Beth O'Leary

'The Flat Share' 2019

SAM_1096

Flat share, bed share, room share.

Ko tik mēs visu neesam gatavi dalīt ar svešiniekiem. Nevaru saprast, kas man prasīja lielāku saņemšanos- uzrakstīt atsauksmi par šo grāmatu, vai to izlasīt.

Šoreiz gan ne ilguma ziņā, jo grāmata manā plauktā nostāvēja neskaitāmus mēnešus, bet vairāk mentālajā ziņā. Tieši tikpat ilgi es to savā prātā jau biju iztirzājusi, gan sabiedrībā pieņemamā, gan ausīm netīkamā valodā. Es reti lasu romantisko literatūru, parasti tas ir, lai sev pierādītu, ka ir izņēmumi un atsevišķas cikla dienas, kad nez kāpēc manī pazūd nocietinājuma slūžas un es ļaujos, lai pūkaini rozā saldums iesūcas manī pa visiem galiem un saķepina visas manas kritiskās domāšanas šūniņas.

Ja ne vien #ziemassvētkugrāmatupasta akcija, kur man šo grāmatu uzdavināja, es visdrīzāk iet viņai ar līkumu. Kas mani pārsteidza vēl vairāk- cik daudzi cilvēki man uzrakstīja privātas ziņas, cik ļoti viņiem šī grāmata patikusi. Well. Good for You.

Visā visumā, es nocīnījos vismaz 1/3 no grāmatas, nespējot pieņemt pašu galveno ideju, ka nepazīstami cilvēki dala GULTU. Jā tieši tā- gultu, nevis dzīvokli vai istabu, bet GULTU. Un par nieka 300+ paundiem mēnesī. Kas manuprāt ir absurds. Neticams absurds. Ilgi mēģināju sev iestāstīt, ka tā taču var būt arī fantāzija. Turpināju guglēt, varbūt kaut kas ir mainījies Londonas īres tirgū, kopš savu vietu meklēju arī es starp miljoniem citu iebraucēju.

OK, es it kā saprotu, ka autore īpaši vēlējās uzsvērt- un ar pārspīlējumu ironizēt par šo tiešām reālo Londonas mājvietkrīzes situāciju, padarot to visu par komisku un ietverot to visu romantikas mērcē. Nē, šeit nav nekādu pārsteigumu. Pat neatverot grāmatu, mēs zinām, kas šeit norisināsies. Pretējā dzimuma pārstāvji sāk dalīt kopīgu guļamvietu, pat, ja tas ir atšķirīgos diennakts laikos. Mēs visi zinām ar ko tas beidzas. Nē, šis nav trilleris, kur viens varonis novāks otru, vai norisināsies noziegums, mums nav pat jāmežģī galva, vai viņi saies kopā. Jautājums ir tikai, kurā lappusē tas viss sāksies.

Atgriežamies pie mana sarkanā erroru karoga, kuram es nespēju tikt pāri, mans cietais disks vienkārši uzkārās uz tās domas un netika projām. Pat, ja ir cilvēki, kas dala gultu, ir taču citi risinājumi. 

Mans racionālais un analītiskais prāts ir viens no iemesliem,  kāpēc man ar romantiskajiem, saldajiem- love for ever and ever, iet kā iet. Jo es visu analizēju. Un šis gadījums manuprāt neiztur kritiku. Es pat veltīju laiku, lai izdomātu alternatīvus risinājumus šiem "papildus ienākumiem- 300 + poundiem" mēnesī. 

1. Ja reiz Leons pa brīvdienām paliek pie savas draudzenes ((jā, vismaz grāmatas sākumā viņam ir draudzene), kura ir kontrolējoša, tomēr nez kāpēc domā, ka gulta, kur abi kaut kad tomēr nodarbojas ar seksu, tiek dalīta ar pilnīgi svešu sievieti (kura, tikpat iespējams, uz šo gultu vedīs citus vīriešus)), kādi ir sākotnējie noteikumi, uz konkrētu laiku- to pašu sākotnējo pusgadu, viņš var palikt pie savs draudzenes un izīrēt visu dzīvokli par vairāk kā 1000 poundiem mēnesī, kas būtu jau vairāk kā 3 x vairāk kā ienākumi mēnesī tagad. 

2. Pat, ja draudzenes variants galīgi atkrīt, Leons vēlāk tāpat nedēļas nogalēs paliek pie mammas,(un runa taču ir par brāli), viņš uz pusgadu var palikt pie mammas un izīrēt visu dzīvokli. 

3. 2 dienas nedēļā viņš visu dzīvokli var izīrēt kā Airbnb, piemēram par 100 poundiem par nakti, sanāk mēnesī 8 naktis ( vai 10, atkarīgs no mēneša), tie jau būtu 800 poundi mēnesī. Krietni vairāk par 300 +, piedevām, neatdodot pavisam savu mājvietu kādam citam.

4. Tā kā dīvāns, cik saprotams, bija ļoti mazs, lai tajā gulētu, var taču nopirkt izvelkamo gultu/piepūšamo matraci, izmest mazo dīvānu, nopirkt izvelkamo dīvānu?

5. Ja nu nekas no augstāk minētajiem ienesīgākajiem ieteikumiem neder- var dalīt istabu un ielikt tajā divas atsevišķas gultas. Man nav ne jausmas, kāda īsti izskatījās Leona gulta, to noteikti var apskatīt adaptētajā filmā, bet uz laiku var nopirkt atsevišķus vienvietīgus matračus un gulēt katrs savā "gultā".

Kā redzams, šis aspekts par gultu burtiski mani lika vārīties un par to es autorei dodu 2 zvaigznes. Nē, es dodu 1 zvaigzni, jo man tas likās absurds. 

Tad, kad 1/3 biju novārījusies starp savām dusmām un ''visiem taču tik ļoti patika, tur kaut kam ir jābūt'' un ''man jāmet pie malas šī muļķošanās'', es sāku izbaudīt šo romantisko stāstu, kurā autore mēģinājusi par visām varītītēm uzsvērt to dzīves skarbo pusi- vardarbīgas attiecības, netaisnīga tiesu sistēma, it īpaši, ja tev ir cita ādas krāsa un jā, protams, Londonas dzīvesvietu krīze arī pilna darba laika strādājošiem. Es tur varu likt roku uz sirds un pilnībā piekrist. Pat par lapsām. Londona un lapsas ir tiešām reāls fakts, kad pirms daudziem gaidem pēc darba ap pusnakti devos no metro mājās ar riteni, vienmēr ceļā sastapu lapsas, arī sava īrētā nama dārzā. Viņas Londonā ir vairāk kā suņi un tiklīdz iestājas tumsa, dodas medījumos atkritumu virzienā. Tiek lēsts, ka Londonā mīt ap 10.000 lapsu.  Ja neesi sastapis lapsas, neesi bijis Londonā. (un 630 briežus Ričmondas parkā)

Ja neņem vērā skarbo 1 zvaigzni par gultas dalīšanu, pats stāsts bija piemīlīgs, jo varoņi bija ļoti simpātiski, tādi, ar kuriem es gribētu draudzēties. Tāpēc visā visumā dodu 4 zvaigznes par attiecībām un romantisko pusi. Te nav vidējā. Abas daļas ir nedalāmas.