Albānija. Ceļojums laikā. Margo Rejmera ''Dubļi saldāki par medu''
Albānija.
Ceļojums laikā.
Margo Rejmera
''Dubļi saldāki par medu'' 2025
Margo Rejmer
''Błoto słodsze niż miód. Głosy komunistycznej Albanii''2018
ef38bdcd-3a4e-420b-8441-ddf206171a80
Vēl dienu pirms lidojuma, es domāju par variantu B.
Braukt vai nebraukt?!
Dienu no dienas ceru, ka kaut kas mainīsies un situācija paliks skaidrāka, bet prātā iešaujas arvien vairāk šaubu.
Tie, kuri seko līdzi ziņām, paralēli pilsētas demolēšanai un vardarbīgajiem protestiem Parīzē, nevar izvairīties no arvien baismīgākiem skatiem no Tirānas centra, kur notiek protesti pret valdības koropciju, preses brīvības ierobežošanu un valsts dabas aizsardzības objektu un dabas resursu pārdošanu ārzemju investoriem.
Flamingo revolūcija no vides un dabas aizsardzības protesta kustības, kas aizsākās maijā, transformēja Tirānas centru un citu lielāko pilsētu centrus par vardarbīgu protesta akciju pret valdības kontroli un luksusa kūrortu būvi dabas aizsargājamo teritoriju apvidū. Flamingo, kuri arī pārziemo Albānijā, kļuva par šo jaunās paaudzes prostestu akcijas simbolu.
Tā vietā, lai Albānijas premjerministrs, kurš ir amatā jau kopš 2013.gada, atkāptos, viņš piemēro arvien stingrākus naudas sodus gan jauniešiem, kas piedalās protestos, gan viņu ģimenēm.
''Kādreiz, ja turēji mēli aiz zobiem, biji drošībā. Šodien vari kliegt, neviens tevi nedzirdēs.'' (80. lpp.)
Kaut kur pazīstama situācija?! Gluži kā dejavu. Kamēr valdība un mafija sadala teritoriju, pārdodot to ārzemniekiem un iznīcinot dabiskos resursus, tikmēr iedzīvotāji slīgts arvien dziļākā nabadzībā un bezcerībā. Nav vajadzīgs komunisms, lai valdošā vara iebiedētu iedzīvotājus. Albānija, kas ieguva tik ilgi kāroto brīvību, vēljoprojām ir sava veida važās, no kurām nav iespējams atraisīties.
715381c3-7cc6-44ae-bc00-3be438684023
fadc81f8-76b3-4f48-a355-89e82efe31d9
Kontrastu zeme Albānija.
Gluži kā paisums un bēgums klinšanajos krastos, ik uz soļa kontrasti seko kā uz ielas dzīvojošie suņi un kaķi. Lielpilsētu milzīgie, dārgie auto un greznās būves kontrastē ar ielu dzīvi, kurā daudzi rakņājas mistkastēs un dzīvo no rokas mutē.
Lai arī valsts tik ļoti vēlas būt Eiropas savienībā, ka līdzās vietējiem Albānijas lekiem, visur pieņem eiro, tomēr lielākoties norēķināšanās notiek ar skaidru naudu. Jo tālāk prom no pilsētām, jo mazāk kāds pieņem karti.
Rēķināšana ir salīdzinoši vienkārša, jo attiecība pret eiro ir 100 ALL ≈ 1,10 EUR, bet neskatoties uz to, ka visi viesu nami ir rezervēti caur booking.com, ikvienā vietā prasa norēķināties skaidrā, piedevām uzreiz. Naktsmītnes ir lielas, izveidoti kā dzīvokļi, divas istabas, virtuve, kur ir viss nepieciešamais ēst gatavošanai un pat veļasmašīna. Kā jau dienvidiem raksturīgi- viss izklāts ar flīzēm, kas vasarā noteikti atvēsina, bet visā pārējā laikā ir ledaini salti basām kājām. Apkures šeit nav, visas funkcijas cauru gadu (vasarā atvēsināšanā, ziemā sildīšanai) veic kondicionieri- dažās vietās tie milži cilvēka augumā. Arī šeit ir milzu kontrasti. Cena apartamentiem priekš 5 cilvēkiem izmaksā vidēji 50 euro par nakti, bet dažās vietās gan ledusskapji, gan izlietnes un skapīši ir no Itālijas, marmora flīzes, sekcijas, televizors, greznums kontrastē pret cenu. Tāpat arī kafijai- šeit var izvēlēties vai nu turku vai dārgāko- itāļu kafiju.
