Miki Brammere ''Visas manas nožēlas''
Miki Brammere
''Visas manas nožēlas'' 2026
Mikki Brammer
''The Collected Regrets of Clover''2023
“Un tā vietā, lai nebeidzami sev jautātu, kāpēc esam šeit, varbūt vajadzētu izbaudīt daudz vienkāršāku patiesību: Mēs esam šeit.” (375.lpp)
“Jēdziens “nāves dūla” ir jauns, bet cilvēki šo lomu tā vai citādi ir veikuši jau tūkstošiem gadu. Priesteri, mūķenes, aprūpētāji, ārsti.” (293.lpp.)
Kā tas nākas, ka mums ir apsēstība ar kapu kultūru un mirušajiem, bet mēs baidāmies, izvairāmies un nemākam runāt par nāvi?!
Nedod dies par to ieminēties, piesauks nelaimi.
Un tad mēs steidzamies uz kapiem un sacenšamies par sakoptāko kapa vietu, lai nomazgātu savu sirdapziņu par visu to dzīves laikā nepateikto, noklusēto, klusībā norīto.
Klovera ir 36 gadus veca nāves dūla, kura ir līdzās aizgājējiem visintīmākajā un trauslākajā dzīves brīdī, kad atklātības mirkļos ar šo dažkārt vienīgo tuvo cilvēku, viņi ļaujas ne tikai atklātībai par zaudēto un nožēloto, bet arī daloties savos privātākajos noslēpumos. Tomēr ārpus darba, Klovera ir tikpat vientuļa, cik viņas, uz nāves gultas esošie klienti- bieži vien nesaprasta, savās sērās un vienpatībā nocietinājusies. Tomēr viss sāk mainīties, kad kādā nāves kafejnīcas apmeklējumā viņa iepazīstas ar Sebastjanu. Tev liekas, ka viss jau zināms?!
Man ļoti patika un visās tajās vietās, kur es jau saspringu, baidoties, ka grāmata ieslīdēs šabloniski atražotos sižeta pavērsienos, autore pārspēja visas manas gaidas un fokusējās uz galveno vadlīniju. Nāve ir tikai neizbēgama dzīves sastāvdaļa, tieši tāpat kā sēras palikušajiem.
Šeit ir tāda smalka, gaisā virmojoša patiesība, ko mēs steigā nevēlamies saskatīt, it kā, ja mēs izliktos, ka tas mūs neskar, mēs paliktu neievainojami. Bet šajā spēlē krīt visi šaha kauliņi- gan baltie, gan melnie, gan laidņi, gan karalienes. Arī aiziet ir jāiemācās.
“Aptvēru, ka sēras ir kā putekļi. Nonākot vētrā, triecienā zūd virziena izjūta un ir grūti redzēt un pat paelpot. Bet, kad vētra norimst, mēs pamazām atgustamies un sākam redzēt ceļu sev priekšā, putekļi sāk nosēsties plaisās. Tie nekad pilnībā nepazudīs-gadiem ejot, parādīsies negaidītās vietās un neparedzamos mirkļos. Sēras ir mīlestība, kas meklē vietu, kur nosēsties.” (369.lpp.)
Ps. Kad fotogrāfi forumos redz, ka kāds nosauc objektīvus par lēcām, viņu emocijas uzsprāgst. (Piebilde par tulkojumu)
Iesaku!
4 + zvaigznes
Tulkojums: Santa Liģere-Butāne
Izdevniecība: Jānis Roze
