Džons Ērvings

"Lūgšana par Ouenu Mīniju" (2004)

John Irving

"A Prayer for Owen Meany" (1989)

DSC_6750SK

"Viņa bija kaislīga lasītāja un uzskatīja, ka lasīšana ir viena no cēlākajiem pūliņu veidiem. Rakstīšanu viņa uzskatīja par nekam nederīgu laika izšķiešanu, par bērnišķību, kas ir vēl aušīgāka par zīmēšanu ar pirkstiem. Taču lasīšanu viņa dievināja- viņasprāt, tā bija nesavtīga darbība, kas sniedza informāciju un iedvesmu. Viņa droši vien mēdza domāt- cik tas ir nožēlojami, ka dažiem nabaga muļķiem jāiznieko savas dzīves rakstniecības labad, lai mums būtu pietiekami daudz lasāmvielas. " (269.lpp)

Man grūti formulēt vārdos domas, kas man raisījās lasot šo grāmatu. Tas ir kas tik neparasts, prātam neaptverams, kas visu laiku liek apšaubīt, vai tas, ko tikko esi izlasījis, ir tieši tā uzrakstīts, domāts un paredzēts. Grāmata ir tieši tik jocīga, savādāka, "outstanding" kā to galvenais varonis Ouens- mazais cilvēciņš ar neparasto, gandrīz nepanesamo balsi- viņā ir kas tāds, kas apkārtējos iedvešs bijību un bailes vienlīdz, it kā viņš ne tikai iemiesotu sevī visu dievišķo, bet patiesi būtu Dieva esība, pats Dievs. Ouens ir neaprakstāms- kā matērija, kura ir, bet kuras nav, kurai gribas pieskarties, bet nav iespējams aptvert un izskaidrot.

DSC_6762SK

Džona Ērvina vārds ir kā kvalitātes apzīmējums daudziem lieliskiem darbiem, kuri iegūluši nu jau klasikas lauciņā un apbērti ar daudz strīdīgām diskusijām un pat aizliegumiem publicēties, jo savās grāmatās apspriež politiskos lēmumus (Vjetnamas karš), kas ne vienmēr attaino valdību no gaišās puses. "Lūgšana par Ouenu Mīniju" ir daudzslāņaina, bet savā ziņā komplicēta un lēna, grāmata, kas paredzēta ne tik daudz izklaidei, kā laikam, kad esi gatavs iedziļināties, apdomāties un pārdomāt eksistencionālas lietas- par ticību, tās zaudēšanu un vēlāk atrašanu. Sarežģīta grāmata, kas pareizajā momentā var ievilkt un pārņemt, bet nepiemērotākajā laikā var atstāt nesaprastu. Tajā pat laikā neiztrūkstošs ir humors, vietām ironisks, kas liek vietām liks pasmieties par dzīves likteni un ironiju. 

Atzīšos, ka man gāja grūti. Iespējams citā laikā/vietā es tiešām to izbaudītu, bet es melotu, ja teiktu, ka es spēju būt iekšā līdz galam- tikai viegli pieskarties, kā šķirot lapu pēc lapas un brīnīties, tieši tikpat daudz, cik dīvaini neparasts ir galvenais varonis. 

Izdevējs: Jumava

DSC_6806SK

DSC_6753SK