IMG_8704
IMG_8705
Vidējā alga neto (uz rokas) ir aptuveni 880 eur, lai arī atsevišķās pozīcijās Albānija ir relatīvi lēta (naktsmītnes un ēšana restorānā), tomēr tikpat daudz izmaksas ir pietuvinātas vai tikpat dārgas kā pie mums Latvijā, (benzīns ~€1.85 – €1.96 /l ), pārtika (banāni ~2.50 eur, maza kafija ~3.30 eur).
Protams, visur cenas atšķiras, gan no sezonilitātes, gan pieejamības, gan konkrētā veikala, tomēr nav skaidrs, kā dzīvo vietējie iedzīvotāji, kuri nebrauc ar jaunāko elektroauto, bet ar vecu mersedesu, kuri vēljoprojām šeit ir milzu cieņā. Vēsturiski Mercedes-Benz automobīļi padomju laikos bija tikai valdības augsta ranga pārstāvjiem, tāpēc pārējai tauta, kura cīnījās ar badu un pārvietojās ar kājām, riteni vai ēzeli, šīs markas mašīna bija kā kaut kāds augstākās pakāpes sasniegums, kā sapnis, pēc kā tiekties, bagātība un ietekme, pēc kuras ilgoties.
1990.gadu sākumā, kad Albānijas komunisms sabruka un atvērās robežas, bieži vien tie, kuri sapelnīja naudu ārzemēs, laukos atgriezās ar jaunu mersedesu, kas izrādījās lielisks un izturīgs braucamais pat kalnu serpentīnos. Mūsdienās Tirānā un tās apkārtnē ienākuši daudz elektro/hibrīdauto, milzu SUV mašīnas, džipi, tomēr vēljoprojām reģionos katrs trešais vai ceturtais auto ir dažāda vecuma un izskata mercedess.
Mercedess un kalniMercedess un kalni
IMG_8767
Manas domas par Albāniju nesākās ar šo 2025. gadā latviski iztulkoto grāmatu, nedz arī par bailes iedvesošo albānijas mafiju, kas nav nedz mīts, nedz urbānā pasaka. Lai arī Flamingo revolūcijas ietekmē mēs Tirānas centru izsvītrojām no sava apskates objektu kartes, tomēr palasot vairākus pētniecisko žurnālistu rakstus, var atrast ciešo saikni starp augsta ranga valdības pārstāvjiem un mafiju, kas iegūst naudu no narkotikām un seksuālās paverzdināšanas neskaitāmās Eiropas valstīs, naudas līdzekļus atmazgājot kūrortu celšanā. Ne tikai lielākajās pilsētās notiek apbūve, visur manāmas iesāktas, nepabeigtas villas. Visur rēgojas ceļamkrāni un augstbūves. Klīst leģenda, ka katrs Tirānas rajons pieder dažādiem mafijas bandu pārstāvjiem, brīdī, kad ceļamkrāns apstājas, ir skaidrs, ka kāds no viņiem ir pieķerts un uz laiku celtniecība tiek pārtraukta. Noslēpumā tītas ir veselas villu un kūrortu pilsētas, tā saucamās spoku kūrortpilsētas, kuras nav iespējams rezervēt. Viltus atsauksmes, pilnas rezervācijas, tomēr tuvumā esot var manīt, ka neviens tūrists tur nav nedz apmeties, nedz arī atpūties, tas viss tiek uzturēts kā šarāde nelegālās naudas mazgāšanai.
