Virdžīnija Lejiņa

''Reizēm Vienmēr Nekad'' 2025

SAM_6321

Tik daudz pretrunu manī un grāmatā sen nav bijis. 

Lai piedod man autore, bet šeit jūtama tāda vecākas paaudzes runas noskaņa, sajūta, ka autore, kura ir gados, mēģina uzrakstīt par jaunākiem cilvēkiem, tikai tas nesakrīt ar mūsdienām, drīzāk autores pašas jaunības dienām. Grāmata lasās raiti, tomēr dialogi vientām šķiet vecišķi un grūti noticēt varoņu savstarpējām attiecībām un notikumiem. Brīžiem sižets ieet ļoti interesantos pagātnes līkločos, atklājot senos rituālus, noslēpumainus notikumus, latviešu senču spēku vārdus un rituālus, bet tajā pašā laikā grūti savilkt kopā galvenās varones, 42 gadus vecās Māreta dzīvi ar mūsdienu 40gadniecēm. 

Tiku līdz grāmatas pusei un mani nokaitināja tas naivisms un mazliet banālais sižets, bet tad izlasīju, ka esot ieskaņota radio luga, tāpēc, mizojot kasti ar āboliem zaptei, devu šai grāmatai vēl vienu iespēju.

Aktieru balsis, mūzika, fona čalas iedeva grāmatai daudz reālāku skatu un es pamanīju daudzas citas, daudz svarīgakas tēmas, kas grāmatā tika pavēstītas. Tā senču balss, kas sauc atpakaļ uz mājām, traģēdijas, kas kā likteņzīmes pāršķeļ uz pusēm cilvēku dzīves, dabas tuvums, kas dziedē, stiprina un paveic brīnumus, ārēji skarbie cilvēki, kuriem dvēsele spoža kā visgaišākais lukturīts un kuri gatavi par tevi stāvēt un krist.

Lai saprastu, kā atšķiras audiogrāmata no raidlugas, sāku sekot līdzi tekstam- pārlēcieni bija vietām pat lappušu gari, tāpēc šādam formātam ir gan savi plusi, gan mīnusi. Teiksim beigas, kurās bija viens no vērtīgākajiem citātiem, lugā nemaz neparādās. Un tomēr, bez šīs radiolugas es grāmatu tā arī nebūtu vairs pacēlusi no savas dīvāna malas. Arī grāmatas saplūst citu fonā.

Grāmata pati par sevi nav slikta, bet iespējams, es neesmu pareizās paaudzes auditorija, tomēr es priecājos, ka galu galā atradu veidu, kā piedzīvot šo grāmatu. Tā vai savādāk.

''Interesanti- kad notiek kas labs, neviens nejautā- kāpēc tas notiek tieši ar mani.'' ( 311.lpp.)

Izdevniecība: Dienas grāmata