Amanda Pītersa ''Ogu lasītāji''
Amanda Pītersa
''Ogu lasītāji'' 2026
Amanda Peters
''The Berry Pickers'' 2023
Ja tu esi Kristīnes Hannas cienītāja vai sajūsminājies par Šellijas Rīdas ''Plūsti kā upe'', tad vari tālāk nelasīt (jo vairāk ogles kužina, jo vairāk tās liesmas deg). Šī grāmata ir tev- tā tevi sajūsminās, aizraus, saraudinās un liks pārdzīvot.
Bet šis blogs ir par mani un es nespēju uzrakstīt to, ko es pati nejūtu.
Vai zini tos visus TV šovus blind date, blind wedding, blind love, nav svarīgi, kā tos sauc, bet tur ir speciālistu atlasīti cilvēki, kuri pēc konkrētām īpašībām, dzīvesveida uz papīra ir gandrīz kā bingo saderība, kur visi lauciņi sakrīt. Bet tad viņi satiekas dzīvē. Un tur tad notiek dzīve, kā jau dzīvē, kur nekas nav tā, kā būtu vajadzējis būt.
"Ogu lasītāji" pēc visiem parametriem ir mana grāmata.
Pirmkārt jau vāks, kur ir visi pareizie elementi, krāsas, vizuālais vēstījums, sombolisms ir savās vietās un es burtiski nevaru atrauties no lūkošanās tajā. Es esmu @pielasīt_sirdi un man likās wow- ogas, lasītāji, tieši tas simbolisms, ko es ieliku savā lietotājvārdā, kad izveidoju šo grāmatu kontu. Ja tas nav mājiens, tad kas tas ir?
Man patīk ģimenes drāmas, emocionāli vētrainas grāmatas un neērtas tēmas, ko izvilkt dienasgaismā, kur gluži kā vampīrus to spilgtie saules stari izdedzina dzīvus. Un es tik ļoti esmu ieaugusi goodreads (protams, dažkārt tur ir absolūtas muļķības), ka es uzticos arī viņa vidējās masas vērtējumam, kas šai grāmatai bija ļoti augsts.
Tātad pēc visiem iepriekšminētajiem punktiem, mēs esam gluži vai saderētas ar šo grāmatu. Bet mums galīgi nesapasēja. Un, jo vairāk es centos, jo tālāk mēs no tā saskarsmes punkta aizslīdējām.
Pie pēdējām desmit lappusēm es aizmigu. Labi, varbūt pie vainas ir mans pranamat akupunktūras matracis, kas mani spēj burtiski atslēgt, bet tomēr- pēdējās desmit!! Tas laikam parāda, cik daudz iesaistīta es jutos stāstā.
Bērnībā es sapņoju būt indiāne (nezinu, kā latviski pateikt korekti šo vārdu), mani sajūsmināja viņu mežonīgums, būšana tik tuvu dabai un kaut kāda garīgā līnija, kas viņus paceļ augstāk par ikdienišķo. Es, protams, nespēju atturēties, neguglējot, kas ir pati autore. Bet, lai cik daudz viņa neieliktu stāstā faktus un notikumus, es nedzirdēju indiāņu balsis. Es dzirdēju tikai amerikānisko un tas mani beidza nost.
Sajūta, ka neskaitāmās traģēdijas vienkārši tiek iemestas kopējā katlā, tikai lai izraisītu lasītājiem emocijas, vai tad mēs esam ledus skulptūras un šīs sāpēs mūs nesatricinās?! Un es tikko kā raudāju pie Hūveres. Pie Hūveres! Bet ārpus vienkāršiem traģiskiem notikumiem stāstā, šeit nebija iedziļināšanās. Ir tie autori, kas pasaka tieši un ir tie, kas spēj aprakstīt visu tā, ka tu burtiski sajūti pats to visu, nevis tev iebaro visu kā tev būtu jājūtas. Man pietrūka dziļuma. Es nevaru izlasīt par šausmīg notikumi vienā lappusē un tad lasīt garas nodaļas par vienkāršo ikdienas dzīvi, kas montoni ierit dialogos un ikdienišķās ainiņās.
Jā, es lasu tās amerikāniskās grāmatas un pati sūdzos, ka amerikāniskais spraucas pa visām porām, bet atšķirībā no "Plūsti kā upe'', kura arī ir absolūta pasaka, tur autore spēja savaldzīnāt ar savu melodiski romantisko un plūstošo valdodu. Dažkārt valoda ir tik skaista, ka nav svarīgi, tu notici stāstam vai nē. Šeit man valoda buksēja, tā bija blāva un lēni sausa.
Piedod, Amanda, tā neesi tu, bet es- mums vienkārši nesader.
3.5 zvaigznes
Tulkotāja: Renāte Kārkliņa
Izdevniecība: Latvijas mediji
