Alessandro Baricco

Alesandro Bariko

"Novecento. Um monologo" (1994)

"Tūkstoš deviņsimt" (2021)

DSC_6711SK

"Viņš prata klausīties. Un prata lasīt. Ne jau grāmatas, tās der visiem. Viņš prata lasīt cilvēkus. Visas tās zīmes, ko cilvēki nēsā sev līdzi: vietas, skaņas, smaržas, savu zemi, savu vēsturi.... Visu, kas cilvēkos ierakstīts." (32.lpp)

Es jūtu, kā zem kājām pazūd zeme, mani nes no viena kuģa gala uz otru, pa ceļam sašķaidot visas dienas laikā iekrātās pārdomas, dusmas, gaidas, rūgtumu. Es gribēju tikai mazliet, mazliet. Okeānu. Paskalināt kājas, varbūt iebrist līdz potītēm- pēc grūtas darba dienas, tā viņi man saka. Bet viņš- ierāva mani ar milzu vilni iekšā, sagūstīja un aizveda uz mūžam ceļojošo kuģi, kas ik pa laikam piestāj arī okeāna otrā krastā. Bariko mani pilnīgi aizvilka no man zināmās ikdienas un piepildīja ar savu sapņu monologu. Es nezinu, kā viņš tik labi to māk. Saviļņot, savaņģot, līdz galam nepateikt- tikai mazlietiņ, lai pēc tam stundām tu mocītos- lai domātu par varoņiem,rakstnieku un galu galā pats par sevi, izspēlētu tekstu no jauna, ļautu melodijai turpināties cauri visai asinsritei.

DSC_6719SK

Pavisam īsais monologteksts, kas radīts, tieši tā- radīts nevis vienkārši uzrakstīts, teātra izrādei, plūst mūzikas ritmos- es pilnīgi dzirdu klavieru taustiņus virtuozā roku kalambūrā, kaut kur tālumā fonā trompeti, cilvēku aplausus, sajūsmu un alkas sajust dzīvi ieplūstam sevī tikpat nepiespiesti kā nošu ritmu. Man tik ļoti gribētos redzēt šo izrādi, kurā vārdiem ir tikpat liela nozīme, kā mūzikai okeāna vidū. 

"Pārtiku no fantāzijām un atmiņām.. [..]..Nabagu paņēmiens, taču tas vienmēr darbojas."(53.lpp)

Nezinu, vai Bariko ir nabags, bet fantāzija un atmiņas viņā mutuļo trakāk kā vētras laikā okeāns, kas pie reizes arī piesātina lasītāju. Jūtos piepildīta un reizē galīgi izsalkusi- gribu baudīt Barkiko vēl un vēl, bet viņš mēdz dozēt savas rakstuzīmju delikates Mišalin restorāna cienīgās mini porcijās. Lai paliec izsalcis. Lai tev kārotos vēl. Lai tikai iedomājoties, tu sajustu gaidu trīsas vien iedomājoties, ar ko tevi pārsteigs nākamreiz. 

"Tūkstoš deviņsimt" pierakstu fragments vai kā autors pats to sauc par tekstu, jo "Nedomāju, ka pastāv īpašs žanra apzīmējums šādiem tekstiem." ir skaists, skumjš un reizē tik ļoti atbrīvojošs. Neparasts. 

DSC_6720SK

Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC, 2021

Tulkotāja: Dace Meiere

DSC_6714SK