Eva Vežnaveca ''Kam nāci tu, vilks?''
Eva Vežnaveca
''Kam nāci tu, vilks?'' 2026
Ева Вежнавец
''Па што ідзеш, воўча?'' 2020
''Lieli purvi pie ums, neizbrienami, bet cilvēkam nav ne kur paslēpties, ne kur paglābties. Ja sagribēs, dabūs tevi rokā un izraus tev dvēseli līdz pašām īkstīm- tie vilki, tie varasvīri.'' (82.lpp.)
Lai to purvu izbristu, ir tās smiltis jāpakaisa, lai kājas neslīd arvien dziļāk tumīgajā dzelmē. Lai to miglu izbristu, ir jāiedzen sevī pašā migla, tumīga, balta migla, ērmotajā rīta mežā. Lai to vilku izsauktu, to tumīgi, resno vilku laukā no meža, jāsaredz, kurš no vilkiem tur gaudo- tavējais vai svešais.
Tu kā nelabais blandies apkārt pa pasauli, vāc tās mazās naudas kopā, mazos darbos, mazo ļaužu ielenktos, bet, ja tevī indeve iezīsta ar zālīšu kvēpekļiem, vērmeļu vēmekļiem, kuņģu paliekām iebarots, tu vilksi sevi atpakaļ uz viensētu. Vilksies uz to apsēsto ciematu, kā nakts svēteļu murgos svīdīsi no sevis laukā simtgadu vec veco māmuļu atmiņas un jauksi tās kopā ar savām juklīgajām jutoņām. Pussapnis vai pusmiedzis, duļķainu acu skaidrās atmiņas vai pesteļu lūgšanas, tas viss sajaucas vienā veselumā.
Pārnākt mājās ar to pašu dzimtas vezumu, ar kādu aizbraukt prom no šī purva.
Bet tas purvs viņā lillājas kā pēdējais ciema šmakovkas brūvējums, kā gan savādāk varētu norīt šīs kašmaru pasakas. Kā noslaucīt to acīmredzamo asinsizliešanu, aplaupīšanu, izvarošanu, nozākāšanu, dedzināšanu, brīvības ieslodzīšanu?! Kā paglābties no tā liktens vilku sauciena, ja tevī tas viss tik dziļi kaulos iesēdies, ka krakšķot vaid visi bojā aizgājušie lietuvēni.
Rina nāk mājās- garu, lēnu, baismīgu ceļu, mājās pie simtu gadu vecās nomirušās večas, pie sava tuvākā cilvēka uz pasaules, kas būrēja, vārdotāja, pesteļotāja, indētāja. Un šajā ceļā, kā artrīta mocītos pirkstos, virta miežu putraimu putra- ko nav iespējams sagremot, norīt, tikai iekleckēt.
Tik smagā grāmatā, nu jau aizsaulē aizgājusī baltkrievu autore Eva Vežnaveca, spēj ne tikai asmēlīgi, tieši un skarbi ar valodu iebarikādēties un nekautri mutēties, bet arī izsvaidīt to kā melnu piķa humoru pa pagātnes vircu. Te valoda nav cakaini balti tamborēti galdautiņi, te no valodas var arī atrauties, un, ja jau krauj, tad reģionam piederīgi bravūrīgi, kā slēpto granātu izmantojot apvidvārdus un simbolisku vēstījumu.
Apzināti ievadu lasu pēc purva pasakas izlasīšas, jo man patīk padomāt par to, kā vienu un to pašu vēstījumu skaidro kāds cits, bet man nepatīk uzzināt, kas man jāsaredz pirms pašas iešanas purvā.
Man gan purva grāmatas ir kas drusku cits, man gribētos teikt, ka šī ir miglas grāmata- tu ej, baidies, nezini, ko sagaidīt un vari smagi apdauzīties, iekrist dīķī vai uzskriet virsū vilkam.
Migla, pamostoties bija tik varena arī pilsētā, ka man bija jāsieskrien tai tieši viducī. Miglā slēpjas kaut kas šaušalīgs, abstrakti skaists un vilinošs.
4 zvaigznes
Tulkojusi: Māra Poļakova
Izdevniecība: Latvijas mediji
