Virdžīnija Evansa

''Vēstuļniece'' 2025

Virginia Evans

''The Correspondent'' 2025

SAM_2890

''Vēstules ir manas dzīves galvenais atbalsts.." (138.lpp.)

Cik no jums pēc šīs grāmatas izlasīšanas, uzrakstīja tuvākajam vēstuli? Vai drīzāk nopūtās- vajadzētu uzrakstīt, bet turpināja skrollēt IG?

Var saturēt maitekļus!

Nesen kaut kur internetā klausījos viedokli (kurš vispār mūsdienās spēj atcerēties kādu konkrētu avotu internetā, ja tiklīdz noklausīts, tas pazūd īso video rullīšu dzelmē), ka sievietes mūža norietā tiek ignorētas arī grāmatas, jo visbiežāk sastopamās varones ir jaunas vai vismaz pusmūžā. Nesenā statistika Latvijā liecina, ka vidējais sieviešu mūža vecums ir 80,4 gadi, tad rupji rēķinot pusmūžs tagad skaitās 40.2 gadi (mīļā perimenopauze, aleluja).

No vienas puses taisība jau ir, tas ir gluži kā filmās. Un būsim godīgi, cik daudz ir to stāstu uz ko tiekties pašā mūža nogalē, ja ne vien par ATSKATU par lābākiem laikiem. Un veci cilvēki (bez aizvainojuma) nevēlas īpaši lasīt to citu veco cilvēku grāmatas (saku no personīgās pieredzes), jo tas ir kā trauksmes zvans, kas rāda uz pulksteni un baksta ciparnīcā, gluži kā ikviena dzimšanas dienas svecīte, kas negodīgi ierāpjas tajā svētku tortē, kur vairs nemaz nav vietas. Bet par vecu cilvēku atmiņām gan mums patīk lasīt, it sevišķi, ja viņi ne gluži bijuši teicamnieki, un izkrituši kādā no dzīves lomām.

Kurš gan spēj noturēties pie tās zelta dzīves izcilību liecības, neiekrītot ar seju dubļos? 

Skaistā vārda un uzvārda īpašniece Sibila, vada savas 70+ gadu dienas vientulībā, darot to, ko visvairāk mīl darīt- rakstot vēstules. Nav svarīgi, vai tas ir brālis, bērni, kaimiņš vai kādas iestādes apkalpošanas speciālists, tas ir vislabākais veids, kā viņa spēj komunicēt. Un palēnām tinot to dzīvi atpakaļ, caur vēstuļu prizmu, mēs redzam, ka, iespējams, tas ir bijis arī vienīgais komunikācijas veids, kā apliecināt uzmanību un izrādīt mīlestību tuvākajiem. 

Romāna pirmās 100 lappuses man bija par lēnu un ikdienisķu darbību nogarlaikotas (ko gan es gribu, lai 70+ gados darītu), palēnām atklājoties traģēdijai un vietulības dziļumam, ritms uzņem apgriezienus, stāsts kļūst sentimentāli skumjš un piepildīts ar neizdzēšanām sāpēm (tas jau vairāk izklausās man).

BET

Es nekādi nespēju saprast varoni. Viņas distancētais saltums, atstatums visās dzīves jomās, lika man arvien vairāk uzdot jautājumus- bet kā jutās pārējie? Kad notiek traģēdija, tu neesi viens cietušais. It sevišķi, ja tā bijusi ģimene, tu neesi vienīgais, kas cieš, pat, ja ārēji izliekas, ka citi spēj dzīvot tālāk. Un savā ziņā pārņemtība ar savām sāpēm un savu tukšumu, plosa arī blakusesošos, kuri nav to pelnījuši. Kāpēc? Kāpēc arī 78 gados ir tik grūti just empātiju pret tiem, kas paliek dzīvi, nevis aiziet. Tas mani saskumdināja un apbēdināja (pat, ja tas ir viens un tas pats). Es nespēju nebeigt domāt par vīru. Nespēju. Te parādās vēl viens elements- sievietēm arī grāmatās patīk ciest. Par var vīriešu ciešanām mēs tik daudz negribam runāt.

Grāmata ir no vienas puses lieliska, no otras viņa mani neuzrunāja tik personiski, kā biju gaidījusi ( pieprasījusi). Vietām likās, ka palaists garām potencionāls iedziļināties vairāk psihoemocionālajā aspektā, vietām arī aizpildot amerikāniskuma standarta ķeksīšus, kas jaievelk bestselleram.

Šī grāmata ir kā sentimentāla mīlasvēstule vēstuļu rakstīšanai, nezinu, vai mūsdienu paaudze to spēs saprast. Man liekas tas sentiments ir jādzēš un jāpaņem tas papīrs un jāuzrkasta tā vēstule. 

4 zvaigznes
 

Tulkotāja: Renāte Punka

Izdevniecība: Jānis Roze