Akvilina Cicēnaite ''Angļu valodas vārdnīca''
Akvilina Cicēnaite
''Angļu valodas vārdnīca'' 2026
Akvilina Cicėnaitė
''Anglų kalbos žodynas'' 2022
''Solastalģija nozīmē nostaļģiju, kad esi jau mājās... (..) Tā ir eksistenciāla melanholija, zaudējuma sāpes, mierinājuma meklēšana, saskaroties ar nolaidību; nostaļģija, kad mājas joprojām ir.'' (217.lpp.)
Identitātes meklēšana, ilgas pēc mājām, ceļš kā darbības vārds un daudzpunkte, mīlestība pret rakstniecību un zemeslodi, kas iznīkst zem kājām.
''Un tai pašā mirklī man šķitīs, ka neatgriežos, jo ilgojos nevis pēc mājām un nevis pēc cilvēkiem, bet pēc sevis pašas tais mājās, tādas sevis, kādas vairs nav.'' (250.lpp.)
Izrakstīt sevi laukā caur valodu, izlaist caur sevi vārdus, kultūru, vēsturi, piederību, ticību un mīlestību ikvienā saliktenī, iespraudenī, definīcijā. Ietetovētie dzimtvārdi, kurus negribas izdzēst arī tad, kad pāri pārrakstās dzīvi domonējošās iemācītās citvvalodas.
Man skauž. Ka kāds šādi var aprakstīt savu dzimteni, beznosacījuma mīlestības valodā, reizē baidoties, skumstot, ilgojoties kā jebkurš bērns spēj mīlēt arī nespējīgus vecākus. Man skauž, ka tā aprakstīta ir tieši lietuviešu valoda un Viļņas septiņsimtgadīgie mūri. Tik kaislīgi, depresīvi un apmātīgi.
''..vellichor- ilgas, kas plūst no vecu grāmatu veikaliem..''(246.lpp.)
Manī kā blokādes aizsprosts nespēja izteikt visu to, ko lasot izjutu. Es nespēju. Es nemāku. Vārdi iestrēguši manī. Varbūt to nevar atstāstīt.
Nenozīmīgs ir sižets, tāda nav.
Ir tikai nebeidzams ceļš, došanās, pārvietošanās no viena punkta līdz otram, bez gala stacijām, bet kontinenta robežām, saplūstot atmiņām, dzimšanas un izcelsmes vietām, tuvojoties satikšanās paralēlei un šķiršanās bezgalīgajam attālumam, ko nevar pārvarēt, ja līdz galam nemāki otra valodu.
Viņš- kanādietis, viņa- lietuviete; abi bēgot vai ilgojoties atrast jaunas mājas, meklē sevi Austrālijā. Viņš mīl mākoņus, laikapstākļus un dabas parādības, viņa mēģina atrast sevi rakstniecībā. Valodas mīlestība vai mīlestības valoda, ieslodzītai rakstnieces nolemtībā, caur šo biogrāfisko analīzi meklējot savas esības nozīmi.
Migrācijas stāstu var uzrakstīt tik abolūti liriski, melanholiski un bezgalīgi, ka no tās smeldzīgās sajūtas gribas sagumt.
Es nezinu, vai kāds, kurš nespēj sevi saredzēt ārpus savas mājas kodola, spēj līdz galam saprast, ko mēģina pavēstīt Akvilina. To ilgošanos būt ceļā un ilgošanos pēc mājām, kādas tās nekad vairs nav iespējamas redzēt. To pasaules pulsu.
Es nezināju, ka man bija vajadzīgs izlasīt tieši šo, ko gadiem esmu jutusi, bet neesmu spējusi izteikt- tas viss, viss, ko lietuviete ir pateikusi ''Angļu valodas vārdnīcā''. Tas ir kaut kas fascinējošs, kur satiekas sievietes esmei, nebaidoties ieslēgt sevi sabiedrības lomu spēlēs, dodot sev brīvību, piepildītu sajūtu un absolūtu vārdu mīlestību, gan rakstot, gan mācoties izteikt sevi arvien jaunās valodās.
Vai valoda mūs definē?! Vai valoda mūs pārveido, loka, salauž un manipulē?!
Grāmata pieslīgusi pilna debesszilu līmlapiņu, jo vietām kā operas simfonija man gribas iekliegties- tik labi pateikts, tik labi uzrakstīts, tik labi iztulkots. Visiem angļu vārdiem, definējumiem, franču un lietuviešu vārdiem te ir nozīme. Un latviešu valoda negribīgi, pēkšņi ienāk šajā ballītē kā neaicināts kāzu viesis, radot pilnīgi jaunu valodas simbiozi. Kas mēs esam, kas vienu valodu pakļauj savējai. Šajā gadījumā ballītes dīdžejs jeb tulkotāja paveikusi lielisku darbu un visa mūzika skan arī latviski.
Es nevaru nelikt šeit citātus, jo man gribas paturēt to vārdu suflē savā ierakstā, lai, kad nepieciešams sajust sevī mājas, varētu pakāpties atpakaļ un gluži kā saltā strautā iebrist līdz potītēm un sazemēties. Te es esmu, man ir pietakami, es pati esmu sev mājas.
''Ja nav tēva, atliek meklēt Dievu.'' (238.lpp.)
PS. Nopirku vienu eksemplāru lietuviski, ko dāvināšu kādam, kam Lietuva, angļu valoda un Sidneja ir tikpat nozīmīga kā autorei.
PSS. Solastalģiju neatradu tezaurā, bet ieteicu šo vārdu. Tagad tikai jāiemācās.
''Bet tagad zināšu, ka rakstnieki pa īstam nekad neemigrē. Viņi nebrauc prom un neatgriežas, jo viņi tik un tā dzīvo nevis ārējā, bet iekšējā ģeogrāfijā. Viņi dzīvo savā galvā, tur, kur dzimst stāsti, maigi un lēni, reizēm traģiski, bet reizēm garlaicīgi.'' (285.lpp.)
4.5 zvaigznes
Iesaku visiem, kas sasaistīti ciešās saitēs ar valodu, rakstniecību un migrāciju, un alkst nevis pēc sižetiska piedzīvojuma, bet gan mentālā identitātes izaicinājuma.
''Jēga ir nosacīta, nepastāvīga un mainīga lieta. Ir bezjēdzīgi meklēt jēgu 21.bezjēdzības gadsimtā. Neesmu ne child-less, ne child-free. Es esmu vienkārši es; vienkārši esmu free.'' (36.lpp.)
Tulkotāja: Dace Meiere
Izdevniecība: Jānis Roze
