Kristīne un Kristaps Liepiņi

"Pamirs mana sirds mīlestībā"

DSC_6635SK

"Lai gan, patiesību sakot, ejot es īsti nedomāju, drīzāk- lūdzos kalniem virsotni. Sarunāju. Šeit ne tuvu nav vietas bravūrai un vēlmei izrādīt pārākumu." (244.lpp)

Kalnos kāpējiem kalni nav tikai hobijs vai izklaide, tā ir visa viņu dzīve, kurā "būšana mājās" ir tikai starpposms no vienas virsotnes pie citas. Kalnus nav iespējams izdzēst no viņu asinsrites, jo tikai ejot soli pa solim pretī galamērķim, ir pa īstam iespēja ielūkoties sevī. Robežas, kas ikdienā šķiet bezjēdzīgas, kalnos kļūst par fiziski jūtamām, jo smalkā līnija starp mutuļojošu dzīvību un dramatisku nāvi, ir tikai sekunžu attālumā. Liekas, ka esot kalnos, visas maņas pulsē pastiprināti un apziņa, ka tavs cilvēciskais es ir tik nenozīmīgi niecīgs salīdzinot ar dabas spēku, ir tik visuresoša, ka vienīgais, kā ar to sadzīvot, ir godbijīgā veidā dāvāt pazemību un pateicību par iespēju to visu redzēt un sajust ar savām maņām. 

Kalnos kāpt nav viegli, grūti ir nokāpt lejā, bet vēl grūtāk ir atgriezties sadzīvē.

Soli pa solim stāties pretī sev, ieraudzīt arvien jaunas šķautnes un iepazīt sevī arvien jaunus limitus, bet neaizmirst spēt dzīvot pāri savām sakāvēm un neveiksmēm. Kalni nav sacīkstes- ne ar dabas spēku, ne sevi, ne citiem kāpējiem. 

"Katru soli augšup pavada iekšējā tirgošanās starp varu un nevaru. Un lūdzoša pazemība pret kalnu" (244.lpp)

DSC_6639SK

Visvairāk man patīk, ka grāmatu ir rakstījusi Kristīne kā sava veida dienasgrāmatas ierakstus- tas ikdienišķums un sievišķīgā atklātība liek sajust klātesamību un izjust sīkākos sadzīves  apstākļus ar ko jāsastopas katram kalnā kāpējam. Tā nav idealizēta cīņa, kurā esi spēcīgs, vissvarošs un pārgalvīgs. Kristīne nebaidās pieminēt fizisko izsīkumu, nepatikšanas ar vēderu, aukstuma un sala izraisītām kaitēm, diskomfortu, un ierobežotos higēnas pasākumus, ar ko jāsaskarās vairākas nedēļas dzīvojot askētiskos apstākļos. Lai arī Liepiņi uz virsotnēm dodas tandēmā, kāpšanā tu cīnies vienīgi pats ar saviem dēmoniem, bet neskatoties uz to visu, ir jūtams Kristapa atbalstošais plecs, kas ir klātesošs un gluži kā aizsargmūris, izšķirošos brīžos iedod pārliecību par spēju iet līdz galam un pārsniegt savas varēšanas virsotnes. 

"Kriksīt, vai tu pēc visa šitā mani vēl mazliet mīli?" (254.lpp)

DSC_6641SK

"Pamirs mana sirds mīlestībā"- trāpīgi veidots nosaukums, kas rada gan asociācijas par gaidāmo lasāmvielu, gan vārdu spēli, un, protams, nevar nepieminēt daudzās fotogrāfijas- bez tām šāda grāmata nebūtu iedomājama. Mūsdienās, kad fotogrāfiju kvalitāte ir tik augsta, attēli vēl vairāk papildina un dod klātbūtnes sajūtu, pa metriem, kilometriem paceļoties augstāk un augstāk kopā ar profesionālajiem alpīnistiem līdz Pamira Koržeņevskas un Somonī smailēm. 

Grāmatas par kalniem jau nemaz nav tik daudz par kalniem, kā par savām spēju virsotnēm, gribam to mēs vai nē, bet, brīžos, kad tu ieraugi to trauslo dzīves/nāves robežu, alkas pēc dzīvotgribas un pateicība par iespēju just/elpot/būt, ir tik skaidra, kā atsalušu pirkstu asā jutība, pēc nosaldēšanas ledū. 
 

Izdots: Apgāds Zvaigzne ABC, 2021

DSC_6612SK

DSC_6641SK

DSC_6642SK

DSC_6643SK