Valērija Perēna

"Svētdienās aizmirstie" 2025

Valérie Perrin

"Les Oubliés du dimanche" 2015

SAM_6869

"Es savukārt domāju, ka vecums sākas ar vientulību. Kad otrs ir devies prom. Uz debesīm vai pie kāda cita" (11.lpp.)

Es ienīstu svētdienas. Tā iededzināts grāmatu lappusēs. It kā svētdienas būtu atbildīgas par visām tām sajūtām, kas citās nedēļas dienās nāk un nāks pāri galvai, viļņveidīgi, kā rifa straume velkot prom no krasta. Bet es labi zinu šīs sajūtas, kuru dēļ esmu raudājusi ik svētdienas, jo tajās piezogas neticami skaidra un smacējoša apziņa, ka laika atskaite ir sākusies un viss, kas ir bijis, ir, iespējams, pēdējais, ko būtu iespējams paveikt. Ne velti svētdienas ir ticīgo un neticīgo grēku atlaišanas laiks, kurā cerēt, ka tiks dota vēl viena diena, nedēļa, gads, lai spētu pa īstam just.

Svētdienās ir galastacijas sajūta, no kuras nevar izbēgt, pietura, kurā nevar izvairīties no realitātes atskaites. Svētdienas ir kā veļas mazgāšanas diena, kad noberzt no sevis visu to lieko, kas gadiem glabāts un krājis vainas apziņas putekļu kārtu. Svētdienas ir...

Valērija Perēna sevi atkārto. Brīžos, kad atkārtošana ir tā vērta, tā nāk nevis kā "šis jau ir bijis", bet gan kā "mēs atkal tiekamies". Viņa ievij dzīves smalkjūtīgos mirkļus, kā tādus zīda pavedienus starp kaņepju virvēm, kad liekas- aiz pamatīguma lien laukā smalkjūtīgais, ar visu to labo un slikto, kas ir atrodams ikvienā personāžā. Un blakus dzīvei pretnostatīta nāve, kā nenovēršamais sabiedrotais, kurš nekad nepamet dzīvos, velkoties nopakaļ kā gara ēna saules pielietā dienā. 

Mēģināju brucināt savas ekspektācijas. Ļauties un nesalīdzināt ar Perēnas "Svaigs ūdens puķēm", ko es burtiski dievinu. Perēna vienmēr patur pārsteiguma momentu- negaidīji?! Gaidīju un tomēr, kad tas pārsteiguma elements nāk, tas iedod pa iekšām. Atkal un atkal. Ja sākumā es biju mazliet atturīga emocijās par "Svētdienās aizmirstie", tad uz beigām es atkal mazliet spēju noķert to sajūtu, ko saņēmu no iepriekšējās grāmatas. Tā kā šī ir Perēnas debija, man liekas, tā ir lieliska, neskatoties uz visu to vēsturiski smagnējo, kur ik pa laikam iestieg sižets. Tomēr beigās saprotu, ka šī ir no tām grāmatām, kas jālasa vēlreiz. Kaut vai uzreiz, lai pamanītu tos elementus, ko Perēna slepus iespiedusi- it kā nemanāmi, tomēr simboliski, atsaucoties vēlāk uz tālāko teksta daļu. 

"Svētdienas aizmirstie" ir viena no tām grāmatām, kura nepazūd laika griežos, jo dzīves/nāves trauslums un noslēpumi stāv pāri visam. 

Neaizmirsti šo grāmatu. Cerams, ka ik pa laikam melnais krauklis piezvanīs, lai atgādinātu, ka grāmata ir tā vērta, lai to apciemotu plauktā.

4.5 zvaigznes

"Es gribu, lai viņš tam tic. Jo ticīgie ir stiprāki par citiem." (299.lpp.)

Tulkotāja: Ilze Fogele

Izdevniecība: Zvaigzne ABC