0c6f667b-ea06-45c1-b897-77296470fb98
Pakāpjoties soli atpakaļ pie šaubām, vai ir pareizais laiks doties uz Albāniju, kad tur notiek revolūcija un valsts ir milzu pārmaiņu priekšā. Sarakste ar viesu namu īpašniekiem sniedza mierinājumu un mēs piecatā (2 pieaugušie un 3 bērni) dodamies ar mašīnu uz Varšavu, lai mērotu nieka 2h lidojumu uz pasakaini skaistu zemi Adrijas un Jonijas jūras krastā. Pirms vairāk kā padsmit gadiem, kad devos uz Ziemeļmaķedoniju apmaiņas braucienā, starp dažādiem valstu pārstāvjiem es iepazinos ar māsām no Albānijas. Toreiz viņas tā slavēja savu skaisto zemi, ka es biju pilnīgi pārliecināta, ka noteikti kādreiz tur aizbraukšu. Rakstu Albai, kura tagad studē medicīnu ASV :''Es beidzot esmu aizbraukusi uz tavu valsti. Te ir tik skaisti!''
8f150bc8-5fad-4ad7-a7b9-6ebc22530286
bfd9f629-19fa-4a54-ab2c-aca146509581
Esmu ceļojusi dažādās valstīs, tāpēc man nav nedz kultūršoks par Albānijas kontrastiem- pasakaini skaistu piekrasti un plastmasas pudeles smiltīs, reibinošiem kalnu serpentīniem (kas man vēl ilgi sapņos liks griezties galvai) un neglītām, nepabeigtām celtnēm, pasakainiem dabas brīnumiem un itin nekādai tūristu infrastruktūrai kā tualetes. Esmu dzīvojusi pusgadu valstī, kur visu veļu jāmazgā ar rokām, esmu izceļojusies pa Eiropu guļot uz svešinieku dīvāniem un arī uz grīdas couchsurfingā, tāpēc jā, es redzu šos kontrastus un brīžiem sirds lūzt pušu, kā mēs sagandējam paši to visu skaistāko, bet es redzu arī visu to, kas ir vēl palicis brīnumaini skaists un gribas pieķerties tam trauslajam. Un tikpat balkāniski skarba un ārkārtīgi viesmīlīga ir arī vienkāršo albāniešu mentalitāte.
IMG_8721
9682d72f-903e-44e2-a3b2-22cbb53c2947
''Albāņu māja pieder Dievam un viesim.'' (18.lpp.)
Lielākoties visas nakstmītnes ir izveidotas milzu mājās, kurā atsevišķi apartamenti izveidoti viesiem, tomēr sajūta, ka tepat stāvu zemāk vai augstāk ir arī pats saimnieks, rada pavisam savādāku viesošanās sajūtu. Kāda no viesu nama saimniecēm mums atnes pašceptus byrekus, tas bērniem. Neuzbāzīgi, tomēr ieinteresēti, laipni un sirsnīgi. Tikpat viesmīlīgi ir arī ēstuvju īpašnieki. Ikvienā restorānā kā tradīcija ir ēdienreizes beigās cienasts uz saimnieka rēķina, saldējums, šķebinoši salda kalnu tēja ( Çaj Mali jeb kalnu tēju sapērkamies arī mēs, tā kā dzeru tējas bez cukura vai medus, tā man ļoti iegaršojas), granātābolu kalns no piemājas dārza, sīrupā mērcēti saldumi. Un milzu pateicība, ka mēs esam pārkāpuši viņu kafejnīcas slieksni. Pēdējā dienā netālu no Tirānas, dodamies paēst. Kad esam jau pieēdušies gardus kartupeļu frī kalnus, maizi ar olīveļļu, balkānu salātus (gurķis, tomāts, sāļais biezpiena siers, sīpoli, paprika) un ceptu gaļu ( katram plakanas gaļas kotletes milzu burgera lielumā), mums atnes arī piecas ceptas cūkgaļas šķēles, katru pusšķīvja lielumā, man uz brīdi saļimst dūša, jo galvā sarēķinu, cik maksās šādas vairākas gaļas porcijas reiz pieci. Mēs esam tā saēdušies, ka uz atnesto gaļu vispār nav iespējams pat virsū paskatīties. Galvā pārcilāju, vai šī nesaprašanās ir valodas barjeras vaina, vai vēlme apčakarēt vienīgos apmeklētājus, līdz saimnieks atnes gala rēķinu- kas ir aptuveni 26.45 eur. Tā izrādās vislētākā un vismilzīgākā kafejnīcas pieredze. Saimniekam arī ir trīs bērni un viņš saka, ka saprot, ko nozīmē visa tā ņemšanās, bet pirms dodamies prom, viņš atnes piecus sagrieztus granātābolus no sava dārza desertam. Karaliskas atvadas no Albānijas.
