ieskicēti, līdz galam nenolasās rakstnieka personība. Piemēram, ņemot vērā, ka Janosvkis vairākkārt precējies, nesapratu, kāpēc tik liela nozīme tir uzsvaram uz samezglotajām attiecībām ar Helēnu.

Vai es esmu sapratusi, kas bija Janovskis?! Visdrīzāk nē. Tāpēc vēljovairāk man ir vēlme un interese iepazīties ar Janovska daiļradi.

Ps. Tā laiku lamu vārdi ir lieliski.

"Ka tevi veļu māte." (58.lpp.)

3 zvaigznes

Romāns par Gunaru Janovski. Latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projekts ES ESMU... 13 romāni un 13 monogrāmijas

Izdevniecība: Dienas Grāmata
 

"Kirke" 2023

Madeline Miller
"Circe" 2018

DSC_1306SK

"Dieviem no briesmoņiem ir liels labums. Iedomājies- cik daudz lūgšanu!" (100.lpp.)

Visiem sengrieķu mītu cienītājiem šī grāmata ir kā sāļais karameļu popkorns, kuru iesākot, nav iespējams vien beigt našķoties. Taču tev nav jābūt padziļinātām zināšanām vai īpašai interesei par dieviem, titāniem un visai pārējai- nezvēru, nimfu un pusdievu pilnajai pasaulei, jo Medlina Millere pārliecinoši aizraujošā veidā spējusi sengrieķu mītus savīt žilbinošā eposā, kurā, neskatoties uz varenajiem un iespaidīgajiem dieviem, visu uzmanību nozog Kirke-Saules dieva Hēlija meita, zvēru pavēlniece un Aiajas burve.

Sengrieķu mitoloģija un to varoņi nav nekāda pastaiga parkā, tāpēc lai daudzie grāmatas varoņi nesajauktos vienā tēlu okeānā, Millere grāmatas beigās ir izveidojusi darbojošos personu skaidrojumu, kas visā stāsta laikā krietni atrisināja manu galvas mežģi ciltskoka šķetināšanā. Kā nekā pārpasaulīgajām dievībām viena no baudām bija atvašu radīšana, neskatoties uz dievību vai mirstīgo izcelsmi. Nav iespējams visus radu rakstus paturēt prātā, jo šajās dievību hameljonu rotaļu cienīgajās spēlēs gadsimtu gadsimtos iespējams izdzīvot neskaitāmas dzīves. 

Saules dieva Hēlija un okeanīdas Perses meita Kirke, kurai ir dieviem netīkama, mirstīgajiem līdzīga balss, starp savējiem tiek nicināta un ķircināta. Necila starp žilbinošajiem dieviem, Kirke izsauc uz sevis dusmas, kad pārvērš Skillu par briesmoni, tādejādi tiekot izraidīta mūžīgai dzīvei uz vientuļas salas. Šeit viņa iepazīst un attīsta savas maģiskās burvju spējas, pieradina savvaļas dzīvniekus, vāc zālītes un ik pa laikam uzņem pie sevis garāmbraucošo kuģu apkalpes. Bet šī pasaule, kurā visi sacenšās savā parākumā, ir bīstama vieta. Būt nemirstīgai un noskatīties, kā mirstīgie paslīd tev garām, var atnest lielākas mocības, kā varenās burvju spējas, ar kurām iespējams sevi aizsargāt no briesmām. 

Šis stāsts ir ne tik daudz uz notikumiem vērsts, kā uz galvenās varones Kirkes dzīvi un iekšējo pārmaiņu pasauli, kas mainās līdz ar personāžiem, kurus viņa sastop savā dzīvē. Kirke nav spožākais tēls dievu zālēs, viņa nav nedz skaistākā, nedz gudrākā vai spēcīgākā, bet viņā ir tas viedums, kas nobriest ar gadsimtiem, ļaujot kļūdīties un pieņemt realitāti, lai saprastu, kā ar iekšējo spēku var mainīt nolemto. Tieši mātišķā loma ienes viņā cilvēciskās kvalitātes, kurā lielāka nozīme par bezgalīgo nošķirtību ir spējai dzīvot pilnasinīgi. 

"...it kā bērni būtu graudu maisi un vienu varētu aizstāt ar citu." (154.lpp.)

"Kirke" pieburs visus tos, kuri nebaidās no fantāzijas, mitoloģijas un mistikas grāmatās, bet tiem, kurus valdzina sengrieķu senie eposi, šī būs kā burves izrunāti spēka vārdi, kas apburs.

"Reiz man šķita, ka dievi ir nāves pretstats, bet nu es redzu, ka tie ir beigtāki par visu citu, jo tie nemainīgi un neko nespēj noturēt savās rokās." (389.lpp.)

