Leta Semadeni

"Tamangūra"2026

Leta Semadeni

''Tamangur'' 2015

SAM_3088
''..bailes ir kā medību suns. Pret to jāizturas labi, bet nekad nedrīkst pieļaut, lai tas tev uzkundzējas.''(24.lpp)

Tik daudz skumju, kas kā sasalušais upes ledus krastos vižņojas, krakšķ un lūzt, didaktiski šūpojas un lēnām plīstot, veido nebeidzas smalkas zemledus līnijas, dažkārt labi pamanāmas, ik reizi liekot soli, bet dažkārt acīm neredzamas. Tikai sajūtamas. Skumjas. Dziļas kā bezdibeņi.

Ilgošanās var būt skaļa un reizē kliedzoši klusa, iekšupvērsta, it kā ik reiz, kad atvērtu muti kliedzienam, novibrētu mājas sienas, izbītos dzīvās radības, bet no rīkles neiznāktu ne pilītes skaņas. Brīži, kad vakardiena ir vēl sataustāms siltums palagu krokās, vēl nenotrauktas maizes drupačas no brokastu galda un nesaskaitītu nokritušo zvaigžu grozs. Tamangūra pieņem visas 21gramu smagās dvēseles. Arī tās, no kurām nekādi nespējam atvadīties. 

Šveiciešu dzejniece Leta Semadeni savā pirmajā romānā patur tiesības vārdus gleznot ar īpašu tēlainu otu, kā tas padodas dzejniekiem. It kā paplašinot savus ierastā izteiksmes līdzekļa apjomus, bet tajā pat laikā ieturot liriski simbolisko vizualizāciju, kurā paslēptais paliek nepateikts. Lasītājs tikai nojaušs, cik milzonīgas sāpes, skumjas un nolemtība dienu no dienas ieklājas šajā ritmā, kurā galvenie varoņi ir bērns ( tas-viņa) un vecāmāte.

Šis citāts tik precīzi attaino vecāsmātes mainīgos garastāvokļus un prāta stāvokļus, ik pa laikam ļaujoties izmisumam. ''Vecāsmātes sirds ir kā liels mežs, kur biezi saauguši brikšņi, kur ir daudz krūmu, kur koki ir gan zemi, gan debesu augstumā. Te var tiklab pastaigāties, kā apmaldīties.'' (9.lpp.)

Man visu laiku skan prātā manas vecomātes vārdi: ''Papiņ, kāpēc tu mani pameti'', ko viņa dienu no dienas atkārtoja kā mantru, kad bija zaudējusi savu mīļāko cilvēku uz pasaules. 
 

Bet stāsts neaprobežojas ar vienām skumjām, te nojaušama arī kāda cita traģēdija ģimenē. Un atvērts paliek jautājums, cik liela šai traģēdijai ir vecāku klātneesamībai. Viņi šajā stāstā ienāk kā ēnas, līdz galam neiezīmējoties, bez paskaidrojumiem izbalojot ikdienas ritmā. Kā gaistoša atbalss.

Aiz ikdienas ainiņām, kurā ciemats ir tik liels kā kniepadata, plešas milzu nospriegotas emocijas, kuras kopā žņaudz vientulīgas zaudēšanas skumjas. 

Tulkojusi: Signe Viška
Izdevniecība: Jānis Roze