Taņa Maļarčuka

"Nejauša brīnuma biogrāfija" 2025

Таня Малярчук

"Біографія випадкового чуда" 2013
SAM_6226

"Tā dažkārt ir vieglāk. Lūgt piedošanu, lai piedotu." (222.lpp.)

Un, tad kad mēs visi, kā atspārdīti, izdzīti, nobadināti suņi, caur smilkstiem, cīnāmies par sapelējušu maizes kunci, neatliek nekas cits, kā iekosties tajā devēja rokā un neatlaist drupošos zobus no varas kārās miesas.

"Nejauša brīnuma biogrāfija" ir kā karikatūrisks virpuļabsurds, kurā melnais humors un groteska liek kaukt aiz pasaules netaisnības.

Pat, ja padomju kombains atkāpies otrpus robežas (grāmatā laiks pēc PSRS sabrukuma), tā iesētās žņaudzējnezāles iecementējušas savas saknes atbrīvotajā valstī, kurā brīvība smok aiz pelēko ļautiņu birokrātijas gāzes.

Kad ir tik drūmi, ka drūmāk vairs nav fiziski iespējams būt, vienīgās zāles, ir ironija par visu šo absurdo klaunādi, no kuras neviens nespēj aizbēgt. Unkrainas pilsētas Sanfrancisko iedzīvotāji kuļas kā māk, bet viss krāsojas tik duļķaini traģisks, ka  galu galā pārtop par melno komēdiju, kurā smiekli skan kā zviedzieni, jo nekā patiesi smieklīga jau šeit nav. 

Galvenā varone Ļena it kā cīnās pret šo valstisko mašinēriju un korupciju, un čūskainajiem sistēmas vergiem, bet viss, ko iespējams panākt, ir sisties pret nedzirdīgajām birokrātijas sienām. Iespējams, ka tikai salūztot var izbēgt no realitātes, kas ikvienu iedzīvotāju padara par marioneti šajā konstrukcijā. 

Taņa Maļarčuka raksta spēcīgi, ar izkoptu un asi trāpīgu rokrakstu, iedurot pūdētajai sistēmai tieši visvārīgākajā vietā, nekautrīgi atklājot visu to smirdīgi atmirušo sabiedrības daļu, kas uztur šo absurdu dzīvu. Daudzās vietās citāti ir tik precīzi un dzīvi, ka gribas tos izrakstīt ar sarkanām izsaukumzīmēm. Gribas teikt, cik labi, ka tas ir pagājis. Vai tiešām pagājis?

"Vārdi ir blēdība un pašapmāns, man nav laika tādām muļķībām." (203.lpp.)

Man liekas šī ir arī liela drosme, rakstīt grāmatu par savējiem, parādot neglaimojošāko pusi. Šo lasīt nebija viegli. Visu laiku pakausī kliedz- netaisnība, netaisnība, netaisnība. Tik daudz strutainas netaisnības un traģisma, par kuru prast pasmieties jau vien ir applausu vērts. 

"Dažs devās uz Harkivu mācīties par milici, aptīrīt cilvēkus, cits uz medicīnas akadēmiju- bendēt cilvēkus. Viena iestājās mūzikas koledžā, taču viņai tiešām bija spējas mūzikā. Daudzi gāja uz ekonomistiem- lai skaitītu naudas, kuras nav. Viens uz politiķiem, viņš gan bija stulbs, toties simpātisks, un politikā jau tas ir galvenais- būt simpātiskam un vīrietim." (79.lpp.)

3.8 zvaigznes

Tulkotāja:   Māra Poļakova

Izdevniecība: Jānis Roze