4 zvaigznes

Tulkotāja: Anete Kona

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"What Lies Between Us" 2020

DSC_1295SK

Piņķeru piņkeriem, kā kāds būtu saņurcījis izkožļātu košļeni tavos matos, bet nekādi nesanāk to bez plēšanas vai matu šķipsnas nogriešanas no tās atbrīvoties.

Toksiskas mātes un meitas attiecības, kurā viss ir  tik ļoti saindēts, ka nav iespējams no tā redzēt izeju, ja vien netiek pāri nodarījumam un bezgalīgajam aizvainojumam. Mazlietiņ "The Push" vaibs, bet nekādi nemeklē šeit šo Audrainas grāmatu, tā ir tikai noskaņa un indīgās ģimenes saišu attiecības.

Teikšu godīgi, tik sen medīju Džona Marsa grāmatu "The One", ka biju pilnīgi ignorējusi viņa cita grāmatas. "What Lies Between Us" bija viena no retajām, kas pieejama audio, ar vairāk kā lielisku goodreads vērtējumu un pietiekami intriģējoša, lai saprastu, vai vispār vērts turpināt medīt Marsa visaugstāk novērtēto darbu. Es vienkārši ļāvos, nelasot grāmatas aprakstu, lai vairāk sevi pārsteigtu un ieintriģētu. Mana atteikšanās no iepriekšēja stāsta spoileriem atmaksājās- lai saprastu stāsta sakarību, bija jāvelta visa uzmanība stāstam, drīz vien kļuva skaidrs- ka te nekas nav skaidrs. Bet šis nav parastais trilleris, kurā meklējam vainīgo- skaidrs, ka vainīgi ir visi, tikai jautājums, kuram īsti ir taisnība un, vai ir iespējams varoņus nodalīt labajos un sliktajos.

Aizraujoši, tumši, toksiski- viss, kas izceļ psihotrillera labākās īpašības.

4+
 

"Alma un septiņi briesmoņi" 2023

Iria G. Parente,  Selene M. Pascual
"Alma y los siete monstruos" 2020

DSC_1271SK

Šī ir obligātā literatūra skolās, terapeita kabinetā un visiem, visiem vecākiem.

Es gribēju iepazīties ar mazās meitenes Almas pagultes briesmoņiem, bet izrādās- ar tiem visiem jau sen esmu pazīstama.

Spāņu autores ir radījušas tik lielisku, baudāmu un detaļās precīzu darbu par tik nozīmīgu tēmu kā mentālā veselība un depresija, alegorijās tās pavadošos simtomus pārvēršot par briesmoņiem. Tik svarīgi ir normalizēt runāšanu par depresiju un mentālās veselības aktualizēšanu, laužot to pavadošās stigmas un steriotipus, kas personu izolē no sabiedrības vēl vairāk. 

"Cilvēki, kas redz briesmoņus, neizturas dīvaini, tie ir dīvaini." (68.lpp.)
 

Gaišā, labsirdīgā un pozitīvā meitene Alma, kuru apkārtējie vienmēr uztvēruši kā dzirkstošu un runātīgu, pavisam negaidot atklāj, ka viņu ir pārņēmusi tumsa. Bet šajā viscaur piķa melnajā tumsā viņa nav viena- izrādās, ka zem gultas ir paslēpušies septiņi briesmoņi, kas parādoties pa vienam vai vārākiem, izliekas par viņas draugiem, soli pa solim izolējot viņu no tuvākajiem cilvēkiem. Bailēs tikt nesaprastai un uztvertai par dīvainu, Alma baidās kādam izstāstīt savas sajūtas un emocijas, ieslīgstot arvien dziļāk depresīvā stāvoklī, zaudējot spēju valdīt pār savām sajūtām un attiecībām ar apkārtējiem.

Šī nospiedoši drūmā tēma sevī nes vieglumu- jo veids, kā ilustrācijas un stāsta dizains spēlējas ar tekstu, rada sajūtu, ka ikvienam ir iespējams atrast palīdzību, iemācīties atpazīt un cīnīties pret saviem briesmoņiem, kas pamazām mītot tikai zem gultas, arvien biežāk ir klātesošas un arvien vairāk dominējošas pret paša gribu un vēlmēm. "Alma un septiņi briesmoņi" normalizē terapeita nozīmi un nevieš idealizētus scenārijus, akcentējot, ka cīņai ar briesmoņiem ir nepieciešams laiks, tāpat arī tie, iespējams, nepazudīs pavisam, bet tas nenozīmē, ka nav iespējams viņus atvairīt.

Tā kā šī ir alegorija, un vārdos briesmoņi nav nosaukti, visu stāstu es pieķēru sevi pie domas, ka mēģinu tos nodefinēt. Es septiņus briesmoņus raksturoju kā trauksmi (uztraukums, stress), nespēks, bezmiegs, izklaidība, apātija (nespēja piecelties no gultas), skumjas (emocionalitāte) un dusmas. Šīs visas ir depresijas pazīmes, kas pašas par sevi nepazudīs, tikai arvien vairāk ievilks tumsā. 