Tā kā esam nesezonā, praktiski visos restorānos esam arī vienīgie apmeklētāji, tomēr allaž turpat netālu pa kādam saimnieka radiniekam un draugam, kas, vai nu smēķē (smēķē šeit visur, gan iekštelpās, gan terasēs, gan mašīnās) skatās televizoru, runājas ar saimnieku vai vienkārši klusu sēž. Vīriešu sanākšanai un runāšanai pie kafijas vai rakijas šeit nav konkrēta laika. No rīta, pusdienās un vakarā, itin visur šī kopīgā vīriešu kopā sanākšana gluži kā neatņemams dienas rituāls, ko nav iespējams izlaist. Atsaucoties uz grāmatas vienu no stāstiem, kur pēckomunisma laikā varonis spēlē šahu ar kādu elegantu un visnotaļ patīkamu vīru, sarunas laikā tikai atklājot, ka viņš ir bijis viens no valsts drošības direkcijas Sigurimi pārstāvjiem. Un šī viena, it kā šokējošā un reizē konforntējoši neeskalējošā aina parāda visas valsts paradoksu, kur neviens nesaņēma nedz tiesas prāvu, nedz sodu, nedz kompensācijas par savām ciešanām vai nolaupītajiem brīvības gadiem, toties pēckomunisma laikā visiem- pāridarītājiem un upuriem nācās turpināt pastāvēt līdzās, it kā nekas nebūtu bijis.
IMG_9005
Pirms braukšanas uz Albāniju vēl steigā pasūtu grāmatu, reizē baidoties, ja nu es arī to lasot, skaitos kā pastāvošās varas kritizētāja. Albānijā, kurā pēc vairākiem statistikas datiem ir tikai no 2.4 līdz 2.8 miljoniem (ne kā grāmatā min vairāk kā 3 miljoni) iedzīvotāju, lielākā daļa mitinās centrālajā daļā- galvaspilsētā un netālu esošajās lielākajās pilsētās. Lai arī valsts ir 2.25 reizes mazāka kā Latvija (64,589 km² pret 28,748 km²), gan ziemeļos, gan dienvidos tā ir kalnaina, tāpēc attālāki reģioni nav viegli sasniedzami, kalnu serpentīnos jāpavada garš laiks ceļā un bieži apskates vietas ir sasniedzamas tikai pa vienu ceļu, līdz ar to jāmēro tas pats ceļš arī atpakaļ.
Toties nesezona un apskates vietas ir kā saldais ēdiens, ko izbaudīt tikai ar pāris tūristiem, bez burzmām, drūzmām un pavadošā trokšņa. Par pārsteigumu mums, daudzviet, prom no lielajām pilsētām pašiem dabas apskates objektiem nemaz ieejas maksas nav, tikai maksa par stāvvietu, kas ir vien pāris eiro. Ielas, cietokšņu, pludmaļu kaķu un suņu šeit netrūkst, vienā no senajām pilsētām uzskrienas virsū arī trusim, kalnu ceļā satiekam meža cūku un itin visur neiztiek bez kazām, aitām un ēzeļiem, kas iekļaujas kopējā ainavā padarot ceļošanai tik raksturīgo balkānu sajūtu.
