Andris Kalnozols "Kalendārs mani sauc" 
 

DSC_6185SK

Izlasu pirmo rindkopu. Grāmata ieslīd atpakaļ klēpī. Nespēju vairs. Raugos laukā pa mašīnas logu, garām traucas stindzinoši skaista ziemas ainava ar sniega sabērtām eglēm, sasalušām niedrēm un ziemīgi zilām debesīm. Grāmata man nodevusi ziņu. Vairāk varu nelasīt. Tas ir kas dziļi personīgs un nav saistīts ar Oskaru vai Kalnozolu. Tas ir par 8.jūliju un kādu, kurš svin un reizē nesvin vārda dienas. Man vajag laiku, lai turpinātu. Un es aizmirstos prom no sava stāsta, jo šis ir stāsts par Oskaru. vai tiešām?! 


Ziniet ko? Grāmatas ir jālasa. Un mazāk par viņām jādiskutē. Saku, jo zinu. Jo runāju par grāmatām vairāk kā vajag. Bet mana atsauksme nav ne grāmatas atbalss, ne spogulis, ne turpinājums. Esmu tikai rādītājs(ne radītājs), kas norāda uz vienu no daudzajām plauktā. Lasi. Un sameklē Oskaru sevī. 

Dažubrīd gan caur traģikomiskām epizodēm neatšķīru, kas mani uzrunā-Oskars vai Andris. Bet kāda gan starpība. Un nē, mani valodas formas deformācija netraucēja, es to uztvēru kā galvenā varoņa domu gaitas paspilgtinājumu. Tas deva realitātes izjūtu, ka runā Oskars. Un es pieveru acis uz nabadzīgo dizainu un grāmatas superplānajiem vākiem, jo dažubrīd likās, ka grāmata paredzēta kā noplēšamais kalendārs. Izlasi dienu un noplēs. 

Kalendārs ir unikāls savā formā, saturā un vienkāršībā. Pozitīvismā. Un es uz mirkli izlikšos, ka Oskaram būt ir tik gaisīgi dzīvi, kaut zinu, ka traģskais realitātē ir neizbēgams.
 

DSC_6194SK

DSC_6195SK

DSC_6192SK

DSC_6187SK

DSC_6190SK