Rute Kārkliņa

"Ellīgi skaisti noslēpumi" 2023

AAA_8195SK

Rutes stāsti kā raupjas malkas pagales skali starp grumbu sarievotiem pirkstiem ieurbjas ādā, sarēto jau tā raupjo plaukstas iekšpusi, atstājot sīciņas skabargas, kas lēnām iepūžņojas, negaidītos mirkļos atgādinot par sevi. Metu pagali pēc pagales nodūmotajā ķieģelu krāsnī, reizē sildot gaisu ap sevi, bet tajā pat laikā mēģinot atbrīvoties no smeldzīgās sajūtas, ko var radīt tikai sveķaini skalu stāsti. Smaržo pēc mitras, dzintarlāšu piebriedušas egles, meža un nesaudzīgas dzīves.

Rutes stāsti ir kā bērnībā sekcijā glabātā porcelāna servīze, ko drīkst tikai reizēm izcelt no putekļainā plaukta, saudzīgi pagrozīt no visām pusēm, neviena nemanītam izlikties, ka malko pieaugušo iecienīto melni sīvo kafiju, un steidzīgi, skaļi šķindot, nolikt atpakaļ uz porcelāna tasītes, baidoties, ka kaut kas tik ārpasaulīgi skaists sašķīdīs tavās bērna rokās, ja vien uzdrošināsies priecāties par daudz. Jo mīlestība var būt arī žņaugs. 

Smalkjūtīgi, trausli un urdoši. Stāsti, kas ieved nezināmajā, ceļo laikā, bet savijas kopā vienā ģimenes kamolā, lai arī cik disfunkcionāla ģimene nebūtu.

Māte- ir visos stāstos vienojošais elements, kas caurvijas, transformējas, pietuvojas un attālinās. Dominējoša,  klātesoša, mīloša, noraidoša vai neeksistējoša, kā lāpāmadatā ievērts vilnas dzijas pavediens, kas izduras cauri ikviena stāstam, vienojot, graujot un ārdot. Neskatoties uz to, ka stāstos ir bezgala daudz skumjas un dzīvessāpes, tajos ir daudz siltuma, kā vasarā strautmalā salasītas saldās vīgriezes, kas atstātas pažobelē caurvējā kalst.

Man negribas izcelt nevienu no stāstiem, bet mani jo īpaši uzrunāja stāsts ar tādu pašu nosaukumu kā krājums "Ellīgi skaisti noslēpumi"- tik kodolīgā tekstā tik neizsakāmi daudz skaudruma.

Un, protams, protams, Lindas Valeres ilustrācijas- plūstošas, sirdssiltas, skaistas un pats galvenais- veido pašas savu stāstu. Burvīgas!

4 zvaigznes

Izdevniecība: Zvaigzne ABC