Lorija Gotlība

"Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt" 2021

Lori Gottlieb

"Maybe you should talk to someone" 2019

DSC_7130SK

"Bieži vien, kad pacienti redz mūsu cilvēcīgumu, viņi mūs atstāj."

Man tiešām vajadzētu ar kādu parunāt. Parunāt par to. Runāt un izrunāties. Tā. No sirds un dvēseles. Palaist to visu vaļā un ļaut dzīvot tālāk nešaustot sevi par izvēlēm, kuras sen vairs nav labojamas vai izmaināmas. Mums katram vajag ar kādu parunāt, nav pat svarīgi, vai tas ir profesionālis vai kāds, kuram ir spēja uzklausīt, nedodot padomus, nemoralizējot un dodot laiku un telpu būt atklātam. 

Pēdējā laikā par terapiju runā arvien atklātāk, arvien vairāk, padarot to par pašsaprotamu un tik pat nepieciešamu sevas veselības cieņpilnu rūpēšanos, kā zobārsta vai gienkologa apmeklējumu. Tajā pat laikā, aiz šī noslēpumainā vārda "terapija" slēpjas tikpat daudz aizdomu, vispārinājumu un neprofesionāļu prakses, kas izmantojot arvien plaukstošāko sevis uzlabošanas trendu, izmanto to kā bizensa modeli, nepievēršot uzmanību nepieciešamajiem sertifikātiem un izglītībai. Nav brīnums, ka ap terapiju ietver mīklainības areols, jo viss, kas notiek psihoterapijas kabinetā, paliek uz mūžiem aizslēgts terapijas kabinetā. Ilglaicīgi apmeklējot terapeitu, var gadīties, ka viņam atklātie noslēpumi un iekšējie pārdzīvojumi, nebūs zināmi pat tuvākajiem ģimenes locekļiem. Zināt tik daudz par it kā svešu personu un spēt saglabāt profesionālas attiecības?! Apzinoties, ka terapeiti ir tieši tādi paši cilvēki, kā jebkurš uz ielas satiktais pretimnācējs- ar savāk ikdienas raizēm, problēmām un sapņiem. 

Šī nav pašpalīdzības grāmata, kura spēj tev aizstāt terapiju, cerot, ka piebeidzot 484.lpp., jūs atklāsieties kā jauns cilvēks. Jā, tā ir grāmata par un ap terapiju, terapeitiem un to pacietiem, un tajā pat laikā salaužot steriotipus par terapiju kā brīnumu, kas īsā laikā spēs radīt mūs laimīgus un pozitīvus. Lorija Gotlība stāsta par savu ceļu nonākšanā terapijā, savu psihoterapeites praksi un atsevišķiem pacientiem, atklājot, cik daudzslāņaini ir cilvēki, no ārpuses parādot tikai savu azisargčaulu, kas bieži atklājas, kā noliegums, naids, bezcerība. 

Ļoti raitā valodā uzrakstīts darbs, kas tā vien prasās pēc pieraksta pie kāda psihoterapeita, kas kā izrādās arī var izraisīt atkarību. Šķirot lappuses, prieks mijas ar skumjām, sāpēm un rakņāšanos savās dzīves atkritumu tvertnēs. 

"Man ir fantāzija, ka visiem pieaugušajiem būtu jādod iespēja noklausīties savu vecāku stāstus, noklausīties, kā viņi atrauj sevi vaļā, kļūst pilnīgi ievainojami un izstāsta savu versiju, jo, to uzzinot, ir neiespējami nepalūkoties uz savu vecāku dzīvēm atšķirīgi, lai kāda arī būtu bijusi viņu situācija. "

PS. Tēma, kas man lika apstāties un daudz padomāt bija par piedošanu un pāridarīšanu- nav jāpiedod, ja iekšēji uz to neesi spējīgs. Tā nav taisnība, ka tikai piedodot, ir iespējams dzīvot tālāk. 

"..cilvēks var būt līdzjūtīgs arī bez piedošanas. Ir daudz veidu, kā dzīvē iet uz priekšu, taču izlikšanās, ka jūtam to, ko patiesībā nejūtam, nav viens no tiem." (356.lpp)

4 zvaizgnes

Izdevējs: Helios Kirjastus OU

DSC_7165SK

DSC_7153SK