Vilis Kasims

''Svešuma grāmata'' 2025
SAM_6367

''Tomēr atmiņas ir viltīgas. Tās izstaigājot, arī pagātne kļūst atkal sveša, atkal pirmreizēja, atkal vilinoša.'' (166.lpp.)

Tā jau tas ir, ka mēs pa īstam savus vecākus saprotam tikai tad, kad mums pašiem piedzimst bērni. Tas ir kā atrast trošu tiltu pār visu to bezdibeni, kas šķīris šīs divas pretējās pasaules- bērnu un vecākus. Tie ikdienišķie sīkumi, rūpes, būšana kopā, iedošana viņiem to, kas viņiem vēlāk būs kā pamatu iecementēšanās uz savas bērnības dienu māju sajūtu. Vai vispār iespējams iedot to savējo sajūtu?! Savu bērnības dienu sajūtu, kas nav pazudusi miglainos vārdos un izplenējusi citas paaudzes iztēlē?!

Tā nebija LALIGABAS balva, kas man lika atvērt šīs grāmatas lappuses, tas bija pavediens, kas man solīja kaut ko pavisam līdzīgu kā lietuviešu autores Akvilinas Cicēnaites ''Angļu vārdnīca''. Par to pašu sevis meklēšanu svešumā, to nesalāpāmo tukšuma sajūtu, par ilgām pēc mājām, kādu sen vairs nav- pēc cilvēku pavedieniem, kas uzved atpakaļ uz kopējām takām, lai sevi saprastu, atrastu un piepildītu. Tikai atšķīrībā no Akvilinas, šis stāsts ir no vīrieša skatu punkta.

Vīrieši, kas raksta latviski un atkailinās, ir retums. Tādi, kas nebaidās parādīt savas vājības, reizē empātiski un rūpīgi pieejot savu atmiņu iesvilināšanai lappusēs. Un latviešu sievietēm tāda vīriešu atklātība tik ļoti patīk.

Bet te nu viņš ir, par prieku vai par spīti visiem iesaistītajiem, no vienpersoniskās, savtīgās rakstnieka puses. Jo rakstīšana taču ir terapija, vai ne tā.

Izvilkt visus atirušos diegus laukā, pievīlēt, piededzināt, saāķēt vienā virknē izrautas atmiņu drumslas. Jo sīkāki ielāpi, jo sadrumstalotāka kļūst šī kompozīcija. Vietām viss sašūtais irst vaļā un nav stingri piediegts.

Man gribas, lai autors paņem to arkla stūri un ar dziļāk, uzplēšot visas tās iekšējās pasaules vagas tā, ka melnzeme šķīst uz visām pusēm, tā, ka gumijnieki aplīp ar mālzemes pikām, lai kājas grimst dziļāk tajā pagātnes vagā, un no visa spēka ver vaļā pagātnes ainas. 

Vietām Kasims saviļņo, vietām liek piestāt un prātā pasvītrot, mazliet pakavēties, paviesoties.

''Manā galvā, manā ķermenī ciematu vienalga ir vairāk nekā pilsētu, un tajos ir daudz vairāk vietas klusumam un šaubām.'' (63.lpp.)

Vietām Kasims nežēlīgi pieceļas un iziet no istabas, brīdī, kur stāsts ir neticami aizraujošs (stāsts par Modri). Vietām esejas savelkas kopā caur dzimtas saknēm līdz plaukstošajiem pumpuriem (zaudētais tēvs un attiecības ar pirmdzimto meitu), bet pa vidu vijas vienkārša, ikdienišķa un nekur neaizvedoša ikdiena. No vienas puses, mēs ar autoru esam vienaudži un Londona, būšana svešatnē, sevis meklēšana ir ļoti pazīstama, no otras puses- iezīme, kas raksturīga latviešu litretūrā, ir nespēja izlausties ārpus. Tas ir reizē kaitinoši un nolemti, tā savdabīgā vēlme palikt savā viensētā un spēt uzrunāt tikai tos pašus viensētniekus, neparādot, ka šo sajūtu var izstāstīt arī svešiniekam. 

Vietās, kur gribas piestāt filosofisko pārdomu daļās, gribas likt 4 zvaigznes, bet viss kopā pazūd nesavienojamā, kontekstuālā caurumā, kurā nenotiek izlaušanās. J

3.5 zvaigznes

''Patiesa atgriešanās, atkalsatikšanās nav iespējama." (198.lpp.)

Izdevniecība: Latvijas mediji