Stāsts ir viegli uztverams, iespējams, kādam tas liks atpazīt savas pašreizējās emocijas, vai tuviniekam laikus pamanīt depresijas pazīmes, tajā pat laikā fiziskais un emocionālais stāvoklis ir precīzi aprakstīts, ļaujot apkārtējiem saprast iekšējās cīņas, kam iet cauri depresijas slimnieks.

Grāmata bērniem, ko svarīgi izlasīt arī pieaugušajiem.

4+ zvaigznes

"Briesmoņiem patīk, ka par tiem runā kā par kaut ko bīstamu. Kaut ko tādu, kas iedveš šausmas. Tādu, no kā ir ļoti bail un no kā visi izvairās. Taču tiem nepatīk, ja par tiem runā daudz.... un vēl jo vairāk, ja par tiem runā kā par kaut ko tādu, ko var uzvarēt." (150.lpp.)

Tulkotāja: Ieva Zālīte

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Atkritumi" 2023

Melanie Laibl/ Lili Richter

"So ein mist von mull, abfall und co" 2018

DSC_1219SK

Doma par atkritumiem, fekālijām un trūdiem liek mums saraukt degunu- kurš gan grib domāt un iedziļināties par it kā tik pašsaprotamiem procesiem- no acīm (ķermeņa) prom, no prāta tālāk. Bet. Stop, stop. Ikviens mūsu pašu radītais atkritums jau nekur tālu prom netiek. To var pārliecināties, aizbraucot uz jebkuru salu Āzijā- peldoties starp plastmasas maisiņiem, pamperiem un cigarešu izmešiem, apziņa, ka atkritumi nav tikai kāda cita darīšana, bet ikviena atbildība, liek skaidri apzināties, ka mums ir jārīkojas.

Viena žilbinoši spēcīga grāmata, kurā saistošā, asprātīgā valodā tiek izskaidrots viens no svarīgākajiem procesiem uz mūsu planētas- atkritumu sarežģītais dzīves cikls. 

Lielākais atkritumu radītājs un zemeslodes piemēslotājs, ir cilvēks, jo pašā dabā atkritumi nepastāv- viss ir nepieciešams, gaidīts un izmantots. Tāpēc svarīgi noskaidrot un apzināties, kur šajā dabīgajā procesā tehnoloģiskā attīstība ir izveidojusi nepārstrādājamus atkritumus- ikkatrai nākamajai paaudzei uzliekot arvien lielāku slogu, lai atrastu risinājumu, kā cīnīties ar nebeidzamajiem atkritumu kalniem, kas piesārņo vidi. 

Šī grāmata ar humoru pieiet svarīgām vides ekoloģijas lietām, asprātīgi spēlējoties ar vārdiem, atskaņām, sarunvalodā iegājušajām frāzēm, bet reizē izglītojot. Tik daudzi fakti kodolīgajā tekstā izraisa neviltotu interesi- apskatot atkritumu dažādos veidus, ieskatoties vēsturē, dzīvnieku pasaulē un ieskicējot risinājumus. 

Arī krāsaini rotaļīgās ilustrācijas ironizē par šo tēmu un lieliski iederās starp izziņu paragrāfiem. Visas grāmatas garumā, uzrodas kāds tēls, kas ir aktīvi darbojošs personāžs-Calliphora jeb līķmuša. Tāpat arī ik nodaļā atrodamas saistošas dzejas rindas.

Lieliska, izzinoša un vērtīga grāmata gan jaunākajai paaudzei, gan viņu vecākiem! Ne velti 2019.gadā šī grāmata tka atzīta par Austrijas labāko zinātnisko grāmatu! Grāmata, ko lasīt kopā ģimenei, pasmieties, izpētīt un uzzināt daudz interesantu faktu par ikviena atstātajiem atkritumiem.

Iesaku!

Tulkotājs: Ilmārs Zvirgzds

Izdevniecība: Jānis Roze
 

"Attīrīšanās" 2008

Sofi Oksanen

"Puhdistus" 2008

DSC_1194SK

Tieši pirms desmit gadiem, es valkājos par Rīgas centra ielām apstulbušā un trulā sejas grimmasē savilktu seju, blenžot tieši priekšā, nemanot spilgtās gaismas, kas nāca no vēlā vakarā braucošajām automāšīnām, ausīs džinkstēja fona troksnis, viss likās tik neciešami bezjēdzīgs. Es biju satriekta. Izraudājusies izrādes laikā, mājās ejot, es turpināju domāt par šo stāstu, neskaitāmas reizes par to nebeidzot stāstīt vēlāk satiktajiem draugiem un ģimenes locekļiem. "Muša" ir vien no, ja ne pati labākā izrāde, ko nācies redzēt, jo tā manī atstāja tik lielu caurumu cilvēku ticībai, ka likās, to nebūs iespējams to salāpīt. 

