Marīa Niskavāra

''Estere, miesniece'' 2026

Mariia Niskavaara
''Ester, teurastaja'' 2025

DSC_0032-4

''Pa dienu Estere liekšķerē gaļu un vakaros rauš klēpī vīru.'' (83.lpp.)

Uzmanību- turpmākais teksts satur verbālu un necenzētu burtleju!

Ja es nebūtu tik liela mīzēja, es dalītos ar savām personīgo pieredzi, bet es esmu mīzēja. Atšķirībā no autores, pat, ja bieži liekas, ka es burtiski reflektēju grāmatā izlasītās emocijas, caurstrāvojot to caur sevi, dažkārt novelkot no sevis to visu kā noskalpējot ādu no galvas, tomēr tikpat bieži es neizdvešu ne skaņas. Un paturu daļu pie sevis. Privātumu. Kailumu. Būšanu vājai.

Drosmīga vai metaforiski tieša?! Kas īsti ir šī Niskavāra?! Es iedomājos, kā viņai patiktu šīs dzīves ķengas, jo par jaušībām mans mutuļojošais prāts to nespēj nosaukt. Sučka. Dzīve vai mēs?! Gribot to, ko viņa nevar/var piespēlēt?!

Ārā līst jau visu nakti. Jau rīts, bet lietus nemitējas un nospoguļo visu asfaltēto braucamo daļu. Kamēr es iekšēji vāros, visas manas tēta audzētās lielās kāršu pupas piedegušas kalta dibenā un, kamēr es visas viņas kasu no dibenapšas, veros laukā vibrējoši dzelteno lapu krāsās- manī plosās šīs pretrunas, sajūsma, ka krāsas pret melni pludojošo ceļu izgaismojas, un reizē iekšējā pretruna, ka tas nekur neder. Man vajag rozā. Debešķīgi maigi rozā kā pūpēdīši, vai rozā kā cūku ādiņas. Un, kamēr es vāros un vāros, tās nelaimīgās, pie visa vainīgās pupas, piedeg otru reizi. Smird māja, vēstot- vakariņas šodien nebūs. Ironiski, tai bija jābūt kūpināta cūkas stilbiņa zupai, ko biju atvedusi no Rīgas tirgus. 

Domāju, vai tā ir tā pati smarža, kura izdalās, kad lodlampa velk pa maigi rozā cūkādiņu, pazudinot visus blondos, durstīgos sarus? Šoreiz iztiksim bez lopkautuvēm un āķos iekarinātajām cūku  ribām, īstās, asiņainās ainas un pēdējie, gandrīz cilvēciskie kliedzieni no kūts ceļa, asiņu bļodas un sadalīšana, manās bērnības atmiņās ir iesēdušās kā mēmais kino- viņš tur ir un mēmi kliedz. 

Un, kamēr es strīdos ar sevi, ka nekas nekur šodien neder un nesader, man gribas raudāt par Esteri un viņas izmisumu, viņas tukšumu. Un, varbūt es raudu par sevi. Vai var būt Estere, neesot Esterei?! Vai var just izmisumu tukšumā un gaidīt, kad tevi piepildīs kaut kas ārpasaulīgs, kaut kas, kas tavu dzīvi piepildīs vien esot?! Pastāvot?!

Kas mēs esam ārpus miesas un saspiestajiem orgāniem, kur sākas mūsu ilgas, kur beidzas sabiedrības prasības?! Vai mēs esam vien miesnieki savu miesu mieskautuvē, kurā kalpojam kā orgānmašīnas, kam dažkārt nav cita ceļa, kā uzšķērst sevī visu cilvēcisko un palikt par neko vairāk kā subproduktu. 

Miesiska, gaļīgi sagaršojama, ētiski tricinoša, atkailinoša, realitāti uzšķērstoša grāmata, kura šādi vai tādi reaģē uz katras lasītājas pieredzi. Vai nu ar noliegšanu, sašutumu, pretīgumu un realitātes atgrūšanu vai emociju reftektēšanu. Vai mēs esam kas vairāk par ķermenisko miesu, orgāniem un asinīm?!

Ps. Varbūt tās divas reizes piedegušās pupas vēl sakasīšu pa virsu no kastroļa apakšas, varbūt tomēr māju piepildīs tā kūpinātā cūkas stilba zupas aromāts. Varbūt es pa īsto iemācīšos pasmaidīt par jaušībām/nejaušībām/ironijām, kas gadās tādās dienās kā šī, kad atvēru Esteres pirmās lapas. Bet varbūt ir jāpieņem, ka mēs nesaprotam šo dzīvi un, kas kuram par kādiem nopelniem tiek piešķirts vai nolaupīts. 

Tulkotāja: Maima Grīnberga

Izdevniecība: Jānis Roze