Ishmael Beah
"A Long Way Gone: Memoirs of a Boy Soldier" 2007
Ilgais ceļš no bērnam karavīram līdz rakstniekam- tas viss šķiet kaut kas neticams, un, ja šis nav stāsts kā atdzimt no pelniem kā fēniksam, tad es nezinu, kam vairs ticēt.
Šo var lasīt kā šausmu stāstu un nebūs tālu no patiesības, gluži otrādi- šausas šeit ir visaptverošas, klātesošas un traumatiskas, liekas, ka nav iespējams atbrīvoties no trauksmainām bailēm pat aizverot grāmatas pēdējo vāku.
Veroties smaidīgā nu jau vīrieša fotogrāfijā no neskaitāmām intervijām un publikācijām, šķiet neticami, kas patiesībā slēpjas aiz visiem redzamās virskārtas- cik tumšus noslēpumus var glabāt pat vissimpātiskākais cilvēks. Dzīvojot Ņujorkā šķietami idillisku un mierpilnu dzīvi, Ismaels ir gājis neticamu ceļu, netiekot pasargāts no paša ļaunuma- ne tikai nespējot izvairīties no vardarbības, bet kļūstot pašam par daļu no tā.
Sjerraleones pilsoņu karš, kas ilga no 1992-2002. gadam, vardarbībā iesaistīja no 10-14.000 bērnu vecumā no 8-14gadiem. Lai saprastu to apjomu- puse no nemiernieku armijas rindām sastāvēja no bērniem. (~1/4 valdības armijas sastāvā). Lai cik neticami, tas neizklausītos, vēl joprojām pastāv valstis, kuras izmanto bērnus karadarbībā, piespiežot tos veikt kriminālās darbībās- kropļošanā, izvarošanā, nogalināšanā, tāpat arī izmantojot bērnus kā darba spēku un prostitūcijā. Arī Ismaels nesekmīgi neskaitāmus mēnešus bēdzis no nemiernieku armijas grupējumiem, zaudējot visu ģimeni un draugus, un brīdī, kad licies, ka sasniegts patvērums, Ismaels tiek iesaistīts valdības armijas karavīru rindās, būdams tikai 13gadus vecs. Kara šausmas salauž arī mazus romantiskus zēnus, kuri klausās repa kasetes, repo un sapņo par uzstāšanos. Pavisam drīz pieradis pie galvenās bērnu karavīru enerģijas lādiņa- kokaīna, marihuānas, ekstazi un alkohola kokteiļa, viņš kļūst par cilvēkiznīcināšanas mašinērijas mehānismu.
Šis memuārs visu laiku svārstās starp "Nevaru vairs izturēt- man ir slikti" un "Vai un kā mēs varam apturēt pasaules šausmas?". Es nezinu, ko no šī var secināt, jo cilvēce nekad neko nav iemācījusies no saviem priekštečiem un kari mums notiek visapkārt. Bet Ismaels ir balss- par visiem tiem, kas tikuši ierauti šajā karamašinērijā, tāpēc apklusināt būtu kā noliegt tā eksistenci. Es klausos. Un klusēju. Drusku paraudu par tiem bērniem, kas krituši, par tiem, kas sevī nes ļaunumu, par tiem, kas izglābušies, bet ikdienas dzīvo ar atmiņu uzliesmojumiem un par tiem, kuri atgriezās, jo citādi vairs nemācēja dzīvot.
Ismaels kopš šī bestsellera biogrāfiskā darba ir sarakstījis vēl divus romānus-
"Radiance of Tomorrow" un "Little Family".