Īda Turpeinena

''Ardievu, teiksmainie!'' 2026

Iida Turpeinen

''Elolliset'' 2023

SAM_5164

Jūrasgovs un nāra?! Kas tām varētu būt kopīgs?

Grāmatas vāks ir maldīgs tikai tiem, kuri ne visai labi pārzina dzīvnieku pasauli un pirmajā acu mirklī domā, ka uz olas ir attēlots dinozaura skelets (3D vizuālais efekts ir tik izdevies, ka katru reizi man gribas to olu izcelt laukā no vāka). Nu tādiem kā man. Arī tiem, kuri grib ielekt nezināmajā, tāpēc tas, ka Stellera jūrasgovs kā centrālais tēls, man nāk kā liels pārsteigums. Tāpat arī mana lasīšana neiztiek bez vizuāli informatīviem attēliem internetā, lai pa īstam nojaustu, cik vareni, iespaidīgi, gigantiski ir bijuši šie dzīvnieki. 

Grāmata ir reizē teiksma, reizē vēsturisks piedzīvojums ar literāriem sānsoļiem, kā arī mazliet autores interpretāciju par to, ko mēs īsti neviens nezinām. Zinām? Vai tikai nojaušam?

Ekspedīcijas romantiski skan tikai grāmatu lappusēs, 18.gs. no romantikas tur nav ne smakas (visas citas smakas un ķermeņu/slimības smirdoņas tur ir atliku likām). Labā ziņa, ka vismaz tie, kas bija ekspedīciju krējuma virspusē, varēja cerēt, ka pēc nāves ģeogrāfiskas vietas turpmāk godinās ceļotājus nesot viņa uzvārdu. Bet ne jau par šiem dēkaiņiem ir stāsts. Un tomēr, bez viņu darbības sekām nebūtu šis stāsts. 

Tā vien šķiet, ka cilvēks ir visa iznīcības pamatā, nav vajadzīgi ledāji un meteorīti, ja to īsā laika posmā var panākt divkājaini radījumi. Mums patīk strukturētas, izpētītas lietas, kad tās atrodas izstāžu zālēs un arhīvu krājumos, bet tik maz pūļu tiek pielikts, lai ļautu noritēt dabas patiesajam plūdumam. BEZ cilvēku iejaukšanās. tagad mēs par Stellera jūrasgovīm varam lasīt tikai grāmatu lappusēs.

''Agrāk jūrasgovij no medniekiem nav vajadzējis baidīties, taču, kur vien parādās cilvēks, tur drīz pazūd lielās sugas: alu lāči, matainie degunradži, briesmīgie vilki, milzu sliņķi, somainie lauvas un moa.'' (50.lpp.)

Te nu mēs nonākam pie līdzības ar nārām.

''Jūrasgovī apvienojas mīts un īsts dzīvnieks, un par to nav iespējams rakstīt, ja neraksta par nārām. Saikne ir tik stipra, ka viņu kārta nosaukta par godu jūrasmeitām, viņas ir sirēnas, sirenia.'' (38.lpp.)

Grāmata, kas paver mazlietiņ durvis uz skaisto, plašo un noslēpumaino dzīvo radību pasauli, kurā daudzas sugas mūsdienās ir tikai kā senas teiksmas.

Noteikti iesaku izlasīt grāmatas, kas paver paralēlo pasauli-  Alfrēds Lāsings ''Izturība. Ernesta Šekltona Antarktīdas ekspedīcija, kas atklāja, ka cilvēku gara un fiziskā izturība ir bezgalīga'', Charlotte McConaghy ''Migrations'' un pavisam nesen izlasītā Mia Kankimeki ''Sievietes, par kurām domāju naktīs''.

 

Tulkotāja: Maima Grīnberga

Izdevniecība: Jānis Roze