IMG_8925
b9ca226e-a82f-46a9-93b7-228324891828
Oktobra beigas/novembra sākums it sevišķi kalnos ir vēss, dažkārt lietains, bez lietus jakas neiztiekot, kā arī saule riet jau 16.30, saīsinot ceļošanai paredzēto laiku, tomēr dienas vidū temperatūra ir krietni ausgtāka par mums pazīstamo vēlo rudeni- dienās, kad saule spīd tikpat spoži kā vasarā, it īpaši piekrastes reģionos temperatūra pārkāpj pāri 20 grādiem. Ņemot vērā, cik strauji mainās laikapstākļi, cik nepanesami karstas paliek vasaras dienvidu reģionos, rudens/pavasaris ir vislabākais laiks, lai apmeklētu Albāniju. Karstums un sausums ir beidzies, dienas vidū ir patīkami silts, visos māju pagalmos kārdina apelsīni, citroni, mandarīni, sprāgst pušu granātāboli un lēnām nobriest hurmas, bet ierasti zaļo kalnu ainavu vietām nomaina zeltaini oranžas rudens lapu nokrāsas. Dienvidreģiona kalnu ainavas un augļu dārzi burtiski uzspirdzina vizuālos baudas receptorus, tik daudz dažādus granātābolus pašā ražas pilnbriedā mna nebija nācies redzēt un mieloties.
7af7e92f-5af4-4ac5-9b78-4a674d942b3e
IMG_8845
Albānija. Ārpus laika. Albānija un komunisms. Albānija un sanaidošanās ar PSRS, atdalīšanās, nošķelšanās, norobežošanās no apkārtējās pasaules, no sabiedrotās Ķīnas. Albānija un pašiznīcināšanās vienas vienīgas personas vārdā. Envers Hodža, kurš nolika sevi dieva vietā, ar laiku aizliedzot arī visas pastāvošās reliģijas (aptuveni 50% ir musulmaņi (sunnīti un bektaši) un kristieši, kā arī daudzi ateisti tieši šī iemesla dēļ, jo komunisma laikā aizliedza reliģiju), jebkuru izglītoto iedzīvotāju uzskatot par draudu, izrēķinoties ar tiem, kuri bija pret pastāvošo varu. Ar laiku arī tie, kuri uzticējās komunismam varēja iekrist tajās pašas atrieības un iznīcības lamatās, ja vien bija kāds, kuram kaut kas nepatika. Absurdums un šaumas nav vārdos aprakstāmas, kas gadu desmitiem bija jāpiedzīvo albāņu tautai Hodžas komunistiskā satvēriena spīlēs. Ikviens, kurš mēģināja bēgt- peldus vai šķērsojot kalnu grēdas, tika nošauts. Poļu autore šajos albāņu atmiņas stāstos izvelk laukā elementus, kas kopīgi saauž jūrnieka tīklu, kurš mēģina mūsdienu lasītājam noķert kādu vēsturisko kopainu, taču tīkls ir vietām caurs, salāpīts un lielākoties tādiem lasītājiem no malas (lasīt- baltiešiem pāris valstis nostāk), nav ne mazākās nojausmas par kontekstu, tas bieži jāmeklē papildus. Stāsti ir šausminoši, katastrofiski, dramatiski un iznīcinoši, reizē tik paralēles velkoši ar tiem mūsu vecvecākiem, kuri piedzīvoja PSRS laikus, kuri uzticēties un runāt nevarēja pat sava bērna klātbūnē, kad nebija viens vainīgais, cieta un sekas gadiem izjuta visa ģimene.
