Pols Kalaniti

"Kad elpa pārtop par gaisu" 2022

Paul Kalanithi
"When Breath Becomes Air" 2016

DSC_4534SK

Lasot "Kad elpa pārtop par gaisu", jau no pirmajām lappusēm ir nospiedoši smaga sajūta, kad liekas, ka uz krūtīm uzvēlies smagums, kas neļauj līdz galam ievilkt elpu. Ieelpai šai grāmatā ir īpaša nozīme, galu galā tas ir pirmais, ko mēs krūtīs ievelkam nākot pasaulē, un pēdējais, ko izelpojam, to pametot. Pat zinot jau pirms grāmatas atvēršanas, ka šī būs sastapšanās ar slimību, nāvi un medicīnu, no asarām acīs izvairīties grūti.

Pols Kalaniti mīlestību uz literatūru un medicīnu apvienojis vienā personīgā stāstā, piepildot savu sapni publicēties, tā arī savas dzīves laikā nepabeidzot šo darbu. Bet ļoti talantīgajam ārstam visapkārt vienmēr bijis stingrs mūris- ģimene, kolēģi un draugi,kuri savā ziņā apliecina to ievadā un pēcvārdā, parādot, ka savā dzīvē viņš nav bijis viens. 

"Asais skalpelis līdzinās nevis nazim, bet rāvējslēdzējam, kas atklāj to, kas dzīves laikā bijia slēpts svešai acij." (50.lpp.)

Būt par pacientu ārstam, kurš ikdienā pats saskāries ar smagām slimībām, ir nepanesami, it sevišķi, kad apzinies, kādas ir reālās izredzes, redzot visus izmeklējumus un analīzes. Pols- no ļoti talantīga ārsta rezidenta neiroķirurģijā, nonāca pats savā nodaļā kā pacients, kad viņam atklāja plaušu vēzi. Pavisam īsajā laikā, kopš slimības diagnosticēšanas līdz nomiršanai, Pols dalījās ar savu pieredzi medicīnā, nāves klātesamību un sapņiem par savas ģimenes turpināšanu, kopā ar sievu sagaidot pasaulē meitu. 

"Lielākā daļa cilvēku aizvada mūžu pasīvā attieksmē pret nāvi, tas ir vienkārši neizbēgams dzīves noslēgums, kas gaida mūs un apkārtējos" (99.lpp.)

"Kad elpa pārtop par gaisu" ir intīmi personisks stāsts par medicīnu, nāvi un tās pieņemšanu, kas plosa savā dzīves skarbumā, bet tajā pat laikā aizkustina un liek domāt par eksistencionālām un neizbēgamām lietām. No sapņa par grāmatu, Pols,  pašam to nepiedzīvojot, ir sarakstījis bestselleru, kas iemantojis popularitāti visā pasaulē un satricinājis daudzus lasītājus. 

"Nāve piemeklē mūs visus- gan ārstus, gan pacientus; mēs esam dzīvi, elpojoši organismi, bioloģiskas vielmaiņas fabrikas, un tas ir mūsu liktenis." (98-99.lpp.)

Uzaugot ārstu ģimenē, mana interese par šo profesiju nerezultējās līdz medicīnas studijām, pārāk labi apzinoties tās realitātes tumšās puses, toties ar aizrautību lasu romānus par medicīnu un ārstiem, tāpēc ar interesi lasīju arī šo darbu. Bet šis romāns, protams, ir kas vairāk par medicīnu, tas vairāk ir par dzīves cikliskumu un mūsu nebeidzamo mēģināšanu izmainīt to- allaž zaudējot. Romāna laikā mani nepameta viena tēze, uz kuru nav viena noteikta, pareiza atbilde- kad izglābt dzīvību nav pareizākais, ko ārsti nolemj? Kad ir tas brīdis, kad ļaut pacientam nomirt, iespējams, ir labākā izvēle, salīdzinot ar riskiem, ko rada nerimstoša cīņa noturēt dzīvību.

3.8 zvaigznes

Tulkotāja: Karīna Tillberga 

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

DSC_4539SK