Elīsabeta Rinella

"Sniegotā zeme" 2006

Elisabeth Rynell

"Hohaj" 1997

DSC_1736SK

Šī nabaga, nabaga grāmata. Man tik ļoti nozīmīga, bet tajā pat laikā nemanāmi noslēpta no ziņkārīgiem acu pāriem. Vismaz 3 reizes atkārtoti ņemta no bibliotēkas, lai tiktu celta gaismā grāmatmīļiem, bet nesaprotamā veidā tikpat klusi aiznesta atpakaļ. Nu es esmu saņēmusies par šo jums pastāstīt- atkāpties nav ļauts, bet neapsolu, ka pratīšu pastāstīt par šo darbu cienīgi, jo šo nevar izstāstīt- tas pašam ir ar sāpēm jālīdzpārdzīvo. 

Gribu teikt- tev nav jāsteidz meklēt šī grāmata, jo tā nebūt nav visiem. Šī ri mana purva grāmata- tik melni ievelkoša, gremdējoša un pazudinoša, līdz mielēm urdoša un pušu plēsoša. Vai pastāv termins grāmatmazohists?! Tāds, kurš arvien no jauna ņem un buras cauri uzšķērdošiem tekstiem, no kuriem dienām ilgi nav spējīgs atgūties, kas nomāc un pazudina, dažkārt neļaujot atgriezties bez rētām atpakaļ ikdienas dzīvē pie netīrās veļas un nesakaitāmajām kafijas krūzēm.

Es atzīstos, ka esmu grāmatmazohiste- es mīlu skarbus, brīžiem nepanesamus stāstus, raudot, līdzpārdzīvojot un skumstot. Es mīlu savas purvu grāmatas.

Un "Sniegotā zeme" ir purvu grāmatu karaliene. Ar milzu pasaules ciešanu kroni galvā- nav iespējams lasīt šo darbu, negribot kaut uz mirkli aizmirst visu, ko tikko esi lasījis, jo gluži vienkārši nav iespējams atgriezties no ceļojuma uz "Sniegoto zemi" bez sevis sagraušanas un skaudrām rētām par cilvēces sāpēm.

"Sniegotā zeme" ir tumša, tumša- piķa melnumā, kas mazlietiņ dvako pēc purva līķautiem, trunošas miesas un cerību pelējuma.

Ja purvs tevi vilina un tev nav bail no sāpēm, esi laipni aicināts "Sniega zemē"- to nav iespējams no sevis vairs izdzēst.

DSC_1758SK

Tulktotāja: Aija Dvinska

Izdevniecība: Atēna