Zane Daudziņa ''Bērnudienas komunālijā''
Zane Daudziņa
''Bērnudienas komunālijā'' 2024
Ar labām lietām laba daudz nevajag, bet, kad tās visur rēgojas gar degungalu, var gadīties, ka tā apetīte pāriet līdz ar gribēšanu.
Dažkārt tā ir arī ar izslavētām grāmatām, kad par tām visapkārt tiek labi daudz skandināts un cildināts, tad gluži vienkārši pāriet vēlme tās vispār izlasīt. Lai pārskrien pāri viesuļvētras ''haips'' un ļaut grāmatai atnākt pareizajā laikā un vietā. Un tas bija labākais, ko varēju izdarīt grāmatas labad, jo man jau bija viedoklis, pirms to vispār atvēru vaļā. Tāpēc grāmata nostāvēja manā plauktā ilgu laiku. Izdzēsa visas ekspektācijas un jebko iepriekš dzirdēto. Un vienkārši ļāva būt šeit un tagad.
Tā man bija ar šo Zanes Daudziņas atmiņu grāmatu, kurā piedzīvojumi un varen dramatizēti notikumi ieskicēti mazās etīdes, kas samaisītas visas vienā laika nogriežņa kokteilī. Brīžiem uzdevu pati sev jautājumu, vai šī laika nelineārā līnija grauj vai palīdz manai lasītāja pieredzei?
Savā ziņā autore to pati pamato ar to, ka ''Bērnības atmiņas ir tāds grūti notverams putns, kurš nekādi negrib doties rokā, bet kolīdz izdevies to piesaistīt, tas neatkāpjas, tur pie rīkles un nelaiž vaļā.'' (249.lpp.) Līdz ar to atmiņas ne vienmēr nāk secīgi, bet gluži kā putni haotiski te atlido, te aizspurdz. Kaut EPILOGS būtu PROLOGS, tas dotu lielisku ievadu šajā atmiņu epizožu kaleidoskopā.
No vienas puses visas etīdes atgriežas vienā un tajā pašā centrālajā laukumā- komunālajā dzīvoklī, nomainoties vien varoņu izvietojumam, dramatiskajām attiecībām un nesecīgiem notikumiem. Savā ziņā tas ļauj grāmatu turēt uz nakstskapīša, paralēli lasot arī citas grāmatas, ik vakaru atšķirt nejaušu pastāstiņu, kas uzlabos garastāvokli, liks smaidīt, šķobīties, viebties un reizē būt pateicīgam, ka tas ir pagājušais laiks, par kuru nav nekāda sentimenta vai ilgošanās. Manā ģimenē nav šādas komunālo dzīvokļu pieredzes, tomēr arī vēl gadsimtu nomaiņas laikā nācies tādos paviesoties Rīgas centrā, kas gluži kā iekonsorvētā laika mašīnā saglabājuši savas komunālo iedzīvotāju liecības. Tie tumšie koridori, tās jiftīgi smirdīgās atejas, istabu labirinti. Tādos brīžos vienīgais, kas pazib prātā ir retoriskais jautājums- kā pilnīgi nepazīstami cilvēki šeit varēja sadzīvot? Kā? Nu tā! Viņiem nebija izvēles.
Man grāmata patika. Savā ziņā tā ir kā latviešu versija (daudz pieklusinātākos un piezemētākos toņos) Narinē Abgarjanas grāmatai "Maņuņa", gan saturiski, gan bērnišķīgā stāstījuma sajūtas dēļ, ko var sataustīt tikai tad, kad galvenie varoņi ir bērni un ikvienus notikumus stāsta no sava skatu punkta, gan oranžās krāsas vākojumā, gan bērnišķīgajās ilustrācijās.
Grāmata sarakstīta sirsnīgā, humoristiskā veidā, neskatoties uz dzīves apstākļiem un traģismu, ienesot tajā dzīvesprieku un sirsnības pieskaņu. Šeit nav latviešiem raksturīgā bezizejas dramatisma, pesimisma un gaušanās, tajā pat laikā starp ikdienas ainiņām šeit ne tikai labi vizualizēts komunālija posts un sods, bet arī tiek ienestas spēcīgas smaržas, smakas un taktitās sajūtas (kodīgās bumbierenes, asiņainsis blakšu cīniņš utt.).
Mamma teica, ka abi ar tēti lasot smējušies, tā kā pasmaidīt par aizgājošo (paldies dievam) var ne tikai tā paaudze, kura nekad to nav piedzīvojusi, bet arī grāmatas autores laikabiedri.
4 zvaigznes
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
