Inese Zandere, Gundega Muzikante

''Skaidu pasaka'' 2026

SAM_4774

Negaidīti labi!

Zini, kad tos dēļus ēvelē, var ne tikai skaisti ieskruļļot virtuozu šķēpeli, bet arī ieraut atskabargu.

Es nezināju, ko gaidīt no šīs pasakas, bet lasot, likās- bam, bam, bam- gluži kā ar āmuru dauzot precīzi naglai pa vidu, izveidot to nevienādi kārtīgo dēlīšu rindu, kas nosedz to vilciena kupejas sienu. Man tik ļoti patika, ka izlasīju to vairrākkārt, lai pamanītu citas paralēlās domas, kas izkritušas kā knībulīškaidaidiņas caur burtu spraugām lappusēs. 

Mēs uzaugām ar stāstiem, kuros ne tikai kaķēni devās uz jūrskolu, bet arī ģimenes tēvi devās jūrā. Laikam devās tur tāpēc, ka tāla, bieži vien noslēpumaini vilinoša un baismīga, jo var taču arī neatgriezties. Iespējams tāpēc jūra mums pieaugot ir tā meditatīvā josla, kurā izlūgties varenā jūras dieva labvelību.

Šī ir sava veida Buratīno vai Pinokio latviešu versija, kurā galveno zvaigzni tēlo piemīlīgā skaida. Bet nevis kaut kāda knīpulīte, bet kruzuļmate Evelīna, kura par tēvu zina tikai pēc mammas- Ēveles nostāstiem. Šī koku pasaule ir uzburta kā fascinējošs fantāzijas universs, kurā māksliniece iedzīvinājusi visu to, ko lasītājs ikdienišķi lietvārdo. Pasaka iemoso gan skumjo ilgošanos un milzīgu, milzīgu gribasspēku, kurā paslēpusies drosme, nepadošanās, gudrība, alkas uzzināt vairāk par sevi. 

Visvairāk mani šajā stāstā pievelk simboliskā un metaforiskā nozīme, kas atļauj lasītājam skaidrot stāstu pēc savas pieredzes, sapratnes un iztēles. Iedomājos, ka ikviens kaut kā savādāk var nolasīt beigas un es pat nezinu, vai tās ir saldsērīgas vai nospiedoši izmisīgas. Bet tas, ko man gribas paņemt sev ir tas, ka, lai arī no kurienes mēs nāktu un, kas mums būtu blakus uzaugot, mēs visi esam garā stipri, jo vislielākais spēks, pat, ja sākotnēji tas nav saredzams, ir mūsos pašos.

Māksliniece tik asprātīgā veidā parādījusi dažādus koku veidus, formas, piemēram, zīmuļu asināmais un rotaļīgās meitiņas zīmuļskaidriņas tik lieliski izstrādāts. Vai piemēram, malkas klucis un viņa dēls sprungulītis- fantastiski radīti tēli. Tāpat arī nosaukumi kā Kokpils stacija un Zāģkalni- maģiska, maģiska pasaule, kurā mēs redzam, ka koks nav tikai statiska vienība, tam ir tik neskaitāmi daudz formu, vārdu un pielietojumu. 

Tāpat arī krāsu gamma, kurā okerīgi dedzinātais oranžais, rūsganīgi pelēkzilais, sinepjedzelteni terakotais iekrāso pasaku senatnīgu, kā kafijtoņa iedzeltenas padzīvojušu grāmatu lappusēs. 

4+ zvaigznes

Cik maziņiem, tik lieliņiem. 

Izdevniecība: Liels un mazs