Tikai vēlāk es uzzināju, ka Jaunā Rīgas teātra izrāde "Muša" patiesībā ir somu rakstnieces Sofi Oksaanenas romāns "Attīrīšanās". Taču es gadiem nespēju pieķerties romānam, zinot, cik stipras emocijas un jautājumus man tā atkal liks uzdot. Jautājumus, uz kuriem nav atbildes. Jautājumi, kurus izkliedz, nevis mierīgi apdomājot uzdod, jautājumus, kuri šokē, tirda, ārda un reizē saspārda. Kā mēslos aplipis padomju stulmzābaks, kas buhņī pakritušo. 
 

Kad beidzot saņēmos grāmatai, vārdi gāzās aumaļām. Oksanena raksta kā ar gaļas cirtni- asi, brutāli un ārprātā atkailinoši, nebaidoties runāt aplinkus, nepasargājot vārākās ilūzijas, nenošķirot senču saknes no mūsdienu asniņiem- jaucot to visu kopā kā maizes ieraugu klaipam, kas domāts aizbraukšanai. Šis nav viengabalains darbs, šeit desmitgažu nogriežņi- karš, padomija un pirmie neatkarības pumpuri mijas kā šķipsnas bizes pīnē, bet reizē tik mākslinieciski skaisti un noslēpumaini, tāpēc uzmanīgi jāseko līdzi vijumam. 

Vecā Alīda pavada savas dienas maza ciemata viensētā Igaunijā, kad negaidīti savā pagalmā atrod iebiedētu meiteni. Zāra, kas klāta vienos zilumos, ir izmisusi un atzīstas, ka bēg no saviem pāridarītājiem. Viss, kas viņai pieder- aiz krūštura aizbāzta sena fotogrāfija. Lai arī Alīda uzskata, ka svešā meitene ir neviens cits kā zagļu ēsma, viņā rodas līdzjūtība pret krievu meiteni, kura runā lauztā igauņu valodā.

Pat, ja pirmajā brīdī gribas iedalīt tēlus labajos un sliktajos, skrienot cauri notikumiem, tas nav iespējams. Cilvēciskās vājības šeit no oglēm dedzina visu pasauli, paķerot līdz ne tikai savu, bet arī līdzgaitnieku dzīvi. Un katrā preteklībā, izrādās ir vieta labestības drupačiņai, kas kā smilšu graudiņš kņudina un berž. Šī tikpat labi varētu būt mācībgrāmata par greizsirdību. Tik visaptverošu, tik žņaudzošu, tik smacējošu, ka nav iespējams pat izstāstīt. Un tikpat daudz šī grāmata ir par cilvēktirdzniecību- kaut ko parastam garāmgājējam tik svešu un tālu, izliekoties, ka nekas tāds viņa pagalmā nenotiek. Un tajā pat laikā šī ir grāmata par deformēto varu, kas lauž, piesārņo un kropļo cilvēcisko.

Kaut visiem rakstniekiem pietiktu drosmes uznest uz skatuves samazgu spaini un preperēt to tā, lai skatītājem nekas cits neatliek, kā redzēt tumsu visās nokrāsās, kāda tā ir. 

PS. Kas ir tā noslēpumainā muša uz vāka? Kāpēc izrādei bija jāsaucās tā un ne savādāk, kā "Muša". Gaļas jeb sūdu mušai grāmatā ir simboliska nozīmē, Oksanena ar to spēlējas gan ievadā, gan nobeigumā, savelkot cieši kopā stāstu kā jūrnieka mezglu- ik vienai lietai šeit ir nozīme. 

4+

Tulkotāja: Maima Grīnberga

Izdevniecība: Jumava
 

"Monstra rotaļu laukums" 2023

DSC_1060SK

Ja kriminālromānus var iedalīt pie omulīgas lasāmvielas (cosy reads), tad Guntis Tālers ar "Monstra rotaļu laukums" noteikti tajā iekļautos. Lai nebiedē spocīgi baismīgais vāks- nesakatoties uz autora drūmajām lokāciju fotogrāfijām, kas ierušinājušās starp nodaļām, šis Tukuma komunālās mājas detektīvs ir pavisam omulīgs stāsts, kurā tik labi nolasās vietējās mazpilsētas kolorītākie tēli, savā starpā veidojot krāšņu buķeti, no kuras nevar atrauties. Runājot par atraušanos- iesāku lasīt ar domu- tikai mazlietiņ, bet beidzu vēlu vakarā, kad visi jau apkārt bija iegrimuši dziļā miegā. Lai arī beigas nebija pārsteidzošas, tik ļoti gribējās zināt, kā tas viss saliksies pa plauktiņiem.

