Kristīne Simsone

"Es un mana draudzene veģetatīvā distonija" 2022

DSC_3237SK

Neviens vairs nenoliedz, ka par "modes slimību" nodēvētā slimība veģetatīvā distonija (nopietni psihoemocionāli veselības traucējumi) mūsdienu saspringtajā un stresa pārpilnajā laikā ir klātesoša un reāli pastāvoša. Arī jogas un vācu valodas pasniedzējai, emociju koučam un internacionālu personāla vadības projektu vadītājai Kristīnei Simsonei ir nācies saskarties ar šo biedējošo un traucējošo saslimšanu, ar kuru vairāku gadu garumā ir viņa ir mēģinājusi sadzīvot, kā arī atrast veidus kā neļaut tai pārņemt dzīvi. Izmantojot dažādas metodes un prakses- jogu, pirti, elpošanas vingrinājumus, mākslas un mūzikas terapiju, sportošanu un dabā iešanu, viņa ir mēģinājusi rast līdzsvaru ikdienā. Savā veidā ar šo personīgo stāstu, Kristīne Simsone vēlējusies nodot lasītājam sajūtas un emocijas, kādas pārņem, kad nebrīdinot un nevaicājot, dzīvē iebrāžas veģetatīvā distonija (grāmatā slimība tiek apzīmēta kā viņa- persona), ar laiku atvedot "ciemos" tādas draudzenes kā izdegšanu, depresiju..

"Patiesībā viņa ir manas ģimenes loceklis. Mēs dzīvojam četratā. Es, bērni un viņa. Viņa kā tāds agresīvs vīrs, kurš mani i sit, i mīl." (155.lpp.)

Lai arī grāmatas aprakstā galvenais fokuss tiek likts uz veģetatīvo distoniju, es teiktu, ka grāmata ir vairāk par pašu autores dzīvi- mīlestību, ģimeni, darbu, izaugsmi, atmiņām, pārcelšanos, bērniem utt. Un tam visam pa vidu- tikai kā paralēlā līnija, ir galvenās varones attiecības ar veģetatīvo distoniju.

Grāmatas galvenās varones Elizabetes stāsts dienasgrāmatas formātā ir uzrakstīts ļoti emocionāli, literāri piesātināts ar metaforām, salīdzinājumiem, apzīmējumiem un līdzībām. Lai arī tas ir tieši tas, ko mums visiem māca literatūras stundās- izteikties tēlaini un izmantot daudz epitetus (un arī es pati rakstot izmantoju daudz salīdzinājumus un metaforas), man personīgi tas likās pārāk piesātināti un brīžiem bija grūti koncentrēties uz pašu vēstījumu.

"Atmiņu valgu pateicības siltums krūtīs lēnām pārvēršas par smeldzi. Pazīstamas sajūtas. Sažņaudzas krūtis. Vaigus sedz karsti asaru graudi, kas pēkšņi kā atvērts labības toveris cauri piltuvei putojot gāžas pāri vaigu kalniem. Sāpes krūtīs sažņaudz sirdi, apvijas tai apkārt kā dzeloņčūska, saspiež to un neļauj pukstēt. Tad asi iedzeļ un sīvā kodiena sāpes iziet cauri visam trauslajam ķermenim."

Bija vietas, kuras man kā lasītājai nebija skaidri nolasāmas, vai radīja papildus jautājumus un šaubas, kas visdrīzāk būtu labāk izskaidrots vai izlabots no literārā redaktora puses.

"..pēc izdzertām 25 kafijas tasītēm viņš, ar kafijas pupiņas lieluma zilām acīm.."

Iedvesmojoties no saviem dzīves notikumiem, Kristīne caur galveno grāmatas varoni Elizabeti mēģina saprast, kurā mirklī un kāpēc viņas dzīvē ielavījusies šī psihoemocionālā saslimšana, ļaujot izskanēt visām zemapziņas iekšējajām balsīm- dažkārt kritiski, dažkārt pašironiski, dažkārt nosodoši, bet dažkārt uzmundrinoši. 

Savukārt grāmatas vāka un iekšlapu ilustrācijas veidojusi Kristīnes meita, savā ziņā radot šo darbu kā ģimenes kopdarbu. 

Ilustrācijas: Beāte Simsone

Izdevējs: Ezerrozes grāmatas

DSC_3260SK