Haruki Murakami ''Pilsēta un tās nedrošie mūri''
Haruki Murakami
''Pilsēta un tās nedrošie mūri'' 2025
Haruki Murakami
''街とその不確かな壁''2023
"Cilvēki ir pieraduši dzīvot kopā ar ēnu. Un tas nav nekādi saistīts ar to, vai no ēnas ir kāds labums vai nav." (54.lpp.)
Kaķi.
Japāņus un kaķus vieno mistiskas nācijas saites, it kā mīlestība pret šiem dzīvniekiem būtu iekodēta ģenētiskajā materiālā.
Vēl bez kaķiem, Murakami ik pa laikam ienes savos romānos vienradžus, bibliotēkas, pazemes upes/ezerus, paralēlo pasauli, kurā dažkārt ir viena vai pat divas saules, pusaudžu jaunības spēku, vientulību un ilgošanās alkas.
Grāmatu no grāmatas tas atkārtojas, bet man tā ir kā atgriešanās pie komforta, pie kā labi zināma, gaidīta un mierinoša.
Murakami ir grāmatu Burvis, kas ieved savā fantāzijas pasaulē, kurā mīt ikdienišķi lautiņi, un reizē notiek neticamais.
Bet Murakami burvība ir neticamo pārvērst par ticamo. Tu lasi un tas ļoti organiski piederas stāstam, ka nevar nenoticēt. Simbolisms ar gleznainiem aprakstiem, maģiskais reālisms un fantāzija.
Neprasi, vai es iesaku Tev lasīt Murakami.
Šo 77gadus veco japāņu autoru vai nu mīl vai nesaprot.
Mana mīlestība ir absolūta, un gluži kā dzīvē-dažkārt spilgtāka, dažkārt garlaikotāka, dažkārt dusmu pilna un nepieņemama. Es neidealizēju, es ļaujos, lai mani paņem aiz rokas un ved, arī, ja ceļš gar vienradžu pļavu beidzas ar līķu dedzināšanu. Murakami vienmēr raksta par šo-reālo pasauli un par to-fantāzijas pasauli, kurā iespējams ir viss-saprast un atrast sevi, labot savas kļūdas, piedzīvot laimību un ieskatīties acīm nesaredzamajā.
Mans ceļš ar Murakami sākās ap 2005. gadu, kad pirmo reizi izlasīju viņa grāmatu "Norvēģu koks'', kas manu burtiski satricināja ar savu depresīvismu, nomāktību, izolētības un vientulības sajūtu. Piedevām atvērtās beigas mani tā nošokēja, ka daudzkārt pārrunājām, kā citi, kas bija to izlasījuši, saprata, kas vispār bija noticis. Tālāk jau sekoja ''Aitas medīšanas piedzīvojumi'', ''Mans mīļotais sputņiks'', ''Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules'', "Kafka liedagā'', ''1Q84''triloģija, ''Skarbā brīnumzeme un pasaules gals'', ''Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi'', ''Dejo, dejo, dejo'', ''After dark''.
Man plauktā krājās Murkami izlase gan angliski, gan latviski, ceļojumos lidostās es vienmēr skrēju pie plauktiem meklēt, vai atradīšu kaut ko no šī japāņu rakstnieka, ko neesmu vēl lasījusi. Abolūti mana nemīļākā un visreālistiskākā grāmata ''Par ko es runāju, runādams par skriešanu', stāsti ''Vīrieši bez sievietēm'', ''Savādā bibliotēka'', ''Vienskaitļa pirmā persona''- ar šīm grāmatām es mazliet pazaudēju to Murakami, ko iemīlēju, bet tad viņš atgriezās ar ''Nogalēt Komandoru'' un pierādīja, ka viņš ir tas pats labi zināmais Murakami.
Uzrakstot visus nosaukumus grāmatām, ko no Murkami šo 20.gadu laikā esmu izlasīju, ir mazliet skumja un reizē tuva sajūta, it kā kopā izdzīvojot laiku, notikumus, vietas.
Ne tikai Murakami, bet arī citiem japāņu autoriem ir tas neparastais domāšanas un rakstības stils, kuru mēs-eiropieši, līdz galam nespējam izprast un aizraksties līdz dziļākajai būtībai, jo mūs šķir etniskā koda un sabiedrības nerakstīto likumu bezdibenis. Bet tajā pat laikā tas vilina un aizved tādos filisofiskos fantāzijas ūdeņos, kādos pats nespēj sevi ievest, jo nepieciešams skolotājs.
''Kāds esot teicis, ka mīlestība esot garīga saslimšana, ko veselības apdrošināšanas polise nenosedz.'' (217.lpp.)
Tulkotāja: Ingūna Beķere
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
