Chimamanda Ngozi Adichie "Purple Hibiscus""

April 10, 2021  •  Leave a Comment

Chimamanda Ngozi Adichie

"Purple Hibiscus" (2003)

DSC_6826DSC_6826SK

 

Mūsdienu proza no Nigērijas, "Purple hibiscus" kā debijas romāns savaldzināja lasītājus ar savu spēcīgo, uz personu raksturu un tēlu izcelšanu balstīto sižetu, kas savā ziņā simbolizē un attaino valstī notiekošo situāciju. 

 

Kambili ir 15 gadus jauna, trausla, bailīga un savā ziņā nobijusies meitene, kas dzīvo ļoti pārtikušu dzīvi villā kopā ar savu brāli Jaja, mammu un tēvu- despotisku tirānu. Tēvs ir ne tikai dominējošais ģimenes galva, kurš nosaka visu ģimenes dzīvi līdz pēdējai niansei, sarakstot bērnu dienas plānu pa stundai, savu neapmierinātību izpaužot vardarbīgās metodēs, bet arī ietekmīga persona sabiedrībā- kā rūpnīcu īpašnieks un uzticīgs draudzes loceklis, viņš tiek godāts un cienīts. 

 

Caur šīs ģimenes modeli tiek attainots visas Nigērijas stāsts- kā zemes, kas mēģina augt, bet tajā pat laikā ciešs no korupcijas, kontrastiem un netaisnības. It sevišķi tas parādās kolonizācijas ietekmes ainās, kas ieviesa arī kristietību un pilnībā noliedza līdz tam pastāvošo elku pielūgsmi. Romānā tas izpaužas despotiskā tēva pārliecībā un izglītības modelī, kurā pat savās mājās bērniem jārunā angliski (uzsverot to, kā pārāku valodu pār vietējo), kurā pat miesīgs tēvs tiek noliegts (mazbērniem liegta tikšanās ar vecotēvu) tikai tāpēc, ka viņš nav gatavs pārkristīties.

 

Savā ziņā tā ir moderna afrikāniska pasaka, kurā ir labie tēli, sliktie un traucējošie apstākļi, kurus jāpārvar. Tam visam klāt piemaisam prinča un ubaga zēna stāstu, kurā Kambili, tikai iepazīstoties ar savu māsīcu, uzzin par pasauli, kurā pastāv domu un vēlmju brīva izpausme. 

Romānā figurē tēls, kura nozīmi un skaidrojumu līdz galam nespēju izprast- draudzes mācītājs, kas Kambili pievēršs pastiprinātu uzmanību, it sevišķi ņemot vērā faktu, ka viņa ir tikai 15 gadus jauna naiva meitene. 

DSC_6822DSC_6822SK

 

"Purple hibiscus" ir pilna ar Nigērijas smaržu, garšu un tveici. Es gremdējos atmiņās par Āfrikas mango, kuru dzelteni oranžīgā biezsula tek pār lūpām, svaigi spirdzinošo guavas rozīgi rotaļīgo miesu, par kaltētas kasavas dimdošo skaņu koka piestā un par dziesmām, kas kopā ar dejisku plaukšķināšanu laužas laukā no krūtīm. 

 

Lai arī biju gaidījusi ko no kājām notriecošu, šis ir pietiekami krāšņs stāsts par Nigēriju, tās cīniņiem ar kolonizācijas laika sekām, cerībām uz spēcīgu valsti, vārda brīvību un kontrastējošo dzīves līmeni. 

DSC_6830-2DSC_6830-2SK
 


Comments

No comments posted.
Loading...