Christy Lefteri "The beekeeper of Aleppo"

IMG_2607SK
 

 

Kā lai atzīstas mīlestībā grāmatai, kas ir nozagusi manu sirdi- ja šo neiztulkos latviski, lai iepriecinātu latviešu valodas lietpratējus, tad mana sirds salūzīs pavisam gabalu gabaliņos. 

 

 

"The beekeper of Aleppo" jau labu laiku biju atzīmējusi savā garajā izlasāmo grāmatu sarakstā, bet vienmēr šķita, ka nav tā sajūta, vieta, laiks, lai iegrimtu skumjajā stāstā.

Aleppo. Sīrija. Šķiet- tas ir bijis neticami sen, pirms mēs šo valsti aplūkojām kā vienkārši eksotisku galamērķi. Atceros, kā pirms vairāk kā desmit gadiem skatījos kāda drauga riteņceļojuma bildes no šīs valsts un fantastiskos aprakstus par nekurieni, tuksnešaino apkaimi un viesmīlīgajiem cilvēkiem.

Aleppo. Sīrija. Bēgļi. Avīžu virsraksti kliedz pretī, izceļot bildes ar noslīkušajiem, sabumbotām mājām, ķīlniekiem un izmisušām sejām. Pārpildītas nometnes. Cilvēku karkasi, kuros nav saredzama pat atblāzma no kādreizējā dzīvesprieka un sapņiem. Kam vēl sevi tirdīt un uzšķērst līdzpārdzīvojuma brūces, it kā mēs kaut ko pēc tam mainītu, it kā mēs kaut ko sevī mainītu, it kā mēs... It kā mēs kļūtu labāki, izlasot stāstus par šausmām. It kā jau nebūtu pietiekami lasīts par skaudrajiem bēgļu stāstiem.

Pagājis gads, kopš ielādēju audiobooks aplikāciju, ar domu savus garos pārgājienus aizpildīt ar grāmatu skaņām. Bet mani māca šaubas, vai skaņas spēs sacensties ar fiziskas grāmatas lasīšanu. Tā es pat neizmēģināju. Nespēju iesākt un izdzēsu aplikāciju. Tas viss tik svešš un nevajadzīgs. Līdz pienāca šis ledainais pavasaris, no kura ziema kā stindzinoša ēna negribēja atkāpties ne soli, un likās, ka manī nav palicis vairs nekas no prieka, ko gaidīt. Vienīgais, kas mani negausīgi pildīja ar emocijām, bija grāmatu kaudze, kurai es ikdienas uzbruku kā rīma, pieprasot dot arvien vairāk, spēcīgāk un emocionālāk. It kā citu piedzīvotās emocijas piepildītu manī šo tukšumu, kas plešas manī arvien tumīgāks. Es gribēju, lai šī vēlme mani piepilda arī tajās stundās, kad esmu tikai ar sevi. Tajos rītos, kad eju viena pastaigās, kad varu būt tikai sev un reizē arī neizbēgami ļauju savai iekšējai balsis runāt skaļi. Un tā es ielādēju vēlreiz audibooks- vismaz apskatīties 30 dienu izmēģinājumu, kas ļauj bezmaksas izvēlēties 2 audiogrāmatas. Kad es ieraudzīju visas jaunās grāmatas- vismaz pusi no mana garum garā vēlmju saraksta, es pazaudējos. Man likās tik netaisnīgi izcelt tikai 2. Nu kā tā. Tikai divas vien. Un man likās, ka tagad ir pienācis tas brīdis, kad ļauties Aleppo. Ļauties, lai bišu zumēšanas pavadīta izgaršotu katru grāmatas lasītāja izteikto vārdu, niecīgāko intonāciju, uzsvarus, mainīgo balss tembru un dažādos valstu angliskos akcentus.

 

Vai tu zini, cik gara ir tava grāmata?! "The beekeeper of Aleppo" ir tieši 55km gara vai  5 dienu rītu gājiena attālumā. Mani agrie rīti, piecos- vēl pirms lēkusi saule, izdundināti ar Nuri un Afras bēgšanas stāstu. Ak, dieniņ- jau pirmajā stundā es paspēju apraudāties divas reizes, bet pēdējie kilometri paiet ar dziļām ieelpām un izelpām, bet tas kamols kaklā kā nepazūd tā nepazūd. 

 

Fiziskai grāmatai pēdējais etaps ir aizvērt to ciet, noglāstīt vākus un vēlreiz apskatīties uz visām pusēm, it kā mēģinot ielāgot katru niansi, sataustīt ikvienu izcilnīti, tekstūru, it kā paildzinot atvadas, nezinot, vai jelkad būs iespējams satikties. Audiogrāmatai pēdējais atvadu etaps ir- dzirdēt autora balsi, kas nāk kā pārsteigums tādai jaunatklājējai kā man. Christy izklausās kristāldzidri, viņas balss vibrē un skan kā mana vecuma meitenei. Viņa stāsta, kā bijusi brīvprātīgā Atēnu bēgļu nometnē un tur satikusies ar daudziem cilvēkiem, kuru bēgšanas stāsti ir bijuši pilna traģisma, neizbēguma un tumsas. Tas tik ļoti licis pārdzīvot par dzirdēto, ka Christy nolēmusi dažus stāstus ņemt par iedvesmu šai brīnumskaistajai grāmatai.

 

Te ir daudz tumšuma, skumju, kas ietriecas dziļi tevī un netiek laukā, paliekot iesprostotas un ārdod arvien no jauna. Te ir daudz šausmu, kas neizskaidrotas plešas piķa melnā dziļumā, radot verdošu ļaunuma lavu, kas apšļāc jebkuru nejaušu garāmgājēju. Bet te ir arī daudz skaistu cerību, kas vibrē pāri visam nedzīvajam un arvien audzē jaunus asnus nolauzto vietā. Šis stāsts cauri neskaitāmiem slāņiem izstāsta pēc traumas stresa sindromu un atklāti parāda, cik bezjēdzīgi var izpostīt dzīves. Un nevar azimirst, ka mēs visi esam tik ļoti saistīti- kā bišu šūnas kopīgā sprostā, tiklīdz vienā pusē iemetas parazīti, tā viss pārējais arī palēnām aiziet bojā.

 

Es atgriežos vēlreiz pie sākuma, lai ielaistu sevī to dunošo zumēšanu. Lai ļautu aizplūst sāpēm un ielūgtu sevī ticību, ka ir iespējama dzīve pār mirstošu pagātni. 

 

 

Tiem, kam "Pūķa ķērājs" ir iesēdies atmiņā kā viena no skaistākajām, smeldzīgākajām un pārdomu raisinošajām grāmatām, šī ir noteikti jāieliek izlasāmo grāmatu sarakstā.

 

*Šai grāmatai nevajag zvaigznes, viņas stāsts neglābjami ir ierakstījies manā īpašo grāmatu sarakstā. 

 

 

IMG_2601SK

 

IMG_2605SK

 

 

IMG_2609SK

 

IMG_2608SK