Zanei šī jau ir trešā grāmata divu gada laikā- šoreiz daudz savādāka, intīmāka, personīgāka, gluži kā atzīšanās dienasgrāmata, kas izrakstīta no saviem slepenākajiem domu kaktiņiem.
Lasot bērnības ainas, dažās vietās saskatīju, ja ne gluži līdzības, tad drīzāk asociācijas par sabiedrības modeļiem un laiku noteikti, jo ar Zani esam izaugušas aptuveni vienā dekādē, tāpēc daudzas lietas un raksturojošā laikmeta iezīmes ir pazīstamas. Man gan nebija tik traki raiba bērnība, tāpēc lasīt par citu Latvijas rajonu sētas bērnu piedzīvojumiem, lai arī paralēliem, tomēr ar dažādi atšķīrīgām niansēm, bija izzinoši un zinātkāres apmierinoši.
Es laikam pēc Zosādas biju gaidījusi, ka nākamā grāmata būs arī romāna formātā, tāpēc mazliet jutos pārsteigta, ka tas ir vairāk biogrāfisks/dienasgrāmatas/
Dažviet man likās īpaši personiski un intīmi, sajutos neveikli, it kā esmu ielīdusi svešas ģimenes dzīvē, baidoties, ko par to visu domā un teiks iesaistītās puses. Jo vairāk lasīju un iedziļinājos, jo vairāk nonācu pie secinājuma, ka Zanes vīrs atbalsta viņu neskatoties uz neko, arī visas trakās idejas ( tai skaitā aiziešanu no darba, lai nodotos rakstīšanai), līdz ar to saprotu, ka viņam nav nekas iebilstams par atklātību, kurā tiek atklātas personiskas un intīmas detaļas/pārdomas.
Savā ziņā Zane ir uzticējusies lasītājam, atkal jau parādot, ka atklātība, tiešums un patiesums ir Zanes raksturojošās īpašības, bez kurām nebūtu arī sekojošie soļi, kas veido jaunās ģimenes balstakmeņus un savas ligzdiņas veidojošo vidi. Tā kā pašlaik Zanes ģimene ir pievērsusies viesģimenes statusam, domāju, ka arī šī tēma varētu tikt atspoguļota turpmākajos literārajos darbos. Un, to, ka tie vēl arvien tiks radīti, es nešaubos.
Zanes Nuts (Zanes Riekstiņas) Personīgais izdevums, 2021