Caro Claire Burke ''Yesteryear''
Caro Claire Burke
''Yesteryear'' 2026
''People aren't different from pigs, apparently. Once they learn a rotten thing can be eaten, they will eat it, and then they will become addicted to it. They will let it drive them mad.'' (247.lpp.)
Vispirms apsveicu mūs visus- šī grāmata būs tulkota LATVISKI! Jā, jā, jā!!!! (jau trinos uzzināt, kā latviskots būs Yesteryear)
Pretrunīgas tēmas. Kaitinoši varoņi. Spožs rakstības stils. Nav iespējams atrauties.
Un tikai vēlāk saproti, ka arī tu esi daļa no stāsta.
Kurš kuru soda un vērtē?! Natālija visus apkārtējos, tai skaitā savus tuvākos, apkārtējie Natāliju, lasītāji Natāliju, vai Natālija pati sevi?
Tas notiek reti. Ļoti reti. Tā vajadzība izrakstīt savas uzmācīgās domas jau grāmatas vidū. Gluži kā patīkama nieze, kad par visām varītēm gribas ar nagiem ieķerties ādā un baudpildi atbrīvot sevi no saspringtās kasīšanās vajadzības. (pēc pāris nodaļām es izlasīšu, ka par šo raksta arī pati autore)
Man nav ne jausmas, kur mani šī grāmata aizvedīs, bet es absolūti kaifoju to lasot- esmu burtiski savu iekšējo dialogu virpulī, izraisot arvien jaunas domu lavīnas savā prātā. Tās uzbrūk, aprok mani un es nesaprotu, uz kuru pusi jāizrok sevi laukā. Pārņemta. Esmu pārņemta ar veidu, kā raksta Karo Klēra Burke. Un tā ir viņas debija.
Te viss ir nepareizi un nevajadzīgi ekskalējoši. Šeit jāienāk novelkot āra apavus un jāļaujas saimnieces brūvējumam bez nosodījuma. Es šķiebjos un viebjos, paslēpjoties savās grimmasēs. Neviens no varoņiem nav tāds, par kuru es fanotu vai dotos kaujā. Un tomēr, Natālija ir apbruņojoši atklāta. Savās iekšējās domās. Un kalkulējoši mērķtiecīga savos aprēķinos un darbībās. Kad liekas, esmu sapratusi visas Natālijas rakstura šķautnes, lūzt barjeras un aiz buldoga zobiem var saskatīt absolūti emocionāli sagrautu sievieti, kura neļaujas savām vājībām, bet egoistiski novāc visu no sava iedomātā ceļa. Neizgāzties. Pierādīt. Visām tām sievietēm, kas viņu vērtē. Pašai sev.
Man ir problēmas ar humoru. Grāmatās. Izņemot atsevišķas grāmatas, es reti kad patiesi smejos vietās, kur būtu jāsmejas. Un, lai arī grāmatas vāks kliedz, ka šis ir nenormāli smieklīgi, patiesībā, man vietām gribas apraudāties. Cik necenzēti atklāti ir aprakstītas ainas caur galvenās varones Natālijas brutāli nievājošo ironiju. Brīžos, kad nolieku grāmatu malā un dodos ikdienas gaitā, pieķeru sevi pie domas, ka neskaitāmas reizes vēlreiz no jauna vizualizēju atsevišķas ainas no grāmatas un smaidu. JO tas ir smieklīgi. Un reizē briesmīgi skumji.
Tas būtu smieklīgi, ja nebūtu tik sasodīti bezdievīgi skumji.
Ja kaut mazliet esi sekojis līdzi Balerina farm (un 8 Passengers) instagrammīgi nopulētajiem un atklājošajiem sižetiem par fermas aizspoguliju, nevar noliegt, ka grāmatā ir burtiski varoņu retrospekcija un tomēr autore pati atzīst, ka tas nebūt nav par viņiem. Lasot sajūta, ka spoguļojos arī slavenajā Neil Gaiman
šausmu grāmatā 'Coraline'', kurā ir tās divas realitātes- varoņi un varoņu ļaunā versija, no kuras nav iespējams izbēgt.
''Yesterday'' ir kaut kas instagramīgi žilbinošs un reizē šausmonīgs, izklaidējošs un sabiedrību atkailinošs.
Grāmata, ko dievināt un, kuru absolūti nicināt. Un visi viens otru nesaprot, nesadzird. Jo grāmata jau nav par antivaroni Natāliju, vai principiem, kas tev ir pieņemami, ģimenes izvēlēm, ko veidot. Grāmata ir par pašu lasītāju. Kā viņš reaģē uz visām šīm tēmām. Vai lasītājs vispār sevi saredz šajā vērtētāju (Angry woman) sarakstā, vai apvainojušies aizstāvas ar savu tradicionālo sievu (tradwife) priekšautu. Vai naivi melo, ka ir skatītājs no ''malas'', miera nesējs, sasalusī Šveice?! Mēs visi izliekamies un melojam. Tikai jautājums, cik tālu mēs ejam.
''''People lie for all kinds of reasons. They lie to hurt people and to help people and sometimes because they can't bear the truth.'''' ( 234.lpp.)
Absolūti perfekta izvēle grāmatu klubam. Kautiņš un diskusiju ugunskurs sprāgšanas gatavībā.
Lieliski, lieliski uzrakstīta sabiedriskā spoguļa grāmata, kurā tu smejies, bet pret tev raugās tava raudošā versija. Mēs nevaram aizbēgt no sava tukšuma, ne paslēpjoties aiz grandiozas bagātības, veiksmīgas karjeras, skaistas ģimenes, ne miljons auditorijas.
Tu vari nīst šo feministisko grāmatu, nesaprast par ko ir vispārējais haips, bet es absolūti kaifoju par ''Yesteryear'', jo viņa ir tik lieliski uzrakstīta, tik velnišķīgi tieša, nekaunīga (salīdzinot cilvēkus ar govīm, cūkām utt.) un atmaskojoša. ''I walked around the island and pulled out a stool, like the good little dog- I mean wife- that I was. Bark bark.'' (133.lpp.)
*Update. Aizveru grāmatas vākus un esmu apstulbusi- ko es tikko vispār izlasīju?! Sajūta, ka lasītājs ir tikpat apčakarēts kā varoņi un man vajag laiku lai sagremotu. Nav pareizās atbildes, vai negaidītās beigas, kas izmaina visu skatījumu uz grāmatu, ir tas, kas atgrūž, jo šajā strupceļā nav citas izejas.
Ps. Dziesma, kas pavada manu lasītprieku- Straenge ''Read my mind''. Nu, ko- tagad varu iet palasīt atsauksmes un autores intervijas. Tiekamies!
''The goal of an influencer is not to be lovable, and it is not to be unbearable. The goal is to be both at once. In other words: addicting.'' (247.lpp.)
4.5 zvaigznes, bet grāmata neastājas un liek no jauna atgriezties. Tāpēc dodu 5 zvaigznes. 5? 4? 5? 4? Beigas mani nobeidza, bet, jo vairāk par tām domāju, atrisinājums taču ir ģeniāls. Te viss ir tik sarežģīti- ideālais tēls, ko sev radām, var izrādīties mūsu murdzīgais slazds.
''Doubt your doubts before you doubt your faith, sweetheart.'' (212.lpp.)
Izdevējs: 4th Esate, London