Guntis Tālers sevi ir pārliecinoši pieteicis mazo pilsētu omulīgajos detektīvos, kur varoņi, pašiem negribot, tiek ievilkti kādā līdzcilvēku noziegumā, līdz ar to policijas darbs šeit ir tikai pastarpināts. Gluži kā manā bērnības seriālā par mistēriju rakstnieci Flečeri, kura vienmēr uzradās pareizajā vietā, lai atkostu neliešu pastrādātās slepkavības, sekojot noziegumam pa pēdām. Šādā omulīgā detektīvā, neskatoties uz baiso kriminālnoziegumu, atmosfēra ir tāda relaksēta, ikdienišķu lietu piepildīta, tēli ir tik pazīstami un saprotami, ir iespēja pārdzīvot līdzi galvenajam varonim, kurā ir pietiekami daudz drosmes un asa prāta, lai pamanītu niecīgākās detaļas. 

Henija Pelīte, darba meklējumos, ierodas Tukumā, kur lēto izmaksu dēļ apmetas daudzdzīvokļu namā, kurā aiz plānajām sienām saklausāma ikviena kaimiņa kustība. Milzīgais centra nams, kurā iedzīvotāji koridorā dalās pat tualetē un iztiek bez vannas izstabas, apmetusies kolorīta un neparasta mazpilsētas publika. Kad tiek nogalināta lielā nama īpašniece, Henija, pašai negribot, tiek ierauta nozieguma izmeklēšanā. 

Guntis Tālers raksta raitā un saistošā valodā ar humora piešprici- par spīti visām dīvainībām un mazliet trakajiem varoņiem, no stāsta nav iespējams atrauties.

Tikai lasot romānu, saprotu nozīmi iekšlapās atrodamajiem dzīvokļu plāna rasējumiem, jo šis nav nekāds parastais nams. Tā vien gribas doties uz Tukumu, lai pārliecinātos, vai tiešām šāds nams pastāv.

PS. Kļūdas labojums
54. un 55. lappuses teksts grāmatā "Monstra rotaļu laukums" samainīts vietām. Lūdzam lasīt lappuses šādā secībā: 53., 55., 54. lappuse.

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Skūpstu koeficients" 2019

Helen Hoang 
"The Kiss Quotient" 2018

DSC_0977SK

Februāra mēnesī sevi izaicināju, lasot romantisko literatūru, lai arī vēl jāiepazīstas, kā tieši visa šī literatūra iedalās sīkākos apakšžanros, gribas teikt, ka "Skūpstu koeficients" bija grāmata, ko es izbaudīju. Neskatoties uz triviālām un vairāk vai mazāk zināmām ainām, paredzamību un klišejām. Vēljoprojām skaidri zinu, ka šī chik lit, romcom nav manas ikdienas grāmatu kāres piepildītājas, bet priekš izacinājuma es šo te atzīstu izcili piemērotu.

Tieši galvenās varones diagnoze- Aspergera sindroms jeb augsti funkcionējošs autims ir atslēgas vārds, kas piesaista šajā romānā, līdz ar to pliekanumu papildinot ar izzinošu un vērtīgu informāciju sabiedrībai. Un reizē- viss "šis nav reāli", "šis izklausās outsaiderīgi" utt., ir vienkārši norakstāms uz "bet viņai taču ir autiskais spektrs". Tas ir reizē labi un slikti, no vienas puses trivilizējot šo diagnozi, bet tā kā autorei pašai ir diagnosticēts autiskais spektrs, tad grāmata iegūst pavisam citu dimensiju. Galu galā Helēna Huenga neizsmej, nenoniecina cilvēkus ar autismu, tieši pretēji- viņa zin, ar kādām grūtībām jāsaskarās ikdienā.

Galvenā varone Stella ir veiksmīga savā karjerā, pelna vairāk kā pietiekami, lai sevi nodrošinātu, bet vilšanās seksuālajā jomā, viņai neliek mieru. Tāpēc viņa nolemj nopirkt vīrieša ekskorta pakalpojumus, lai iemācītos, kā pareizi nodarboties ar seksu. Maikls, kurš sajā profesijā darbojas ģimenes apstākļu spiests, šajā dīvainajā un neparastajā meitenē iemīlas, bet, vai ārpus darījuma attiecībām, ir iespējamas arī īstas jūtas?! Šī ir kā apvērstā versija filami "Pretty Woman", tikai Džūlijas Roberstas vietā ir seksīgs zviedrs/vjetnamietis, savukārt Ričarda Gīra vietu izpilda gudrā un bagātā Stella, kura ir gatava savam ekskortam nopirkt ne vienu vien automašīnu. 

