Tons Telehens, Marks Butavāns

"Un tad neviens nav dusmīgs?" 2023

Toon Tellegen,  Marc Boutavant
"Is er dan niemand boos?" 2002

AAA_4320SK

Dusmas=ES. Dusmas bieži vien ir manī, zem manis, ārpus manis, ap mani, pie manis (negaidīti ciemos un uz palikšanu). Dusmas caur mani. Es ar dusmām.

Kad es iztēlojos dusmas- tās ir kaut kas milzīgs, tumšs un reizēm liesmojošs, sa/dedzinošs, kaut kas žņaudzošs un visaptverošs, kā degošas mājas dūmu mutuļi, no kuriem nav iespējams paslēpties un aizbēgt, un, sadegot, pāri paliek gruzdošas krāsmatas, paņēmušas līdzi visu gādīgi būvēto.

Nīderlandiešu autors, kuru es iepazinu ar drūmo un smacējošo grāmatu par Skolotāju Krāsni, dusmas iezīmē pavisam savādāk. Tik dažādi, krāsaini, emocionāli daudzšķaitnaini, kā es nekad nebiju iedomājusies. Caur cilvēciskajiem dzīvnieku personāžiem viņš izspēlē mazas etīdes, radot īsstāstiņus, kuriem nav ne sākuma, ne gala, vien spilgts acumirklis, kas emocionāli spēlējas par tēmu DUSMAS. Blakus tādiem zināmiem tēliem kā slieka, vāvere, krupis, ezis, pele, zilonis, ir arī man nezināmas radības kā klinšu damans un cauruļzobis ( vai nav kolosāls vārds?). 

Viens no asprātīgākajiem stāstiņiem ir par ziloni, kurš pats ar sevi sarunājas, uzmācīgi aizliedzot sev darīt lietas un pats tās aizrautīgi pārkāpjot. Tāpat arī neaizmirstams ir stāsts par vēža koferīti, kurā glabjas dažādas emocijas, kuras var nopirkt atkarībā no nepieciešamības. Nīgrums ir violets, sašutums zaļgans, bet niknums ir sniegbalts. Bet ir emocijas, kuras nevar pārdot, jo tās ir kas vairāk par skumjām. 

Krāsaini rotaļīgās un detalizētās Marka Butavāna ilustrācijas padara stāstus piemīlīgus, pozitīvus un priecīgus. Šī ir grāmata, ko vērts lasīt kopā dažādām paaudzēm, lai izrunātu un paskaidrotu metaforiskās nozīmes, kas brīžiem asprātīgā veidā tiek apspēlētas. Un emociju grāmatas nekad nevar būt par daudz, arī pieaugušo vecumā. 

Stāsts par krupi un skudru ir viens no maniem mīļākajiem. Tajā krupis ir dusmīgs un skudra palīdz izdomāt, ko ar tām dusmām varētu darīt. Aprakt un uzlikt klintsbluķi, aizmirst un uzbūvēt priekšā sienu, aizpeldināt uz jūru un ļaut tām norimt bangās, pārkrāsot citā krāsā vai aizsviest. Lasu šo grāmatu Dziesmu svētku laikā par to kā krupis ar slieku prāto, ka var taču dusmas aizdziedāt un aizdejot, jo "To niknums nespēj paciest. Tad tas novīst." Tas ir tik precīzi. Man liekas visa latviešu tauta šajā nedēļā aizdziedāja un aizdejoja visas savas sakrātās dusmas. Un vismaz uz mazu brītiņu palika vieglāk. Šo stāstiņu var pārlasīt vēl un vēl un vēl. 

Ko tu izdarītu ar savām dusmām?

Tulkotāja: Inese Paklone

Izdevniecība: Liels un mazs