Un tomēr šis ir ļoti nozīmīgs darbs, kas liek paraudzīties uz šodienas ziņām un Flamingo revolūciju pavisam savādāk. Vai Hodža nomirstot neatstāja aiz sevis lielāku mantojumu, ko neizmaina nedz Eiropas tuvošanās, nedz demokrātija, valstī, kurā varu pārņem mantkārīgie.
3e20ea08-f0d3-4855-ba58-ffc0a5cfa15c
1bc19d18-9a3a-428f-a358-5332ec617977
Meklēju internetā fotoatēlus no pieminētajiem stāstiem- man tik ļoti pietrūka šeit dokumentālo fotogrāfiju. Tās ir iespaidīgas. Fotogrāfijas no tūkstošiem cieši, cieši sasēdušajiem albāņiem vēstniecību pagalmā. Taču neko nespēj pārspēt fotogrāfijas, kurās 15-20 tūkstoši albāņu no pietauvotā kuģa Itālijas ostā lec ūdenī, nezinot, vai šī brīvība viņus nesadragās, nenoslīcinās, nepazudinās. Jo nekas nevar būt labāk kā nomirt brīvībā nevis alkās būt brīvam. Grāmatā ir dramatisks un reizē precīzs citāts par šo sajūtu- būt iesprostotam un alkt būt brīvam cilvēkam, kurā min, ka elle ir stāvēt pie paradīzes vārtiem un netikt iekšā. Tieši tādas sajūtas un izmisumu pārņēma šos tūkstošus, kad pēc neziņas pilnām dienām, daļu nosūtīja atpakaļ uz Albāniju.
IMG_8950
Kad iesākumā lasīju, ka, pat, ja mums šo visu prātam neaptveramo lasot, ir skaidrs, kas ir labais, kas sliktais, tomēr aptaujās, albāņi kārtējo reizi apliecina sevi kā kontrastu zemi. Pat pēc visām šīm ciešanām, puse populācijas uzskata, ka komunistu bende Hodža ir varonis. Tikai vēlāk, izlasot grāmatu un nonākot pie tā paša stāsta, kur varonis spēlē šahu ar Sigurimas pārstāvi, es saprotu, kāpēc viņi tā domā. Ja tu esi bijis tajā otrā pusē, kas spīdzināja, nogalināja, apcietināja, pazemoja, noliedzot Hodžu, tu noliec arī sevi pie slepkavām, bet viņi nejūtas vainīgi. Vai mums ir brīvība izvēlēties?! Vai mums ir izvēle būt varmākai, vai pašam iekrist upura lomā. Kur beidzas atbildība un sākas vaina?
IMG_0772
IMG_0766
Hodža savā paranojā par kodolkaru un ārējām briesmām parūpējās, lai arī šodien mēs visu laiku par viņu atcerētos. Pludmale vai, klosteris, flamingo ezers vai kalnu taka, visur kā apaļa kupola galviņa rēgojas metāla bunkuru mītnes. Grāmatā neskaitāmas reizes pieminēta Ģirokastra, burvīga kalnu pilsēta, kuras virsotnē slejas seno laiku cietokšņa mūri, kā arī atrodas Aukstā kara slepenais pazemes tunelis. Aptuveni 1km garumā, izbuvēts priekš 200 augsta ranga cilvēkiem, kuriem briesmu gadījumā būtu nodrošināta izdzīvošanas iespēja, gluži kā noasa šķirstā. Sezonas laikā šeit notiek ekskursijas gida pavadībā, tā kā tajā mirklī esam vienīgie, gids noskaldot pāris ievafrāzes un nolasot noteikumus, ieved mūs tunelī, iedod atslēgas un aizslēdz tuneļa vārtus piebilstot, kad pabeidziet apskati, atslēdziet vārtus un pēc tam aiz sevis aizslēdziet. Zagt šeit nav vairs ko, viss, ko iespējams paņemt, tika izlaupīts 90to gadu sākumā, kad šī slepenā vieta tika atklāta. Gaisma šeit ir tikai galvenajos tuneļa atzaros, pārējos bunkuros nākas izlīdzēties ar telefona lukturīti, bet betona sienas, smagnējās durvis, komunisma aura un tumsa uzdzen šermuļus un no šīs vietas gribas pēc iespējas drīzāk mesties laukā.
