Viktors E. Frankls

"..tomēr teikt dzīvei JĀ. Psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni" 2022

Viktor E. Frankl

"...Trotzdem ja zum leben sagen" 1977

DSC_2266SK

"Cietējs, slimais, mirstošais, mirušais- pēc dažām nedēļām nometnē šie skati viņu vairs neuztrauc." (41.lpp.)

Austriešu psihologa Viktora E. Frankla grāmata, kas pirmo reiz izdota pirms vairāk kā 70 gadiem, vēljoprojām ir aktuāla mūsdienās. Neskatoties uz konkrēto laika posmu, kas apskata izdzīvošanu koncetrācijas nometnē necilvēcīgos apstākļos, psiholoģiskos aspektus, kuriem iet cauri ieslodzītie, var attiecināt arī uz mūsdienām brīžos, kad atrodamies krīzes situācijās. Un nav runa par salīdzināšanu (tās neiespējamību) kara apstākļos ar mūsdienu brīvību, bet gan cilvēka prāta labirintiem, kuros iespējams atrast spēku izmisumā. 

"...tomēr teikt dzīvei Jā." ir psiholoģiska analīze balstoties uz personīgu pieredzi- psihologam izdzīvojot Aušvicas koncentrācijas nometnē. Novērojumi un paša Frankla piedzīvotais, ļāvis strukturizēt fāzes, kādām iet cauri ieslodzītie atrodoties necilvēciskos apstākļos. 

"...uz Zemes eksistē tikai divas cilvēkrases. Tikai divas: krietno un nekrietno cilvēku "rase"." (115.lpp.)

Tādejādi autors uzsver, ka arī starp apsargiem bijuši krietni un labsirdīgi cilvēki, uzsverot, ka nav labā/sliktā iedalījums starp pāstāvošajām hierarhijām, jebkurā grupā atradīsies gan glābēji, gan nodevēji. 

Grāmata ir divās daļās- pirmā ir psiholoģiskā analīze par pieredzēto koncentrācijas nometnē, savukārt otra- zem pseidonīma publicēta luga "Sinhronizācija Birkenvaldē"laikrakstā "Brenners". No personīgā viedokļa mani visvairāk uzrunāja tieši pirmā daļa, kurā autors neskopojas ar šokējošām detaļām un skarbi necilvēcīgo ikdienu, kurā ikviens no nometnes dalībniekiem zaudēja savu personību, kļūdami par eksistējošiem karkasiem. Izdzīvoja tikai tie, kuri spēja saskatīt dzīves mērķi un abstrahēties no realitātes, sapņojot par nākotni pēc. 

"Nīčes atziņā: "Tas, kurš zina "kāpēc" dzīvo, zinās atbildi gandrīz uz visiem "kā" dzīvot." (104.lpp.)

Šī atziņa man liekas tik lieliski attiecināma uz jebkuru no mums, vienalga kādā krīzē vai dzīves posmā neatrastos pašlaik. Bez mērķa dzīve ir gluži vienkārši bezjēdzīga- lēni eksistējoša un destruktīva. 

Vēl viena frāze, kas no Franklina grāmatas man neliek mieru- "negatīvā laime". Šis vārdu savienojums, kas pēc būtības šķiet absurds, man nav zināms. Es ilgi apstājos ieurbusies lappusē, lai saprastu šo sevi noliedzošo apgalvojumu. Vērtējot piespiedu apstākļus, kuros nonāca cilvēki Aušvicas nometnē, šis izteiciens iegūst pilnīgi jaunu definējumu, norādot to, ka "negatīvā laime" ir nelaimes neesamība. Brīžos, kad ir tik daudz negatīvā, ka vienīgais prieks ir tad, kad nav vēl sliktāk. 

"Nejūtīgums ir ļoti nepieciešamas bruņas, ar kurām ieslodzītā dvēsele jau laikus aptver sevi." (42.lpp.)

Šī ir vērtīga lasāmviela, kas ļauj vairāk izprast koncentrācijas nomentēs  ieslodzīto cilvēku pārdzīvojumus un fāzes, kurām cauri dodas tie, kuriem izdevies izdzīvot par spīti visam.

Tulkojums: Ilona Burka, Melda Āboliņa

Izdevniecība: Apgāds Zvaigzne ABC

DSC_2272SK