Dženija Mastada

"Okei dienas" 2024

Jenny Mustard
"Okay Days" 2023

SAM_5786SK

"Es joprojām varu sāpināt citus cilvēkus, vienalga, vai esmu viena vai kopā ar kādu." (255.lpp.)

Dažkārt mēs testējam viens otra robežas, nojaucos savas sienas, revidējot, demolējot, špaktelējot no jauna, it kā visu varētu saradīt un uzradīt, pielāgoties un iederēties otrā, nepazaudējot savas teritorijas robežas. Tik pat soļi atpakaļ, cik uz priekšu, sasieti, savaņģoti ļautiņi žņaudzas viens otrā, neļaujot atpiņķerēties no iepriekšējām saitēm un doties tālāk. Viens pavelk, otrs žņaudzas. 

Samanta jeb Sama prakses laikā pārceļas uz Londonu un uzsāk attiecības ar Lūku, kurš meklējot darbu savā profesijā, nosit stundas vientuļā Londonas butikā. Viņi alkst viens pēc otra, par spīti neskaitāmajām atšķirībām, nespējot tās izteikt skaļi un maldoties savās sajūtās un domās. Tomēr kopīgi pavadītais laiks, veidojot savādus ieradumus, noteikumus un iededzinot piemiņas zīmes ikdienas lietotnēs, liek pieķerties viens otram un meklēt atbildes, kas tālāk? Kopā vai atsevišķi?

Šī ir mūsdienu iemīlēšanās un attiecību sākuma stadijas analīze, kurā preparēts tiek ne tikai individuālais vērtīb un sevis meklēšanas ceļš, bet arī sabiedrības attieksme un paaudžu sociālie ieradumi. Savā ziņā tas ir iepriekšējo paaudžu vērtību laušanas laiks, kurā es personība izvirzās vadībā, laužot steriotipus par katra dzimuma lomu, vajadzībām un vēlmēm vai ģimenes veidošanu.

Megapoles steidzīgais ritms caursrāvo darbu- dalītie dzīvokļi arī jauno darboņu dzīvē, kam tuvojas trīsdesmit, ir tik raksturīgs lielums Londonai.

Romāna modernās vēsmas par vienkāršajiem ļautiņiem, jebkuru un nevienu, par jauno paaudzi un mazo cilvēku miljardu spēļlaukumā.

Vai dzīvi nodzīvot ir okei, ja ir tikai okei dienas? Vai tomēr tas ir briesmīgākais, ko var piedzīvot- dzīvot tikai okei dzīvi un nejust neko citu no milzīgās sajūtu amplitūdas. 

Ja esi lasījis Sallijas Rūnijas "Normāli cilvēki", tad var nojaust grāmatas emocionālo toņkārtu. Man vēljoprojām bija sajūta, ka es pazīstu šo pāri- tik atšķirīgus, bet tik dīvaini līdzīgus, katru no savas valsts, bet kopīgi apgūstot Londonas apvāršņus.

Man patika (atsucoties uz grāmatas nosaukumu- bija okei), bet reizē pietrūka spilgtāku emociju, jo visu laiku tas vidējais "okei" sajūtu vilnis vijas cauri visai grāmatai, bez dziļiem kritieniem vai augstiem pacēlumiem, no vienas puses saglabājot idejisko līmeni par ikdienišķo un cilvēkiem parastajiem, no otras puses neļaujot pacelt grāmatu nākamajā līmenī, kas norautu jumtu.

3.7 zvaigznes

"..es dodu priekšroku diviem nožēlojamiem gadiem kopā ar tevi, nevis diviem okei gadiem bez tevis." (320.lpp.)

Tulkotāja: Ilze Paegle-Mkrtčjana

Izdevniecība: Helios