4c95ad6e-4202-44b1-96fc-1fa845d82c31
Albānijā ir viss, ko var vēlēties- kalnu ainavas, serpentīni, tirkīzzili ūdeņi, kanjons, vientuļas un mežonīgas pludmales, karstie avoti, ūdenskritumi, pazemes avoti aptuveni 50 metru dziļumā ar kalnu upēm, kurās temperatūra cauru gadu ir tikai 10 grādi un nenopērkamā balkānu viesmīlība, un tas viss par daudz draudzīgākām cenām kā tūrisma meka Itālija. Albānija ir kā aizejošs vilciens, kurā ielēkt, kamēr tūrsima postošais masīvs nav nobradājis pēdējās skaistākās dabas mežonīguma takas.
0d2da7ad-631d-4354-9653-e4a43bad3438Bunkurs ar skatu
Grāmata par valsti, kurā ceļo, ir ļoti vērtīga lieta, ko paņemt līdzi ceļojumā- viens no elementiem, pie kura pieturēties arī turpmāk. Vai tu ceļojot, ņem līdzi grāmatu par valsti, kuru apciemo?
Seko manām grāmatu gaitām arī Goodreads profilā (pielasit_sirdi) https://www.goodreads.com/user/show/14724473-sandra-koka-pielasit-sirdi
un Instagram @pielasit_sirdi https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/
Tulkotāja: Zane Štāla
Izdevniecība: SIA ''Rundas''
0c14c109-fe73-4998-9855-535ad6deabb6
IMG_8987
IMG_8994
IMG_9017
36e1e02c-73eb-4d91-a706-6b1fecd0058a
37adf0b9-d2bd-47ad-b3b2-c59e6cde7180
7c4590fd-2b06-4e37-872e-34392086f375
IMG_0520
bbf395a1-afba-4033-8b05-0f05b57a5b22
Albānijas suvenīru saraksts nav garš, ielu malās var nopirkt gan kaltētas vīģes un vīģu ievārījumu, gan rakiju, gardu kalnu medu, olīveļļu un kalnu tēju.
Tā kā esam budžeta ceļotāji, mums svarīgākais ir ceļot un redzēt, tāpēc daudz kur varam atrast kompromisu, kas citiem liekas neiedomājams. Mūsu Albānijas 9 dienu ceļojuma izmaksas, sadalot reizinātājos-
Lidmašīnas biļetes (Varšava- Tirāna turp un atpakaļ) 518.39 eur
Parkings Varšavā: 30 eur
Apdrošināšana: 41.01 eur
E sim- 11.49 eur
Mašīnas īre: 240.97 eur (vidējas klases, bet mums bez maksas upgreidoja)
Bērnu sēdeklīts: 48 eur
Degviela: 355.08 eur (Līdz Varšavai un atpakaļ 115.16, Albānijā 239.92)
Pārtika, kafejnīcas, ieejas maksas: 524.20 eur
Naktsmītnes: 350.93 eur
Kopā: 2120.07 eur
Apskates vietas: Albānija teritorijas ziņā ir maza, bet kalnu ceļi aizņem ļoti daudz laika, tāpēc izvēlējāmies tikai dienvidu reģionu. Berat senā pilsēta kalnos, Bogova ūdenskritums, Osumi kanjons, Benja karstie avoti, Girjokaster pils un vecpilsēta, kā arī aukstā kara bunkeris, Blue Eye pazemes avots, Butrunt seno laiku drupas, Sarande, Ksamil pludmales, Porto Palermo pils, ezers, kur ziemā mīt flamingi, klosteris uz salas, Himare, Llongra pass.
