Hanya Yanagihara
"A Little Life"
"This is the man's world". Pasaule, kur vīriešu balsis skan skaļāk, kā vēljebkad lasīts, skaudrāk un emocionālāk, kā jebkad spētu sadzirdēt. Šī grāmata ir par un ap vīriešu pasauli, kurā sievietes ir manāmas tikai otrā plāna lomā, gluži kā atbalss vīrišķīgi sensitīvajā galaktikā. Tieši šis faktors padara romānu par unikālu un neparastu. Bet ak, jel, ja vien ta būtu vienīgais, kas raksturotu šo daudzdimensionāli sensuālo darbu, kas grauj, griež un smacē mani vienlaikus, šaustot sevi vai ir iespējams "unread" (neizlasīt) "A little life".
"A little life"-grāmata, kas ir ieguvusi vairākas prestižas balvas un lasītāju milzu atzinību, stāsta Džūdu un visiem cilvēkiem viņa dzīvē, kas kā universā planētas riņķo ap šo ēteriski pielūgto un mistisko tēlu. Var argumentēt, ka stāsts ir par četriem draugiem, jā, visi pieminētie varoņi un viņu dzīves pagrieziena spilgtākie punkti cauri vairākām dekādēm tiek gari un plaši attēloti, bet tas jebkruā gadījumā ir tikai kā fons, kas izceļ un vēl vairāk pasvītro Džūdas personību.
Šai grāmatai vajadzētu apvilkt apkārt sarkanu brīdinājuma lentu, ar paziņojumu, ka to lasot var izjust nepatīkamas emocijas un tās var izraisīt mentālā stāvokļa saasināšanos, ja tēmas kā vardarbība, pedofīlija, varmācība attiecībās, sevis fiziska kropļošana, spēcīga trauma, pašnāvība, depresija, mentālas problēmas var trigerēt sensitīvi emocionāla cilvēka psihi. Tāpēc es uzskatu, ka grāmata ir pārāk "overrated and overhyped" (pārvērtēta, pārāk lielu uzmanību piesaistoša), jo es nespēju iedomāties, ka masas var mesties rindā, lai lasītu šo darbu, kas vietām pat man, kura lasa un vienmēr aktualizē, ka jālasa grāmtas par traumām un vardarbību, lai neklusētu par šo tēmu, jo "A little life" var atstāt negatīvu iespaidu uz traumētu vai nenobriedušu psihi.
Hanya Yanagihara šķiet ir gribējusi pārbaudīt lasītāja pacietību un atsijājusi nepacietīgos, lai vardarbīgās ainas atstātu uz vēlāku laiku, kad liela daļa ir zaudējusi uzticību mokoši lēnajam rakstības stilam, kas muļājas cauri vienkāršajām ikdienas un sadzīves ainām, liekot neskaitāmas reizes jautāt sev un pasaulei, kur ir tas āķis, kas šo darbu izceļ no tūkstošiem citu?!
Iespējams, ja es nepavadītu ar šo darbu 30 h klausoties, 700+ lappuses būtu izlasījusi vismaz uz pusi ātrākā laikā un ātrāk nonāktu pie esences, neļaujot jau pašā sākumā sagraut savas ekspektācijas un apiet savas patiesās sajūtas, ko meklēju ikvienā literārajā darbā. Es melotu, ja teiktu, ka šī grāmata man ļāva stāvēt un krist par darbu, slavināt, godināt to savā mīļāko grāmatu sarakstā. Bija vairāki cilvēki, kuriem nācās noklausīties manus emocionāli spilgtos monologus, ierakstītus watsapp ziņās, izsakot savu satraukumu, kas mani pārņēma, ik dienu no dienas pa solim ejot cauri minūtēm caur tekstam, kas lika vietām nevis raudāt, bet sajust fizisku nelabumu, it kā gribētu atbrīvoties no visa nelabuma, kas sakrājies, no visa ļaunuma, kas aprakstīts Džūdas stāstā. Bet kā jau vienmēr, izrādās, arī antireklāma ir tieši pretēja reklāma, kas tieši pievērš uzmnību un gluži kā izaicinājumu, lai ļautu pašam piedzīvot un izdarīt secinājumus.
Kad pieņemu, ka autore ir rakstījusi simboliski, piedevām vēl pārspīlējusi, lai īpaši izceltu svarīgākās tēmas, man ir vieglāk pieņemt šo darbu. Ultra ļaunums, kas ieliets galvenajā varonī Džūdā, smacē un žņaudz, pretstatīts ultra neticami pozitīvajam, kas šķiet dzīvē nebūtu apvienojams. Apkārtējie cilvēki šķiet Džūdu redz kā pielūgsmes objektu, bijīgi, cieņpilni, īpaši un attiecoties pret viņu īpaši sensitīvi, it kā baidoties, ka jebkurā mirklī viņa tēls var ēteriski izgaist.
Pati autore intervijās min, ka nav iespējams pilnībā izārstēties un atgūties no spēcīgas traumas, tāpēc šis darbs ir tik graujošs un pilnīgi fiziski jūtams, cik traģisks. Liekas, ka pašnāvība būtu vienīgais atbrīvojums, jo ik viena diena, kas pavadīta ciešanās, paildzina un uzšķērž arvien no jauna neizdzēšamo ļaunumu, kas piedzīvots.
Es nevaru pateikt, ka ir konkrēta nodaļa, lappuses vai audio minūte, kad teksts par to un neko un ikdienišķo pārvēršas elpu aizraujošā piedzīvojumā. "A little life" ir kā lobsteru šķīvis, kurā pašam jāizloba mīkstā esence no čaulām, bet tajā pat laikā to nav iespējams iegūt to visu, neizdarot melno darbu un izkasīt laukā īpašāko.
Pateikt, ka grāmata ir īpaša, ir nepateikt neko. Es noteikti, noteikti, noteiktu neteiktu tev skriet un meklēt šo darbu tikai tāpēc, ka visi lasa. Šis ir ļoti, ļoti jāizvērtēm, vai emocionālais stāvoklis ļaus no darba iziet ar skaidru saprātu. Katrā ziņā "A little life" mani ir pamatīgi iespaidojis, sagrāvis un padarījis īpaši sensitīvu.
PS. Vāka oriģinālfotogrāfijas nosaukums ir “Orgasmic Man” (1969) by Peter Hujar
Izdevis: Doubleday, 2015