Interesants fakts- Maikls ir pa pusei vjetnamietis (tieši tāpat kā pati autore), līdz ar to šeit labi attēlota tradicionālā vjetnamiešu emigrantu ģimene, īpašu uzsvaru liekot uz mammu. Autore grāmatā ir ielikusi daudz no sevis, savas pieredzes un sajūtām, līdz ar to šī ir kā apsēstība, kura nav likusi mieru, līdz par to neuzraksta. Kas ir svarīgi- šeit var redzēt, cik autiskais spektrs ir dažāds, cik atšķirīgi Aspergera sindroms izpaužas sievietēm, un, kā izrādās, cik viegli ir nodzīvot pusi mūžā, nemaz nezinot, ka arī tev ir šis sindroms. Tāpēc- romantiskais romāns ar pievienoto bonusu.

Es neesmu eksperte romantiskās literatūras jomā, bet seksa ainu man šķirta krietni par maz. Būtu vēlējusies vairāk seksa, mazāk ikdienas ainu, bet lasot citu atsauksmes, esmu sapratusi, ka nepazīstu šo žanru nemaz- jo sekss šeit esot bijis pietiekami. 

Tulkotāja: Ilona Ozoliņa-Čiu

Izdevniecība: Latvijas mediji

"Ledus robeža" 2022

Douglas Preston,  Lincoln Child
"The Ice Limit" 2020

DSC_1046SK

"Ledus robeža. Tā ir vieta, kur dienvidu okeānu ūdeņi satiekas ar antarktiskajiem ūdeņiem, kuru temperatūra ir zem nulles." (94.lpp.)

Ja esi piedzīvojuma trilleru cienītājs- tevi aizrauj nezināmais Saules sitēmā un ārpusē, šī grāmata ir paredzēta tev.

Duglass Prestons un Linkolns Čailds ir radījuši ne vienu vien piedzīvojumu trilleru sēriju, kas iemantojušas lasītāju uzmanību visā pasaulē un ieguvušas bestsellera titulu. 

"Ledus robeža" liek sastingt burtiski- aizvedot lasītāju prom no civilizācijas ledainajos ūdeņos netālu no Čīles, kur ir pamanīts kāds meteorītam līdzīgs objekts. Miljardieris Pālmers nolemj izveidot ekspedīciju, lai pārvestu šo meteorītu uz savu privāto muzeju. Zinātnieku un profesionāļu komanda dodas bīstamajos un neviesmīlīgajos Čīles ūdeņos speciāli aprīkotā kuģī, lai slepus veiktu šo sarežģīto operāciju, pārvietojot 4000 tonnas smago objektu. Taču saskare ar meteorītu paņem cilvēku dzīvības un arvien uzmācīgāks rodas jautājums, no kurienes ir ieradies šis milzu objekts.

Sākotnējais piedzīvojums lēnām pārtop par biedējošu mistēriju un visa romāna laikā nepamet jautājums- kas te īsti notiek? Kas īsti ir šis objekts? Meteorīts, citplanētiešu kuģis, cilvēku veidots objekts vai vēl kas noslēpumaināks? Tāpat arī nepamet sajūta, ka es skatītos kādu no ekspedīciju trilleriem TV, kur viss notiek slēgtā vidē-nepazīstami svešinieki ar dažādiem uzskatiem un raksturiem cīnās ne tikai viens ar otru, bet kopīgi arī pārvar pretinieku uzbrukumus.

Tā kā es ar zinātni esmu uz "Jūs", daudzi fakti par Saules sistēmu un specifiski termini man bija jaunatklājums. Šādās tipa grāmatās neizpaliek arī bez ārpasaulīgās teorijas un neizskaidrojamā- tas atkarīgs no katra paša ticēšanas robežas, bet visā visumā šis piedzīvojuma trilleris aizraus arī skeptiķus un vietām liks varbūt pasmaidīt par samezglotajām situācijām. 

"...panteonero, kapsētas vēju. Tas var pūst vairākas dienas ar ātrumu simts mezglu stundā bez apstājas. Nosaukums ir cēlies no tā, ka tas iepūš jūrniekus taisnā ceļā kapā." (95.lpp.)

"Ledus robeža" ir kā sniega bumba, veļoties lejup no nogāzes- sākumā rimta un lēna, bet tad samilzt arvien lielāka un palielina ātrumu un spraigumu. Grāmatas beigas atstāj mani uz pauzes un tikai vēlāk es noskaidroju, ka ir arī turpinājums "Beyond the Ice Limit", lai arī otro daļu varot lasīt neatkarīgi, tomēr tajā ir pārāk daudz atklāts no pirmās daļas. 

"-Hipernovas?

-Jā. Tā ir daudz lielāka par supernovu. Tā notiek, kad milzu zvaigzne iebrūk melnajā caurumā vai kad divas neitronu zvaigznes saduras, izveidojot melno caurumu." (228.lpp.)

Tulkotāja: Gunita Mežule

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

"Nāves meitene" 2023

Lucie Faulerová
"Smrtholka" 2020

DSC_1018SK

"..es esmu nocirsts koks, tik tikko sacirsts stumbrs, un viņš skaita manas gadskārtas, uz visām pusēm birst ēveļskaidas, uz visām pusēm lido skaidiņas." (187.lpp.)

