Taņa Postavna

"Kad es biju lapsa" 2022

Таня Поставна,  Марія Фоя 
"Коли я була лисицею "

DSC_6942SK

Dažām bērnu grāmatām ir tā brīnumainā īpašība dabiski pielāgoties gadalaiku ciklam. Un šī- ukraiņu autoru radītā grāmata ir rudi-rudi-rudenīga. No pirmās līdz pēdējai lappusei- sarkanīgi oranžās un zemeskrāsas toņos ieturētās ilustrācijas rada visskaistāko rudens asociāciju, kādu vien var izspiest no šī krāsaini eksplodējošā gadalaika. Tieši ilustrācijas ir tās, kas dominē, apbur un liek iemīlēties šajā grāmatā. Nevar gan noliegt, ka arī pats stāsts ir rudenīgi sērīgs, mistiski noslēpumains, pilns fantāzijas un skumju cerību piepildīts.

Vīriešu- tēvu personāži bieži vien grāmatās ir pelēkajā zonā- it kā ir un reizē nav klātesoši ( ar cerību, ka šis paterns mainās un parādās arvien jaunas bērnu grāmatas, kurās tēvs ir centrālais tēls), tāpēc tik daudzās grāmatās vectēvs parādās kā spēcīgs tukšās lomas aizpildītājs. Arī šeit vectēvs ir radīts kā milzīgais, spēcīgais, robustais un reizē apslēpti jutīgais personāžs, kura klēpī vienmēr var uzpildīt mīlesības rezerves.

Mazā, rudā meitenīte, kuru dēvē par lapsu, aug kopā ar vecvecākiem, reizē meklējot un uzdodot jautājumus par savu izcelsmi. Lai arī cik gādīgi būtu vecvecāki, laiks ir viņu vistiprākais pretinieks, pret kuru viņiem nav ieroču. Kur, lai paliek meitenīte lapsa, kad viņas vistuvākie cilvēki nomirs?! 

Stāsts, kas māca par ģimenes spēku, vecvecāku mīlestību un ticību brīnumainajam. Viens ļoti skaists rudenīgs stāsts ar iztēli rosināšām ilustrācijām, kas detalizēti izstrādātas līdz sīkākajām niansēm. Vectēva tēls- fantastiks- tik ļoti iemīlējos ilustratores radītājā jūrnieciskā tipāža vectēvā. 

Marijas Fojas ilustrācijas

Tulkotāja: Māra Poļakova

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

DSC_6958SK