Kjersti Annesdatter Skomsvold ,  Inger Gundersen

'Dyrene sover' 2021''

Hjersti Annesdatere Skumsvolla, Māri Kansta Junsena

'Arlabunakti, Bū!' 2025
 

SAM_0592

Tik kolorītai grāmatai nevajag nemaz krāšņu izrādīšanu- šeit burtiski var ienirt krāsu eksplozijā, it kā kāds ūdenī būtu salējis visu krāsu tūbiņas un ar kociņu vilktu viļņotas, robainas un spirālveidīgas līnijas, kas viena otru pretnostata, kontrastē un reizē izceļ un rada krāsu mozaīkas vitrāžu, kurā ložņājot, gulšņājot un diendusojot grāmatas lappusēs patvērusies vesela zoodārza armija. 

Bruņurupuči, žirafes, papagaiļi, jūrasūdri. Aizver acis. Tie visi ir ar tevi, rotaļājas, ved no vienas fantāziju nodaļas uz citu, reizē ar tevi izejot ikvakara rituālu, kurā ir obligātā peldvanna, zobu birstēšana, gultu iekarošana, dzīvokļa koridoru maratons, triku un manervu rādīšana un beigu beigās ieritināšanās drošajā segu alā, lai kopā ar savu mīļdzīvnieku komandu ļautos miegatonam.

Tieši tik haotiski un dramatiski ir mūsu gulētiešanas vakari, it kā visa dienā pārpalikusī enerģija būtu par visām varēm jāiznīcina pirms ļauties sapņu piedzīvojumiem. Atšķirībā no mazā varoņa grāmatā, mūsmāju mamma ir tik nogurusi, ka nespēj piedalīties šitik aizraujošās gulētiešanas spēlēs. 

Es nezinu, kurš šeit dominē- tekstuālais vai vizuālais stāsts, bet vienu gan es varu pateikt- ka krāsu un attēlu dinamiskums ir ļoti, ļoti spēcīgs. Tas neļauj sēdēt maliņā un būt novērotājam, tas ierauj kautrīgo lasītāju iekšā kā tajās dejās, kur kāds tevi no malas parauj uz rokas, lai veidotu deju čūskiņas. Brīžiem nevar nodalīt bērna fantāziju ar realitāti, tas viss saplūdis kopējā, humoristiskā vēstījumā, kurā ir ļauts rotaļlietām atdzīvoties un nojaukt fantāzijas robežu.

Neiztrūkstoša detaļa lappusēs ir grāmata, kas kaut kur atvērta, iesākta lasīt, ir kā klusais liecienieks vai ierosmes materiāls tam visam, ko izdomā mazais Bū.

Man patika. Mēs lasīsim vēl un vēl. 

Ps. Ko es daru, kad man nepatīk, kā sanāca manas fotogrāfijas? Pārfotogrāfēju. Tieši tik vienkārši, cik nevajadzīgi komplicēti. Jo vairāk es fotogrāfēju, jo vairāk man liekas, ka viss jau ir bijis. Dejavu. Kas ir mana latiņa pēc kā tiekties?! Lai pēc gadiem, paskatoties uz kādu forogrāfiju, man liktos- o, šī te man patīk. 

Tulkojusi : Jolanta Pētersone

Izdevniecība: Jānis Roze