Viktorije Hanišova

''Anežka'' 2026

 Viktorie Hanišová
''Anežka'' 2015

SAM_6615

Atļauties runāt par mātēm un bērniem un bez bērniem,  ir kā uzkāpt uz sarūsējušas naglas. 

''..visas viņas draudzenes ir nelaimīgas. Vienas tāpēc, ka viņām ir bērni, bet otras tāpēc, ka bērnu nav.'' (65.lpp.)

Kā ne reizi vien, autoru grāmatas līdz latviešu lasītājiem nonāk neizskaidrojamā secībā, lai arī idejiskai triloģijai, kurā tiek apskatītas disfunkcionālas ģimenes un to sarežģītās attiecības, fokusējoties tieši uz mātes un bērnu krustugunīm, ''Anežka'' ir pirmā, čehu autores Hanišovas debija, tā līdz mums ir atnākusi kā pēdējā, sekojot "Sēņotājas" un ''Smilšu kastes detektīvs. Rekonstrukcija'' lauriem, savā ziņā sekojot popularitātes piramīdai, kas pateicoties latviešu lasītāju fanu pulciņam, uzdrošinās turpināt mūs aplaimot ar šīs spēcīgās autores grāmatām.

Autore ir nežēlīga pret saviem varoņiem. Nežēlo, neizskaistina, sagraujot lasītāju cerības uz izlīgumu, mājupceļu, attiecību rehabilitaciju. Autore cērt nost visus tiltus, atstājot gan varoņu, gan lasītājus ārpus piedošanas celles. Šis ir tik brutāli, ka lasītājam var sāpēt- šis negausīgais tiešums, šis skrāpējošais skarbums un iepļaukājošais atklātums. 
 

Šis ir smagnējs, nospiedošs un smacējošs stāsts par izmisumu, kas mājo mūsos, kad nepiepildās mūsu izfantazētie paradīzes sapņi. Sapņi par ideālajiem bērniem, kuri iemiesotu mūsos kādu maģisku dzīves piepildījumu, lepnumu un nepārejošu laimes sajūtu. Šis ir stāsts par adopciju, par sabiedrības spoguļiem un romiem. Par attiecībām, kas neglābjami noslīkst pašas savās asarās, neastājot vietu gaismai. 

Brīžiem iestiegu stāstā kā ķepīgos dubļos un netieku no tā laukā. Tik ļoti noskaņās un sižetiski līdzīga Kristīnes Ilziņas grāmatai ''Soļu skaitīšana''. Tikai šeit soļi ir vēl smagnējāki, lumpīgāki un ķepīgāki. Klūpina, nogāž gar zemi tā, ka pārsists deguns un izsists zobs. 

Interesanti, ka citu valstu tulkojumos nosaukums ir "Agnese''- kā varones īstais vārds, savukārt franči izdomājuši savu ''Ines''. 

Es neesmu šeit īpaši objektīva, man patīk autores balss, man patīk tas tumšums, kas nemaldina mūs ar ''viss būs labi'', tas griezošais klusums, kas ieskanas krūtīs.

 Dažkārt dzīve ir vienkārši kuce, it sevišķi, kad mēs paši to kuci barojam.

4 zvaigznes

''No dažām sievietēm nekāds bērns māti neizveidos.'' (198.lpp.)

Tulkotājs: Jānis Krastiņš

Izdevniecība: Pētergailis