Ēriks Emanuēls Šmits "Oskars un Rozā dāma"
Ēriks Emanuēls Šmits
"Oskars un Rozā dāma" 2010
Éric-Emmanuel Schmitt
"Oscar et la dame rose " 2002
Neatceros, kad pēdējo reiz tik ļoti būtu grāmatu lasot raudājusi. Visdrīzāk tas bija, lasot Patrika Nesa "Septiņas minūtes pēc pusnakts".
Šī plaukstas lieluma grāmatiņa, kura nesasniedz pat simts lappušu biezumu, manī satricināja tik daudz emocijas, ka cauri asaru gūzmai brīžiem bija grūti sekot līdzi tekstam. Par Oskaru biju dzirdējusi pirms pāris gadiem, bet nekas vairāk par to, ka Oskars ir jāizlasa, manā atmiņu būcenī neglabājas.
Tieši satura nezināšana, nemaz nepūloties izlasīt aprakstu grāmatas beigās, radīja to vienreizējo grāmatas baudījumu, kad tu nezini, par ko būs stāsts, bet reizē skaidri apzinies, kurp autors tevi ved. Un tikai un vienīgi purvā ievest ir viņa galamērķis.
Kad pabeidzu lasīt šo stāstu, izlasīju aprakstu un noelsos- tur ir viss, viss izstāstīts un pateikts- gluži kā kopsavilkums ar punktiem, ko lasītājs var sagaidīt. Tāpēc es nevēlos tev nozagt ne mazāko drupačiņu no skaudrā vēstījuma, vien to- ka šī ir ļoti emocionāla, skaudra un reizē sirdsgaiša grāmata par dzīves un nāves ciklu, kurā ārpus cilvēciskā ir kas netverami augstāks par mums, tāpat kā ir lietas un notikumu, kurus nevar izskaidrot, tie gluži vienkārši notiek.
Ak, šis bija tik skaisti- visu, visu asaru vērts lasījums.
5 zvaigznes
Tulkotāja: Lūcija Rambeka
Izdevniecība: Janis Roze