Ilona Leimane ''Vilkaču mantiniece''
Ilona Leimane
''Vilkaču mantiniece'' 1990
Pirmo reizi publicēts 1942
"Nav, meit, pasaulē naida, kas nevarētu izlīdzināties, un par iedabu tas kļūst tikai tad, ja to pastāvīgi kurina." (112.lpp.)
WoW!
Kāda drāma, kādas emocijas, kāds spraigums, tumšums sažņaudz sirdi, kāda pasaules netaisnība šajā tumšajā romantikas grāmatā.
Bērnībā redzētā filma aptuvenu apjausmu par ko ir stāsts bija sagādājusi, bet grāmata. Grāmata! Tik plāna grāmatiņa, bet tik daudz eksplozīvu notikumu tajā paslēpies!
Bet maldi, ja likās, ka šo īso romānu varēšu izraut cauri kā jebkuru grāmatu, es burtiski iestigu šajā tekstā, kas piebērts latviešu senvārdiem, no kuriem aptuveni 80, 90% ir apvidvārdi.
Nespēju iedomāties tos, kuriem šāds teksts bija jālasa skolas laikā un tādu nav mazums. Laikā, kad nebija pieejams tezaurs.lv, šie vārdi vien paliek kā aptuvens konteksts. Bet mūsdienās lasīt šo grāmatu ar visiem pieejamiem resursiem, ir kā atvērt zelta pūra lādi.
Reizē izaicinājums, visus neskaitāmos nezināmos vārdus izrakstīt un saprast to nozīmi, un reizē arī saprast, ka tas ir nenovērtējams latviešu valodas mantojums. Lasīt ''Vilkaču mantiniece'' ir kā atrasties Etnogrāfiskajā muzējā, kurā senlatvieši dara savus zemnieku darbus. Ļoti, ļoti vērtīgi. Ja skolās jāmeklē kāda grāmata, īpaši uzsverot vecvārdus, šī ir perfekta.
Stāsts par kaimiņu naidu un ienaidnieku ģimeņu locekļu mīlestību ir gandrīz vai Šekspīrisks, tikai šeit parādās latviskais gars visā to buķetē, kur prātu zem svētās maskas vada ticība māņiem, burvestībām un pesteļiem. Leimane ir izvilkusi tik krāšņus vecvārdu no vācelītes, ka atliek tikai tos izrakstīt un iemācīties. Skaisti!
Un tās kaislības, tās kaislības. Es tik ļoti pārdzīvoju līdzi Alīnas vientulībai un izstumtībai, un visvairāk jau netaisnībai. Kārtējo reizi apliecinājums, ka latviešu sieviete ir spēcīga un iztur visu, atdodot visu sevis necienīgam vīrišķim, jo Andrejs.. Ak, Andrejs, lasot es viņu gribēju pašu sapurināt, jo šie vājie vīrieši, kas sievietēm liek ciest, ir neciešami.
Tiklīdz pabeidzu grāmatu, noskatījos vēlreiz filmu. Jāsaka, ka adapcija ir diezgan precīza, vien daži jautājumi par to māju novietojumu. Bet pat dialogi, sarkanā jaka un sīki elementi precīzi attēloti. Neskatoties uz visu precīzo attainojumu, filmā pietrūka visu to kaislīgo emociju, kas izrakstītas romānā, jo latvieši ir klusa tauta, dialogu ir maz, visas iekšējās pārdomas notiek iekšienē. Un, protams, tie paši nenovērtējamie vecvārdi, ko filmā nevar attainot. Alīnas lomā Zane Jančevska ir tik piemērota, izcila izvēle.
5 zvaigznes- tās emocijas, kas aiz netaisnības manī vārījās, bija wow. Mīlu tumši romantisko literatūru. Un es ļoti priecājos, ka man nebija jālasa šis skolas laikā, jo tagad man bija viss- laiks un skaidrojums ikvienam vārdam.
Atstāšu sev šeit arī dažus (tiešām dažus) no apvidvārdiem un vecvārdiem.
Sauspūta, gļets, brammēties, ņurdzeklis, putrābols, zvēre, mākne, dzesna, atridēt, svēdrains, blankšķētāji, sveibums, sukrene, atmanīt, viegle, draugaļa, kulsmatis.
''..kad tās vakaros, lielajā rimbulī sasēdušies, šuj spēdeles vīriešu kreklu padusēs, ada ricakainus cimdu galus vai arī pašas saviem pusaiņiem metina klāt pakulu pierieteņus.''
O. Ābelītes kokgrebums
