Inga Ābele "Balta kleita"

April 11, 2021  •  Leave a Comment

Inga Ābele

"Balta kleita"

DSC_6726-2DSC_6726-2SK

 

Ābele vārdus salej manā porcelāna tasē kā tikko svaigi uzlietu grauzdētu pupiņu kafiju. Ieelpoju stipri novārīto virumu un apdedzinu lūpas. Karsts. Slīd pār lūpām, verd un kūp baltos garaiņos, kā turku sievas tvaiku blāķos berž nost visu lieko, ko gadiem esi nēsājis, līdz paliec bez biezās virskārtas, satiec sevi atkailināts un tik jutīgs, ka gribas paslēpties pašam no sevis. 

Man liekas, ka Ābeles domu gruzdošās ogles deg ātrāk par tinti uz lapas un tik daudz paliek neizrakstīts. Varbūt to zili lillā tinti noskalojušas asaras, kas rakstot lavīnām izvirdot brāzušās garām vaigu ielejām, lūpu virstnēm, lejup pa kakla serakiem. Man liekas, ka Ābeles stāsti jāņem izviļāt mutē kā grauzdētas kafijas pupiņas, vēl pirms tās sašķaidītas ar ūdens interpretāciju, kā un kas no tā mums būtu jāizfiltrē laukā. Jāļauj, lai to rūgtums, gruzdējums un saldi skābās notis nolasās pa taisno uz mēles, lai krakšķ starp zobiem, sasprūst spraugās un dienām atgādina par sevi. Lai sājās pupiņas sadrūpot skan kā lauztas egles vētras izsvaidītās viesībās, lai sprūst kaklā un ļauj just pa īstam. 

 

DSC_6728DSC_6728SK

 

Baltu uzputotu piena cepurīti- pārkaisītu ar kanēļa standziņas putekļiem, iemasītu ķepīgu iebiezinātā piena karoti, malku, kas saldi kārdinoši slīd lejā un saslida, ieskauj savā cukuroti saldajā mākonī un apreibina- tādu man brīžam gribētos redzēt deviņu sieviešstāstu essenci. Varbūt gribētos to vietām krāšņi eksotiski atbrīvojošu kā civit kaķu apēstās zaļās pupeles, līdz galu galā attopos, ka šis grauzdējums ir dziļi vietējais- kopā ar rudenī kritušajām ozolzīlēm, veču lasīts maļot buramvārdus caur pievērtu muti. Ābeli lasot ir jāravē savi priekštati laukā no gaidu dobēm un jāmaļ pašam tās aromātiski ārdošās melnās kafijpupiņu domas. Jāizgaršo ar visu grūti sagrejojamo buķeti, kas nāk tai līdzi. 

 

Ps. Šī laikam ir pirmā grāmata, kur viena no stāsta varonēm ir vārdā Sandra, precīzāk x2. Tā, ka es nevaru vairs būt objektīva novērtētāja. :D 

 

Visvairāk man patika Lindas stāsts- par putniņiem, ko Dieviņš sargā un Klintas māju meklēšanas stāsts. 

 

Tev var patikt vai nepatikt, kā Ābele raksta, bet rakstīt viņa māk. 

 

 

"Tad pienāk diena, kad nekam vairs nav jēgas, jo debesis aizslēgtas ciet, jūru aizpūtis austrumvējš, bet krasts izdedzis melns, un pati sev liecies no iekšpuses un ārpuses sodrējos nokvēpusi- rokas bezspēcīgi velkas pakaļ pa zemi kā arkli, kā lāsteku spārni." (65.lpp)

 

 

 

Izdevējs: Dienas grāmata, 2020.

 

DSC_6747DSC_6747SK

DSC_6735DSC_6735SK


Comments

No comments posted.
Loading...

Archive
January February March April May June July August (1) September October November December
January February March April May June July August September October (1) November December
January (7) February (11) March April May June July August September October November December