Vanessa Springora

"Consent: A Memoir" 2021

"Le Consentement " 2020

DSC_2260SK

Domas gluži kā iesviestas centrifūgā griežas un griežas uz riņķi, brīžiem iestrēgstot hipnotizētā stāvoklī, brīžiem piebremzējot vai apreibstot no izlasītā, nespējot atgūt skaidro saprātu. Lasīt nav tas pats, ko piedzīvot. Un paldies dievam, ka mums NAV viss jāpiedzīvo. Nevaru ne mazākā mērā teikt, ka es saprotu, kam iet cauri vardarbības (seksuālas, fiziskas vai emocionālas) upuris, bet es vienmēr iestājos par to, ka cietušajam ir jādod iespēja tikt uzklausītam, neuzspiežot savu vai sabiedrības pieņēmumu, kā ir pareizi/nepareizi rīkoties atbilstošā situācijā.

Vanessa Springora, ilgojoties pēc tēva mīlestības, iekrita pieauguša vīrieša aplidošanas lamatās, kurš gluži kā krāšņš Raflēzijas zieds pievilināto nepilngadīgo, samala savās melu un mahinācijas lamatās, neatgriezeniski mainot sievietes dzīvi- sadragājot nākotni, sevis pieņemšanu, seksualitāti un uzticēšanos vīriešiem. Šie emuāri, kuru viņa uzdrošinājās publiskot, ir kā skatīšanās acīs savam varmākam, savā ziņā mēģinot pieteikt šahu-matu veidā, kā varmāka mācēja vislabāk- literārajā valodā. 

Springoras varmāka nav neviens cits kā nu jau bēdīgi slavenais franču rakstnieks  Gabriel Matzneff, kurš, esot 49 gadus vecs, uzsāka seksuālas atiecības ar 14 gadus veco Vanessu. Šī nav vienkārši biogrāfiska grāmata par pedofīlijas upuri, šis ir literārs vēstījums, kas ik pa laikam uzdod neērtus jautājumus.

Kāpēc sabiedrība uz pedofīliju mākslas aprindās (kad pedofīls ir fotogrāfs, gleznotājs, rakstnieks utt.) piever acis?! Kāpēc jaunas meitenes, kuras ir iekļuvušas pedofīlu nagos, tiek uzskatītas par palaistuvēm, tādejādi attaisnojot pieauguša vīrieša apzinātu rīcību?! Kāpēc literatūrā pedofīlijas slavināšana tiek pieņemta par mākslas izpausmi un uzņemta ar aplausiem (Lolita)?!

Šī lasāmviela nav emocionāli nestabiliem (atvainojos par apzīmējumiem, angliski skanētu labāk- faint hearted), jo skar seksuālo un emocionālo vardarbību, kā arī pēc-traumas psihisko nestabilitāti. Bet es varu atzīt, ka šī ir viena no labākajām grāmatām šajā žanrā (atskaitot pavisam traumatisko "Tiger, tiger" autobiogrāfiju), jo precīzi apraksta laimetu un sabiedrības pastāvošo viedokli, kas, lai arī mūsdienās likumiski ir mainījies, vēljoprojām ir kā naža asmens- neļaujot upuriem izlauzties no piedzīvotā, baidoties no sabiedrības un pats galvenais- sava nosodījuma un savas vainas meklēšana notikušajā. 

Pirms kāda laika presē atkal izskanēja  Gabriel Matzneff vārds, kad izdevniecības atteicās saistīties ar rakstnieka vārdu, taču fakts paliek fakts- neskaitāmas desmitgades autors savos darbos aprakstīja pedofīliju- savus braucienus uz Filipīnām un seksuālus aktus ar maziem zēniem, kā arī neskaitāmas attiecības ar nepilngadīgām meitenēm, kurām pēc rakstnieka vārdiem viņš esot cieņpilni parādījis sievietes pasauli.

Gabriels kā rakstnieks tika plaši atzīts, cienīts, uz viņa pedofīlijas izgājieniem ne tikai pievēra acis, bet gan atzinīgi un piekrītoši māja ar galvu. Lasot man kļuva fiziski slikti. Kā Vanessa min savā grāmatā- ja reiz tik daudz nepilngadīgās meitenes tika lolotas no viņa puses, kāpēc neviena nav uzrakstījusi slavinošu literāru darbu, kurā atzītos, cik pozitīvi viņš ietekmējis viņu dzīvi. Patiesība ir traģiska. Vanessa desmitgades cīnās ar sekām, lai spētu saprast, kas tieši notika ar viņas dzīvi četrpadsmit gados, bet kurš zina, cik daudzas no upurēm nespēja tikt galā ar savu dzīvi vispār...