Sāra Pīrsa

"Sanatorija" 2022

Sarah Pearse
"The Sanatorium" 2020

DSC_7167SK

"Sanatorija" ir viens varen atmosfērīgs trilleris ar spriedzes cienīgiem elementiem, kas liek straujāk sisties sirdij un ieritināties dziļāk savā siltu segu ieviestajā alā. Spocīgi drūmā vieta ar senatnīgiem noslēpumiem (kādreizējā iestāde plaušu slimniekiem, kas ģeogrāfiski ar kalniem izolēta no pārējās sabiedrības) liks baidīties un elpos pakausī, bet varenie, egļu ēnās patvērušies sniegotie kalni, piedos sižetam īpaši baismīgu lokācijas vietu. Tas viss kopā ir kā ideālas sastāvdaļas vienam spēcīgam spriedzes trillerim ar šausmu vaibu, ja vien... Ja vien autore spētu ideju realizēt līdz galam...

Britu detektīve Ēlina kopā ar draugu dodas uz Šveices Alpu augstkalnes kūrortu Le Sommet, lai nosvinētu sen neredzētā brāļa saderināšanos ar Lauru, kas kādreiz bijusi Ēlinas labākā draudzene. Spocīgā viesnīca ir kādreizējā sanatorija, kas glabā mītiskus noslēpumus un galvenajai varonei iedveš nepatiku. Tuvojas sniegavētra, visi ceļi, kas ved pēc palīdzības tiek slēgti dēļ sniega nobrukumiem, pazūd Laura un sāk norisināties arvien vairāk mistiski notikumi. Tā kā policija ierasties nevar, Ēlina uzņemas izmeklēšanu... Kas gan var noiet greizi tik lieliskā sižetā?!

Kalni, sniegs, izolētā viesnīca rada baismīgu un ievelkošu atmosfēru, tā vien gribētos nonākt milzu stiklotajā Le Sommet kūrortā. Nodaļas veidotas īsas un ik katra veidota tā, lai gribētos lasīt nākamo. Sižetam ir vairāki šausmu elementi, kas attiecīgajā atmosfērā iedveš bailes un satraukumu, tāpat arī ir pietiekami daudz negaidītu pavērsienu, daudz viltus virzienu un viltus ēsmu, kas maldina lasītāju. Taču kārtīgam trilleru cienītājam lielākā bauda ir tēlot izmeklētāju pašam, minot un pieķeroties jebkurai sīkākajai līnijai un detaļai, kas varētu uzvest uz vainīgā pēdām vai izkalkulēt atrisinājumu. Diemžēl autore atrisinājumu ir veidojusi pilnīgi neticamu, kas nekādi neiet kopā ar izmestajiem āķiem. Tas ir kā jums rāda, kā tiek pagatavots ābolu pīrāgs, bet beigās jums paziņo, ka vispār tas ir bumbieru pīrāgs. Un tik daudzām lietām vienkārši nav izskaidrojuma. Nerunājot par daudziem pilnīgi nesaprotamiem gājieniem.

Jāsāk ar to, ka Ēlina kā detektīve ir radīta pilnīgi infantīla. Ne tikai psihiski nestaliba sieviete, bet arī absolūti neprofesionāla, līdz ar to apgāžot versiju, ka viņa ir bijusi veiksmīga savā detektīves karjerā. Vēl es nesaprotu, vai autore ar nodomu radījusi īpaši nepatīkamus un negatīvus visus vīriešu kārtas personāžus, piedēvējot visas iespējamās neciešamu vīriešu īpašības. Īpaši izceļot Ēlīnas draugu, kurš neizjūt nekādu empātiju pret Ēlinas bērnības traumu (kāpēc tu neesi tāda kā agrāk?), apšauba viņas profesionalitāti un ir pilnīgi neiejūtīgs pret notiekošo (brauksim mājās, lai viņi paši tiek galā). Līdz ar to visi tēli bija burtiski neciešami un bez jebkādām cerībām tikt izprasti vai iemīlēti.

Vēl viens aspekts, kuru nespēj pieciest detektīvu mīlētāji- neiespējamajām detaļām, kuras ir pārāk izfantazētas, lai jebkad noticētu (nagu lakas paliekas zem paklāja?! Negribas vairāk atklāt detaļas no sižeta, bet, ja vēlies par to padiskutēt- nevaru vien sagaidīt). Nerunājot par to, ka notikusi slepkavība, bet visi turpina ēst, peldēties, neviens nejūt satraukumu. Un Šveices policija, kura pat nepārbauda, vai persona x ir policiste citā valstī?! Tā kā autore uzreiz ir vēlējusies veidot sērijas ar detektīvi Ēlinu, skaidrs ir arī prologs, bet saskatīt sakarību arī tajā man līdz galam neizdodas.

Ja jūs neesiet lasītāji, kas pievērš uzmanību sīkākajiem detaļām un loģiskiem izskaidrojumiem, jūs novērtēsiet grāmatas atmosfēru, raitumu un spriedzi. Teikšu, ka arī vāks ir nostrādājis savu maģisko triku- krāsas, kalni ir tik valdzinoši, ka nav iespējams paiet garām šai grāmatai. 

3.4 zvaigznes

Tulkotāja: Ilze Paegle Mkrtčjana

Izdevniecība: Helios