Šādām grāmatām jābūt ar kādu īpašu trigerēšanas brīdinājuma zīmi, gluži kā mūsdienās tādas titros parādās sižetos TV un internetā. Tāpēc šī noteikti nebūs grāmata visiem, katram pašam jāizsver, vai tādas tēmas kā pašnāvība un tuva cilvēka nāve iekļaujas viņu emocionālās noturības barometrā.

"Tu tik ilgi ej iekšā mežā, līdz mežs ienāk tevī." (185.lpp.)

"Nāves meitene" ir kā maitu liju plosīts pusbeigts dzīvnieks- ko rijīgiem gabaliem no miesas atrauj negausīgie putni. Brīžiem gribas novērsties no dramatiskajiem aprakstiem, no kuriem nav iespējams atgriezties. Un tomēr- pašnāvība ir reāli blakusesoša, kā pakausī elsojoša plēsējsuņa smakojošā elpa, pirms tas nolēmis uzbrukt. 

Neparastais rakstības stils un epizodiski sadrumstalotais sižets- kā savienojušies vilciena posmi aizved lasītāju līdz gala stacijai, ik pa brīdim liekot sarauties no spalgās zvana pogas, kas trauksmaini izziņo nākamo pieturu. Iespējams, gala stacijā vairs nebūsi tā pati persona, kas iekāpa, bet iespējams, izkāpsi pirmajā apstāšanās vietā, jo nesapratīsi, kur ved šīs dzelzceļa sliedes, un, kāpēc vispār esi šeit iekāpis. 

Vilcienam stāstā ir simboliska nozīme. Tā ir vieta, kur riteņiem sitoties pret sliedēm, galvenā varone mazās epizodēs atceras dzīves notikumus, bērnību, ģimeni, mammas neesamību, attiecības ar brāli, māsu un tēvu. Sievietes nāve uz sliedēm ir arī tas, kas izprovocē šīs spilgtās bērnības atmiņas, mēģinot saprast, kāpēc nāve ir tik klātesoša.

Traģēdija ģimenē nedod iespēju dzīvot pašai un vēlme izbeigt šo dzīvi ielien zem ādas un neatstājas ne mirkli. Stāsts kā pelējums izplešas drūmumā un bloķē plaušu artērijas, neļaujot brīvi elpot. Jautājums- vai var izbēgt no šīs smacējošās sajūtas?! Ik pa brīdim autore gan mēģina tekstu piesūcināt ar melno humoru, bet tas noslīkst ilūzijās, ka šīm dvēseles sāpēm nav iespējama atveseļošanās.

Čehu autore Lūcija Faulerova ar noveli  "Nāves meitene" ieguva Eiropas Savienības Literatūras balvu. (Tajā pat gadā, kad to ieguva arī Laura Vinogradova ar darbu "Upe").

Es nevaru noliegt, ka jaunā autore ir ļoti talantīga- depresija un pašnāvība ir tik reāli sataustāma, ka gribas kaukt. Reizē ir dabīga aizsargreakcija neielaist šīs svešās sāpes sevī, it kā nepietiktu, ka tādas sāpēs reāli parazitē kāda dzīvē. 

Pēc izlasīšanas- ir jālasa vēlreiz. Pa epizodēm. No sākuma. No vidus, beigām- izšķirstīt- izlasīt tās druskas, kas kož un vietām tik skaisti sāpīgi skan, ļaujot vārdiem būt asiem un durstīgiem kā kailiem ceļiem iebrienot nātru pļavā. Es tikai gribēju pasniegties pēc meža avenēm, tikai paskatīties, kas tai ziedu jūrā tā ņirb, bet viss sastindzis, sadzelts un pulsējoši sāpošs.

Tulkotāja: Sandra Nikuļceva

Izdevniecība: Jumava

"Džentelmenis Maskavā" 2022

Amor Towles
"A Gentleman in Moscow" 2016

DSC_0956SK

"..mūsu dzīvi virza šaubas, no kurām daudzas ir graujošas vai pat biedējošas, taču, ja mēs neatkāpjamies un paliekam sirdī dāsni, mums varbūt tiks dāvāta augstākā apskaidrība- mirklis, kurā viss, kas ar mums noticis, pēkšņi nostājas fokusā kā nepieciešamā notikumu gaita, pat tad, kad mēs atrodamies uz jaunas drosmīgas dzīves sliekšņa, kādai esam bijuši lemti visu laiku." (550.lpp.)

