Mārīte Tabita Kalniņa

''Parasti varoņi'' 2025

SAM_1466

Kā ir tad, kas priekškars aizveras, vai stāsta epizode beidzas līdz ar varoni, nozūdot aiz samta aizkariem? 

Tikpat ļoti mums gribas zināt, cik daudz no tā visa ir patiesība, un cik daudz autora iztēle un ļaušanās vēlamajam.

Mārīte Tabita Kalniņa savos īsstāstos mums it kā ļauj ieskatīties, kā šie stāsti un varoņi ir sasaistīti, pakāpjoties soli uz priekšu un atklājot, kurā saskares mirklī, varoņi ienāk autores dzīvē. Savā ziņā kļūstos par vienojošo stāsta varoni, dažkārt garāmejot, dažkārt esot tikai novērotājas statusā, nemanāmi, mirklīgi, dažuviet ļaujot nojaust par īpašiem cilvēkiem autores dzīvē. 

Kā jau īsstāstos- arī šeit ir nebeidzamā izsalkuma sajūta, kas pieprasa vēl, alkatīgi gaidot turpinājumu, bet žanrs nežēlīgi apraujas pašā interesatākajā vietā.

Arī parasto varoņu dzīves epizodes var būt pilnasinīgi pielietas garšu buķetēm, kas liek domāt, raisa emocijas un satricina, tomēr negremdējot dziļā tumsā, bet ļaujoties dzīves plūdumam, kas ir tieši tik daudzveidīga kā varoņi. 

Neskatoties uz lakoniskajiem teikumiem, Mārīte spēj uzburt ļoti literāri garšīgu valodu, kas ievelk uzreiz, bez pauzēm, bez liekvārības, uzburot noskaņu, kurā gribas uzkavēties un uzklausīt, kā tie vakari, kad ziemas spelgonī vird uz plīts uzlikta tējkana un vecomāte eļļā čurkstot cep pankūkas, kādas esi ēdusi tikai pie viņas. 

Šis ir ļoti personisks un autorei svarīgos brīžos satiktu cilvēku krustošanās ceļš. Bet, iespējams, mēs visi maldāmies un viss, kas ir īsts, ir tas, kam mēs ļaujam tādam būt. Lietas, vietas un notikumu gūzma, no kuras mēs izvelkam laukā sev svarīgāko. 

Man patīk kā Mārīte raksta un man gribētos, kaut kāds no šiem stāstiem pārvērstos prozas darbā.

Izdevniecība: Zvaigzne ABC