Andra Putnis

"Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja" 2025

Andra Putnis

''Stories My Grandmothers Didn't Tell Me'' 2024

SAM_0722

"Tev jāsaprot, kā tas bija. Pabijuši tik tuvu nāvei, cilvēki vienkārši gribēja dzīvot." (109.lpp.)

Iesaku no visas sirds izlasīt šo grāmatu!

Aizveru grāmatas vākus un uzlieku fonā "Zeme, zeme, kas tā zeme"- vienu no dziesmām, ko omīte ''aizvērtām acīm dziedāja savā skaidrajā un spalgajā balsī.''(233.lpp.)

Neskatoties uz to, ka visas grāmatas laikā es ik pa laikam apraudājos vai acīs sariesās asaras, un neskatoties uz to, ka grāmata stāsta par postu, salauztām dzīvēm,  paaudzēs nodotajām traumām, kuras nav iespējams izdzēst un traģēdijām, šī grāmata izstaro milzu siltumu. Tajā ir tik daudz sirsnības, mīlestības pret ģimeni un Latviju, ka to lasot ir tāda pacilājoša un siltumu apņemoša sajūta, kāda tikai izjūtama tiem, kas jūt piederību pret šo zemi.

Šis nav bijis viegls ceļš līdz grāmatai, it sevišķi, kad atmiņas ir ne tikai tās, kas uztur pie dzīvības, bet arī tās, kas posta, sasaista un neļauj dzīvot tālāk.

Šī nav tikai kārtējā liecība par zvērībām, kas likušas asiņot latvju zemei, šis ir ļoti, ļoti privāts un intīms ģimenes stāsts, kurā atklātākajos brīžos ir pieticis spēka izvilkt visu tumsu laukā no ilgi glabātajām lādēm.

Tā kā apzināti nebiju neko lasījusi par pašu grāmatu, notikumi un likteņa pagriezieni vietām mani satricināja un bija kārtējais apliecinājums, cik niecīgi mēs esam politisko varu spēlēs. Kad teicu mammai, ka viņai noteikti jāizlasa šī grāmata, viņa man atbildēja ar jautājumu 'Vai tā ir tā grāmata, kur vecmāmiņa.....' . Pasakot vislielāko maitekli, kas iespējams. Izrādās mamma lasījusi interviju, tādejādi uzzinot par grāmatas lielākajiem pagrieziena punktiem. Tāpēc es jums nestāstīšu neko vairāk par sižetu, lai jums tas paliek tikpat liels noslēpums, kāds tas bija man. 

Ļoti raita, laba valoda, personiskie un emocionālie apraksti, kas seko abu vecmāmiņu dzīvestāstiem un bēgļu gaitām līdz Austrālijai, padara stāstu ļoti saistošu un personisku. Neskaitāmas reizes pētīju fotogrāfijas, kas visu padara neskaitāmas reizes reālāku, apliecinot, ka šeit nav tikai kāda stāsts, bet tas ir reālu cilvēku likteņstāsts.

5 zvaigznes

"Tad es pēkšņi sapratu: nekas no tā, ko es dzirdēju, nav pagātne! Omīte izdzīvoja visu, kas ar viņu noticis, katru dienu. Viņa staigāja ar šiem sēru dzirnakmeņiem ap kaklu, tomēr spēdama arī plaukšķināt un smieties. Es pavēros viņā ar jaunām acīm, it kā tagad varētu saredzēt neskaitāmos pagātnes slāņus." (77.lpp.)

Tulkotāja: Daina Grūbe

Izdevniecība: Zvaigzne ABC