Kotrīna Zīle "Mīļotie kauli"

January 03, 2026  •  Leave a Comment

Kotrīna Zīle

"Mīļotie kauli" 2025

 

Kotryna Zylė

''Mylimi kaulai'' 2024
SAM_2768SAM_2768

 

''Luks pasmaida, it kā būtu nevis cilvēks, bet pavasaris, dzīvība, kas mostas, piepilda tevi un pārpludina ausis.''( 49.lpp.)

 

Tas ir personiski. Savādāk nevar. Tu nevari nokosties no tā ābola, ja neļaujies savien priekšējiem zobiem caurdurt cieti sārteno miziņu, sajust ar mēli pirmos skābenos dūrienus, kas sagāžas reizē ar siekalu ūdenskritumu. Bet līdz ar saldskābo smeķi nāk pelējuma piegarša, trūduma smaka un biedējošs rūgtums, no kura tu jau zini- nespēsi atbrīvoties vēl ilgi, ilgi. 

 

Es nespēšu izteikt to pareizajos vārdos, lai pārnese sanāktu viens pret vienu, lai varētu nolasīt koppapīra zīmējumu un ne tikai skricelējumu pieblīvēt ar saviem triepieniem, bet arī visu to izlaist caur sevi. To visu labāk var pateikt Kotrīna Zīle. Viņa māk. Un nevis filigriāni skaisti, bet smagnēji dzelžaini- teksts burtiski pinas man ap kājām, bremzē, klupina, velk atpakaļ, it kā speciāli palēlinot laiku. Tāds ir viņas mērķis- izsist lasītāju no patērētāju/nemirstības eliksīra meklētājiem, kur viss notiek negausīgi ātri- izklapēt laukā visas tās laicīgās mulķības un aiz matiem aizvilkt līdz pirmatnības saucējbalsij- biedējošai, smacējošai un piezemētai. 

 

Un nē, tā nav latviešu rakstnieces Zīles meita. Šo man jāskaidro ne reizi vien, nezinu, kur radusies šī muļķīgā aplamība, arī lietuviešiem taču ir ozoli un zīles.

Laikam ne tikai tēva stāstītie folkloras, mitoloģijas un senču stāsti, ar kuriem Kotrīna uzaugusi, bet arī pirmais gada mēnesis, kurā dzimusi- tumšais, aukstais laiks labvēlīgs rakstnieces radītajiem darbiem. Viņas rakstos kā mačutes cimdos ieadīti tik daudz simboli, ka man ne vienmēr sanāk tos atšķetināt. Man gribētos būt viedai kā Lielmātei, bet man nesanāk. 

 

Tiklīdz iznāca šis autores pirmais romāns pieaugušajiem, lietuvieši to uzņēma ar gavilēm. Neskatoties, ka šis ir izteikts sievišķā spēka, mātišķās varenības romāns, pat vīriešu lasītāji to augstu novērtēja. Palēnām "Mīļotie kauli" iekaro arī aizrobežas, kurā ieausts lietuviešu spēcīgais ģenētiskais esības kods. Pat, ja latvieši šeit saredzēs kaut ko ļoti pazīstamu (kur nu bez dillēm), šeit ir tik daudz nianšu, ko izprast var tikai paši lietuvieši. 

 

Meistarīgs romāns- grūti atrast kaut ko līdzīgu literatūrā, ar ko varētu salīdzināt šo galvenās varones ciklisko dzīves stāstu, kas iedalīts atsevišķās epizodes no piedzimšanas, līdz aiziešanas brīdim. Nāve, kas mums ir blakus līdzstāvoša. Atšķirībā no senčiem, kuri iekodēja nāves tēlu gan tradīcijās, gan rituālos, mūsdienās nāve ir kā aizliegtais vārds, no kura visi izvairās kā no lipīgas trakumsērgas, it kā to nepieminot, mēs varētu iegūt sev nemirstības aizsardzību. Latviešiem vienīgā reize, kad varējām par to pasmieties, ir filma pēc Vizmas Belševicas stāsta Tās dullās Paulīnes dēļ. Bet arī tas ir aizgājis līdz ar paaudzi, jo mūsdienās vecāki izvairās bērnus vest pat uz bērēm.

Kotrīna savā grāmatā mums atgādina, cik nāve agrāk bija pašsaprotama, arī mana vecmāmiņa skapī turēja apglabājamo kleitu, bija sarakstījusi sarakstu, ko vēlas un nevēlas savās bērēs un, kuram gan tajos laikos šķūnī nebija laicīgi sagatavots aiziešanas zārks. Ja jums liekas, ka latviešiem ir kapu svētku kults, jums vajag aizbraukt uz Lietuvu 1.novembrī.

 

Aizvirzoties atpakaļ pie Kotrīnas maģiskā reālisma stāsta, kurā nenoteiktā laika periodā savijas kopā tradicionālais lauku aspekts ar pelēko daudzstāvu namu ierobežojumiem. It kā prom no visa mūsdienīgā, bet tajā pat laikā simboliski reālistiskā. No vienas puses saglabājot ticības spēku, kas nāk no pirmatnīgajiem neizdibinājamiem dziļumiem, bet no otras puses spēlējoties ar ticības elementiem (ūdens vīnā?!). Un tad ir tas trešais- NOLEMTĪBA. Skumjas, kuras nepāriet, atvadas, kuras nespējam palaist vaļā, ilgas, kas nekad nepiepildās, fiziski sataustāmu emocionālu sāpju lielums.

 

 

Ja pirms latviskā tulkojuma man likās, ka beidzot varētu pieķerties lietuviešu oriģināldarbiem pie saknēm- lasot tos lietuviski, es sapratu, ka šis ir aburds sapnis- es nezinu, kā Dace Meiere to dara, bet tas maģiskums ir tik noslīpēts un nošpaktalēts priekš latviešu namu sienām, ka man atliek tikai apbrīnot. 
 

 

 

Kā lai ar visu šo tiek galā? Ģeniāli nesagremojamais.

Vai nu tu sajūti, vai nesajūti, te vidusceļa nav. 

 

 

 

 

3 zvaigznes

 

 

"..pieņem visu, kā ir, šim ceļam nav gala, pārāk grūti būs iet dusmīgai." (115.lpp.)

 

 

 

 

 

Mākslinieks: Bernardas Burba

Tulkotāja: Dace Meiere

Apgāds: Jānis Roze
 


Comments

No comments posted.
Loading...

Archive