Marina Žarre

"Tālie tēvi" 2023

Marina Jarre
"I padri lontani" 1987

AAA_4359SK

"Tālie tēvi" iedalās trīs nogriežņos (bērnība, jaunība, briedums)- "Gaismas loks", kurā autore gluži kā kino stopkadros attin atpakaļ bērnības ainiņas Latvijā, "Žēlums un dusmas" savukārt tiek parādīts skolas un pusaudžu laiks Itālijā un "Kā sieviete"- jau dzīvi briedumā, aprakstot sarežģītās attiecības ar māti un tuvajiem cilvēkiem, kā arī politisko vidi, kas attaino sabiedrības valdošo varu tā laika Itālijā.

Lai arī kopstāsts ir lineārs, tomēr viscaur romānam jūtama autores lēkāšana laikā, it sevišķi tas parādās bērnības atmiņās, kurās gluži kā sarunā ar draugiem, ainiņas uzzibznī ar klātesamības efektu, pārejot no vienas tēmas citā un atkal atgriežoties pie jau iepriekš paustā. Teksts reizē ar autori iet cauri šiem sievietes pieaugšanas posmiem, piemēram, bērnības sadaļa sarakstīta tā, it kā mums to aizrautīgi vēstītu pati desmitgadīgā vai piecgadīgā Marina- draiskulīgi, aizrautīgi un rotaļīgi, savukārt brieduma periods nāk plūstoši reizē ar atmiņām par pagājušo dzīvi.

Piedzimusi Latvijā ebreju uzņēmēja un itāļu pasniedzējas ģimenē, Marina kopā ar savu māsu Annalīzu, sauktu par Sisī, desmit gadus pavadījusi Rīgā.

Bet tā nav 20to, 30to gadu Rīga, ko mēs varam lasīt latviešu romānos. Augot vāciskā vidē un runājot vāciski, Marinas viens no retajiem kontaktiem uz latviešu valodu bija atsevišķas sarunas ar pastnieku un latviešu valodas stundas skolā.

Ilgā un dramatiskā vecāku šķiršanās mazo meiteņu dzīvi apvērš kājām gaisā, lai gan abu māsu atmiņas par piedzīvoto atšķiras. Tieši mātes emocionālā atsvešinātība un agrā tēva zaudēšana, atstāj Marinas dzīvē neizdzēšamas rētas, ik pa laikam spēcīgi atbalsojoties, it kā meklējot pierādījumu neesošajai mātes mīlestībai un līdz galam neiepazītajam tēvam. 

Tāpēc arī savos atmiņas stāstos Marina īpašu nozīmi piešķir sarežģītajām attiecībām visas dzīves garumā, kā arī sieviešu un vīriešu lomai viņas dzīvē, uzsverot, ka tieši vīrieši ir tie, ar kuriem viņai vieglāk ir bijis būt pašai. "Caur sievietēm mani ir sasnieguši tēvi, kad staigāju pa kalnu akmeņainēm, un viņi nodeva man klinšainus sava mantojuma fragmentus, bastarda piederību valdiešiem, neuzticīgu, nākušu caur gadsimtiem no vectēva Džoanni Danieles senčiem, smagu un skopulīgu, taču neatņemamu mantojumu." (213.lpp.)

Starp rindiņām lasās nepieņemšanas skumjas, pieskārienu alkas un mīlestības izmisums, kurā bieži tikai vēstulēs ir iespējams sajust mazlietiņ tā maiguma, kas nekad nav izrādīts ikdienā. 

"Viņas nelaimīgums gūlās pār mani kā tāls, augsts, taču tumšs mākonis."

"Tālie tēvi" ir smalkjūtīga atkailināšanās, ieplūdinot dažādu valodu, reģionu krāsas, reizē attainojot trauslo līniju starp asinsradiniekiem un neremdināmās alkas tikt atzītam un mīlētam. Literatūras gardēžiem, kuriem gribas pa mazam malciņam baudīt kosmopolītisku kokteili, kurā literatūrai un valodai ir milzu nozīme. Un reizē šī ir Rīgas spoguļošana, tik sveša un mazlietiņ citādāka.

3.6 zvaigznes

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Jānis Roze