Andris Akmentiņš, Krišs Salmanis

''Klātbūtne'' 2026

SAM_4079

Raibi ņirbošais plastalīns iedzīvina dzejoļus un liek tēliem burtiski kāpt laukā no lappusēm, piešķirot grāmatai vēl lielāku rotaļīgumu un draiskulību. 

Dzejoļu centrā ir autors, kurš aug kopā ar saviem dvīņiem Edgaru un Bruno kā tētis.

Problēmas, raizes un redzējums mainās kā teātra eksponāti, bet centrā paliek ģimeniskās attiecības, kas vieno. Bērni redz ne tikai sev svarīgo, bet kā hameleoni nolasa arī vecāku garastāvokli un raizes (''Pārslodze''), kur pēkšņi krāsu raibumā ienāk netipiski drūmi melnais, parādot, ka ģimene ir kā sūklis, kas sevī uzņem visu- gan prieku, gan bēdas, gan jaunu pieredzi. Darbus un nedarbus, ceļošanu ārpus robežām un ārpus realitātes. 

Akmentiņa dzejā ir daudz vijīguma, konteksta asprātības (man vislabāk uzrunāja ''Kāpēc cūkas skaļi kviec'') un bērnišķīga rotaļīguma, kas viss beigās kā putekļsūcējā tiek iesūkts pie pēdjējā, centrālā dzejoļa ''Klātbūtne''. Iespējams, es maldos, bet redzu attēlotu autoru vecumdienās, kad pie slimības gultas viņu apciemo dvīņi. Ir sastindzis mirklis un visa dzīve noņirb acu priekšā kā krāsaini plastalīna darinājumi. Un aiz visiem asprātīgajiem pantiņiem, gribas paklusēt pie paša būtiskākā- 

''Bet kāds arī tevi mazliet paņem klēpī.

Kad tu paņem mani klēpī,

tēt.'' (67.lpp.)
 

Šis ir spilgts piemērs, ka bērnu literatūra vieglāk pakļaujas  ārpus ierastā rāmējuma, faktūrām un izpildījuma. Vizuālais sniegums vien pelnījis applausus. Un noteikti aizrobežu uzmanību.

Izdevniecība: Liels un mazs