Esi sveicināts greznajā viesnīcā "Metrapole", kur dzirkstī šampanietis, tiek pasniegti tropiskie augļi un valda aristokrātiska atmosfēra sarunās par kultūru, filosofiju un politiku. Šeit- tikai pāris soļu attālumā no Kremļa, mājas arestu uz mūžu izcieš Grāfs Aleksandrs Rostovs. No greznajiem apartamentiem nu viņa patvērums trīsdesmit gadu garumā kļūst pieticīgie bēniņi. Pēc iepazīšanās ar deviņgadīgo Ņinu, "Metrapoles" gaiteņu labirinti kļūst par aizraujošām vietām atklājumiem un piedzīvojumiem, laika gaitā izveidojas arī cieša saikne ar viesnīcas apkalpojošo personālu...

"Tikai tas vien, ka es ievēroju etiķeti, nenozīmē, ka esmu garlaicīgs." (504.lpp.)

Neparasts sižets, kas cauri anekdotiskam humoram uzplaiksnī kā labsirdības un viegluma iemiesojums. Neskatoties uz dramatisko laika nogriezni un notikumiem, kas  grauj ārpasauli, "Metrapoles" iekšienē viss norisinās kā izolētā siltumnīcā, kur nekas nav neiespējams, dzīve rit pēc greznuma piegrieznes un kontrastējošās pārticības. Ņemot vērā laikmeta attainojumu, šis ir vēsturiskais romāns, kura darbība noris no 1922.gada līdz 1952.gadam Maskavā, parādot sistēmas jaunievedumus un absurdos lēmumus.

"Rindā veidojās draudzības un iekvēlojās romantiskās attiecības, tika audzināta pacietība, praktizēta pieklājība, pat iegūta gudrība." (334.lpp.)

Grāfs it visam pieiet ar vecā kaluma džentelmeniskumu- ar vieglumu un eleganci pieejot jebkuram likteņa nosviestajam pārbaudījumam. Tieši personāži šajā romānā piešķir stāstam pilnasinību un noslīpe to ar ekselentu grāciju un šiku. Šeit nevar noslēpt arī amerikānisko aizgrābtību ar aristokrātisko Krieviju un augstāko sabiedrības slāni, piedēvējot tiem idealizētu elegances auru (kas padomijā augušam bērnam rada pretestību).

Šī mūsdienu klasiska ievelk ar savu nomierinošo galantuma efektu, gluži kā izolēta sala, kad apkārt tai pret klinšainajiem krastiem sitas satrakojies okeāns.

Brīžos, kad nav iespējams mainīt sistēmu, var atrast pareizo veidu, kā esošajā situācijā atrast labāko veidu, kā padarīt savu dzīvi baudāmu.

Rimtiem vakariem, kuros lasīt, lēni malkojot kādu burbuļojošu dzērienu, lai atrautos no ikdienas realitātes un iegrimtu grāmatas elegantajā vēstījumā. 

Tulkotāja: Māra Rūmniece

Izdevniecība: Aminori

"Zilonis" 2023

Kadri Hinrikus ,  Kadi Kurema  
"Elevant" 2021

DSC_0997SK

Pat, ja sākumā "Zilonis" šķiet drūmais mazo pusaudžu stāsts, kurā būs jāmeklē pēc kabataslakatiņa, tas ir maldinoši, jo kaimiņzemes Igaunijas bērnu autores un žurnālistes Kadri Hinrikusas stāsts ir pilns ar saulainām cerībām, rotaļīga prieka un sirsnīgas draudzības.

Kerta vēlas kļūt par rakstnieci, neskatoties uz to, ka visa viņas dzīve ir viena vienīga vilšanās- skolasbiedri viņu apsmej, savukārt mājās viņa sastopas ar nosodījumu un pārmetumiem. Parkā nejaušā tikšanās ar brīvdomīgo igauņu- horvātu meiteni Luciju ievieš viņas dzīvē virpuļcienīgas pārmaiņas. Cik aizraujoša kļūst dzīve, kad tajā ir tādi draugi, ar kuriem var kopā īstenot vispārdrošākos sapņus. 

"Zilonis" rotaļīgā un jautrā veidā pievērš uzmanību uz pusaudžiem tik raksturīgajām problēmām, aktualizējot gan fizisko, gan emocionālo vardarbību kā skolas gaiteņos, tā mājas patvērumā. Ir grūti pastāvēt par sevi, kad tavas vēlmes un uzskati atšķiras no apkārtējiem, vēl grūtāk, kad tevi nesaprot un neatzīst pat savā ģimenē. Taču tas nebūt nenozīmē, ka mazā pusaudža sociālais burbulis, ir viss, ko dzīve piedāvā- ārpusē taču ir ne tikai iespējas, bet arī līdzīgi domājoši indivīdi ikvienam no mums.

Zilonis šajā grāmatā ir atslēgas vārds, kura sakarība jāsaprot, tikai izlasot stāstu. Savukārt Kadi Kuremas grafikas attaino stāsta rotaļīgumu, pusaudzības trakulīgo haosu un abstraktos elementus.

Tulkotāja: Maima Grīnberga

Izdevniecība: Janis Roze

"Džikī" 2023

DSC_0967SK