Zane Volkinšteine, Zane Zlemeša

''Bīstamā skola'' 2025

SAM_3096

No bīstamā dārziņa pa taisno uz bīstamo skolu.

Nu labi, labi, ne tik ātri.

Vēl pa vidu ir milzum gigantiskā vasara, kurā visu lolotajiem acuraugiem pēkšņi jāpieaug un jākļūst par varen patstāvīgām būtnēm, jāpielāgojas jaunajiem sistēmas noteikumiem, jāiekļaujas hierarhijā, jāaizmirst iepriekšējās draudzības un jāsāk viss no pašiem pamatiem un galu galā jākļūst par sistēmas ierindnieku. 

Kaut grāmata būtu iznākusi gadu atpakaļ, kad mums tieši pirms septembra tas bija nudien aktuāli un lielais brālis pasniedza ievadlekcijas skolas dzīves mācībās.

Jāsaka, ka tā kopēšana un skolas pēdu izsekošana jau turpinās arī skolas koridoros, bet, kamēr grāmatā Bruno par savu septīto dzimšanas dienu un izaugšanau līdz gladiolas izmēriem vēl sapņo, viņa vecākā māsa Jete jau šo to no skolas lietām ir apguvusi un fantastiskos piedzīvojumu stāstus māk pasniegt iespaidīgos piemēros.

Stāstos par skolu ienāk dažādi raibi tēli, gan internacionāli, gan tie, kuriem palaimējies svinēt dzimšanas dienas tikai ik pa četriem gadiem, gan visādi citādi pieejot radoši dažādiem uzdevumiem un pārbaudījumiem. Izrādās- vislabākās dienas ir tās, kurās uz pašu skolu nemaz nav jādodas. 

Lai arī es zināju, ka ir grāmata par bērnudārzu, to neesmu lasījusi un šī ir man pirmā autores grāmata, ko vakaros lasīju priekšā saviem bērniem, iekļaujot abus divus vecumu lielumus- pirmskolas un sākumskolas vecuma bērnus. Katram no tiem ir sava pieredze vai savas gaidas no skolas dzīves. Arī pandēmija un ekrāni mūsu ģimenē ir pieredze, ko gribas aizmirst, bet tāda nu tā realitāte ir. 

Ilustrācijas ir vienkāršas, noapaļotām, maigām līnijām veidotas, bērniem radot atpazīstamu sajūtu, kas raksturīgas bērnu zīmējumos. Krāsainie zīmuļi, flomasteri, krītiņi (?), kas varētu tikt izmantoti šajās ar roku zīmētajās ilustrācijās, izmantojot plakanus krāsu laukumus- no vienas puses radot viendimensionālu attēlu, tikai atsevišķām otrās kārtas virslīnijām vietām iezīmējot attēlam papildus dimensiju. Neskaitāmajiem personāžiem ir māksliniecei raksturīgās detaļas, kas vieno visus attēlus- askētiski iezīmētas acis, izteiktas ausis, mazliet pārspīlēti lielākas galvas, salīdzinot ar pārējo ķermeņa daļu un mini pēdas. 

Stāstā mēģināts iekļaut savādāko- puisi ratiņkrēslā, meiteni no Ķīnas, organiski iekļaujot to visu stāstā, bet demagoģiski neliekot uz to uztvaru, jo ir taču piedzīvojumi, kas visus vieno. 

Kas notiek skolā?! Ir tik daudz neatbildētu un baismīgu jautājumu par kaut ko lielu un nezināmu, bet ir labi, ja kāds var visā tajā baiļu juceklī iespīdināt lukturīša gaismu, pat, ja tā ir mazliet pārspīlēta. 

Izdevniecība: Liels un mazs